52014DC0313

SATURS

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par to, kā dalībvalstis īsteno 2009. gada 30. novembra Pamatlēmumu 2009/948/TI par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu un atrisināšanu kriminālprocesā

1............ Ievads. 3

1.1......... Pamatlēmuma mērķis un darbības joma. 3

1.2......... Pamattiesību aizsardzības garantijas. 4

1.3......... Pamatlēmuma galvenie elementi 4

1.4......... Pašreizējā situācija transponēšanas jomā un neīstenošanas sekas. 5

2............ Novērtējums par pamatlēmuma īstenošanu dalībvalstīs. 5

2.1......... Sākotnējais novērtējums par saņemtajiem transponēšanas tiesību aktiem.. 5

2.2......... Novērtējums par atsevišķiem pamatlēmuma galvenajiem noteikumiem.. 6

2.2.1...... Kompetentās iestādes. 6

2.2.2...... Valodu lietojums. 6

2.2.3...... Lietas informācijas apmaiņa. 7

2.2.4...... Tiešu apspriežu un vienošanās panākšanas procedūras. 8

2.2.4.1... Tiešu apspriežu procedūra. 8

2.2.4.2... Tiešo apspriežu iznākums un vienošanās panākšana atbilstīgi 10. un 11. pantam.. 9

3............ Nobeigums. 10

1. Ievads 1.1. Pamatlēmuma mērķis un darbības joma

Reālā tiesiskuma telpā, kuras darbības pamatprincips ir savstarpēja uzticība, iedzīvotāji visā Eiropas Savienībā var likumīgi gaidīt drošību un aizsardzību pret noziedzību, kā arī vienlaikus būt pārliecināti par savu pamattiesību ievērošanu, ja pret viņiem tiktu vērsts kriminālprocess.

Eiropas Savienība ir ieviesusi dažādus instrumentus efektīvākai pārrobežu noziedzības apkarošanai. Noziedzīgas darbības var notikt vairāku dalībvalstu teritorijā, piemēram, noziegumu var sagatavot vienā dalībvalstī, to veikt otrā dalībvalstī, nozieguma izdarītājus var arestēt trešajā dalībvalstī, bet nozieguma līdzekļi var tikt pārvietoti uz ceturto dalībvalsti. Tādējādi ir iespējamas situācijas, kad vairākas dalībvalstis varētu būt kompetentas veikt nozieguma kriminālizmeklēšanu un īstenot kriminālprocesu pret iespējamiem vaininiekiem. Tas ne tikai sarežģī kriminālvajāšanas saskaņošanu un tās rezultātu panākšanu, bet arī traucē ievērot krimināltiesību pamatprincipu, kas ir iekļauts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“harta”), proti, to, ka personu nedrīkst divreiz vajāt un notiesāt par to pašu nodarījumu[1].

Eiropas Savienība 2009. gada 30. novembrī pieņēma Pamatlēmumu 2009/948/TI par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu un atrisināšanu kriminālprocesā[2], kura mērķis ir novērst situāciju, kad Eiropas Savienībā uz vienu un to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem attiecas nevajadzīgi paralēli kriminālprocesi.

Lai Eiropas tiesiskuma telpā nodrošinātu efektīvu krimināltiesvedību, kriminālprocesam būtu jānotiek vispiemērotākajā dalībvalstī, piemēram, tajā valstī, kur izdarīta noziedzīgā nodarījuma lielākā daļa, kur radīts vislielākais zaudējums vai kur aizdomās turamai vai apsūdzētai personai vai arī cietušajiem ir būtiskas intereses. Lai nodrošinātu iedzīvotājiem juridisko noteiktību un uzlabotu tiesisko sadarbību krimināllietās starp iestādēm, kurām var būt paralēlas pilnvaras, jurisdikcija ir jāizvēlas pārredzami un objektīvi.

Pamatlēmums ir pirmais būtiskais Eiropas Savienības tiesību akts par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu[3]. Ņemot vērā noziedzības internacionalizāciju Eiropas Savienībā, šis pasākums nodrošina pievienoto vērtību, uzlabojot Eiropas tiesiskuma telpas pienācīgu darbību. Tādējādi tas veicina arī efektīvu krimināltiesvedības darbību dalībvalstīs.

Ziņojuma mērķis ir sniegt sākotnēju novērtējumu par tiem valstu transponēšanas tiesību aktiem, kurus Komisija jau saņēmusi.

No 2014. gada 1. decembra, kad beigsies piecu gadus ilgais Lisabonas līguma ieviešanas pārejas periods, Tiesas tiesu vara un Komisijas izpildes pilnvaras pilnīgi attieksies uz to acquis, kas pirms Lisabonas līguma pieņemts attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un policijas sadarbību.

1.2. Pamattiesību aizsardzības garantijas

Ar šo instrumentu tiek aizsargātas pamattiesības un ievēroti principi, kas paredzēti ES līguma 6. pantā un atspoguļoti ES Pamattiesību hartā. Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā harta kļuva juridiski saistoša un tika nostiprinātas tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā. Hartas 50. pantā ir noteikts princips ne bis in idem, un atbilstīgi hartas 51. pantam dalībvalstīm ir pienākums to ievērot un veicināt ES tiesību aktu īstenošanā.

