5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/60

—

atzinīgi vērtē stratēģisko pieeju, ko Komisija ierosinājusi ar sociālo ieguldījumu paketi (SIP), proti, vairāk uzmanības veltīt tam, lai palielinātu iedzīvotāju iespējas un atbalstītu viņu līdzdalību sabiedrībā un darba tirgū, tādējādi uzlabojot iedzīvotāju labklājību, sekmējot ekonomiku un palīdzot Eiropas Savienībai izkļūt no krīzes spēcīgākai, vienotākai un konkurētspējīgākai;

—

pauž nožēlu, ka Komisijas izstrādātajā sociālo ieguldījumu paketē nav atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir praktiskas zināšanas par sociālajām problēmām, un tām ir svarīga loma uz šo problēmu risināšanu orientēto pasākumu koordinēšanā un īstenošanā;

—

norāda, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau attīsta un īsteno sekmīgas programmas, lai risinātu sociālo ieguldījumu paketē minētās problēmas. Tāpēc būtu jāveicina paraugprakses apmaiņa starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

—

aicina Eiropas Savienību, vienojoties ar dalībvalstīm, apsvērt Eiropas sociālo mājokļu sistēmas izveides iespēju, jo sociālajiem mājokļiem ir svarīga nozīme bezpajumtniecības jautājumu risināšanā un tie ir svarīgs elements, lai īstenotu nodrošināšanas ar mājokli stratēģijas un preventīvas stratēģijas bezpajumtniecības novēršanai, kā aicinājusi Komisija;

—

norāda, ka Eiropas Sociālajam fondam vairāk jāņem vērā iedzīvotāju patiesās vajadzības, atļaujot vietējām un reģionālajām pašvaldībām lielāku elastīgumu, lai tās var izvirzīt mērķus vietējā līmenī;

—

aicina Komisiju izstrādāt konkrētu plānu SIP īstenošanai. Tajā vajadzētu iekļaut mehānismus uzraudzībai, koordinēšanai, starptautiskai apmaiņai un savstarpējai pieredzes apmaiņai par tādām tematiskām prioritātēm kā, piemēram, bezdarbs, izglītība, bezpajumtniecība, bērnu nabadzība, iedzīvotāju ar invaliditāti aprūpe un aprūpe vecuma nespējas dēļ.

Ziņotājs

Ahmed ABOUTALEB kgs (NL/PSE), Roterdamas pilsētas mērs

Atsauces dokuments

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” ”

COM(2013) 83 final

1.

atzinīgi vērtē stratēģisko pieeju, ko Komisija ierosinājusi ar sociālo ieguldījumu paketi (SIP), proti, vairāk uzmanības veltīt tam, lai palielinātu iedzīvotāju iespējas un atbalstītu viņu līdzdalību sabiedrībā un darba tirgū, tādējādi uzlabojot iedzīvotāju labklājību, sekmējot ekonomiku un palīdzot Eiropas Savienībai izkļūt no krīzes spēcīgākai, vienotākai un konkurētspējīgākai;

2.

atgādina savu atzinumu par aktīvu iekļaušanu (2008/C 257/01), kurā bija uzsvērts, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgi aktīvas iekļaušanas politikas dalībnieki;

3.

uzskata, ka ilgtspējīgu izaugsmi, līdzsvarotus budžetus un sociālo kohēziju var nodrošināt tikai tad, ja tiks pielikti lielāki centieni, lai radītu jaunas darba vietas, kurās ir pienācīgi apstākļi, un uzlabotu sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu. Tas pilnībā jāņem vērā Eiropas pusgadā, nodrošinot jo īpaši ar pienācīgas kvalitātes darba vietām un nevienlīdzības mazināšanu saistīto mērķu iekļaušanu uzraudzības un koordinācijas mehānismos un tādējādi arī līdzsvaru starp ekonomikas un sociālajiem mērķiem un pastāvīgi cenšoties sekmēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, īpašu uzmanību veltot tam, lai mazinātu reģionālās atšķirības ekonomikas un sociālajā jomā;

4.

vērš uzmanību uz to, ka ar nabadzību un sociālo atstumtību saistītās problēmas ir īpaši saasinātas pilsētu teritorijās, kur dzīvo 80 % Eiropas iedzīvotāju iedzīvotāju un kur tiek radīti 85 % no ES IKP, savukārt lauku apvidos zemāka ienākumu līmeņa un mazāka iedzīvotāju blīvuma dēļ ir smagas sociālas problēmas relatīvā izteiksmē. Pilsētu teritorijās šīs sociālās problēmas koncentrējas noteiktos rajonos, veidojot mikrorajonus, kur iedzīvotāji cieš trūkumu, neskatoties uz pilsētas labklājību;

5.

uzsver, ka cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību ir būtiska, lai visiem iedzīvotājiem, kā tas noteikts ES Pamattiesību hartā, nodrošinātu vienādu piekļuvi tādiem vispārējas nozīmes pamatpakalpojumiem kā, piemēram, mājoklis, izglītība, veselības aprūpe, nodarbinātība un sociālie pakalpojumi. Lai to sasniegtu, viens no priekšnoteikumiem ir solidaritāte starp iedzīvotājiem no visām sabiedrības grupām. Lai šos pamata pakalpojumus varētu izplatīt, vajadzīga visaptveroša pieeja, kurai ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa orientācija un kas iedzīvotājus cieši iesaista risinājumu meklēšanā;

