5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/3

—

uzsver nozīmi, kāda Eiropas Savienībā ir vietējiem un reģionālajiem budžetiem kā Eiropas Savienības publisko izdevumu daļai. Tāpēc norāda, ka kohēzijas politikai paredzētais finansējums būtu uzskatāms par ieguldījumu, nevis tikai par publiskā sektora izdevumiem;

—

uzskata: lai labāk izmantotu līdzekļus, nepietiek vienīgi paaugstināt efektivitāti un lietderību resursu piešķiršanā, bet ir jāņem vērā arī teritoriālās atšķirības un šķēršļi, kas var apgrūtināt izaugsmi atsevišķos reģionos, jāanalizē to ietekme uz līdzekļu izmantojumu un jāmeklē veids, kā ierobežot ietekmi uz kohēzijas politiku;

—

uzsver, ka fondu labākai izmantošanai, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus, ļoti svarīga ir daudzlīmeņu pārvaldība un dažādu administratīvo līmeņu sadarbība;

—

atkārtoti norāda, ka ex ante nosacījumi būtu jāpiemēro vienīgi jomās, kas tieši saistītas ar kohēzijas politikas īstenošanu, un ir svarīgi izvairīties no kohēzijas politikas apgrūtināšanas ar pienākumiem, kuri uz to neattiecas un sekmē birokrātijas palielināšanos;

—

atkārtoti apstiprina, ka, tāpat kā Eiropas Parlaments, ir pret makroekonomiskajiem nosacījumiem;

—

pauž nožēlu par Padomes prasību ieviest izpildes rezervi un atgādina Komitejas priekšlikumu tās vietā izveidot elastības rezervi, kuru finansē, pamatojoties uz apropriāciju automātisku atcelšanu;

—

kā iespējamos pārvaldības vienkāršošanas mehānismus ierosina procedūru un dokumentu standartizāciju, kopīgu IT līdzekļu izmantošanu un vienas pieturas aģentūru efektīvu ieviešanu, tādejādi izvairoties no formalitātēm nodaļu ietvaros vienā un tajā pašā pārvaldes struktūrā;

Ziņotājs

Alberto NÚÑEZ FEIJOO (ES/PPE), Galīsijas autonomās valdības priekšsēdētājs

1.

uzsver kohēzijas politikas līdzšinējo nozīmi Eiropas Savienības reģionu konverģences procesā un norāda uz tās turpmāko lomu, šai politikai veidojot pamatu darbvietu radīšanai, ekonomikas izaugsmes sekmēšanai un sociālās un teritoriālās kohēzijas jautājumu risināšanai un tādējādi palīdzot sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus. Jānorāda, ka 6 dalībvalstīs struktūrfondi veido vairāk nekā 60 % no visiem publiskajiem ieguldījumiem un 7 dalībvalstīs – no 30 % līdz 60 % publisko ieguldījumu;

2.

uzsver nozīmi, kāda Eiropas Savienībā ir vietējiem un reģionālajiem budžetiem, kas 2011. gadā bija 16,7 % no IKP, sasniedzot 34 % no kopējā Eiropas Savienības publisko izdevumu apjoma. Svarīga nozīme ir tiešajām investīcijām, kas ir būtisks faktors, lai ekonomika strauji atlabtu. Tāpēc norāda, ka kohēzijas politikai paredzētais finansējums būtu uzskatāms par ieguldījumu, nevis tikai par publiskā sektora izdevumiem;

3.

uzskata: lai labāk izmantotu līdzekļus, nepietiek vienīgi paaugstināt efektivitāti un lietderību resursu piešķiršanā, bet ir jāņem vērā arī teritoriālās atšķirības un šķēršļi, kas var apgrūtināt izaugsmi atsevišķos reģionos, jāanalizē to ietekme uz līdzekļu izmantojumu un jāmeklē veids, kā ierobežot ietekmi uz kohēzijas politiku;

4.

