This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52014DC0906
DRAFT JOINT EMPLOYMENT REPORT FROM THE COMMISSION AND THE COUNCIL accompanying the Communication from the Commission on the Annual Growth Survey 2015
KOMISIJAS UN PADOMES VIENOTĀ NODARBINĀTĪBAS ZIŅOJUMA PROJEKTS, ko pievieno Komisijas paziņojumam par 2015. gada izaugsmes pētījumu
KOMISIJAS UN PADOMES VIENOTĀ NODARBINĀTĪBAS ZIŅOJUMA PROJEKTS, ko pievieno Komisijas paziņojumam par 2015. gada izaugsmes pētījumu
/* COM/2014/0906 final */
KOMISIJAS UN PADOMES VIENOTĀ NODARBINĀTĪBAS ZIŅOJUMA PROJEKTS, ko pievieno Komisijas paziņojumam par 2015. gada izaugsmes pētījumu /* COM/2014/0906 final */
Vienotā
nodarbinātības ziņojuma (VNZ) projekts, kas pamatots ar LESD 148. pantu,
ir daļa no Gada izaugsmes pētījuma (GIP) paketes, lai
uzsāktu 2015. gada Eiropas pusgadu. VNZ, būdams svarīgs
uzlabotās ekonomikas pārvaldības elements, pamato GIP ietvertos
svarīgākos ar nodarbinātību saistītos
paziņojumus. Tajā ietvertā analīze ir balstīta uz
nodarbinātības un sociālās situācijas
attīstību Eiropā, uz Nodarbinātības
pamatnostādņu īstenošanu[1],
uz dalībvalstu reformu programmu (VRP) pārbaudi, kuras
rezultātā Padome 2014. gada 8. jūlijā
pieņēma konkrētām valstīm paredzētus ieteikumus
(KVAI), un uz šo programmu līdzšinējās īstenošanas
novērtējumu. Nodarbinātības un
sociālā situācija turpina izraisīt bažas Rudens ekonomiskās prognozes,
ko sagatavojusi Komisija, raksturo lēna izaugsme un augsts, bet
relatīvi stabils bezdarba līmenis (24,6 miljoni cilvēku).
Vēl aizvien ir lielas atšķirības starp valstīm, jo
īpaši euro zonā. Ilgtermiņa bezdarbnieku skaita pieaugums pat
diezgan sekmīgas ekonomikas valstīs liecina par to, ka bezdarbs
kļūst strukturāls. Jāturpina
reformas, ar kurām atbalsta labi funkcionējošu darba tirgu Vairākas dalībvalstis ir
īstenojušas reformas saskaņā ar saviem konkrētai valstij
adresētiem ieteikumiem (KVAI). Pozitīvā ietekme ir redzama,
piemēram, pēc tā, ka palielinās ekonomiski aktīva
darbaspēka līmenis. Lai veicinātu izaugsmi un radītu
labvēlīgu vidi kvalitatīvu darbvietu izveidei, tomēr ir
vajadzīgi lielāki ieguldījumi. Jauniešu bezdarba apkarošanā
dalībvalstis ir guvušas panākumus, īstenojot garantiju
jauniešiem. Ir vajadzīgi turpmāki centieni, īpašu uzmanību
veltot valsts nodarbinātības dienestiem, vajadzībām
pielāgotiem aktīva darba tirgus pasākumiem un
profesionālās izglītības un apmācības jomai.
Dalībvalstīm būtu jānodrošina labvēlīga vide
uzņēmumiem, kas piedāvā mācekļu vietas,
tādējādi padarot vieglāku pāreju no
izglītības uz nodarbinātību. Darba
ražīgumu palielinās ieguldījumi cilvēkkapitālā ar
izglītības un apmācības pasākumu palīdzību Dalībvalstis ir ieviesušas
pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot prasmju piedāvājumu
un sekmēt pieaugušo izglītību. Vairākas dalībvalstis
veica pasākumus, lai uzlabotu pamata, vidējās un
augstākās izglītības sistēmu, savukārt citas pievērsās
vispārējai izglītības stratēģijai. Ņemot
vērā to, ka strauji mainās prasības attiecībā uz
prasmēm, dalībvalstīm jāturpina īstenot reformas
profesionālās izglītības un apmācības (PIA)
sistēmā, lai uzlabotu darba ņēmēju ražīgumu. Nodokļu un pabalstu
sistēmām ir jāatbalsta darbavietu izveide Bezdarbnieku pabalstu sistēmas
būtu labāk jāpiesaista aktivizācijas un atbalsta
pasākumiem un ir vajadzīga turpmāka rīcība, lai
palielinātu ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba
tirgū. Dalībvalstīm ir jāturpina uzlabot vai dažkārt
jāpastiprina pasākumi, ar kuru palīdzību var novērst segmentētu
darba tirgu, vienkāršojot tiesību aktus nodarbinātības
jomā. Ir uzsāktas dažas nodokļu
sistēmas reformas, lai mazinātu demotivāciju pieteikties
darbā un vienlaikus samazinātu darbaspēka aplikšanu ar
nodokļiem ar nolūku motivēt uzņēmumus (atkal) pieņemt
darbā jauniešus un ilglaicīgus bezdarbniekus. Vairākas
dalībvalstis ir izskatījušas algu noteikšanas mehānismus, lai
veicinātu produktivitātei atbilstošu algu attīstību un
atbalstītu mājsaimniecību izmantojamos ienākumus,
īpašu uzmanību pievēršot minimālajām darba algām.
Dažas dalībvalstis ir izpētījušas iespējas darbavietu
radīšanā, izmantojot (pagaidu) darbu, kā arī algas vai
sociālo ieguldījumu subsīdijas, kas paredzētas
jaunajām darbavietām. Sociālās
aizsardzības sistēmu modernizācija Ir veiktas sociālās
aizsardzības sistēmu reformas. Palielināts
pensionēšanās vecums un samazinātas pensionēšanās
vecuma atšķirības. Dalībvalstis paver iespējas, lai
cilvēki, atliekot pensionēšanās laiku, varētu
pagarināt savu darba mūžu un uzlabot savas pensiju tiesības.
Sociālās aizsardzības sistēmu reformas aktivizē
personas, kas spēj piekļūt darba tirgum, aizsargā tos, kas
ir atstumti no darba tirgus, un pasargā personas no riskiem viņu
dzīvē. Dalībvalstis palielina
centienus, kas vērsti konkrēti uz tiem cilvēkiem, kuriem ir
augstāks nabadzības risks, jo īpaši bērniem un veciem
cilvēkiem. Turklāt veselības
aprūpes izdevumu pārskatīšana veicina efektivitāti
pilsoņiem un uzlabo ieguldīto līdzekļu atdevi. 1. DARBA
TIRGUS UN SOCIĀLĀS TENDENCES UN PROBLĒMAS EIROPAS SAVIENĪBĀ Bezdarba
līmenis pamazām samazinās, bet ES-28 tas joprojām ir
augsts. Lai gan bezdarba līmenis
laikposmā no 2004. gada līdz 2008. gadam
samazinājās par vairāk nekā 2 procentpunktiem, finanšu
un ekonomikas krīzes rezultātā situācija ir krasi pasliktinājusies
(1. attēls). Laikposmā no 2008. gada līdz 2013. gadam
bezdarba līmenis (dati koriģēti atbilstoši sezonai) ES-28
palielinājās no 7,0 % līdz 10,8 %. Jaunākie Eurostat
dati liecina, ka kopš tā laika bezdarba līmenis ir atkal
samazinājies līdz 10,1 % 2014. gada septembrī (EZ-18 11,5 %).
Tas ir zemākais līmenis kopš 2012. gada februāra un nav
mainījies salīdzinājumā ar 2014. gada augustu. Šis
līmenis absolūtajos skaitļos ir 24,6 miljoni bezdarbnieku,
kas ir samazinājums no 26,4 miljoniem gadu iepriekš. Raugoties uz
norisēm laika gaitā attiecībā uz dažādām darba
tirgū pārstāvētām grupām, var konstatēt, ka
jauniešu bezdarba līmenis strukturāli ir augstāks par
vidējo, un tas ir arī lielākā mērā atkarīgs
no ekonomikas attīstības cikla. Strukturāli
augstāks bezdarba līmenis ir arī mazkvalificētiem darba
ņēmējiem.[2]
Gados vecāku darba ņēmēju bezdarba līmenis ir diezgan
zems, toties gados vecākiem darba ņēmējiem parasti ir
grūtāk atjaunot nodarbinātību pēc tam, kad
zaudēts darbs. Kopš 2009. gada vīriešu un sieviešu bezdarba
līmenis ir gandrīz vienāds. 1. attēls. Bezdarba
līmeņa attīstība laikā no 2004. līdz 2013. gadam
ES-28 (gada dati), kopējais bezdarba līmenis, jauniešu, gados
vecāku darba ņēmēju, mazkvalificētu darba
ņēmēju un sieviešu bezdarba līmenis
Avots: Eurostat. Izmaiņas bezdarba līmenī visā ES joprojām ļoti
atšķiras, bet šīs atšķirības vairs nepalielinās. 2014. gada
septembrī bezdarba līmeņa diapazons bija no 5,0 %
Vācijā un 5,1 % Austrijā līdz 24,0 %
Spānijā un 26,4 %
(jūlijā) Grieķijā. Pēdējā gada laikā
bezdarba līmenis samazinājies 21 dalībvalstī, vienā
valstī tas palicis nemainīgs, bet sešās
dalībvalstīs — palielinājies. Lielākais
pazeminājums tika konstatēts Spānijā, Horvātijā,
Ungārijā un Portugālē. Bezdarba līmenis vēl
vairāk palielinājies sešās dalībvalstīs
(Francijā, Itālijā, Lietuvā, Luksemburgā,
Austrijā un Somijā). Joprojām
palielinās ilgtermiņa bezdarbs.
Laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam bezdarba
līmenis ES-28 palielinājās no 3,9 % līdz 5,1 %.
Īpaši nelabvēlīga attīstība ir bijusi
Grieķijā un Spānijā, mazākā mērā —
Kiprā, turpretim trīs Baltijas valstīs ir notikuši būtiski
uzlabojumi. Pēdējā gada laikā ilgtermiņa bezdarba
līmenis procentuāli no
kopējā bezdarba līmeņa ES-28 palielinājās no 45,3 %
līdz 48,7 % (EZ-18 47,5 % un 51,5 %). Vīriešus, jauniešus un mazkvalificētus darba
ņēmējus ilgtermiņa bezdarbs skar vairāk nekā
citas grupas darba tirgū, un jo īpaši tas skar tos, kam ir
aktualitāti zaudējušas profesijas un kas strādā
nozarēs, kurās vērojama lejupslīde. Kopējā
ekonomikas situācija joprojām ir būtisks faktors, kas nosaka
ilgtermiņa bezdarba līmeni un ilgtermiņa bezdarba datu
palielināšanos vai samazināšanos, tomēr ir arī
konkrētu valstu īpašā situācija — dažās
dalībvalstīs (piemēram, Somijā, Nīderlandē un
Zviedrijā) ir nodrošināts augsts līmenis pārejai uz
nodarbinātību — toties citās (piemēram,
Bulgārijā, Grieķijā un Slovākijā) situācija
ir pretēja. Kopumā viens no pieciem ilgtermiņa bezdarbniekiem ES
nekad nav strādājis, un trīs no četriem — ir jaunieši
līdz 35 gadu vecumam; tas rada izstumtības risku.[3]
2. attēls. Ilgtermiņa
bezdarba līmenis % no aktīvo iedzīvotāju skaita ES-28 un
dalībvalstīs 2010. un 2013. gadā
Avots:
Eurostat. Bezdarba
līmenis jauniešu vidū joprojām ir ļoti augsts,
bet ir vērojamas pazīmes, kas liecina par uzlabošanos.
2014. gada septembrī bezdarba
līmenis jauniešu vidū (no 15 līdz 24 gadiem) ES-28 bija 21,6 %,
kas ir par 1,9 procentpunktiem mazāks nekā gadu iepriekš. Starp
dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības —
sākot no 7,6 % Vācijā un 9,1 % Austrijā
līdz 50,7 % (2014. gada jūlijs) Grieķijā un 53,7 % Spānijā.
Pagaidām šīs atšķirības vairs nepalielinās, bet
tās joprojām ir lielas. To
jauniešu īpatsvars (15-24 gadi), kas nav iesaistīti
nodarbinātībā, izglītībā vai
apmācībā (NEET) joprojām ir augsts,
lai gan gandrīz 70 % jauniešu ES 2014. gada pirmajā
ceturksnī mācījās kādā izglītības
iestādē. NEET rādītāji
daudzās dalībvalstīs ir ievērojami augstāki par
zemāko līmeni, kas reģistrēts kopš 2008. gada, un
joprojām ir tuvu augstākajai robežai. Jo īpaši tas attiecas uz
dažām dalībvalstīm, piemēram, Bulgāriju, Kipru,
Grieķiju, Spāniju, Horvātiju, Itāliju un Rumāniju,
kurās šie rādītāji ir visaugstākie. Diezgan zemi
rādītāji (un tie turpina uzlaboties) ir Austrijā,
Vācijā, Dānijā, Luksemburgā, Nīderlandē un
Zviedrijā. Lielākajā daļā dalībvalstu šīs
līmenis 2013. gadā saglabājās virs 10 %. NEET
rādītāji sievietēm ir nedaudz augstāki nekā
vīriešiem: 2013. gadā šie rādītāji attiecīgi
bija 13,2% un 12,7 % (kopā 13,0 %). NEET fenomens
galvenokārt ir saistīts ar bezdarba līmeņa pieaugumu
jauniešu vidū, kā arī ar to, ka ir palielinājies
neaktīvo jauniešu skaits, kuri nav iesaistīti ne
izglītībā, ne apmācībā. Dažās
dalībvalstīs (Bulgārija, Rumānija un Itālija) neaktīvo
jauniešu skaits NEET
rādītājos pārsniedz 10 %. Priekšlaicīgas
mācību pārtraukšanas līmenis pakāpeniski
samazinās, virzoties uz mērķi līdz 2020. gadam skolu
pametušo audzēkņu skaitu samazināt līdz mazāk
nekā 10 %. 2013. gadā
priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas (PMP) proporcija bija 12,0 % —
tas ir mazāk, salīdzinot ar 12,7 % iepriekšējā
gadā, un tas vairāk skāra zēnus (13,6 %) nekā
meitenes (10,2 %). Tomēr PMP joprojām ir nopietna problēma,
jo tā skar aptuveni 5 miljonus cilvēku, no kuriem vairāk
nekā 40 % ir bez darba. 2013. gadā 18 dalībvalstīs
šis rādītājs bija zemāks par 10 % mērķi,
kas ir noteikts stratēģijā "Eiropa 2020".
Visaugstākais PMP līmenis (virs 20 %) bija Spānijā un
Maltā. Eiropā
ir panākts labs progress virzībā uz to, lai sasniegtu
mērķi, proti, lai 2020. gadā vismaz 40 % ES
iedzīvotāju būtu augstākā vai tai
līdzvērtīga izglītība. 2013. gadā
augstākā izglītība bija 36,9 %,
kas ir par 1,2 procentpunktiem augstāks rādītājs nekā
iepriekšējā gadā. Augstākie rādītāji (virs 50 %)
ir Īrijai, Lietuvai un Luksemburgai. Visā ES vairāk sieviešu (39,9 %)
nekā vīriešu (31,5 %) pabeidz augstāko izglītību.
3. attēls. NEET
rādītāji ES-28 valstīs un dalībvalstīs 2014. gada
otrajā ceturksnī un vislielākie un vismazākie
rādītāji kopš 2008. gada Avots:
Eurostat (DSA; dati nav koriģēti atbilstoši sezonai, 4
ceturkšņu vidējie rādītāji (līdz 2014. gada 2.
ceturksnim), EMPL ĢD aprēķini). Ekonomiski
aktīva darbaspēka līmeni lielākajā daļā
dalībvalstu krīze nav ietekmējusi,
kas galvenokārt skaidrojams ar to, ka palielinās ekonomiski
aktīva darbaspēka līmenis vecāka gadagājuma darba
ņēmēju (vecumā no 55 līdz 64 gadiem) un
sieviešu vidū. Laikposmā no 2008. gada (1. ceturkšņa)
līdz 2014. gada (1. ceturksnim) ES-28 ekonomiski
aktīva darbaspēka līmenis attiecībā uz
iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem
palielinājās no 70,3 % līdz 72,0 %, lai gan starp
valstīm pastāvēja ievērojamas atšķirības.
Ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis visvairāk
palielinājās Čehijā, Ungārijā, Lietuvā, Luksemburgā,
Maltā un Polijā, savukārt visvairāk tas
pazeminājās Dānijā (izejot no ļoti augsta ekonomiski
aktīva nodarbinātības līmeņa) un Īrijā. Lai
gan ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis sieviešu vidū
laika gaitā ir paaugstinājies, joprojām pastāv
ievērojama atšķirība salīdzinājumā ar ekonomiski
aktīva darbaspēka līmeni vīriešu vidū: 11,7 procentpunkti
2014. gada pirmajā ceturksnī (attiecīgie
rādītāji vīriešiem bija 77,9 %, savukārt
sievietēm — 66,2 %). Īpaši izteiktas atšķirības
ekonomiski aktīva darbaspēka līmenī starp sievietēm un
vīriešiem ir Grieķijā un Itālijā. Dažās
citās valstīs, tādās kā Austrija, Vācija un
Nīderlande, ekonomiski aktīva darbaspēka līmenis sieviešu
vidū ir augsts, un tajās plaši
izplatīta ir nepilnas slodzes nodarbinātība sievietēm. Nodarbinātības
līmenis Eiropas Savienībā joprojām uzrāda
negatīvu tendenci, un šai tendencei būtu ievērojami
jāmainās, lai sasniegtu stratēģijā "Eiropa 2020"
izvirzīto pamatmērķi, proti, 75 % nodarbinātību
vīriešiem un sievietēm vecumā no 20 līdz 64 gadiem.
Kopš krīzes sākuma nodarbinātības līmenis ES-28 ir
samazinājies par gandrīz 1,5 procentpunktiem, no
augstākā rādītāja 2008. gadā līdz 68,4 %
2014. gada pirmajā ceturksnī. Dalībvalstīs
attīstība ir bijusi diezgan atšķirīga (4. attēls).