6.

aicina visas ES iestādes nepārprotami apņemties iesaistīt iedzīvotājus visos politikas attīstības posmos no debatēm līdz īstenošanai. Šajā laikā ir ļoti svarīgi atgūt uzticēšanos ES demokrātiskajām institūcijām, pilnībā ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības un cerības. Turklāt, meklējot risinājumus vietējā līmenī un izmantojot iedzīvotāju enerģiju, gatavību uz rīcību un zināšanas par patiesajām vajadzībām vietējā līmenī, ES būs labākas iespējas rast reālistiskus un efektīvus risinājumus sabiedrības problēmām. Ieguldījumi kopienās vietējā līmenī rada stabilu apkārtējo vidi, un tas pozitīvi ietekmēs drošības sajūtu;

7.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst, ka nodarbinātības un sociālā politika galvenokārt ir dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē; tādējādi tā ievēro subsidiaritātes principu;

8.

atbalsta Komisijas viedokli, ka cīņā pret bezdarbu ir svarīgi likt lielāku uzsvaru uz pasākumiem, kuru mērķis ir jaunu darba vietu radīšana, bezdarba samazināšana, mūžizglītība, pasākumi konkurētspējas darba tirgū uzlabošanai, izglītība, apmācība, iespēju vienlīdzība un citi pasākumi, lai uzlabotu iedzīvotāju prasmes un iespējas. Tādi pasākumi ir arī darba ņēmēju mobilitātes sekmēšana un mikrokredītu nodrošināšana tiem, kas vēlas izveidot vai izvērst uzņēmumus;

9.

pauž nožēlu, ka Komisijas izstrādātajā sociālo ieguldījumu paketē nav atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma. Gan kā dzīvesvietām, darbavietām vai mācību centriem, gan arī kā aprūpes centriem cilvēkiem ar invaliditāti un vecuma nespējas dēļ vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga ietekme uz vairuma Eiropas iedzīvotāju dzīvi. Vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī tiek sniegts vairums sociālās jomas pakalpojumu un pabalstu;

10.

uzskata, ka aktīvu iekļaušanas stratēģiju integrēta īstenošana, uz ko aicina Eiropas Parlaments un Komisija, būs sekmīgāka, ja vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs spēcīgāka loma lēmumu pieņemšanā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir sākotnējas zināšanas par sociālajām problēmām, un tām ir svarīga loma šo problēmu risināšanai paredzēto pasākumu koordinēšanā un īstenošanā. Pieredze sociālo problēmu risināšanā ir būtiska, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus. Tāpēc vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir noteicoša loma Eiropas pusgadā un sarunās par valstu reformu programmām un to īstenošanu;

11.

uzsver, ka darbam ir jāatmaksājas. Tas nozīmē, ka jānodrošina pienācīga minimālā alga un kvalitatīvas darba vietas. Ja persona (pārejošu laika periodu vai pagaidām) nespēj strādāt, viņai jābūt nodrošinātai pienācīgai iztikai un vienlīdzīgai piekļuvei pamata profilaktiskiem, prasmes uzlabojošiem un motivējošiem pakalpojumiem. Tāpēc RK aicina Eiropas Komisiju pievērst uzmanību vajadzībai ieviest Padomes 1992. gada Ieteikumu par minimālajiem ienākumiem;

12.

atzīmē, ka vietējām pašvaldībām jāizmanto to visu personu, pilsoniskās sabiedrības un uzņēmumu enerģija, kas darbojas attiecīgajās pilsētu teritorijās. Būtu jāsekmē sociālo uzņēmumu inovatīvais gars, jo tie var izvirzīt jaunus risinājumus, lai apmierinātu pieprasījumu pēc pakalpojumiem un infrastruktūras. Reģioniem un pilsētām vajadzētu censties iesaistīties kopējas radīšanas procesā, veidojot produktīvas partnerības ar privāto sektoru un pilsoniskās sabiedrības grupām, vienlaikus sekmējot iedzīvotāju patiesu un plašu līdzdalību visos sociālās inovācijas posmos (idejas, plānošana, izmēģināšana, attīstīšana un īstenošana);

13.

uzskata, ka vietējā un reģionālajā līmenī sociālās iekļaušanas un integrācijas politikā ir būtiski iesaistīt visus iedzīvotājus; nevajadzētu būt atšķirībām starp trešo valstu valstspiederīgajiem un ES pilsoņiem. Vērš uzmanību uz to, ka jaunpienācēju ieplūšana, ko izraisījusi mobilitāte ES iekšienē, rada problēmuzdevumus, jo jāpielāgo publiskie pakalpojumi un aprūpe šiem iedzīvotājiem mājokļa, darba vietu, un izglītības ziņā. Integrācijas pamatprasības ES iedzīvotājiem kopumā neatšķiras no prasībām citiem jaunpienācējiem. Viņiem jāapgūst jauna valoda, jāiepazīstas ar jaunām institūcijām un dažkārt ar atšķirīgām sociālajām normām;

14.

