52014DC0712

Akronīmu saraksts

3C || Koordinācija, papildināmība un saskaņotība

AGIR || Pasaules alianse izturētspējas iniciatīvai

AR4D || Lauksaimniecības pētniecība attīstībai

CAADP || Visaptveroša Āfrikas lauksaimniecības attīstības programma

CFS || Pasaules pārtikas nodrošinājuma komiteja

CGIAR || iepriekš – Lauksaimniecības starptautiskās pētniecības konsultatīvā grupa

CORAF/WECARD || Rietumāfrikas un Centrālāfrikas Lauksaimniecības pētniecības un attīstības padome

EK || Eiropas Komisija

ECOWAP || Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas lauksaimniecības politika

ECOWAS || Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopiena

EIARD || Eiropas lauksaimniecības pētniecības iniciatīva attīstībai

ES || Eiropa Savienība

FAO || Pārtikas un lauksaimniecības organizācija

ICN 2 || Otrā starptautiskā konference par uzturu

IFAD || Starptautiskais lauksaimniecības attīstības fonds

INGO || Starptautiska nevalstiska organizācija

DV || Dalībvalstis

NEPAD || Jaunās partnerattiecības Āfrikas attīstībai

NVO || Nevalstiska organizācija

ESAO/APK || Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija /Attīstības palīdzības komiteja

PCD || Politikas saskaņotība attīstībai

SHARE || Atbalsts Āfrikas raga izturētspējai

SUN || Uzturvērtības palielināšanas iniciatīva

UN-SCN || Apvienoto Nāciju Organizācijas pastāvīgā komiteja uztura jomā

USAID || Amerikas Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūra

VGGT || Brīvprātīgās pamatnostādnes par zemes, zivju un mežu īpašumtiesību atbildīgu pārvaldību

WFP || Pasaules Pārtikas programma

WHA || Pasaules Veselības asambleja

1. Ievads

Eiropas Savienība (ES) un tās dalībvalstis kopā ar visiem partneriem 2010. gadā apņēmās risināt pārtikas un uztura nodrošinājuma problēmas, pieņemot ES mēroga politikas programmu  pārtikas nodrošinājuma jomā[1]. Kopš tā laika ES ir uzņēmusies jaunas saistības attīstības politikas jomā, lai nostiprinātu 2010. gadā noteiktās prioritātes. Tika sagatavots īstenošanas plāns pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā[2], ko sadalīja sešās politikas prioritātēs un ko papildina izpildes kritēriji un indikatīvas intervences jomas[3]. Pēc īstenošanas plāna apstiprināšanas 2013. gada aprīlī Padome pieprasīja Eiropas Komisijai kopīgi ar dalībvalstīm sagatavot konsolidētus ES mēroga divgadu progresa ziņojumus, sākot no 2014. gada. Šis dokuments ir pirmais no šiem ziņojumiem. Tajā ir aplūkots ES un tās dalībvalstu sniegums, pildot īstenošanas plānu, lai rezultātus ziņotu Eiropas Parlamentam un Padomei, kā arī plašākai sabiedrībai.

Šā ziņojuma mērķis ir rast atbildi uz diviem galvenajiem jautājumiem attiecībā uz sniegumu: 1) kā 2012. gadā veiktie maksājumi un konkrēti intervences pasākumi tika saskaņoti ar sešām politikas prioritātēm un 2) kā ES un tās dalībvalstis ievēroja 3C (saskaņotību, papildināmību un koordināciju), lai īstenotu minētās prioritātes. 

Šis ziņojums ir augšupvērstas pārskatatbildības instruments. Tajā ir noteikti atsauces kritēriji, attiecībā pret kuriem turpmākajos ziņojumos tiks salīdzināts ES līdzekļu devēju sniegums, strādājot kopā, lai sasniegtu noteiktās ES politikas prioritātes pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā. Tā pamatā ir konsolidēti kvantitatīvi pierādījumi (dati par maksājumiem, pamatojoties uz ESAO-APK 2012. gada ziņojumiem) un kvalitatīvi dati par 3C, ko savos ziņojumos sniedza Austrija, Beļģija, Somija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un ES. Metodoloģija ir aprakstīta saistītā dienestu darba dokumenta (SWD) 4. nodaļā. ES līdzekļu devēji, kas devuši ieguldījumu šajā ziņojumā, kopā veido gandrīz 90 % no kopējās ES oficiālās attīstības palīdzības (visās nozarēs), ko sniedza ES un visas dalībvalstis.

Ziņojumā sniegts pārskats par ES un tās dalībvalstu sniegumu, izmantojot esošos snieguma izvērtējuma datus. Tādējādi ziņojumā tiek arī pārbaudīts, vai pašreizējās snieguma izvērtējuma sistēmas nodrošina derīgus un ticamus datus par ES iesaistīšanos sešās politikas prioritāšu jomās.

Šim ziņojumam ir pievienots dienestu darba dokuments (SWD), kurā sniegta papildu informācija un konkrētu gadījumu izpētes rezultāti.

2. Kā esam izpildījuši mūsu politikas saistības? 2.1. Maksājumu vispārēja analīze

ES līdzekļu devēji 2012. gadā pārtikas un uztura nodrošinājuma programmā  ieguldīja gandrīz EUR 3,4 miljardus, kas atbilst aptuveni 8 % no to kopējās oficiālās attīstības palīdzības (OAP). Intervences pasākumi tika iedalīti 2500 programmās un aptvēra vairāk nekā 115 valstis. ES dalībvalstis sniedza ieguldījumu savu attiecīgo programmu ietvaros. Turklāt ES līdzekļu devēji piešķīra ārkārtas humāno palīdzību apmēram EUR 1,1 miljarda apmērā pārtikas un uztura nodrošinājumam vairāk nekā 80 valstīs[4]. Humānās palīdzības programmas vidēji veidoja 25 % no kopējām programmām pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā (humānā palīdzība un attīstības palīdzība), turklāt starp dalībvalstīm pastāvēja dažas atšķirības (skatīt 1. attēlu). Kopumā attīstības palīdzība un humānā palīdzība veidoja vairāk nekā 10 % no OAP.

