15.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 114/33

1.

atzinīgi vērtē noteikumu, kas attiecas uz valsts atbalstu zivsaimniecībai un akvakultūrai, pārskatīšanu un Eiropas Komisijas nesen šajā sakarā rīkoto apspriešanos;

2.

uzsver, ka noteikumu pārskatīšana ir jāvērtē saistībā ar 1) kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reformu, 2) sarunām par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF), citiem Eiropas struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem un citām nozīmīgām ES finansēšanas programmām zivsaimniecības un akvakultūras nozarei un 3) valsts atbalsta plašākas modernizācijas programmu, kas ir Konkurences ĢD pārziņā;

3.

pauž stingru atbalstu KZP reformas vispārējam mērķim, proti, virzībai uz ilgtspējīgu zvejniecību un atzinīgi vērtē ES Padomes prezidentvalsts Īrijas vadībā panākto politisko vienošanos par šo jautājumu;

4.

vēlreiz norāda, ka zivsaimniecībai un akvakultūrai paredzētā valsts atbalsta regulējums ir jāreformē, ievērojot būtisku pamatprincipu, proti, tam ir jāsekmē un jāatvieglo KZP reformas īstenošana; arī sarunās par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF) ir jānodrošina, ka šo fondu izmanto, lai sasniegtu KZP mērķus;

5.

uzsver, ka zivsaimniecības nozares ilgtspēja nozīmē, ka jānodrošina ES ūdeņos sastopamo zivju krājumu ilgtermiņa dzīvotspēja un ilgmūžība, kā arī ES zvejnieku kopienu sociālā un ekonomiskā nākotne, un jāpanāk abu aspektu attīstības līdzsvars;

6.

norāda uz paradoksu, ar ko saskaras ES, proti, no vienas puses, tā ir ļoti atkarīga no zivsaimniecības un akvakultūras produktu importa (aptuveni 60 % no kopējā patēriņa), lai apmierinātu ES patērētāju prasības un vēlmes, no otras puses, Eiropas Savienībai noteikti ir jāatjauno ES zivju krājumu maksimāli iespējamais ilgstspējīgais daudzums un tas jāsaglabā, lai nodrošinātu to pieejamību nākamajām paaudzēm; šajā sakarā atgādina, ka akvakultūra, izmantojot ilgtspējīgas metodes un neapdraudot zivju krājumu saglabāšanu, palīdz nodrošināt produktus, kas ir ekvivalenti jūras zvejas produktiem; akvakultūra nodrošina arī augstu nodarbinātības līmeni, faktiski pildot sociālā amortizatora funkciju krīzes periodos;

7.

uzsver, ka efektīvi un mērķtiecīgi jāpiešķir atbalsts mazapjoma zvejas flotēm, kas kuģu skaita ziņā veido ES flotes lielāko daļu. Tām būtu jāsaņem tāda KZP un EJZF līdzekļu daļa, kas atbilst to skaitliskajai pārstāvībai, ar nosacījumu, ka to zvejas darbība ir balstīta uz ilgtspējas principiem;

8.

uzsver: lai panāktu zivsaimniecībai piešķirto publisko subsīdiju ilgtspējīgāku izlietošanu, vajadzīga liela politiskā griba un rīcība visos ES pārvaldes līmeņos, jo KZP reformas, ko veica 2002. gadā, ekoloģiskos, sociālos un ekonomiskos mērķus nav izdevies sasniegt, proti, tikai 22 % zivju krājumu atbilst maksimālajam ilgtspējīgas ieguves apjomam, 35 % zivju krājumu ir pārmērīgi izmantoti un 43 % zivju krājumu ir mazāki par bioloģiski drošu robežvērtību (avots: Eiropas Vides politikas institūta (IEEP) pētījums, kas 2011. gadā veikts pēc Eiropas Parlamenta pasūtījuma);

9.

atzīmē: Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā Nr. 12/2011 norādīts, ka pārāk lielā zvejas flote joprojām ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ kopējai zivsaimniecības politikai neizdodas nodrošināt ilgtspējīgu zveju;

10.