Princips ne bis in idem ir paredzēts 54.–58. pantā Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (CISA), un vairākās lietās to ir interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa (EST)[4].

1.3. Pamatlēmuma galvenie elementi

Pamatlēmumā ir izklāstīta procedūra, kas ES dalībvalstu kompetentajām iestādēm jāīsteno, lai savstarpēji sazinātos, ja tām ir pamatots iemesls uzskatīt, ka citā(‑s) ES dalībvalstī(‑īs) notiek paralēls process. Tādā gadījumā iestādei jāsaņem citas dalībvalsts kompetentās iestādes apstiprinājums par to, ka notiek paralēls process. Lūguma saņēmējai iestādei jāatbild nekavējoties vai saziņas iestādes noteiktajā termiņā.

Ar pamatlēmumu arī tiek izveidots regulējums attiecīgajām iestādēm tiešu apspriežu sākšanai paralēla procesa konstatēšanas gadījumā, lai tās varētu panākt reālu vienošanos par to, kura no iesaistītajām dalībvalstīm ir piemērotākā attiecīgā nozieguma kriminālvajāšanas turpināšanai. Apspriedēs būtu vēlams panākt procesa apvienošanu vienā ES dalībvalstī, piemēram, nododot kriminālprocesu. Lai panāktu vienošanos, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā visi atbilstīgie kritēriji, kuri var ietvert Eurojust 2003. gada ziņojumā publicētajās pamatnostādnēs noteiktos kritērijus, kā arī jāņem vērā, piemēram, vieta, kur izdarīta noziedzīgā nodarījuma lielākā daļa; vieta, kur radīts vislielākais zaudējums; aizdomās turamās vai apsūdzētās personas atrašanās vieta un iespējas panākt viņa/viņas nodošanu vai izdošanu citām jurisdikcijām; aizdomās turamās vai apsūdzētās personas valstspiederība vai pastāvīgā uzturēšanās vieta; aizdomās turamās vai apsūdzētās personas būtiskas intereses; cietušo un liecinieku būtiskas intereses; pierādījumu pieņemamība un iespējami aizkavējumi.

Ja vienošanos panākt neizdodas, lietu attiecīgā gadījumā nodod Eurojust, ja tai ir attiecīga kompetence. Tā kā Eurojust ir īpaši labi piemērota sniegt palīdzību jurisdikcijas konfliktu atrisināšanā, lietas nodošanai Eurojust vajadzētu būt standarta rīcībai gadījumos, kad nav iespējams panākt vienošanos[5].

1.4. Pašreizējā situācija transponēšanas jomā un neīstenošanas sekas

Ziņojuma izstrādes posmā Komisija bija saņēmusi paziņojumus par valstu transponēšanas tiesību aktiem no 15 dalībvalstīm: AT, BE, CY, CZ, DE, FI, HR, HU, LV, NL, PL, PT, RO, SI un SK.

No īstenošanas datuma ir pagājis vairāk nekā gads, taču 13 dalībvalstis (BG, DK, EE, EL, ES, FR, IE, IT, LT, LU, MT, SE un UK) vēl nav paziņojušas par pasākumiem, ar ko transponē pamatlēmumā paredzētos pienākumus.

Septiņas dalībvalstis (BG, EL, ES, FR, LT, MT un SE) informēja Komisiju par valsts procesu attiecīgo transponēšanas pasākumu sagatavošanai. Taču neviena no tām nebija pieņēmusi pasākumus vai par tiem paziņojusi Komisijai līdz 2014. gada aprīlim.

Ziņojuma pielikumā ir tabula, kurā izklāstīta pašreizējā situācija pamatlēmuma īstenošanas jomā.

Dalībvalstīm pamatlēmumi, tāpat kā visi pārējie ES acquis elementi, ir jāīsteno. Būtībā dalībvalstīm ir pienākums sasniegt pamatlēmumos paredzēto rezultātu, taču to īstenošanas veidu un metodi var izvēlēties valstu iestādes.

Pamatlēmumu neīstenošana kādā no dalībvalstīm rada sarežģījumus, jo dalībvalstis, kuras tos ir pienācīgi īstenojušas, nevar izmantot lēmumu sadarbības noteikumus attiecībās ar tām dalībvalstīm, kuras šos noteikumus nav laikus ieviesušas. Jānorāda, ka savstarpējas atzīšanas princips, kurš ir Eiropas tiesiskuma telpas stūrakmens un kuru veicina pamatlēmums, nevar nodrošināt rezultātus, ja attiecīgie instrumenti nav pareizi ieviesti visās iesaistītajās dalībvalstīs. Tāpēc, sadarbojoties ar dalībvalsti, kura nav laikus veikusi īstenošanas pasākumus, pat tām dalībvalstīm, kuras to ir izdarījušas, nāksies paļauties uz nejaušu un bieži vien ilgstošu tradicionālo savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās bez uzticamām garantijām par laicīgu bis in idem lietu noteikšanu, kas būtu jāizdara jau kriminālprocesa agrīnajos posmos. Šāda prakse ievērojami palielina ne bis in idem risku.