1. grafiks. Katra līdzekļu devēja sniegtās attīstības palīdzības un humānās palīdzības, kas paredzēta pārtikas un uztura nodrošinājumam, īpatsvars

1. tabula. Atbalsta maksājumu ģeogrāfiskais sadalījums 2012. gadā

Kontinents || EUR || Procenti (%)

Āfrika – Subsahāras Āfrika || 1 439 111 341 || 43 %

Kopā[5] || 958 251 930 || 28 %

Āzija || 593 399 623 || 18 %

Latīņamerika un Karību jūras reģions || 231 378 699 || 7 %

Kaimiņvalstis || 87 841 667 || 2 %

Cits || 55 802 800 || 2 %

Kopā || 3 365 786 060 || 100 %

Lielākā daļa intervences pasākumu (aptuveni 65 %) tika veikti valstu līmenī, un atbalstu saņēma vairāk nekā 115 partnervalstis, tostarp nestabilās valstis[6]. Ģeogrāfiski lielākā līdzekļu saņēmēja 2012. gadā bija Āfrika, kas saņēma 43 % no kopējiem ieguldījumiem (sk. 1. tabulu). Āfrikā dalībvalstis savus atbalsta pasākumus koncentrēja uz konkrētām valstīm, savukārt ES veikto pasākumu ģeogrāfiskā izplatība bija plašāka. Gandrīz 30 % intervences pasākumu tika veikti pasaules mērogā, apliecinot, cik nozīmīga ir vispārēja sabiedrības labuma dimensija pārtikas un uztura nodrošinājumā.

2. grafiks. Atbalsts, ko saņēmušas partnervalstis (miljonos EUR)

2. grafikā ir sniegts pārskats par 20 partnervalstīm, kuras saņēmušas vislielāko atbalstu. Plašāka informācija ir sniegta dienestu darba dokumenta 1. nodaļas tabulā, kas liecina, ka 68 partnervalstis vidēji saņēma mazāk nekā EUR 3 miljonus no viena līdzekļu devēja.

2.2. Intervences pasākumi sešu politikas prioritāšu jomā

Nākamajā sadaļā izskatīti ES līdzekļu devēju intervences pasākumi sešu politikas prioritāšu jomā.

2. tabula. Maksājumu sadalījums pa politikas prioritātēm

Prioritāte || Summa (miljonos EUR) || Procenti

1. prioritāte: uzlabot sīksaimniecību izturētspēju un labklājību lauku reģionos || 2 022 || 60 %

2. prioritāte: atbalstīt efektīvu pārvaldību || 395 || 12 %

3. prioritāte: atbalstīt reģionālās lauksaimniecības un pārtikas un uztura nodrošinājuma politiku || 151 || 4 %

4. prioritāte: pastiprināt sociālās aizsardzības mehānismus pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā || 209 || 6 %

5. prioritāte: palielināt uztura nodrošinājumu || 467 || 14 %

6. prioritāte: uzlabot humānās palīdzības un attīstības palīdzības jomas dalībnieku koordinēšanu, lai palielinātu izturētspēju || 122 || 4 %

Kopā || 3 366 || 100 %

Lielākā daļa intervences pasākumu (aptuveni 60 %) atbilst 1. prioritātei (uzlabot sīksaimniecību izturētspēju un labklājību lauku reģionos), kam seko 5. prioritāte (palielināt uztura nodrošinājumu) un 2. prioritāte (atbalstīt efektīvu pārvaldību).

Tika veikta analīze par līdzekļu izmaksāšanu katrai prioritātei. Daudzi intervences pasākumi nodrošināja ieguldījumu vairākās prioritārās jomās. Tā kā metodoloģija neļāva programmas klasificēt zem vairākām prioritātēm, datus nevar interpretēt absolūtā izteiksmē. Snieguma kritēriju "ES un tās dalībvalstu kopīgo programmu, ko atbalsta valsts, reģionālā un pasaules mērogā, skaits un vērtība" bija grūti izvērtēt, tādēļ tas netika iekļauts ziņojumā par snieguma rezultātiem. Jānorāda, ka ES un tās dalībvalstis veic ieguldījumus, lai izpildītu saistības dažādās politikas jomās, tādēļ dati par izdevumiem, iespējams, nesniedz pilnīgu priekšstatu par to, cik svarīgs ir pārtikas un uztura nodrošinājums.

2.2.1. 1. politikas prioritāte: uzlabot sīksaimniecību izturētspēju un labklājību lauku reģionos

Snieguma kritēriju novērtējums · Tika piešķirti EUR 2,02 miljardi 1560 programmām 108 valstīs vai starptautiskā līmenī. · Tika atbalstītas 149 valstu un starptautiskās izpētes programmas, kuru vērtība ir EUR 379 miljoni.

Vairāk nekā pusi no visiem līdzekļiem, kas izmaksāti 2012. gadā (EUR 2 miljardi, kas ir aptuveni 60 % no kopējās summas), piešķīra 1. prioritātei, kas apliecina, ka sīksaimniecību izturētspēja un labklājība lauku reģionos ir ES kopējās palīdzības svarīgs mērķis. Tika finansētas aptuveni 1560 programmas vairāk nekā 100 valstīs.

Intervences pasākumi ietvēra šādus elementus: ilgtspējīgas lauksaimniecības intensifikācijas un dažādošanas atbalsts sīkzemniekiem, jo īpaši sievietēm;  sīkzemnieku piekļuves zemei un ūdenim, lauksaimniecības resursiem, plašākam pakalpojumu klāstam un aizdevumiem uzlabošana; palīdzība partnervalstīm, lai risinātu klimata pārmaiņu radīto negatīvo ietekmi uz pārtikas un uztura nodrošinājumu; atbalsts lauksaimniecības un cita veida izpētei, kas vērsta uz nabadzīgajiem iedzīvotājiem, lai nodrošinātu tehnoloģijas attīstību un nodošanu, kā arī paplašināšanu un inovāciju; atbalsts labklājības uzlabošanai lauku reģionos, vairojot ienākumus, radot darbavietas ar lauksaimniecību nesaistītās jomās un veicot intervences pasākumus vērtību ķēdes un lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības līmenī.

Apmēram 62 % 1. prioritātei izmaksāto līdzekļu tika īstenoti valstu līmenī, 33 % – pasaules līmenī un 5 % – reģionālā līmenī. Lielākā daļa līdzekļu (37 %) tika izmaksāti Āfrikā, 34 % – pasaulē un 18 % – Āzijā. To 10 valstu vidū, kuras saņēma vislielāko finansējumu saskaņā ar šo prioritāti, bija vairākas nestabilas un ar pārtiku nenodrošinātas valstis, piemēram, Etiopija, Afganistāna un Kongo Demokrātiskā Republika (skatīt dienestu darba dokumenta 3. nodaļas 1. grafiku).

