19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/131

Ziņotāja:

Brenda KING

1.1.

Kotonū nolīguma termiņš beidzas 2020. gadā, un tādēļ paveras iespēja pārskatīt ĀKK un ES partnerattiecības un noteikt, kādām tām vajadzētu būt turpmāk un kādi jautājumi būtu jārisina. Lai gan Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) labprāt vēlētos atjaunināt attiecības, jo ĀKK valstis tiek uzskatītas par nozīmīgiem partneriem, tiek uzsvērts, ka tiks apsvērtas visas iespējas, tostarp alternatīvas nolīgumam un attiecībām ar valstu kopumu.

1.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) norāda, ka turpināt attiecības ar ĀKK valstīm kā valstu kopumu ir lēmums, kas būtu jāpieņem ĀKK valstīm.

1.3.

EESK iesaka, ka Eiropas Savienībai būtu jācenšas veidot mūsdienīgas, vienlīdzīgas un efektīvas partnerattiecības ar ĀKK valstīm, neaprobežojoties tikai ar līdzekļu devēja un saņēmēja attiecībām un balstoties uz saskaņotu un integrētu ES ārpolitiku, kuras pamatā ir princips “politikas saskaņotība attīstībai”.

1.4.

Šim satvaram būtu jānodrošina, ka tiek iesaistītas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp privātais sektors, kuru īpašais uzdevums būtu pārraudzīt un novērtēt šā nolīguma īstenošanas ietekmi uz līgumslēdzēju pušu ilgtspējīgu attīstību. Lai pilsoniskā sabiedrība varētu veikt šos uzdevumus, tai jāsaņem vajadzīgais tehniskais un finansiālais atbalsts.

1.5.

Pašlaik spēkā esošais Kotonū nolīgums, kas ieguldījumus un ekonomikas attīstību apvieno ar politisku un uz vērtībām balstītu pieeju, jau papildina ilgtspējīgas attīstības programmu laikposmam līdz 2030. gadam (ilgtspējīgas attīstības mērķi). Nolīgumā, kas stāsies spēkā pēc Kotonū nolīguma, tomēr būtu jāņem vērā šajā atzinumā minētie ieteikumi un jāparedz arī nolīguma īstenošanas uzraudzība un novērtēšana. Komiteja pauž gatavību aktīvi piedalīties šajā procesā.

1.6.

EESK iesaka uz visiem attīstības atbalsts veidiem, ko ES sniedz trešām valstīm, attiecināt vienu un to pašu tiesisko regulējumu, un šim atbalstam vajadzētu būtu pakļautam vienādai Eiropas Parlamenta veiktai demokrātiskai kontrolei, vienlaicīgi saglabājot Eiropas Attīstības fonda pozitīvos aspektus.

1.7.

ES un ĀKK partnerattiecības jau nodrošina visaptverošu satvaru globālo problēmu (piemēram, klimata pārmaiņas) risināšanai, un šā satvara efektivitāti apliecināja sarunas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21). Jāiegulda vairāk kopīgu pūliņu, lai stiprinātu gan ĀKK valstu, gan ES dalībvalstu noturību un novērstu iespējamo negatīvo ietekmi: dabas katastrofas, tautsaimniecības sabrukumu un arī klimata pārmaiņu izraisīto migrāciju.

1.8.

EESK atbalsta pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) iesaistīšanu, sākot ar koncepcijas izstrādes un uzsākšanas posmu un beidzot ar īstenošanas, uzraudzības un ex post pārbaudes posmu tajās politikas jomās, ko aptver ES un ĀKK valstu partnerattiecības. Ja tiks veidots holistisks strukturēts dialogs un rīkotas regulāras konsultācijas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, partnerattiecības atbildīs Kotonū nolīguma garam, nodrošinot nevalstisko organizāciju pārstāvju visaptverošu iesaisti, kā paredzēts Kotonū nolīguma 6. pantā.

1.9.