2. Novērtējums par pamatlēmuma īstenošanu dalībvalstīs 2.1. Sākotnējais novērtējums par saņemtajiem transponēšanas tiesību aktiem[6]

Ziņojumā galvenā uzmanība pievērsta atsevišķiem pantiem, kas, ņemot vērā pamatlēmuma mērķus, uzskatāmi par tā svarīgākajiem elementiem.

Kopumā dalībvalstis ir izvēlējušās dažādas pamatlēmuma transponēšanas metodes un pieejas. Dažas dalībvalstis transponēja pamatlēmumu savos krimināltiesību aktos (AT, CZ, DE, FI, HR, HU, LV, PT, RO, SI un SK), viena dalībvalsts to transponēja administratīvā aktā (CY), bet divas dalībvalstis lēmumu transponēja iekšējā (administratīvā) procedūrā (BE, NL).

Tā kā šis ir sākotnējs novērtējums, kā arī tāpēc, ka daudzas dalībvalstis vēl nav izpildījušas savu pamatlēmuma transponēšanas pienākumu, ir pāragri izdarīt vispārīgus secinājumus par īstenošanas kvalitāti. Turklāt dalībvalstis līdz šim ir guvušas tikai nelielu praktisko pieredzi pamatlēmuma piemērošanā.

2.2. Novērtējums par atsevišķiem pamatlēmuma galvenajiem noteikumiem 2.2.1. Kompetentās iestādes

Pamatlēmuma galvenā prasība ir tieša kompetento iestāžu saziņa, kas ir noteikta tā 4. pantā.

Pamatlēmuma 4. pantā dalībvalstīm ir likts izraudzīties valsts tiesu vai citas iestādes, kuras ir kompetentas rīkoties saskaņā ar pamatlēmumu. Turklāt katra dalībvalsts, ja tas vajadzīgs tās iekšējās sistēmas struktūras dēļ, kā papildu atbalsta elementu var norīkot vienu vai vairākas centrālās iestādes, kas būs atbildīgas par lūgumu administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī palīdzības sniegšanu kompetentajām iestādēm.

Lielākajā daļā dalībvalstu iestādes, kas ir kompetentas veikt pamatlēmumā noteiktos uzdevumus, ir tiesu iestādes, piemēram, tiesas (CZ, PL, RO, SK) vai prokuratūras (AT, BE, CZ, DE, FI, HR, NL, PL, RO, SK). Policijas iestādes, piemēram, par izmeklēšanu atbildīgie policisti, ir norīkoti nedaudzās dalībvalstīs (CY[7], FI, LV). Turklāt Čehijas Republika, Latvija[8], Rumānija un Slovēnija dažādiem procesa posmiem ir norīkojušas atšķirīgas kompetentās iestādes.

Centrālā iestāde, kuras pienākums ir palīdzēt / atvieglināt procesu, ir norīkota mazākajā daļā dalībvalstu, piemēram, Čehijas Republikā (zināmā mērā), Polijā[9], Rumānijā, Somijā un Ungārijā[10].

Tām dalībvalstīm, kuras pamatlēmumā noteikto uzdevumu izpildei ir norīkojušas centrālās iestādes, jānodrošina, ka šīs iestādes darbojas tikai kā papildu iestādes un ka noteikti tiek pienācīgi ievērots kompetento iestāžu tiešas saziņas princips.

2.2.2. Valodu lietojums

Lai dalībvalstu kompetentās iestādes varētu efektīvi sadarboties pamatlēmuma īstenošanā, tām jābūt informētām par saziņas procedūrā izmantojamām valodām.

Saskaņā ar pamatlēmuma 14. pantu dalībvalstis paziņo, kuras no Savienības iestāžu oficiālajām valodām var izmantot saziņas procedūrā (2. nodaļa). Kompetentās iestādes arī var vienoties par jebkuras valodas izmantošanu tiešajās apspriedēs.

Piemēram, Slovākija pieprasa īstenot 2. nodaļā paredzētās procedūras vienīgi slovāku valodā. Dažas dalībvalstis papildus savai oficiālajai valodai atļauj lietot arī angļu valodu (CY, HU, NL un SI) vai valodas, kas tiek izmantotas to ģeogrāfiskajās kaimiņteritorijās (CZ, FI, NL).

Vairākums dalībvalstu pieļauj noteiktu elastību, norādot, ka kompetentā iestāde pēc abpusējas vienošanās var pieņemt saziņas lūgumus arī tādā valodā, kas nav noteiktā valoda (AT, PT), ja nav šķēršļu tās izmantošanai (FI, RO), vai izmantot to (mutiskā) saziņā, ja vien apspriedē iesaistītās puses šo valodu saprot un tajā runā (BE, NL, SI).

