11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/7

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regulu (ES) Nr. 261/2012, ar ko attiecībā uz līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. jūnija ziņojumu “Situācijas attīstība piena produktu tirgū un “Piensaimniecības paketes” noteikumu darbība” (COM(2014)0354),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada decembra ziņojumu “ES lauksaimniecības tirgu un ienākumu perspektīvas 2014.–2020. gadam”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu par ES tālākajiem reģioniem,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. decembra ziņojumu par tirgus stāvokļa attīstību un attiecīgajiem nosacījumiem piena kvotu sistēmas darbības pakāpeniskai izbeigšanai — otro “raitas pielāgošanās” ziņojumu (COM(2012)0741),

—

ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par piena ražošanas saglabāšanu kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos pēc piena kvotu atcelšanas (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā (4),

—

ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par krīzi ES lopkopības nozarē (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. jūlija paziņojumu par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē (COM(2014)0472),

—

ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 247/2006 (6), ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra priekšlikumu Regulai par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (COM(2015)0010),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinuma projektu “Piena nozares nākotne”,

—

ņemot vērā saprašanās memorandu attiecībā uz sadarbību lauksaimniecības un lauku attīstības jomā Eiropas Savienībā, ko Eiropas Komisija 2015. gada 23. martā parakstīja ar Eiropas Investīciju banku,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0187/2015),

A.

tā kā piena nozares tiesību aktu kopums stājās spēkā 2012. gada 3. oktobrī un ir piemērojams līdz 2020. gada 30. jūnijam;

B.

tā kā saskaņā ar KLP starpposma pārskatīšanā 2003. gadā pieņemto lēmumu2015. gada 31. martā beigsies piena kvotu sistēmas darbība;

C.

tā kā pasākumi, kas minēti 2013. gada 11. decembra rezolūcijā par piena ražošanas saglabāšanu Savienības kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos pēc piena kvotu atcelšanas, ir svarīgi un aktuāli;

D.

tā kā starptautiskais piena tirgus kļūst aizvien nestabilāks un 2014. gada janvārī tika sasniegta visaugstākā cena, kopš cenas tiek reģistrētas, bet pēc tam — visa 2014. gada gaitā — sekoja būtisks cenu kritums; tā kā lopkopību un piena ražošanā izmantotās izejvielas īpaši ietekmē nestabilitātes problēmas un tā rezultātā iepirkuma cenas ir zemākas par ražošanas izmaksām;

E.

tā kā ilgtspējīgu lauksaimniecību kā kvalitatīvas pārtikas avotu iespējams nodrošināt vienīgi tad, ja lauksaimniekiem maksātā iepirkuma cena ir pietiekama, lai segtu visas ilgtspējīgas ražošanas izmaksas;

F.

tā kā Krievijas 2014. gada augustā noteiktais aizliegums Eiropas piena produktiem ir nelabvēlīgi ietekmējis ES iekšējo tirgu, tādējādi parādot, ka ir jābūt gataviem piemērot krīzes situācijām paredzētos tirgus pasākumus neatkarīgi no to veida, kā arī to, cik svarīgi ir nodrošināt dažādus ES produktu eksporta tirgus — jo īpaši tāpēc, ka tiek prognozēts, ka pieprasījums pēc piena produktiem visā pasaulē pieaugs, — līdz ar stabilu un maksātspējīgu iekšējo tirgu;

G.

tā kā piena nozares tiesību aktu kopums deva dalībvalstīm iespēju ieviest obligātos līgumus, lai palīdzētu ražotājiem un pārstrādātājiem plānot ražošanas apjomu, kā arī stiprināt apgādes ķēdes, ņemot vērā piena kvotu atcelšanu, un tā kā līdz šim šo prerogatīvu ir izmantojušas tikai dažas dalībvalstis;

H.

tā kā piena nozares tiesību aktu kopums lika dalībvalstīm atzīt ražotāju organizācijas un to apvienības un joprojām izšķirošo kooperatīvu lomu, ņemot vērā nepieciešamību uzlabot piedāvājuma koncentrāciju, lai palielinātu ražotāju ietekmi sarunās;

I.

tā kā 2014. gada aprīlī tika izveidots piena tirgus novērošanas centrs, lai Komisijas un nozares interesēs uzlabotu piena nozares uzraudzību, un tā kā ir jāpaplašina minētā centra pienākumi, lai nozarē izveidotu efektīvu krīzes brīdināšanas sistēmu piena ražošanas saimniecībām, kuras atšķiras pēc lieluma un ģeogrāfiskā novietojuma un kuras izmanto dažādas ražošanas un izplatīšanas metodes;

J.

tā kā pašreizējais drošības tīkls ir pārāk vājš, lai nodrošinātu aizsardzību piena cenu pazemināšanās gadījumā;

K.

tā kā viens no kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pamatmērķiem ir ekonomikas, sociālajā un vides ziņā līdzsvarota teritoriālā attīstība; tā kā šajā nolūkā ir nepieciešams saglabāt ražīgu un ilgtspējīgu lauksaimniecību mazāk attīstītās, tālākajās, nošķirtās vai kalnu teritorijās;

L.