Ilgtspējīga zemes apsaimniekošana ir izšķirošs elements, lai uzlabotu sīkzemnieku labklājību. ES un vairākas dalībvalstis atbalsta iniciatīvas Etiopijā, kur liela daļa lauku iedzīvotāju ir neaizsargāti pret fiziskiem un ekonomiskiem satricinājumiem. Piemēram, Etiopijas un Vācijas īstenotā zemes ilgtspējīgas apsaimniekošanas programma ir paredzēta Amharas, Oromijas un Tigrejas reģioniem un ļauj ieviest tehnoloģijas un pasākumus augsnes aizsardzībai pret eroziju, kā arī sekmē lietotāju grupu veidošanu, lai veicinātu ūdens sateces baseinu ilgtspējīgu apsaimniekošanu.

Pētniecība un inovācija saistībā ar ilgtspējīgu lauksaimniecību un pārtikas un uztura nodrošinājumu (AR4D) ir vēl viena svarīga joma, kas tiek atbalstīta saskaņā ar 1. prioritāti. ES līdzekļu devēji ir snieguši nozīmīgu ieguldījumu lauksaimniecības pētniecībā attīstībai, piemēram, to ieguldījums 2012. gadā tiek lēsts EUR 380 miljonu apmērā. Tas ietver arī atbalstu pasaules mēroga iniciatīvām, piemēram, CGIAR (iepriekš – Lauksaimniecības starptautiskās pētniecības konsultatīvā grupa), reģionālajām organizācijām, jo īpaši Āfrikā, kā arī valsts lauksaimniecības pētniecības institūtiem. Eiropas līdzekļu devēji ir Eiropas lauksaimniecības pētniecības iniciatīvas attīstībai (EIARD) dalībnieki (sk. 1. izcēlumu).

1. izcēlums. EIARD EIARD ir pastāvīga un neformāla politikas koordinēšanas platforma, kurā piedalās ES un tās dalībvalstis, Šveice un Norvēģija. Šo platformu, kuras mērķis ir sekmēt Eiropas politikas un ieguldījumu koordinēšanu lauksaimniecības pētniecības attīstībai (ARD) jomā, Padome un Eiropas Parlaments atzina 1997. gadā. EIARD dalībnieki (tostarp ES) 2012. gadā CGIAR fondam piešķīra USD 231 miljonu (45 % no kopējās summas). Eiropas sniegtā atbalsta CGIAR koordinēšana ir EIARD darba kārtības prioritāte. Turklāt EIARD aktīvi darbojas Eiropas forumā par lauksaimniecības pētniecību attīstībai (EFARD), kas apvieno daudzas ieinteresētās personas.

Politikas kopsavilkumos un nostājas dokumentos, ko pasūtījusi EIARD, ir uzsvērts, cik svarīgi ir pētniecības rezultātus pārvērst praktiskās darbībās, lai panāktu labāku ietekmi, tostarp attiecībā uz visnabadzīgākajām lauksaimnieku grupām. Pateicoties EIARD, Eiropa ir viena no ietekmīgākajām dalībniecēm CGIAR padomē (sk. arī dienestu darba dokumenta 2.1. nodaļā iekļauto pētījumu).

2.2.2. 2. politikas prioritāte: atbalstīt efektīvu pārvaldību

Snieguma kritēriju novērtējums · Tika piešķirti  EUR 395 miljoni 410 programmām 87 valstīs. · Kopīgā ES un dalībvalstu nostāja ļāva Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejā (CFS) 2012. gadā pieņemt Brīvprātīgās pamatnostādnes par zemes, zivju un mežu īpašumtiesību atbildīgu pārvaldību (VGGT). · Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas/Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) 2012. gadā veiktais salīdzinošais pārskats un ES 2013. gada ziņojums par politikas saskaņotību attīstībai (PCD) liecina, ka šī saskaņotība uzlabojas.

2012. gadā aptuveni 12 % no ES un tās dalībvalstu ieguldījumiem, proti, EUR 395 miljoni, tika piešķirti, lai atbalstītu efektīvu pārvaldību. Šie intervences pasākumi ietvēra šādus elementus: atbalsts CFS ietvaros apspriestām iniciatīvām; pilsoniskās sabiedrības organizāciju un lauksaimnieku organizāciju nostiprināšana partnervalstīs un to dalības lēmumu pieņemšanā veicināšana; sieviešu iespēju palielināšana un viņu lomas nostiprināšana lēmumu pieņemšanā par pārtikas ražošanu un patēriņu un mājsaimniecību līdzekļiem; atbalsts decentralizācijai un vietējai pārvaldībai, lai uzlabotu pārtikas nodrošinājumu; atbalsts Visaptverošai Āfrikas lauksaimniecības attīstības programmai (CAADP); pasaules mēroga pārvaldības pastiprināšana pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā, tostarp atbalsts Uzturvērtības palielināšanas iniciatīvai (SUN); informētības palielināšana, lai nodrošinātu, ka pārtikas un uztura nodrošinājums starptautiskajos un reģionālajos forumos un partnervalstu valdību līmenī tiek noteikts par prioritāti.

Aptuveni 63 % 2. prioritātei izmaksāto līdzekļu tika īstenoti valstu līmenī, 13 % – reģionālā līmenī un 24 % – pasaules līmenī. Ģeogrāfiskais sadalījums bija šāds: 41 % no līdzekļiem tika piešķirti Āfrikai, 15 % – Āzijai un 8 % – Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīm. Pasaules līmenī šie līdzekļi ietvēra arī neiezīmētu pamatfinansējumu Romā izvietotajām pārtikas aģentūrām – Pārtikas un lauksaimniecības organizācijai  (FAO), Starptautiskajam lauksaimniecības attīstības fondam (IFAD) un Pasaules Pārtikas programmai (WFP), lai atbalstītu pārtikas un uztura nodrošinājumu reģionālajā un pasaules līmenī.

ES un tās dalībvalstis sniedz ieguldījumu starptautiskajās debatēs un apaļā galda sanāksmēs, sagatavojot kopīgu ES nostāju sarunās par ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām attiecībā uz lauksaimniecības attīstību, pārtikas un uztura nodrošinājumu, lauku sievietēm un tiesībām uz pārtiku, tostarp Cilvēktiesību padomes ikgadējās sanāksmēs, un izstrādājot kopīgu nostāju iesniegšanai CFS ikgadējā sanāksmē.

