7.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 174/43

Ziņotāja

Linda Gillham (UK/EA), Runnymede pašvaldības locekle

Atsauces dokuments

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, lai samazinātu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu

COM(2013) 761 final – 2013/0371 (COD)

1.

atzīst, ka plastmasas iepirkumu maisiņu komerciālo panākumu pamatā bija tās pašas īpašības, kas sekmēja arī to izplatību, proti, šo izstrādājumu mazais svars, stingrība un izturība pret noārdīšanos. Saskaņā ar aplēsēm 2010. gadā katrs ES iedzīvotājs izmantoja 198 plastmasas iepirkumu maisiņus, un tiek lēsts, ka 90 % no tiem bijuši vieglās plastmasas maisiņi; vieglās plastmasas maisiņus retāk izmanto atkārtoti, un tie biežāk nonāk atkritumos;

2.

norāda, ka, iepirkumu maisiņiem, kas nav biezāki par 50 mikroniem, raksturīgo īpašību dēļ (viegli, stingri, kā arī izturīgi pret noārdīšanos) to atkārtota izmantošana līdz šim bijusi un joprojām ir ierobežota un tie piesārņo ūdeņus un sauszemi visā pasaulē;

3.

norāda, ka ūdens ekosistēmu piesārņošana ar plastmasas maisiņiem ir problēma, kas ietekmē ne tikai valstis, kuras atrodas pie jūras, bet arī valstis, kurās ir lieli ezeri, jo ievērojams atkritumu apjoms no cietzemes pa upēm nonāk jūrā. Pēc nonākšanas atkritumos plastmasas iepirkumu maisiņi, lielākoties sadaloties gabalos, var saglabāties simtiem gadu. Atkritumos izmesto plastmasas maisiņu kopējais skaits laika gaitā pieaug, un tā ir nopietna globāla problēma;

4.

norāda, ka Eiropas Savienībā plastmasas iepirkumu maisiņus saskaņā ar Iepakojuma un izlietotā iepakojuma direktīvu (Direktīva 94/62/EK) uzskata par iepakojumu. Plastmasas maisiņus tirgū var laist tikai tad, ja tie atbilst attiecīgajām pamatprasībām par iepakojuma samazināšanu, kaitīgo vielu ierobežošanu un piemērotību atkārtotai izmantošanai un reģenerācijai, tostarp pārstrādei, enerģijas reģenerācijai, kompostēšanai un bionoārdāmībai. Tomēr Eiropas Savienībā nav tiesību aktu vai politikas, kas īpaši attiecas uz plastmasas iepirkumu maisiņiem;

5.

atzīmē, ka dalībvalstis ir īstenojušas dažādus pasākumus, lai samazinātu plastmasas maisiņu izmantošanu, sākot no brīvprātīgas vienošanās par fiskāliem pasākumiem (Beļģija, Īrija, Dānija) līdz tādu maisiņu, kas bioloģiski nenoārdās, tiešam aizliegumam, kā tas ir Itālijā. Dažas dalībvalstis, kas cenšas samazināt plastmasas maisiņu izmantošanu, jau ir guvušas lieliskus rezultātus, sākot no 4 uz vienu iedzīvotāju patērētiem maisiņiem Dānijā un Somijā līdz 466 maisiņiem Polijā, Portugālē un Slovākijā;

6.

izsaka atzinību tām dalībvalstīm, kas ir samazinājušas vieglās plastmasas maisiņu gada patēriņu uz vienu iedzīvotāju. No vairākās dalībvalstīs sekmīgi īstenotajiem pasākumiem neapšaubāmi var mācīties, un Komiteja mudina valstu valdības, reģionālās un vietējās pašvaldības visā pasaulē pievērst uzmanību šādiem pasākumiem;

7.

uzsver: lai sasniegtu līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus, visi plastmasas atkritumi, kā tas paredzēts Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, ir jāapsaimnieko kā izejvielas;

8.