ņemot vērā to, ka kvotu sistēmu atcelšanai būs vērā ņemama nelabvēlīga ietekme uz tālākajiem reģioniem, jo īpaši Azoru salās, kur piena ražošana ir galvenā tautsaimniecības nozare, kas veido aptuveni 46 % no reģiona ekonomikas;

M.

tā kā lielam skaitam piena ražošanas saimniecību, kuras atrodas mazāk attīstītās, attālās, salu, nošķirtās vai kalnu teritorijās, izmaksas saistībā ar piena un piena produktu ražošanu, savākšanu un tirdzniecību ārpus to ražošanas reģiona ir daudz augstākas nekā šādas izmaksas citās teritorijās un tā kā šo reģionu nelabvēlīgo ģeogrāfisko apstākļu dēļ šīs saimniecības nevar tādā pašā mērā izmantot kvotu atcelšanas radītās izaugsmes iespējas; tā kā minēto iemeslu dēļ šādus lauksaimniekus varētu apdraudēt lielāka ražotāju koncentrācija ekonomiski attīstītākajos ES apgabalos;

N.

tā kā, sākot no 2015. gada 1. aprīļa, būs obligāti jādeklarē piegādātie piena apjomi;

O.

tā kā funkcionējošai un ilgtspējīgai Eiropas piena nozarei būtiski svarīga ir paaudžu maiņa, modernizācija un ieguldījumi;

P.

tā kā piens un jo īpaši produkti ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN), aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (AĢIN) un garantētām tradicionālajām īpatnībām (GTĪ), kas tiek ražoti viscaur ES, būtiski veicina ES lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozares panākumus un lauku kopienu — kurās dominē mazās un vidējās vienas ģimenes saimniecības un kurās nepieciešams saglabāt ekstensīvo piena ražošanu — labklājību, nodrošina izejvielas lielam skaitam ražotāju privātajā un kooperatīvajā sektorā, aizsargā Eiropas lauksaimniecības pārtikas mantojuma daudzveidību, būtiski ietekmē Eiropas teritoriālo un vides konfigurāciju, kā arī sociālo jomu un pastiprinoši ietekmē citas uzņēmējdarbības nozares, piemēram, tūrismu;

Q.

tā kā lauksaimniekiem un piena ražotājiem dažās dalībvalstīs ir uzliktas lielas soda naudas par piena kvotu pārsniegšanu pēdējos divos kvotu gados,

1.

atgādina, ka piena nozares tiesību aktu kopuma mērķis ir nodrošināt dzīvotspējīgu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu piena nozari visā ES ar apstākļiem atbilstošiem instrumentiem, kas ļautu piena ražotājiem saņemt taisnīgu atalgojumu; uzsver, ka piena nozares tiesību aktu kopumā konstatētās problēmas joprojām rada šķēršļus ilgtspējīga, konkurētspējīga un taisnīga piena tirgus izveidei un taisnīgu ienākumu nodrošināšanai lauksaimniekiem;

2.

atgādina, ka piena ražošanai ir svarīga nozīme zemes apsaimniekošanā, nodarbinātībā lauku apvidos un daudzu Eiropas lauksaimniecības reģionu ekonomikas, vides un sociālajā attīstībā;

3.

uzsver, ka piena ražotāji un jo īpaši mazie lauksaimnieki ir sevišķi neaizsargāti pret ienākumu svārstībām un riskiem, ņemot vērā lielās kapitālizmaksas, produktu tendenci ātri bojāties, nestabilās piena produktu cenas, izejvielu un enerģijas izmaksas, un ka nodrošināt noturīgu iztiku ar piena ražošanu vienmēr ir sarežģīti, jo ražošanas izmaksas bieži līdzinās iepirkuma cenai vai to pārsniedz;

4.

uzsver, ka Eiropas lauksaimniekiem ir jāsaskaras ar augstām izmaksām ražošanā izmantoto produktu, piemēram, lopbarības, cenu dēļ un ka stingru Eiropas noteikumu par dzīvnieku labturību un pārtikas nekaitīgumu rezultātā ir samazināta lauksaimnieku konkurētspēja salīdzinājumā ar citām valstīm;

5.

mudina Komisiju pārdomāt krīzes cēloņus un veicamos pasākumus, lai novērstu turpmākās krīzes, kā norādīts 219., 221. un 222. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulā (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju;

6.

mudina Komisiju ar turpmākiem mērķtiecīgiem tirgus pasākumiem risināt krīzi, kas patlaban skar iekšējos piena tirgus un ko izraisījis spiediens samazināt cenas, kuram pamatā savukārt ir atbilstošu krīzes novēršanas instrumentu trūkums, starptautiskā pieprasījuma samazināšanās, cenu nestabilitāte pasaulē un Krievijas noteiktais embargo, vienlaikus atzīstot līdz šim veiktos sākotnējos pasākumus Krievijas embargo ietekmes mazināšanai;

7.

norāda, ka piena produktu pārpalikums dažās dalībvalstīs, kurām tradicionāli ir tirdzniecības attiecības ar Krieviju, izraisa šo valstu iekšējo tirgu būtisku nelīdzsvarotību, kā rezultātā krasi samazinās cenas un vietējie ražotāji zaudē konkurētspēju; šajā saistībā aicina Komisiju analizēt jauno situāciju un veikt prioritārus pasākumus;

8.

atgādina, ka piena nozares 2009. gada krīze norisinājās kvotu sistēmas darbības laikā un to izraisīja piena produktu vērtības ķēdes nepienācīga darbība, kas izraisīja ražotājiem maksātās cenas piespiedu samazinājumu; atgādina Komisijai, ka vilcināšanās reaģēt uz šo krīzi lika daudziem piena ražošanas lauksaimniekiem atteikties no uzņēmējdarbības, un pauž bažas par Komisijas spējām ātri un efektīvi reaģēt uz tirgus krīzēm; uzsver to, ka lopkopjus skārušais iepirkuma cenu kritums neatspoguļojās patēriņa cenās un tas pierāda, ka ir būtisks līdzsvara trūkums starp dažādiem piena produktu apgādes ķēdes dalībniekiem;