Kopīgā darba piemērs ir kopīgais ES līdzekļu devēju atbalsts Brīvprātīgajām pamatnostādnēm par zemes, zivju un mežu īpašumtiesību atbildīgu pārvaldību (VGGT). ES līdzekļu devēji patlaban piedalās valsts, reģionālajās un starptautiskajās iniciatīvās, lai īstenotu VGGT, ar ko atbalsta zemes pārvaldību un zemes izmantošanas drošību. Vēl viens piemērs ir ES līdzekļu devēju veiktais darbs, lai atbalstītu CFS ietvaros notiekošo procesu, kura mērķis ir izstrādāt brīvprātības principus par atbildīgiem ieguldījumiem lauksaimniecībā (RAI).

Āfrikā ES līdzekļu devēji cieši sadarbojas, lai CAADP attīstības partneru darba grupas ietvaros atbalstītu CAADP kontinentu, reģionu un valstu līmenī, veicot ieguldījumus vairāku līdzekļu devēju trasta fondā un daudzās citās valsts līmeņa iniciatīvās. Saistībā ar Āfrikas lauksaimniecības gadu, kura ietvaros 2014. gadā tika rīkota valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksme Malabo, attīstības partneri, ko vada ES, politiski atbalstīja Āfrikas Savienības un NEPAD plānošanas un koordinācijas aģentūru (NPCA).

Kā atzīts ESAO-APK 2012. gada salīdzinošajā pārskatā un ES 2013. gada ziņojumā par politikas saskaņotību attīstībai, attiecībā uz snieguma kritēriju "politikas saskaņotības uzlabošana attīstībai (PCD)" tika panākts labs progress gan ES, gan dalībvalstu līmenī. Somija izmēģināja ESAO instrumentu APK jomā un veica analīzi par valstu un ES politiku, kas ietekmē pārtikas un uztura nodrošinājumu jaunattīstības valstīs.  

2.2.3. 3. politikas prioritāte: atbalstīt reģionālās lauksaimniecības un pārtikas un uztura nodrošinājuma politiku

Snieguma kritēriju novērtējums · 98 reģionālās programmas saņēma maksājumus EUR 151 miljona apmērā.

3. politikas prioritātei tika piešķirti 4 % no izmaksāto līdzekļu kopsummas. ES līdzekļu devēji sniedza aptuveni EUR 151 miljonu kopumā 98 programmām.

Šī prioritāte ietver atbalstu reģionālās lauksaimniecības politikas izstrādei un īstenošanai; stratēģijas, lai uzlabotu reģionālos pārtikas tirgus, piemēram, zivsaimniecības nozarē; dzīvnieku slimību kontroles programmas; iniciatīvas, lai risinātu problēmas saistībā ar sanitārajiem un fitosanitārajiem standartiem, kā arī pārtikas nodrošinājumu, lai apkarotu ar pārtiku saistītās slimības. Citas 2012. gadā atbalstītās iniciatīvas attiecās uz informācijas sistēmām lauksaimniecības un pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā, piemēram, agrīnās brīdināšanas sistēmām un tirgus pārskatāmību.

Attiecībā uz ieguldījumu ģeogrāfisko sadalījumu aptuveni 35 % no finansējuma tika piešķirti Āfrikai, 42 % – intervences pasākumiem pasaules līmenī, 12 % – Āzijai un 7 % – Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīm.

ES, Francija, Spānija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Vācija ECOWAS lauksaimniecības politikas (dēvēta par ECOWAP) ietvaros nodrošina ar pārtikas un uztura nodrošinājumu saistītu reģionālo palīdzību Rietumāfrikā (sk. 2. izcēlumu). Pētījums par Eiropas atbalstu ECOWAP, tostarp par centieniem veicināt saskaņotību, papildināmību un koordināciju, ir izklāstīts dienestu darba dokumenta 2.2. nodaļā.

2. izcēlums: ECOWAP

ES un dažu dalībvalstu kopīgās pūles, lai atbalstītu ECOWAP, ir piemērs ES līdzekļu devēju koordinēšanai un papildināmības nodrošināšanai pārtikas un uztura nodrošinājuma iniciatīvu jomā. ES līdzekļu devēji sadarbojas ECOWAP grupas ietvaros un veic kopīgus intervences pasākumus ECOWAP aizgādībā. Piemēram, ES, Francija un Spānija atbalsta reģionālo pārtikas rezervju sistēmu; ES un Francija ir palīdzējušas ECOWAS apkarot drozofilas; Francija, Spānija un ASV atbalsta Reģionālo lauksaimniecības un pārtikas aģentūru (RAAF).

ECOWAP ir vispārēji atzīta kā pirmā šāda veida politika Āfrikas kontinentā, kuras mērķis ir īstenot CAADP reģionālo dimensiju. Turklāt šķiet, ka pastāv plaša vienprātība starp valstu ieinteresētajām personām par ECOWAP kā satvara nozīmi stratēģisko reģionālo ieguldīju veikšanā, lai risinātu pārrobežu jautājumus.

2.2.4. 4. politikas prioritāte: pastiprināt sociālās aizsardzības mehānismus pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā, jo īpaši attiecībā uz neaizsargāto iedzīvotāju grupām

Snieguma kritēriju novērtējums · Tika piešķirti EUR 209 miljoni 94 programmām 40 valstīs.

4. politikas prioritātei tika piešķirti 6 % no kopējiem līdzekļiem, kas izmaksāti 2012. gadā. ES līdzekļu devēji piešķīra aptuveni EUR 209 miljonus kopumā 94 programmām 40 valstīs. 

Nesenā pārtikas krīze pievērsa uzmanību tam, cik svarīgi ir sociālie pārvedumi, lai nodrošinātu mājsaimniecību pārtikas nodrošinājumu, uzlabotu uzturu, samazinātu nabadzību un neaizsargātību un atbalstītu lauksaimniecības attīstību. Vairākās valstīs ir izmantoti dažādi sociālo pārvedumu veidi, piemēram, sezonāli naudas pārvedumi, pārtikas piešķiršana par paveikto darbu un vaučeri, lai īstermiņā atvieglotu piekļuvi pārtikai. 96 % no 4. prioritātes programmām tika īstenoti valsts līmenī un 4 % – pasaules līmenī. To 10 valstu vidū, kuras saņēma vislielāko atbalstu 2012. gadā, ir Etiopija, Bangladeša, Kenija un Somālija (sk. dienestu darba dokumenta 3. nodaļas 4. grafiku).