Laikposmā no 2008. gada pirmā ceturkšņa līdz 2013. gada
pirmajam ceturksnim nodarbinātības pieaugums bija īpaši
negatīvs vairākās Dienvideiropas valstīs, Baltijas
valstīs, Bulgārijā un Īrijā. Ļoti liels pieaugums
tika konstatēts Luksemburgā un Maltā un mazākā
mērā Vācijā. Pēdējā gadā
attīstība ir bijusi mērenāka, nodarbinātībai
palielinoties arī vairākās valstīs, kurās
iepriekšējos gados bija slikti rādītāji. Nodarbinātības
attīstība nav bijusi vienmērīga. Lai
gan vīriešu nodarbinātības līmenis (vecumā no 20 līdz
64 gadiem) no 2008. gada pirmā ceturkšņa līdz 2014. gada
pirmajam ceturksnim ir samazinājies par vairāk nekā 3 procentpunktiem
(no 77,4 % uz 74,0 %), sieviešu nodarbinātības līmenis
ir samazinājies tikai nedaudz, un pagājušajā gadā tas pat
nedaudz palielinājās (par 0,8 %). Būtisks
nodarbinātības pieaugums ir reģistrēts attiecībā
uz gados vecākiem darba ņēmējiem (nodarbinātības
līmenis kopš 2008. gada pirmā ceturkšņa ir
palielinājies par 6,2 procentpunktiem, 2014. gada
sākumā sasniedzot 50,9 %, ar ievērojamu pieaugumu
Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā,
Luksemburgā, Ungārijā, Nīderlandē un Polijā) un
jo īpaši vecāka gadagājuma sievietēm (8,4 procentpunkti).
Kas attiecas uz izglītības līmeni, nodarbinātības
līmenis visvairāk ir samazinājies darba ņēmējiem
ar zemu kvalifikāciju, savukārt vismazāk — personām
ar vidēju un augstu izglītības līmeni. Trešo valstu valstspiederīgo
nodarbinātības līmenis (vecumā no 20 līdz 64 gadiem)
ES-28 samazinājās no 62,4 % 2008. gada pirmajā
ceturksnī uz 55,4 % 2014. gada pirmajā ceturksnī.
Attiecībā uz nodarbinātības tendencēm pa nozarēm,
pakalpojumu nozares īpatsvars turpina pieaugt, nelabvēlīgi
ietekmējot nodarbinātību gan rūpniecībā, gan
lauksaimniecībā. Pašlaik sadalījums ir aptuveni 72,5 %, 22,5 %
un 5 %. Lai gan pēdējos krīzes gados ir bijusi
vērojama nelabvēlīga ietekme uz pastāvīgu
nodarbinātību, galvenās ekonomikas korekcijas tika veiktas
galvenokārt attiecībā uz pagaidu darbavietām (līgumu
nepagarināšana). Visbeidzot, no 2008. gada pirmā ceturkšņa
līdz 2014. gada pirmajam ceturksnim pilna laika
nodarbinātība ir samazinājusies par aptuveni 8,1 miljonu. Turpretim nepilnas slodzes nodarbinātība
pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi
palielinājusies — kopš 2008. gada pirmā ceturkšņa par 4 miljoniem. 4. attēls.
Nodarbinātības pieaugums (nodarbināto personu skaits vecumā
no 20 līdz 64 gadiem) kopš 2008. gada 1. ceturkšņa, pa
dalībvalstīm
Avots: Eurostat,
EMPL ĢD aprēķini. Nodarbinātības
līmenis turpmāk, visticamāk, nedaudz uzlabosies,
galvenokārt pateicoties gaidāmajam IKP pieaugumam.
Dažādas attīstības tendences
vidējā termiņā radīs turpmāku darbavietu skaita
pieaugumu, jo īpaši konkrētās nozarēs[4].
Tehnoloģiju attīstība ļaus radīt darbavietas IKT
nozarē (paredzēts, ka līdz 2015. gadam būs 900,000 IKT
speciālistu vakances), savukārt novecošanas dēļ,
neraugoties uz pašreizējiem un turpmākiem veselības aprūpes
budžeta ierobežojumiem, vidējā termiņā varētu
palielināties pieprasījums pēc veselības aprūpes
darbiniekiem un veselības pakalpojumiem. Turklāt videi
draudzīgāka ekonomika var radīt videi draudzīgu darbavietu
skaita pieaugumu[5].
Citās no augstām tehnoloģijām atkarīgās
nozarēs, piemēram, transporta nozarē, būs nepieciešams
pieņemt darbā lielu skaitu strādnieku ar
vidēju vai augstu kvalifikāciju, lai
varētu pielāgoties izaugsmei aviācijas un pasažieru transporta
nozarē un lai varētu aizstāt lielo skaitu vecāka
gadagājuma darbinieku, kuri, kā sagaidāms, līdz 2020. gadam
būs aizgājuši no darba transporta nozarē. Mazie un vidējie uzņēmumi tradicionāli tiek
uzskatīti par nodarbinātības
pieauguma dzinējspēku, un daži pētījumi liecina, ka laikposmā no 2002.
līdz 2010. gadam 85 % jauno darbavietu Eiropas
Savienībā radīja MVU. Turpretim no 2010. līdz 2013. gadam
nodarbinātība MVU Eiropas Savienībā samazinājās
par 0,5 %. Neņemot vērā būvniecības nozari,
kurā 2008. gadā bija nodarbināts viens no septiņiem
MVU darbiniekiem, nodarbinātība nedaudz pieauga par 0,3 %,
taču tas ir ļoti niecīgs pieaugums salīdzinājumā
ar 2 % lielajos uzņēmumos. Līdz šim daudzās dalībvalstīs nefinanšu
sektoram kredīta pieejamība joprojām ir vāja, kas
izskaidrojams gan ar piedāvājuma, gan pieprasījuma faktoriem,
kā arī ar nozares pārstrukturēšanu un aizņemto
līdzekļu īpatsvara samazināšanu pēc finanšu
krīzes. Turklāt, neraugoties uz nesenajiem ECB pasākumiem,
bankas aizdevumu procentu likmes nestabilajās dalībvalstīs
joprojām ir augstas, kas galvenokārt skar MVU. Ierobežota piekļuve
finansējumam var arī ierobežot jaundibināto uzņēmumu
skaitu; tas rada bažas, jo starp MVU, jaunie uzņēmumi veido
lielāko daļu no neto nodarbinātības pieauguma. Dinamisma
trūkums MVU nodarbinātībā kopš 2010. gada norāda
uz potenciālo piemērotu finanšu nozares problēmu risinājumu
ietekmi uz nodarbinātību. Noteikumi, kas atbalsta jaunu
uzņēmumu izveidi, būtiski ietekmē arī
nodarbinātību. Vairākās
dalībvalstīs darba tirgus
joprojām ir ļoti segmentēts. Jauniešu
nodarbinātībai ir raksturīgs liels pagaidu un nepilnas slodzes
darba īpatsvars, kas 2014. gada pirmajā ceturksnī
attiecīgi bija 42,4 % un 31,9 % (no kopējās
nodarbinātības). Salīdzinājumam, no kopējā
strādājošo iedzīvotāju skaita pagaidu un nepilnas slodzes
darba īpatsvars bija daudz zemāks — attiecīgi aptuveni 13 %
un 19 %. Nepilnas slodzes darbu pārsvarā veic sievietes. 2014. gada
pirmajā ceturksnī nepilnas slodzes darbu strādāja 32 % sieviešu
un 8,3 % vīriešu, un Austrijā, Beļģijā, Vācijā, Nīderlandē
un Apvienotajā Karalistē vairāk
nekā 40 % sieviešu
strādāja nepilnas slodzes darbu. Pašreizējā makroekonomiskajā
kontekstā pagaidu un nepilnas slodzes darbs, kas
zināmā mērā nav brīvprātīga izvēle[6],
var sekmēt darbavietu radīšanu un vidējā termiņā
vai ilgtermiņā var būt par atspēriena punktu, lai pēc
tam varētu noslēgt pastāvīgus darba līgumus un/vai
pilna darba laika līgumus (piemēram, jauniešiem). To, ka pastāv
segmentācija, apliecina arī pastāvīgās
atšķirības atalgojumā vīriešiem un sievietēm un
ierobežotās iespējas līguma formas ar zemu aizsardzību
aizstāt ar līguma formām ar augstu aizsardzību. Vairākās
dalībvalstīs atbilstība starp piedāvājumu un
pieprasījumu darba tirgū ir pasliktinājusies. Lai
gan pēdējos dažos gados brīvo darbvietu skaits vidēji bija
relatīvi stabils, bija vērojams bezdarba līmeņa pieaugums,
kas liecina par atbilstības starp piedāvājumu un
pieprasījumu darba tirgū pasliktināšanos. Saskaņā ar
Beveridža līkni (5. attēlā) strukturālais bezdarbs
kopš aptuveni 2011. gada vidus arvien pieaug[7].
Raugoties uz norisēm dalībvalstīs, atbilstība starp
piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū ir
pasliktinājusies lielākajā daļā dalībvalstu,
izņemot vienīgi Vāciju. Šo vispārējo stagnāciju
galvenokārt nosaka negatīvi darbaspēka pieprasījuma
satricinājumi, kā arī aizvien pieaugoša prasmju neatbilstība[8],
kas norāda uz to, ka iespēju trūkums darba tirgū
apvienojumā ar ekonomikas krīzi rada histerēzi, kas
jāneitralizē, veicot ieguldījumus cilvēkkapitālā
un efektīvāk nodrošinot prasmju atbilstību. 5. attēls.
Beveridža līkne ES–28 (2008Q1–2014Q1)
Avots: Eurostat.
Piezīme: uz vertikālās ass ir attēlots “darbaspēka
trūkuma rādītājs”, kuru nosaka, izmantojot ES
uzņēmējdarbības apskata rezultātus (% ražošanas
uzņēmumu norāda, ka darbaspēka trūkums ir ražošanu
ierobežojošs faktors); UR nozīmē unemployment rate jeb
“bezdarba līmenis”. Aizvien
lielāks skaits bezdarbnieku krīzes laikā, arvien lielāks
ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars un no tā izrietošā
brīvo darbvietu piedāvājuma un pieprasījuma
atbilstības samazināšanās apgrūtina aktīva darba
tirgus politikas īstenošanu un rada problēmas valstu
nodarbinātības dienestiem. Darbaspēka
mobilitāte Eiropas Savienībā varētu būt plašāka,
jo īpaši attiecībā pret kopējo ES darba tirgus lielumu.
Kamēr viens no četriem ES iedzīvotājiem apgalvo, ka apsver
iespēju turpmākajos desmit gados strādāt citā ES
valstī, līdz 2013. gadam tikai 3,3 % no ekonomiski aktīvajiem ES
iedzīvotājiem uzturējās citā dalībvalstī.
Tomēr atšķirības starp valstīm ir diezgan ievērojamas
(6. attēls). Ņemot vērā būtiski atšķirīgo
bezdarba līmeni dažādās ES dalībvalstīs, arvien
lielāks to personu skaits, kuras vēlas pārvietoties, kopš 2011. gada
ir daļēji palielinājis mobilitāti, taču tikai
nelielā mērā un ne tik daudz, cik būtu nepieciešams, lai
reāli līdzsvarotu milzīgās atšķirības, kādas
vērojamas ES valstu darba tirgos[9]. 6. attēls. Mobilitātes
līmenis pa dalībvalstīm pēc uzturēšanas gadu skaita (2013) Avots:
EMPL ĢD dokuments "Key Features". Piezīmes:
mobilitātes līmenis ir to darbspējīgo iedzīvotāju
skaits, kuri 2013. gadā dzīvoja citā dalībvalstī,
izteikts procentos no darbspējīgo iedzīvotāju skaita
pilsonības valstī. Dati par Slovēniju un Maltu ir
pārāk nenozīmīgi, lai būtu ticami. Dati par
Dāniju, Igauniju, Kipru, Luksemburgu, Somiju un Zviedriju nav ticami
nelielās atlases grupas dēļ. Prasmju
piedāvājums jāturpina uzlabot. Vairāku
tendenču, jo īpaši globalizācijas un (uz prasmēm
balstīto) tehnoloģiju radīto pārmaiņu,
rezultātā pakāpeniski ir mainījies relatīvais
pieprasījums pēc dažāda līmeņa prasmēm.
Tāpat ir arī mainījies dažāda veida prasmju relatīvais
nozīmīgums, jo aizvien lielākā skaitā profesiju arvien
nozīmīgākas ir gan informācijas un komunikācijas
tehnoloģiju, gan sociālās prasmes, piemēram, saziņas
prasmes. Lai
arī laika gaitā vidējais izglītības līmenis ir
uzlabojies, darbinieku prasmes neatbilst prasmju pieprasījumam. Mainoties
prasmju relatīvajam pieprasījumam un piedāvājumam, augsti
kvalificētiem darba ņēmējiem paveras lielākas izredzes
atrast darbu nekā darba ņēmējiem ar vidēju un zemu
kvalifikāciju. Darba tirgus prognozes liecina, ka šī tendence
saglabāsies arī turpmākajos gados[10]. Eiropas
izaugsmes potenciālu apdraud ES prasmju bāzes strukturālās
nepilnības. Saskaņā ar
jaunākajiem datiem[11]
aptuveni 20 % darbspējīgā vecuma iedzīvotāju ir
ļoti zema kvalifikācija, bet nedaudzās valstīs
(Spānijā un Itālijā) šis procentuālais īpatsvars
ir vēl lielāks. Tikai dažās valstīs (Igaunijā,
Somijā, Nīderlandē un Zviedrijā) ir liels ļoti augsti
kvalificētu darbinieku skaits, un situācija lielākajā
daļā Eiropas valstu ne tuvu nav tāda, kā situācija
ārpus Eiropas esošajās valstīs, kurām ir visaugstākie
rādītāji (piemēram, Japāna vai Austrālija). Dati
par valstu izdevumiem pierāda arvien nepietiekamos ieguldījumus
cilvēkkapitālā. Eiropa neveic efektīvus ieguldījumus
izglītībā un prasmju apguvē, un tas savukārt apdraud
tās konkurētspēju vidējā termiņā un tās
darbaspēka izredzes atrast darbu. 19 dalībvalstis ir
samazinājušas izglītībai atvēlētos izdevumus
absolūtā izteiksmē, un 14 dalībvalstis ir
samazinājušas IKP relatīvo daļu, ko tās iegulda
izglītībā. Atalgojuma
dinamikā nupat sāk iezīmēties nepieciešamais
līdzsvars. Pirms krīzes
vairākās dalībvalstīs, galvenokārt Latvijā un
Rumānijā, bet mazākā mērā Igaunijā,
Lietuvā, Bulgārijā un Īrijā, sāka ievērojami
palielināties darbaspēka vienības nominālās izmaksas (7. attēls).
Krīzes ietekmē darbaspēka vienības nominālo izmaksu
attīstība šajās valstīs, izņemot Bulgāriju, kopš 2009.
gada ir bijusi daudz mērenāka, Īrijā, Lietuvā un
Latvijā tā ir bijusi negatīva, bet Rumānijā – tikai
nedaudz virs nulles. Pēc krīzes darbaspēka vienības
nominālās izmaksas samazinājās arī Grieķijā
un Spānijā, lai gan pirmskrīzes gados tās pieauga.
Citādu modeli demonstrē Vācija, kura bija vienīgā
dalībvalsts, kurā darbaspēka vienības nominālās
izmaksas pirms krīzes (pavisam nedaudz) samazinājās, bet
pēdējos gados pieaug. Darbaspēka vienības nominālo
izmaksu mērena attīstība (kas bija spēcīgāka
pirmskrīzes posmā) bija īpaši vērojama Beļģijā,
Zviedrijā, Nīderlandē, Austrijā un Somijā.
Tendenču maiņu “grūtībās nonākušajās”
dalībvalstīs, no vienas puses, un valstīs ar budžeta
pārpalikumu, no otras puses, ir sekmējusi ārējā
līdzsvarošana, kas jo īpaši bija vajadzīga eurozonā. Ir
svarīgi, lai atalgojuma pozitīva dinamika arī turpmāk
notiktu atbilstoši vajadzībai koriģēt ārējo
nelīdzsvarotību un samazināt bezdarba līmeni, bet
ilgtermiņā nodrošināt produktivitātes atbilstību. Ja
šī tendence saglabāsies, pēdējā laikā
vērojamais algu pieaugums valstīs ar budžeta pārpalikumu var
nostiprināt vispārējo kopējo pieprasījumu[12].
7. attēls.
Darbaspēka vienības nominālo izmaksu dinamika ES–28,
vidējās ikgadējās izmaiņas (2003–2008, 2009–2013)
Avots: Eurostat, EMPL ĢD aprēķini. Darbaspēka
vienības izmaksu samazināšanās un algu mērenība tikai
lēnām un nepilnīgi ir iekļāvusies cenu
attīstībā. Šo nepilnīgo
iekļaušanos var daļēji skaidrot ar vienlaicīgu netiešo
nodokļu un administratīvi regulēto cenu straujo pieaugumu
fiskālās konsolidācijas dēļ[13].