9.

pauž nožēlu, ka Padome ir noraidījusi Parlamenta prasību smagas krīzes gadījumā piešķirt subsīdijas lauksaimniekiem, kuri brīvprātīgi samazina ražošanu; uzsver, ka ir svarīgi atsākt diskusiju par šo krīzes pārvaldības instrumentu;

10.

uzsver, ka kvotu likvidēšana var izraisīt piena ražošanas papildu koncentrāciju, no kā uz mazāko lauksaimnieku rēķina iegūtu lielākie piena lauksaimnieki, turklāt negarantējot efektivitāti vai ienākumus;

11.

norāda, ka vidējā termiņā un ilgtermiņā piena nozares perspektīvas gan iekšējā, gan starptautiskā tirgū ir nepastāvīgas un ar pieprasījuma svārstībām, tomēr vienlaikus uzsver — kā izšķiroši svarīgai lauksaimniecības pārtikas ražošanas daļai piena nozarei ir nozīmīgs ilgtermiņa izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciāls lauku apvidos, kas arī būtu jāņem vērā jaunajā investīciju plānā;

12.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt pētniecību un inovāciju, lai visi ražotāji un pārstrādātāji varētu pielāgot savas iekārtas un ražošanas metodes atbilstoši ekonomikas, vides un sociālajām prasībām;

13.

uzsver, ka piena nozares nākotnei svarīga ir paaudžu maiņa un ka piena ražošana jaunajiem lauksaimniekiem sniedz būtiskas iespējas;

14.

aicina Komisiju izveidot jaunas finansējuma iespējas dalībvalstīm, arī izmantojot Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalstu, ar kurām veikt reformas piensaimniecības nozarē; uzskata, ka finansiālajam atbalstam — piemēram, garantiju fondiem, apgrozības fondiem un investīciju kapitālam — līdz ar EIB nodrošinātajiem resursiem ir būtiska nozīme intervencē Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu līmenī, jo īpaši saskaņā ar lauku attīstības programmu; tas ļautu panākt pastiprinošu ietekmi izaugsmes un ienākumu ziņā, kā arī veicināt piena ražošanas lauksaimnieku piekļuvi kredītiem; šajā saistībā pauž atzinību par finansējuma iespējām, ko piena nozarē strādājošiem lauksaimniekiem sniedz EIB jaunais fonds, piedāvājot zemākas procentu likmes, lai veicinātu ieguldījumus saimniecībās un to modernizācijā, kā arī finansējuma iespējas jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības paplašināšanai; turklāt uzsver papildinošo raksturu, kas piemīt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansējumam, ar ko varētu palīdzēt piena nozares attīstībā, piesaistot privāto kapitālu nolūkā uzlabot pārskatatbildību izdevumu jomā un palielināt ieguldījumu efektivitāti;

15.

norāda, ka augstais cenu nestabilitātes līmenis un periodiskās krīzes nav savietojamas ar lieliem ieguldījumiem lauksaimniecības dzīvnieku resursos un jaunu ražotāju darbības uzsākšanu un ir galvenie piena nozarei risināmie jautājumi; tāpēc mudina Komisiju apsvērt pasākumus tādu risku mazināšanai, kuru pamatā ir aizvien lielākā neaizsargātība pasaules tirgū, ciešāk uzraudzīt piena un piena produktu vienotā tirgus pareizu darbību un izstrādāt rīcības plānu, lai parādītu, kā tiek plānots samazināt minētos riskus;

16.

apņemas saglabāt piena ražošanu, jo piena ražošanas lauksaimniecība sniedz nozīmīgu sociālekonomisko ieguldījumu lauksaimniecības un lauku attīstībā visā ES, un uzsver tās īpašo nozīmi mazāk attīstītos, kalnu, salu un tālākajos reģionos, kur tas dažkārt ir vienīgais iespējamais lauksaimniecības veids; piebilst, ka minētajos reģionos šī nozare ir atbildīga par sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju, daudzu ģimeņu iztiku, teritorijas organizāciju, apdzīvotību un aizsardzību, kultūras un tradicionālo prakšu saglabāšanu, kā arī, ņemot vērā to, ka piena ražošanas lauksaimniecība šajos reģionos ir veidojusi gadsimtiem senas kultūrainavas, rada svarīgu pamatu tūrismam; uzsver to, ka minētajos reģionos piena ražošanas pamešana līdzinās lauksaimniecības pamešanai;

17.

uzsver, ka ir būtiski svarīgi tālākajos reģionos izveidot pārejas mehānismu, ko izmantot laikposmā no kvotu sistēmas izbeigšanas līdz tirgu liberalizācijai un kas ļautu aizsargāt lauksaimniekus un konkrēto nozari šajos reģionos;

18.

pieprasa izmantot drošības tīkla pasākumus kā īpašus piena ražošanas darbību un uzņēmumu rādītājus kalnu reģionos, ņemot vērā ražošanas atšķirības kalnainos piena lauksaimniecības reģionos un citās teritorijās;

19.