Lielākā daļa dalībvalstu ir pienācīgi paziņojušas, kādas valodas jālieto lūgumu pieņemšanai. Trīs dalībvalstis (DE, HR un LV) nav norādījušas savu īstenošanas valodu lietojumu.

2.2.3. Lietas informācijas apmaiņa

(5. pants “Pienākums sazināties”, 6. pants “Pienākums sniegt atbildi”, 7. pants “Saziņas līdzekļi”, 8. pants “Minimuma informācija, kas jānorāda lūgumā”, 9. pants “Minimuma informācija, kas jānorāda atbildē”)

Par pamatlēmuma 5. panta 1. punktu, kurā dalībvalstīm prasīts sazināties ar citu dalībvalsti, ja ir “pamatots iemesls” uzskatīt, ka notiek paralēls process, jānorāda, ka gandrīz visas dalībvalstis savā transponēšanas pasākumā izmantoja tieši šādu frāzi (izņemot[11] DE, HR, HU, LV, PL un PT). Nīderlande un Rumānija savos transponēšanas pasākumos ir plaši aprakstījušas, ko tās uzskata par “pamatotu iemeslu”[12].

Saistībā ar to būtu jāmin Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla (EJN) nozīme (5. panta 2. punkts). Šā tīkla izveides galvenais mērķis bija uzlabot kompetento iestāžu attiecības informācijas apmaiņas jomā. Šis efektīvais un neformālais ātras informācijas apmaiņas līdzeklis bieži var veicināt arī labāku informētību par notiekošiem kriminālprocesiem, ko divās vai vairāk dalībvalstīs īsteno par vieniem un tiem pašiem vai saistītiem faktiem.

Beļģijas, Horvātijas, Nīderlandes, Polijas, Rumānijas, Slovākijas, Somijas un Ungārijas transponēšanas pasākumos ir iekļauta atsauce uz Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu, kas var palīdzēt veicināt speciālistu tiešu saziņu.

Atbilstīgi pamatlēmuma 6. panta 1. punktam lūguma saņēmējām iestādēm būtu jāsniedz atbilde uz lūgumu “pieņemamā termiņā”, ko norādījusi saziņas iestāde, vai bez liekas kavēšanās. Beļģija, Čehija, Horvātija, Polija, Rumānija, Slovākija, Somija un Ungārija pamatlēmuma 6. pantu savos valsts tiesību aktos / pasākumos ir transponējušas gandrīz burtiski, izņemot to, ka Somija prasību par informēšanu “bez liekas kavēšanās” ir interpretējusi kā “nekavējoties”, bet Latvija — kā “pēc iespējas ātri”.

Arī Nīderlande un Slovēnija transponēšanas pasākumā ir izmantojušas citu formulējumu — Nīderlande piemēroja “pietiekami ātri”, savukārt Slovēnija īstenošanas noteikumā, šķiet, izmantojusi pretēju secību, jo tajā prasīts sniegt atbildi “bez kavēšanās vai ne vēlāk kā lūgumā noteiktajā termiņā”. Slovēnija savām iestādēm arī prasa noteikt “piemērotu termiņu”, kurā sazināties ar iestādēm.

Jānorāda, ka Austrija, Latvija, Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija un Vācija nav transponējušas pamatlēmuma 6. panta 1. punkta noteikumu par to, ka tad, ja aizdomās turētais ir aizturēts, valstīm jautājums jāizskata nekavējoties.

Nīderlande atšķirībā no pārējām valstīm savā transponēšanas instrumentā svarīgas pilnvaras ir uzticējusi Starptautiskajiem tiesiskās palīdzības centriem (IRC)[13].

Vācija pamatlēmuma 6. pantu savos tiesību aktos nav transponējusi burtiski. Tā vietā Likuma par starptautisko palīdzību krimināllietās 59. pantā ir tikai vispārīgi nodrošināts, ka “ja ES noteikumos ir paredzēts pienākums sadarboties, tas jāņem vērā, īstenojot rīcības brīvību”.

Beļģija, Čehija, Horvātija, Ungārija, Somija, Nīderlande, Rumānija un Slovēnija pieņem jebkādu saziņas veidu, tostarp elektronisko saziņu, ja vien to ir iespējams apliecināt rakstiski. Slovēnija uzsver, ka izvēlētajiem saziņas līdzekļiem būtu jānodrošina pietiekama personas datu aizsardzība. Savus saziņas līdzekļus nav precizējusi Austrija, Kipra, Latvija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija un Vācija. Dalībvalstis, kuras nav ieviesušas tādus saziņas līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu, nav izpildījušas 2. nodaļas (Informācijas apmaiņa) pamatprasību.