Produktīvu drošības tīklu programmu (Etiopija) Etiopijas valdība vērtē kā izcilu programmu. Šī programma risina hronisko pārtikas nepietiekamību valstī, un to finansē ES līdzekļu devēju konsorcijs (Dānija, Apvienotā Karaliste, Īrija, Zviedrija, Nīderlande un ES) un līdzekļu devēji no trešām valstīm.

2.2.5. 5. politikas prioritāte: palielināt uztura nodrošinājumu, jo īpaši attiecībā uz mātēm, zīdaiņiem un bērniem

Snieguma kritēriju novērtējums · Tika piešķirti EUR 467 miljoni 278 ar uztura jautājumiem saistītām programmām 63 valstīs. · Ir pastiprināti ES un dalībvalstu veiktie pasākumi informēšanai par labāku uzturu, par ko liecina šo valstu aktīvā līdzdalība starptautiskajos procesos (piemēram, G8/20, SUN un Pasaules Veselības asambleja (WHA)) un atbalsts, ko sniedz, lai uztura jautājumu iekļautu CAADP ieguldījumu plānos, kā arī fakts, ka jau 45 jaunattīstības valstis ir pievienojušās SUN kustībai.

5. politikas prioritāte ir joma, kurā ES līdzekļu devēju kopīgais darbs ir devis konkrētus rezultātus. Šīs prioritātes ietvaros kopumā 278 programmām 63 valstīs 2012. gadā tika piešķirti 14 % no kopējiem līdzekļiem, kas ir aptuveni EUR 467 miljoni. Pēc 1. politikas prioritātes šī bija otrā svarīgākā ES līdzekļu devēju prioritāte 2012. gadā.

Šīs prioritātes ietvaros tika veikti intervences pasākumi pārtikas nepietiekamības jautājuma risināšanai, finansējot un pastiprinot ar uzturu tieši vai netieši saistītos pasākumus, kas paredzēti mātēm un maziem bērniem, un īpašu uzmanību pievēršot zīdaiņiem dzīves pirmajās 1000 dienās.

Ar šiem intervences pasākumiem tika sniegts atbalsts arī uztura pētniecības programmām un plāniem kontinentu, reģionu un valstu mērogā. Partnervalstis tika mudinātas uzlabot valsts mēroga pārvaldību uztura jautājumos, lai tās varētu uztura jautājumus efektīvāk iekļaut valsts politikas jomās, piemēram, lauksaimniecības un veselības jomā, kā arī palielināt informētību un panākt uzvedības izmaiņas.

Aptuveni 80 % no programmām, ko atbalsta saskaņā ar 5. prioritāti, 2012. gadā  tika īstenoti valstu līmenī, 17 % – pasaules līmenī un 3 % – reģionālā līmenī. Attiecībā uz ieguldījumu ģeogrāfisko sadalījumu 46 % no līdzekļiem tika piešķirti Āfrikai, 17 % – intervences pasākumiem pasaules mērogā, 26 % – Āzijai un 8 % – Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīm. Valstis, kuras 2012. gadā saņēma vislielākās summas, bija Bangladeša, Kongo Demokrātiskā Republika, Etiopija, Nigērija un Mjanma (sk. dienestu darba dokumenta 3. nodaļas 5. grafiku).

Piedaloties starptautiskos centienos un iesaistoties attiecīgos procesos, piemēram, G8/G20, WHA, CFS, SUN kustībā un ANO Pastāvīgajā komitejā uztura jautājumos, ES līdzekļu devēji ir uzlabojuši koordināciju, palielinājuši efektivitāti un ļāvuši lielākus līdzekļus piešķirt labāka uztura nodrošināšanai. ES, Francijas, Vācijas, Īrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes sniegtais atbalsts SUN kustības sekretariātam ir labs piemērs kopīgajam pasaules līmeņa darbam uztura jomā (sk. 3. izcēlumu). Tas apliecina potenciālās priekšrocības, ko nodrošina ES saskaņotība, koordinēšana un sadarbība pasaules mērogā un globālās pārvaldības jomā. (Papildu informāciju skatīt dienestu darba dokumenta 2.3. nodaļā iekļautajā pētījumā).

3. izcēlums: SUN kustība Vairāku ES dalībvalstu un Eiropas Komisijas kopīgie centieni atbalstīt SUN kustības sekretariātu ir piemērs ES koordinācijai un papildināmībai pasaules līmenī. Uzturvērtības palielināšanas iniciatīva (SUN) ir pasaules mēroga kustība, kas apvieno visas ieinteresētās personas, lai risinātu nepietiekama uztura problēmu, īpašu uzmanību pievēršot politiskās gribas un ieguldījumu palielināšanai, kas ļauj risināt māšu, zīdaiņu un bērnu uztura nepietiekamības problēmu. Francija, Vācija, Īrija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Eiropas Komisija sadarbojas SUN līdzekļu devēju tīkla ietvaros, lai atbalstītu SUN kustību, un kopā ar citiem līdzekļu devējiem līdzfinansē SUN kustības sekretariāta darba plānu. Šī līdzekļu devēju sadarbība un koordinēti informēšanas pasākumi ļauj īstenot konsolidētu stratēģisko plānošanu, budžeta izstrādi un ziņojumu sagatavošanu ar paredzamu daudzgadu finansējumu.

Nutrition for Growth ("Uzturs izaugsmei") konferencē, kas 2013. gadā notika Londonā, ES līdzekļu devēji noteica savas politiskās un finanšu saistības, lai cīnītos pret kavētu augšanu,  un solīja piešķirt EUR 7,9 miljardus (EUR 1,7 miljardus ar uzturu tieši saistītajiem pasākumiem un 6,1 miljardu ar uzturu netieši saistītajiem pasākumiem)[7]. Jo īpaši, ar savu konkrēto apņemšanos līdz 2025. gadam samazināt kavētas augšanas gadījumus, kas skar 7 miljonus bērnu, kuri jaunāki par 5 gadiem, Eiropas Komisija rāda piemēru citiem un apliecina savu nozīmīgo lomu politiskajā arēnā.

ES līdzekļu devēji ir iesaistījušies vairākās kopīgās darbībās, piemēram, metodoloģijas izstrādē, kuru mērķis ir novērtēt ar uzturu saistītos izdevumus un pārskatatbildības sistēmu, lai uzraudzītu pārtikas nodrošinājuma pasākumu ietekmi un sekotu līdzi šajā jomā veiktajiem ieguldījumiem. Ir ziņots par kopīgām valsts līmeņa darbībām Tadžikistānā, Jemenā, Etiopijā, Sāhelā, Zambijā, Bangladešā un Mozambikā.

