30.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 218/27

—

aicina steidzami veikt papildu pētījumus, lai noteiktu kvotu atcelšanas ietekmi;

—

aicina reālistiski novērtēt ražošanas, iekšējā patēriņa un eksporta perspektīvas vidējā un ilgākā termiņā;

—

aicina veikt salīdzinošu pētījumu par lielo piena ražotāju valstu piensaimniecības politiku, kā arī padziļināti izvērtēt Šveices pieredzi;

—

aicina novērtēt pašreiz notiekošo divpusējo tirdzniecības sarunu ietekmi;

—

aicina noteikt obligātu prasību par ražošanas apjoma samazināšanu krīzes apstākļos;

—

aicina piena nozares tiesību aktu kopumā paredzēto apjoma pārvaldības iespēju attiecināt arī uz kalnu apvidos saražoto pienu;

—

aicina par prioritāti noteikt Eiropas Savienības iekšējo tirgu stabilizēšanu un to turpmākās pastāvēšanas nodrošināšanu;

—

ierosina, lai eksporta stratēģijā tiktu palielināts atbalsts inovācijai to piena produktu nozarē, kam ir augsta pievienotā vērtība;

—

ierosina veidot ciešas partnerattiecības ar Vidusjūras reģiona dienvidu un Tuvo Austrumu valstīm, kurām nav pietiekami daudz zemes un ūdens, lai ražotu pienu par samērīgām izmaksām, jo šo valstu piena tirgus ir vieglāk pieejams nekā Āzijas tirgus;

—

aicina Komisiju sagatavot līdzsvarotu lauku un piensaimniecības attīstības projektu kalnu apgabaliem, mazāk labvēlīgiem apgabaliem, kuros ir attīstīta piena ražošana, tālākajiem reģioniem un tām dalībvalstīm, kurās lielāko daļu piena produkcijas nodrošina ļoti mazas lauku saimniecības.

Ziņotājs

René SOUCHON kgs (FR/PSE), Overņas reģiona padomes priekšsēdētājs

Atsauces dokuments

Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Tirgus stāvokļa attīstība un attiecīgie nosacījumi piena kvotu sistēmas darbības pakāpeniskai izbeigšanai – otrais “raitas pielāgošanās” ziņojums”

COM(2012) 741 final

1.

atgādina, ka daudzās dalībvalstīs un reģionos piensaimniecība ir reģionālās ekonomikas pamats un šajā nozarē tiek radīta ievērojama daļa lauksaimniecības pievienotās vērtības. Turklāt piena ražotāji veic ekoloģiski nozīmīgu uzdevumu, paliekoši ietekmē ainavu, to izkopdami, kā arī nodrošina darbavietas daudziem lauku reģionu iedzīvotājiem;

2.

norāda, ka reformu īstenošanā ir jāievēro reģionālās un strukturālās atšķirības piena lopu audzēšanas un piensaimniecības nozarē. Daudzos reģionos pienu pārsvarā ražo mazos un vidējos ģimenes uzņēmumos. Savukārt citos noteicošie piena ražotāji ir lieli lauksaimniecības uzņēmumi. Tāpēc piena nozares reformas nedrīkst kaitēt ģimenes uzņēmumiem, jo tie visvairāk sekmē ilgtspējīgu attīstību;

3.

atgādina par nepieciešamību panākt piena ražotāju ienākumu stabilitāti, lai ar šiem ienākumiem viņi varētu sev nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni, kā arī lai nodrošinātu piena nozares nākotni un kvalitatīvu piena produktu apgādes drošību Eiropas patērētājiem;

4.

atzīst, ka Eiropas Savienībā no 2008. līdz 2015. gadam notikušais dāsnais piena kvotu apmēra pieaugums par 8 % neizraisīja nedz strauju kāpumu piena ražošanā, nedz pārāk strauju kvotu vērtības krišanos, bet konstatē, ka šī apjoma palielināšana divas reizes izraisīja būtisku produkcijas pieaugumu, vairākās valstīs līdz galējai robežai noslogojot pārstrādes iekārtas, īpaši piena pulvera kaltēšanas torņus;

5.