Ņemot vērā cenu stagnāciju, darbaspēka vienības
nominālās izmaksas samazinājums ir izraisījis
darbaspēka ienākumu daļas sarukumu vairākās
dalībvalstīs, jo īpaši Grieķijā, Spānijā,
Īrijā un Portugālē. No tā izrietošajam
peļņas daļas pieaugumam (pagaidām) neseko ieguldījumu
apjoma pieaugums. Nodokļu
slogs daudzās dalībvalstīs joprojām ir augsts. Augsts
un dažos gadījumos arvien pieaugošs nodokļu slogs jo īpaši zemu
atalgotiem darba ņēmējiem un otrajiem pelnītājiem
daudzās dalībvalstīs joprojām ir ievērojama
problēma. Piemēram, zemu atalgotiem darba ņēmējiem (67 %
no vidējās algas) pēc nodokļu sloga samazināšanās
lielākajā daļā valstu laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam
turpmākajos trijos gados gandrīz visās dalībvalstīs
nodokļu slogs palielinājās. 2013. gadā tas
svārstījās līdz 20 % Maltā (2012. gadā) un
Īrijā, bet Beļģijā, Vācijā, Francijā un
Ungārijā pārsniedza 45 %. Kopējā
nodokļu sloga izmaiņas galvenokārt ir saistītas ar
iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas 15 no 21 ES dalībvalsts
palielinājās (8. attēls). Iedzīvotāju ienākuma
nodokļa palielinājums (vismaz šim konkrētajam
mājsaimniecību veidam un 67% apmērā no vidējās
algas) īpaši nozīmīgs bija Portugālē un
Ungārijā, savukārt Lielbritānijā un Grieķijā
tas diezgan ievērojami samazinājās. Ja pie iedzīvotāju
ienākuma nodokļa pieskaita darba ņēmēju veiktās
sociālā nodrošinājuma iemaksas, nodokļu slogs darba
ņēmējiem palielinājās 10 dalībvalstīs,
savukārt darba devējiem nodokļa sloga palielinājums bija
vērojams tikai 3 dalībvalstīs. Kopumā darba devēju
sociālā nodrošinājuma iemaksas vairumā dalībvalstu,
izņemot dažas, lielākā vai mazākā mērā ir
palikušas nemainīgas. Salīdzinoši liels nodokļu slogs bija
Polijā un Slovākijā, bet Francijā tas diezgan
ievērojami saruka. 8. attēls. Kopējā
nodokļu sloga izmaiņas (2011–2013) pa komponentiem (67 % no
vidējās algas, neprecēta persona, bez bērniem)
Avots:
Eiropas Komisijas un ESAO nodokļu un pabalstu datubāze. Piezīme:
trūkst datu par valstīm, kas nav ESAO dalībvalstis
(Bulgārija, Kipra, Horvātija, Latvija, Lietuva, Malta un
Rumānija). Dažās
valstīs problēma ir cīņa pret nedeklarētu darbu. Nedeklarēts
darbs aptver dažādas darbības, sākot no nedeklarēta darba
oficiālā uzņēmumā līdz nelikumīgai
nodarbinātībai, ko veic pašnodarbinātie, izņemot tos, kas
saistīti ar nelikumīgām precēm vai pakalpojumiem.
Nedeklarēts darbs rada vairākas negatīvas sekas. No
makroekonomikas viedokļa tas samazina nodokļu ieņēmumus (ko
iegūst no ienākuma nodokļa un pievienotās
vērtības nodokļa) un grauj sociālā nodrošinājuma
sistēmas finansēšanu. No mikroekonomikas viedokļa nedeklarētam
darbam un citiem netipiskiem nodarbinātības veidiem, piemēram,
fiktīvai pašnodarbinātībai, ir tendence kropļot godīgu
konkurenci starp uzņēmumiem, radot pamatu sociālajam dempingam,
kas traucē radīt pastāvīgu darbu ar pilnu sociālo
aizsardzību. Tāpat arī nedeklarēts darbs ir iemesls
ražošanas neefektivitātei, jo oficiāli nereģistrēti
uzņēmumi parasti izvairās no oficiālu pakalpojumu un
ieguldījumu (piemēram, kredītu) izmantošanas, un nenotiek to
izaugsme. Lai gan pilnībā uzticami dati par ēnu ekonomikas un
nedeklarēta darba apjomiem nav viegli pieejami, aptuvenie dati liecina, ka
šis jautājums dažās dalībvalstīs ir problēma[14].
Turklāt nedeklarētā darba apjoms varētu pieaugt
vairāku dažās dalībvalstīs novērojamo sociāli
ekonomisko tendenču, piemēram, ekonomikas internacionalizācijas
un sektoru pārdales, tradicionālo darba veidu samazināšanas un
sociālo problēmu dēļ. Kamēr
ekonomikas attīstība kopumā dažādos veidos ietekmē
dažādas iedzīvotāju grupas, nevienlīdzības
līmenis daudzās dalībvalstīs palielinājās. Lai
gan caurmērā attiecība S80/S20[15]
laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam Eiropas Savienībā
saglabājās nemainīga, pastāv lielas atšķirības un
– attiecībā uz nevienlīdzību – atšķirības starp
dalībvalstīm aizvien palielinās (9. attēls).
Nevienlīdzība ir palielinājusies vairumā dienvidu
dalībvalstu (Spānijā, Grieķijā, Itālijā un
Kiprā), kā arī Horvātijā, Igaunijā,
Dānijā un Ungārijā, bet mazākā mērā
Īrijā un Austrijā. Nevienlīdzība, lai gan
pēdējā laikā samazinājusies, joprojām ir
īpaša problēma Bulgārijā, Grieķijā, Latvijā,
Rumānijā, Spānijā un Lietuvā (sk. arī V
attēlu 3. nodaļā). 9. attēls.
Nevienlīdzība ienākumu sadalē (S80/S20; ienākumu
kvintiles attiecība) (2008-2012) Avots: Eurostat, EU-SILC, 2013., attiecas uz 2012. ienākumu
gadu. Piezīme: * — 2011. gada dati (attiecībā uz
Beļģiju, Vāciju, Īriju, Grieķiju, Franciju,
Horvātiju, Luksemburgu, Nīderlandi, Portugāli, Rumāniju,
Zviedriju un Apvienoto Karalisti trūkst datu par 2012. gadu). Nabadzības
riska slieksnis un sociālās atstumtības līmenis (AROPE)
ir ievērojami palielinājušies, un atšķirības starp
dalībvalstīm arvien pieaug. Laikposmā
no krīzes sākuma 2008. gadā līdz 2012. gadam to
Eiropas iedzīvotāju skaits, kurus apdraud nabadzība vai
sociālā atstumtība, palielinājās par 8,7 miljoniem
(izņemot Horvātiju) un 2012. gadā sasniedza 25,1 % no
ES-28 valstu iedzīvotāju skaita (10. attēls). 10. attēls. Nabadzības vai sociālās
atstumtības apdraudēto cilvēku skaita dinamika (AROPE) (2008–2012)
Avots: Eurostat,
EU-SILC, 2013., attiecas uz 2012. ienākumu gadu. Piezīme: *
— 2011. gada dati (attiecībā uz Beļģiju, Vāciju,
Īriju, Grieķiju, Franciju, Horvātiju, Luksemburgu,
Nīderlandi, Portugāli, Rumāniju, Zviedriju un Apvienoto
Karalisti trūkst datu par 2012. gadu). Nabadzības
līmeņa dinamika būtiski atšķiras pa vecuma grupām. Kopumā
krīze visvairāk skāra darbspējīgā vecuma
iedzīvotājus (11. attēls, arī IV attēls 3.
nodaļā), jo galvenokārt pieauga bezdarba līmenis vai
samazinājās nodarbināto personu skaits
mājsaimniecībās un palielinājās nodarbināto
personu nabadzība. 2012. gadā ES–28 valstīs aptuveni 50 miljoniem
darbspējīgā vecuma iedzīvotāju ienākumi
nesasniedza 60 % no valsts vidējā ekvivalentā ienākuma
līmeņa; 31,8 miljoni iedzīvotāju bija ļoti slikti
materiāli nodrošināti (2013. gadā – 31,5 miljoni). 2012.
gadā 10,9 % iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 59 gadiem
dzīvoja mājsaimniecībās, kurās visi tās
darbspējīgie locekļi bija bez darba. 11. attēls. Nabadzības vai sociālās
atstumtības apdraudēto cilvēku skaita dinamika (AROPE) kopš
2005. gada ES–28 valstīs, kopā, bērnu,
darbspējīgā vecuma iedzīvotāju un vecu cilvēku
vidū Avots: Eurostat,
EU-SILC. Piezīme. ES-27 vidējie rādītāji par 2005.
līdz 2009. gadu; ES-28 vidējie rādītāji par 2010.
līdz 2012. gadu. Trūkst SILC datu par 2013. gadu. Mazāk
tas attiecas uz veciem cilvēkiem (65+), jo risks, ka viņus
varētu skart nabadzība vai sociālā atstumtība,
vairumā dalībvalstu ir samazinājies, bet vecāka
gadagājuma sievietes nabadzība skar lielākā mērā
nekā vecāka gadagājuma vīriešus. Tomēr šie
relatīvie rādītāju uzlabojumi var neatspoguļot
vecāka gadagājuma cilvēku reālo ienākumu
izmaiņas, bet gan galvenokārt to, ka pensiju apmērs kopumā
nav mainījies, savukārt darbspējīgā vecuma
iedzīvotāju skaits ir apstājies vai samazinājies. Kopš
2008. gada arvien biežāk nabadzība vai sociālā
atstumtība skar bērnus, jo ir pasliktinājusies situācija,
kādā nonākuši viņu (galvenokārt
darbaspējīgā vecuma) vecāki. Salīdzinājumā
ar 2008. gadu tas noticis vairāk nekā 20 dalībvalstīs,
turklāt mājsaimniecības, kurās ir viens no vecākiem,
nabadzība un sociālā atstumtība (ES–28 valstīs: 47,8 %
2012. gadā) apdraud divas reizes vairāk nekā ģimenes,
kurās ir divi pieaugušie (24,4 %). Ievērojami lielāks
nabadzības risks ģimenēs, kurās bērnus audzina tikai
viens no vecākiem, ir konstatēts visās dalībvalstīs un
svārstās no 35 % Slovēnijā, Somijā un
Dānijā līdz 78 % Bulgārijā. Tāpat arī
ģimenēs ar trim vai vairāk bērniem ir ievērojami
augstāks nabadzības vai sociālās atstumtības risks
(ES–28 valstīs: 30,9 %) nekā iedzīvotājiem
kopumā. Krīzes laikā darba tirgus apstākļu
pasliktināšanās tiešāk ir skārusi
darbaspējīgā vecuma vīriešus. Tomēr sievietes
(pastāvīgas) nabadzības vai atstumtības riskam ir
pakļautas lielākā mērā nekā vīrieši, un tas
ir saistīts ar aprūpes periodiem, kad sievietes
(brīvprātīgi vai nebrīvprātīgi)
nestrādā algotu darbu un strādā nepilnas slodzes darbu. Nabadzības
un sociālās atstumtības risks 2012. gadā trešo valstu
valstspiederīgo vidū (vecumā no 18 līdz 64 gadiem) bija
daudz augstāks (48,9 %) nekā valstspiederīgo vidū (24,3 %),
kas laikposmā no 2012. līdz 2013. gadam bija palielinājums par
vairāk nekā 3 procentpunktiem. Vidēji
ES mājsaimniecību reālais bruto izmantojamais ienākums (GDHI) faktiskajā
izteiksmē līdz 2013. gada beigām uzlabojās
pēc tam, kad tas gandrīz četrus gadus nepārtraukti bija
samazinājies (sīkāks izklāsts par mājsaimniecību
reālā bruto izmantojamā ienākuma dinamiku arī 3.
nodaļā). Tas notika, pateicoties strauji augošajiem tirgus
ienākumiem (darba ņēmēju atalgojums, pašnodarbināto
atalgojums un ienākums no īpašuma), ko papildināja labākas
sociālās priekšrocības, kas tika piešķirtas
mājsaimniecībām[16].
Laiks rādīs, vai 2013. gada veiktie uzlabojumi būs
ilgtspējīgi, jo darbvietu radīšana joprojām ir
pieticīga, nodokļu atvieglojumu sistēmu ietekme arvien ir
vāja un jaunākie 2014. gada dati demonstrē
rādītāju pasliktināšanos (12. attēls). 12. attēls. Dažādu elementu ietekme uz
mājsaimniecību reālā bruto izmantojamā ienākuma (GDHI)
pieaugumu Avots: Eurostat – nozaru aprēķini. Tas,
kā nodokļu un pabalstu sistēmu izmaiņas ietekmē
izmaksu/ieguvumu sadali pēdējos gados, starp valstīm
ievērojami atšķīrās.[17]
Atkarībā no to shēmas nodokļu un pabalstu sistēmu
izmaiņas atšķirīgi ietekmēja mājsaimniecības ar
augstiem un zemiem ienākumiem. Dažās valstīs regresīvā
ietekme īpaši radīja papildu spiedienu uz zemu ienākumu
mājsaimniecību dzīves līmeni. Citām dalībvalstīm,
kuras rūpīgāk pievērsās nodokļu un pabalstu
sistēmu izmaiņu sadalei, izdevās izvairīties no tā, ka
nesamērīgi lielā mērā tiek skartas
mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem. Šādas
atšķirības izmaksu/ieguvumu sadales ietekmē radās
neatkarīgi no atšķirībām korekciju kopējā
apjomā. Kopumā
sociālo izdevumu pieauguma līmenis pēc maksimuma sasniegšanas 2009. gadā
kopš 2011. gada ir bijis negatīvs.
Agrīnā krīzes posmā (līdz 2009. gadam)
sociālo izdevumu pieaugumu galvenokārt noteica izdevumi
saistībā ar bezdarbu, bet mazākā mērā – arī
izdevumi citiem mērķiem (jo īpaši pensijai un veselības
aprūpei). Sociālo izdevumu pieaugums palēninājās 2010. gadā,
kas skaidrojams ar to, ka tika pārtraukti fiskālo stimulu
pasākumi un ka valstīs, kuras bija uz ekonomikas atgūšanās
ceļa, pakāpeniski tika pārtraukti automātiskās
stabilizācijas pasākumi. Kopš 2011. gada, neraugoties uz
ekonomisko un sociālo apstākļu turpmāku
pasliktināšanos, samazinājās sociālie izdevumi, kas īpaši
saistīti ar pabalstiem natūrā un pakalpojumiem (13. attēls)[18]. 13.
attēls. Sociālo pabalstu naudā un natūrā ietekme uz
reālo valsts sociālo izdevumu pieaugumu ES (2001–2012)
Avots: valstu pārskati, EMPL ĢD aprēķini. Krīzes
rezultātā ir mainījusies arī sociālās
aizsardzības izdevumu struktūra.
No 2007. līdz 2011. gadam (reālie) sociālās
aizsardzības izdevumi uz vienu iedzīvotāju ES–27 valstīs
palielinājās par 8 % (14. attēls). Lielākais pieaugums
bijis pensiju jomā (vecuma un apgādnieka zaudējuma pabalstu
pieaugums veidoja 44 % no kopējā izdevumu pieauguma), kā
arī veselības un invaliditātes jomā (32 %).
Tādējādi atšķirības starp dalībvalstīm ir
ievērojamas – no 2007. līdz 2011. gadam kopējais
sociālās aizsardzības izdevumu pieaugums uz vienu
iedzīvotāju četrās dalībvalstīs bija mazāks
par 5 %, bet septiņās dalībvalstīs pieaugums
pārsniedza 15 %. 14. attēls.
Sociālās aizsardzības izdevumu izmaiņas uz vienu
iedzīvotāju (2007-2011), pēc sociālās
aizsardzības funkcijas
Piezīme: ietekme pa
funkcijām uz sociālo izdevumu vispārējo pieaugumu (uz vienu
iedzīvotāju nemainīgās 2005. gada cenās). Avots: ESSPROS. Dažās dalībvalstīs zemu atalgotiem
iedzīvotājiem, kuri atrodas neaizsargātā
situācijā, ir apgrūtināta veselības aprūpes
pieejamība. Kamēr no 2008. līdz 2012.
gadam ES–27 valstīs kopumā to zemākā ienākuma
iedzīvotāju īpatsvars, kuri ziņoja par
apgrūtinātu veselības aprūpes pieejamību,
palielinājās pavisam mēreni, ievērojams pieaugums tika
reģistrēts tādās valstīs kā Somija,
Portugāle un Grieķija (15. attēls). Tika ziņots, ka 2012.
gadā Latvijā, Bulgārijā un Rumānijā bija
visvairāk iedzīvotāju, kuriem bija ievērojami
apgrūtināta veselības aprūpes pieejamība. Kamēr
lielākais samazinājums bija vērojams Bulgārijā (no 2008.
līdz 2012. gadam – par 11,4 procentpunktiem), to iedzīvotāju
īpatsvars, kuriem bija ievērojami apgrūtināta
veselības aprūpes pieejamība, 2012. gadā
saglabājās ievērojams (16,9 %). 15. attēls. Ievērojami apgrūtināta
veselības aprūpes pieejamība, zemākā ienākumu
kvintile (2008-2012) Avots: Eurostat EU-SILC, 2012. Piezīme: ievērojami
apgrūtināta veselības aprūpes pieejamība:
pārāk dārgi, pārāk tālu vai gaidīšanas
rindā. * — 2011. gada dati (attiecībā uz Beļģiju,
Īriju, Luksemburgu un Austriju trūkst datu par 2012. gadu;
attiecībā uz Horvātiju un ES–28 valstīm trūkst datu
par 2008. gadu). 2. NODARBINĀTĪBAS
PAMATNOSTĀDŅU ĪSTENOŠANA: NODARBINĀTĪBAS UN
SOCIĀLĀS POLITIKAS REFORMAS Šajā nodaļā[19]
sniegts pārskats par reformām un pasākumiem, kurus
dalībvalstis īstenojušas pēdējo 12 mēnešu
laikā. Nodarbinātības pamatnostādnes[20]
sniedz stabilas politiskās norādes dalībvalstīm par to,
kā reaģēt uz problēmām nodarbinātības un
sociālajā jomā, ņemot vērā pašreizējo
situāciju un ar mērķi sasniegt stratēģijā “Eiropa
2020” noteiktos mērķus (minēti 1. nodaļā). 2014. gada
izaugsmes pētījumā norādītas prioritātes un sniegtas
politiskās norādes dalībvalstīm, kuras iesniedz savas
valsts reformu programmas 2014. gada Eiropas pusgada ietvaros. Valstu
reformu programmas tika attiecīgi izskatītas, un Padome, pamatojoties
uz Komisijas priekšlikumiem, nāca klajā ar konkrētām dalībvalstīm
adresētiem ieteikumiem. Nodarbinātības komiteja un
Sociālās aizsardzības komiteja izskata dalībvalstu
rezultātus un uzrauga progresu saistībā ar reaģēšanu
uz aktuālajām problēmām, izmantojot
Nodarbinātības pārraudzības instrumentu (EPM) un Sociālās
aizsardzības pārraudzības instrumentu (SAPI).
