52012PC0763

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Padomes Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu[1] (turpmāk — PVN direktīva) 397. pantā noteikts, ka „Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu pieņem vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu šo direktīvu”.

Tāpēc Padome pieņēma Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011[2] (turpmāk — PVN īstenošanas regula), ar ko nosaka pasākumus konkrētu PVN direktīvas noteikumu piemērošanai, kā arī iekļauj tiesību aktos vairākas pamatnostādnes, kuras laikā kopš 1977. gada ir apstiprinājusi PVN komiteja.

PVN īstenošanas regulas lielākā daļa attiecas uz 2008. gadā ieviestajiem grozījumiem noteikumos par pakalpojumu sniegšanas vietu (turpmāk — "PVN priekšlikumu kopums"[3]). Daži no šiem grozījumiem ir jāprecizē, it īpaši grozījumi, kuri attiecas uz tādiem telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, kurus sniedz personām, kas nav nodokļa maksātājas, un kurus no 2015. gada paredzēts aplikt ar nodokli dalībvalstī, kurā pakalpojumu saņēmējs veic uzņēmējdarbību vai kurā tam ir pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta. Šādu pakalpojumu sniedzējiem būs jāidentificē un jāmaksā PVN minētajā dalībvalstī.

Jau ir veikti pasākumi, lai ieviestu īpašus režīmus tiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kura nav dalībvalsts, kas apliek ar nodokli[4]. Ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai nodrošinātu šo pakalpojumu sniegšanas vietas noteikumu vienādu piemērošanu. Lai paredzētu prasības par PVN direktīvas attiecīgo noteikumu piemērošanu, ir svarīgi grozīt PVN īstenošanas regulu.

Lai uzņēmumiem un dalībvalstīm pietiktu laika sagatavoties pārmaiņām, šie pasākumi Padomei būtu jāpieņem iespējami drīz — noteikti līdz 2013. gada beigām.

Šis priekšlikums un tajā ietvertās definīcijas neietekmē to pašreizējo diskusiju rezultātus, kas veltītas samazinātu PVN likmju piemērošanai tiešsaistes produktiem un pakalpojumiem.

Vispārīgais konteksts

Telekomunikāciju, apraides un elektroniskos pakalpojumus parasti apliek ar nodokli pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vietā vai parastajā dzīvesvietā[5]. Tomēr pašlaik, ja pakalpojumu sniedzēja uzņēmējdarbības vieta ir ES un ja pakalpojuma saņēmējs nav nodokļa maksātājs, pakalpojuma sniegšanu apliek ar nodokli pakalpojuma sniedzēja uzņēmējdarbības vietā.

No 2015. gada 1. janvāra arī tad, ja pakalpojuma saņēmējs nav nodokļa maksātājs, visus telekomunikāciju, apraides un elektroniskos pakalpojumus apliks ar nodokli pakalpojumu saņēmēja piederības vietā (izņemot gadījumus, kad piemēro noteikumu par faktisko lietošanu un izmantošanu). ES un ārpussavienības pakalpojumu sniedzējiem būs jānosaka, kur ir pakalpojumu saņēmēja, kas nav nodokļa maksātājs, uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta. Tā kā pakalpojumu saņēmējam nav PVN identifikācijas numura (ko parasti piešķir nodokļa maksātājiem), pakalpojuma sniedzējam zināmā mērā būs jāpaļaujas uz pakalpojuma saņēmēja sniegto informāciju.

Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un novērstu dubultu aplikšanu ar nodokļiem, pakalpojumu sniedzējiem vajadzīgi skaidri un saistoši rīcības noteikumi.

2.           APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Lai apzinātu jomas, kurās ir jāveic īstenošanas pasākumi, kas nodrošinātu PVN direktīvas noteikumu vienādu piemērošanu, Fiscalis seminārā tika rīkota plaša apspriešanās ar dalībvalstīm un uzņēmumu pārstāvjiem. Savstarpēja viedokļu apmaiņa notika gan Pirmās darba grupas — ekspertu grupas, kuru veido dalībvalstu pārstāvji, — sanāksmē[6], gan īpašajā ekspertu sanāksmē ar uzņēmumu pārstāvjiem.

Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Neatkarīgu ekspertu atzinums nebija vajadzīgs.

Ietekmes novērtējums

Attiecīgie pasākumi ir pilnīgi tehniski pasākumi, un ar tiem tikai nosaka Padomes pieņemto noteikumu piemērošanas kārtību. Tāpēc ietekmes novērtējums nav vajadzīgs.

3.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

Subsidiaritātes princips

Subsidiaritātes principu piemēro, ciktāl priekšlikums nav ekskluzīvā ES kompetencē. Dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt priekšlikuma mērķus.

Lai gan par ES tiesību aktu transponēšanu valsts tiesību aktos atbild dalībvalstis, ir svarīgi, lai noteikumus par telekomunikāciju, apraides un elektronisko pakalpojumu sniegšanas vietu piemērotu vienādi un tādējādi novērstu atšķirīgu īstenošanas noteikumu pieņemšanu, kas radītu nodokļu dubultu uzlikšanu vai nodokļu neuzlikšanu.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tikai rīcība ES līmenī var nodrošināt vienādu attieksmi pret uzņēmumiem un iedzīvotājiem Eiropas Savienībā. Tādējādi priekšlikums ir saskaņā ar subsidiaritātes principu.

Proporcionalitātes princips

Šie grozījumi vajadzīgi, lai Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011 pielāgotu attiecīgajiem PVN direktīvas noteikumiem, ko sāks piemērot no 2015. gada 1. janvāra.

Jaunie noteikumi attiecas uz Direktīvu 2008/8/EK, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu, jo īpaši tās 5. pantu.

Tādējādi priekšlikums ir saskaņā ar proporcionalitātes principu.

4.           PAPILDU INFORMĀCIJA

Sīkāks priekšlikuma skaidrojums

Ierosinātie īstenošanas pasākumi attiecas uz šādiem pakalpojumu veidiem:

· telekomunikāciju, apraides un elektroniskie pakalpojumi;

· ar nekustamo īpašumu saistīti pakalpojumi;

· kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides un tamlīdzīgu pasākumu ieejas biļešu izplatīšana.

Attiecībā uz katru pasākumu veidu ir ierosināti turpmāk izklāstītie priekšlikumi.

Telekomunikāciju, apraides un elektroniskie pakalpojumi

Lai nodrošinātu minēto pakalpojumu pareizu aplikšanu ar nodokļiem, no 2015. gada 1. janvāra ES (un ārpussavienības) pakalpojumu sniedzējiem būs jānosaka viņu sniegto pakalpojumu saņēmēja (personas, kas nav nodokļa maksātāja) piederības vieta. Lai ES līmenī nodrošinātu vienmērīgu un saskaņotu pāreju, Komisija ierosina jauno noteikumu īstenošanas pasākumus. Šie pasākumi ir izstrādāti pēc padziļinātas un rūpīgas apspriešanās ar uzņēmējiem un dalībvalstīm. To nolūks nav grozīt PVN direktīvas noteikumus attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, bet gan precizēt šo noteikumu praktiskās piemērošanas vēlamos paņēmienus.