konstatē, ka kopš 2010. gada stāvoklis pasaules tirgos ir bijis labvēlīgs, ļaujot bez kompensāciju izmantošanas Eiropas Savienības piena produktu, īpaši sviesta un piena pulvera cenas pielīdzināt pasaules tirgus cenām, taču tas vēl neliecina par pasaules cenu stabilitāti vidējā vai ilgākā termiņā;

6.

konstatē, ka kopš 2003. gada Eiropas Komisijas argumentācija par piena kvotu atcelšanu un tirgus liberalizāciju kļūst arvien pretrunīgāka;

7.

atgādina, ka PTO sarunas kopš 10 gadiem ir nerezultatīvas, un konstatē, ka 2005. gadā Honkongā Eiropas Savienības ierosinātie priekšlikumi par kompensāciju atcelšanu piena produktiem ir zaudējuši aktualitāti;

8.

konstatē, ka divpusējās sarunas ar ASV, Jaunzēlandi un Austrāliju neattiecas uz piena nozari;

9.

konstatē, ka vairums citu lielo piena ražotāju valstu, piemēram, Indija, Ķīna, Japāna un Dienvidkoreja ir saglabājušas aizsardzības pasākumus piena nozarē, turklāt ASV tos pat ir pastiprinājušas. ASV, kur Kongress pašlaik apspriež piena tirgus publiskā regulējuma stiprināšanu, paredzēts noteikt minimālo peļņu ražotājiem atkarībā no dzīvnieku barības izmaksām, kā arī krīzes gadījumā ieviest obligātu piegāžu samazināšanu visiem ražotājiem;

10.

konstatē, ka piena tirgus liberalizācijas pamatošanai izmantotais Eiropas Komisijas patērētāju interešu arguments nav pārbaudīts. Piemēram, būtiskais cenu kritums 2009. gadā faktiski neietekmēja vai arī ļoti minimāli ietekmēja patēriņa cenas;

11.

konstatē, ka peļņas palielināšanās lauksaimniecības pārtikas un lielveikalu nozarē ir notikusi uz ražotāju rēķina, jo būtiski ir palielinājusies ražošanas un patēriņa cenu atšķirība;

12.

norāda, ka Kanādā veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka šajā valstī, kur pastāv kvotas, “piena produktu grozs” nav dārgāks nekā ASV, kaut arī piena iepirkuma cena atšķiras, un Kanādā tā ir aptuveni par 50 % augstāka;

13.

uzskata, ka piena cenu nestabilitāte kaitē visai nozarei, bet jo īpaši ražotājiem, kuru ienākumi kļūst neprognozējami un attur jaunus uzņēmējus no darbības sākšanas piena nozarē;

14.

atgādina, ka piena kvotas tika ieviestas 1984. gadā sviesta un piena pulvera (kuru glabāšanas un eksporta izmaksas ir ļoti augstas) pārprodukcijas dēļ un ka pārprodukcijas samazināšanās kvotu ietekmē līdz 2003. gadam ļāva ievērojami ietaupīt budžeta līdzekļus, un uzskata, ka, ja kvotu sistēma vairs nav pilnībā atbilstoša pašreizējo problēmu atrisināšanai, tās atcelšana ir jāīsteno ar piemērotiem regulējuma instrumentiem;

15.

konstatē, ka piena produktu, galvenokārt piena pulvera un sviesta, tirdzniecības īpatsvars pasaules tirgū sasniedz tikai 6 % no pasaules produkcijas kopapjoma, bet tieši šo divu produktu cenas arvien vairāk nosaka piena iepirkuma cenas Eiropas Savienībā, tomēr iekšējā tirgū lielākajai daļai piena produktu cenas ir nedaudz augstākas;

16.

konstatē, ka Eiropas Savienība pasaules tirgū eksportē aptuveni 10 % ES produkcijas siera un piena pulvera veidā, kam ir mazāka pievienotā vērtība, un pauž nožēlu, ka piena ražotāju plānotās investīcijas galvenokārt ir paredzētas kaltēšanas torņiem;

17.

konstatē, ka pasaules tirgos Eiropas Savienības galvenā konkurente ir Jaunzēlande, kur ražošanas izmaksas ir divreiz zemākas nekā ES lopkopjiem, un ka Jaunzēlande ar kvazimonopola kooperatīva Fonterra starpniecību eksportē vairāk nekā 90 % produkcijas, galvenokārt sviestu un piena pulveri, un viena pati apgādā trešo daļu pasaules tirgus, turklāt tās darbība ir dziļi iesakņojusies Āzijas tirgos; Fonterra kontrolē arī nākotnes darījumu tirgus;