pauž neapmierinātību ar piena nozares tiesību akta kopuma pasākumu zemo īstenošanas līmeni tālākajos reģionos un kalnu, salu un mazāk attīstītās teritorijās un uzskata, ka piena ražošanas saimniecības kā dzīvotspējīgi un konkurētspējīgi uzņēmumi ir obligāti jāsaglabā visā Savienības teritorijā; šajā saistībā uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpievērš sevišķa uzmanība minētajām teritorijām un tās īpaši jāpēta un ka ir jāveicina īsu apgādes ķēžu izmantošana, konkrētajos gadījumos priekšroku dodot vietējiem produktiem, lai šajos reģionos nodrošinātu ražošanas turpināšanu un nepieļautu nozares pamešanu; mudina Komisiju un dalībvalstis turklāt uzlabot un stiprināt programmas skolu apgādei ar pienu, dodot priekšroku īsām apgādes ķēdēm un tādējādi sekmējot produkcijas izplatīšanu minētajos reģionos; uzsver to, ka minētajās teritorijās ražošanas izmaksas parasti līdzinās iepirkuma cenām vai tās pārsniedz, un uzskata, ka pašreizējās neskaidrības apgādes ķēdē sevišķi kaitē šīm teritorijām, kas saskaras ar vislielākajiem šķēršļiem un kam ir mazāk iespēju gūt apjomradītus ietaupījumus; atgādina, ka lauksaimnieki šajās teritorijās ir tieši atkarīgi no neliela skaita izejvielu piegādātāju un lauksaimniecības produktu iepircēju minēto teritoriju ģeogrāfiskās nošķirtības dēļ; uzsver — sniedzot atbalstu ražotāju apvienību izveidei un darbībām, būtu labāk jāievēro minēto reģionu specifiskā situācija; uzsver, ka ir jāīsteno vērienīga politika minēto reģionu atbalstam, izmantojot lauku attīstības politiku un ieguldījumu plānu, kā arī veicinot un sīki pielāgojot KLP atbalstu, kā to pieļauj jaunākā reforma; tāpēc aicina Komisiju mudināt dalībvalstis ieviest šādus pasākumus, lai varētu saglabāt piena ražošanu šajos reģionos; aicina Komisiju stingri uzraudzīt izmaiņas piena ražošanā minētajās teritorijās un novērtēt kvotu atcelšanas ekonomisko ietekmi uz piena ražošanas saimniecībām; uzskata, ka nepieciešams piešķirt papildu līdzekļus POSEI programmai, lai palīdzētu piena ražotājiem pielāgoties tirgu liberalizācijas sekām un ļautu tiem saglabāt dzīvotspējīgu un konkurētspējīgu piena ražošanu attiecībā pret pārējo Eiropas teritoriju;

20.

uzsver, ka ir svarīgi saglabāt fakultatīvo kvalitātes apzīmējumu “produkti no kalnu rajoniem” saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012; aicina Komisiju atbalstīt šo apzīmējumu, veicinot tirdzniecību;

21.

uzsver, ka vietējām kalnu liellopu šķirnēm ir būtiska nozīme piena ražošanā kalnainos apgabalos; aicina Komisiju veikt pasākumus šādu kalnu liellopu šķirņu popularizēšanai;

22.

uzskata, ka ES piensaimniecības politika pēc piena kvotu atcelšanas ir jānodrošina ar līdzekļiem, kas ļautu pēc iespējas vairāk izmantot ES ekonomikas paplašināšanas iespējas, lai piena ražošanu padarītu pievilcīgu lauksaimniekiem, un uzskata, ka jebkādiem turpmākiem pasākumiem ir jāstiprina konkurētspēja un stabilitāte, lai veicinātu lauksaimniecības nozares ilgtspējīgu izaugsmi un inovāciju un dzīves kvalitāti lauku apvidos;

23.

atzinīgi vērtē lēmumu sadalīt pa trim gadiem pēdējos maksājumus, kas lauksaimniekiem piemēroti saskaņā ar kvotu sistēmu, taču norāda, ka šīs papildu nodevas piemērošanas dēļ piena nozare pēdējā kvotu gadā ir zaudējusi ievērojamus līdzekļus, un tāpēc iesaka šos ieņēmumus atstāt KLP budžetā un izmantot piena nozares konkurētspējas stiprināšanai;

24.

aicina Komisiju nākt klajā ar vienu vai vairākiem regulatīviem instrumentiem nolūkā novērst un efektīvi pārvaldīt jaunas krīzes piena nozarē, jo īpaši, atvieglinot piena ražošanas organizāciju piedāvājuma pārvaldības ziņā; lai to panāktu, mudina Komisiju iesaistīties oficiālā dialogā ar visām nozares ieinteresētajām personām;

25.

uzskata, ka stiprāka konkurētspēja ir jāizmanto kā līdzeklis teritoriālā līdzsvara nodrošināšanai un ražotāju saņemtā atalgojuma līdzsvarošanai piena vērtības ķēdē;

26.

uzsver, ka piena nozares tiesību aktu kopuma īstenošana joprojām atrodas sākuma stadijā; tomēr pauž neapmierinātību par obligāto līgumu īstenošanas zemo līmeni, tāpēc mudina tos ieviest visās dalībvalstīs; aicina Komisiju veikt padziļinātu analīzi par šķēršļiem, kas traucē īstenot piena nozares tiesību aktu kopumu, un par pasākumiem, kas ļautu nodrošināt dalībvalstu rīcībā nodoto instrumentu optimālu izmantošanu;

27.

pauž nožēlu par to, ka piena nozares tiesību aktu kopums netika uzskatīts par prioritāti Komisijas darba programmā 2015. gadam, un prasa Komisijai steidzami iekļaut šo prioritāti;

28.