iesaka koncentrēt ES finansējuma līdzekļus katrā konkrētajā teritorijā stratēģiski svarīgās jomās, galvenokārt zināšanu, izglītības, pētniecības un inovācijas jomā, kas radīs sviras efektu attiecībā uz pārējo ekonomikas daļu attiecīgajos reģionos;

5.

uzskata, ka par publiskajiem ieguldījumiem ir kopīgi atbildīgi visi pārvaldības līmeņi, un atzinīgi vērtē ieteikuma projektu par efektīvu publisko ieguldījumu pamatprincipiem, kurus ierosinājusi ESAO (1); iesaka minētos principus pieņemt Eiropas Savienības līmenī un ierosina regulāri uzraudzīt to piemērošanu, izmantojot Reģionu komitejas izstrādātos daudzlīmeņu pārvaldības rādītājus;

6.

atzinīgi vērtē integrēto pieeju attiecībā uz kopējo stratēģisko satvaru turpmākajam plānošanas periodam; ar šo pieeju tiek apvienoti reģionāliem mērķiem paredzētie resursi, lai gan ir grūtības pasākumu koordinēšanā, jo Kopīgo noteikumu regulas projektā iekļautie tematiskie mērķi atšķiras no ELFLA un EJZF noteiktajām sešām prioritātēm;

7.

atkārtoti norāda uz saikni starp kohēzijas politiku un stratēģiju “Eiropa 2020” un uz arī turpmāk pilnībā spēkā esošajiem vispārējiem konkurences un nodarbinātības stiprināšanas mērķiem (ilgtspējīga izaugsme, nodarbinātība un labklājība). Tādēļ būtiska nozīme ir kohēzijas politikas radītajam stimulam pētniecībai, izstrādei, inovācijai un zinātībai, jo tas ļāvis izstrādāt inovatīvus projektus, paaugstinot Eiropas Savienības pievienoto vērtību un uzsverot, ka ir svarīgi kohēzijas politikas programmas un finansēšanas instrumentus saskaņot ar inovācijas un pētniecības politikas pasākumiem;

8.

norāda, ka ir svarīgi apzināt kohēzijas politikas piemērošanas rezultātus, lai novērtētu tās ietekmi. Jebkuram pasākumam jābūt kvantificējamam, kā arī jāanalizē tā atbilstība rezultātu kritērijiem, lai novērtētu, kāds ir tā ieguldījums vietējā un reģionālajā attīstībā. Turklāt uz mērķiem, nevis uz atbilstības nosacījumiem vērsta pieeja dod iespēju reģioniem labāk izraudzīties instrumentus un līdzekļus, kā arī pielāgot tos savām vajadzībām;

9.

uzsver, ka fondu labākai izmantošanai, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus, ļoti svarīga ir daudzlīmeņu pārvaldība un dažādu administratīvo līmeņu sadarbība. Tāpēc atzinīgi vērtē to, ka kopīgā stratēģiskā satvara horizontālajos principos iekļauta daudzlīmeņu pārvaldība un partnerības princips, un apņemas paust viedokli par Komisijas priekšlikuma projektu Eiropas rīcības kodeksam, kas paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 5. panta 3. punktā, lai veicinātu reģionālo un vietējo pašvaldību, saimniecisko un sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizāciju aktīvu līdzdalību visos plānošanas cikla posmos;

10.

atkārtoti uzsver, ka augstāks decentralizācijas līmenis plānošanas, programmēšanas un īstenošanas jomā ir daudz efektīvāks gan izmaksu, gan vietējā līmeņa sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes ziņā, jo tam ir lielas priekšrocības, kad jānosaka vajadzības un prasības un kad jāizstrādā politika ilgtspējīgas un konkurētspējīgas izaugsmes veicināšanai, turklāt vienlaikus tā stiprina autonomiju un vietējo demokrātiju;

11.