18.

kaut arī Āzija ir potenciāls Eiropas Savienības produktu noieta tirgus, konstatē, ka tādas valstis kā Ķīna un Indija vēlas maksimāli attīstīt vietējo ražošanu, lai iedzīvotāju nodrošināšanā ar pārtiku mazinātu atkarību no tirgus svārstībām;

19.

konstatē, ka siera produkcijas jomā Eiropas Savienības pozīcija uzlabojusies Krievijas, Japānas un Korejas tirgos, bet daudzuma ziņā salīdzinoši maz – Ķīnas tirgū;

20.

uzskata, ka Komisijas ierosinātie kopējās lauksaimniecības politikas reformu pasākumi, tostarp piena nozares tiesību aktu kopums un vienota TKO (importa produkciju ieskaitot), neietver apmierinošus mehānismus, kas nodrošinātu piena ražošanas un piena tirgu publisku regulēšanu; tie būtu jāpapildina ar reģionālās politikas papildinstrumentiem, lai nodrošinātu reģionu līdzsvarotu attīstību;

21.

pauž nožēlu, ka Komisijas otrajā progresa ziņojumā ir veikta tikai piena tirgus stāvokļa makroekonomiska analīze, izmantojot ļoti globālu modeli, un daudzas no tajā paustajām hipotēzēm vairs nav aktuālas;

22.

pauž nožēlu, ka Komisija nav sagatavojusi detalizētu kvantitatīvu un kvalitatīvu vērtējumu par tirgus perspektīvām vidējā termiņā Eiropas Savienībā sadalījumā pa lielām valstu grupām, īpaši ņemot vērā saimniecību lieluma, saimniekošanas metožu, ražošanas apstākļu un tirdzniecības metožu daudzveidību;

23.

pauž nožēlu, ka ziņojumā nav ietverta citu lielo piena ražotāju valstu – Eiropas Savienības konkurentu vai klientu – politikas salīdzinoša analīze;

24.

konstatē, ka augsta līmeņa piena nozares ekspertu grupa bija ieteikusi pievērst uzmanību tam, kā atteikšanās no kvotu režīma notiek Šveicē, kur pēc kvotu atcelšanas piena ražošanas apjoms valstī palielinājās par 7 %, bet vidējās cenas pazeminājās par 20 % līdz 30 %. Ražošanas struktūras un apstākļi Šveicē un Eiropas Savienībā ir atšķirīgi. Turklāt sagatavošanās kvotu sistēmas atcelšanai un tās īstenošana Šveicē norosinājās savādāk. Šķiet, ka Komisija savā ziņojumā nav ņēmusi vērā šo pieredzi, kuru vajadzētu izvērtēt sīkāk;

25.

konstatē, ka Eiropas Komisiju, šķiet, vairāk interesē konkurences tiesību ierobežojumi attiecībā uz simtiem tūkstošiem piena ražotāju nekā attiecībā uz daudznacionālajiem piena pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumiem, kas kontrolē vairāk nekā pusi ES piena produkcijas;

26.

pauž dziļu nožēlu par to, ka Komisijas ziņojumā nav ņemta vērā piena kvotu atcelšanas teritoriālā ietekme visos Eiropas Savienības reģionos un tās ekonomiskie, sociālie un vides aspekti;

27.

atgādina, ka vairāk nekā divas trešdaļas piena lopu saimniecību atrodas mazāk labvēlīgos apgabalos, kuros ir nelabvēlīgi augsnes un klimatiskie apstākļi un kuriem raksturīga attālinātība no lielajām pilsētām vai skaitliski nelieli ganāmpulki;

28.

atgādina, ka 10 % no ES 27 dalībvalstu piena produkcijas tiek ražots kalnu apgabalos; 2/3 piena tiek saražots Austrijā, Slovēnijā un Somijā, turklāt šajās valstīs darbojas ¾ no piena lopu audzētājiem. Vēl aptuveni desmit citās valstīs būtisku piena produkcijas daļu veido kalnu reģionos ražotais piens, un tajās ir liels skaits piena lopu saimniecību. Lielākajā daļā šo mitro kalnu reģionu, kā arī tālāko reģionu piena lopu ganāmpulki ir galvenie pļavu izmantotāji, ļaujot saglabāt atklātu un apdzīvotu ainavu, kas labvēlīgi ietekmē tūrismu, bioloģisko daudzveidību un vidi;