6.a un 6.b panta, kā arī ierosināto 7. panta un II pielikuma grozījumu mērķis ir precizēt telekomunikāciju, apraides un elektronisko pakalpojumu raksturu. Katrs no šiem pakalpojumiem būtu jādefinē, lai noteiktu jauno noteikumu piemērošanas robežas. Tāpēc priekšlikumā ir iekļauta apraides pakalpojumu definīcija, kā arī piemēri, ar kuriem parādīts, kādiem pakalpojumiem šos noteikumus piemēro vai nepiemēro. Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, priekšroka tiek dota pakalpojumu pozitīvai klasifikācijai. Ir pielāgots pašreizējais elektronisko pakalpojumu piemēru saraksts, un telekomunikāciju un apraides pakalpojumu jomā ir izstrādāti līdzīgi saraksti. Šie saraksti nav ne galīgi, ne izsmeļoši.

9.a pantā precizēta rīcība attiecībā uz apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, ja šos pakalpojumus sniedz, izmantojot telekomunikāciju tīklus, saskarni vai portālu, piemēram, starpniekam (vai pakalpojuma sniegšanā iesaistītai trešai personai) piederošu lietojumprogrammu tiešsaistes tirgu. Pieņem, ka starpnieks šos pakalpojumus sniedz pakalpojumu sniedzēja interesēs, bet savā vārdā. Ja nav norādīts citādi, tiek uzskatīts, ka starpnieks ir saņēmis un sniedzis šos pakalpojumus. Ja pakalpojumu sniedz personai, kas nav nodokļa maksātāja, starpniekam PVN jāmaksā sava klienta dalībvalstī.

13.a pantā noteikts, ka, tāpat kā nodokļa maksātāja, arī juridiskas personas, kas nav nodokļa maksātāja, piederības vieta ir viņa uzņēmējdarbības vieta vai pastāvīgās iestādes vieta.

18. pants attiecas uz pakalpojumu saņēmēja statusu. Šis pants ļauj pakalpojuma sniedzējam uzskatīt, ka pakalpojuma saņēmējs, kas nav paziņojis savu PVN identifikācijas numuru, nav nodokļa maksātājs, tomēr tas ir spēkā tikai tādā gadījumā, ja pakalpojuma sniedzējs nav saņēmis informāciju, kas liecina par pretējo. Ja nodokļa uzlikšanas vieta ir atkarīga no tā, vai pakalpojuma saņēmējs ir vai nav nodokļa maksātājs, pastāv risks, ka, paļaujoties tikai uz PVN identifikācijas numuru, gadījumos, kad pakalpojuma saņēmējs, kas ir nodokļa maksātājs, numuru nevēlas paziņot, pakalpojumu varētu sniegt citā vietā. Šāds risks nepastāv attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, kas jebkurā gadījumā būs jāapliek ar nodokli pakalpojuma saņēmēja valstī. Jaunajā 2. punktā precizēts, ka attiecībā uz šādiem pakalpojumiem pakalpojuma sniedzējs var uzskatīt, ka jebkurš pakalpojuma saņēmējs, kas nav paziņojis savu PVN identifikācijas numuru, nav nodokļa maksātājs. Tādējādi pakalpojuma sniedzējs varēs nekavējoties un drošticami noteikt, vai PVN maksā pakalpojuma sniedzējs (līdzīgi, kā sniedzot pakalpojumus personai, kas nav nodokļa maksātāja, vai nodokļa maksātājam tajā pašā dalībvalstī), jeb vai nodokli maksā pakalpojuma saņēmējs (jo pakalpojumu saņem nodokļa maksātājs citā dalībvalstī). Tomēr, ja pakalpojuma saņēmējs vēlāk paziņo savu PVN identifikācijas numuru, šis sākotnējais novērtējums būs jāpārskata un jākoriģē.

24. pants attiecas uz situācijām, kad pakalpojuma saņēmējs veic uzņēmējdarbību vai dzīvo vairākās valstīs. Šā panta mērķis ir novērst dalībvalstu strīdus par jurisdikciju. Jaunajā 3. punktā precizēts, kas būtu jāņem vērā, lai noteiktu vietu, kurā vislabāk nodrošināt nodokļa uzlikšanu faktiskā patēriņa vietā.

3.a apakšdaļā sniegti neatspēkojami pieņēmumi gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējam ir neiespējami vai gandrīz neiespējami noteikt pakalpojuma saņēmēja stāvokli vai zināt, kur ir pakalpojuma saņēmēja faktiskā uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta.

24.a pantā aplūkoti gadījumi, kad telekomunikāciju, apraides vai elektronisko pakalpojuma sniedzējs šos pakalpojumus pakalpojuma saņēmējam sniedz konkrētās vietās. Tādos gadījumos kā tālruņa kabīnes izmantošana vai interneta kafejnīcas apmeklējums pakalpojuma sniedzējs nezinās pakalpojuma saņēmēja identitāti vai faktiski nespēs pārbaudīt, kur ir pakalpojuma saņēmēja faktiskā piederības vieta. Tā kā, lai saņēmējam sniegtu pakalpojumu, ir vajadzīga pakalpojuma saņēmēja fiziskā klātbūtne, tiek pieņemts, ka attiecīgā valsts ir pakalpojuma saņēmēja piederības vieta.

24.b pantā aplūkoti gadījumi, kad pakalpojumu saņemšanai tiek izmantoti SIM kartes kontā saglabāti tālruņa priekšapmaksas kredīti. Tā kā parasti, pārdodot šādas kartes, netiek prasīti pircēja personas dati, pakalpojuma sniedzējs, kas var arī nebūt kartes pārdevējs pakalpojuma saņēmējam, nezinās pakalpojuma saņēmēja identitāti. SIM kartes izdevējvalsts ir galvenais faktors, pēc kura nosaka, kurā valstī ir pakalpojuma saņēmējs. Tā kā šī karte bieži tiks lietota attiecīgajā valstī, pieņem, ka tādējādi attiecīgā valsts ir arī pakalpojuma saņēmēja piederības vieta.

3.b apakšdaļā sniegti atspēkojami pieņēmumi gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējam ir sarežģīti, bet ne neiespējami uzzināt, kur ir pakalpojuma saņēmēja faktiskā uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta. Ja pakalpojuma sniedzējam ir informācija, kas norāda, ka pakalpojuma saņēmēja piederības vieta ir citur, šos pieņēmumus nepiemēro.

24.c pantā aplūkoti gadījumi, kad pakalpojuma saņēmējam pakalpojumi tiek sniegti, izmantojot fiksēto sakaru tīklu, kas savienots ar dzīvojamo ēku. Tā kā šajā vietā attiecīgais pakalpojums arī tiks izmantots, pieņem, ka tā ir arī pakalpojuma saņēmēja piederības vieta.

24.d pantā aplūkoti gadījumi, kad pakalpojumu saņēmējs pakalpojumu saņemšanai izmanto pēcapmaksas SIM karti. Tāpat kā priekšapmaksas kredītu gadījumā pieņem, ka pakalpojuma saņēmēja piederības vieta ir valsts, kurā izdota SIM karte. Ņemot vērā apstākli, ka, sniedzot pakalpojumus, kurus saņem, izmantojot pēcapmaksas SIM karti, pakalpojuma sniedzējam būs zināma pakalpojuma saņēmēja identitāte, jābūt iespējai šo pieņēmumu atspēkot.