Balstoties uz ES un ĀKK valstu sadarbībā gūtajiem panākumiem, abi partneri var līdztiesīgi un efektīvi izstrādāt kopīgas stratēģijas turpmākajos dienvidu-dienvidu un trīspusējos satvaros, kas regulē sadarbību attīstības jomā. Savstarpējā apmaiņa starp šiem partneriem var efektīvi veicināt pūliņus izveidot jauno starptautiskās attīstības satvaru un pievērsties globāliem uzdevumiem, tostarp saistībā ar lomu, kāda ir valstīm ar vidējiem ienākumiem.

1.10.

Turpmākajām partnerattiecībām jābūt līdztiesīgām partnerattiecībām, un tas jāuzsver jaunajā satvarā, kurā atzīts, ka ES un ĀKK valstīs risināmās problēmas ir vienādas: ienākumu nevienlīdzība, jaunatnes bezdarbs, klimata pārmaiņas un citas. Līdztiesīgās partnerattiecībās kopīgi sadarbojoties, ES un ĀKK valstis var censties atrisināt attīstības problēmas gan Eiropas Savienībā, gan ĀKK valstīs.

2.1.

Eiropas Savienībai (ES) un 79 Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm ir visaptverošs un juridiski saistošs starptautisks sadarbības nolīgums, kas apvieno vairāk nekā pusi no visas pasaules valstīm. Kotonū partnerattiecību nolīgums (Kotonū nolīgums) tika parakstīts 2000. gadā Beninā, un tā mērķis ir stiprināt ES un ĀKK valstu ilgtermiņa sadarbību politikā, tirdzniecībā un attīstības jomā. Ar minēto nolīgumu ir izveidotas vairākas struktūras, kas veicina ĀKK valstu un ES dalībvalstu valdību, ierēdņu, parlamentu deputātu, vietējo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības, tostarp privātā sektora, sadarbību. Tā pamatā ir ES valstu un to bijušo koloniju vēsturiskās attiecības, kas kopš koloniālisma beigām attīstītas, noslēdzot vairākus nolīgumus: Jaundes I konvenciju un Jaundes II konvenciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un bijušajām Francijas kolonijām Āfrikā (1963.–1975. gads), pēc tam Lomes konvencijas starp ĀKK un ES valstīm (1975.–2000. gads) un visbeidzot Kotonū partnerattiecību nolīgumu (2000. gads).

2.2.

Kotonū nolīguma darbības termiņš beigsies 2020. gadā, tāpēc Eiropas Komisija un Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos publicēja kopīgu apspriežu dokumentu, kas datēts ar 2015. gada 6. oktobri. Apspriežu dokumentā norādīts, ka tā mērķis ir, analizējot pasaulē, kas pēdējo 15 gadu laikā ir būtiski mainījusies, proti gan Eiropas Savienībā, gan ĀKK valstīs vērojamās institucionālās, politiskās un sociālekonomiskās attīstības tendences, “izpētīt, cik lielā mērā tas [nolīgums] paliek spēkā nākotnē un nodrošina platformu kopīgo interešu virzīšanai”.

2.3.

Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana – īpašas piezīmes par politisko dialogu

2.3.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Kotonū nolīguma 6. pantā atbalstīta nevalstisko struktūru iesaistīšana, atzīstot, ka partnerattiecībās tām ir būtiska nozīme. Komiteja tomēr pauž nožēlu par to, ka sadarbība ir bijusi tik ļoti orientēta uz valdībām, neraugoties uz atziņu, ka politiskais dialogs ir svarīgs, lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību attīstības procesā.

2.3.2.

EESK atkārtoti norāda uz nevalstisko struktūru izšķirošo lomu visā attīstības procesā un ekonomisko partnerattiecību nolīgumu īstenošanas uzraudzībā. Ir acīmredzams, ka ar atvērtāku un uz līdzdalību vērstu satvaru pēc Kotonū nolīguma darbības beigām ir lielākas izredzes sasniegt nozīmīgus rezultātus.

2.3.3.