Turpmākās politikas reformas tiks novērtētas 2015. gada
Eiropas pusgada ietvaros. Eiropas Sociālais fonds
atbalsta centienus sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020”
mērķus, veicot pasākumus, lai cīnītos pret bezdarbu,
īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem, piedāvājot
prakses un mācekļu vietas nolūkā pārkvalificēties
vai paaugstināt kvalifikāciju, atbalstot izglītības
pasākumus nabadzības un sociālās atstumtības
apkarošanai, kā arī veicinot administratīvo spēju uzlabošanu.
ESF un citiem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem cieši
ievērojot stratēģijas “Eiropa 2020” politikas prioritātes
un esot orientētiem uz rezultātiem, to loma kā
stratēģijas finanšu pīlāriem tiks stiprināta 2014.-2020. gada
plānošanas periodā. Reformas tiek īstenotas
visās jomās, kuras aprakstītas turpmākajās nodaļās.
Tomēr tas, cik liels progress ir sasniegts dažādās politikas
jomās, dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs.
Tādēļ ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai gan daudzos
gadījumos reformu ietekme pilnībā vēl nav redzama, jo
parasti paiet laiks, līdz tā materializējas. Tāpat arī
par reformu “vērtību” parasti nevar spriest atsevišķi, jo
vairākas reformas var tikt īstenotas vienlaicīgi.
Tādēļ dalībvalstīm politikas un reformu
izstrādē būtu jāņem vērā attiecīgie
kompromisi. Turpmāk tekstlodziņā
sniegts pārskats par galvenajām ar dzimumu saistītajām
atšķirībām darba tirgū un reformām, kas var
veicināt panākumus dzimumu līdztiesības nodrošināšanā,
un šie aspekti sīkāk izskaidroti saistībā ar katru
konkrēto pamatnostādni. Dzimumu
līdztiesība: darba tirgū vēl aizvien vērojama
būtiska nevienlīdzība[21]
Lai gan ir gūti panākumi,
būtiska dzimumu nevienlīdzība vēl joprojām ir plaši
sastopama. Sieviešu nodarbinātības
līmenis arī patlaban ir krietni zemāks par vīriešu nodarbinātības
līmeni (62,8 % un 74 % 2014. gada sākumā).
Pilnslodzes nodarbinātības līmeņa atšķirība ir
vēl lielāka (18,3 procentpunkti 2013. gadā). Turklāt
sievietes par darba stundu saņem par 16 % mazāku samaksu.
Dzimumu nevienlīdzība nodarbinātības, nostrādāto
stundu skaita un darba samaksas ziņā apvienojumā rada lielu
dzimumu nevienlīdzību kopīgo ienākumu ziņā (37 %
atšķirība visā ES). Tā kā pensijas ir atkarīgas
no dzīves laikā nopelnītā, arī pensiju ziņā
dzimumu nevienlīdzība ir ievērojama (vidēji 39 %
atšķirība). Visās dalībvalstīs nabadzības vai
sociālās atstumtības risks sievietēm vecumā no 55
gadiem ir lielāks nekā vīriešiem. Lai atbalstītu sieviešu nodarbinātību
un vīriešiem un sievietēm palīdzētu saskaņot darba un
privāto dzīvi, izšķiroša nozīme joprojām ir
kvalitatīvas bērnu aprūpes, ilgtermiņa aprūpes un
ārpusskolas aprūpes pieejamībai pa pieņemamām
cenām, elastīgāka darba režīma nosacījumiem, kā
arī atbilstīgai atvaļinājumu piešķiršanas politikai.
Lai gan lielākajā daļā dalībvalstu kopš 2005. gada
gūti panākumi Barselonas mērķu sasniegšanā
saistībā ar bērnu aprūpes nodrošināšanu, tikai 9
dalībvalstīs īstenots mērķis 2012. gadā
aptvert 33 % bērnu vecumā līdz 3 gadiem[22]
un 11 dalībvalstīs īstenots mērķis aptvert 90 %
bērnu no 3 gadu vecuma līdz obligātajam skolas vecumam.
Nodokļu atvieglojumu sistēmas dažās valstīs vēl
aizvien nerosina sievietes stāties darbā vai strādāt
vairāk, īpaši demotivējot otros pelnītājus
uzņemties pilnslodzes darbu. Segregācija
darba tirgū un dzimumu stereotipi var traucēt vīriešiem un
sievietēm pilnvērtīgi izmantot savu potenciālu un
izraisīt prasmju un darba atbilstību, kas nebūt nav ideāla.
Patlaban izglītībā un apmācībā sieviešu ir
vairāk nekā vīriešu, bet joprojām sieviešu ir
pārāk daudz tādās studiju jomās, kas ir saistītas
ar tradicionālo lomu sadalījumu, piemēram, veselības
aprūpes un labklājības jomā, humanitārajās
zinātnēs un pedagoģijā, savukārt tādās
jomās kā zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un
matemātika (ZTIM) joprojām dominē vīrieši. Visā
ES ir veikti pasākumi, lai uzlabotu sieviešu nodarbinātības
rādītājus un saskaņotu darba un privāto dzīvi,
tomēr šo pasākumu joma un vēriens atšķiras. Dalībvalstu
veikto pasākumu mērķis ir, piemēram, (arī
turpmāk) paplašināt bērnu aprūpes iespēju pieejamību
un/vai grozīt noteikumus par bērna kopšanas atvaļinājumu
vai elastīgāka darba režīma nosacījumus. Mazāk
iniciatīvu bija vērstas uz vīriešu un sieviešu atalgojuma
atšķirības mazināšanu vai fiskālās demotivācijas
mazināšanu sievietēm palikt/iesaistīties darba tirgū. Dažas
dalībvalstis veica pasākumus bērnu nabadzības apkarošanai
vai pielāgoja pabalstu sistēmu, lai atbalstītu
ģimenes/vecākus (ar zemiem ienākumiem). Lai gan daudzās valstīs
ir paredzēts (pakāpeniski) izlīdzināt vīriešu un
sieviešu pensionēšanās vecumu, dažkārt ir veikti arī
pasākumi, kuru mērķis ir veicināt vecāka
gadagājuma sieviešu dalību darba tirgū vai pielāgotu
pensijas tiesību uzkrāšanu. 2.1. Nodarbinātības 7. pamatnostādne:
palielināt dalību darba tirgū un samazināt strukturālo
bezdarbu Lai
uzlabotu nodarbinātības dinamiskumu un apkarotu segmentāciju,
dalībvalstīs turpinājās daudzveidīgs tiesību aktu
modernizācijas process nodarbinātības aizsardzības
jomā. Horvātija
īstenoja darba tiesību reformas otro posmu, pieņemot jaunu Darba
likumu, kas veicina elastīgu darba līgumu, tostarp nepilnas slodzes,
sezonas un pagaidu darba līgumu, izmantošanu, atvieglo tiesību normas
par darba laiku un vienkāršo atlaišanas procedūras. Pēc
visaptverošas sociālo partneru vienošanās Nīderlandē patlaban
tiek īstenota atlaišanas procedūru vienkāršošana, atlaišanas
pabalsta summas ierobežojumus sasaistot ar darba stāžu, nevis ar vecumu,
un vienlaikus tiek padarīti stingrāki noteikumi par pagaidu darbu,
lai novērstu darba tirgus segmentāciju un veiktu bezdarbnieku
pabalstu sistēmas reformu. Spānija ir vienkāršojusi
uzņēmumu parauglīgumus, precizējusi kolektīvās
atlaišanas procedūras un veicinājusi nepilnas slodzes
nodarbinātību, šādam nolūkam izmantojot ar iemaksām
saistītus stimulus un palielinot elastīgumu papildu stundu
izmantošanā. Itālija ir atvieglojusi nosacījumus,
saskaņā ar kuriem uzņēmumi izmanto darba līgumus uz
noteiktu laiku un māceklības līgumus. Vienlaikus parlamentā
likumdošanas stadijā tiek izskatītas turpmākas visaptverošas
reformas, kas skar tiesību aktus nodarbinātības
aizsardzības jomā un aktīva darba tirgus politiku.
Slovākija noteikusi ierobežojumu līdz vienam gadam darbam, kas tiek
veikts ārpus pamatdarba vietas uz tā dēvētās vienošanās
par darbu pamata. Dalībvalstu
spēja būtiski palielināt sieviešu nodarbinātības
līmeni lielā mērā ir atkarīga no ļoti
kvalitatīvas bērnu aprūpes pieejamības par
pieņemamām cenām. ESAO dati
apstiprina to, ka, runājot par sieviešu iesaistīšanos darba
tirgū, bērnu aprūpes pieejamība ir nozīmīgs
faktors. Vairākas valstis turpināja agrākos gados ieviestos
pasākumus un/vai gādāja par papildu finansējuma
pieejamību bērnu aprūpes vajadzībām (Austrija,
Vācija, Īrija, Malta, Polija), savukārt citas valstis nesen
sagatavojušās ieviest jaunus tiesību aktus vai projektus
(Čehija, Slovākija). Maltā kopš 2014. gada aprīļa
ģimenēm, kurās abi vecāki strādā, bez maksas tiek
piedāvāta vispārēja bērnu aprūpe. Tā
pieejama vecāku darba laikā, un papildus viena stunda dienā tiek
atvēlēta satiksmei. Turklāt 2014. gada budžetā paredzēts
bezmaksas pakalpojums, kas bērniem bērnudārzos un valsts
pamatskolās tiks piedāvāts skolas dienās, ja
strādājošie vecāki vēlas bērnu vest uz skolu stundu
pirms mācību sākuma. Čehijas
Republikas parlaments ir apstiprinājis likumu par "bērnu
grupiņām", kura pieņemšana kavējās vairākus
gadus un kura mērķis ir atvieglot bērnu aprūpes centru
izveidi ārpus publiskā bērnudārzu tīkla. Daudzās
valstīs ir veikti pasākumi darba režīma elastīguma
palielināšanai vai grozīti noteikumi par bērna kopšanas
atvaļinājumu (Apvienotā
Karaliste, Spānija, Polija, Vācija un Somija).
Apvienotajā Karalistē no 2014. gada tiesības pieprasīt
elastīgu darba režīmu tiek attiecinātas uz visiem darba
ņēmējiem. Lai nodarbinātu bez darba esošus vecākus,
kas atgriežas darba tirgū (un audzina vismaz vienu bērnu vecumā
līdz 6 gadiem) vai kas aizgājuši no darba, lai rūpētos par
citām apgādībā esošām personām, Polijā no 2014. gada
2. maija ar nodarbinātības veicināšanas un darba tirgus
iestāžu tiesību akta grozījumiem ir ieviesta atļauja veikt
tāldarbu. Itālijā saistībā ar patlaban apspriesto
"Darbvietu aktu" ir ierosināti pasākumi
grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma grozīšanai.
Vācijā vecāku pabalstu reforma, kas stāsies spēkā
2015. gada janvārī, mudina abus vecākus dalīt
bērnu aprūpes un darba pienākumus. Mazāk
ir tādu iniciatīvu, kas pievēršas vīriešu un sieviešu
atalgojuma atšķirības mazināšanai.
Austrijā ziņojumi par vienlīdzīgu atalgojumu no 2013. gada
ir obligāti uzņēmumiem, kuros ir vairāk nekā 250 darba
ņēmēju, un no 2014. gada – uzņēmumiem, kuros ir
vairāk nekā 150 darba ņēmēju. Pasākumi
nodokļu jomā tika ierosināti
saistībā ar Itālijas "Darbvietu aktu", un Maltā
tika ieviests nodokļa atlaides palielinājums vecākiem, kuri
sūta bērnus privātajos bērnu aprūpes centros (no EUR 1300
līdz EUR 2000). Apvienotajā
Karalistē no 2015. gada būs spēkā ar nodokļiem
neapliekama bērnu aprūpes sistēma strādājošām
ģimenēm, kura aizstās pašreizējo vaučeru sistēmu,
kas paredz tiešus līgumus par bērnu aprūpi.
Atbilstīgās ģimenes saņems 20 % no to ikgadējiem
izdevumiem bērnu aprūpes maksām līdz GBP 10 000
par katru bērnu. Vairākas
dalībvalstis ir izskatījušas algu noteikšanas mehānismus, lai
veicinātu produktivitātei atbilstošu algu attīstību. Citas
dalībvalstis tiekušās atbalstīt mājsaimniecību izmantojamos
ienākumus, īpašu uzmanību pievēršot minimālajām
darba algām. Vācijā no 2015. gada
1. janvāra tiks ieviesta vispārēja minimālā alga
EUR 8,50 par stundu, un ir paredzēts pārejas periods līdz 2016. gada
beigām, kura laikā ir atļauti daži izņēmumi. Igaunija,
Rumānija un Slovākija ir palielinājušas minimālās
algas līmeni, lai apkarotu nodarbinātu personu nabadzību, bet
Apvienotā Karaliste pastiprinājusi sankcijas pret darba
devējiem, kuri nepiemēro valstī noteiktās prasības par
minimālo algu. Austrija pienākumu darba sludinājumos
norādīt minimālo algo, par kuru panākta kolektīvā
vienošanās, attiecinājusi uz visiem darba devējiem nozarēs,
kurās nav darba koplīguma. Savukārt Portugāle
vērienīgu reformu satvarā ieviesusi atalgojuma
samazinājumus publiskā sektora darbiniekiem, kuri saņem
ļoti augstu atalgojumu. Veikti
daži pasākumi, lai samazinātu darbaspēka nodokļu slogu, it
sevišķi nelabvēlīgā situācijā esošām
personām, un veicinātu darbaspēka pieprasījumu un
patēriņu. Beļģija pazemināja
sociālā nodrošinājuma iemaksas, ko maksā zemu atalgoti
darbinieki, atsevišķos tautsaimniecības sektoros atbrīvoja darba
devējus no pienākuma maksāt sociālās iemaksas no
atalgojuma par virsstundām, kā arī paplašināja darba
ņēmēju ieturējuma nodokļa atbrīvojumu
darbības jomu. Itālija samazināja iedzīvotāju
ienākuma nodokli personām ar zemiem ienākumiem 2014. gadam
un piemēroja pastāvīgu 10 % samazinājumu
reģionālajam saimnieciskās darbības nodoklim, ko maksā
darba devēji. Spānijas valdība pieņēma priekšlikumu
par nodokļu reformu, kas ietver nodokļu likmju skaita
samazinājumu no septiņām uz piecām, robežlikmju nelielu
samazinājumu un neapliekamās summas palielinājumu, kas
pakāpeniski stāsies spēkā laikā no 2015. gada
līdz 2016. gadam. Slovākija palielināja
robežvērtību studentu ienākumiem, kas atbrīvoti no
sociālā nodrošinājuma iemaksām. Savukārt Igaunija no 2015. gada
1. janvāra palielinās ienākuma nodokļa atlaidi. Plašas
budžeta paketes kontekstā Latvija ir atvieglojusi nodokļu slogu, it
sevišķi ģimenēm ar apgādājamām personām,
mērķorientēti palielinot ar iedzīvotāju ienākuma
nodokli un sociālajām iemaksām neapliekamo minimumu. Francija
pirmo gadu īstenoja uz algām pamatotu nodokļa atlaidi
uzņēmumiem, kas 2015. gadā tiks papildināta ar darba
devēju sociālā nodrošinājuma iemaksu samazinājumu, un
tika nolemts arī veikt pasākumus, lai samazinātu ienākuma
nodokli vidēji un zemu atalgotiem darba ņēmējiem. Dažas
dalībvalstis pastiprināti vērsušās pret nedeklarētu
darbu. Slovēnijā ar Nedeklarēta
darba apkarošanas un nodarbinātības likuma grozījumiem ieviesta
vaučeru sistēma individuālam papildu darbam, nelegālas
darba prakses kontrolē iesaistīts muitas dienests un
pastiprinātas sankcijas, jo īpaši par krāpšanos.
Horvātijā 2014. gada augustā izveidota Nedeklarēta
darba apkarošanas komisija, kuras uzdevumi ir novērtēt esošos
pasākumus, uzraudzīt to īstenošanu un ierosināt jaunus
pasākumus vai nepieciešamos grozījumus. Padomes
Ieteikuma par Jaunatnes garantijas izveidošanu īstenošana deva impulsu
veikt drosmīgas strukturālās reformas, kas aptver daudzus
aktīva darba tirgus politikas aspektus dalībvalstīs.
2014. gadā visas dalībvalstis iesniedza Jaunatnes garantijas
īstenošanas plānus un apsprieda tos ar Komisiju. Tagad viss būs
atkarīgs no to izpildes, un pirmie cerīgie soļi jau ir sperti. Dažas
dalībvalstis veltīja pūles, lai uzlabotu valsts
nodarbinātības dienestu atbalstu jauniešiem. Beļģijā
Briseles reģiona valsts nodarbinātības dienests Actiris
ir izveidojis īpašu Jaunatnes garantijas struktūrvienību, kuras
uzdevums ir sniegt konkrētu atbalstu darba un prakses vietu
meklēšanā jauniešiem, kas oficiāli reģistrējušies
kā darba meklētāji. Rumānijā uzsāktas divas
Jaunatnes garantijas izmēģinājuma shēmas, kuru rezultātā
izveidoti 27 Jaunatnes garantijas centri (kuriem patlaban atbalstu sniedz Eiropas
Sociālais fonds), kuru mērķis ir apzināt jauniešus, kas nav
nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai
apmācībā, un piedāvāt viņiem integrētus
personalizētus pakalpojumus. Spānijā tika pieņemta
aktivizēšanas un nodarbinātības stratēģija 2014.-2016. gadam,
un tā ir galvenais koordinēšanas politikas instruments, kas
palīdz veidot uz rezultātiem balstītu pieeju aktīva darba
tirgus politikai. Itālijā integrētu e-portālu izveide
ļauj cilvēkiem tiešsaistē piereģistrēties un
pievienoties valsts reģistram, lai vienkāršotu prasību izpildes
un piedāvājumu nosūtīšanas automātisku
verifikāciju. Mērķorientēti
stimuli pieņemšanai darbā un subsīdijas iesācējiem ir
līdzekļi, kas dažās dalībvalstīs izmantoti, lai
veicinātu jauno darba meklētāju aktivitāti.