pauž nožēlu, ka Komisija tikai daļēji ir izmantojusi Eiropas Parlamenta pašiniciatīvas ziņojumu par sociālajiem ieguldījumiem (2012. gada 25. jūlijs, 2012/2003 INI), kurā ir aicināts uzlabot pārvaldību, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības un sociālajā jomā, un nav ierosinājusi nekādus papildu resursus. Sociālo ieguldījumu paketei vajadzētu būt plašākai un tajā vajadzētu iekļaut ne tikai politikas ieteikumus dalībvalstīm un paziņojumus par dažām likumdošanas iniciatīvām. Īpaši šajā krīzes laikā vajadzētu censties Eiropas un valstu budžetos iekļaut nodarbinātības un sociālo ieguldījumu programmas;

15.

atzīmē, ka sociālo ieguldījumu paketē ir visaptveroša informācija par sociālajām tendencēm Eiropā. Izmantoto datu un informācijas pamatā ir valstu vai reģionālās tendences un statistikas dati. Šāda apkopota informācija pietiekami neatspoguļo vietējā līmeņa problēmas vai dažādās sociālās vajadzības un trūkumu salīdzinājumā starp pilsētu, reģionālo vai valsts līmeni. Būtiski ir vākt informāciju par to, kas darbojas un kas nedarbojas vietējā līmenī, lai nodrošinātu, ka īstenotie pasākumi iedarbīgi un efektīvi palīdz sasniegt sociālās politikas mērķus. RK rosina Eiropas iestādes vākt datus un informāciju par sociālajām tendencēm vietējā un reģionālajā līmenī un analizēt un novērtēt sociālās iekļaušanas politikas, ko īsteno reģionālās un vietējās pašvaldības un it sevišķi nozīmīgākās pilsētas;

16.

norāda uz vēl aizvien pastāvošajiem ierobežojumiem, kuru cēlonis ir dzimums, un tie izpaužas vēl spēcīgāk grupās, kas vienlaikus saskaras ar vairākiem neizdevīgiem faktoriem (piemēram, sievietes un vientuļie vecāki), atzinīgi vērtē, ka Eiropas Komisija šo īpašo problēmu apzinās un vēlas tai veltīt attiecīgu uzmanību;

17.

atzīst, ka paziņojums tomēr varētu būt pagrieziena punkts, ja sociālo politiku definētu kā ieguldījumus sabiedrībā nevis kā tirgus nepilnību sekas. Sociālo politiku definējot šādā veidā, varētu sekmēt pārvirzīšanos no korektīviem pasākumiem uz preventīviem pasākumiem, tādējādi risinot dažādas problēmas, piemēram, sociālo atstumtību, pirms tās attīstās, vai arī aprūpes nepieciešamības attālināšanu, sekmējot personas autonomiju un aktīvas vecumdienas;

18.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome 2013. gada 27. un 28. jūnija sanāksmē atzinusi nepieciešamību stiprināt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) sociālo dimensiju. Uzdevums ir tādu instrumentu izveide Eiropas Savienībā, ar kuru palīdzību varētu ilgtermiņā nodrošināt patiesas ekonomiskās konverģences un sociālā progresa potenciālu visās dalībvalstīs, un nepaļauties uz iekšējās devalvācijas mehānismiem, ar kuriem var risināt tikai asimetrisku satricinājumu radītas problēmas. Tāpēc cerīgi raugās uz 2013. gada oktobra sākumā gaidāmo Komisijas paziņojumu par EMS sociālo dimensiju;

19.

uzskata, ka ekonomiskās un monetārās savienības sociālo dimensiju atbilstoši Eiropas Parlamenta ieteikumam (1) varētu balstīt uz tādu sociālo ieguldījumu paktu, kura pamatā būtu pakta “Euro plus” modelis. Tādējādi tiktu izvirzīti mērķi attiecībā uz sociālajiem ieguldījumiem, kas jāveic dalībvalstīm, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības, sociālajā un izglītības jomā. Sociālo ieguldījumu pakts jāpapildina ar pārskatu par progresu nodarbinātības un sociālās politikas jomā, kurš jāsagatavo Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomei (EPSCO) atbilstoši LESD 148. pantam, lai apzinātu nelīdzsvarotību nodarbinātības un sociālajā jomā, kas varētu apdraudēt ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti;

20.

aicina Eiropas Komisiju rūpīgāk pārbaudīt tādas Eiropas Savienības bezdarbnieka pabalsta shēmas ieviešanas iespējas, ko varētu izmantot kā automātiskas stabilizācijas instrumentu EMS līmenī;

21.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropadomes secinājumos (2) uzsvērts, ka “tās iespējas, ko sniedz ES pastāvošā fiskālā sistēma, lai panāktu līdzsvaru starp vajadzību pēc produktīviem publiskiem ieguldījumiem un fiskālās disciplīnas mērķiem”, būtu arī turpmāk jāizmanto Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā; tāpēc pauž cerību, ka Komisija tālāk risinās jautājumu par publisko izdevumu kvalitāti, tostarp izvērtējot iespēju budžeta deficīta aprēķinos tekošos izdevumus nodalīt no ieguldījumiem, lai neaizkavētu publiskus ieguldījumus, kas neto ieguvumu nodrošina ilgtermiņā;

22.