EESK ar nožēlu konstatē, ka vairākas ĀKK valstis ievieš ierobežojošus tiesību aktus, lai kavētu nevalstisko struktūru darbu, un tas savukārt atsevišķos gadījumos ir negatīvi ietekmējis pilsoniskās sabiedrības organizāciju iespējas aktīvi iesaistīties. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju ilgtspējas rādītājs 2014. gadā (1) liecina, ka daudzās valstīs Subsahāras Āfrikā pilsoniskās sabiedrības organizācijas – it īpaši tās, kas iestājas par cilvēktiesību ievērošanu, – arvien biežāk saskaras ar darbības ierobežojumiem vai draudiem to ierobežot.

2.3.4.

EESK iesaka: neatkarīgi no tā, kāds būs nākamais satvars pēc 2020. gada, tajā jānostiprina pilsoniskās sabiedrības organizāciju it īpaši un visu nevalstisko struktūru vispārēji kā politikas procesos reāli iesaistītu ieinteresēto personu leģitimitāte. EESK turklāt apzinās, ka nevalstisko struktūru atstumšanai ir ļoti nelabvēlīgas sekas. Tādēļ komiteja mudina uzņemties lielākas tehniskās un finansiālās palīdzības saistības, lai veicinātu un atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktīvu līdzdalību.

3.1.

Romas līguma parakstīšana 1957. gadā piesaistīja Eiropas Ekonomikas kopienai (EEK) aizjūras zemes un teritorijas (AZT), un tika izveidots oficiāls un priviliģēts sadarbības satvars, kas strukturē Eiropas attiecības ar ĀKK valstīm. ĀKK valstu grupā, ko tās locekļi 1975. gadā izveidoja ar Džordžtaunas nolīgumu, sākotnēji bija 46 valstis – 36 Āfrikas valstis, 7 Karību jūras reģiona valstis un 3 Klusā okeāna reģiona valstis. Pašlaik ĀKK valstu grupā ir 79 valstis – 48 valstis Subsahāras Āfrikā, 16 valstis Karību jūras reģionā un 15 valstis Klusā okeāna reģionā (Kuba ir grupas locekle, bet Kotonū nolīgumu nav parakstījusi, un Dienvidāfrika ir līgumslēdzēja puse, bet daži noteikumi uz to neattiecas). Kopš 2000. gada ĀKK valstu un ES sadarbību regulē Kotonū nolīgums.

3.2.

Tā pamatmērķis, proti, mazināt un ar laiku izskaust nabadzību saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķi un mērķi ĀKK valstis pakāpeniski integrēt pasaules ekonomikā, balstās uz trim savstarpēji papildinošiem pīlāriem.

4.1.

Kā norādīts kopīgajā apspriežu dokumentā, pasaule kopš nolīguma stāšanās spēkā 2000. gadā ir ievērojami mainījusies. Pārmaiņas notikušas ES līmenī, no 2000. līdz 2013. gadam Eiropas Savienībai ir pievienojušās 13 jaunas dalībvalstis, kuru kopskaits tagad ir 28. Jaunajām dalībvalstīm nav vēsturisku saišu ar bijušajām kolonijām, un tādēļ arī jauno dalībvalstu tirdznieciskās, ekonomiskās un politiskās attiecības ar ĀKK valstīm veidojušās atšķirīgi vai tām šādu attiecību vispār nav, ja neņem vērā tās, kas izveidojušās pēc pievienošanās Eiropas Savienībai. Pārmaiņas ir notikušas globālajā līmenī, pieaudzis pasaules iedzīvotāju skaits, tā ir kļuvusi savienotāka, neatkarīgāka, sarežģītāka un ir radušās jaunas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņas, globalizācijas ietekme, arvien biežākas terorisma izpausmes, konflikti un migrācija.

4.2.

Kopš 2000. gada ir izveidojušās citas ekonomikas lielvaras Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, kā arī citi partnerattiecību grupējumi, piemēram, Āfrikas Savienība un G77, un daudzas ĀKK valstis virzās uz mērķi laikposmā no 2020. līdz 2030. gadam iegūt tādas valsts statusu, kurai ir vidēji ienākumi, un tādā veidā mazināt atkarību no ārvalstu palīdzības.