2.2.6. 6. politikas prioritāte: uzlabot humānās palīdzības un attīstības palīdzības jomas dalībnieku koordinēšanu, lai palielinātu izturētspēju un veicinātu ilgtspējīgu pārtikas un uztura nodrošinājumu

Snieguma kritēriju novērtējums · 2012. gadā tika piešķirti EUR 122 miljoni 63 uz izturētspēju vērstām programmām 18 valstīs. ES un dalībvalstis ir atzinušas, ka 2012. gadā liela nozīme bija izturētspējas palielināšanai 23 valstīs, un veikušas 8 kopīgus analīzes un plānošanas pasākumus.

6. politikas prioritātei 2012. gadā tika piešķirti 4 % no kopējiem līdzekļiem. ES līdzekļu devēji nodrošināja aptuveni EUR 122 miljonus kopumā 63 programmām 18 valstīs. Atsevišķi intervences pasākumi, kas iekļauti zem citām prioritātēm (piemēram, 1. prioritāte: uzlabot sīksaimniecību izturētspēju un labklājību lauku reģionos; 4. prioritāte: pastiprināt sociālās aizsardzības mehānismus pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā, jo īpaši attiecībā uz neaizsargāto iedzīvotāju grupām; un 5. prioritāte: palielināt uztura nodrošinājumu, jo īpaši attiecībā uz mātēm, zīdaiņiem un bērniem), attiecās arī uz šo prioritāro jomu.

Šī prioritārā joma ietvēra pasākumus, lai palielinātu īpaši neaizsargātu grupu izturētspēju un palīdzētu tām pretoties krīžu radītajai ietekmei un sekām. Galvenā uzmanība tika pievērsta pārtikas un uztura nodrošinājumam. Lielākā daļa pasākumu nodrošināja tiešu atbalstu mājsaimniecībām un kopienām, lai uzlabotu piekļuvi pietiekamai un piemērotai pārtikai, izmantojot pagaidu sociālos pārvedumus; ar uzturu saistītie pasākumi bija vērsti uz sievietēm un bērniem; tika veikti intervences pasākumi, lai varētu sākt vai atjaunot lauksaimniecisko ražošanu un uzlabotu pārtikas pieejamību, kā arī lai saglabātu dabīgos ražošanas līdzekļus.

6. prioritātes ietvaros tika atbalstīta izturētspējas veidošanas pasākumu integrēšana partnervalstu politikā un plānošanā. Turklāt tika atbalstītas partnervalstu un vietējo kopienu spējas, lai prognozētu un novērstu pārtikas nodrošinājuma krīzes un sagatavotos tām, kā arī lai uzlabotu reaģēšanu krīzes situācijās, ņemot vērā dažādo ietekmi un sieviešu, vīriešu un neaizsargāto iedzīvotāju grupu kapacitāti, kā arī ietverot uzlabotu riska uzraudzību.

Attiecībā uz ieguldījumu ģeogrāfisko sadalījumu aptuveni 75 % no līdzekļiem tika piešķirti Āfrikai, 23 % – pasaules līmenī un 2 % – Āzijai. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka 9 Āfrikas valstis, tostarp Nigēra, Mali, Mauritānija, Somālija, Etiopija un Sudāna, saņēma vislielāko šā atbalsta daļu (sk. dienestu darba dokumenta 3. nodaļas 6. grafiku).

Nesen ES līdzekļu devēji pastiprināja savus centienus uzlabot neaizsargāto kopienu izturētspēju, efektīvāk risinot pārtikas nepietiekamības pamatcēloņus, lai mazinātu pārtikas krīžu ietekmi. ES 2013. gada maijā pieņēma jaunu politikas plānu, lai risinātu ar izturētspēju saistītās problēmas. Reģionālā līmenī 2012. gada decembrī tika izveidota Pasaules alianse izturētspējas iniciatīvai (AGIR), un ES ir viena no tās dibinātājiem. Turklāt atbalsts tika sniegts arī vairāku līdzekļu devēju iniciatīvai "Atbalsts Āfrikas raga izturētspējai" (SHARE), kas paredzēta atjaunošanas pasākumiem pēc sausuma periodiem.

Reģionālā līmenī ES, Francijas un Spānijas sniegtais finansējums, izmantojot AGIR, ļāva  izveidot pārtikas krājumu ārkārtas sistēmu Rietumāfrikā. ES līdzekļu devēji veica kopīgus analīzes un plānošanas pasākumus, lai uzlabotu izturētspēju. Piemēram, valstu izturētspējas uzlabošanas pasākumi tika veikti Nigērā, Kotdivuārā, Burkinafaso, Mali, Čadā un Senegālā; valstu plānošanas dokumenti tika sagatavoti Etiopijā, Somālijā, Kenijā un Ugandā; kopīgi analīzes un plānošanas pasākumi tika veikti Haiti.

2.3. Koordinācija, papildināmība un saskaņotība (3C)

Ņemot vērā vairāk nekā 5 ES līdzekļu devēju sniegto atbalstu 44 valstīm, koordinācijai ir svarīga loma, lai nodrošinātu ES atbalsta efektivitāti valstu līmenī, turklāt ES iesaistās partnervalstu pārtikas un uztura nodrošinājuma stratēģijās un lauksaimniecības ieguldījumu plānos un pielāgojas tiem. Esošās struktūras, piemēram, nozaru darba grupas (kas bieži vien ietver ne tikai ES līdzekļu devējus), tiek uzskatītas par galvenajiem mehānismiem, ar kuru starpniecību ES līdzekļu devēji koordinē savu darbu, īsteno politisko dialogu un regulāri apmainās ar informāciju.

Papildus koordinācijai starp līdzekļu devējiem un partnervalstīm spēju veidošanas procesi ļauj uzlabot koordināciju starp visām vietējām un citām ieinteresētajām personām, piemēram, nevalstiskajām organizācijām (NVO), starptautiskajām NVO, privāto sektoru un pētniecības organizācijām, kuras darbojas pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā.

ES kopīgā plānošana ievērojami veicina ES un tās dalībvalstu savstarpējo papildināmību un sinerģiju. Kopš 2011. gada kopīgas plānošanas programmas ir uzsāktas aptuveni 20 partnervalstīs, lai gan katrā valstī šis process ir citā stadijā[8]. ES un tās dalībvalstu kopīgās plānošanas piemērs ir izstrādātais ES+ ceļvedis uztura jomā Etiopijā, kas sniedz praktiskus padomus kopīgai analīzei un plānošanai, prioritāšu noteikšanai, pienākumu sadalei un uztura nodrošināšanas pasākumu koordinēšanai.