uzskata, ka decentralizācijai ar vietējo un reģionālo pašvaldību starpniecību ir ļoti svarīga loma Eiropas reģionu pašreizējo saimniecisko un sociālo atšķirību mazināšanā, tādējādi palīdzot ierobežot negatīvo ietekmi, kas saistīta ar iedzīvotāju izceļošanu no nabadzīgiem lauku reģioniem uz lielajām pilsētām un ar darba tirgu vājinošo emigrāciju no vienas dalībvalsts uz citu; norāda, ka savlaicīga ieguldījumu ilgtermiņa un ikgadēja plānošana un veidošana reģionos ir būtisks nosacījums, lai ieguldījumi būtu mērķtiecīgāki un efektīvāki. Augšupēja pieeja ir izšķiroša, lai nodrošinātu valstu ieguldījumu programmu un attīstības plānu labāku plānošanu;

12.

norāda, ka līdzekļu izlietojuma pievienotā vērtība Eiropas Savienībā ir atkarīga no īpašiem šķēršļiem katrā reģionā, tādējādi nav iespējams izstrādāt visiem reģioniem piemērojamu kopīgu stratēģiju, tāpēc plānošanas periodam paredzētajos tiesību aktos vajadzīgs zināms elastīgums;

13.

uzskata: lai sasniegtu izvirzītos mērķus neatkarīgi no reģionu atšķirībām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir aktīvi jāiesaistās fondu apgūšanā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, sākot ar noteikumu izstrādi līdz pasākumu īstenošanai;

14.

iesaka vietējā un reģionālajā līmenī decentralizēt darbības pārvaldību, jo tas uzlabos koordināciju un fondu savstarpējo papildināmību, kā arī nodrošinās augšupēju pieeju, ņemot vērā katra reģiona vajadzības un raksturīgās iezīmes. Turklāt līdz ar decentralizāciju vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas atbildīgas par pasākumu īstenošanu, tiks noteiktas katrai par darbības programmas pārvaldību atbildīgās iestādes kompetences;

15.

norāda, ka Lisabonas līgumā ir nostiprināts subsidiaritātes princips, un atkārtoti uzsver, ka uz subsidiaritāti balstītas kohēzijas politikas pieeja ir jāsaglabā un jāturpina attīstīt, lai stiprinātu vietējo un reģionālo pašvaldību lomu visos strukturālo pasākumu īstenošanas posmos;

16.

atbalsta subsidiaritātes principa izmantošanu kopā ar proporcionalitātes principu un ne tikai efektivitātes paaugstināšanai: piemēram, būtu jāsaglabā vai pat jānostiprina pašreizējā decentralizētā sistēma darbības programmu izstrādē, lai sekmētu vietējo un reģionālo autonomiju Eiropas kohēzijas politikas praktiskā īstenošanā; tas plānošanu labāk pielāgotu katra reģiona vajadzībām un prioritātēm;

17.

uzskata, ka, lai panāktu patiesi integrētu un uz vietējo līmeni vērstu pieeju, reģionālajām un vietējām pašvaldībām jāuzņemas maksimāli daudz pienākumu katrā reģionā izstrādāto programmu un pasākumu īstenošanā, jo reģioni ir visatbilstošākie partneri tiem, kas atbild par fondiem Eiropas Savienības līmenī, un spēj savstarpēji saistīt Eiropas, attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iniciatīvas;

18.

atkārtoti norāda, ka ex ante nosacījumi būtu jāpiemēro vienīgi jomās, kas tieši saistītas ar kohēzijas politikas īstenošanu, un ir svarīgi izvairīties no kohēzijas politikas apgrūtināšanas ar pienākumiem, kuri uz to neattiecas un sekmē birokrātijas palielināšanos;

19.

atgādina RK nostāju jautājumā par regulas projektu, ar ko paredz kopīgus noteikumus kohēzijas politikas 2014.-2020. gada plānošanas periodā, proti, RK bija norādījusi, ka reģioni un vietējās pašvaldības vairumā gadījumu nav atbildīgas par ekonomikas pārvaldības mērķu sasniegšanu, un tas nozīmē, ka makroekonomisko nosacījumu piemērošana valsts līmenī kohēzijas politiku padarītu netaisnīgāku, vienlaikus radot nedrošību par jauno projektu finansēšanu nākotnē;