4.3.

ES partnerība ar trim reģioniem, kas veido ĀKK grupu, ir padziļināta ne tikai ar Kotonū nolīgumu, taču vienmēr mijiedarbībā ar to. Par to liecina ES un Āfrikas stratēģiskā partnerība, kopīgā Karību jūras reģiona valstu un ES partnerības stratēģija un stratēģija ciešākām partnerattiecībām ar Klusā okeāna salām. Paplašināta arī sadarbība ar reģionālām un apakšreģionālām organizācijām, it īpaši saistībā ar ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem un miera un drošības jomā.

4.4.

Lai gan globālajā attīstībā ir gūti zināmi panākumi, vēl arvien vērojami būtiski trūkumi, sākot ar to, ka simtiem miljonu cilvēku joprojām dzīvo galējā nabadzībā, un beidzot ar dzimumu nevienlīdzību un globālo oglekļa dioksīda emisiju apjoma pieaugumu par vairāk nekā 50 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Starptautiskajā līmenī 2015. gada septembrī ir apstiprināts jauns globāls ilgtspējīgas attīstības mērķu satvars un tā finansēšanas kārtība, lai vienlaikus risinātu savstarpēji saistītos uzdevumus, proti, izskaust nabadzību un panākt ilgtspējīgu attīstību. Minētā satvara pamatā ir jauna “globāla partnerība”, kas mobilizē visus īstenošanas instrumentus un visus dalībniekus, un tas visaptveroši attiecas uz visām valstīm.

4.5.

EESK tādēļ iesaka veidot starptautisko attiecību satvaru, kas būtu efektīvāks, kas neaprobežotos tikai ar līdzekļu devēja un saņēmēja attiecībām un kas ir piemērots, lai varētu sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus un, sadarbojoties politikas, ekonomikas un attīstības jomā, varētu gūt labākus rezultātus gan ĀKK, gan Eiropas valstu iedzīvotājiem.

5.1.1.

EESK uzskata, ka partnerattiecību līdzsvara atjaunošana saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam ar tās 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem būs vislabākais satvars, ar kura palīdzību pilnveidot īstenošanas līdzekļus un dot jaunu impulsu globālajām partnerībām (17. ilgtspējīgas attīstības mērķis). Šie mērķi veido vienotu satvaru ar 169 apakšmērķiem, lai izskaustu nabadzību un badu, visiem nodrošinātu piekļuvi pieejamai un ilgtspējīgai enerģijai, veidotu noturīgu infrastruktūru, ierobežotu klimata pārmaiņas un to ietekmi un veicinātu tiesiskumu un visiem nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas piekļūt tiesu sistēmai.

5.1.2.

Saskaņā ar principu “politikas saskaņotība attīstībai” ilgtspējīgas attīstības mērķu satvars ir holistisks papildu ceļvedis turpmākajām ES un ĀKK valstu attiecībām, lai sasniegtu kopīgus mērķus, kam būs globāls raksturs. Turklāt, tā kā ES iekšpolitikai ir ārēja ietekme, kas var radīt negatīvas sekas partnervalstīs, sadarbībai ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā ir pozitīva blakusietekme, jo, saskaņojot prioritātes un vienlaikus ņemot vērā reģionālās attīstības programmas, tiek nodrošināta politikas saskaņotība attīstībai.

5.1.3.

Ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai ir vajadzīgi milzīgi finanšu līdzekļi, un Pasaules Bankas un citu daudzpusēju attīstības banku aplēses liecina, ka 80 % minēto līdzekļu būtu jāatvēl ieguldījumiem infrastruktūrā. Lai gan EAF joprojām ir svarīgs finansējuma avots vismazāk attīstītajām valstīm, salīdzinājumā ar daudzu valstu budžetiem tas ir mazs, un sagaidāms, ka tā rīcībā esošo līdzekļu apmērs samazināsies vēl vairāk. Tomēr vietējo līdzekļu piesaistīšana daudzās ĀKK valstīs var būt galvenais attīstības finansējuma avots. Pasaules Bankas 2013. gada ziņojumā par attīstības finansējumu pēc 2015. gada lēsts, ka no 50 % līdz 80 % no finansējuma, kas saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir jāiegulda infrastruktūrā, paredzēts nodrošināt no valstu pašu vietējiem līdzekļiem.