pauž nožēlu par to, ka ziņojumā nav skaidri pausts, vai Komisija ir apmierināta ar jaunā regulatīvā instrumenta īstenošanu, un ka Komisija neizsaka skaitliski, cik daudz jaunu ražotāju organizāciju, iesaistīto dalībvalstu vai kolektīvo sarunu gaidāms; piezīmē, ka nav skaidra arī jauno instrumentu ietekme uz piena cenām; šajā saistībā aicina precīzi nosaukt visus faktorus, kas ietekmē piena cenas un norādīt visas iesaistītās ražotāju organizācijas;

29.

iesaka Komisijai pieņemt skaidrus mērķus attiecībā uz ražotāju organizācijām, līgumiem un kolektīvajām sarunām;

30.

atgādina, ka Regulā (ES) Nr. 1308/2013 noteikts — “lai nodrošinātu ražošanas dzīvotspējīgu attīstību un tādējādi pietiekami augstu dzīves līmeni piena lopkopjiem, būtu jāpastiprina viņu spēja aizstāvēt savas intereses sarunās ar pārstrādātājiem, un tam būtu jānodrošina taisnīgāka pievienotās vērtības sadale visā piegādes ķēdē”;

31.

norāda, ka līgumu modelis vēl nav īstenots atbilstoši plānotajam, jo piena lauksaimnieku stāvoklis tirgū joprojām nav ietekmīgs, līgumos nav noteikti minimuma standarti un tie neaptver kooperatīvus;

32.

uzsver, ka līgumattiecību stiprināšana un uzlabošana, tās paplašinot nolūkā aptvert visu nozari un jo īpaši lielapjoma piegādi, palīdz nodrošināt taisnīgu peļņas sadali visā apgādes ķēdē, ļaujot pievienot vairāk vērtības, un palielina ieinteresēto personu atbildību, tām ņemot vērā tirgus situāciju un atbilstoši reaģējot; uzsver, ka ir svarīga apmācība un izglītība riska pārvaldības jomā — kā lauksaimniecības mācību programmas būtiska daļa —, lai lauksaimnieki varētu pārvarēt nestabilitāti un efektīvi izmantot pieejamos riska pārvaldības instrumentus;

33.

uzsver risku, ka nozares pārstāvji jebkurā dalībvalstī var līgumos iekļaut negodīgus noteikumus, lai neitralizētu piegāžu stabilitātes mērķi, kas nepieciešams piena saimniecību pastāvīgas dzīvotspējas nodrošināšanai;

34.

atzīmē, ka nozare varētu turpināt izpētīt iespējas, ko piedāvā ilgāka termiņa integrētie apgādes ķēdes līgumi, regulētā tirgū netirgoti nākotnes līgumi, vienotas likmes līgumi un iespēja uz noteiktu laika periodu saglabāt nemainīgu piena cenu, ņemot vērā ražošanas izmaksas; uzskata, ka līgumattiecībās vajadzētu būt iespējai izmantot jaunus instrumentus un ka pieejamiem jābūt arī līgumu starpniecības instrumentiem;

35.

uzsver ražotāju organizāciju (RO) un to apvienību svarīgo lomu ražotāju pozīciju un ietekmes nostiprināšanā apgādes ķēdē, kā arī pētniecībā un inovācijā un pauž nožēlu par to, ka RO izveides pasākumi nav bijuši pietiekami, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs; uzskata, ka jāstiprina RO atzīšanas noteikumi, lai efektīvāk palielinātu ražotāju ietekmi līgumu slēgšanas sarunās; uzsver, ka RO var saņemt finansiālu atbalstu saskaņā ar II pīlāru, un mudina sniegt vairāk stimulu ES un dalībvalstu līmenī, piemēram, darot pieejamu papildu informāciju un samazinot administratīvo slogu ieinteresētajām personām, kas vēlas izveidot RO vai tām pievienoties un dažādos veidos iesaistīties to darbībā, kā arī īstenot ražotājiem paredzētus izglītojošus pasākumus par RO kā instrumentu, kurš palīdzētu novērst līdzsvara trūkumu apgādes ķēdē; uzskata, ka ir jāuzlabo RO tirgus regulēšanas un organizēšanas spējas;

36.

atbalsta nepieciešamību uzlabot piena nozares tiesību aktu kopuma noteikumus, galvenokārt nolūkā izveidot ražotāju organizācijas ar lielākām tirgus pārvaldības un sarunu risināšanas spējām;

37.

norāda, ka RO izveidi varētu veicināt, sniedzot proaktīvu politisko atbalstu, lai mudinātu lauksaimniekus uzskatīt RO par piemērotiem instrumentiem;

38.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt informācijas apmaiņu un dialogu ar ražotājiem un ražotāju organizācijām, lai tie spētu ņemt vērā izmaiņas tirgū un paredzēt krīzes;

39.

uzstāj, ka ražotāju organizācijām ir jābūt atbilstoša lieluma un juridiski saistītām ar produkciju, ko saražojuši to sastāvā esošie lauksaimnieki, jo RO, kas nodarbojas tikai ar pārstāvniecību, faktiski nespēj nodrošināt atbilstību līgumos paredzētajām kvalitātes un kvantitātes prasībām un tām trūkst intereses darboties nozarē kā vērā ņemamām sarunu partnerēm;

40.

prasa vairāk atbalstīt neatkarīgu ražotāju organizāciju izveidi, izmantojot plašākus informācijas mehānismus un atbalstu pārvaldības darbībām, lai mudinātu lauksaimniekus uzlūkot RO kā efektīvus instrumentus un iesaistīties tajās;