ņemot vērā RK nesenos atzinumus (1), uzskata, ka Eiropas Komisijas priekšlikums nav pietiekami vērienīgs, lai samazinātu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņu, un rosina Eiropas Parlamentu un Padomi apsvērt:

9.

uzskata, ka minēto pasākumu apvienojums, tostarp ierosinātā iespēja dalībvalstīm, atkāpjoties no 18. panta, piemērot tirgus ierobežojumus, ir efektīvāka pieeja. Pasākumi būtu savstarpēji atbalstoši, turklāt valstu un reģionālais līmenis būtu vispiemērotākais ekonomikas instrumentu ieviešanai, bet vērienīgs ES līmeņa mērķis būtu nozīmīgs, lai palīdzētu nodrošināt minēto instrumentu ieviešanu un informētības palielināšanu (2);

10.

atbalsta ierosināto definīciju, kurā noteikts, ka materiāla biezums nepārsniedz 50 mikronus, kas ir atbilstošs parametrs, lai novērstu vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu lietošanu, vienlaikus neietekmējot negatīvi daudzkārtējas izmantošanas plastmasas iepirkumu maisiņu, t. s. “bags for life” lietošanu. Plastmasas iepirkumu maisiņi, kuru materiāla biezums nepārsniedz 50 mikronus, veido 90 % no ES patērēto plastmasas iepirkumu maisiņu kopskaita; šādus maisiņus retāk izmanto atkārtoti, un tie biežāk nonāk atkritumos (3);

11.

uzsver ierosinātās direktīvas definīcijas/darbības jomas nozīmīgumu, lai izvairītos no neparedzētam sekām (piemēram, pārejas uz citiem – biezākiem – materiāliem, kas tomēr būtu vienreiz lietojami plastmasas maisiņi, un citiem plastmasas maisiņu veidiem ar līdzīgām funkcijām), kuras tomēr nenodrošinātu vēlamo ietekmi uz vidi, bet varētu veicināt saražotā iepakojuma apjoma palielināšanos;

12.

atbalsta to, ka daudzkārt lietojami iepirkumu maisiņi nav iekļauti samazināšanas mērķos un iespējamos aizliegumos, tomēr uzskata, ka ekonomikas instrumenti būtu jāpiemēro arī daudzkārt lietojamiem iepirkumu maisiņiem, un šajā nolūkā rosina iekļaut minētos maisiņus direktīvas definīcijā/darbības jomā;

13.

norāda, ka mazumtirgotāji bieži bez atlīdzības nomaina šos “bags for life”, un šāda rīcība ir jāveicina. Tāds pasākums var palīdzēt paaugstināt dabas resursu vērtību un izmainīt attieksmi, vairs neuzskatot maisiņu par atkritumiem;

14.

lūdz precizēt, vai ierosinātā definīcija attieksies uz ļoti vieglas plastmasas (plānākas par 10 mikroniem) maisiņiem, ko izmanto svaigu vai neapstrādātu pārtikas produktu vai dzīvnieku barības uzglabāšanai. Plastmasas iepirkumu maisiņu politika minētos maisiņus parasti neskar praktiskuma, higiēnas vai pārtikas nekaitīguma (īpaši, ja tos izmanto jēlas gaļas uzglabāšanai) apsvērumu dēļ. ES novēršanas/samazināšanas mērķī varbūt tomēr vajadzētu tos iekļaut, lai izvairītos no neparedzētam izmaiņām patērētāju attieksmē (4);

15.

lūdz paskaidrot, kāpēc vieglas plastmasas iepirkumu maisiņu definīcija attiecas tikai uz plastmasas maisiņiem, un tajā, nekonkretizējot materiālu, netika iekļauti arī vienreiz lietojami iepirkumu maisiņi no papīra, augu materiāla vai cietes, lai veicinātu atteikšanos no neilgtspējīgiem patēriņa modeļiem un resursu efektīvu izmantošanu;

16.

tāpēc norāda: Eiropas Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā secināts, ka 1000 vienreiz lietojamo plastmasas maisiņu vietā cilvēki lietotu vidēji 127 papīra maisiņus. Novērtējumā pieņemts, ka 50 % plastmasas maisiņu, ko izmanto ar lielveikaliem nesaistītos sektoros, aizstātu ar papīra maisiņiem, ja tos nepadarītu par politikas objektu, kā tas ir, piemēram, Īrijā (5);

17.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pašlaik uzsākto atkritumu apsaimniekošanas politikas pārskatīšanu un cer saņemt skaidrojumu par pozitīvajām un negatīvajām ekoloģiskajām īpašībām, kas piemīt jaunajām tehnoloģijām, kuras iecerēts izmantot oksi-sadalāmu, bioloģiski noārdāmu vai kompostējamu maisiņu ražošanai. Jānoskaidro arī, kā šīs mikroskopiskās daļiņas ietekmē jūras floru un faunu;