uzskata, ka izglītībai (gan formālajai, gan neformālajai) jābūt svarīgam sociālo ieguldījumu paketes elementam. Nevienlīdzība piekļuvē izglītībai – īpaši augstas kvalitātes izglītībai, kas jauniešus sagatavo nodarbinātības iespējām iekļaujošā informācijas sabiedrībā un viņiem dod iespēju kļūt par aktīviem pilsoņiem kompleksā un demokrātiskā sabiedrībā, – ir būtisks šķērslis, kurš kavē nabadzības samazināšanu un ekonomikas izaugsmes palielināšanu. Dalībvalstīm jāapņemas ieguldīt visu grupu izglītībā, mūžizglītībā un apmācībā, īpašu uzmanību veltot bērnībā iegūstamajai izglītībai un piekļuvei augstākajai izglītībai, uzņēmumu un izglītības iestāžu sadarbībai, apmācībai darba vietā un īpašai apmācībai jomās, kurās trūkst darbaspēka (piemēram, medicīna, tīrās tehnoloģijas, IKT) ), kā arī mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas mazināšanai;

23.

atzinīgi vērtē, ka Komisija īpašu uzmanību pievērš izglītībai un apmācībai, un uzskata, ka šajā procesā lielāka uzmanība jāpievērš profesionālajai izglītībai un tās kvalitātei, ieviešot praktiskus pasākumus profesionālās orientācijas, kā arī izglītošanās un apmācības posmā. Eiropas Savienībā ir vajadzīgs vairāk amatnieku, inženieru un tehniķu, lai ES ekonomika būtu konkurētspējīga globalizētā pasaulē. Diemžēl Eiropas Savienībā aizvien mazāk un mazāk cilvēku interesējas par profesionālo izglītību, lai arī tā piedāvā lieliskas iespējas samazināt bezdarbu un virzīties uz ilgtspējīgu ekonomiku;

24.

uzskata, ka profesionālajai tālākizglītībai un mūžizglītībai jābūt augsti vērtētai. Eiropas Savienībai vajadzētu nākt klajā ar pietiekamiem ilgtermiņa pasākumiem un rezervēt pietiekamu finansējumu no Eiropas Sociālā fonda, lai paaugstinātu profesionālās izglītības līmeni;

25.

uzsver: papildus tam, ka īpašu uzmanību velta darba tirgus piedāvājuma pusei, lielāka uzmanība jāvelta arī darba tirgus pieprasījuma pusei. Nav noliedzams, ka bezdarbniekiem parasti ir zema kvalifikācija un ka vakantās darba vietās ir vajadzīgas augsta līmeņa prasmes, un šajā krīzes laikā pieprasījuma puses pasākumi ir jāpapildina ar piedāvājuma puses instrumentiem, kas ir plašāki nekā darba tirgus ierobežojumu atcelšana, darba spēka izmaksu samazināšana un iniciatīvas, kuru mērķis ir bezdarbniekiem piedāvāt slikti apmaksātus darbus. Jāuzlabo mazkvalificēto darbinieku un bezdarbnieku kvalifikācija, nodrošinot viņiem nepieciešamās apmācības iespējas;

26.

aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības veicināt labāku analīzi par nākotnē vajadzīgajām prasmēm, attīstīt labāku atbilstību starp prasmēm un darba tirgus vajadzībām un novērst plaisu starp izglītības un darba vidi. Tas īpaši attiecas uz viszemākajiem darba tirgus segmentiem, kur iekļaušanās darba tirgū būtu jāveicina elastīgā un nebirokrātiskā veidā. Piemēram, Nīderlandē valdības, uzņēmumi un izglītības iestādes ir parakstījuši “Tehnoloģiju paktu”, kura mērķis ir uzlabot saikni starp izglītību un darba tirgu tehnoloģiju nozarēs un tādējādi samazināt tehniskā personāla trūkumu. Šis pakts ir apstiprināts valsts līmenī, bet tajā galvenokārt ir iekļauti pasākumi, kas jāīsteno, izmantojot reģionālu un nozaru pieeju un izmantojot jau pastāvošās struktūras, piemēram, dažādus vietējos zināšanu centrus “kenniswerkplaatsen”, kuri pievēršas talantu attīstībai, pilsētu dzīvotspējai un sabiedrības veselībai Roterdamā;

27.

uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas efektīvāk izmantot visu darbaspēka potenciālu. Attiecībā uz iedzīvotājiem, kas visvairāk ir atstumti no darba tirgus, var tikt ieviesti atbalsta pasākumi, kas ir valsts un/vai teritoriālo struktūru kompetencē;

28.

iesaka Komisijas pieejas trim pastāvošajiem principiem – pietiekams ienākumu atbalsts, aktīva integrācija un kvalitatīvi pakalpojumi – pievienot [sociālo] līdzdalību; šo pieeju Komisija izvirzījusi, lai veicinātu to cilvēku aktīvu iekļaušanu, kas ir visvairāk attālināti no darba tirgus. Sociālajai līdzdalībai un iekļaušanai jābūt nozīmīgiem elementiem, lai sasniegtu Kopienas sociālos mērķus un pilnveidotu un saglabātu stabilas labklājības sistēmas. Iedzīvotājiem jādod iespējas īstenot savu potenciālu un pilnībā izmantot un izkopt savas prasmes, un kā mērķis jāizvirza saimnieciskā patstāvība;

29.