5.1.4.

EESK tādēļ uzskata, ka attīstības finansējums būtu jāizmanto, lai veidotu spējas piesaistīt un izmantot vietējos līdzekļus. Piemēram, saskaņā ar ESAO aplēsēm ar katru oficiālās attīstības palīdzības dolāru, kas atvēlēts administratīvās spējas uzlabošanai nodokļu jomā, atkarībā no stāvokļa attiecīgajā valstī var radīt tūkstošiem dolāru papildu nodokļu ieņēmumu. Aplēsts, ka vairumā Āfrikas valstu nodokļi veido tikai 10–15 % no IKP (3). Atbalstīt var arī līdzekļiem bagātas valstis, lai uzlabotu to spēju risināt sarunas par taisnīgiem līgumiem ar kalnrūpniecības un citiem izrakteņu ieguves uzņēmumiem un tādā veidā palielinātu šo valstu ieņēmumus, kas tām dotu iespēju ievērot saistības ilgtspējīgas attīstības mērķu jomā. Jāatbalsta būtu arī ĀKK valstu centieni rūpnieciski ražot un pārstrādāt pašu izejvielas un patēriņa preces vietējā, reģionālā un starptautiskā tirgus vajadzībām.

5.1.5.

EESK arī iesaka turpmākajā sadarbībā risināt tādu problēmu kā ĀKK valstīs vērojamais būtiskais kvalificēta darbaspēka trūkums strauji augošās nozarēs, un tas ir īpaši svarīgi, jo ANO prognozē, ka Āfrikas iedzīvotāju skaits sasniegs 2,5 miljardus, kas veidos ceturto daļu no pasaules iedzīvotāju skaita (4). Šādas nozares ir izrakteņu ieguve, enerģētika, ūdensapgāde un infrastruktūra, kā arī lauksaimniecība, veselības aprūpe un telesakaru nodrošināšana. Šis prasmju trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc ĀKK valstis eksportē izejvielas, kas tiek pārstrādātas citur pasaulē, un tas negatīvi ietekmē nozares un nodarbinātību ĀKK valstīs. Šīm valstīm ir arī vajadzīga sava pētniecība un novatoriski risinājumi, lai tās varētu risināt savas attīstības problēmas, tostarp ierobežot klimata pārmaiņas. Taču Āfrikas valstīs rādītājs, kas atspoguļo zinātnieku skaitu uz noteiktu skaitu iedzīvotāju, ir ļoti zems. Piemēram, Burkinafaso ir 45 pētniecības un izstrādes speciālisti uz 1 miljonu iedzīvotāju un Nigērijā – 38, savukārt Latīņamerikas valstu vidējais rādītājs ir 481 un Austrumāzijas valstu vidējais rādītājs ir 1 714 (5). Lai varētu novērst prasmju trūkumu, uzmanība jāpievērš arī cirkulārai migrācijai. Programma Erasmus+ jau nodrošina ES jauniešu cirkulāro migrāciju, līdzīgi noteikumi būtu jāattiecina uz ĀKK valstu jauniešiem. Tādēļ debates par migrāciju ir jāpārorientē, vairāk pievēršoties mobilitātei, it īpaši jauniešu mobilitātei izglītības un apmācības, prakses un apmaiņas, un citos nolūkos.

5.1.6.

Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm saskaņā ar principu “politikas saskaņotība attīstībai” un iepriekš minēto ieteikumu izmantot attīstības atbalstu, lai uzlabotu administratīvo spēju nodokļu jomā, būtu efektīvi jārisina tāda problēma kā nelikumīgas finanšu plūsmas. Nodokļu pārvaldība ir ļoti svarīga un var uzlabot ĀKK valstu ilgtspējīgu attīstību. It īpaši Āfrika nelikumīgu finanšu plūsmu dēļ zaudē vairāk līdzekļu nekā kontinents kopumā saņem no oficiālās attīstības palīdzības un ārvalstu tiešiem ieguldījumiem.