Nīderlande ir pieņēmusi nodokļa atlaidi
darba devējiem, kas pieņem darbā jauniešus, kuri saņem
bezdarbnieku pabalstu vai sociālo palīdzību, uz laika posmu
līdz diviem gadiem, bet Polija ir ieviesusi atbrīvojumu no
sociālā nodrošinājuma iemaksām par personām, kas
jaunākas par 30 gadiem. Citas dalībvalstis ir izveidojušas
jaunus stimulus pieņemšanai darbā, lai sekmētu darbvietu
radīšanu citām ilgtermiņa bezdarbnieku grupām.
Portugālē, Maltā, Grieķijā, Spānijā un
Kiprā ieviesti vai pastiprināti vispārējie stimuli
pieņemšanai darbā. Piemēram, Maltā darba devējiem vienu
gadu tiek piedāvāta algas subsīdija par jaunpieņemtiem
darbiniekiem, kura var sasniegt pat pusi no pamatalgas un sociālajām
iemaksām. Spānijā, savukārt, ir apstiprināta vienota
sociālo iemaksu likme uzņēmumiem, kas pieņem darbā
jaunus darbiniekus ar beztermiņa līgumiem, tostarp nepilnas slodzes
līgumiem, uz laika posmu līdz diviem gadiem (trīs gadi maziem
uzņēmumiem), kā arī īpaši piešķīrumi
Jaunatnes garantijas saņēmējiem, kas pieņemti darbā ar
beztermiņa līgumiem. Maltā arī pieņemta īpaša
mērķorientēta subsīdija vecākiem darbiniekiem, tostarp
nodokļa atlaide, kas sedz mācību izmaksas. Saistībā
ar Jaunatnes garantijas īstenošanu vairākās
dalībvalstīs ir turpinājusies valsts nodarbinātības
dienestu reforma, kuras mērķis ir paaugstināt pakalpojumu
standartus un koordināciju reģionālā līmenī.
Spānijā 2014.-2016. gadam pieņemtās aktivizēšanas
stratēģijas satvarā ir
izstrādāts nodarbinātības dienestu kopējā
kataloga projekts, ko veido viendabīgu pasākumu kopums, kas visos
Spānijas reģionos jāīsteno, lai nodrošinātu
vienādas piekļuves tiesības darba meklētājiem,
individuālu attieksmi, efektivitāti, pārredzamību,
orientēšanos uz rezultātiem un administratīvo slāņu
integrāciju. Somija pastiprinās prasību pieņemt darba
piedāvājumus, kas saņemti no darba tirgus dienestu centriem
pašvaldību līmenī, ja brauciena ilgums dienā
nepārsniedz trīs stundas, un paplašinās nodarbinātības
plānus ilgtermiņa bezdarbniekiem, piedāvājot aktīvus
pasākumus, ja darbs nav atrasts 3 mēnešu laikā. Visā Eiropā plaši
izvērstas stimulu shēmas jaunizveidotiem uzņēmumiem,
un vismaz deviņas dalībvalstis (Malta, Horvātija, Spānija,
Lietuva, Grieķija, Polija, Francija, Portugāle un Īrija) ir
pieņēmušas stimulus, lai bezdarbniekiem sniegtu atbalstu
uzņēmējdarbības uzsākšanā. Īrija savā
visaptverošajā Darbvietu rīcības
plānā paredzējusi sadarbībā ar Uzņēmumu
izcilības centru, kas ir jaundibināts jauno uzņēmēju
atbalsta fonds, izveidot vietējos uzņēmējdarbības
birojus, lai atbalstītu uzņēmējdarbību un
uzņēmumu paplašināšanu; paredzēts arī vienkāršot
nodokļu atbalstu uzņēmējiem. Portugālē izveidota
jauna programma Investe Jovem, kas piedāvā finansiālu
atbalstu jauniešiem, lai tie kļūtu par pašnodarbinātajiem vai
nodibinātu savu mikrouzņēmumu. 2.2. Nodarbinātības 8. pamatnostādne.
Attīstīt kvalificētu darbaspēku, kas spēj
reaģēt uz darba tirgus vajadzībām, un veicināt
mūžizglītību. Vajadzības uzlabot prasmju piedāvājumu un
sekmēt pieaugušo izglītību rezultātā vairākas
dalībvalstis pieņēma politikas rīcību[23]. Dalībvalstis
ieviesa pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot prasmju
piedāvājumu un sekmēt pieaugušo izglītību, bieži
saistībā ar profesionālās apmācības reformu. Dānijā, kā daļa
no plašas politiskas vienošanās par "izaugsmes" paketi,
iniciatīvas, kas izriet no trīspusēja nolīguma starp
valdību un sociālajiem partneriem, atbalstīs nekvalificēta
darbaspēka prasmju attīstību un ļaus lielākam skaitam
kvalificētu darba ņēmēju piedalīties
apmācībā terciārā izglītības
līmenī. Laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam
vienošanās stiprināt nekvalificēto un kvalificēto darba
ņēmēju iespējas piedalīties profesionālajā
apmācībā labvēlīgi ietekmēs papildus vēl 160 000
cilvēkus. Lai palielinātu mācekļu skaitu un
paaugstinātu stažēšanās kvalitāti, kā arī
paplašinātu profesionālās apmācības iespējas,
Grieķijā ir paredzēts profesionālās
izglītības un apmācības ceļvedis, kas ir daļa no
saprašanās memoranda saskaņā ar ekonomikas korekciju programmu.
Lietuvā tika grozīts likums par pieaugušo neformālo
izglītību un tālākizglītību, un jaunā
versija (kas pieņemta 2014. gada 10. jūlijā)
stājas spēkā 2015. gada 1. janvārī.
Likumā (cita starpā) ir paredzēta pieaugušo izglītības
koordinēšanas uzlabošana valsts un vietējā līmenī,
jaunu pieaugušo izglītības finansējuma modeļu īstenošana
un atvaļinājuma piešķiršana, kas ļauj darba
ņēmējiem piedalīties neformālajā
izglītībā. Pārskata periodā valdība arī ir
parakstījusi nolīgumus ar darba devēju organizācijām,
kas pārstāv dažādas nozares, ar mērķi uzlabot
līdzsvaru starp kvalificēta darbaspēka piedāvājumu un
pieprasījumu pēc tā. Kiprā publiskās
universitātes ir panākušas vienošanos paplašināt un
padziļināt piedāvātās programmas, izmantojot tālmācību.
Ir ieviesta jauna moderna stažēšanās programma, kura sastāv no
divām pakāpēm: sagatavošanas (jauniešiem ar nepabeigtu
vidējo izglītību) un pamata (kas ļauj iegūt
"kvalificēta amatnieka" kvalifikāciju). Maltā
valdība sāka 2014. — 2019. gada stratēģiju, lai
risinātu analfabētisma problēmu. Polijā ar jaunu likumu, kas
stājās spēkā 2014. gada 1. oktobrī, tiek
atļautas starpkoledžu studijas, divējādas studijas, kas
īstenotas pie darba devējiem, un trīs mēnešu
mācekļa pieredze koledžās ar piemērojamo
specializāciju; tas ļauj uzraudzīt absolventu ceļu, kā
arī atbalsta augstākās izglītības kvalitāti.
Universitātes spēs atzīt apmācībā un
profesionālajā darbā iegūtās zināšanas un prasmes
un ņemt tās vērā absolvēšanā.
Tādējādi jaunais tiesiskais pamats paver iespējas
studēt tiem darba ņēmējiem, kuri strādā, kuri
vēlas mainīt profesiju vai papildināt izglītību.
Francijā tiek īstenots likums, ar ko veic profesionālās
apmācības sistēmas reformu, ieviešot personīgo
apmācību kontu un mainot profesionālās apmācības
sistēmas finansēšanu, lai nodrošinātu lielāku
atbilstību un piekļuvi profesionālajai apmācībai darba
ņēmējiem un darba meklētājiem. Daudzas dalībvalstis ieviesa pasākumus, lai atvieglotu
pāreju no skolas uz darba dzīvi, un tas veicinās arī visaptverošu garantiju jauniešiem.
Francijā tika pieņemta
programma māceklības sistēmas atsākšanai. Sistēmai
būtu vairāk jāorientējas uz prasmju trūkumu, un
tajā paredzēti stimuli darba devējiem, pieņemot darbā
mācekļus, un iespēja jauniešiem noslēgt beztermiņa
līgumus pēc stažēšanās laika beigām. Plānots, ka
dekrētreforma varētu sākt darboties no 2015. gada. Īrijā
kampaņa “Prasmes, lai strādātu” (Skills to Work)
piedāvā darba meklētājiem tiešsaistes informāciju par
to, kādas izglītības, pārkvalifikācijas vai darba
pieredzes iespējas ir pieejamas jomās, kurās ir jaunas un tikko
apjaustas nodarbinātības iespējas. Latvijā
vidusskolēniem paredzēta jauna skolēnu vasaras
nodarbinātības programma, kas paredz 1 mēneša algotu darbu
uzņēmumos un vietējās iestādēs, sniedz tiem pirmo
darba pieredzi un iepazīstina ar dažādām prasmēm, kas ir
nepieciešamas darbam. Patlaban
izglītībā un apmācībā sieviešu ir vairāk
nekā vīriešu, bet joprojām sieviešu ir pārāk daudz
tādās studiju jomās, kas ir saistītas ar tradicionālo
lomu sadalījumu, piemēram,
veselības un labklājības jomā, humanitārajās
zinātnēs un pedagoģijā, bet tādās jomās
kā zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un
matemātika (ZTIM) joprojām dominē vīrieši. Piemēram,
Vācijā ESF līdzfinansētās programmas mērķis
ir piesaistīt bērnu aprūpei vairāk cilvēku,
galvenokārt vīriešus. 2.3. Nodarbinātības
9. pamatnostādne. Paaugstināt izglītības un
apmācības sistēmu kvalitāti visos līmeņos un
palielināt līdzdalību terciārajā
izglītībā. Visas dalībvalstis ir iesniegušas
īstenošanas plānus attiecībā uz visaptverošu garantiju
jauniešiem saskaņā
ar Eiropadomes noteiktiem termiņiem. Lielākā daļa
dalībvalstu ir īstenojušas pasākumus, lai uzlabotu savas
profesionālās izglītības un apmācības
sistēmas (PIA), nolūkā labāk atspoguļot darba tirgus
vajadzības (Beļģija, Čehija, Dānija, Igaunija,
Spānija, Francija, Ungārija, Īrija, Itālija, Latvija,
Lietuva, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija,
Slovākija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste) saistībā ar
garantijas jauniešiem shēmu un saistībām, kas izriet no Eiropas
Māceklību alianses. Vairākas valstis ir ieviesušas savu PIA
sistēmu tiesību aktu pārskatīšanu (Dānija,
Grieķija, Spānija, Francija, Ungārija, Īrija,
Portugāle, Slovākija, Beļģijas reģioni). Lai padarītu PIA apmācību atbilstošāku tirgus
vajadzībām, Beļģijas reģioni ir pastiprinājuši
sadarbību starp izglītības un apmācības un
nodarbinātības politiku un dalībniekiem. Spānija ir
sākusi reformu, lai ieviestu divējādu PIA sistēmu un
pielāgotu to darba tirgus vajadzībām. Francijā ar jauno
likumu par mūžizglītību un PIA tiek palielināts atbalsts
māceklībai zemāk kvalificētiem cilvēkiem.
Rumānija izsludināja jaunus tiesību aktus, lai nodrošinātu
augstākās izglītības absolventiem subsidētu
profesionālo stažēšanos. Zviedrija ir pieņēmusi
pasākumus, lai sekmētu pāreju no skolas uz darba dzīvi,
izmantojot stažēšanos, un palīdzētu jauniešiem gūt darba pieredzi.
Igaunijā pieaugušo PIA mācību kursiem tika piešķirts
papildu finansējums. Portugālē tika pielāgots
profesionālās izglītības un apmācības satura
modelis, kā arī izveidots profesionālās apmācības
centru tīkls un jauni profesionālās apmācības kursi pamata
(14 gadi) un vidusskolas (vecumā no 15 līdz 17 gadiem)
izglītībai. Dānijā 2014. gada
jūnijā tika pieņemta profesionālās
izglītības un apmācības reforma, kas stāsies
spēkā no 2015./16. mācību gada. Reformas uzdevums ir
palīdzēt nodrošināt, ka vairāk jauniešu pabeidz PIA
programmu, un palīdzēt nodrošināt izglītības garantiju
Dānijā visiem jauniešiem, kuri vēlas iegūt pamata
profesionālo izglītību un apmācību. Dalībvalstis pievērš
mazāk uzmanības kvalifikāciju ietvarstruktūru
īstenošanai. Austrija izveidoja
kontaktpunktu ārvalstīs iegūtu kvalifikāciju
atzīšanai, tādējādi uzlabojot migrantu iespējas un
izvairoties no profesionālās neatbilstības. Horvātija
izveidoja Horvātijas Kvalifikāciju ietvarstruktūru, lai
regulētu kvalifikāciju sistēmu, kā arī uzlabotu
izglītības programmas, saskaņojot tās ar darba tirgus
vajadzībām. Dažas dalībvalstis ir ieviesušas
reformas savās terciārās izglītības
sistēmās. Augstākās
izglītības sistēmas reformas ir veiktas Austrijā,
Vācijā, Igaunijā, Grieķijā, Lietuvā, Luksemburgā,
Polijā un Apvienotajā Karalistē. Vairākas reformas, bieži
paredzot lielāku finansiālo atbalstu grupām ar īpašām
vajadzībām, tika veiktas Austrijā, Vācijā,
Igaunijā, Luksemburgā, Apvienotajā Karalistē. Austrija palielinās finansiālo atbalstu studentiem ar
bērniem, strādājošiem studentiem vai precētiem studentiem.
Vācija palielinās robežvērtības un plāno sniegt
papildu finansiālo atbalstu, jo īpaši attiecībā uz
jauniešiem, kuru vecākiem ir zemi ienākumi (sākot no 2016. gada).
Luksemburga ir mainījusi finansiālā atbalsta atbilstības
kritērijus, lai ņemtu vērā sociālos aspektus.
Apvienotajā Karalistē ir darīts pieejams īpašs
finansējums, lai palielinātu inženieru piedāvājumu un mudinātu
vairāk sieviešu iesaistīties šajā nozarē. Vairākas dalībvalstis veica
pasākumus, lai uzlabotu savu pamata un vidējās
izglītības sistēmu (Austrija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Ungārija,
Īrija, Malta, Slovākija, Apvienotajā Karaliste), savukārt
citas dalībvalstis pievērsās vispārējai izglītības
stratēģijai (Horvātija, Lietuva). Atsevišķas dalībvalstis (Austrija, Nīderlande,
Igaunija, Īrija, Zviedrija) uzlaboja pedagogu darba apstākļus,
atalgojumu vai palielināja pieejamo pedagogu skaitu. Igaunija pedagogiem
paaugstināja minimālo algu, lai palielinātu pedagogu profesijas
pievilcību, un īsteno vispārēju vidusskolas
pēdējo klašu un profesionālās izglītības un
apmācības reformu. Īrija budžetā ir paredzējusi
papildu 1400 pedagogu vietas, vienlaikus saglabājot esošo pedagogu resursu
līmeni bērniem ar īpašām vajadzībām. Spānija
ir paredzējusi izglītības virziena izvēli vidusskolas 3. un
4. klasē (15 un 16 gadu vecumā) un ieviesusi jaunu
vērtējumu pamatskolas 3. un 6. klasē (9 un 12 gadu
vecumā). Dānijas valdība panāca vienošanos par reformu
valsts nodrošinātās obligātās izglītības
sistēmā (pamatskola un zemākās vidusskolas klases), kas
stāsies spēkā 2014./15. mācību gadā. Portugāles valdība īsteno skolotāju
apmācību programmu, un skolas ar neatkarīgiem nolīgumiem
tagad var izmantot lielāku mācību programmu elastību. 2.4. Nodarbinātības
10. pamatnostādne. Veicināt sociālo iekļautību un
nabadzības apkarošanu. Daudzas
politikas reformas šajā jomā ir virzītas uz to, lai
nodrošinātu, ka sociālās aizsardzības sistēmas var:
efektīvi
aktivizēt un mudināt tos, kas spēj piedalīties darba
tirgū,
aizsargāt
tos, kas (uz laiku) ir atstumti no darba tirgus un/vai kas nespēj
tajā piedalīties,
sagatavot personas
potenciālajiem riskiem dzīves ciklā, veicot
ieguldījumus cilvēkkapitālā.
A.
Dalībvalstis palielina centienus, lai stiprinātu aktīva darba
tirgus politiku, reformējot sociālās palīdzības
sistēmu un/vai bezdarba sistēmu, ieviešot mērķtiecīgus
pasākumus tiem, kuriem ir augstāks nabadzības risks. Vairākas
dalībvalstis ievieš vai pastiprina aktivizācijas pasākumus,
kā daļu no šo dalībvalstu politikas efektīvākai
pieaugušo nabadzības apkarošanai (Austrija, Beļģija,
Bulgārija, Kipra, Dānija, Spānija, Īrija, Itālija,
Latvija, Nīderlande un Slovākija). Sociālās
palīdzības reformas un/vai bezdarba sistēmas reformas norit
vairākās dalībvalstīs (Beļģija, Grieķija,
Kipra, Īrija, Horvātija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Polija,
Portugāle, Rumānija un Apvienotā Karaliste).
Beļģijā bezdarbnieku pabalstu sistēmas reforma ir
vērsta uz to, lai nodrošinātu atbilstīgu līdzsvaru starp
pabalstu un efektīvu palīdzību darba meklēšanā un
apmācības iespējām. Kā daļu no
labklājības sistēmas reformas Kipra ir ieviesusi
garantētā ienākumu minimuma (GMI) shēmu (kas
aizstāj veco valsts palīdzības shēmu). Dažas
dalībvalstis (Beļģija, Igaunija, Spānija, Malta,
Apvienotā Karaliste) ir veikušas konkrētus pasākumus, kuri
paredzēti iedzīvotājiem ar visaugstāko nabadzības
risku, jo īpaši jauniešiem, ģimenēm ar bērniem vai
personām ar invaliditāti (Austrija, Beļģija, Kipra, Somija,
Īrija, Latvija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste). Dažas dalībvalstis
(Francija, Zviedrija) ziņoja par pasākumiem, lai nodrošinātu
sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzību. B.
