6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/14

1.1

Pašreiz ES līmenī nav viennozīmīgas definīcijas, kas skaidri nošķirtu labticīgi (“bona fide”) pašnodarbinātas personas, kuras strādā patstāvīgi, no personām, kas tikai izliekas par pašnodarbinātām. Katra atbildīgā iestāde un katra neatkarīga struktūra izmanto savu tiesisko vai normatīvo regulējumu, un tas var būt atšķirīgs atkarībā no to jurisdikcijas un politikas jomas (nodokļu likumdošana, sociālā drošība, uzņēmējdarbības tiesības, darba tirgus, apdrošināšana). Šādu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumu spektrs ir plašs, sākot no izvairīšanās no sociālās apdrošināšanas iemaksām un nodokļu maksāšanas, līdz pat darba tiesību ļaunprātīgai izmantošanai un nedeklarētām darba attiecībām. Minētais ievērojami kropļo konkurenci attiecībā uz patiesi pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem un MVU.

1.2

Eiropas Komisija savā 2006. gada Zaļajā grāmatā “Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” uzdeva jautājumu, vai būtu nepieciešams precizēt dalībvalstīs pastāvošās juridiskās definīcijas par algotu darbu un pašnodarbinātību, lai atvieglotu labticīgu pāreju no algota darba uz pašnodarbinātību un otrādi. Konsultācijās pēc Zaļās grāmatas tika atzīts, ka ES līmeņa definīcijas trūkums varētu izraisīt problēmas, it sevišķi ar pārrobežu darbu (un pakalpojumu sniegšanu) saistītās situācijās.

1.3

Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) 2006. gada ieteikumā jēdziens “darba attiecības” definēts plaši, tādējādi ļaujot veikt pasākumus viltus pašnodarbinātības apkarošanai. Lai noteiktu, vai pastāv darba attiecības, galvenā uzmanība jāpievērš faktiem saistībā ar darba ņēmēja darbību un atalgojumu neatkarīgi no tā, kā šīs attiecības ir raksturotas, piemēram, līguma noteikumos. Slēptas darba attiecības pastāv tad, ja darba devējs pret darbinieku attiecas tādā veidā, kura nolūks ir slēpt viņa kā darba ņēmēja patieso juridisko statusu, un kad ir iespējama situācija, ka darba ņēmējam ar līguma noteikumiem tiek atņemta tā aizsardzība, kuru viņam ir tiesības saņemt.

1.4

Vairākas dalībvalstis jau ir centušās izstrādāt precīzu definīciju, kas varētu nodalīt darba ņēmējus un pašnodarbinātas personas, pamatojoties uz vairākiem iepriekš noteiktiem kritērijiem. Praksē šī pieeja bieži saskaras ar problēmām dažādu faktisko situāciju daudzveidības dēļ. EESK to apzinās un tāpēc ierosina izvērtēt dalībvalstīs gūto dažādo pieredzi, lai varētu izdarīt noteiktus secinājumus un sniegt ieteikumus attiecībā uz efektīvāku pieeju.

1.5

Uzticams regulējums un viltus pašnodarbinātības definīcija palīdzētu labticīgi pašnodarbinātām personām un mikrouzņēmumiem. Viltus pašnodarbinātības apkarošanai nepieciešams labāk reģistrēt un uzraudzīt reālo stāvokli darba tirgū. Ekonomiska atkarība no pasūtītāja (bieži vien bijušā darba devēja) norāda uz darba attiecību turpināšanos.

1.6

Visās dalībvalstīs ieviešot labu sociālās drošības sistēmu pašnodarbinātajām personām, ņemot vērā viņu statusa īpatnības, var palīdzēt cīnīties pret statusa ļaunprātīgu izmantošanu un sekmēt tās novēršanu.

1.7

Darba ņēmēji, kuri kļūst par patiesi pašnodarbinātām personām, ir normāla parādība darba tirgū un ekonomikā. Tādēļ būtu jāapsver, kā viņi varētu gūt labumu no kopīgajām iespējām, piemēram, integrēties pastāvošajās MVU organizācijās, uzņēmējdarbības organizācijās, tirdzniecības kamerās un darba tirgus organizācijās, kā arī iekļauties sociālās nodrošināšanas programmu un pensiju sistēmu dažādajās daļās. Uz pašnodarbinātajām personām pilnībā būtu jāattiecina arī noteikumi par veselību un drošību darbavietā, kā arī jānodrošina piekļuve profesionālās apmācības iestādēm.