29.

atgādina, ka govs piens, kas iegūts tālākajos reģionos, veido būtisku daļu no attiecīgo valstu piena produkcijas, un tur tāpat kā kalnu reģionos piensaimniecības nozare ir galvenais faktors, kas sekmē reģionālās lauku ainavas saglabāšanu, pozitīvi ietekmējot tūrismu un vidi;

30.

norāda, ka vairākumā jauno dalībvalstu Austrumeiropā piena savākšanas jomā trūkst stabilitātes. Kopš 2005. gada tā ir samazinājusies gadījumos, kad piens tiek savākts no lieliem ganāmpulkiem (Ungārijā, Čehijas Republikā, Slovākijā). Lai gan veikta vērienīga pārstrukturēšana, piena savākšana ir samazinājusies arī Bulgārijā un Rumānijā, veicinot tādējādi neoficiālu piena apriti. Polijā un mazākā mērā Baltijas valstīs perspektīvas šķiet labākas – ja lopkopjiem ir pieejama apmācība un kredīts, tiek veidotas ģimenes saimniecības ar 10 līdz 30 govju ganāmpulkiem;

31.

uzskata, ka ģimenes saimniecības modelis, kurā tiek izmantoti vietējie lopbarības resursi, īpaši pļavas, ir visperspektīvākais, lai saskaņotu piena nozares nākotni, sabiedrības vēlmes un lopkopju vēlmes;

32.

uzskata, ka finansējums no otrā pīlāra nevarēs kompensēt piena un izejvielu cenu nestabilitātes postošo ietekmi un nerosinās uzsākt darbību nozarē, kurā vajadzīgi apjomīgi ilgtermiņa ieguldījumi;

33.

lūdz ņemt vērā problēmu saistībā ar govju ganāmpulku atkarību no barības reģionos, kuros rupjā barība ir mazāk pieejama, kā arī to, cik svarīgi ir ieviest mehānismus, lai aizsargātu piensaimniecības nozari pret graudaugu cenu svārstībām un atbalstītu ražošanu reģionos, kuros minētajai nozarei ir būtiska sociāli ekonomiska nozīme;

34.

aicina īpašu uzmanību un atbalstu veltīt tām teritorijām, kurās pārstrukturēšana ir izraisījusi būtisku tradicionālās piena ražošanas kritumu, bet kurās šo nozari pēdējos gadu desmitos tomēr ir izdevies saglabāt, un kurās vietējā ražošana ir jāveicina ar visiem esošajiem līdzekļiem, īpaši ar īsajām tirdzniecības ķēdēm;

35.

uzskata, ka četri piena nozares tiesību aktu kopumā paredzētie instrumenti, t.i., līgumattiecības, ražotāju organizācijas, starpnozaru organizācijas un pārredzamība, ir nepieciešami, bet nav pietiekami, un nav virzīti uz mērķi sniegt lopkopjiem apjomu, cenu un ienākumu pārvaldības garantiju;

36.

uzskata, ka piena nozares tiesību aktu kopums neietver instrumentus, kas varētu mazināt kvotu atcelšanas sekas teritoriālajā līmenī un ietekmi uz ģimenes saimniecību modeli, kurā izmanto vietējos lopbarības augu resursus, īpaši pļavas, un ka atcelšana izraisīs ražošanas koncentrāciju lauksaimniecībai labvēlīgākajos reģionos, radot pastiprinātu vides apdraudējumu;

37.

konstatē, ka lielākajās piena ražotājās valstīs Eiropas Savienības ziemeļos noteicošā loma ir kooperatīviem, kuri var būt pat monopolstāvoklī. Pēc kooperatīva locekļu pieprasījuma tie var nolemt par savākšanas palielināšanu;

38.

konstatē, ka piena nozares tiesību aktu kopumā paredzētās līgumattiecības, no kurām kooperatīvi ir atbrīvoti, aptvers ne vairāk kā 40 % no ES saražotā piena kopapjoma un ka tirgus norises paredzēt nebūs iespējams;