Līdztekus dalībvalstis ir ieviesušas reformas, kuru mērķis
ir aizsargāt tās personas, kas uz laiku nepiedalās vai
nespēj piedalīties darba tirgū. Šajā nolūkā dažas
dalībvalstis ir uzlabojušas savas sociālās politikas virzienus,
cenšoties nodrošināt bērnu un vecu cilvēku labklājību,
palielinājušas pabalstus, savukārt citas ir ieviesušas īpašu
politiku, lai risinātu bērnu nabadzības problēmu. Reaģējot
uz pieaugošajām bažām par sekām, ko izraisa aizvien lielāks
nabadzības apdraudēto bērnu skaits, dažās
dalībvalstīs (Bulgārija, Igaunija, Spānija, Īrija,
Itālija, Lietuva, Latvija, Rumānija) ir pastiprināti
pasākumi bērnu nabadzības novēršanai. Bulgārijā visbūtiskākie pasākumi
saistībā ar valsts nabadzības mazināšanas un
sociālās iekļaušanas veicināšanas stratēģiju 2020.
gadam ietver: ikmēneša pabalstu palielināšanu par otro bērnu un
par dvīni, par bērniem ar neatgriezenisku invaliditāti, kā
arī finanšu atbalstu, lai segtu apkures izmaksas bērniem un veciem
cilvēkiem. Īrija uzsāka jaunu uz pierādījumiem
balstītu bērnības programmu, kura tika izstrādāta
tā, lai risinātu bērnu nabadzību, paplašinot profilakses un
agrīnās iejaukšanās pakalpojumus, kas izmēģinājuma
posmā tika izvērtēti kā veiksmīgi. Itālija
ieviesa atbalsta shēmu ģimenēm ar bērniem, kas nodrošina
pasīvus pasākumus līdztekus aktivizācijas pasākumiem
un pakalpojumiem. Latvijā ir ievērojami panākumi bērnu
nabadzības risināšanā, piemēram, ar bērniem
saistītu pabalstu palielināšana un atbalsts viena vecāka
ģimenēm no 2014. gada 1. janvāra. Turklāt
Latvijas valdība arī palielināja ar iedzīvotāju
ienākuma nodokli neapliekamo minimumu par apgādībā esošu
personu. Igaunijas valdība nolēma (2014. gada jūnijā)
ievērojami palielināt vispārējo bērna pabalstu,
kā arī ar vajadzību pamatotu bērna pabalstu un bērna
iztikas minimumu, sākot no 2015. gada janvāra.
Dalībvalstis
ir īstenojušas ieguldījumu pieeju sociālajā politikā,
uzlabojot piekļuvi agrīnai pirmsskolas izglītībai un
aprūpei. Saskaņā ar
stratēģijām bērnu iespēju uzlabošanai dažas dalībvalstis
(Austrija, Bulgārija, Čehija, Vācija, Igaunija, Francija,
Ungārija, Lietuva, Latvija, Polija, Apvienotā Karaliste)
īstenoja iniciatīvas, lai uzņemtu vairāk bērnu
agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes
iestādēs. Vācija ir guvusi nelielus
panākumus vēl vairāk palielināt pilnas slodzes bērnu
aprūpes iestāžu pieejamību, bet tikai ierobežotus panākumus
palielināt pagarinātās dienas skolu pieejamību.
Francijā daudzgadu plānā cīņai pret nabadzību un
sociālo atstumtību arī ir pasākumi, kas paredzēti
ģimenēm ar apgādājamiem bērniem, piemēram,
uzlabot piekļuvi skolu ēdnīcām un nodrošināt papildu
bērnu aprūpes vietas (10 % paredzēti bērniem no
mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem). Īrijā ir
ieviestas subsidētas pēcskolas bērnu aprūpes vietas, lai
atbalstītu personas ar zemiem ienākumiem un mudinātu
bezdarbniekus atgriezties darba tirgū, kā arī izveidotas bērnu
aprūpes vietas bezdarbniekiem, personām, kas piedalās sabiedriskās
nodarbinātības shēmās, kas sniedz apmācību un
pieredzi, lai atbalstītu aktivizēšanos nodarbinātībā.
Maltā jauna shēma piedāvā mājsaimniecībām,
kurās vecāki ir nodarbināti un/vai studē, bezmaksas
pirmsskolas izglītību un aprūpi valsts un privātās
iestādēs. Laika
līdzsvarošana starp nodarbinātību un pensionēšanos ir
svarīgs pensiju iniciatīvu aspekts, jo gandrīz visās
valstīs tiek palielināts pensionēšanās vecums un
likvidētas atšķirības starp dzimumiem. Reaģējot
uz demogrāfiskajām problēmām, ar kurām saskaras
pensiju nodrošinājuma sistēmas, dalībvalstis aizvien biežāk
atzīst, ka jāpagarina darba mūžs, lai atbīdītu
tālāk mūža ilguma pieauguma ietekmi un cilvēki varētu
kompensēt samazinātās kompensācijas likmes garākos
iemaksu periodos. Pēdējo gadu laikā dažādas
dalībvalstis ir pieņēmušas (piemēram, Kipra, Spānija,
Francija, Īrija, Ungārija, Latvija) vai jau īstenojušas
(piemēram, Dānija, Apvienotā Karaliste) pensionēšanās
vecuma paaugstināšanu sievietēm un/vai vīriešiem. Kopumā no
28 dalībvalstīm 25 dalībvalstis tagad ir
pieņēmušas tiesību aktus, ar kuriem pašlaik tiek vai tiks
palielināts pensionēšanās vecums. Šim palielinājumam
daudzos gadījumos līdztekus tiek (pakāpeniski) vienādots vīriešu
un sieviešu pensionēšanās vecums (Čehija, Igaunija,
Grieķija, Horvātija, Itālija, Lietuva, Malta, Polija,
Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Ar
pensionēšanās tiesību paplašināšanu ("Mutter
Rente"), attiecinot tās uz vecākiem, kuriem bija bērni
pirms 1992. gada, Vācija centās risināt karjeras
pārtraukumu un nepilna darba laika darba sekas. Tomēr daudzās
dalībvalstīs ir vajadzīgi lielāki centieni, lai
risinātu šos citus būtiskos virzītājspēkus pensiju
tiesību atšķirībās starp dzimumiem. Vēl
citas valstis sasaista pensionēšanās vecumu ar mūža ilguma pieaugumu.
Apvienotā Karaliste un Portugāle patlaban
seko arvien pieaugošā valstu skaita pēdās (Kipra, Dānija,
Grieķija, Itālija, Nīderlande, Slovākija), kas pēc
pirmās pensionēšanās vecuma paaugstināšanas, lai nosegtu
agrāko mūža ilguma pieaugumu, ir ieviesušas skaidru saikni starp
pensionēšanās vecumu un turpmākajiem ieguvumiem paredzamajā
mūža ilgumā. Tomēr dažām dalībvalstīm ir nopietni
iebildumi pret šo ideju. Lai
paaugstinātu reālo pensionēšanās vecumu, arvien vairāk
dalībvalstu ir veikušas pasākumus ar mērķi ierobežot
priekšlaicīgu pensionēšanos.
Galvenajos reformu pasākumos iekļauti stingrāki atbilstības
nosacījumi priekšlaicīgai aiziešanai pensijā (augstāks
minimālais vecums, garāks iemaksu periods pensiju sistēmā
un mazāks pabalstu apmērs) un ciešāka uzmanība pievērsta
aktivizēšanas pasākumiem (Beļģija, Kipra, Spānija,
Horvātija, Portugāle, Slovēnija). Dažas valstis ierobežo
arī pieeju plaši izmantotiem alternatīviem ceļiem uz
priekšlaicīgu pensionēšanos, piemēram, pagarinātiem
bezdarbnieka pabalstiem (piemēram, Spānija) vai invaliditātes
pabalstiem (piemēram, Austrija, Dānija). Tomēr
vairākās valstīs (piemēram, Austrijā, Beļģijā,
Bulgārijā, Horvātijā, Luksemburgā, Maltā,
Rumānijā), tostarp tajās, kas iesaistītas nesenajās
priekšlaicīgas pensionēšanās reformās, joprojām
vērojama tendence graut pensiju atbilstību un ilgtspēju. Citas
valstis cilvēkiem ar ilgu iemaksu periodu un nodokļu nastu ir
veicinājušas pieeju priekšlaicīgas pensionēšanās
iespējām. Latvijā un Portugālē tas notika,
reaģējot uz augošajām nodarbinātības
problēmām noteiktām gados vecāku darba
ņēmēju grupām. Dānijā mērķis ir
kompensēt neatbilstības iepriekšējās reformās, ar
kurām tika samazinātas priekšlaicīgas pensionēšanās
iespējas. Vācijā mērķis bija palielināt kapitālu
tiem cilvēkiem, kas sāka darbu agrīnā vecumā, bet
Bulgārijā atvieglojumi galvenokārt bija vērsti uz
cilvēkiem, kas ir veikuši ļoti smagu darbu. Arvien
vairāk dalībvalstu paver iespējas, lai cilvēki, atliekot
pensionēšanās laiku, varētu pagarināt savu darba mūžu
un uzlabot savas pensiju tiesības.
Vecums, kurā privāti darba devēji var sūtīt darba
ņēmēju pensijā bez viņa piekrišanas, Francijā
tika palielināts no 65 līdz 70 gadiem. Daudzās pensiju
sistēmās ir paredzēti stimuli strādāšanai pēc
pensionēšanās vecuma sasniegšanas, piemēram, augstākas
pensiju uzkrājumu likmes vai pensijas palielinājums vēlākas
pensionēšanās gadījumā (piemēram, Dānija, Somija,
Francija). Aizvien vairāk valstu atvieglo noteikumus, lai atļautu
apvienot pensiju ar ienākumiem no algota darba (Beļģija, Nīderlande
un Slovēnija). Būtiski ir tas, ka dažas valstis pensiju reformas
aizvien lielākā mērā papildina ar aktīvu vecumdienu
pasākumiem darbvietās un darba tirgos (piemēram,
Beļģija, Francija, Slovēnija). Tomēr daudzās
dalībvalstīs centieni šajā jomā joprojām ir
pārāk ierobežoti un nekoordinēti. Kā
daļa no fiskālās konsolidācijas centieniem daudzās
dalībvalstīs pensiju indeksācija ir mainīta vai uz laiku
iesaldēta. Tā tas noticis, piemēram, Kiprā,
Francijā, Itālijā un Portugālē. Citās
valstīs indeksācija, iespējams pārskatītā
veidā, tiek no jauna noteikta pēc perioda, kura laikā tā
netika piemērota (piemēram, Čehija, Bulgārija un Latvija). C.
Reaģējot uz fiskālo spiedienu, valstis pārskata izdevumus
veselības aprūpes jomā un meklē veidus, kā uzlabot
ieguldīto līdzekļu atdevi un efektīvus rezultātus,
vienlaikus ieviešot labākus instrumentus izmaksu ierobežošanai. Vairākas
dalībvalstis ir īstenojušas vai sākušas strukturālas
reformas savās veselības aprūpes sistēmās (Austrija,
Bulgārija, Kipra, Grieķija, Spānija, Somija, Horvātija,
Īrija, Rumānija, Slovākija, Apvienotā Karaliste). Somija ir
vienojusies par sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu
reformu, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniegšanas pienākums tiks
uzdots pieciem sociālās un labklājības un veselības aprūpes
reģioniem. Apvienotajā Karalistē (Anglijā) jaunais
aprūpes likums ("Care Act") nesīs būtiskas
izmaiņas valsts veselības dienestā (NHS), ar kuru izveido
tiesisko regulējumu labākas aprūpes fondam ("Better Care
Fund"), kas vietējām iestādēm sniegs nozīmīgu
finansiālu stimulu integrēt veselības un sociālās
aprūpes pakalpojumus. Vairākas dalībvalstis ir ieviesušas
pasākumus, kuru mērķis ir ierobežot veselības aprūpes
izdevumu pieaugumu (Austrija, Bulgārija, Beļģija, Kipra,
Vācija, Spānija, Francija, Horvātija, Īrija,
Nīderlande, Portugāle, Slovēnija, Apvienotā Karaliste).
Austrija, Beļģija un Francija veltīja galveno uzmanību tam,
lai noteiktu kopējo maksimālo robežvērtību veselības
aprūpes izdevumu pieaugumam. Francija ieviesa jaunus pasākumus, lai
ierobežotu izdevumus par zālēm, izmantojot labāku cenu
noteikšanu un veicinot ģenērisko zāļu lietošanu. Lai
uzlabotu veselības pakalpojumu sniegšanu, ir veikti dažādi
pasākumi, ar daudziem no tiem tiek tālāk attīstīta
e-veselības joma (Austrija, Beļģija, Bulgārija, Kipra,
Dānija, Spānija, Francija, Lietuva, Latvija, Malta, Polija,
Portugāle, Zviedrija, Slovēnija, Slovākija, Apvienotā
Karaliste). Kipra ievieš galvenās reformas, kas saistītas ar
jaunā valsts veselības dienesta un tā IT infrastruktūras
īstenošanu, kā arī reformas, kas saistītas ar
publiskajām slimnīcām un citām veselības aprūpes
iestādēm un Veselības ministrijas organizēšanu un
pārvaldību. Beļģijā notika balsojums par
e-veselības rīcības plānu, kura mērķis ir
līdz 2018. gadam nodrošināt pacientu informācijas un pacientu
lietu vispārēju elektronisku apmaiņu. Arvien
nepieciešams meklēt jaunus risinājumus personāla trūkuma
novēršanai un tam, lai visiem cilvēkiem nodrošinātu pieeju
veselības aprūpei. Dažas dalībvalstis
iegulda ievērojamus līdzekļus veselības aprūpes
personālā (Vācija, Ungārija, Latvija, Malta,
Slovākija). Latvija nolēma palielināt veselības
aprūpes speciālistu minimālo atalgojumu par 10-12,5 %.
Pieejas uzlabošana veselības aprūpes pakalpojumiem joprojām bija
prioritāte vairākās dalībvalstīs (Bulgārija,
Dānija, Grieķija, Somija, Francija, Īrija, Luksemburga, Latvija,
Portugāle). Grieķijā visām neapdrošinātajām
personām tagad oficiāli ir tiesības piekļūt zālēm
un stacionārajai aprūpei atkarībā no medicīniskās
vajadzības. Ņemot
vērā sabiedrības novecošanu, daudzas dalībvalstis veic
pasākumus, lai reaģētu uz strauji augošo pieprasījumu
pēc efektīvas, atsaucīgas un kvalitatīvas ilgtermiņa
aprūpes. Bulgārija pieņēma
valsts stratēģiju, kuras pamatā ir integrēta pieeja un ar
kuru uzlabo kvalitatīvu sociālo pakalpojumu, tostarp ilgtermiņa
aprūpes, sniegšanu. Nīderlande no 2015. gada janvāra
īstenos būtiskas ilgtermiņa aprūpes sistēmas
strukturālas reformas, kuru pamatā būs dažu pienākumu
pārcelšana no pašreizējās sistēmas uz pašvaldībām
un veselības apdrošināšanas sabiedrībām. Vairākās
dalībvalstīs formālās ilgtermiņa aprūpes
pakalpojumu trūkums joprojām ir ievērojams šķērslis
atbilstīgas aizsardzības nodrošināšanai pret finanšu risku, kas
saistīts ar ilgtermiņa aprūpes vajadzībām un sieviešu
nodarbinātību. Dalībvalstis
ieviesa īpašas iekļaušanas programmas, kas paredzētas
cilvēkiem, kuri atrodas īpaši nelabvēlīgās
situācijās, bezpajumtniekiem un cilvēkiem, kuri zaudējuši
mājokli. Bulgārijā ir pozitīvi
piemēri, kas liecina par mērķtiecīga atbalsta pasākumiem,
lai veicinātu romu piekļuvi nodarbinātībai. Tomēr
kopumā valsts līmenī joprojām ir īstenots maz
sistemātisku pasākumu. Bulgārijā noteikta divu gadu
ilgā obligātā pirmsskolas izglītība un
Ungārijā noteiktā obligātā pirmsskolas
izglītība no trīs gadu vecuma ir daudzsološs solis romu
bērnu sākumskolas izglītībā. Atsevišķas valstis
(Īrija, Somija, Latvija) ir pieņēmušas politikas pasākumus
par pabalstiem saistībā mājokļiem un bezpajumtniecību,
savukārt Čehija, Lietuva, Nīderlande un Slovēnija ievieš politiku
vai tiesību aktus par sociālajiem mājokļiem. Dažas
dalībvalstis (Spānija, Latvija) ir pieņēmušas ar
mājokļu tirgu saistītus pasākumus, lai atvieglotu spiedienu
uz mājsaimniecību parādsaistībām.
Beļģijā piecas vietējās iestādes ir
uzsākušas izmēģinājuma projektu “Housing First”, kura
pamatprincips ir sniegt pajumti. 3. REZULTĀTU
PĀRSKATS PAR GALVENAJIEM RĀDĪTĀJIEM
NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLAJĀ JOMĀ Galveno nodarbinātības un
sociālās jomas rādītāju rezultātu pārskata
institucionālā struktūra Paziņojumā
par ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālās
dimensijas pastiprināšanu[24]
ierosinātā un 2014. gada vienotā nodarbinātības
ziņojuma projektā[25]
izklāstītā rezultātu pārskata mērķis bija
sekmīgāka prognozēšana, jau agrīnā posmā
identificējot galvenās problēmas un attīstības
tendences nodarbinātības un sociālajā jomā.
Rezultātu pārskats kā analītisks instruments
koncentrējas uz nodarbinātības un sociālās jomas tendencēm,
kas, nelabvēlīgi ietekmējot nodarbinātību,
sociālo kohēziju un cilvēkkapitālu, apdraudētu ES un
EMS stabilitāti un efektīvu darbību un tādēļ
arī konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību;
rezultātu pārskata mērķis ir sniegt plašāku izpratni
par attīstības tendencēm sociālajā jomā[26].