41.

aicina Komisiju veicināt starpnozaru pārvaldības instrumentus, kas paredzēti Regulā (ES) Nr. 1308/2013 par tirgu kopīgu organizāciju;

42.

uzsver kooperatīvu lomu ilgtermiņa stabilitātes nodrošināšanā saviem biedriem; prasa Komisijai veicināt paraugprakses piemēru apmaiņu;

43.

norāda, ka ir svarīgi izveidot starpnozaru organizācijas, lai nodrošinātu pārredzamību un paraugprakses apmaiņu;

44.

atgādina Komisijai — lai nozare mudinātu ieinteresētās personas reaģēt uz tirgus signāliem, svarīga ir pārredzamība visā apgādes ķēdē; norāda, ka pēc kvotu atcelšanas tirgū aizvien svarīgāka būs precīza un savlaicīga informācija;

45.

atzinīgi vērtē Piena tirgus novērošanas centra (PTNC) izveidi un uzsver tā nozīmi tirgus datu izplatīšanā un analizēšanā, un prasa PTNC uzticēt svarīgāku lomu; iesaka izveidot tirgus indeksu, kurā tiktu ņemtas vērā produktu cenu noteikšanas, piena cenu un ražošanas izmaksu tendences; iesaka Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka PTNC spēj, no vienas puses, sniegt precīzus datus reālajā laikā un, no otras puses, pamatojoties uz tirgus analīzi un izmantojot prognozēšanas rīkus, savlaicīgāk un biežāk paziņot Komisijai, dalībvalstīm un attiecīgajām ieinteresētajām personām brīdinājumus, krīzes prognozes un rīcības ieteikumus, kad tirgus indekss noslīd zem noteikta līmeņa un kad to prasa situācija tirgū; uzskata, ka PTNC sniegtajā informācijā būtu jāiekļauj jaunākie dati par tirgus un cenu tendencēm, dati par ražošanas izmaksām un liellopu gaļas un piena ražošanas mijiedarbību, patēriņu, krājumu stāvokli un importētā vai eksportētā piena cenām un tirdzniecību Eiropas mērogā; norāda, ka ir lietderīgi arī integrēt ražošanas izmaksu un starptautisko tirgu uzraudzību, lai konstatētu tendences un izmantotu eksporta iespējas; uzsver, ka datiem vajadzētu būt viegli pieejamiem un vienkārši lietojamiem visām ieinteresētajām personām;

46.

uzsver, ka visu ieinteresēto personu labā ir svarīgi, lai dalībvalstis laikus sniegtu attiecīgo informāciju PTNC, kā arī lai PTNC savlaicīgi publicētu ik mēnesi saņemtos datus, un iesaka Komisijai apsvērt papildu līdzekļu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka šī informācija tiek saņemta savlaicīgi; aicina Komisiju precizēt noteikumus par dalībvalstu datu nosūtīšanu, lai nodrošinātu, ka informācija ir salīdzināma Eiropas līmenī;

47.

aicina Komisiju izveidot pilnīgi aprīkotas atsevišķas struktūras datu ieguvei par visām lauksaimniecības nozarēm;

48.

norāda, ka saskaņā ar I pīlāru piena nozarei ir pieejams fakultatīvs saistītais atbalsts, savukārt saskaņā ar II pīlāru ražotāji var izmantot konsultatīvos pakalpojumus uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanas un pareizas finanšu pārvaldības atbalstam un dalībvalstis vajadzības gadījumā var izmantot apdrošināšanas pasākumus, piemēram, ienākumu stabilizācijas instrumentu, un var arī izlemt tos apvienot un mērķtiecīgi izmantot lauku attīstības pasākumu nozarē, tā palielinot atbalsta intensitāti;

49.

aicina nozari pētīt iespējas izstrādāt jaunus apdrošināšanas instrumentus, kad tirgus ir stabils, lai ierobežotu piena cenas nestabilitāti un neradītu zaudējumus Eiropas piensaimniecības uzņēmumiem; uzsver, ka ir jāpēta iespēja KLP I pīlārā ietvert arī riska pārvaldībai paredzētus instrumentus, piemēram, programmas, kas balstītas uz peļņas aizsardzību;

50.

uzsver, ka, piemērojot Regulu (ES) Nr. 1307/2013, vairākas dalībvalstis ir izvēlējušās lēnu un nepilnīgu iekšējās konverģences procesu, joprojām veicinot līdzenumu lauksaimniecību, kurai ir labi darbības apstākļi;

51.

uzstāj, ka nepieciešams pārskatīt prasības lauku attīstības programmā paredzētā ienākumu stabilizācijas mehānisma aktivizēšanai, jo uzskata, ka prasība par zaudējumiem vismaz 30 % apmērā, lai piekļūtu Kopienas atbalstam, ir pārmērīga;

52.

norāda — tiek prognozēts, ka piena pieprasījums pasaulē ik gadu pieaugs par 2 %, sniedzot iespējas ES izcelsmes produktiem, tomēr uzsver, ka šīs eksporta iespējas ir jālīdzsvaro ar stabilu iekšējo tirgu, kas veido vairāk nekā 90 % no piena produktu tirgus Eiropā; tomēr norāda, ka tirgū aizvien vairāk dominē sausā piena produkti;

53.

norāda, ka ES joprojām ir lielākā lauksaimniecības produkcijas importētāja pasaulē un ka izaugsme eksportam paredzētā piena ražošanā ir atkarīga no dzīvnieku barības un lopbarības importa;

54.