uzskata, ka vairāk jāprecizē, ko nozīmē piekļuves atbalsta shēmām nosacījumi. Nosacījumus var uzskatīt par pieņemamiem, ja ir paredzēti sociālie pabalsti, lai personām nodrošinātu atbalstu un piedāvātu iniciatīvas, kuru mērķis ir viņus atkal iekļaut darba tirgū, izglītībā vai apmācībā;

30.

norāda uz aplēsēm, ka 56 miljoniem Eiropas iedzīvotāju, kuri vecāki par 15 gadiem, nav bankas konta, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu nodrošināt katram Eiropas Savienības iedzīvotājam tiesības uz bankas pamatkontu;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izpētīt jaunu finanšu instrumentu izmantošanu un jo īpaši sociālo atdevi no ieguldījumiem un sociālo ieguldījumu obligācijas, lai palielinātu publisko sociālo ieguldījumu īpatsvaru, un aicina Komisiju nākt klajā ar detalizētākiem priekšlikumiem šajā jautājumā, nosakot, ka ES publiskā iepirkuma noteikumos jāņem vērā sociālā atdeve no ieguldījumiem; šajā sakarā atbalsta priekšlikumu ieviest ES krājkontu, kas varētu nodrošināt Eiropas Savienībai papildu finansējumu, kurš sekmētu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanu vietējā un reģionālajā līmenī;

32.

uzsver, ka dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām vajadzētu izmantot priekšrocības, ko sniedz to iedzīvotāju daudzveidība. Inovācijas priekšnoteikums ir iekļaujoša kultūra, kurā ir droši būt vienreizējam un īpašam un sadarboties ar citiem šajā daudzveidībā;

33.

norāda, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau attīsta un īsteno sekmīgas programmas, lai risinātu sociālo ieguldījumu paketē minētās problēmas. Šajā sakarā var minēt tādus piemērus kā vienoti kontaktpunkti (jaunatnes lietu dienesti), reģionālie jaunatnes un ģimenes centri, nodrošināšanas ar mājokli stratēģijas un preventīvas stratēģijas bezpajumtniecības novēršanai, stratēģijas ieguldījumu sociālās atdeves jomā, sociālās ietekmes obligācijas, talantu mājas, bērniem draudzīga apkārtējā vide un pilna līdzdalība. Tāpēc ir jāveicina paraugprakses apmaiņa starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Partnerība un sadarbība starp vietējām pašvaldībām tām dod iespēju piekļūt lielākiem resursiem un pieredzei, vienlaikus sekmējot dažādas jomas pārstāvošu partneru plašu līdzdalību attīstībā. Šī pieredze ir pilnībā jāņem vērā, veidojot zināšanu bāzi, kas ierosināta sociālo ieguldījumu paketē, un atbalstot šādas pieredzes apmaiņu saistībā ar Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu;

34.

norāda, ka integrācijas programmas ir finansējis gan Eiropas Integrācijas fonds (INTI), gan Eiropas Sociālais fonds (ESF). Tomēr finansējuma avots pārāk bieži ir ierobežojis pakalpojumu sniegšanas apjomu. Būtu jāuzsver, ka, ņemot vērā aizvien lielāko mobilitāti Eiropas Savienībā, nākamajā budžeta programmā būtu jāparedz finansējums ES pilsoņu mobilitātes atbalstam, apvienojot prioritātes no abiem fondiem, un jāizveido finansēšanas programma, kas paredzēta visiem valstspiederīgajiem neatkarīgi no viņu pilsonības. Šos jaunos finansēšanas līdzekļus varētu izmantot, lai ES iedzīvotājus iekļautu valodu apmācības un ievirzes programmās, to īstenojot ciešā sadarbībā ar citiem iesaistītajiem dalībniekiem, piemēram, NVO un jo īpaši privāto sektoru. Komisijai jāizmanto sava ietekme un jāaicina dažas vietējās un reģionālās pašvaldības nosūtošajās valstīs izmantot Eiropas sociālo fondu (ESF) un Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), lai veiktu apjomīgus ieguldījumus savu iedzīvotāju sociālajā un ekonomiskajā attīstībā;

35.

atzīmē: lai arī migrācija dalībvalstīs un starp tām cilvēkiem sniedz iespēju meklēt izeju ekonomikas lejupslīdes apstākļos, aptverošāki un ilgtermiņa sociālie ieguldījumi reģionos un vietējās pašvaldībās (kas vislabāk izprot savu kopienu apstākļus) var palīdzēt pārvarēt krīzi ilgtspējīgākā veidā, mazinot spiedienu uz cilvēkiem, kam jāpamet savas dzīvesvietas, ģimenes un kopienas darba meklējumos. Turklāt cilvēku iespējas migrēt uz citām dalībvalstīm darba vai izglītības iespēju u.c. meklējumos var mazināties nepietiekamas valodu prasmes dēļ; atkārtoti jāīsteno pasākumi, lai uzlabotu valodu apmācību un tādējādi atbalstītu īstermiņa migrāciju, kamēr izdosies atrast ilgāka termiņa risinājumus. Turklāt tas sekmēs sociālo iekļaušanu;

36.