20.

atkārtoti apstiprina, ka, tāpat kā Eiropas Parlaments, ir pret makroekonomiskajiem nosacījumiem;

21.

aicina izmantot diferencētu pieeju kvalitātes un kvantitātes rezultātu rādītāju piemērošanā; minētajiem rādītājiem jābūt atbilstošiem un pareizi izraudzītiem, proti, orientējoties uz projektu rezultātu un ilgtermiņa ieguvumiem, nevis teorētiskiem pieņēmumiem, lai Eiropas līmenī mēģinātu saskaņot fondu līdzekļu izlietojuma rezultātu novērtēšanas kritērijus;

22.

pauž nepārprotamu atbalstu novērtēšanas kultūrai, kas dod iespēju pastāvīgi uzlabot stratēģiju un procedūru kvalitāti, un iesaka sekmēt pieredzes un paraugprakses apmaiņu starp valsts iestādēm un reģionālajām pašvaldībām visā Eiropā. Minētā mērķa sasniegšanai RK ierosina izveidot integrētu datubāzi, kurā apkopotu paraugprakses piemērus un tehniskos paņēmienus, un to varētu finansēt, izmantojot jebkuru no vienotā stratēģiskā satvara fondiem;

23.

pauž nožēlu par Padomes prasību ieviest izpildes rezervi. Atgādina par priekšlikumu tās vietā izveidot elastības rezervi, kuru finansē, pamatojoties uz apropriāciju automātisku atcelšanu, lai atbildīgie par politikas pasākumiem varētu orientēties uz vidēja termiņa stratēģiju, tādējādi sekmējot katrai darbības programmai paredzēto līdzekļu izlietojumu;

24.

uzskata, ka iespēja izstrādāt un pielietot stratēģijas, izmantojot integrētus teritoriālus ieguldījumus, kas dod iespēju īstenot starpnozaru pasākumus, finansējot tos no vienas vai vairākām prioritāro projektus asīm vai programmām, nodrošinās to, ka izraudzītie projekti būtiskāk ietekmēs jomu, kurā tie izstrādāti, vienlaikus piešķirot līdzekļiem lielāku pievienoto vērtību un paaugstinot līdzekļu izlietojuma efektivitāti;

25.

atbalsta ierosinājumu apvienot finanšu instrumentus un subsīdijas kā papildinstrumentus, kas veicina līdzsvarotu reģionālo attīstību un pārdomātu izaugsmi. Šo instrumentu pareizai kopīgai izmantošanai jābūt galvenajam aspektam ieguldījumu politikā laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam. Eiropas politikas pētījumu centrs (CEPS) izmantojis minēto ierosinājumu ziņojumā Eiropas Parlamentam, norādot, ka inovatīvi finanšu instrumenti nevar aizstāt atbalstu, un tie būtu piemēroti vienīgi finansiāli rentabliem projektiem;

26.

uzskata, ka daudzgadu finanšu shēmu īstenošanas laikā parādās aspekti, kas varētu mainīt sākotnējos mērķus un prioritātes. Lai gan biežas izmaiņas plānošanā nav vēlamas, vajadzētu būt elastīgākai iespējai pārdalīt daļu no programmai paredzētajiem līdzekļiem; šādai līdzekļu pārdalei visos gadījumos ir jāatbilst sākotnējiem mērķiem un jābūt tādā apjomā, kas būtiski neietekmē šo mērķu sasniegšanu, vienlaikus dodot iespēju tos pielāgot jaunajai situācijai reģionā;

27.