39.

uzskata, ka ražotāju apvienības ir nepieciešamas, bet tām ne vienmēr ir reālas pilnvaras sarunās ar piena pārstrādes uzņēmumiem, ja tajās iesaistītas vienīgi konkrētās nozares organizācijas – kas nozīmē sava veida integrāciju – un ja nepastāv pretsvars, proti, ražošanas apgabala ražotāju organizācija, kas varētu vest sarunas ar vairākiem piena pārstrādes uzņēmumiem; tas nozīmē, ka lopkopji tirdzniecības sarunas ietekmēt nevar;

40.

uzskata, ka ar piena nozares tiesību aktu kopuma instrumentiem nebūs iespējams sasniegt ražotāju ienākumu stabilitātes mērķus, un ierosina ražošanas izmaksas iekļaut sarunās par piena iepirkuma cenu, balstoties uz rezultātiem, ko lauku saimniecību grāmatvedības datu tīkls uzrādījis sadalījumā pa valstīm vai reģioniem;

41.

aicina atgriezties pie publiskas drošības rezervju pārvaldības politikas, pie intervences cenas paaugstināšanas un eksporta kompensāciju saglabāšanas izņēmuma kārtā, lai piensaimniecības nozares politiku labāk pielāgotu iekšējā un ārējā tirgus pieprasījumam pēc kvalitatīviem produktiem;

42.

konstatē, ka piedāvājuma pārvaldība attiecībā uz ACVN un AĢIN ir pozitīva piena nozares tiesību aktu kopuma iezīme, taču tā attiecas tika uz dažām valstīm un nelielu ES produkcijas daļu (pat Francijā ACVN un AĢIN attiecas tikai uz 10 % no valstī saražotā piena kopapjoma un 30 % kalnu reģionos saražotā piena);

43.

uzskata, ka Eiropas Parlamenta pašreizējie priekšlikumi par ražošanas apjoma brīvprātīgu samazināšanu krīzes apstākļos, kas Komisijai dotu iespēju piešķirt atbalstu piena ražotājiem, kuri brīvprātīgi samazina ražošanas apjomu par vismaz 5 % un vismaz 3 mēnešus un, iespējams, atkārtoti, un par iespēju uzlikt maksājumu tiem ražotājiem, kas šajā laikā ražošanu apjomu palielina, nav pietiekami, lai novērstu cenu pazemināšanos pārprodukcijas gadījumā;

44.

uzskata, ka efektīvai krīzes pārvaldības sistēmai ir jābūt reaģētspējīgai, un tāpēc ir jācentralizē valstu un ES informācija par visu saimniecību veiktajām piegādēm vairāku gadu laikā, jānosaka krīzes stāvoklis, balstoties uz atsauces cenām un/vai peļņas apmēru. Šajā nolūkā ir nepieciešama tieša pārvaldība, ko īstenotu vai nu Eiropas Komisija vai Eiropas Regulējošā iestāde;

45.

Komiteja aicina steidzami veikt papildu pētījumus, lai noteiktu kvotu atcelšanas ietekmi uz valstu grupām, reģioniem, sevišķi tālākajiem reģioniem, un augsnes un klimatiskajiem apgabaliem – kalnu apgabaliem, mazāk labvēlīgiem apgabaliem, jauktu kultūru pārejas apgabaliem (lopkopības apgabaliem, līdzenumiem), lai savlaicīgi sagatavotos un, ja iespējams, novērstu ražošanas pārcelšanas un darbības pārtraukšanas risku daudzos reģionos;

46.

aicina reālistiski novērtēt ražošanas, iekšējā patēriņa un eksporta perspektīvas vidējā un ilgākā termiņā (no 2020. līdz 2030. gadam) sadalījumā pa produktu kategorijām, ņemot vērā arvien pieaugošo cenu nestabilitāti pasaules tirgū. Ja Eiropā un ASV netiks īstenota piedāvājuma pārvaldība un intervences krājumu politika, šī cenu nestabilitāte tikai pastiprināsies, bet tas neveicinās ES piena nozares attīstību;

47.