atzīmē: lai šo ilgtspējas mērķi sasniegtu, zivsaimniecības nozarē ir vajadzīgas strukturālas pārmaiņas un dažādošana, un uzsver, ka valsts atbalsta noteikumiem un pasākumiem šīs pārmaiņas ir jāveicina, īpašu uzmanību pievēršot piekrastes ekonomikas attīstībai (pārstrādes rūpniecībai, ilgtspējīgai akvakultūrai, vietējiem zivju tirgiem, jauniem produktiem, vietējās piegādes ķēdēm utt.), jauniem un ilgtspējīgiem zvejas veidiem, kurus var izmantot Eiropas jūrās un okeānos (uzsverot arī mazu piekrastes zvejas flotu un čaulgliemju vākšanas nozīmi, kā arī īpašu uzmanību veltot selektivitātes, energoefektivitātes un citu rādītāju uzlabojumiem citos flotes segmentos, kas Eiropas Savienībā palīdz nodrošināt apgādi ar zivsaimniecības produktiem, īpaši cilvēku pārtikai) un jūras un akvakultūras ekonomikai kopumā. Valsts nedrīkst atbalstīt zvejas praksi, kas nav ilgtspējīga;

11.

atzīst zivsaimniecības nozares vērtību un nozīmību Eiropas Savienībā un norāda, ka noteiktās teritorijās un reģionos šajā nozarē ir nodarbināti daudzi cilvēki un zivsaimniecības nozares pārstrukturēšana tieši ietekmēs šīs kopienas;

12.

uzskata, ka lauksaimnieku, piekrastes un zvejnieku kopienas saskaras ar īpašām grūtībām tieši pašlaik, kad Eiropā vērojama sociālekonomiskā krīze, un tādēļ mērķtiecīgam atbalstam teritoriālajā līmenī ir īpaša nozīme, lai nodrošinātu šādu kopienu labklājību un stabilitāti ilgākā termiņā;

13.

atzīmē, ka zivsaimniecības nozare – līdzīgi kā daudzas citas nozares – saņem lielas subsīdijas un tā ir būtiska problēma, jo nozare ir pārāk atkarīga no publiskā finansējuma, taču šī problēma paver arī iespējas, jo Eiropas Komisija, dalībvalstis un vietējās/reģionālās pašvaldības var izmantot publiskos līdzekļus, lai īstenotu nozīmīgas reformas šajā nozarē;

14.

vēlreiz norāda, ka visi pieejamie līdzekļi ir jāizlieto iespējami efektīvi, un rosina, sagatavojot partnerības nolīgumus un turpmākās EJZF darbības programmas, noteikt stingras prioritātes, lai atbalstītu piekrastes un zvejnieku kopienas, un šajās prioritātēs ievērot, ka reformētajam valsts atbalsta tiesiskajam regulējumam jāatbilst un jāreaģē uz šādu kopienu saimnieciskajām vajadzībām;

15.

rosina elastīgi izmantot Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, lai nodrošinātu līdzekļu novirzīšanu uz lauksaimnieku, piekrastes un zvejnieku kopienām, un lūdz Eiropas Komisiju paust skaidru apņemšanos, ka, pārskatot valsts atbalsta noteikumus, tiks nodrošināts, ka minētie noteikumi patiešām pieļauj elastību un to neierobežo;

16.

uzskata: ja šos līdzekļus izlietos efektīvi un lietderīgi, tie pavērs iespēju pārveidot ES zvejniecības un akvakultūras nozari un veicinās virzību uz zivsaimniecības un akvakultūras nozares ilgtspēju, vienlaikus atbalstot plašākā “zilās izaugsmes” stratēģijas mērķa – stiprināt jūras un akvakultūras ekonomiku un tās saikni ar sauszemes ekonomiku – sasniegšanu; īpaši svarīgi ir palielināt zvejas produktu vērtību, attīstot sauszemes ekonomiku un vietējos tirgus, izstrādājot jaunus produktus un palielinot patērētāju informētību (jo sevišķi par tādiem aspektiem kā īsās piegādes ķēdes, produktu sezonalitāte un tipiskās īpašības);

17.

rosina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un citas publiskās iestādes visā Eiropā izmantot iespēju un laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam panākt reālas pārmaiņas;

18.

atzīmē, ka de minimis regula un grupu atbrīvojuma regula nesniedz pilnīgu priekšstatu par visām subsīdijām zivsaimniecības un akvakultūras nozarei, jo dalībvalstis (iepriekš saņemot Eiropas Komisijas atļauju) var izveidot “pieteiktas” atbalsta shēmas;