24.e pantā norādīts, ka var pieņemt, ka tāda pakalpojuma saņēmēja, kuram pakalpojuma saņemšanai vajadzīga kāda ierīce vai apmaksas karte, piederības vieta ir vieta, kur uzstādīta attiecīgā ierīce vai uz kurieni lietošanai nosūtīta apmaksas karte. Šo pieņēmumu nepiemēro gadījumos, kad ierīce tiek pārdota, to neuzstādot, vai kad apmaksas karte ir pārdota, bet nav nosūtīta pakalpojuma saņēmējam.

24.f pants attiecas uz visiem pārējiem gadījumiem, kad pieņem, ka pakalpojuma saņēmēja piederības vieta ir vieta, kuru pakalpojuma sniedzējs ir noteicis, ņemot vērā pietiekamus pierādījumus. Šo pieņēmumu piemēro, ja pakalpojuma sniedzējam nav pretrunīgu pierādījumu.

3.c apakšdaļā ir aplūkoti pierādījumi, kurus izmanto, lai noteiktu pakalpojuma saņēmēja atrašanās vietu.

24.g pantā ir sniegts informācijas vienību saraksts, ko pakalpojuma sniedzējs var izmantot kā pierādījumu, nosakot pakalpojuma saņēmēja, kas nav nodokļa maksātājs, piederības vietu. Tā kā šādā gadījumā nav pieejams PVN numurs, kas sniegtu norādes, pakalpojuma sniedzējam jāzina, kādu citu informāciju var uzskatīt par ticamu. Lai gan šis saraksts nav izsmeļošs, tajā norādīti atbilstīgākie informācijas vienumi, ko iespējams izmantot kā pierādījumus. Samērīguma labad izmantotajiem pierādījumiem jābūt pietiekamiem, lai salīdzinoši drošticami noteiktu pakalpojuma saņēmēja piederības vietu, taču pierādīšanas pienākumam nav jābūt pārmērīgam. To vislabāk var panākt, nosakot kopēju pierādījumu līmeni. Nav pareizi paļauties uz vienu pierādījumu, jo tā rodas pārāk daudz iespēju noteikumus piemērot atšķirīgi. Tāpēc ir vajadzīgi divi atsevišķi sakritīgi pierādījumi.

Pakalpojumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu

PVN direktīvas 47. pantā noteikts, ka ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanas vieta ir īpašuma atrašanās vieta. Pamatojoties uz PVN komitejas apstiprinātajām pamatnostādnēm, priekšlikumā ir iekļauti šā noteikuma tvēruma precizēšanas pasākumi.

13.b pantā ir sniegta nekustamā īpašuma definīcija. Nekustamā īpašuma jēdziens ir vienots, ar valsts tiesību aktiem nesaistīts jēdziens. Šā jēdziena definīcija ir vajadzīga, lai atvieglinātu noteikumu par pakalpojuma sniegšanas vietu pareizu piemērošanu. Šīs definīcijas pamatā lielā mērā ir Eiropas Savienības Tiesas judikatūra.

31.a pantā noteikts, ka, lai pakalpojumi būtu saistīti ar nekustamo īpašumu, šai saiknei jābūt pietiekami tiešai (1. punkts). Tas attiecas uz tādiem pakalpojumiem, kuru iemesls ir nekustamais īpašums, ja īpašums ir pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa un ir galvenais un būtiskais sniegto pakalpojumu elements, piemēram, zvejas atļauju piešķiršanu, vai tādiem pakalpojumiem, kuri tiek sniegti nekustamajam īpašumam vai ir tieši vērsti uz šo īpašumu un kuru mērķis ir šā īpašuma stāvokļa juridiskas vai fiziskas izmaiņas, piemēram, arhitekta vai nekustamo īpašumu aģenta pakalpojumi. Priekšlikumā ir iekļauti piemēri, ar kuriem parādīts, kādi pakalpojumi ir (2. punkts) un kādi nav (3. punkts) saistīti ar nekustamo īpašumu.

31.b pantā noteikts, ka iekārtu izīrēšanu pakalpojumu saņēmējam kopā ar palīgpersonālu vai bez tā nolūkā veikt darbu nekustamajā īpašumā uzskata par pakalpojumu, kas saistīts ar nekustamo īpašumu, tikai tad, ja pakalpojuma sniedzējs uzņemas atbildību par darbu veikšanu. Ja iekārtu pakalpojuma saņēmēja rīcībā nodod kopā ar tās ekspluatācijai vajadzīgo personālu, pieņem, ka pakalpojuma sniedzējs šādu atbildību ir uzņēmies. Šajā gadījumā attiecīgo pakalpojumu apliek ar nodokli tajā valstī, kurā ir nekustamais īpašums.

31.c pantā paskaidrots, ka PVN piemērošanas nolūkā telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, ko līdztekus izmitināšanas pakalpojumiem saviem klientiem sniedz viesnīcas vai tamlīdzīgas vietas, tiks piemērots tāds pats nodokļa režīms kā izmitināšanas pakalpojumiem. Atkarībā no veida, kā šie pakalpojumi tiek apmaksāti, tie veido daļu no izmitināšanas pakalpojuma („kopējas cenas” gadījumā) vai tiek uzskatīti par izmitināšanas palīgpakalpojumiem.

Kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides un tamlīdzīgu pasākumu ieejas biļešu izplatīšana

Kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides un tamlīdzīgu pasākumu ieejas biļešu izplatīšanu arī turpmāk apliks ar nodokli tajā valstī, kurā faktiski notiek attiecīgais pasākums. Ja ieejas tiesības šādos pasākumos piešķir nodokļa maksātājam, šā pakalpojuma sniegšanai piemēro PVN direktīvas 53. pantu. PVN direktīvas 54. pants attiecas uz šādu pasākumu ieejas biļešu nodrošināšanu personai, kas nav nodokļa maksātāja.

33.a pantā ir apstiprināts, ka nodokļu režīmu neietekmē veids, kādā tiek organizēta šādu pasākumu biļešu izplatīšana. Jebkuros apstākļos biļešu tirdzniecība ir jāapliek ar nodokli valstī, kurā notiek pasākums.

Pārejas pasākumi

PVN direktīvas 63. pantā noteikts, ka „nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad faktiski ir veikta preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana”. Tomēr, ja maksājums izdarīts uz kontu saskaņā ar PVN direktīvas 65. pantu vai ja dalībvalstis izmantojušas PVN direktīvas 66. pantā paredzēto iespēju, PVN kļūst iekasējams pirms vai drīz pēc pakalpojuma sniegšanas.

Attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, kurus sniegs laika periodā ap 2015. gada 1. janvāri, t. i., laikā, kad sāks piemērot jaunos noteikumus par pakalpojuma sniegšanas vietu, ar pakalpojuma sniegšanu saistīti apstākļi vai noteikumu atšķirīga piemērošana dalībvalstīs varētu izraisīt dubultu aplikšanu ar nodokļiem vai neaplikšanu ar nodokļiem. Lai to novērstu, priekšlikuma 2. pantā skaidri noteikts, ka neatkarīgi no laika, kad PVN kļūst iekasējams, izšķirošais brīdis pakalpojuma sniegšanas vietas noteikšanai ir pakalpojuma sniegšanas brīdis, vai gadījumā, ja pakalpojumu sniegšana turpinās, radot turpmākus rēķinu pārskatus vai turpmākus maksājumus, — brīdis, kad katrs pakalpojums ir izpildīts. Tas attiecas uz gadījumiem, kad nodokļa iekasējamības gadījums iestājas kādā dalībvalstī. Šie pasākumi ir vajadzīgi, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju uz to noteikumu piemērošanu, kas stāsies spēkā 2015. gada 1. janvārī.

2012/0354 (NLE)

Priekšlikums

PADOMES REGULA,

ar ko groza Regulu (ES) Nr. 282/2011 attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu[7] un jo īpaši tās 397. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

tā kā:

(1)       Direktīvā 2006/112/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/8/EK[8], noteikts, ka no 2015. gada 1. janvāra visi telekomunikāciju, apraides un elektroniskie pakalpojumi, ko sniedz personai, kas nav nodokļu maksātāja, neatkarīgi no tā, kur veic uzņēmējdarbību nodokļa maksātājs, kas sniedz šos pakalpojumus, jāapliek ar nodokli dalībvalstī, kurā pakalpojuma saņēmējs veic uzņēmējdarbību vai kurā tam ir pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta. Lielāko daļu citu pakalpojumu, ko sniedz personai, kas nav nodokļa maksātāja, arī turpmāk apliks ar nodokli dalībvalstī, kurā pakalpojuma sniedzējs veic uzņēmējdarbību.

(2)       Lai noteiktu, kuri pakalpojumi jāapliek ar nodokli pakalpojuma saņēmēja dalībvalstī, ir svarīgi definēt telekomunikāciju, apraides un elektronisko pakalpojumu jēdzienu. Īpaši svarīgi būtu precizēt jēdzienu „apraides pakalpojumi”, ņemot vērā definīcijas, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvā 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)[9].

(3)       Lai nodrošinātu lielāku skaidrību, darījumi, kas uzskatāmi par elektroniskiem pakalpojumiem, ir norādīti Īstenošanas regulā (ES) Nr. 282/2011 iekļautajā sarakstā, kas nav galīgs un izsmeļošs. Šis saraksts būtu jāatjaunina, un telekomunikāciju un apraides pakalpojumu jomā būtu jāizveido līdzīgi saraksti.

(4)       Ja apraides un elektroniskos pakalpojumus nesniedz pakalpojuma saņēmējam tieši, bet gan, izmantojot telekomunikāciju tīklus, saskarni vai portālu, kas pieder citam nodokļa maksātājam, ir svarīgi noteikt personu, kas sniedz pakalpojumu saņēmējam.

(5)       Lai nodrošinātu noteikumu par telekomunikāciju, apraides un elektronisko pakalpojumu sniegšanas vietu vienādu piemērošanu, ir svarīgi noteikt, kura valsts būtu uzskatāma par vietu, kur ar nodokli neapliekamā juridiskā persona veic uzņēmējdarbību.

(6)       Lai noteiktu, kura persona atbild par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanu saistībā ar telekomunikāciju, apraides un elektronisko pakalpojumu sniegšanu, un ņemot vērā to, ka nodokļa maksāšanas vieta ir tā pati, neatkarīgi no tā, vai pakalpojuma sniedzējs ir vai nav nodokļa maksātājs, pakalpojuma sniedzējam būtu jāspēj noteikt pakalpojuma saņēmēja statuss, pamatojoties tikai uz to, vai pakalpojuma saņēmējs ir paziņojis savu PVN identifikācijas numuru. Saskaņā ar vispārējiem noteikumiem šis statuss ir jāmaina, ja pakalpojuma saņēmējs šādu paziņojumu sniedz vēlāk.

(7)       Ja persona, kas nav nodokļa maksātāja, veic uzņēmējdarbību vairākās valstīs vai tās pastāvīgā adrese ir vienā valstī, bet parastā dzīvesvieta ir citā valstī, prioritāte ir tai vietai, kurā vislabāk var nodrošināt nodokļa uzlikšanu faktiskā patēriņa vietā. Lai novērstu dalībvalstu strīdus par jurisdikciju, būtu jānosaka faktiskā patēriņa vieta.

(8)       Būtu jāparedz noteikumi, lai precizētu nodokļu režīmu, ko piemēro gadījumos, kad telekomunikāciju, apraides un elektroniskos pakalpojumus sniedz personai, kura nav nodokļa maksātāja un kuras uzņēmējdarbības vietu vai dzīves vietu praktiski nav iespējams noteikt vai nav iespējams noteikt drošticami.

(9)       Tā kā gadījumos, kad telekomunikāciju, apraides un elektroniskos pakalpojumus sniedz personai, kura nav nodokļa maksātāja, nodokļu režīmu piemēro atkarībā no tā, kur ir pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta, ir svarīgi precizēt, kādi pierādījumi pakalpojuma sniedzējam būtu jāiegūst, lai noteiktu pakalpojuma saņēmēja piederības vietu.

(10)     Lai nodrošinātu vienāda režīma piemērošanu pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, ir jādefinē nekustamā īpašuma jēdziens. Būtu jānosaka, cik ciešai ir jābūt sasaistei, lai tiktu atzīta saiknes pastāvēšana ar nekustamo īpašumu un, neveidojot galīgu vai izsmeļošu sarakstu, būtu jāuzskaita arī tādu darījumu piemēri, ko uzskata par pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu.

(11)     Ir jāprecizē arī nodokļu režīms, ko piemēro pakalpojumiem, ko sniedz, nododot iekārtas klienta rīcībā, lai veiktu darbus nekustamajā īpašumā.

(12)     Praktisku iemeslu dēļ būtu jāprecizē, ka telekomunikāciju, apraides vai elektroniskajiem pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs savā vārdā sniedz saistībā ar izmitināšanas pakalpojumiem viesnīcu nozarē vai citās nozarēs, kas veic līdzīgu funkciju, ar PVN saistītos nolūkos būtu jāpiemēro tāds pats režīms kā izmitināšanas pakalpojuma sniegšanai. Kopējas cenas gadījumā abu veidu darījumi būtu jāuzskata par vienu pakalpojumu. Telekomunikāciju, apraides un elektroniskie pakalpojumi, par kuriem pakalpojuma saņēmējs maksā atsevišķi, būtu jāuzskata par izmitināšanas pakalpojuma palīgpakalpojumiem.

(13)     Saskaņā ar Direktīvu 2006/112/EK kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides un tamlīdzīgu pasākumu ieejas biļešu izplatīšana visos gadījumos jāapliek ar nodokli valstī, kurā faktiski notiek attiecīgais pasākums. Būtu skaidri jānorāda, ka tas attiecas arī uz gadījumiem, kad rīkotājs šādu pasākumu biļetes nepārdod tieši, bet to izplatīšanu veic starpnieki.