Austrija, Beļģija, Čehija, Somija, Horvātija, Ungārija, atvija, Nīderlande, Rumānija, Slovēnija un Slovākija pamatlēmuma 8. un 9. pantu par minimuma informāciju, kas jānorāda lūgumā vai atbildē, savos valsts pasākumos ir transponējušas (gandrīz) tieši. Tāpēc tās dalībvalstis, kuras 8. un 9. panta prasības par minimuma informāciju nav transponējušas ne savos tiesību aktos, nedz arī iekšējos saistošajos noteikumos, nav izpildījušas galveno pamatlēmumā noteikto pienākumu un tiek mudinātas pārskatīt savus valsts īstenošanas pasākumus un tos pielāgot pamatlēmuma noteikumiem.

2.2.4. Tiešu apspriežu un vienošanās panākšanas procedūras

(10. pants “Pienākums iesaistīties tiešās apspriedēs”; 11. pants “Procedūra, lai panāktu vienošanos”; 12. pants “Sadarbība ar Eurojust”)

2.2.4.1. Tiešu apspriežu procedūra

Lielākā daļa dalībvalstu (AT, BE, CZ, FI, HR, HU, NL, PL, RO, SI, SK) pamatlēmuma 10. panta 1. punktā paredzēto pienākumu savos tiesību aktos / pasākumos transponēja ar formulējumu, kas līdzinās pamatlēmumā lietotajam. Taču dažas dalībvalstis ir iekļāvušas tiešo apspriežu un vienošanās panākšanas procedūrās papildu procedūras vai norādes. Piemēram, Nīderlandes īstenošanas pasākumā ir ierosināts, ka saziņā starp dalībvalstīm var palīdzēt IRC. Beļģijas transponēšanas instrumentā ir noteikts, ka šā panta piemērošanas nolūkā “ir jāņem vērā visi nozīmīgie faktori, tostarp faktiskie un tiesiskie apstākļi”.

Turklāt atbilstīgi Beļģijas pasākumam prokurors paralēlas izmeklēšanas vai kopējas izmeklēšanas gadījumā sazinās ar attiecīgo citas dalībvalsts iestādi par kriminālvajāšanas procedūrām un, ciktāl iespējams, nosaka kopējus termiņus, lai novērstu jebkādu jurisdikcijas īstenošanas konfliktu un nodrošinātu lielāku kriminālvajāšanas, tiesvedības un sprieduma izpildes efektivitāti.

Lai gan šajā noteikumā nav burtiski pārņemts pamatlēmuma 10. panta formulējums, tajā ir atspoguļota pamatlēmuma būtība. Turklāt Beļģija ir noteikusi plašākas prasības nekā pamatlēmumā, liekot dalībvalstīm sākt tiešas apspriedes tad, ja pret personu, kura tiek meklēta saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, Beļģijā tiek īstenota kriminālvajāšana par tādu pašu nodarījumu, par kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis[14].

Polijas tiesību aktā noteikts, ka “ja tas vajadzīgs tiesiskuma īstenošanas nolūkā”, tiesa vai valsts prokurors apspriežas ar tās ES dalībvalsts kompetento tiesu vai citu struktūru, kurā pret to pašu personu sākts kriminālprocess par to pašu nodarījumu, un pieprasa pārņemt vai nodot kriminālvajāšanu.

Saskaņā ar Kipras tiesību aktu izmeklētājiem vajadzības gadījumā būtu nevilcinoties jālūdz palīdzība Eiropas Savienības un starptautiskās policijas sadarbības direktorātam, kas, ja nepieciešams, var lūgt palīdzību un/vai norādes Juridiskajam departamentam.

Šķiet, sākotnēji jāsecina, ka pamatlēmuma 10. panta 2. punkts — kurā noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums citai citu informēt par visiem svarīgiem procesuāliem pasākumiem, kas veikti attiecīgajā procesā, — ir tieši transponēts Austrijas, Beļģijas, Čehijas, Somijas, Horvātijas, Ungārijas, Nīderlandes, Polijas, Rumānijas, Slovēnijas un Slovākijas tiesību aktos vai pasākumos[15].

Vairākas dalībvalstis (AT, BE, CZ, FI, HR, HU, NL, PL, RO, SI un SK), nosakot, ka iestādēm ir pienākums atbildēt uz citu kompetento iestāžu lūgumiem, pieminēja “ar valsts drošības interesēm saistīta izņēmuma”[16] piemērošanu.

Dažas dalībvalstis ir uzsvērušas, ka to valsts prokuroram nav pienākuma atsaukt vai sākt procesu šo apspriežu ietvaros. Ja pat ar Eurojust starpniecību neizdodas vienoties par kriminālvajāšanas apvienošanu dalībvalstī, prokurors var īstenot kriminālprocesu par jebkādu nodarījumu savā jurisdikcijā (BE, NL). Slovēnija pievienojusi piebildi, ka tiešās apspriedes neskar pirmstiesas kriminālprocesa sākšanu vai īstenošanu.

2.2.4.2. Tiešo apspriežu iznākums un vienošanās panākšana atbilstīgi 10. un 11. pantam

Dalībvalstis ir norādījušas turpmāk minētos darbības scenārijus, par kuriem varētu tikt panākta vienošanās tiešajās apspriedēs, kuru mērķis ir noteikt piemērotāko kriminālvajāšanas un/vai tiesas prāvas norises vietu.