aicina veikt salīdzinošu pētījumu par lielo piena ražotāju valstu piensaimniecības politiku, kā arī padziļināti izvērtēt Šveices pieredzi no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa;

48.

aicina novērtēt pašreiz notiekošo divpusējo tirdzniecības sarunu ietekmi, īpašu uzsvaru liekot uz piena ražošanas reģioniem;

49.

turpinot 2012. gada 4. maija atzinumā “Kopējās lauksaimniecības politikas un lauku attīstības politikas reforma pēc 2013. gada” pausto domu, Komiteja norāda, ka ir svarīgi līdzsvarot atbalstu, un uzskata, ka Komisijas priekšlikumi ir nepietiekami, lai pārvirzītu konkurētspēju uz mazām un vidējām saimniecībām, kuras izmanto vietējos lopbarības augu resursus, uz teritorijām ar dabas ierobežojumiem, tālākajiem reģioniem, salu reģioniem un atsevišķām apdraudētām nozarēm;

50.

aicina izskatīt iespēju Eiropas Savienībā pieņemt atsevišķus pasākumus, ko īstenojušas citas valstis potenciālo krīžu pārvaldībai piena tirgū, īpaši jaunā likuma projekta “Farm Bill” 2013.–2017. gadam pasākumus. Viens no šiem pasākumiem ir minimālā peļņa ražotājiem atkarībā no dzīvnieku barības izmaksām vienlaikus ar piegāžu samazināšanu, un aicina izskatīt šos citu valstu pieņemtos krīzes pārvaldības pasākumus, lai noteiktu to ietekmi uz pasaules piena tirgu;

51.

aicina piena nozares tiesību aktu kopumā paredzēto apjoma pārvaldības iespēju (kas pašreiz noteikta tikai ACVN un AĢIN sieram) attiecināt arī uz kalnu apvidos saražoto pienu, to saistot ar jauno fakultatīvo kvalitātes norādi kalnu apgabalos ražotiem produktiem;

52.

uzskata, ka norāde “produkts no kalnu rajoniem” var kļūt par noderīgu teritorializācijas instrumentu piena nozarē, ja vien tiks pieņemti piemēroti īstenošanas pasākumi;

53.

ierosina, lai pirms piena kvotu sistēmas aizstāšanai paredzēto pasākumu īstenošanas tiktu izskatīta iespēja noteikt moratoriju piena kvotu atcelšanai, lai eventuāli pagarinātu šā mehānisma piemērošanas termiņu līdz 2019./2020. gadam, lai varētu sīkāk izvērtēt kvotu atcelšanas sekas; vienlaikus aicina Komisiju pielāgot piena tirgus drošības tīklu, regulāri novērot pasaules tirgu, kā arī izvērtēt lielo piena ražotāju valstu publisko politiku;

54.

aicina Komisiju sagatavot līdzsvarotu lauku un piensaimniecības attīstības projektu kalnu apgabaliem, mazāk labvēlīgiem apgabaliem, kuros ir attīstīta piena ražošana, tālākajiem reģioniem un tām dalībvalstīm, kurās lielāko daļu piena produkcijas nodrošina ļoti mazas lauku saimniecības;

55.

aicina par prioritāti noteikt Eiropas Savienības iekšējo tirgu stabilizēšanu un to turpmākās pastāvēšanas nodrošināšanu, piemēram, izsniedzot pienu skolās, veco ļaužu namos un pārtikas palīdzības nolūkā, kā arī pārskatot un vienkāršojot piena produktiem paredzētos atbalsta un veicināšanas pasākumus;

56.

ierosina, lai eksporta stratēģijā tiktu palielināts atbalsts inovācijai to piena produktu nozarē, kam ir augsta pievienotā vērtība, lai veidotu piedāvājumu, kas labāk pielāgots, piemēram, jauniem patērētājiem Magriba, Tuvo Austrumu un Āzijas valstīs, turklāt šo stratēģiju būtu jāatbalsta ar piemērotiem pasākumiem;

57.

ierosina veidot ciešas partnerattiecības ar Vidusjūras reģiona dienvidu un Tuvo Austrumu valstīm, kurām nav pietiekami daudz zemes un ūdens, lai ražotu pienu par samērīgām izmaksām, jo šo valstu piena tirgus ir vieglāk pieejams nekā Āzijas tirgus.