(14)     Saskaņā ar Direktīvu 2006/112/EK PVN kļūst iekasējams pirms vai drīz pēc preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas. Attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, kurus sniegs pārejas periodā līdz brīdim, kad sāks piemērot jaunos noteikumus par pakalpojuma sniegšanas vietu, ar pakalpojuma sniegšanu saistītie apstākļi vai noteikumu atšķirīga piemērošana dalībvalstīs varētu izraisīt dubultu aplikšanu ar nodokļiem vai neaplikšanu ar nodokļiem. Lai to novērstu, ir jāparedz pārejas noteikumi.

(15)     Piemērojot šo regulu, dalībvalstīm var būt lietderīgi pieņemt likumdošanas pasākumus, ar kuriem ierobežo konkrētas tiesības un pienākumus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[10], lai aizsargātu šīs direktīvas 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētās intereses gadījumos, kad šādi pasākumi ir vajadzīgi un samērīgi, ņemot vērā risku saistībā ar krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas dalībvalstīs, kā arī vajadzību nodrošināt šajā regulā paredzētā PVN pienācīgu iekasēšanu.

(16)     Tāpēc attiecīgi jāgroza Īstenošanas regula (ES) Nr. 282/2011,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011 groza šādi.

(1)        Iekļauj šādu 6.a un 6.b pantu:

„6.a pants

1. Telekomunikāciju pakalpojumi Direktīvas 2006/112/EK 24. panta 2. punkta nozīmē jo īpaši ir:

a)      fiksētie un mobilie telefonijas pakalpojumi balss, datu un videomateriālu pārraides un komutācijas nodrošināšanai, tostarp telefonijas pakalpojumi ar attēla pārraidi, kas zināmi arī kā videotelefonijas pakalpojumi;

b)      telefonijas pakalpojumi, kas tiek nodrošināti internetā, tostarp balss pārraide ar interneta protokolu (VoIP);

c)      balss pasta, zvanu gaidīšanas, zvanu pāradresēšanas, zvanītāja identifikācijas, trīspusējas zvanīšanas un citi zvanu pārvaldības pakalpojumi;

d)      peidžeru pakalpojumi;

e)      balss ziņojumu pakalpojumi;

f)       telefaksa, telegrāfa un teleksa pakalpojumi;

g)      tālruņa palīdzības dienesta pakalpojumi, ar ko lietotājiem nodrošina atbalstu ar radio vai televīzijas tīklu, internetu vai tamlīdzīgiem elektroniskiem tīkliem saistītu problēmu gadījumā;

h)      piekļuve internetam, ieskaitot globālo tīmekli;

i)       privātie tīkla savienojumi, kas nodrošina telekomunikāciju savienojumus īpašām klienta vajadzībām;

j)       audio un audiovizuālais saturs, ko pārraida, izmantojot sakaru tīklus, ko nenodrošina mediju pakalpojumu sniedzējs un uz kuru nav attiecināma mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionāla atbildība;

k)      mediju pakalpojumu sniedzēja audio un audiovizuālo produktu tālāka piegāde ar sakaru tīklu starpniecību, ko veic cita persona, kas nav mediju pakalpojumu sniedzējs.

2. Telekomunikāciju pakalpojumi Direktīvas 2006/112/EK 24. panta 2. punkta nozīmē nav šādi pakalpojumi:

a)      elektroniski sniegti pakalpojumi;

b)      apraides pakalpojumi;

c)      tālruņa palīdzības dienesta pakalpojumi, kas nav 1. punkta g) apakšpunktā minētie pakalpojumi.

6.b pants

1. Radio un televīzijas apraides pakalpojumi (turpmāk "apraides pakalpojumi") ir audio un audiovizuālā satura, piemēram, programmu, pārraides pakalpojumi, kurus, izmantojot sakaru tīklus, nodrošina mediju pakalpojumu sniedzējs un uz kuriem ir attiecināma mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionāla atbildība, lai plašākai sabiedrībai nodrošinātu vienlaicīgu klausīšanos vai skatīšanos saskaņā ar raidījumu programmu.

2. Panta 1. punkts jo īpaši attiecas uz:

a)      radio vai televīzijas programmām, ko pārraida vai retranslē radio vai televīzijas tīklā;

b)      radio vai televīzijas programmām, ko izplata caur internetu vai citu elektronisko tīklu (IP straumēšanu), ja pārraide notiek tiešraidē vai vienlaicīgi ar šo programmu pārraidi vai retranslāciju radio vai televīzijas tīklā.

3. Panta 1. punkts neattiecas uz:

a)      telekomunikācijas pakalpojumiem;

b)      elektroniski sniegtiem pakalpojumiem;

c)      palīgpakalpojumiem, piemēram, informēšanu par konkrētām programmām pēc pieprasījuma;

d)      apraides un translācijas tiesību nodošanu;

e)      tehniskā aprīkojuma vai telpu īri apraides pakalpojumu sniegšanai.

(2)        Regulas 7. panta 3. punktu groza šādi:

a)         ievaddaļu aizstāj ar šādu:

„Panta 1. punkts neattiecas uz:”;

b)         a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

„a)     apraides pakalpojumiem;”;

c)         n) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

„n)     tālruņa palīdzības dienesta pakalpojumiem, kas nav 6.a panta 1. punkta g) apakšpunktā minētie pakalpojumi;”;

d)         panta q), r) un s) apakšpunktu svītro;

e)         pievieno šādus t) un u) apakšpunktu:

„t)      kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides un tamlīdzīgu pasākumu ieejas biļešu izplatīšanu tiešsaistē;

u)      viesnīcas izmitināšanas pakalpojumu un tamlīdzīgu pakalpojumu rezervēšanu tiešsaistē.”

(3)        IV nodaļā „Darījumi, par kuriem uzliek nodokli” iekļauj šādu 9.a pantu:

„9.a pants

Ja pakalpojumu sniedzēja apraides vai telekomunikāciju pakalpojumus sniedz, izmantojot telekomunikāciju tīklu, saskarni vai portālu, piemēram, starpniekam vai pakalpojuma sniegšanā iesaistītai trešai personai piederošu lietojumprogrammu tiešsaistes tirgu, piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 28. pantu, pieņem, ka starpnieks vai trešā persona šos pakalpojumus sniedz pakalpojumu sniedzēja interesēs, bet savā vārdā, izņemot gadījumus, kad attiecībā uz gala patērētāju pakalpojuma nodrošinātājs ir skaidri norādīts kā pakalpojuma sniedzējs.”

(4)        V nodaļas „To darījumu vieta, par kuriem uzliek nodokli” 1. iedaļā „Jēdzieni” iekļauj šādus 13.a un 13.b pantu:

„13.a pants

Vieta, kur atrodas juridiskās personas, kas nav nodokļu maksātāja, uzņēmējdarbības vieta, kā minēts Direktīvas 2006/112/EK 56. panta 2. punkta 1. daļā un 58. un 59. pantā, ir vieta, kur persona, kas nav nodokļa maksātāja, veic uzņēmējdarbību, kā noteikts 10. pantā, vai kur šai personai ir pastāvīgā iestāde, kā paredzēts šīs regulas 11. panta 1. punktā.