· Izmeklēšanas vai procesa apvienošana/nodošana, lai atbildētāja kriminālvajāšana notiktu vienā dalībvalstī (AT, BE, FI, HR, HU, NL, RO un SI). Polijā kriminālprocesu pārņem vai nodod tikai tad, “ja tas vajadzīgs tiesiskuma īstenošanas nolūkā”.

· Kriminālprocess tiek īstenots citā piemērotā veidā (FI).

· Izmeklēšana tiek apturēta (HR, NL). Horvātija norādīja, ka “ja kriminālprocess citā dalībvalstī ir noslēgts ar lēmumu, kam ir res judicata spēks, valsts prokuratūra pārtrauc kriminālvajāšanu vai atceļ apsūdzību un par to informē tiesu”.

· Abās valstīs tiek veikta paralēla izmeklēšana, un abu valstu iestādes cieši sadarbojas un sazinās (BE, NL).

· Tiek izveidota kopēja izmeklēšanas darba grupa (BE, NL).

Slovēnija ir precīzi norādījusi apstākļus, kas būtu jāņem vērā tiešajās apspriedēs, lai panāktu vienošanos: “tiek izskatīti visi ar lietu saistītie fakti un pierādījumi, kā arī visi apstākļi, kas jāņem vērā, lai panāktu vienošanos.” Šādi rīkojoties, ir īpaši svarīgi “ņemt vērā ar kriminālprocesu saistītās intereses, kriminālvajāšanas rentabilitāti, pierādījumu pieejamību, ģimenes dzīves aizsardzību, kā arī pirmstiesas kriminālprocesa vai kriminālprocesa izmaksas, kas radušās līdz attiecīgajam brīdim vai ir prognozējamas, taču neņemt vērā noteiktā soda ilgumu”[17].

3. Nobeigums

· Pamatlēmums ir pirmais būtiskais pasākums, kas īstenots, lai novērstu principa ne bis in idem pārkāpumus kriminālprocesā un nepieļautu risku, ka dalībvalstis neadekvāti izmanto jurisdikciju.. Pamatlēmuma īstenošanas līmenis dalībvalstīs būtiski atšķiras. Atzinīgi vērtējot to 15 dalībvalstu centienus, kuras līdz šim brīdim ir transponējušas pamatlēmumu, jānorāda, ka šā tiesību akta īstenošanas līmenis ne tuvu nav apmierinošs, jo 13 dalībvalstis to nav transponējušas.

· Pamatlēmuma daļēja un nepilnīga transponēšana kavē Eiropas tiesiskuma telpas efektīvu darbību un atsevišķos gadījumos arī var mazināt ES iedzīvotāju tiesisko paļāvību. Valstu īstenošanas noteikumi, par kuriem paziņojušas 12 dalībvalstis, kopumā šķiet apmierinoši, jo īpaši attiecībā uz svarīgākajiem aspektiem, t. i., informācijas apmaiņas mehānismu un apspriežu procedūru (AT, BE, CY, CZ, FI, HR, HU, NL, PL, RO, SI, SK).

· Dalībvalstis tiek aicinātas sagatavot precīzus statistikas datus par lietu nodošanu, kas varētu palīdzēt novērtēt, cik efektīvi pamatlēmums tiek piemērots praksē.

· Visbeidzot, tā kā ar pamatlēmumu ir iespējams palielināt krimināltiesvedības darbības efektivitāti pārrobežu lietās, ietaupot kompetento iestāžu laiku, cilvēkresursus un finanšu līdzekļus, ko tās iegulda kriminālprocesos, ir jāpauž nožēla par tā novēlotu īstenošanu.

· Ir ārkārtīgi svarīgi, lai visas dalībvalstis izskatītu šo ziņojumu un sniegtu Komisijai visu attiecīgo papildu informāciju, un tādējādi izpildītu Līgumā noteiktos dalībvalstu pienākumus. Komisija arī mudina tās dalībvalstis, kuras norādījušas, ka izstrādā attiecīgos tiesību aktus, pēc iespējas ātri ieviest šos valsts pasākumus un par tiem paziņot. Komisija arī prasa visām tām dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, ātri rīkoties, lai pilnīgi īstenotu pamatlēmumu. Tā arī aicina tās dalībvalstis, kuras pamatlēmumu transponējušas nepareizi, pārskatīt savus īstenošanas tiesību aktus un tos pielāgot pamatlēmuma noteikumiem.

[1]               ES hartas 50. pants (ne bis in idem): “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu: nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”

[2]               Pamatlēmumu ierosināja Čehijas Republika, Polijas Republika, Slovēnijas Republika, Slovākijas Republika un Zviedrijas Karaliste.

[3]               Eiropas Padomes 1972. gada Konvencija par tiesvedības nodošanu ir stājusies spēkā tikai 13 ES dalībvalstīs.

[4]               Skatīt piemēram EST spriedumus lietās C-187/01 un C-385/01 Gözütok un Brügge, C‑436/04 Van Esbroeck, C-367/05 Kraaijenbrink, C-150/05 Van Straaten, C-297/07 Klaus Bourquain, C-261/09 Gaetano Mantello.