atbalsta Komisijas viedokli par demogrāfisko pārmaiņu un sabiedrības novecošanas ietekmi vietējā līmenī – tā rada jaunu pieprasījumu pēc sociālās infrastruktūras un publisko telpu pieejamības. Ņemot vērā pieaugošo nabadzību vecāka gadagājuma cilvēku vidū, jāveido ilgtspējīgas sociālās drošības sistēmas un pakalpojumi, kam jābūt pieejamiem visiem un ko visi var atļauties. Ir jāpāriet no koriģējošā uz preventīvo modeli, kas dod iespēju paildzināt funkcionālo autonomiju un iedzīvotāju iekļaušanu sabiedrībā. Īpaša uzmanība būtu jāvelta aktīvu un veselīgu vecumdienu veicināšanai Eiropas iedzīvotāju vidū, no institucionālas pieejas pārvirzoties uz pieeju, kas balstīta uz kopienas līdzdalību;

37.

pauž nožēlu, ka Komisijas dienestu darba dokumentā “Ilgtermiņa aprūpe saistībā ar sabiedrības novecošanu” uzmanība nav pievērsta tādiem jautājumiem kā nabadzība, sociālā atstumtība un pienācīgi ienākumi vecākiem cilvēkiem, jo ilgtermiņā šīs problēmas var palielināt pieprasījumu pēc ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. RK arī vēlētos redzēt dziļāku analīzi par to, kā struktūrfondu līdzekļus varētu izmantot ilgtermiņa aprūpei vajadzīgo ieguldījumu nodrošināšanā;

38.

uzskata, ka līdz ar Sociālo ieguldījumu paketi vairāk būtu jāatzīst sociālās ekonomikas nozīme, jo Eiropas Savienībā darbojas 2 miljoni sociālo uzņēmumu (t. i. 10 % no visiem ES uzņēmumiem) un tajos strādā vairāk nekā 11 miljoni algotu darbinieku (t. i. 6 % no visu Eiropas Savienībā strādājošo kopskaita). Tāpēc Komiteja vēlreiz pauž atbalstu Eiropas Savstarpējās sabiedrības statūtu pieņemšanai, ko 2013. gada martā ieteica arī Eiropas Parlaments;

39.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt profesionālo sadarbību starp veselības un sociālās aprūpes nozarēm un starp formālajiem un neformālajiem tīkliem kopienā. Ir vajadzīgas zināšanas par dažādiem atbalsta veidiem, ko sniedz citi atbalsta sniedzēji, un par brīvprātīgo, profesionāļu un citu atbalsta sniedzēju papildinošo darbību. Profesionāļiem daudz vairāk jāiedziļinās vietējos apstākļos; sadarbojoties un atvieglojot darbu, var stiprināt citu sniegto atbalstu un brīvprātīgo darbu un viņiem palīdzēt. Šo jauno pieeju pārvaldībai, kas veiksmīgi tiek piemērota dažās Eiropas pilsētās, vajadzētu atbalstīt ar instrumentiem Eiropas līmenī, lai izplatītu paraugpraksi visā Eiropā. Tā ir piemērota, ieviešot sistēmas, kurās iekļauta gan informācija par iedzīvotājiem (sociālo apstākļu izklāsts un slimības vēsture), gan arī piekļuve informācijai par pieejamajiem resursiem un pakalpojumiem (katalogs vai pakalpojumu un resursu apkopojums, izmantojamās inovatīvās tehnoloģijas, piemēram, tālaprūpe, attālināta uzraudzība…);

40.

aicina Eiropas Savienību, vienojoties ar dalībvalstīm, apsvērt Eiropas sociālo mājokļu sistēmas izveides iespēju, kā RK norādījusi 2011. gada oktobra atzinumā un kā Eiropas Parlaments pieprasījis 2013. gada 11. jūnija rezolūcijā. Kaut gan sociālie mājokļi nav tiešā ES kompetencē, daudzas ES politikas jomas (konkurences politika, iekšējais tirgus, struktūrfondi, energoefektivitātes politika, vides tiesību normas utt.) tieši ietekmē sociālo mājokļu jomu. Tāpēc ir vajadzīga koordinēta sistēma, lai nodrošinātu atbilstību pamattiesībām un saskaņotību starp ES politikām, kas ietekmē mājokļu jomu. Šajā saistībā RK atgādina, ka saskaņā ar līgumu par ES publiskās struktūras var brīvi noteikt, kā organizējama sociālo mājokļu joma un kādas mājsaimniecības tā aptver. Turklāt RK uzskata, ka sociālie mājokļi ir svarīgs kohēzijas faktors un, lai veicinātu sociālo daudzveidību, tiem nav jābūt pieejamiem tikai nelabvēlīgākā situācijā esošām iedzīvotāju grupām;

41.

atgādina dalībvalstīm un Komisijai, ka izdevumi sociālajiem mājokļiem palīdz risināt steidzamas sociālās vajadzības, veidojot pamatu stratēģiskiem sociālajiem ieguldījumiem. Tie arī palīdz ilgtspējīgā veidā vietējā līmenī nodrošināt darba vietas, kuras nevar pārvietot, stabilizēt ekonomiku, aizkavējot “īpašuma burbuļus”, pielāgoties klimata pārmaiņām un cīnīties pret enerģētisko nabadzību. Turklāt RK uzsver, ka sociālajiem mājokļiem ir svarīga nozīme bezpajumtniecības jautājumu risināšanā un tie ir svarīgs elements, lai īstenotu nodrošināšanas ar mājokli stratēģijas un preventīvas stratēģijas bezpajumtniecības novēršanai, kā aicinājusi Komisija;

42.