13.b pants

Piemērojot Direktīvu 2006/112/EK, par nekustamo īpašumu uzskata:

a)      jebkuru konkrētu zemes virsmas daļu vai daļu zem tās, kuram var nodibināt īpašumu un valdījumu;

b)      jebkuru ēku vai būvi, kas nostiprināta uz zemes vai zemē virs vai zem jūras līmeņa, kuru nav iespējams vienkārši nojaukt vai pārvietot;

c)      jebkuru elementu, kas ir ēkas vai būves sastāvdaļa, bez kuras ēka vai būve nav pilnīga, piemēram, durvis, logus, jumtus, kāpnes un liftus;

d)      jebkuru elementu, iekārtu vai mašīnu, kura ēkā vai būvē ierīkota ilgtermiņa lietošanai un kuru nav iespējams pārvietot, nenojaucot vai nepārveidojot ēku vai būvi.”

(5)        Regulas 18. panta 2. punktu papildina ar šādu otro daļu:

„Tomēr, neatkarīgi no informācijas, kas liecina par pretējo, telekomunikāciju, apraides vai elektronisko pakalpojumu sniedzējs var uzskatīt, ka pakalpojuma saņēmējs, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, nav nodokļa maksātājs tikmēr, kamēr pakalpojuma saņēmējs pakalpojuma sniedzējam nav paziņojis savu PVN identifikācijas numuru.”

(6)        Regulas 24. pantu papildina ar šādu 3. punktu:

„3. Lai noteiktu vietu, kurā vislabāk var nodrošināt nodokļa uzlikšanu faktiskā patēriņa vietā 1. un 2. punkta nozīmē, jo īpaši ņem vērā:

a)      attiecībā uz transportlīdzekļu nomu, kas nav īstermiņa noma, — vietu, kur transportlīdzeklis ir nodots pakalpojuma saņēmēja vai trešās personas rīcībā, kura rīkojas pakalpojuma saņēmēja interesēs, izņemot gadījumus, kad ir pierādījumi, kas liecina, ka transportlīdzekli izmantos citā vietā;

b)      attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav transportlīdzekļu noma, — vietu, kur juridiskā persona, kas nav nodokļa maksātāja, veic uzņēmējdarbību, vai — attiecībā uz fiziskām personām — šīs personas pastāvīgo adresi, izņemot gadījumus, kad ir pierādījumi, kas liecina, ka pakalpojums tiks izmantots šīs personas parastajā dzīvesvietā.”

(7)        V nodaļas „To darījumu vieta, par kuriem uzliek nodokli” 4. iedaļā „Pakalpojumu sniegšanas vieta” iekļauj šādas 3.a, 3.b un 3.c apakšiedaļu:

„3.a apakšiedaļa

Neatspēkojami pieņēmumi pakalpojuma saņēmēja piederības vietas noteikšanai

24.a pants

1. Ja telekomunikāciju, apraides vai elektronisko pakalpojumu sniedzējs šos pakalpojumus sniedz tādā vietā kā, piemēram, tālruņa kabīne, tālruņa kiosks, Wi-Fi piekļuves punkts, interneta kafejnīca, restorāns vai viesnīcas vestibils, kur pakalpojuma saņemšanai ir vajadzīga saņēmēja fiziska klātbūtne, tad, piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 44., 58. un 59.a pantu, pieņem, ka šī vieta ir vieta, kur pakalpojuma saņēmējs veic uzņēmējdarbību, kur ir viņa pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta, un ka pakalpojumu faktiski lieto un izmanto šajā vietā. Šo pieņēmumu nevar atspēkot ar faktiem vai tiesību aktiem.

2. Ja šā panta 1. punktā minētā vieta ir kuģī, gaisa kuģī vai vilcienā, ar ko Kopienā veic pasažieru pārvadājumus saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 37. un 57. pantu, piederības valsts ir pasažieru pārvadājuma sākumpunkta valsts.

24.b pants

Ja pakalpojuma saņēmējs telekomunikāciju, apraides vai elektronisko pakalpojuma saņemšanai izmanto SIM kartes kontā saglabātu priekšapmaksas kredītu, tad, piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 44., 58. un 59.a pantu, pieņem, ka pakalpojuma saņēmējs veic uzņēmējdarbību, tam ir pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta valstī, ko identificē šīs SIM kartes mobilo sakaru tīkla valsts kods, un ka pakalpojumu faktiski lieto un izmanto šajā valstī. Šo pieņēmumu nevar atspēkot ar faktiem vai tiesību aktiem.

3.b apakšiedaļa

Atspēkojami pieņēmumi pakalpojuma saņēmēja piederības vietas noteikšanai

24.c pants

Attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, kurus personai, kas nav nodokļu maksātāja, sniedz fiksētā sakaru tīklā, piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 58. pantu, pieņem, ka pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir valstī, kurā ir uzstādīts fiksētais sakaru tīkls. Šo pieņēmumu piemēro, ja pakalpojuma sniedzējs nav saņēmis informāciju, kas norāda, ka pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir citur.

24.d pants

Attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, kurus personai, kas nav nodokļu maksātāja, sniedz mobilo sakaru tīklā, maksu par šiem pakalpojumiem saņemot pēc pakalpojuma izpildes, piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 58. pantu, pieņem, ka pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir valstī, ko identificē pakalpojuma saņemšanai lietotās SIM kartes mobilo sakaru tīkla valsts kods. Šo pieņēmumu piemēro, ja pakalpojuma sniedzējs nav saņēmis informāciju, kas norāda, ka pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir citur.

24.e pants

Attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, ko veic, nodrošinot signālu pārraidi, kuru uztveršanai vajadzīga kāda ierīce vai apmaksas karte, un ko sniedz personai, kas nav nodokļu maksātāja, piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 58. pantu, pieņem, ka pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir valstī, kurā ir uzstādīta attiecīgā ierīce vai uz kuru nosūtīta lietošanai šajā vietā paredzētā apmaksas karte. Šo pieņēmumu piemēro ja, pakalpojuma sniedzējs nav saņēmis informāciju, kas norāda, ka pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir citur.

24.f pants

Ja telekomunikāciju, apraides un elektroniskos pakalpojumus personai, kas nav nodokļa maksātājs, sniedz citos apstākļos, kas nav minēti šīs regulas 24.a, 24.b, 24.c, 24.d un 24.e pantā, tad, piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 56. panta 2. punktu un 58. pantu, pieņem, ka pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir vieta, kas noteikta saskaņā ar šīs regulas 24.g pantu.