uzskata: lai gan īstenošanas prasības un finanšu kontroles noteikumi kļuvuši stingrāki, nav īstenoti vienkāršošanas pasākumi, kas paziņoti laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam. Gluži pretēji – radušās neproporcionālas izmaksas. Tādēļ Komiteja atkārtoti uzsver nepieciešamību patiešām vienkāršot administratīvo slogu, pievēršot vairāk uzmanības programmu pārvaldībai. Šāda vienkāršošana būtu jāierosina Komisija, ievērojot svarīgākās uzraudzības un pasākumu kontroles prasības, kā arī garantijas saņēmējiem;

28.

ir pārliecināta, ka visi Eiropas Savienības līmenī pieņemtie vienkāršošanas pasākumi būtiski neietekmēs programmu pārvaldību, ja tos nepapildinās arī reāli vienkāršošanas pasākumi valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, ņemot vērā katra administratīvā līmeņa kompetenci;

29.

kā iespējamos pārvaldības vienkāršošanas mehānismus ierosina procedūru un dokumentu standartizāciju, kopīgu IT līdzekļu izmantošanu un vienas pieturas aģentūru efektīvu ieviešanu, tādejādi izvairoties no formalitātēm nodaļu ietvaros vienā un tajā pašā pārvaldes struktūrā;

30.

iesaka plašāk izmantot e-pārvaldi, kurai var būt svarīga loma resursu izmantošanā un attiecībās starp saņēmējiem, patiesajiem labklājības veicinātajiem, iestādēm un dažādu pasākumu īstenotājiem;

31.

iesaka iespēju izmantot standarta izmaksas kā paraugu līdzekļu izlietojuma apstiprināšanai un pamatojumam, un šis paraugs varētu samazināt administratīvo slogu, nemainot pasākumu mērķus;

32.

atkārtoti uzsver iespēju samazināt arī citas birokrātiskas prasības, vienkāršojot ziņojumus un pārbaudes saistībā ar progresa novērtējumu un tā ticamību, uzraudzības procedūras un programmu revīziju;

33.

uzsver no viena fonda finansētu programmu lietderību, kas dod iespēju vienkāršot apstiprināšanu un pārskatīšanu attiecībā uz integrētām programmām, un norāda darbības programmu priekšrocības, izmantojot vairākus fondus. Tādējādi iespējams palielināt ES atbalsta pozitīvo ietekmi reģionos, integrētā veidā izmantojot dažādu attīstības instrumentu sniegtās iespējas;

34.

norāda, ka potenciāls pretrunu avots saistībā ar fondu pārvaldību ir Kopienas noteikumu iekļaušana valstu tiesību aktos, un tādēļ aicina kompetentās iestādes ar vislielāko stingrību pievērsties noteikumu izstrādei un jo īpaši tādu noteikumiem, kam ir horizontāla ietekme uz programmām, piemēram, noteikumiem par līgumiem vai subsīdijām;

35.

uzskata, ka ciešā saikne starp kohēzijas politiku un Eiropas noteikumiem par valsts atbalstu un vispārējas ekonomiskās nozīmes pasākumiem jebkuras reformas gadījumā liek pievērst īpašu uzmanību finansēšanas mehānismu saderībai un tam, lai nerastos papildus administratīvais slogs programmu pārvaldībā;

36.

atkārtoti uzsver skaidras sistēmas nepieciešamību, piemērojot noteikumus par valsts atbalstu finanšu instrumentiem un publiskajām un privātajām partnerībām, lai izvairītos no dubultošanās vai kavēšanās projektu īstenošanā;

37.

aicina Komisija ieviest vienkāršošanas pasākumus, ierobežojot kritēriju skaitu attiecībā uz tiesībām saņemt subsīdijas īpašos atbalsta pasākumos. Tādēļ aicina projektu atlases posmā ieviest rādītājus, kas dod iespēju analizēt gan ieguldījumu ietekmi, gan projektu izstrādes līmeni, tādējādi nodrošinot resursu efektīvāku piešķiršanu un dodot priekšroku projektiem ar lielāku pievienoto vērtību un ietekmi uz ekonomiku; svarīgs priekšnosacījums ieguldījumu ilgtermiņa sekmēm ir vietējo pašvaldību administratīvās spējas stiprināšana, it sevišķi tajos gadījumos, kad attiecīgās pašvaldības ir projektu rezultātu galīgās saņēmējas, attiecībā uz ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un tehnisko uzraudzību, kā arī aktīvu pārvaldību pēc ieguldījumu veikšanas;