uzsver, ka ES piena nozarei stratēģiskas iespējas varētu sniegt divpusējas tirdzniecības sarunas, un šajā saistībā aicina Komisiju vairāk iesaistīties jaunu tirgu atvēršanā trešās valstīs un tirdzniecības šķēršļu likvidēšanā un mudina Komisiju tirdzniecības sarunās pienācīgu vērību veltīt jautājumiem saistībā ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN), aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (AĢIN) un garantētām tradicionālajām īpatnībām (GTĪ), ar nosacījumu, ka ražošanā un produktu piegādē patērētājiem tiek ievēroti un veicināti Eiropas kvalitātes un veselības un drošības standarti;

55.

uzsver, ka joprojām nepieciešams apzināt un attīstīt jaunus tirgus, palielināt ES daļu pasaules tirgū, nodrošināt ES eksportētājiem taisnīgu piekļuvi un stimulēt ilgtspējīga eksporta izaugsmi; šajā saistībā aicina Komisiju veikt nepieciešamās darbības un aktīvāk iesaistīties jaunu eksporta tirgu apzināšanā; uzskata, ka ir jāpēta turpmākās iespējas, uzlabojot tirdzniecības attiecības ar trešām valstīm un piena nozari padarot dinamiskāku, un uzsver — lai veicinātu spēju laikus reaģēt uz turpmākām izmaiņām, svarīga ir informētība par patēriņa tendencēm šajos tirgos;

56.

turklāt norāda, ka ES uzņēmumi konkurē ar dažiem ietekmīgiem globāliem eksportētājiem (tajā skaitā ar Jaunzēlandi, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrāliju), kuriem vēsturiski ir bijusi pieeja Āzijas tirgiem un kuriem ir izšķiroša ietekme uz piena produktu cenām pasaules tirgū;

57.

norāda, ka piena nozarei varētu nākt par labu intensīvākas veicināšanas iniciatīvas iekšējā tirgū un trešo valstu tirgos atbilstoši jaunajiem veicināšanas pasākumiem, un mudina ražotājus piedalīties jaunajās kampaņās pēc jauno veicināšanas noteikumu stāšanās spēkā 2016. gadā, ņemot vērā, ka ir plānots ES finansiālā atbalsta pieaugums;

58.

uzsver, ka neapstrādātu produktu ražošanai vien nepiemīt lielākais vērtības radīšanas potenciāls nozarē, un uzskata, ka būtu pilnībā jāizmanto pētniecības pasākumi, lai izstrādātu inovatīvus augstvērtīgus piena produktus tirgos ar augstu izaugsmi, piemēram, medicīniskus uzturvērtīgus produktus un uzturvērtīgus produktus zīdaiņiem, veciem cilvēkiem un sportistiem;

59.

norāda, ka Eiropas inovācijas partnerība lauksaimniecības produktivitātes un ilgtspējības jomā (EIP-AGRI), kas ietilpst programmā “Apvārsnis 2020”, var atbalstīt inovatīvus projektus, kuri veicina ilgtspējīgu un augsti produktīvu piensaimniecības nozari, lai apmierinātu pieprasījumu pasaulē pēc augstvērtīgiem piena produktiem;

60.

uzsver — lai veicinātu veselīga uztura ieradumus Eiropas patērētāju vidū, ir svarīgi nostiprināt atbalsta shēmu izglītības iestāžu apgādei ar pienu, veicināt RO līdzdalību un dot priekšroku vietējiem piena produktiem un īsām apgādes ķēdēm;

61.

atzīmē, ka līdz šim nozare nav jēgpilni un visās dalībvalstīs vienlīdzīgā mērā iesaistījusies aizsargāta cilmes vietas nosaukuma (ACVN), aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN) un garantētu tradicionālo īpatnību (GTĪ) shēmās; aicina Komisiju vienkāršot mazo ražotāju un uzņēmumu piekļuvi šīm shēmām un administratīvās prasības to apstiprināšanai, kā arī mazināt administratīvo slogu saistībā ar pieteikumu iesniegšanas procesu, vienlaikus tās saglabājot kā ES eksporta tirgos neapšaubītu Eiropas produktu kvalitātes etalonu, un mērķtiecīgi veicināt šo produktu tirgvedības darbības;

62.

aicina Komisiju vienkāršot noteikumus par piedāvājuma regulēšanu attiecībā uz sieru ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, jo īpaši saistībā ar minimuma nosacījumiem šo shēmu apstiprināšanai;

63.

mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk publicēt Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 26. pantā minēto ziņojumu saistībā ar ietekmes analīzi par piena un piena produktu izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligātās norādes ieviešanu; pauž nožēlu, ka Kopienas izpildvara vēl nav sagatavojusi minēto ziņojumu, kas bija jāiesniedz līdz 2014. gada 31. decembrim;

64.

uzsver, ka ar pašreizējiem t. s. drošības tīkla pasākumiem — piemēram, valsts intervenci un privātās uzglabāšanas atbalstu — vien nepietiek, lai rastu risinājumus ilgstošai nestabilitātei vai krīzei piena nozarē; piebilst, ka intervences cenas ir pārāk zemas, vairs nav saistītas ar aktuālajām tirgus cenām un ir izrādījušās neefektīvas atbilstošu un stabilu iepirkuma cenu garantēšanai ilgtermiņā;

65.