3.c apakšiedaļa

Pierādījumi pakalpojuma saņēmēja piederības vietas noteikšanai

24.g pants

1. Piemērojot Direktīvas 2006/112/EK 56. panta 2. punkta un 58. panta noteikumus par pakalpojumu sniegšanas vietu, pierādījumi jo īpaši ir:

a)      pakalpojuma saņēmēja kontaktinformācija, piemēram pakalpojuma saņēmēja rēķinā norādītā adrese;

b)      pakalpojuma saņēmēja izmantotās ierīces interneta protokola (IP) adrese vai jebkura cita atrašanās vietas noteikšanas metode;

c)      bankas rekvizīti, piemēram, maksāšanai izmantotā bankas konta atrašanās vieta un bankā norādītā pakalpojuma saņēmēja rēķina adrese;

d)      starptautiskās mobilo sakaru abonenta identitātes (International Mobile Subscriber Identity — IMSI) valsts mobilo sakaru kods (Mobile Country Code — MCC), kas saglabāts abonenta identifikācijas moduļa (Subscriber Identity Module — SIM) kartē, ko izmanto pakalpojuma saņēmējs;

e)      apdzīvotā vietā uzstādītā fiksētā sakaru tīkla, kuru izmanto pakalpojuma nodrošināšanai saņēmējam, atrašanās vieta;

f)       attiecībā uz pakalpojuma saņēmēju, kas pārdod preces caur internetu vai tamlīdzīgu elektronisko tīklu, — vieta, no kuras piegādā vai nosūta šā pakalpojumu saņēmēja pārdotās preces;

g)      attiecībā uz pakalpojuma saņēmēju, kas pērk preces caur internetu vai tamlīdzīgu elektronisko tīklu, — vieta, kur piegādā vai nosūta šā pakalpojuma saņēmēja iegādātās preces;

h)      pakalpojuma saņēmēja īrētās automašīnas reģistrācijas dati, ja vietā, kur transportlīdzekli lieto, tas ir jāreģistrē, kā arī tamlīdzīga informācija;

i)       cita komerciāli būtiska informācija, ko ieguvis pakalpojuma sniedzējs.

2. Nosakot vietu, kur ir saņēmēja uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta, ir vajadzīgi divi atsevišķi pierādījumi; šie pierādījumi nedrīkst būt savstarpēji pretrunīgi.”

(8)        V nodaļas „To darījumu vieta, par kuriem uzliek nodokli” 4. iedaļā „Pakalpojumu sniegšanas vieta” iekļauj šādu 6.a apakšiedaļu:

„6.a apakšiedaļa

ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšana

31.a pants

1. Pakalpojumi, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, kā minēts Direktīvas 2006/112/EK 47. pantā, ir tikai tādi pakalpojumi, kam ir pietiekami tieša saikne ar šo īpašumu. Uzskata, ka pakalpojumiem ir pietiekami tieša saikne ar nekustamo īpašumu, ja:

a)      šo pakalpojumu iemesls ir nekustamais īpašums un attiecīgais īpašums ir pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa un sniegto pakalpojumu galvenais un būtiskais elements;

b)      šie pakalpojumi tiek sniegti nekustamajam īpašumam vai ir tieši vērsti uz šo īpašumu, un to mērķis ir šā īpašuma stāvokļa juridiskas vai fiziskas izmaiņas.

2. Pakalpojumi, kam piemēro panta 1. punktu, jo īpaši ir:

a)      konkrētam zemes gabalam paredzētu ēku vai ēku daļu plānu izstrāde neatkarīgi no tā, vai šī ēka tiek uzcelta;

b)      uzraudzības vai drošības pakalpojumi uz vietas;

c)      ēkas celtniecība uz zemes gabala, kā arī ēkas vai ēkas daļu celtniecība un nojaukšana;

d)      pastāvīgu konstrukciju ierīkošana uz zemes gabala, kā arī ilgtermiņa lietošanai paredzētu konstrukciju, piemēram, gāzes, ūdens, notekūdeņu cauruļvadu sistēmu ierīkošana un nojaukšana;

e)      zemes apstrāde, ieskaitot lauksaimniecības pakalpojumus, piemēram, aršana, sēšana, laistīšana, mēslošana;

f)       nekustamā īpašuma uzmērīšana un riska un veseluma novērtēšana;

g)      nekustamā īpašuma vērtēšana, tostarp gadījumos, kad šāds pakalpojums vajadzīgs, lai apdrošināšanas nolūkā noteiktu īpašuma vērtību, to ieķīlātu aizdevuma saņemšanai vai novērtētu riskus un zaudējumus strīdu gadījumos;

h)      nekustamā īpašuma noma vai nodošana lietošanā, uz ko neattiecas 3. punkta c) apakšpunkts, ieskaitot preču glabāšanu, kurai paredzēta konkrēta īpašuma daļa, kas nodota pakalpojuma saņēmēja tiešai lietošanai;

i)       izmitināšanas pakalpojumi viesnīcu nozarē vai nozarēs ar līdzīgām funkcijām, piemēram, brīvdienu nometnes vai kempingiem paredzētas vietas, tostarp tiesības apmesties konkrētā vietā, kas iegūtas, pārņemot daļlaika lietošanas tiesības vai līdzīgas tiesības;

j)       tādu tiesību piešķiršana un pārņemšana, uz kurām neattiecas h) un i) apakšpunkts, lai lietotu nekustamo īpašumu vai tā daļu, piemēram, zvejas un medību atļauju piešķiršana vai piekļuve atpūtas telpām lidostās, vai tādas infrastruktūras, piemēram, tiltu un tuneļu, izmantošana, par kuras lietošanu jāmaksā;

k)      ēkas vai tās daļas uzturēšana, atjaunošana un remonts, tostarp tīrīšana, flīzēšana, tapešu līmēšana un parketa ieklāšana;

l)       pastāvīgu konstrukciju, piemēram, gāzes, ūdens, notekūdeņu cauruļvadu sistēmu uzturēšana, atjaunošana un remonts;

m)     tādu mašīnu vai iekārtu uzstādīšana vai montāža, kuras pēc uzstādīšanas vai montāžas ir uzskatāmas par nekustamo īpašumu;

n)      mašīnu vai iekārtu uzturēšana un remonts, pārbaude un uzraudzība, ja šīs mašīnas vai iekārtas ir uzskatāmas par nekustamo īpašumu;

o)      īpašumu pārvaldība, kas nav tāda nekustamo īpašumu ieguldījumu portfeļa pārvaldība, uz ko attiecas 3. punkta h) apakšpunkts, un kas ir komerciāla, rūpnieciska rakstura ēku vai dzīvojamo ēku nekustamā īpašuma pārvaldība īpašuma īpašnieka interesēs;

p)      starpniecības pakalpojumi, kas nav starpniecības pakalpojumi, uz kuriem attiecas 3. punkta d) apakšpunkts, saistībā ar nekustamā īpašuma pārdošanu, izīrēšanu vai nodošanu lietošanā un konkrētām tiesībām uz nekustamo īpašumu vai lietu tiesībām, kas to turētājam dod materiālā īpašuma lietojuma tiesības;

q)      juridiskie pakalpojumi, kas saistīti ar nekustamā īpašuma nodošanu vai tiesību uz nekustamo īpašumu nodošanu un konkrētām tiesībām uz nekustamo īpašumu vai lietu tiesībām, kas to turētājam dod materiālā īpašuma lietojuma tiesības, piemēram, notāra pakalpojumi vai šāda īpašuma pārdošanas vai pirkšanas līgumu sastādīšana, arī tad, ja netiek veikti līguma pamatā esošie darījumi, kas maina īpašuma juridisko statusu.