38.

iesaka kompetentajām iestādēm izmantot iespēju iegūt privātu līdzfinansējumu projektiem, jo tā ir papildu iespēja kohēzijas politikai, ņemot vērā valsts līdzekļu aizvien lielāko samazināšanos, un tas neapšaubāmi sniegs pievienoto vērtību šai politikai; tādēļ publiskā un privātā sektora partnerības modeļi varētu būt instruments, kas jāizstrādā jaunajā plānošanas periodā; turklāt privātais līdzfinansējums ekonomikas attīstības projektiem palīdzēs nodrošināt to atbilstību, kā arī uzņēmumu līdzdalību un atbildību par uzsāktajām iniciatīvām;

39.

vērš uzmanību uz to, cik svarīga šajā gadījumā ir EIB loma, un uz papildu iespējām, ko sniedz “pamataizdevumi” un “aizdevumi struktūrprogrammu īstenošanai”;

40.

tāpat kā iepriekšējos atzinumos norāda, ka būtu jāapsver iespēja izdot obligācijas svarīgu projektu īstenošanai, kas vidējā termiņā varētu būt saimnieciski rentabli;

41.

atzīst sarežģījumus finanšu instrumentu darbībā pašreizējā periodā, un pauž īpašas bažas par pilsētu un lauku reģionu speciālajām vajadzībām saistībā ar instrumenta Jessica izstrādi. Nesaskaņas starp programmas pārvaldības struktūrām un pašvaldību iestādēm radījušas problēmas. Tādēļ atkārtoti uzsver nepieciešamību sekmēt uz aizdevumiem balstītu instrumentu izmantošanu atsevišķās jomās, īstenojot kohēzijas politiku, un ņemot vērā to palielinošo ietekmi un atbalsta pasākumu efektivitātes radīto stimulu, vienlaikus samazinot slogu reģionālajiem un vietējiem budžetiem, un tāpēc ierosina līdztekus citiem dalībniekiem iesaistīt investīciju bankas;

42.

noraida tādu noteikumu izstrādi, kurus varētu piemērot ar atpakaļejošu spēku, un uzskata, ka nākotnē no šādas prakses jāizvairās, jo tā apgrūtina pārvaldību un rada juridisko neskaidrību; aicina pievērsties proporcionalitātes principam, lai pielāgotu uzraudzības prasības no struktūrfondiem līdzfinansētu projektu apjomam;

43.

uzskata, ka iespēja noslēgt “uzticamības līgumus” starp Eiropas Komisiju un reģioniem varētu novērst revīzijas procedūru dubultošanos atbilstoši proporcionalitātes principam;

44.

uzskata, ka ir vajadzīga īpaša pieeja, izstrādājot ES līmeņa pamatnostādnes par pārvaldības un uzraudzības mehānismiem, kurus piemēro daudzu fondu projektiem vai programmām, lai novērstu administratīvu dubultošanos, kas varētu atturēt no to izmantošanas. Īpaši tas attiecas uz vienotu kompetentu iestāžu iecelšanu, vispārējo pienākumu ziņot un visaptverošu revīziju; Šajā sakarā Komiteja vēlas paust savu viedokli par pamatnostādnēm, ko piemēro jaunajiem daudzfondu projektiem;

45.

norāda, ka par projektu pārvaldību atbildīgajām iestādēm ļoti rūpīgi jāapsver papildlīdzekļu piešķiršana Eiropas Savienības reģioniem, un tādēļ iesaka pielāgot attiecīgās organizācijas tā, lai nodrošinātu abilstošu organizatorisku struktūru ieviešanu šo līdzekļu optimālai izmantošanai.