[5]               Padomes 2002. gada 28. februāra Lēmums 2002/187/TI, ar ko izveido Eurojust; grozīts ar Padomes 2008. gada 16. decembra Lēmumu 2009/426/TI par Eurojust stiprināšanu. Eurojust 2012. gada ziņojumā norādīts, ka Eurojust ierobežoti izmanto savas oficiālās pilnvaras sniegt ieteikumus, lai novērstu un atrisinātu pozitīvus vai negatīvus jurisdikcijas īstenošanas konfliktus. Iesniegtie paziņojumi liecina, ka lielākā daļa dalībvalstu ir īstenojušas pamatlēmuma 12. pantu (Sadarbība ar Eurojust) elastīgi, būtībā norādot, ka, “ja iestādēm neizdodas panākt vienošanos par jebkādu reālu risinājumu, lietu var nodot Eurojust”. Tikai viena dalībvalsts savā īstenošanas pasākumā ir skaidri noteikusi, kāda nozīme ir Eurojust 2003. gada “Pamatnostādnēm kriminālvajāšanas jurisdikcijas noteikšanai”.

[6]               Ja transponēšanas pasākumā nav iekļauti īpaši noteikumi par konkrētiem pamatlēmuma elementiem, ziņojumā tiek norādīts, ka attiecīgā dalībvalsts šos elementus nav transponējusi.

[7]               Kiprā ir norīkota policija un, konkrētāk, Eiropas Savienības un starptautiskās policijas sadarbības direktorāts (ES un IPCD).

[8]               Papildus policijai Latvija ir norīkojusi Ģenerālprokuratūru un Tieslietu ministriju.

[9]               Īstenojot pamatlēmuma 4. pantu, Polija norīkoja tikai Ģenerālprokuratūru.

[10]             Īstenojot pamatlēmuma 4. pantu, Ungārija norīkoja tikai Augstāko prokuratūru.

[11]             Dažas dalībvalstis izmantoja nedaudz atšķirīgu terminoloģiju, piemēram, “ja tas ir pamatoti vai ja tiek konstatēts, ka notiek paralēls process”.

[12]             Saskaņā ar Nīderlandes īstenošanas pasākumu “pamatots iemesls vienmēr pastāv tad, ja aizdomās turētais paziņo, ka pret viņu tiek īstenots paralēls kriminālprocess citās dalībvalstīs; no citas dalībvalsts kompetentās iestādes iesniegta tiesiskās palīdzības lūguma var secināt, ka varētu notikt šāds process; policija vai tiesu iestādes sniedz informāciju, kas varētu liecināt par to, ka, iespējams, notiek paralēls kriminālprocess, vai Nīderlandē veiktā kriminālizmeklēšanā tiek konstatēta paralēla procesa iespējamība”.

[13]             Citu dalībvalstu kompetento iestāžu lūgumi tiks tieši nosūtīti prokuroram vai pārsūtīti no IRC. Ja prokurors saņem lūgumu tieši, viņam/viņai par to būtu jāpaziņo IRC.

[14]             http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:32002F0584:lv:HTML.

[15]             Piemēram, Polijas tiesību aktā noteikts, ka informāciju par procedūru sniedz saistībā ar profilakses pasākumiem, savukārt citu informāciju sniedz pēc kompetentās struktūras pieprasījuma. Nīderlande savā transponēšanas noteikumā ir piebildusi, ka prokuroram tiek ieteikts arī vienoties ar kompetento iestādi par to, kā apmaiņā iegūtā informācija jāreģistrē un jāizmanto kriminālprocesā. Ungārijas tiesību aktā ir noteikts, ka līdz ar apspriežu sākšanu prokuratūra aptur izmeklēšanu vai attiecīgā gadījumā tiesa aptur procesu. Ģenerālprokurors informē kompetento citas dalībvalsts iestādi par kriminālprocesa apturēšanu.

[16]             Ja prasītā specifiskā informācija kaitētu būtiskām valsts drošības interesēm vai apdraudētu personu drošību, kompetentajai iestādei konkrētajā gadījumā tā nav jāsniedz.

[17]             Ungārijā apspriedēs iesaistītās personas ņem vērā visus būtiskos aspektus, lai izlemtu, kurai dalībvalstij jāturpina kriminālprocess. Būtisks aspekts, jo īpaši atkarībā no sasniegtā kriminālprocesa posma, var būt tas, kurā dalībvalstī ir vairāk pieejamo pierādījumu; tas, vai citās dalībvalstīs īstenotie kriminālprocesi ir saistīti ar citiem kriminālprocesiem tajā pašā valstī; vieta, kurā apsūdzētā persona tiek aizturēta, vai apsūdzētās personas valstspiederība.