3. Panta 1. punkts neattiecas uz:

a)      tādu ēku vai ēku daļu plānu izstrādi, kas nav paredzētas konkrētam zemes gabalam;

b)      preču glabāšanu nekustamajā īpašumā, ja konkrēta šā nekustamā īpašuma daļa nav nodota tikai pakalpojuma saņēmēja lietošanā;

c)      reklāmas pakalpojumiem, arī tādos gadījumos, kad šie pakalpojumi ir saistīti ar nekustamā īpašuma izmantošanu;

d)      starpniecības pakalpojumiem saistībā ar izmitināšanu viesnīcās vai izmitināšanu citās nozarēs ar līdzīgām funkcijām, piemēram, brīvdienu nometnēs vai kempingiem paredzētās vietās, ja starpnieks rīkojas citas personas vārdā un interesēs;

e)      telekomunikāciju, apraides un elektroniskiem pakalpojumiem, izņemot pakalpojumus, uz kuriem attiecas 31.c pants;

f)       stenda vietas nodrošināšanu gadatirgus vai izstādes teritorijā kopā ar citiem saistītiem pakalpojumiem, kas izstādes dalībniekam ļauj izstādīt priekšmetus, piemēram, stenda dizainu, priekšmetu pārvešanu un glabāšanu, apgādi ar mašīnām, elektroinstalācijas ierīkošanu, apdrošināšanu un reklāmu;

g)      mašīnu vai iekārtu uzstādīšanu vai montāžu, uzturēšanu un remontu, pārbaudi vai uzraudzību, ja šīs mašīnas vai iekārtas nav vai nekļūs par nekustamā īpašuma daļu;

h)      nekustamo īpašumu ieguldījumu portfeļa pārvaldību;

i)       juridiskajiem pakalpojumiem, kas nav pakalpojumi, uz kuriem attiecas 2. punkta q) apakšpunkts, kas ir saistīti ar līgumiem, tostarp konsultācijas par līguma noteikumiem attiecībā uz nekustamā īpašuma nodošanu vai šāda līguma īstenošanu, vai šāda līguma esības pārbaudi, ja šādi pakalpojumi nav saistīti ar nekustamā īpašuma tiesību nodošanu.

31.b pants

Ja iekārta ir nodota pakalpojuma saņēmēja rīcībā, lai veiktu darbus nekustamajā īpašumā, šis darījums tikai tādā gadījumā ir pakalpojums, kas saistīts ar nekustamo īpašumu, ja pakalpojuma sniedzējs uzņemas atbildību par darbu izpildi.

Pieņem, ka pakalpojuma sniedzējs, kas pakalpojuma saņēmējam darbu izpildei nodrošina iekārtu un tās ekspluatācijai vajadzīgo personālu, uzņemas atbildību par darbu izpildi. Lai noteiktu, kurš uzņemas atbildību par darbu izpildi, šo pieņēmumu var atspēkot ar faktiem vai tiesību aktiem.

31.c pants

Telekomunikāciju, apraides vai elektroniskie pakalpojumi, ko nodokļa maksātājs savā vārdā sniedz līdztekus izmitināšanas pakalpojumiem viesnīcu nozarē vai citās nozarēs, kas veic līdzīgu funkciju, piemēram, brīvdienu nometnēs vai kempingiem paredzētās vietās, atkarībā no tā, vai par šiem pakalpojumiem maksā kopā vai atsevišķi, uzskatāmi par viena izmitināšanas pakalpojuma darījuma daļu vai par izmitināšanas palīgpakalpojumiem.”

(9)        V nodaļas „To darījumu vieta, par kuriem uzliek nodokli” 4. iedaļas „Pakalpojumu sniegšanas vieta” 7. apakšiedaļā „Kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides pakalpojumu un līdzīgu pakalpojumu sniegšana” (Direktīvas 2006/112/EK 43.–59. pants) iekļauj šādu 33.a pantu:

„33.a pants

Attiecībā uz kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides un tamlīdzīgu pasākumu ieejas biļešu izplatīšanu, ko veic starpnieks savā vārdā, bet pasākuma rīkotāja interesēs, vai ko savās interesēs veic nodokļu maksātājs, kas nav pasākuma rīkotājs, piemēro Direktīvas 2006/112/EK 53. pantu un 54. panta 1. punktu.”

(10)      I pielikuma 4. punktu „Direktīvas 2006/112/EK II pielikuma 4. punkts:” papildina ar šādu f) un g) punktu:

„f)      tādu radio vai televīzijas programmu uztveršana, kuras izplata caur radio vai televīzijas tīklu, internetu vai tamlīdzīgu elektronisko sakaru tīklu, lai saskaņā ar programmu katalogu, ko atlasījis mediju pakalpojumu sniedzējs, klausītos vai skatītos programmas lietotāja izvēlētā laikā un pēc lietotāja individuāla pieprasījuma, piemēram, televīzija vai pieprasījumvideo;

g)      radio vai televīzijas programmu uztveršana caur internetu vai tamlīdzīgu elektronisko sakaru tīklu (IP straumēšanu), izņemot gadījumus, kad programmas tiek raidītas vienlaikus tradicionālajos radio un televīzijas tīklos.”

2. pants

Attiecībā uz telekomunikāciju, apraides un elektroniskajiem pakalpojumiem, ko pakalpojuma sniedzējs, kura uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, sniedz personai, kura nav nodokļa maksātāja un kuras uzņēmējdarbības vieta, pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta ir Kopienā, piemēro šādus noteikumus:

a)           attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz vai beidz sniegt pirms 2015. gada 1. janvāra, neatkarīgi no tā, kad PVN kļūst iekasējams, pakalpojuma sniegšanas vieta ir pakalpojuma sniedzēja uzņēmējdarbības vieta, kā noteikts Direktīvas 2006/112/EK 45. pantā;

b)           attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz vai beidz sniegt 2015. gada 1. janvārī vai vēlāk, arī tajos gadījumos, kad PVN kļūst iekasējams pirms šā datuma, pakalpojuma sniegšanas vieta tiek noteikta atbilstīgi pakalpojuma saņēmēja uzņēmējdarbības vietai, pastāvīgajai adresei vai parastajai dzīvesvietai.

3. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2015. gada 1. janvāra.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē,

                                                                       Padomes vārdā —

                                                                       priekšsēdētājs

[1]               OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.

[2]               Padomes 2011. gada 15. marta Īstenošanas regula (ES) Nr. 282/2011, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (pārstrādāta versija) (OV L 77, 23.3.2011., 1. lpp.).

[3]               Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīva 2008/8/EK, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu (OV L 44, 20.2.2008., 11. lpp.).

[4]               Padomes 2012. gada 9. oktobra Regula (ES) Nr. 967/2012, ar ko Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011 groza attiecībā uz īpašajiem režīmiem nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgā dalībvalstī un kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, apraides pakalpojumus vai elektroniskos pakalpojumus personām, kuras nav nodokļa maksātājas (OV L 290, 20.10.2012., 1. lpp.), un Komisijas 2012. gada 13. septembra Īstenošanas regula (ES) Nr. 815/2012, ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (ES) Nr. 904/2010 attiecībā uz īpašajiem režīmiem nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgā dalībvalstī un kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, apraides pakalpojumus vai elektroniskos pakalpojumus personām, kuras nav nodokļa maksātājas (OV L 249, 14.9.2012., 3. lpp.).

[5]               To dēvē arī par „pakalpojumu saņēmēja piederības vietu”.

[6]               Šīs sanāksmes darba kārtība, darba dokuments un ziņojums ir pieejams: http://ec.europa.eu/taxation_customs/taxation/vat/key_documents/discussions_member_states/index_en.htm.

[7]               OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.

[8]               OV L 44, 20.2.2008., 11. lpp.

[9]               OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.

[10]             OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.