atgādina Komisijai par tās pienākumu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219. pantu ne vien risināt aktuālos tirgus darbības traucējumus, bet arī nekavējoties rīkoties, lai novērstu turpmākus tirgus darbības traucējumus, tostarp gadījumos, kuros konkrētu pasākumu īstenošana varētu novērst šādu tirgus darbības traucējumu draudu īstenošanos, turpināšanos vai pārvēršanos nopietnākos vai ilgstošākos tirgus darbības traucējumos, vai arī kuros tūlītēju pasākumu atlikšana draudētu izraisīt vai pastiprināt šos traucējumus vai vēlāk prasītu vēl plašāku pasākumu veikšanu, lai novērstu šos draudus vai traucējumus, vai arī kaitētu ražošanai vai tirgus situācijai;

66.

aicina Komisiju sadarboties ar nozares ieinteresētajām personām un īstenot situācijām atbilstošākus un reālistiskākus drošības tīkla pasākumus, kuru pamatā ir PTNC ieteikumi un kuri sniedz drošību krīzes situācijās, kad ievērojams piena iepirkuma cenu samazinājums un vienlaicīgs ievērojams patēriņa preču cenu kāpums būtiski ietekmē lauksaimnieku gūto peļņu; prasa atjaunināt intervences politiku, lai tā atbilstu ražošanas izmaksām, un pielāgot to tirgus izmaiņām;

67.

aicina Komisiju ieviest situācijām atbilstošākus un reālistiskākus drošības tīkla noteikumus, kā arī aicina nodrošināt, lai intervences cena vairāk atbilstu reālajām ražošanas izmaksām un reālajām tirgus cenām un tiktu pielāgota pārmaiņām tirgū; tāpēc prasa Komisijai nekavējoties pielāgot intervences cenas; turklāt atzīst, ka uz noteiktu laiku būtu jāatjauno uz objektīviem kritērijiem balstīta eksporta kompensācija, ja tirgū rodas krīze;

68.

aicina Komisiju sadarboties ar ieinteresētajām personām, lai noteiktu ražošanas izmaksu rādītājus, kuros ņemtas vērā enerģijas, mēslošanas līdzekļu, dzīvnieku barības, algu, īres un citas svarīgas ražošanas resursu izmaksas, un attiecīgi pārskatīt atsauces cenas; turklāt aicina Komisiju strādāt kopā ar ieinteresētajām personām, lai izstrādātu tirgus indeksu, kurā tiktu ņemta vērā produktu cenu noteikšanas tendence, piena cenas un ražošanas izmaksas;

69.

uzsver, ka pašreizējā pieredze ar Krievijas embargo liecina, ka būtu vēlams izstrādāt pamatnostādnes, par kurām būtu apspriedušās dalībvalstis, Komisija un Eiropas Parlaments un kuras varētu izmantot kā instrukciju pasākumu uzsākšanai;

70.

uzsver, ka svarīgs ir situācijām atbilstošāks un īstenojamāks krīzes instruments, un iesaka Komisijai kopā ar Parlamentu kā vienai no likumdevējām iestādēm sadarboties ar nozari saistībā ar iespēju izmantot riska pārvaldības instrumentus, piemēram, regulētā tirgū netirgotu nākotnes līgumu tirgus, lai izmantotu nestabilitātes radītās priekšrocības nozarē nolūkā veicināt tās konkurētspēju; uzskata, ka būtu arī jāpēta jauni ienākumu stabilizācijas instrumenti, piemēram, ienākumu apdrošināšana vai programmas piena ražotāju peļņas aizsardzībai īstenošana;

71.

prasa, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm un piena nozares dalībniekiem izstrādātu efektīvus un atbilstošus instrumentus aizsardzībai pret piena cenas pēkšņu un būtisku samazināšanos;

72.

uzsver, ka piena ražotāji, jo īpaši mazie piena ražotāji, ir īpaši neaizsargāti pret nelīdzsvarotību apgādes ķēdē, it sevišķi svārstīgā pieprasījuma, aizvien augstāko ražošanas izmaksu un aizvien zemāko iepirkuma cenu dēļ, kā arī katras dalībvalsts ekonomisko prioritāšu dēļ; uzskata, ka mazumtirgotāju spiediens pazemināt cenas, izmantojot savus zīmolus, un tas, ka mazumtirgotāji pastāvīgi norāda, ka šķidrā piena pārdošana rada lielākos zaudējumus, apdraud ražotāju darbu un ieguldījumus piena nozarē, kā arī samazina galaprodukta vērtību patērētāju acīs; uzstāj, ka dažādajiem pārtikas apgādes ķēdes dalībniekiem ir jāievieš labas prakses kodeksi; uzsver, ka ir jāizveido mehānismi, kas efektīvi pasargātu lauksaimniekus, neļaujot nozares dalībniekiem un izplatītājiem ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli mazumtirdzniecībā, un prasa Komisijai pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumu par negodīgas tirdzniecības prakses ierobežošanu un apsvērt nozarei specifisku pieeju attiecībā uz konkurences tiesību aktiem un negodīgu tirdzniecības praksi;

73.

uzskata, ka negodīga tirdzniecības prakse būtiski ierobežo nozares spējas ieguldīt un pielāgoties un tā ir jāapkaro gan ES, gan dalībvalstu līmenī;

74.

norāda, ka bez krīzes pārvarēšanas programmas piena ražotāji atradīsies vēl nelabvēlīgākā stāvoklī, bet piensaimniecības nozares un lielo pārtikas koncernu ietekme palielināsies;

75.

aicina pārtikas apgādes ķēdes pārvaldības mehānismos, grupās un iniciatīvās plašāk iesaistīt piensaimniekus un piensaimnieku organizācijas;

76.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.