19.

atzīmē, ka zivsaimniecības nozare priekšrocības gūst arī no degvielas nodokļa atbrīvojumiem, kas nodrošina tiešu labumu, jo samazinās zvejas kuģu ekspluatācijas izmaksas, kuras, kā aprēķināts, Eiropas Savienībā katru gadu sasniedz aptuveni 1,5 miljardus euro; savukārt de minimis atbalsta noteikumi paredz, ka var piešķirt subsīdijas kuģu degvielai;

20.

norāda uz Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāta 2009. gadā pasūtīto pētījumu, kurā aprēķināts, ka saskaņā ar regulu par de minimis atbalstu katru gadu iespējams saņemt aptuveni 718 miljonus euro, taču precīzus datus par de minimis atbalstu ir grūti iegūt, jo ES līmenī nav nodrošināta efektīva uzraudzība; aprēķināts, ka vēl 8 miljonus euro katru gadu piešķir saskaņā ar grupu atbrīvojuma regulu, kas attiecas uz zivsaimniecības nozari;

21.

atzīmē: Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāta 2009. gadā pasūtītajā pētījumā norādīts arī uz vairākiem riskiem de minimis regulas piemērošanā: 1) iespējama negatīva ietekme uz Eiropas Zivsaimniecības fonda izmantošanu dalībvalstīs, kur prioritāte tika piešķirta de minimis atbalstam, 2) de minimis atbalsta atšķirīgā piešķiršana dažādās dalībvalstīs varētu kropļot konkurenci un 3) iespēja, ka de minimis atbalstu varētu izmantot, lai atbalstītu kuģu ekspluatāciju, kas būtu pretrunā reformas tālejošajiem mērķiem samazināt zvejas flotes lielumu un darbības apjomu;

22.

atzinīgi vērtē de minimis atbalsta pārredzamības palielināšanu, nosakot, ka attiecīgie dati jāiekļauj attiecīgās dalībvalsts gada ziņojumā par valsts atbalstu, un šāds uzlabojums ir nozīmīgs faktors, lai nodrošinātu atbalsta shēmas pārredzamību;

23.

atzīmē, ka Eiropas Komisijai jāpanāk līdzsvars tās centienos samazināt birokrātiju un racionalizēt uzraudzības prasības, vienlaikus nodrošinot pietiekamu pārredzamību un kontroli, un vēlreiz atkārto, ka KZP reformas vispārējie mērķi ir pietiekams iemesls, lai stingri un pārredzami uzraudzītu valsts atbalsta sniegšanu šai nozarei;

24.

norāda, ka izskanējuši priekšlikumi paaugstināt pašlaik spēkā esošās de minimis atbalsta robežvērtības (30 000 euro vienam uzņēmumam trīs finanšu gadu laikā), lai vietējās un reģionālās pašvaldības varētu rīkoties elastīgāk un atbalstīt intervenci teritoriālajā līmenī, kas ir īpaši svarīgi, jo noteiktos reģionos un kopienās norit ļoti intensīva zvejniecība; atzīmē, ka ikvienas spēkā esošās de minimis atbalsta robežvērtības pārskatīšanā būtu jāņem vērā tas, ka jārespektē konkurence un vienotais tirgus;

25.

uzskata tomēr, ka de minimis atbalsta robežvērtības paaugstināšanai varētu būt negatīva ietekme, jo tā pavērtu iespēju atbalstīt neilgtspējīgu zvejniecības praksi un tādā veidā kavētu sasniegt KZP reformas vispārējo mērķi Eiropas Savienībā nodrošināt ilgtspējīgu zveju; minēto apdraudējumu var novērst īpašos valsts mēroga gadījumos, kad ilgtspējas trūkumu izraisa citi faktori un tā iemesli nav meklējami ražošanas vai ieguves nozarē;

26.

tādēļ rosina Eiropas Komisiju pārskatīto tiesību aktu ietekmes novērtējumos un konsultācijās saņemto ierosinājumu vērtējumos sīki analizēt, kāda (saistībā ar KZP reformu īstenošanu) ietekme varētu būtu 1) pašlaik spēkā esošās un šai nozarei piemērotās de minimis robežvērtības nemainīšanai, 2) de minimis robežvērtības paaugstināšanai un 3) de minimis robežvērtības pazemināšanai vai atcelšanai vispār;