atzinīgi vērtē bezpajumtniecības iekļaušanu starp SIP prioritātēm un aicinājumu dalībvalstīm “risināt bezpajumtniecības problēmu, izmantojot visaptverošas stratēģijas, kuru pamatā ir profilakses pasākumi, uz mājokļiem vērstas pieejas un pārskatīti noteikumi un prakse izlikšanas jomā, ņemot vērā galvenos secinājumus, kuri izklāstīti šajā paketē sniegtajās vadlīnijās par bezpajumtniecības novēršanu”. Šajā sakarā RK aicina Komisiju attīstīt konkrētu ES sistēmu iesaistīto dalībnieku – īpaši, attiecīgo valsts, reģionālo un vietējo struktūru – atbalstam, lai varētu virzīt uz priekšu jautājumu par bezpajumtniecības likvidēšanu, ņemot vērā Reģionu komitejas pašiniciatīvas atzinumu šajā jomā;

43.

uzsver: lai ES varētu sasniegt savus sociālos mērķus, tai jāreformē savas pieejas, lai uzlabotu sniedzamā atbalsta kvalitāti un nodrošinātu efektivitāti un iedarbīgumu. Cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību ir vajadzīga sociāla inovācija, tā būtu jāiekļauj struktūrfondu regulās, tai jābūt vienai no prioritātēm programmā “Apvārsnis 2020” un to efektīvi jāatbalsta ar Eiropas Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu. Šajā sakarā un lai labāk sasniegtu izvirzītos mērķus, stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām, jo īpaši Eiropas platformai cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, jābūt par atskaites punktu;

44.

norāda, ka mūsdienu sabiedrība paļaujas un zinātni un tehnoloģiju ne tikai ekonomikas izaugsmes veicināšanā, bet arī sociālās labklājības un progresa nodrošināšanā. Tomēr mijiedarbība starp zinātni/pētniecību un sabiedrību/iedzīvotājiem bieži nav pietiekama un dažkārt tās vispār nav. Tāpēc, plānojot turpmāko Eiropas finansējumu pētniecībai, uzmanība jāvelta ne tikai tehnoloģiju zinātnēm, bet arī sociālajām un humanitārajām zinātnēm, lai attīstītu praksē nozīmīgas zināšanas un pētniecību par problēmām pilsētu un mazapdzīvotu apgabalu apkārtējās teritorijās un apstākļu piemērotību dzīvei un šādas praksē nozīmīgas zināšanas izplatītu pilsētu un lauku politikas veidotājiem. Īpaši ieteicami ir novērtējoši pētījumi par esošo stāvokli, lai izveidotu sistemātiskas zināšanas par īstenoto politikas pasākumu efektivitāti un noskaidrotu, kāpēc tie iedarbojas un uz kurām sociālajām grupām un kādos apstākļos; atzinīgi vērtē iniciatīvas, ko Komisija īsteno sociālās inovācijas atbalstam, un centienus dalīties ar informāciju par pieredzi inovācijā;

45.

vērš uzmanību uz to, ka ES reģionālā politika kopš 1989. gada ir veicinājusi ilgtspējīgu attīstību pilsētās. Izmantojot reģionālās politikas struktūrfondus, tiek veikti ieguldījumi projektos, kas veicina labu vietējo pārvaldību, nodrošina stabilu pilsētvidi, veicina sociālo iekļaušanu un vienlīdzību, atjauno pilsētu teritorijas un sekmē ekonomikas izaugsmi un darba vietu radīšanu. Ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību tuvumu iedzīvotājiem un to zināšanas par vietējām vajadzībām un vēlmēm, būtu jāuzsver, ka pašreizējā finansējuma struktūra būtu vairāk jāpielāgo vietējām vajadzībām, lai pilsētas un pilsētu teritorijas varētu uzņemties lielāku atbildību un vadību integrētu pieeju koordinēšanā pilsētu vai lielpilsētu teritorijās. Lai atbalstītu teritoriālo kohēziju un integrētas pieejas, kas pielāgotas konkrētās teritorijas vajadzībām, būtu jāuzlabo Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda koordinācija;

46.

atzinīgi vērtē priekšlikumu vismaz 20 % no ESF finansējuma katrā dalībvalstī piešķirt sociālās iekļaušanas veicināšanai un cīņai pret nabadzību. RK uzskata, ka šajā jomā vajadzīgi papildu noteikumi, lai nodrošinātu finansējuma pareizu pārvaldību un novirzīšanu to atbalstam, kuriem šis atbalsts ir visvairāk vajadzīgs. Tas nozīmē, ka līdzekļus varētu piešķirt katrā dalībvalstī reģionālajā, nevis centrālajā līmenī, pamatojoties uz to faktoru kopumu, kuri nosaka lielāku vajadzību pēc atbalsta pasākumiem (nabadzības rādītāji, IKP uz vienu iedzīvotāju, nodarbinātība, izglītība, imigrācija utt.);

47.