18.

stingri iebilst pret bioloģiski noārdāmu un kompostējamu plastmasas maisiņu izslēgšanu no minētās direktīvas definīcijas/darbības jomas. RK atkārtoti pauž bažas par šādu maisiņu maldinošu marķējumu un definīciju un vides interešu daļēju ievērošanu (6). Turklāt pāreja uz bioloģiski noārdāmiem maisiņiem nesamazinātu atkritumos izmetamo maisiņu skaitu. Tas var radīt problēmas arī pašvaldībām saistībā ar plastmasas pārstrādi un izraisīt neizpratni par mājsaimniecībā kompostējamu plastmasu un rūpnieciski kompostējamu plastmasu;

19.

atkārtoti rosina aizliegt “oksi-sadalāmo” plastmasu līdz brīdim, kad turpmākie pētījumi liecinās par šo produktu pievienoto vērtību;

20.

uzskata, ka ražojuma konstrukcijai vai dizainam ir izšķiroša nozīme, lai varētu mazināt atkritumu rašanos. Uzskata: tā kā spēkā esošajā Ekodizaina direktīvā lielākā uzmanība pievērsta ūdens un enerģijas patēriņam, pašreizējā pārskatīšanā varētu risināt tādus jautājumus kā atkārtota izmantošana, reģenerēšanas iespējas un pārstrāde, kā arī patērētāju konsultēšana par iepirkumu maisiņu ilgtspēju;

21.

iesaka turpmāk, pārskatot dizaina prasības, noteikt ražojuma minimālo pārstrādājamo saturu, taču saprot, ka dažiem, piemēram, pārtikas un veselības vajadzībām, izmantotiem materiāliem, jāatbilst īpašiem standartiem;

22.

atbalsta ES minimālo samazināšanas mērķi, kas jāsasniedz ikvienā dalībvalstī, proti, samazināt maisiņu patēriņu līdz 35 maisiņiem uz vienu iedzīvotāju gadā; šis mērķis jāsasniedz pārejas posmā pēc minētās direktīvas stāšanās spēkā. Tas nozīmē ES 2010. gada vidējā vienreiz lietoto plastmasas maisiņu patēriņa samazinājumu par 80 %, un šis samazinājums dažās dalībvalstīs jau ir sasniegts vai pat pārsniegts;

23.

atzinīgi vērtē ierosināto punktu, kas dalībvalstīm dod iespēju, atkāpjoties no Direktīvas 94/62/EK 18. panta, aizliegt savā teritorijā vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu izmantošanu. Šis jaunais nosacījums atspoguļo to, ka aizvien lielāks un lielāks skaits valstu, reģionu un pilsētu visā pasaulē ir aizliegušas vieglās plastmasas maisiņu izmantošanu vai ir apsvērušas šāda aizlieguma ieviešanu, un minētais skaits joprojām pieaug;

24.

atzīmē, ka uz šādiem valstu noteiktiem tirgus ierobežojumiem attiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību 34. līdz 36. pantā noteiktās prasības. Tas nozīmē, ka jānodrošina atbilstība noteiktiem nosacījumiem, proti, aizliegums nedrīkst būt diskriminējošs attiecībā uz noteikta veida vieglās plastmasas maisiņiem salīdzinājuma ar citiem un tas nedrīkst būt slēpts ierobežojums tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Tādēļ Komiteja uzskata, ka visiem šobrīd pieejamajiem vieglās plastmasas maisiņiem līdz 2020. gadam jāpiemēro aizliegums;

25.

rosina Eiropas Komisiju izpētīt līdzekļus, ar ko līdz 2020. gadam ieviest ES līmeņa aizliegumu izmantot vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus mazumtirdzniecībā (7). Komiteja rosina Eiropas Komisiju arī analizēt iespējamos konfliktus ar starptautiskajiem tirgus noteikumiem un starptautiskajām tirdzniecības tiesībām, vajadzību izmainīt Iepakojumu direktīvas juridisko pamatu, nepieciešamā pārejas perioda ilgumu un nepieciešamību kombinēt aizliegumu ar maksu par daudzkārtējas lietošanas plastmasas maisiņiem un citus pasākumus, lai izvairītos no neparedzētām sekām;

26.

iesaka dalībvalstīm, apsverot šādu aizliegumu ieviešanu, iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

27.

aicina pilnībā ieviest principu “piesārņotājs maksā” (8) un norāda, ka dalībvalstis, kas ir sekmīgi samazinājušas plastmasas maisiņu patēriņu, ir ieviesušas ekonomikas instrumentus (nodevas/nodokļus). Tas redzams, piemēram, no iedvesmojošajiem rezultātiem, kas sasniegti Īrijā, kur plastmasas maisiņiem piemērota nodeva, vai Dānijā, kur tie aplikti ar nodokli (9).