EPSCO padome 2013. gada decembrī apstiprināja un 2014. gada
martā pieņēma rezultātu pārskatu (vienotā
nodarbinātības ziņojuma ietvaros)[27].
Īstenojot no Eiropadomes saņemtās pilnvaras[28],
rezultātu pārskatu pirmo reizi izmantoja 2014. gada Eiropas
pusgadā. Pēc tam Komisija rezultātu pārskatu ņēma
vērā, izstrādājot 2014. gada dienestu darba dokumentus
un analizējot konkrētai valstij adresētu ieteikumu projektus, ar
mērķi labāk pamatot problēmas un politiskās
konsultācijas. Rezultātu pārskata analīze tika papildināta
ar papildu informāciju, kas iegūta no Nodarbinātības
pārraudzības instrumenta (EPM) un Sociālās
aizsardzības pārraudzības instrumenta (SAPI) un no tādu
politikas pasākumu novērtējuma, ko īsteno
dalībvalstis. Ar rezultātu pārskatu ir izdevies izcelt
svarīgākās nodarbinātības un sociālās
problēmas Eiropas pusgada kontekstā un izraisīt debates
institucionālā līmenī. Vienlaikus
Nodarbinātības komiteja (EMCO) un Sociālās
aizsardzības komiteja (SPC) sāka diskusiju par rezultātu
pārskata izmantošanu pēc 2014. gada Eiropas pusgada[29].
Komitejas jo īpaši apsprieda rādītāju izvēli,
rezultātu pārskata lasīšanu kopā ar EPM un SAPI un
metodiku, ar ko nosaka problemātiskākās norises
nodarbinātības un sociālajā jomā. Pašreizējā
vienotā nodarbinātības ziņojuma versija ietver
vairākus iesniegtus priekšlikumus cita starpā dzimuma un vecuma
dimensiju stiprināšanai datu analīzē, kā arī
apsvērumus par izmaiņām rādītāja
līmeņos pēc pēdējā perioda. 3.1. Konstatējumi,
interpretējot rezultātu pārskatu ES un eurozonas
līmenī Tālāk
seko pārskats par jaunākajām atšķirīgajām
sociālekonomiskajām tendencēm, izklāstot
būtiskākās vērā ņemamās norises ES un
atsevišķās valstīs visās rezultātu pārskata
jomās un attiecībā uz katru no pieciem rādītājiem.
Visbeidzot, pielikumā ir iekļautas tabulas, kas sniedz pārskatu
par situāciju visās ES dalībvalstīs attiecībā uz katru
rādītāju, kā arī pārskatu par galvenajām
nodarbinātības problēmām, kas konstatētas ar EPM
palīdzību, un sociālajām tendencēm, kurām
jāpievērš uzmanība saskaņā ar SAPI. Nozīmīgas,
potenciāli satraucošas tendences un situācijas nodarbinātības
un sociālajā jomā, kuras izraisa ES mēroga
atšķirības un saistībā ar kurām ir vajadzīga
turpmāka analīze un, iespējams, izlēmīgāka
politiskā reakcija, var tikt atklātas, izmantojot trīs faktorus,
proti[30]: ·
katras dalībvalsts
rādītāja izmaiņas konkrētā gadā
salīdzinājumā ar iepriekšējiem laikposmiem
(vēsturiskā tendence); ·
katras dalībvalsts
rādītāja novirze no ES un eurozonas vidējā
rādītāja vienā un tajā pašā gadā (tas ir ieskats
par esošajām nodarbinātības un sociālajām atšķirībām); ·
rādītāja izmaiņas
divus gadus pēc kārtas katrā atsevišķā
dalībvalstī salīdzinājumā ar izmaiņām ES un
eurozonas līmenī (tas norāda uz sociālekonomiskās
konverģences / sociālekonomisko atšķirību
dinamiku). Kopumā,
pārskatot rezultātus, konstatējumi norāda uz
pastāvīgu, pagaidām vēl ne tādos apmēros, kā
pagājušajā gadā, sociālekonomisko atšķirību.
Šī atšķirība saglabājas bezdarba līmenī, jauniešu
bezdarba līmenī un to jauniešu vidū, kuri nav nedz
nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai
apmācībā; mājsaimniecību ienākumu samazināšanās,
nevienlīdzības palielināšanās un paaugstināti
nabadzības rādītāji ir vērojami lielākajā
daļā eurozonas Dienvideiropas dalībvalstu. Šajā posmā
atšķirības nepalielinās, jo īpaši attiecībā uz
rādītājiem, kas saistīti ar bezdarbu, tomēr vēl
nav zināms iepriekšējo tendenču izmaiņu apmērs. Datus,
kas iegūti no rezultātu pārskata, analizē, ņemot
vērā arī sadalījumu pa dzimumiem (attiecībā uz
tiem indikatoriem, kur tas ir iespējams). Vairākās
dalībvalstīs bezdarba pieaugums starp sievietēm
darbspējīgā vecumā un jauniešu vecumā bija
neproporcionāli liels, turpretim citās valstīs vīriešu
dzimuma darba ņēmējus krīzes sekas skāra smagāk. Analizējot
valstu līmenī, rezultātu pārskatā ir norādes uz
vairākām dalībvalstīm, kurās, raugoties uz
vēsturisko attīstību un atšķirību no ES
vidējā rādītāja, ir nopietnas nodarbinātības
un sociālās problēmas. Sarežģītākā situācija
gan nodarbinātības, gan sociālās jomas
rādītājos ir vērojama Itālijā un
Rumānijā. Šajās dalībvalstīs tika novērota
negatīva rādītāju attīstība ar jau
problemātisku sākotnējo situāciju. Nodarbinātības
jomas rādītāji Grieķijā, Spānijā un
Portugālē liecina par uzlabojumiem vai stabilu situāciju, turpretī
sociālās jomas rādītāji vēl aizvien uzrāda
pieaugošu un augstu nabadzības līmeni un nevienlīdzību,
kā arī mājsaimniecību ienākumu samazināšanos
reālā izteiksmē. Kiprā un Horvātijā (jauniešu)
bezdarba rādītāji liecina par zināmu uzlabojumu vai
neliecina par turpmāku pasliktināšanos, kamēr NEET
rādītāji turpina palielināties, salīdzinot ar jau
augstajiem šābrīža rādītājiem. Iepriekš
minētajās dalībvalstīs negatīva darba tirgus
attīstība izraisa turpmāku sociālo apstākļu
pasliktināšanos. Lai gan Lietuvā situācija darba tirgū
turpina uzlaboties (jau divus pārskata periodus pēc kārtas),
sociālās jomas rādītāji norāda uz pieaugošām
bažām attiecībā uz nabadzības un nevienlīdzības
pieaugumu apstākļos, kad jau pašreizējie rādītāji
pārsniedz vidējo ES līmeni. Visbeidzot divām
dalībvalstīm līdz šim ir izdevies savus iedzīvotājus
pasargāt no krīzes sekām, tomēr rezultātu
pārskatā ir novērojami daži satraucoši signāli:
Nīderlandē pieauga (jauniešu) bezdarbs, NEET
rādītāji un nabadzības rādītāji,
savukārt Somijā bija vērojamas dažas satraucošas norises
saistībā ar bezdarba un NEET rādītājiem. Līmeņi || Izmaiņas || Nodarbinātības rādītāji || Sociālās jomas rādītāji Bezdarba līmenis || Jauniešu bezdarba līmenis || NEET || GHDI || AROP || Nevienlīdzība L || L || Itālija || Beļģija, Itālija, Rumānija || Horvātija, Itālija, Kipra, Ungārija, Rumānija || Lielākie samazinājumi: Grieķija, Spānija, Itālija, Kipra, Ungārija, Slovēnija || Grieķija, Lietuva, Portugāle, Rumānija || Grieķija, Bulgārija, Itālija, Lietuva, Rumānija, Portugāle - || Grieķija, Horvātija, Kipra || - || Bulgārija, Grieķija, Spānija || Itālija || J || Spānija, Portugāle, Slovākija || Spānija, Grieķija, Horvātija, Kipra, Portugāle, Slovākija || - || Latvija || Latvija J || L || Luksemburga, Nīderlande, Somija || Nīderlande, Austrija || Beļģija, Nīderlande, Austrija, Somija || Dānija, Luksemburga, Kipra, Malta, Nīderlande, Slovēnija, Zviedrija || Kipra, Vācija, Ungārija, Malta, Slovēnija Tabula: Galveno
nodarbinātības un sociālās jomas rādītāju
rezultātu pārskata analīzes apkopojums[31]. Problēmas,
kas tika identificētas ar galveno nodarbinātības un
sociālās jomas rādītāju rezultātu pārskata
palīdzību, būs jāskata Eiropas pusgada kontekstā, jo
īpaši kontekstā ar Komisijas darbu saistībā ar dienestu
darba dokumentiem, kas ir par pamatu konkrētai valstij adresētu
ieteikumu projektiem un daudzpusējai uzraudzībai, ko veic EMCO
un SPC. Rādītāju kopums, ko iekļauj EPM un
SAPI, būs pilnībā integrēts, lai papildinātu konkrētas
valsts analīzi. 3.2.
Rezultātu pārskata analīzes konstatējumi pa katru
rādītāju 3.2.1. Bezdarba
līmenis – izmaiņas un pašreizējā situācija Kopumā
Eiropas Savienībā nav noticis tāds dramatisks bezdarba
līmeņa pieaugums, par kādu tika ziņots iepriekšējos
rezultātu pārskatu izdevumos. Rādītājs ES-28
samazinājās par 0,5 procentpunktiem, norādot uz nelielu
darba tirgus atgūšanos. Uzlabojumi eurozonā bija vēl
nenozīmīgāki (samazinājums par 0,3 procentpunktiem).
Pagaidām tā atšķirība dažādu valstu starpā, kas
izveidojās krīzes gados, saglabājas nemainīgi augsta, un
uzlabojumu pazīmes nav novērojamas. Atšķirība starp
divām valstīm ar labākajiem rādītājiem un
divām valstīm ar sliktākajiem rādītājiem aizvien
pārsniedz 20 procentpunktus. Bezdarba līmenis sieviešu vidū
saglabājas augstāks nekā bezdarba līmenis vīriešu
vidū (attiecīgi 0,2 procentpunkti ES-28 un 0,4 procentpunkti eurozonā
2014. gada pirmajā pusē). I attēls. Bezdarba līmeņi – 2014. gada
pirmajā pusgadā un izmaiņas 2012.-2013. gada pirmajā
pusgadā un 2013.-2014. gada pirmajā pusgadā pa valstīm
(vecuma grupa 15-74)
Avots: Eurostat (DSA), EMPL ĢD
aprēķini; sadalīti pa līmeņiem 2014. gada
pirmajā pusgadā. Kā
redzams no rezultātu pārskatā iekļautajiem datiem,
septiņās dalībvalstīs (Grieķija, Spānija,
Horvātija, Kipra, Portugāle, Slovākija, Itālija) bezdarba
līmenis vēl aizvien ir satraucoši augsts (salīdzinot ar ES
vidējo). Kamēr trijās no šīm valstīm (Spānijā,
Portugālē, Slovākijā) ir vērojamas dažas
pozitīvas izmaiņas, situācija Itālijā kļūst
vēl satraucošāka, jo bezdarba līmenis ir pat pieaudzis
(t. i. pieaugums par 0,5 procentpunktiem viena gada laikā).
Papildus Dienvideiropas valstīm veidojas jauna valstu grupa, kurās
pieaug bezdarbs. Luksemburgā, Nīderlandē un Somijā ir
salīdzinoši zems bezdarba līmenis, tomēr rezultātu
pārskats liecina par to, ka valstis, kurām līdz šim krīzes
laikā salīdzinoši labi bija izdevies pasargāt savu
darbaspēku, sastopas ar problemātiskām norisēm
saistībā ar bezdarba līmeni. Salīdzinot ar pirmo
rezultātu pārskata izdevumu, redzams, ka tā nav pilnīgi
jauna problēma un ka šādas norises var izveidoties par
ilgtermiņa tendenci, kam var būt nepieciešams pievērst
uzmanību. Attiecībā uz bezdarba problēmas dzimuma dimensiju
Dienvideiropas valstīs (Spānijā, Grieķijā,
Itālijā) sieviešu bezdarba līmenis saglabājas augstāks
nekā vīriešu; pretēja situācija ir Zviedrijā,
Somijā, Īrijā un Baltijas valstīs. 3.2.2. Jauniešu
bezdarba līmenis un NEET rādītājs Šajā
pārskata periodā ir vērojamas pozitīvas tendences
attiecībā uz jauniešu bezdarba līmeni – vidējā
rādītāja samazinājums gan ES (samazinājums par 1,2 procentpunktiem),
gan eurozonā (samazinājums par 0,5 procentpunktiem). Lai gan
situācija valstīs ar sliktākajiem rādītājiem ir
uzlabojusies, atšķirība starp dalībvalstīm vēl aizvien
saglabājas liela. ES un eurozonas vidējie NEET
rādītāji samazinājās tikai nedaudz, saglabājot
lielas atšķirības Eiropas Savienības ietvaros un augstus NEET
rādītājus (galvenokārt Dienvideiropas valstīs), kas
izveidojušies krīzes laikā. IIa attēls. Jauniešu bezdarba līmeņi – 2014. gada
pirmajā pusgadā, 2012.–2013. gada pirmajā pusgadā un 2013.-2014. gada
pirmajā pusgadā pa valstīm (vecuma grupa 15-24 gadi)
Avots: Eurostat (DSA), EMPL ĢD
aprēķini; sadalīti pa līmeņiem 2014. gada
pirmajā pusgadā. IIb attēls. NEET rādītājs –
situācija 2013. gadā un izmaiņas 2011. – 2012. gadā
un 2012. – 2013. gadā (vecuma grupa 15–24 gadi)
Avots: Eurostat (DSA), EMPL ĢD
aprēķini; sadalīti pa līmeņiem 2014. gada
pirmajā pusgadā. Piezīme: 2013. gads, Francija,
pārtraukta sērija, izmaiņas nav pieejamas. Daudzās
dalībvalstīs jauniešu stāvoklis darba tirgū saglabājas
dramatisks; ne mazāk kā septiņās valstīs (Grieķijā,
Spānijā, Horvātijā, Itālijā, Portugālē,
Kiprā, Slovākijā) bezdarba līmenis saglabājas par 9 procentpunktiem
augstāks nekā ES vidējais. Pozitīvi ir tas, ka
lielākā daļa šo valstu ir spējušas uzlabot jauniešu
stāvokli; vienīgi izņēmums ir Itālija, kur bezdarba
līmenis turpināja augt (t. i. par 4,1 procentpunktu).
Turklāt Beļģija un Rumānija saskārās ar pieaugošu
bezdarba līmeni jauniešu vidū, sasniedzot salīdzinoši augstu
bezdarba līmeni. Līdzīgi kā analizējot tendences
attiecībā uz bezdarba līmeni, arī šī
rādītāja gadījumā ir grupa valstu (Nīderlande,
Austrija, Somija), kurās ir vērojama salīdzinoši labās
sākotnējās situācijas pasliktināšanās. Lai
gan jauniešu bezdarba rādītāji kopumā nav būtiski
pieauguši, tādu jauniešu īpatsvars, kuri nav nedz nodarbināti,
nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET),
ir ievērojami palielinājies gandrīz pusē dalībvalstu.
Horvātija, Itālija, Kipra, Ungārija un Rumānija
saskārās ar jau augstā NEET rādītāja
tālāku pieaugumu 0,4 līdz 2,7 procentpunktu
apmērā. Arī šajā gadījumā dramatiskākie NEET
rādītāji ir vērojami Itālijā, jo valsts ar
augstākajiem novērotajiem NEET rādītājiem
sastapās ar trešo straujāko NEET rādītāju
pieaugumu. Pozitīvi vērtējams tas, ka negatīvās
tendences Grieķijā ir apturētas (vismaz pārskata
periodā); lai gan NEET rādītāji aizvien ir augsti,
tie neturpināja paaugstināties. Salīdzinot ar citiem ar
nodarbinātību saistītiem rādītājiem, dažas
eurozonas dalībvalstis (Beļģija, Nīderlande, Austrija,
Somija) saskārās ar darba tirgus samazināšanos un nesenu NEET
rādītāju palielināšanos no līmeņa, kurš vēl
aizvien ir zem ES vidējā. Visdramatiskākie NEET
rādītāji jaunu sieviešu vidū ir Čehijā,
Horvātijā, Kiprā, Lietuvā un Ungārijā, kamēr
NEET rādītāji vīriešu vidū – Grieķijā,
Horvātijā, Kiprā un Somijā. 3.2.3. Mājsaimniecību
bruto izmantojamo ienākumu reālās izmaiņas Valstīs,
kuras ekonomikas situācijas turpmāka pasliktināšanās
ietekmēja visvairāk, pēc 2011. gada
mājsaimniecību ienākumi reālā izteiksmē
saglabājas nemainīgi vai strauji samazinās.
Mājsaimniecību ienākumus galvenokārt ietekmēja tas, ka
tirgus ienākumi samazinājās un sociālo pārvedumu
ietekme laika gaitā kļuva vājāka. Turklāt
fiskālie ierobežojumi dažās dalībvalstīs ir ietekmējuši
nodarbinātību, savukārt izmaiņas nodokļu un pabalstu
sistēmās un algu samazinājums valsts sektorā ir
ievērojami pazeminājuši mājsaimniecību reālo
ienākumu līmeni. Tas, iespējams, ir veicinājis
atšķirību palielināšanos eurozonā. III attēls.