aicina nekavējoties īstenot Jaunatnes nodarbinātības ierosmi un uzsver vajadzību “Jaunatnes garantiju” shēmas attiecināt uz jauniem cilvēkiem līdz 30 gadu vecumam. Atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto ieteikumu par “Jaunatnes garantiju”, kura mērķis ir savlaicīgi sniegt atbalstu personām, kam draud atstumtība no izglītības, nodarbinātības vai apmācības iespējām. Uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību īpašo lomu tās īstenošanas procesā. Pauž nopietnas bažās par nepietiekamo finansējumu Jaunatnes nodarbinātības ierosmei visā nākamajā plānošanas periodā (6 miljardi EUR) un aicina nekavēties un būtisku daļu no jaunajā budžeta pozīcijā “Jaunatnes nodarbinātības ierosme” paredzētajiem līdzekļiem izmantot jau daudzgadu finanšu shēmas pirmajos gados. NUTS II atbilstības kritērijos būtu jāņem vērā ne tikai kritērijs par jauniešu bezdarbu 25 % apmērā; tajos jāņem vērā arī ievērojamas nobīdes reģionālā līmenī no vispārējā jauniešu bezdarba līmeņa valsts mērogā;

48.

norāda, ka Eiropas Sociālajam fondam tāpēc vairāk jāņem vērā iedzīvotāju patiesās vajadzības, atļaujot vietējām un reģionālajām pašvaldībām lielāku elastīgumu, lai tās var izvirzīt mērķus vietējā līmenī. Vietējās un reģionālās pašvaldības vajadzētu iesaistīt ESF prioritāšu noteikšanā un tā līdzekļu pārvaldībā. Runājot par tiesību aktiem, regulā par turpmāko ESF vajadzētu noteikt vietējām un reģionālajām pašvaldībām lielāku lomu ESF stratēģiskajā pārvaldībā. RK arī aicina noteikt, ka ESF pārvaldības struktūru pienākums ir pierādīt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir bijušas iesaistītas darbības programmu prioritāšu noteikšanā un ar tām saistītajā ESF stratēģiskajā pārvaldībā.

49.

Konkrētāk, atsaucoties uz saviem atzinumiem, kas saistīti ar ES pilsētvides attīstības plānu un 2012. gadā notikušo Kopenhāgenas samitu, RK norāda, ka ir daudzas iespējas, kas uzlabotu pilsētu praktisku līdzdalību: darbības programmas ar skaidru koncentrēšanos uz pilsētām; pilsētas kā starpnieki un to līdzdalība ESF valdēs, pārvaldības komitejās un konsultējošās grupās; un ESF pārvaldības struktūru sadarbība ar pilsētām programmu izstrādē un īstenošanā. Dažām nozīmīgām pilsētām varētu būt lietderīgi izstrādāt savas darbības programmas;

50.

aicina Eiropas Sociālo fondu veicināt inovatīvus pakalpojumu modeļus un jaunajā tiesiskajā regulējumā veicināt un finansēt pakalpojumus, ko sniedz vietējā līmenī, ar mērķi atbalstīt nodarbinātības politikas pasākumus;

51.

atzīmē, ka ES kopējās lauksamniecības politikas (KLP) budžets ir piecas reizes lielāks nekā ESF budžets. Tas, protams, ir saistīts ar faktu, ka KLP viennozīmīgi ir ES kopējā politika, savukārt sociālo politiku ļoti lielā mērā finansē no valstu un pašvaldību budžetiem. Tomēr sabiedrība šo nelīdzsvarotību var arī interpretēt tā, ka ES sociālajai politikai nav piešķirta prioritāte. Tāpēc Komiteja aicina atkārtoti pievērsties ES sociālajai politikai, vienlaikus palielinot ESF resursus;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju jaunajā ESF periodā izmantot integrētus teritoriālus ieguldījumus, lai konsolidētu sociālo, ekonomisko un praktisko attīstību. Ņemot vērā pilsētu svarīgo nozīmi sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas īstenošanā, Eiropas atbalstam jābūt daudz lielākam par līdz šim ierosināto minimālo kvotu 5 % apmērā;

53.

atzīmē, ka stingri ES noteikumi par publisko iepirkumu un valsts atbalstu būtu labāk jāsaskaņo ar sociālajām politikām, lai tās varētu attīstīt un efektīvāk īstenot. Lai šādu saskaņu panāktu RK aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, kā, pamatojoties uz LESD 14. pantu, uzlabot vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību;

54.

iesaka dokumentu īstenot ciešā sinerģijā ar citiem dienestu darba dokumentiem, kas saistīti ar paziņojumu, lai nodrošinātu saskaņotu un efektīvāku īstenošanu. RK aicina Komisiju šajā procesā piemērot holistisku pieeju un tieši sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

55.

aicina Komisiju izstrādāt konkrētu plānu SIP īstenošanai. Tajā vajadzētu iekļaut mehānismus uzraudzībai, koordinēšanai, starptautiskai apmaiņai un savstarpējai pieredzes apmaiņai par tādām tematiskām prioritātēm kā, piemēram, bezdarbs, izglītība, bezpajumtniecība, bērnu nabadzība, iedzīvotāju ar invaliditāti aprūpe un aprūpe vecuma nespējas dēļ. Eiropas pusgada ietvaros ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu apspriesties par gada izaugsmes pētījumu izstrādi un tām vajadzētu būtu lielākai lomai progresa uzraudzībā. Dalībvalstīm vajadzētu izvirzīt prasību intensīvāk apspriesties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tās vairāk informēt un iesaistīt lēmumu pieņemšanā, jo daudzi sociālie ieguldījumi tieši attiecas un vietējām un reģionālajām pašvaldībām.