5.1.7.

Turpmākajā partnerībā ir arī jāatzīst, ka ārzemēs nodarbināto un diasporās dzīvojošo migrantu naudas pārvedumiem uz dzimteni ir nenoliedzama nozīme un ka tie ir kļuvuši par būtisku ārvalstu tiešo ieguldījumu avotu ĀKK valstīs, un to kopējais apmērs ir lielāks nekā oficiālā attīstības palīdzība. Tomēr ir svarīgi, lai ES dalībvalstis pildītu apņemšanos piešķirt 0,7 % no nacionālā kopienākuma, tādā veidā ievērojot principu “politikas saskaņotība attīstībai”.

5.2.1.

Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu mērķis ir sekmēt reģionālo integrāciju, un tajos paredzēts, ka ĀKK valstīs jāveido reģionālas ekonomikas kopienas. Sarunas sākās 2002. gadā, bet laiks bija ierobežots, jo 2007. gada beigās bija jābeidzas PTO noteiktā īpašā izņēmuma (saglabāt preferenciālu režīmu jaunattīstības valstīm ĀKK grupā pretstatā jaunattīstības valstīm, kas neietilpst minētajā grupā) termiņam.

5.2.2.

Sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem bija sarežģītas vairāku iemeslu dēļ, tai skaitā: atšķirīgas sarunu vešanas spējas un ĀKK valstīs izveidoto reģionālo ekonomikas kopienu brieduma pakāpe, atšķirīgi priekšstati par turpmāko attīstību un reģionālo integrāciju, atšķirīgs redzējums par turpmāko tirdzniecību, kuras pamatā ir savstarpīguma princips. Tā kā sarunas sākās 2002. gadā, tagad jau ir noslēgti gan visaptveroši ekonomisko partnerattiecību nolīgumi un ekonomisko partnerattiecību pagaidu nolīgumi, gan arī noteikti dažādi tirdzniecības režīmi, kas attiecas uz ĀKK valstīm, tostarp vispārējā preferenču sistēma (VPS/VPS+) un režīms “Viss, izņemot ieročus”.

5.2.3.

Tā kā ekonomisko partnerattiecību nolīgumu mērķis cita starpā ir veicināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, nabadzības izskaušanu, dzīves līmeņa paaugstināšanu un reģionālo integrāciju, ekonomisko partnerattiecību nolīgumu efektīvai īstenošanai un to darbības uzraudzībai būs izšķiroša nozīme minēto mērķu sasniegšanā.

5.2.4.

EESK tādēļ stingri iesaka izveidot satvaru (t. i., apvienotās konsultatīvās komitejas), ar ko tiek nodrošināts, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas gan ES, gan ĀKK reģionos piedalās ekonomisko partnerattiecību nolīgumu uzraudzībā, ka šo organizāciju ieteikumus, kas izstrādāti uzraudzības rezultātā, ir iespējams īstenot, ka šie procesi atbilst ilgtspējīgas attīstības mērķim un ka šāda kārtība būs spēkā arī pēc 2020. gada. Ja sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem, kā, piemēram, ar Dienvidāfrikas attīstības kopienu (SADC), jau ir noslēgušās un tādēļ nav paredzams, ka tās varētu atsākt, EESK šajā saistībā atbalstītu sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem pievienojamu protokolu.

5.2.5.

ES delegācijas ir nozīmīgi dalībnieki, un tām būtu jāsadarbojas ar vietējām nevalstiskajām struktūrām un ES un ĀKK valstu reģionālajām iestādēm, lai nodrošinātu pārredzamu, koordinētu un efektīvu kopējo rīcību. Lai veicinātu visaptverošu pieeju pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanai, būtu arī kopīgi jākoordinē ES delegāciju ceļveži, kas attiecas uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un attiecīgā ĀKK valstu stratēģija, kura attiecas uz reģiona pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

5.2.6.