27.

uzskata, ka minētajā ietekmes novērtēšanā uzmanība jāpievērš arī de minimis atbalsta pasākumiem kā šajā nozarē īstenotās valsts intervences elementam, īpaši analizējot, kā šie pasākumi mazina nodrošinājuma “trūkumus”, kurus nevar novērst jaunais EJZF, vispārējā grupu atbrīvojuma regula, kas attiecas uz zivsaimniecības un akvakultūras nozari, un pieteiktās šīs nozares atbalsta shēmas;

28.

uzsver, ka laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam EJZF ir jāizmanto efektīvāk nekā līdz šim izmantots Eiropas Zivsaimniecības fonds, jo EJZF ir svarīgs finansēšanas mehānisms, kas var piešķirt atbalstu zivsaimniecības nozarei un akvakultūras nozarei, lai tās varētu sasniegt vispārējos KZP reformas mērķus;

29.

uzskata, ka būtu lietderīgi apsvērt, vai de minimis regulā/grupu atbrīvojuma regulā, kas attiecas uz šo nozari, paredzēto atbalstu zivsaimniecības un akvakultūras nozares produktu pārstrādei un tirdzniecībai nevarētu iekļaut vispārējā de minimis regulā/grupu atbrīvojuma regulā;

30.

uzskata, ka šāda maiņa ir loģiska un atbilst Eiropas Komisijas mērķim izveidot tādu zivsaimniecības un akvakultūras nozari, kas orientējas uz peļņas gūšanu un uzņēmējdarbību, un apzināt iespējas, kā palielināt zivsaimniecības produktu vērtību, attīstīt piegādes ķēdes un sauszemes ekonomiku kopumā un izstrādāt jaunus un novatoriskus paņēmienus;

31.

norāda, ka, zivsaimniecības produktu pārstrādes un ilgtspējīgas akvakultūras nozares darbībai, kas norit uz sauszemes, paredzēto atbalstu iekļaujot vispārējā de minimis regulā, uz šiem pasākumiem attiektos minētajā regulā noteiktās augstākās robežvērtības (pašlaik 200 000 euro), un tas palīdzētu pārvarēt šķēršļus, kuri kavē ieguldījumus sauszemes ekonomikā, un sasniegt izvirzīto mērķi iespējami palielināt vietējo zvejnieku kopienu zivsaimniecības produktu “pievienoto vērtību”;

32.

lūdz Eiropas Komisiju šo ierosmi apsvērt, pārskatot zivsaimniecības un akvakultūras nozarei paredzētā valsts atbalsta regulējumu, un īpaši analizēt saimnieciskās priekšrocības, ko šāda pieeja varētu nodrošināt sauszemes ekonomikai, kā arī novērtēt ar šādu maiņu saistītās neparedzētās sekas, piemēram, neilgtspējīgas zvejniecības prakses izplatīšanos;

33.

rosina Eiropas Komisiju pārskatīt grupu atbrīvojuma regulā iekļauto pasākumu sarakstu, lai nodrošinātu to atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas reformai un to, ka nedz valsts atbalsta regulējums, nedz arī EJZF nepaver iespēju atbalstīt neilgtspējīgu zvejniecības praksi;

34.

uzsver, ka grupu atbrīvojuma regulā paredzēta iespēja atbalstīt ūdens vides un saglabāšanas pasākumus, un rosina Eiropas Komisiju regulā saglabāt un paplašināt šīs iespējas, lai līdzekļi tiktu ieguldīti jūras vides aizsardzībā, saglabāšanā un uzlabošanā un varētu arī atbalstīt jūras un akvakultūras zinātnisko un tehnisko pētniecību, datu vākšanu, kā arī sniegt atbalstu nozarei īpašos valsts mēroga gadījumos, kad ilgtspējas trūkumu izraisa citi faktori un tā iemesli nav meklējami ražošanas vai ieguves nozarē utt.;

35.

rosina dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības un citas ieinteresētās personas radoši izmantot minēto regulu (un EJZF) pavērtās iespējas, lai nodrošinātu visu pasākumu, kas uzlabo zivsaimniecības un akvakultūras nozares, jūras vides un piekrastes kopienu ilgtspēju, pēc iespējas augstāku efektivitāti.