Kopīgas īstenošanas pieejas ietver darba sadali, pamatojoties uz nozares kartēšanu; kopīgu analīzi, novērtējumu un nozares atbildes pasākumus; atbalsta piešķiršanas kārtību (budžeta atbalsts, kopīgs finansējums, deleģēta sadarbība un ieguldījumu fondi) un kopīgas uzraudzības, novērtējuma un ziņošanas sistēmas. Kopīgas stratēģiskas pieejas globālām iniciatīvām ir uzlabojušas arī papildināmību, piemēram, saistībā ar AGIR un SUN īstenošanu Čadā.

Saskaņā ar ziņojumiem darbības, kas ietilpst šajās sešās prioritātēs, ir atbilstošas partnervalstu stratēģijām. Kenijā ES līdzekļu devēju darba sadalījums atspoguļoja īstenošanas plāna politikas prioritātes. Dienestu darba dokumenta 2.4. nodaļā minētajā pētījumā par Etiopiju ir analizēti Eiropas centieni veicināt 3C starp ES līdzekļu devēju ārējās palīdzības programmām un to ietvaros (sk. 4. izcēlumu).

4. izcēlums: 3C Etiopijā Līdzdalības pētījums par 3C Etiopijā apliecināja, ka ES līdzekļu devēji ir galvenie partneri, lai risinātu vissmagākās ar pārtikas un uztura nodrošinājumu saistītas problēmas valstī, izmantojot Etiopijas iestāžu skaidro redzējumu, līdzatbildību un vadību. Ar starptautiskās sabiedrības palīdzību ir izstrādātas un īstenotas plašas valsts pamatprogrammas, ko nepārprotami vada Etiopijas valsts un kas nodrošina strukturēta dialoga un finanšu ieguldījumu kanālus.  Kopīga plānošana sniedz unikālu iespēju uzlabot koordināciju un kopīgu analīzi, plānošanu, prioritāšu noteikšanu un pienākumu sadali, lai palielinātu mūsu centienu efektivitāti. Šajā procesā būtu vairāk jāiesaista dažādi Etiopijas partneri, tostarp pilsoniskā sabiedrība, un citi lielākie līdzekļu devēji.

ES līmenī oficiālas vienošanās par koordināciju ietver Eiropas Padomes darba grupas, savukārt neformāla apmaiņa notiek ar Lauksaimniecības un lauku attīstības grupas vadītāju (HARD) starpniecību, tostarp apakšgrupās, kas atbildīgas par zemes jautājumiem un privātā sektora attīstību lauksaimniecības jomā, kā arī EIARD ietvaros, kas saskaņā ar ziņojumiem ir svarīgi mehānismi politikas izstrādei un apmaiņai. Koordinācija EIARD platformas ietvaros veicina kopīgas politikas un stratēģiju izveidi Eiropā, kā arī palīdz pastiprināt saskaņotību, koordināciju un papildināmību. Šīs oficiālās un neoficiālās vienošanās paredzētas arī tam, lai koordinētu ES līdzekļu devēju līdzdalību starptautiskos forumos un iniciatīvās, piemēram, tādās kā ANO Ģenerālā asambleja, Cilvēktiesību padome, CFS, SUN kustība, Otrā starptautiskā konference par uzturu (ICN2), G8 un G20.

3. Konstatējumi un ieteikumi

1. Pārtikas un uztura nodrošinājums ir nozīmīgs ES attīstības sadarbības komponents: 2012. gadā ES līdzekļu devēji piešķīra gandrīz EUR 3,4 miljardus vairāk nekā 115 valstīm, un pārtikas un uztura nodrošinājums ir nozīmīgs gan kā daļa no kopējās attīstības palīdzības (apmēram 8 % no kopējās 2012. gadā piešķirtās OAP), gan ģeogrāfiskā pārklājuma ziņā. Saskaņā ar politiku, kuru ES un dalībvalstis vienojās īstenot 2010. gadā, ievērojamu atbalstu saņem jo īpaši ar pārtiku nenodrošinātās valstis Subsahāras Āfrikā.

2. Lielākā daļa intervences pasākumu 2012. gadā bija vērsti uz trim prioritātēm: 1. prioritātei (uzlabot sīksaimniecību izturētspēju un labklājību lauku reģionos) tika piešķirts vislielākais atbalsts (aptuveni 60 %), kam seko 5. prioritāte (palielināt uztura nodrošinājumu), kam tika piešķirti 14 %, un 2. prioritāte (atbalstīt efektīvu pārvaldību), kam tika piešķirti 12 %.

3. ES līdzekļu devējiem ir iespēja darboties efektīvāk: 68 partnervalstis vidēji saņēma mazāk nekā EUR 3 miljonus no viena līdzekļu devēja. Vidējais maksājumu apmērs ir EUR 1,34 miljoni. Tas ir īpaši acīmredzams Centrālamerikā, kur četras valstis atbalsta četri vai vairāk līdzekļu devēju, kas katrs vidēji piešķir mazāk nekā EUR 2,2 miljonus. ES līdzekļu devējiem ir jāturpina uzlabot darba sadale partnervalstu vadībā.

4. Lielāka uzmanība jāpievērš uz pieprasījumu balstītai pētniecībai, paplašināšanai un inovācijai, palielinot ieguldījumus saskaņā ar 2010. gada saistībām un, jo īpaši, nodrošinot rezultātu pārvēršanu darbībā uz vietas, lai maksimāli palielinātu ietekmi.

5. ES līdzekļu devējiem ir vadošā loma izšķiroši svarīgos jautājumos, kurus apzinājusi starptautiskā kopiena. Kopš 2010. gada tie ir snieguši kopīgu atbildi uz vajadzībām un krīzes situācijām pārtikas nodrošinājuma jomā, galveno uzmanību pievēršot tādiem jautājumiem kā uzturs, izturētspēja un piekļuve zemei. ES līdzekļu devēji ir mobilizējuši spēkus, lai īstenotu pasaules un ES mēroga iniciatīvas, piemēram, SUN, SHARE un AGIR, un ir iesaistījušies VGGT izstrādē CFS ietvaros. Šo pozitīvo pieredzi var izmantot, īstenojot iniciatīvas, kuru centrā ir ES līdzekļu devēju kopīgās prioritātes.