Valstu transponēšanas pasākumu pārskats

|| Paziņojums saņemts || Transponēšanas datums / stāšanās spēkā || Īstenošanas veids || Kompetentās iestādes || Valodas (14. pants)

AT || JĀ || 1.8.2013. || Federālais likums par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ar Eiropas Savienības dalībvalstīm; publicēts Federālo Tiesību Aktu Vēstnesī (Bundesgesetzblatt) I Nr. 175/2013 || Prokuratūras || Pamatlēmuma 2. nodaļā aprakstītajās procedūrās var izmantot vācu valodu. Savstarpēji vienojoties, var izmantot arī citas valodas.

BE || JĀ || 27.3.2013. || Kopējs tieslietu ministra un Ģenerālprokuroru padomes apkārtraksts || Attiecīgais prokurors || Jebkura valoda, kuru saprot un kurā runā iestāžu darbinieki.

CY || JĀ || 10.8.2012. || Regulatīvs administratīvais akts Nr. 303/2012; Kipras policijas direktora apkārtraksts; publicēts 21.11.2012. || Kipras policija || Grieķu un angļu

CZ || JĀ || 1.1.2014. || Likums Nr. 104/2013 par tiesu iestāžu starptautisko sadarbību krimināllietās || Atkarībā no procesa posma tiesas vai prokurors. Atkarībā no procesa posma pilnvaras ir piešķirtas arī Tieslietu ministrijai / Augstākajai prokuratūrai (4. panta 3. punkts). || Čehu, slovāku saistībā ar Slovākiju un vācu saistībā ar Austriju

DE || JĀ || Nav pieejams || Likums par starptautisko palīdzību krimināllietās; Kriminālprocesa kodekss || Prokuratūras || Nav noteiktas.

FI || JĀ || 19.6.2012. || Likums par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu un atrisināšanu un par sākotnēju izmeklēšanu un procesu nodošanu starp Somiju un citām dalībvalstīm (295/2012) || Attiecīgais prokurors vai atbildīgais izmeklētājs — 4. panta 3. punkts: Ģenerālprokuratūra un Valsts izmeklēšanas birojs || Somu, zviedru vai angļu; saziņas lūgumi iespējami arī citā valodā, ja nav šķēršļu tās izmantošanai.

HR || JĀ || 1.7.2013. || Likums, ar ko groza Likumu par valsts prokuratūru (NN Nr. 72/13) || Valsts prokuratūra || Nav noteiktas.

HU || JĀ || Nav pieejams || 2012. gada Likums Nr. CLXXX || Augstākā prokuratūra (darbojas arī kā centrālā iestāde atbilstīgi 4. panta 3. punktam) || Ungāru, angļu, vācu, franču

LV || JĀ || 1.7.2012. || 2012. gada 24. maija likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” || Atkarībā no procesa posma — Ģenerālprokuratūra, Valsts policija, Tieslietu ministrija || Nav noteiktas.

NL || JĀ || 15.6.2012. || Ģenerālprokuroru padomes apkārtraksts || Visi prokurori || Holandiešu, angļu un vācu rakstiskiem lūgumiem; mutiskā saziņā — jebkura valoda, kuru saprot abas puses.

PL || JĀ || 17.10.2012. || Likums, ar ko groza Sodu izpildes kodeksu || Tiesas, prokurori || Poļu

PT || JĀ || 30.8.2001. || 145. pants Likumā Nr. 144/1999, kas grozīts ar Likumu Nr. 104/2001 || Ģenerālprokuratūra || Portugāļu; savstarpēji vienojoties, var izmantot arī citas valodas.

RO || JĀ || 25.12.2013. || Likums Nr. 300/2013, ar ko groza un papildina Likumu Nr. 302/2004 par tiesu iestāžu starptautisko sadarbību krimināllietās || Par lietu atbildīgie prokurori; tiesa (tiesas prāvas posmā). 4. panta 3. punkts: Augstākās kasācijas un justīcijas tiesas prokuratūra || Rumāņu; saziņas lūgumi iespējami arī citā valodā, ja nav šķēršļu tās izmantošanai.

SI || JĀ || 20.9.2013. || Likums par starptautisko sadarbību krimināllietās starp ES dalībvalstīm; publicēts Slovēnijas Republikas 2013. gada 4. jūnija Oficiālajā Vēstnesī Nr. 48/20133 || Pirms lēmuma par izmeklēšanu pieņemšanas: prokurori. Izmeklēšanas laikā: izmeklējošie tiesneši. Tiesas prāvas posmā: lietas tiesneši. || Saziņas procedūrā — slovēņu vai angļu; kompetentās iestādes var vienoties tiešajās apspriedēs izmantot jebkuru citu valodu.

SK || JĀ || 1.8.2013. || Likums Nr. 204/2013, ar ko groza Likumu Nr. 300/2005, grozīto Kriminālkodeksu un dažus tiesību aktus Likums Nr. 301/2005, grozītais Kriminālprocesa kodekss Grozītais Likums Nr. 575/2001 par valdības darbību organizēšanu un centrālās valsts pārvaldes organizēšanu || Tiesas, prokurors || Pamatlēmuma 2. nodaļā paredzētajās procedūrās jāizmanto slovāku valoda.