28.

atkārtoti norāda, ka vieglās plastmasas un citu iepirkumu maisiņu brīvas izplatīšanas aizliegumam ir pozitīvi rezultāti vairākos reģionos, un tas būtu jāņem vērā (10);

29.

uzskata, ka pamudinājums izmantot ierosinātos instrumentus nav pietiekams, un aicina to ierosinātajā direktīvā mainīt uz pienākumu dalībvalstīm izmantot ekonomikas instrumentus, lai samazinātu plastmasas maisiņu patēriņu un nodrošinātu, ka vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus neizplata bez maksas. Minēto pienākumu varētu pamatot ar Iepakojumu direktīvas 15. pantu, ar ko jau tiek veicināta ekonomikas instrumentu izmantošana;

30.

uzsver, ka ekonomikas instrumentu ieviešana būtu jāuztic dalībvalstīm vai reģioniem ar likumdošanas pilnvarām;

31.

uzsver, ka ekonomikas instrumentu efektivitātes nodrošināšanai ļoti svarīgi ir daži aspekti to ieviešanas galīgajā variantā:

32.

uzskata, ka pienākums ieviest ekonomikas instrumentus būtu jāattiecina ne tikai uz vieglās plastmasas, bet gan uz visu veidu plastmasas iepirkumu maisiņiem, lai veicinātu plastmasas iepirkumu maisiņu atkārtotu izmantošanu, un arī tādēļ, ka vairākkārt lietojamos plastmasas iepirkumu maisiņus praksē reti izdala bez maksas. Vairākkārt lietojamos maisiņus bez maksas tomēr var nomainīt sākotnējais mazumtirgotājs;

33.

uzskata, ka brīvprātīgas iniciatīvas valstu līmenī, tostarp mazumtirgotāju pienākums pieņemt atpakaļ plastmasas izstrādājumus, varētu sekmēt atkritumu apsaimniekošanas un vides aizsardzības iestāžu atbrīvošanu no dažu plastmasas atkritumu veidu, kas rodas visā vērtības radīšanas ķēdē, apstrādes izmaksām;

34.

uzsver, ka ekonomikas instrumenti var vietējām un reģionālajām pašvaldībām radīt ieņēmumus, ko tās varētu izmantot, lai kompensētu ar ieviešanu un piemērošanu saistītās administratīvās izmaksas, un kas nodrošinātu tām līdzekļus, kurus tās var piešķirt vides sakopšanai un vides projektiem;

35.

atkārtoti rosina Eiropas Komisiju izpētīt, kā vislabāk piemērot ES ražotāju paplašinātās atbildības principu plastmasas atkritumu novēršanas un apsaimniekošanas jomā (11);

36.

aicina Eiropas Komisiju apsvērt norādi uz ražotāju paplašinātu atbildību, tādā veidā nodrošinot izmaksu pilnīgu internalizāciju un šāda veida plastmasas atkritumu apstrādes, tostarp piegružošanas, radīto izmaksu pārnešanu no vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuru pārziņā ir atkritumu apstrāde, uz ražotājiem;

37.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu, sākot no šā gada īstenot iniciatīvu “Eiropas sakopšanas diena”;

38.

atkārtoti pauž atbalstu minētajai un tai līdzīgām iniciatīvām, kas palielina vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgumu, risinot vides piegružošanas problēmu. Tas ir priekšnosacījums, lai varētu mainīt izturēšanos un tādā veidā samazināt arvien pieaugošā atkritumu daudzuma ietekmi uz vidi un saglabāt dabas resursus;

39.

piekrīt viedoklim, ka aizvien lielākā plastmasas atkritumu koncentrācija pasaules jūrās ir trauksmes zvans, taču atzīts, ka lielākā daļa šīs atkritumos nekontrolēti nonākušās plastmasas mērojusi ceļu no sauszemes. Plastmasas atkritumi jebkādā vidē nav pieļaujami!