6. Sadarbība ar visām ieinteresētajām personām valstu sistēmu ietvaros sniedz neapšaubāmas priekšrocības. Etiopijā veiktais pētījums liecina, ka Eiropas kopīgais ieguldījums, lai risinātu pārtikas un uztura nodrošinājuma problēmas, bija ļoti būtisks politikas izstrādei un ieguldījumiem. ES līdzekļu devēji kopīgi īsteno inovatīvas pieejas, kas tiek integrētas esošajās valstu sistēmās. Gūtā pieredze liecina, ka ir iespējams paplašināt dialogu ar lauksaimnieku organizācijām, vietējām un starptautiskām NVO un privāto sektoru, jo īpaši attiecībā uz valstu programmu izstrādi un īstenošanu. Tas būtu jāīsteno visās mūsu partnervalstīs.

7. Būtu jāpaplašina ES līdzekļu devēju koordinācija valstu mērogā, ietverot ne tikai informācijas apmaiņu, bet arī citas jomas. Koordinācijas mehānismi ir nodrošinājuši īpašus panākumus pasaules, kontinentu un reģionu līmenī, par ko liecina EIARD pieredze un ECOWAP koordinācijas mehānisms attīstības partneriem Rietumāfrikā. Tomēr valstu līmenī ir iespējams veikt uzlabojumus, paplašinot koordinācijas pasākumus ārpus informācijas apmaiņas, lai panāktu lielāku saskaņotību, papildināmību un gūtās pieredzes apmaiņu.

8. Pašlaik īstenotā ES kopīgā plānošana paredz labas iespējas uzlabot efektivitāti: tā ļauj uzlabot koordināciju, papildināmību un darba sadali. Tā var arī veicināt vairāku kopīgu, uz rezultātiem balstītu uzraudzības un novērtēšanas sistēmu izveidi, tostarp Kopienas līmenī. Ir jāpastiprina kopīgā plānošana saistībā ar pārtikas un uztura nodrošinājumu.

9. Jāuzlabo mūsu metodoloģija kopīgu ES ziņojumu izstrādei pārtikas un uztura nodrošinājuma vajadzību jomā, īpašu uzmanību pievēršot konkrētiem tematiem un lielāku uzsvaru liekot uz rezultātu/ietekmes novērtējumu, piemēram, izmantojot pētījumus, ko īsteno galvenokārt ar mūsu partneriem, lai iegūtu kvalitatīvāku informāciju.

4. Secinājumi un perspektīvas

Šis ir pirmais ziņojums, kurā ES līdzekļu devēji sniedz kopīgus komentārus par nozīmīgiem jautājumiem. Tas ir augšupējas pārskatatbildības instruments. Ņemot vērā, ka 2012. gadā ES līdzekļu devēji piešķīra gandrīz EUR 3,4 miljardus vairāk nekā 115 valstīm, ES un tās dalībvalstis ir sasniegušas ievērojamus rezultātus pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā.

Kopš 2010. gada ES līdzekļu devēji ir apliecinājuši savu vadošo lomu pasaules līmenī tādās jomās kā uzturs, izturētspēja un zemes pārvaldība. Viņi turpinās izmantot šos pozitīvos rezultātus, lai risinātu jaunas problēmas, piemēram, saistībā ar klimata ziņā pārdomātu lauksaimniecību, lauku apvidu pārveidi un pārtikas sistēmām. Āfrikā ir radušās jaunas iespējas īstenot politisko dialogu un atbalstu valstu līmenī CAADP procesa ietvaros. 2014. gada Malabo deklarācijā ir paustas Āfrikas valstu atjaunotās saistības lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma jomā un paustas cerības kontinenta līmenī, kas varētu uzlabot ES līdzekļu devēju saskaņotību un atbalstu saskaņā ar 2010. gada politikas saistībām CAADP jomā. Partnervalstīs pastāv iespēja paplašināt dialogu ar lauksaimnieku organizācijām, vietējām un starptautiskām NVO un privāto sektoru. Pasaules līmenī var vēl vairāk pastiprināt kopīgo plānošanu pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā. Sadarbība ļauj ES un tās dalībvalstīm palielināt ietekmi un paplašināt attīstības palīdzības tvērumu un apmēru. Šī pieeja ļaus uzlabot pārredzamību un nodrošināt efektīvāku attīstības palīdzību, labākus rezultātus un lielāku ietekmi.

Šajā ziņojumā ir noteikti pamatstandarti turpmākajiem ziņojumiem. Nākamajā ziņojumā mēs salīdzināsim mūsu darbības rezultātus attiecībā pret 2012. gada situāciju. Līdz tam laikam tiks uzlabota šā ziņojuma sagatavošanai izmantotā metodoloģija; tā tiks vērsta uz noteiktiem jautājumiem un politikas prioritātēm, turklāt lielāka uzmanība tiks pievērsta rezultātiem/ietekmei. Nākamo ziņojumu papildinās arī pētījumi, ko veikušas partnervalstis un dalībvalstis.

[1]               COM(2010) 127, “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas" un Padomes 2010. gada 10. maija secinājumi par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstam, risinot pārtikas nodrošinājuma problēmas.

[2]               Termins “pārtika un uzturs” tagad aizstāj terminu “pārtikas nodrošinājums”.

[3]               SWD (2013) 104 galīgā redakcija, “ Pārtikas un uztura nodrošinājuma palielināšana ar ES pasākumu palīdzību: mūsu saistību izpilde”.

[4]               Ārkārtas un humānā palīdzība pārtikas nodrošinājuma jomā neietilpa ES ilgtermiņa saistībās attiecībā uz pārtikas un uztura nodrošinājumu, tāpēc tā nav iekļauta šajā ziņojumā.

[5]               Tas ietver programmas un projektus, kas attiecīgajās datubāzēs uzskaitīti  kā “pasaules mēroga”, vai programmas un projektus, kuru ģeogrāfiskā atrašanās vieta “nebija noteikta”.

[6]               http://siteresources.worldbank.org/EXTLICUS/Resources/511777-1269623894864/FY10toFY13Harmonized_list_Fragile_Situations.pdf Harmonized list of fragile situations, FY2012 (Nestabilo situāciju harmonizētais saraksts, 2012. finanšu gads).

[7]               Maiņas kurss 1,29 USD/EUR .

[8]               Kopīgas analīzes ir veiktas Bolīvijā, Kotdivuārā, Etiopijā, savukārt kopīgas plānošanas dokumenti ir sagatavoti Dienvidsudānai, Burundi, Kambodžai, Čadai, Komoru salām, Ganai, Gvatemalai, Kenijai, Laosai, Mjanmai, Namībijai, Paragvajai, Ruandai, Senegālai un Togo.