Mājsaimniecību bruto izmantojamo ienākumu reālās
izmaiņas (GDHI): pieaugums 2012. un 2011. gadā
Avots: Eurostat, valstu pārskati, EMPL ĢD
aprēķini; sadalīti pēc kopējā pieauguma 2012. gadā. Mājsaimniecību
bruto izmantojamo ienākumu attīstībai reālā
izteiksmē ir raksturīgs gan plašs diapazons, gan pieaugošas
atšķirības starp dalībvalstīm. Aplūkojot 2012. gada
datus, ir redzams, ka vismaz 16 dalībvalstis saskārās ar
izteikti negatīvu mājsaimniecību bruto izmantojamo ienākumu
attīstību: Grieķijā samazinājums gada griezumā
sasniedza gandrīz 10 % un Kiprā – 9 %. Samazinājumi
iepriekš minētajās valstīs, kā arī Spānijā
un Itālijā tika konstatēti jau iepriekšējos pārskata
periodos notikušu samazinājumu apstākļos. Turpretī
vairākās valstīs līdz 2011. gadam algas turpināja
pieaugt, bet 2012. gadā tika novērotas negatīvas tendences
(Kipra, Ungārija, Slovēnija, Igaunija un Bulgārija). 3.2.4. Darbspējīgā
vecuma iedzīvotāju nabadzības riska rādītājs –
izmaiņas un pašreizējā situācija Nabadzības riska
rādītājs darbspējīgā vecuma iedzīvotāju
vidū palielinās daudzās dalībvalstīs (skatīt
IV attēlu). Daudzās valstīs palielinājums tika
konstatēts jau augsta nabadzības riska apstākļos, bieži
savienojumā ar nabadzības sliekšņa līmeņa
samazināšanos minētajā laikposmā. IV attēls. Nabadzības riska rādītājs
darbspējīgā vecumā, situācija 2013. gadā un
izmaiņas 2011.–2012. gadā un 2012.–2013. gadā (vecuma
grupa 18–64 gadi)
Avots:
Eurostat, EU-SILC, (EMPL ĢD aprēķini);
attiecas uz 2012. ienākumu gadu. Piezīme:
2013. gads, Spānija, pārtraukta sērija, izmaiņas nav
pieejamas; 2012. gads, Austrija, Lielbritānija, pārtraukta
sērija, izmaiņas par 2011.–2012. gadu nav pieejamas; 2012. gads
(izmaiņas 2011.–2012. gadā un 2010.–2011. gadā),
izmaiņas par Īriju. Dalībvalstis
ar lielāko darbspējīgā vecuma iedzīvotāju
nabadzības riska rādītāja pieaugumu laikposmā no 2012.
līdz 2013. gadam ir Grieķija, Kipra, Lietuva, Luksemburga,
Malta, Portugāle un Rumānija, savukārt lielākais pieaugums
laikposmā no 2011. līdz 2012. gadam tika konstatēts
Grieķijā, Portugālē, Horvātijā,
Spānijā. Ilgstošais negatīvās vai tuvu nullei esošās
IKP izaugsmes periods, ilgtermiņa bezdarba pieaugums un sociālo
pārvedumu ietekmes vājināšanās noteiktā laikposmā
ir radījusi nabadzības riska pieaugumu lielākajā
daļā šo valstu. 3.2.5. Nevienlīdzība (S80/S20 attiecība[32])
– izmaiņas un pašreizējā situācija Ienākumu
nevienlīdzība pieaug gan starp dalībvalstīm, gan
atsevišķās dalībvalstīs, jo īpaši
dalībvalstīs, kurās konstatēts lielākais bezdarba
pieaugums (skatīt V attēlu). Daudzās valstīs
krīze ir pastiprinājusi algu polarizācijas un darba tirgus
segmentācijas ilgtermiņa tendences, kas apvienojumā ar
nodokļu un pabalstu sistēmām, kuras mazākā
mērā ir orientētas uz līdzekļu pārdali, ir veicinājušas
nevienlīdzības pieaugumu. Būtiskais nevienlīdzības
pieaugums var būt saistīts ar augsto bezdarba līmeni
(lielākais kāpums konstatēts darba tirgus lejasgalā). Dažos
gadījumos fiskālās konsolidācijas ietekme arī bijis
viens no faktoriem[33].
V attēls. Nevienlīdzība (S80/S20 attiecība).
Līmenis 2013. (*2012.) gadā un izmaiņas 2011.–2012. gadā
un 2012.–2013. gadā
Avots: Eurostat, EU-SILC, (EMPL ĢD
aprēķini). Piezīme: 2013. gads, Spānija,
pārtraukta sērija, izmaiņas nav pieejamas; 2012. gads,
Austrija, Lielbritānija, pārtraukta sērija, izmaiņas par 2011.–2012. gadu
nav pieejamas; 2012. gads (izmaiņas 2011.–2012. gadā un 2010.–2011. gadā),
izmaiņas par Īriju. Nevienlīdzībai
(S80/S20 attiecībai) ir raksturīgs plašs diapazons un pieaugošas
atšķirības starp dalībvalstīm. Jaunākie dati par 2012. ienākumu
gadu (kas ir pieejami par vairākām dalībvalstīm)
norāda uz ienākumu nevienlīdzības pieaugumu (mēra ar S80/S20
rādītāju) par 0,5 vai vairāk laikposmā no 2012.
līdz 2013. gadam Lietuvā un Bulgārijā, kā
arī būtisku pieaugumu Itālijā, Rumānijā,
Portugālē, Kiprā, Vācijā, Ungārijā,
Maltā un Slovēnijā. Īpaši augsta ienākumu
nevienlīdzība 2013. gadā saglabājās
Bulgārijā, Grieķijā, Spānijā, Lietuvā,
Latvijā, Portugālē un Rumānijā, kur augstāko 20 %
ienākumu daļa vismaz sešas reizes pārsniedz ienākumu
daļas zemākos 20 %. [1] OV L 308/46, 24.11.2010.,
“Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmums par dalībvalstu
nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (2010/707/ES)”. [2] Tas pats attiecas arī uz trešo valstu
valstspiederīgajiem un personām ar invaliditāti. Trešo valstu
valstspiederīgo bezdarba līmenis 2013. gadā bija 21,7 %
(14,3 % 2008. gadā), savukārt cilvēku ar
invaliditāti bezdarba līmenis ir gandrīz divreiz augstāks
nekā personām bez invaliditātes. [3] Turpmākai analīzei
skatīt EMPL ģenerāldirektorāta dokumentu “Key
Features” (sagatavošanā). [4] Skatīt Komisijas dienestu
darba dokumentu “Nodarbinātības potenciāla izpēte IKT
jomā”, 18.4.2012., SWD (2012) 96, Komisijas dienestu darba dokumentu par
rīcības plānu attiecībā uz ES veselības
aprūpes personālu, 18.4.2012., SWD (2012) 93, un Komisijas dienestu
darba dokumentu “Ekoizaugsmei piemītošā nodarbinātības
potenciāla pilnvērtīga izmantošana”, 18.4.2012., SWD (2012) 92. [5] Skatīt arī Komisijas
paziņojumu “Videi nekaitīgas nodarbinātības
iniciatīva. Darbavietu izveides potenciāla izmantošana
zaļajā ekonomikā”, 2.7.2014., COM(2014) 446. [6] Piemēram, nepilnas slodzes
nodarbinātība (procentos no kopējās nepilnas slodzes
nodarbinātības) ES-28 valstīs 2013. gadā bija 29,6 %,
salīdzinot ar 25,3 % 2008. gadā. [7] Beveridža līkne jeb UV
līkne grafiski attēlo bezdarba un brīvo darbvietu
savstarpējo dinamiku (neaizpildīto darbvietu skaits, kas izteikts
kā darbaspēka īpatsvars). Tā ir uz leju vērsta, jo
augstāks bezdarba līmenis ir tad, kad ir mazāk brīvo
darbvietu. Ja laika gaitā tā virzās uz āru, tad
konkrētais brīvo darbvietu skaits ir saistāms ar arvien
augstāku bezdarba līmeni, kas nozīmē, ka darba tirgū
samazinās atbilstības starp piedāvājumu un
pieprasījumu efektivitāte. [8] "Labour Market Developments in Europe,
2013", Eiropas Komisija. [9] Turpmākai analīzei skatīt EMPL
ģenerāldirektorāta
dokumentu "Key Features". [10] Piem., "Future Skills Supply and
Demand in Europe", Cedefop. [11] ESAO un Komisija 2013. gada oktobrī
publicēja jauna pētījuma par pieaugušo prasmēm ("Survey
on Adult Skills (PIAAC)" rezultātus, Eiropas Komisija,
ESAO. [12] Skatīt, piem., "Is Aggregate
Demand Wage-Led or Profit-Led? National and Global Effects",
Starptautiskais Darba birojs, Darba un nodarbinātības
nosacījumi, sērija Nr. 40, Ženēva, 2012. [13] Skatīt "Quarterly Report on the
Euro Area", Eiropas Komisija, 12. sēj., Nr. 3, 2013. [14] Skatīt
Eurofound (2013), "Tackling Undeclared Work in 27 European Union
Member States and Norway: Approaches and Measures Since 2008", Eurofound,
Dublina; Hazans, M. (2011), "Informal Workers Across Europe",
Pētījums Nr. 5912, Pasaules Banka, Vašingtona. [15] Ar ienākumu kvintiļu attiecības
rādītāju jeb S80/S20 rādītāju mēra
ienākumu sadales nevienlīdzību. To aprēķina kā
attiecību starp kopējiem ienākumiem, ko saņem 20 % iedzīvotāju
ar vislielākajiem ienākumiem (augstākā kvintile), un
ienākumiem, ko saņem 20 % iedzīvotāju ar
viszemākajiem ienākumiem (zemākā kvintile). Visi
ienākumi ir aprēķināti kā ekvivalenti
rīcībā esošie ienākumi. [16] Sīkāka informācija
dokumentā EU Employment and Social Situation, Quarterly Review, 2014.
gada jūnijs. [17] EU Employment and Social Situation - Quarterly
Review, 2014. gada marts, Supplement
on trends in social expenditure (2014). [18] Sk. EU Employment and social situation,
ceturkšņizdevums, 2013. gada marts. Saskaņā ar analīzi
sociālo izdevumu samazinājumi, kas vērojami kopš 2011. gada,
ir izteiktāki salīdzinājumā ar līdzīgām
lejupslīdes epizodēm pēdējās trīs
desmitgadēs. [19] Šajā iedaļā sniegta
jaunākā informācija par situāciju, kura aprakstīta
iepriekšējā Vienotajā nodarbinātības
ziņojumā. Ņemot vērā apjoma ierobežojumus, tā nav
izsmeļoša un tās mērķis nav aprakstīt visas reformas
un politiskos pasākumus. Pasākumi, kas ir tikai paziņoti, bet
nav iesniegti pieņemšanai Parlamentā vai apspriešanai
kolektīvajās sarunās ar sociālajiem partneriem,
ziņojumā parasti netiek aplūkoti. [20] Padomes 2012. gada
21. oktobra Lēmums 2010/707/ES par dalībvalstu
nodarbinātības politikas pamatnostādnēm. [21] Sīkāka analīze
izklāstīta Komisijas gada ziņojumā par progresu sieviešu un
vīriešu līdztiesības jomā. [22] Jaunākie pieejamie dati;
publicēti 2014. gada pavasarī. [23] Lai gūtu pilnīgāku
pārskatu par notikumiem, kas attiecas uz 8. un 9. pamatnostādni
skat. 2014. gada ziņojumu par izglītību un apmācību. [24] COM(2013) 690, 2.10.2013. Īpaši
skatīt 6.–7. lpp. "Komisija ierosina izveidot galveno
rādītāju rezultātu pārskatu, ko izmantot tās
vienotā nodarbinātības ziņojuma projektā, lai sekot
nodarbinātības un sociālās jomas norisēm. Tam
būtu jākalpo par analītisku rīku, kas paver iespēju
labāk un agrāk apzināt būtiskas problēmas
nodarbinātībā un sociālajā jomā, jo īpaši
problēmas, kuru sekas draud izpausties pāri dalībvalstu
robežām. (...) Tas būtu iestrādāts Kopīgā
nodarbinātības ziņojuma projektā, lai pastiprinātai
daudzpusējai nodarbinātības un sociālās jomas
rīcībpolitiku uzraudzībai nodrošinātu
koncentrētāku pamatu, un ar tā palīdzību varētu
apzināt, uz kādām norisēm nepieciešams
spēcīgāk reaģēt ar nodarbinātības un
sociālās jomas rīcībpolitikām. (…) Ar rezultātu
pārskata nodarbinātības un sociālās jomas
rādītājiem par katru valsti vajadzētu fiksēt
svarīgākās parādības un nopietnākās
problēmas un norises apzināt agrīnā posmā, pirms
valsts novirzīšanās no saviem iepriekšējiem vai
pārējās ES rādītājiem vēl nav
pārāk liela." [25] COM(2013) 801, final, 13.11.2013. [26] Eiropadomes secinājumi, 2013. gada
19.–20. decembris, 39. punkts. [27] 7476/14, Briselē, 2014. gada
12. martā. [28] Eiropadomes secinājumi, 2013. gada
19.–20. decembris." 38. Eiropadome atkārtoti uzsver, ka Eiropas
pusgada kontekstā svarīgas ir norises nodarbinātības un
sociālajā jomā. Balstoties uz Padomes veikto darbu, Eiropadome
apstiprina, ka ir svarīgi izmantot Vienotajā nodarbinātības
ziņojumā aprakstīto rezultātu pārskatu par galvenajiem
rādītājiem nodarbinātības un sociālajā
jomā.". [29] SPC/EMCO kopīgs
atzinums attiecībā uz rezultātu pārskatu par galvenajiem
rādītājiem nodarbinātības un sociālajā
jomā; paredzēts EPSCO padomes jūnija sanāksmei.
Turklāt SPC iesniedz dokumentu "Key employment and social
indicators' scoreboard: operationalization – Report from the Social Protection
Committee Indicators' Subgroup". [30] Šī trīsdimensiju
analīze ir saskaņā ar 2014. gada vienoto
nodarbinātības ziņojumu, kā vienojušās Komisija un
Padome. Kā norādīts 2014. gada vienotā
nodarbinātības ziņojuma svarīgākajos ieteikumos:
"Krīzes ietekme atspoguļojas arī pieaugošajās
atšķirībās starp dalībvalstu nodarbinātības un
sociālajām situācijām, jo īpaši eurozonā, kā
to rāda šis Vienotais nodarbinātības ziņojums un tā
jaunais rezultātu pārskats par galvenajiem rādītājiem
nodarbinātības un sociālajā jomā. Minētās
atšķirības ir redzamas visos piecos šā rezultātu
pārskata galvenajos rādītājos." 7476/14, Briselē,
2014. gada 12. martā., 3. lpp. Turklāt, kā
vienojās 2014. gada vienotajā nodarbinātības
ziņojumā, rezultātu pārskats aptver visas ES
dalībvalstis, un salīdzinājumiem tādējādi tiek
izmantoti ES vidējie rādītāji. Dažos gadījumos
svarīgas var būt arī statistiskās novirzes no eurozonas vidējā
rādītāja. 7476/14, Briselē, 2014. gada 12. martā.,
49. lpp. [31] Tabulā sniegts pārskats
par tādām nodarbinātības un sociālās jomas
norisēm dalībvalstīs, kuru galveno rādītāju
līmeņus vai tendences var uzskatīt par problemātiskām. [32] Attiecība starp
ienākumiem, kurus saņem 20 % iedzīvotāju ar
vislielākajiem ienākumiem, un ienākumiem, kurus saņem 20 %
iedzīvotāju ar vismazākajiem ienākumiem. [33] Skatīt EUROMOD
Working Paper 2/13. 1. pielikums. Rezultātu
pārskats par galvenajiem rādītājiem
nodarbinātības un sociālajā jomā, par atsauces
vērtību izmantojot ES un eurozonas vidējos
rādītājus* * Katram rādītājam
(izņemot GHDI
reālo izaugsmi, kas izteikta kā monetāra vērtība)
trīs slejās norādītas i) izmaiņas absolūtā
izteiksmē salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; ii)
atšķirība no ES (vai eurozonas) vidējā
rādītāja vienā un tajā pašā gadā; iii)
izmaiņas valstī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu
attiecībā pret izmaiņām ES vai eurozonas līmenī
salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (norādot, vai
situācija valstī pasliktinās/uzlabojas ātrāk nekā
pārējā ES/eurozonā, atspoguļojot sociālekonomisko
atšķirību/sociālekonomiskās konverģences dinamiku). S1 apzīmē 1. pusgadu un
balstās uz ceturkšņa datiem. Avots: Eurostat, ES
darbaspēka apsekojums (DSA), valstu pārskati un ES statistika
attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)
(Nodarbinātības ĢD aprēķini). NEET:
izmaiņas 2011.-2012. gadā Francijai (sērijas
pārrāvums 2013. gadā); AROP un S80S20: 2012. gada
dati 2013. gada datu vietā (izmaiņas 2011.-2012. gadā)
Īrijai, izmaiņas 2011.-2012. gadā Spānijai (sērijas
pārrāvums 2013. gadā). 2. pielikums. Galveno
nodarbinātības problēmu un īpaši labu darba tirgus
rezultātu kopsavilkuma pārskats saskaņā ar
Nodarbinātības pārraudzības instrumentu (C=problēma,
G=labi darba tirgus rezultāti) – pieņemts 2014. gada jūnijā[1] 3. pielikums. Kopsavilkuma pārskats par ''sociālajām
tendencēm, kurām jāpievērš uzmanība'' un
dalībvalstis ar statistikas ziņā ievērojamu situācijas
pasliktināšanos vai uzlabošanos 2011.-2012. gadā, kas
apzinātas ar Sociālās aizsardzības pārraudzības
instrumentu, – pieņemts 2014. gada 19. februārī Avots:
Sociāla Eiropa: daudzi ceļi, viens mērķis.
Sociālās aizsardzības komitejas gada ziņojums par
sociālo situāciju Eiropas Savienībā, 2013. gads Piezīme:
"Sociālās tendences, kurām jāpievērš
uzmanība" 2011.-2012. gadā, ko Sociālās
aizsardzības komiteja pieņēmusi 2014. gada 19. februārī,
pamatojoties uz tobrīd pieejamajiem datiem, norāda uz
pasliktināšanos vairāk nekā trešdaļā dalībvalstu
un tabulā iezīmētas ar sarkanu krāsu (Avots: Sociāla
Eiropa: daudzi ceļi, viens mērķis. Sociālās
aizsardzības komitejas gada ziņojums par sociālo situāciju
Eiropas Savienībā, 2013. gads). [1] http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=EN&f=ST%2010763%202014%20INIT