EESK turklāt iesaka šādās apvienotajās konsultatīvajās komitejās (AKK) nodrošināt plašu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, vienlīdzīgi iesaistot akadēmiskās aprindas, uzņēmējus un sociālos partnerus (tostarp, lauksaimnieku, sieviešu un jaunatnes organizācijas), un piešķirt šīm komitejām atbilstošus pieejamā budžeta līdzekļus, lai tās var efektīvi un autonomi darboties. EESK arī uzsver: ir svarīgi, ka pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanu partnerībā finansē abi partneri, lai nodibinātu pilnībā “līdztiesīgas partnerattiecības”, kas ir ES un ĀKK valstu mērķis.

5.3.1.

EAF tiek uzskatīts par prognozējamu un uzticamu attīstības finansējuma avotu, kam ir būtiska nozīme, lai saglabātu ĀKK valstu ieinteresētību Kotonū nolīgumā. Pretrunīgi tiek vērtēts tāds EAF finansējuma veids kā budžeta atbalsts vai tiešais atbalsts valstu budžetiem, un to piešķir, iepriekš nosakot prioritātes (atbalsts nozaru budžetam) vai tādas nenosakot (vispārējs budžeta atbalsts). Laika posmā no 2002. gada līdz 2010. gadam Komisija piešķīra kopumā 6,2 miljardus euro vispārējam budžeta atbalstam un vairāk nekā 90 % no tā – Āfrikai. Neraugoties uz to, kāds būs turpmāko partnerattiecību veids, nebūtu nedz jāvājina attiecības ar Karību jūras un Klusā okeāna reģiona valstīm, nedz arī valstu ar vidējiem ienākumiem veidošanās kopumā nedrīkstētu būt šķērslis ilgtspējīgai attīstībai. Turpmākajai partnerībai ir jāveicina un par prioritāti jānosaka iekļautība.

5.3.2.

Nozaru un budžeta atbalstam tiek atvēlēta vidēji viena piektā daļa EAF līdzekļu. Lai arī budžeta atbalsts parasti tiek uzskatīts par efektīvu veidu, kā novirzīt līdzekļu devēju palīdzību, tas mazina pārskatatbildību un pasliktina pārvaldību, jo trūkst pienācīgas uzraudzības un pietiekamu nosacījumu. Tas nav arī ļoti pamanāms, jo kļūst par valsts kopējā budžeta daļu, tāpēc lielākā daļa iedzīvotāju un valsts ieinteresētās personas nav informētas par EAF ieguldījumu apmēru.

5.3.3.

Lai palielinātu pārskatatbildību un uzlabotu pārredzamību, EESK stingri iesaka uz visiem attīstības atbalsta veidiem, ko ES sniedz trešām valstīm, attiecināt vienu un to pašu tiesisko regulējumu, un šim atbalstam vajadzētu būtu pakļautam vienādai Eiropas Parlamenta veiktai demokrātiskai kontrolei, vienlaicīgi saglabājot partnerattiecību pozitīvos aspektus.

5.3.4.

Atsauksmes no EESK reģionālajām sanāksmēm liecina: pilsoniskās sabiedrības pārstāvji uzskata, ka ES konkursa procedūras finansējuma saņemšanai ir pārāk garas, birokrātiskas un neskaidras. Daudzas nevalstiskās struktūras arī uzskata, ka pieteikšanās procedūras ir pārāk apgrūtinošas un ka dažās valstīs tiek nepietiekami izplatīta attiecīgā informācija.

5.3.5.

EESK ir regulāri atbalstījusi pilsoniskās sabiedrības organizāciju veiktspējas uzlabošanu un piekļuvi vajadzīgajiem līdzekļiem, lai tās būtu efektīvas partneres centienos veicināt atbildības uzņemšanos un pārraudzīt attīstības stratēģiju īstenošanu, pārvaldību un cilvēktiesību ievērošanu attiecīgajās valstīs un reģionos, kā tas noteikts Kotonū nolīguma 6. pantā. Šie principi jārespektē gan ES, gan ĀKK valstīs.