1.8

EESK uzsver pašnodarbinātības vērtību un nozīmi gan sabiedriskajā, gan sociālekonomiskajā aspektā. Tomēr ir svarīgi, lai iedzīvotājiem būtu pieejama brīvprātīga un apzināta izvēle uzņemties vai neuzņemties pašnodarbinātas personas statusu.

1.9

Dažas no dalībvalstīs izveidotajām uzņēmējdarbības veicināšanas programmām varētu kropļot konkurenci attiecībā uz patiesi pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem un MVU. Tāpēc ir būtiski veikt ietekmes novērtējumu par visām šīm kategorijām. EESK ierosina nākt klajā ar ieteikumu dalībvalstīm, proti, tām būtu jāiesaka noteikt īpaši problemātiskas nozares un, izmantojot sociālo dialogu, attiecīgajās nozarēs noteikt darba stundas minimālās likmes, kas var būt atšķirīgas pat vienas dalībvalsts dažādos reģionos.

Ir būtiski šos pasākumus ņemt vērā dalībvalstu publiskā iepirkuma sistēmā, lai rādītu piemēru un turpinātu cīnīties pret negodīgām situācijām.

2.1

Pašnodarbinātība ir likumīgs statuss darba tirgū, un visām personām ir tiesības būt pašnodarbinātām. EESK šādu viedokli ir paudusi vairākos atzinumos, ko tā ir izstrādājusi par pašnodarbinātību. Taču Komiteja vēl nav aplūkojusi šā jautājuma otru pusi. Pēdējā atzinumā tika skaidri pausts: “Mēs nepievērsīsimies jautājumam par nedeklarēto nodarbinātību, ne arī jautājumam par fiktīvu pašnodarbinātību, lai gan atsevišķos gadījumos abām šīm parādībām var būt šķietama vai reāla saikne ar ekonomiski atkarīgām patstāvīgi nodarbinātām personām. (1)” Pašreizējā atzinumā visbeidzot aplūkoti minētie jautājumi.

2.2

Pēdējās desmitgadēs notikušas ievērojamas pārmaiņas pašnodarbināto personu kategorijas sastāvā līdzās “klasiskajam” neatkarīgo un mazo uzņēmēju tipam. Šobrīd ir kļuvis nepieciešams izvērtēt, vai darbības vide nodrošina pienācīgu aizsardzību pašnodarbinātajiem. EESK norāda uz savu iepriekšējo atzinumu (2), kurā tā ieteica:

2.3

Pašnodarbinātības jēdziens dažādās dalībvalstīs atšķiras. Dažās valstīs (Nīderlandē) ar to saprot situāciju, kad persona strādā pati par sevi, galvenokārt pildot apakšuzņēmēja funkcijas kādam citam uzņēmumam. Savukārt citās dalībvalstīs (Francijā) pašnodarbinātā statuss attiecas uz uzņēmēju, kurš neskaitās darba ņēmējs savā uzņēmumā; viņam var būt un var nebūt citi darbinieki. Pašnodarbinātība neattiecas vienīgi uz apakšlīgumu slēgšanu, jo arī patērētāji var būt klienti. Dažādām nodarbinātības un pašnodarbinātības definīcijām ir liela nozīme ne tikai saistībā ar darba tiesībām, bet arī ar sociālo drošību un nodokļu likumdošanu.

2.4

Vienotā tirgus izveide un ar to saistītā brīvās pārvietošanās un aprites noteikšana ir veicinājusi 2.2. punktā minēto attīstību un ieviesusi pašnodarbinātības jēdzienu mūsu darba tirgus visjutīgākajās daļās. Liels skaits darbinieku mūsdienās tiek pieņemti darbā (ar dažāda veida aģentūru starpniecību) nevis kā darba ņēmēji, bet gan kā “pašnodarbināti pakalpojumu sniedzēji”. Ar nodarbināto personu nav darba līguma, jo tā pati ar savu neatkarīgo darbu patstāvīgi sniedz konkrētu pakalpojumu. Lētu darbaspēku iespējams nodrošināt ar faktūrrēķinu, izvairoties no valstī noteikto darba tiesību standartu ievērošanas (3). Pamatoti ir jautāt, vai šis jaunais pašnodarbinātās personas statusa veids ir patiess.

2.5

Ir bijušas problēmas saistībā ar darba attiecībām, it sevišķi pārrobežu gadījumos (4). Pastāv līdzība starp šādām attiecībām un tradicionālā gadījuma darba veicēja vai dienas strādnieka variantu, kas ir tāds darba veids, kurā tiek izmantoti starpnieki un kuru vēl nesen uzskatīja par izzudušu parādību (5). Tādējādi dažās valstīs pašnodarbinātās personas pašas uz savu roku “vienas nakts laikā” var uzsākt tādu darbību, kurai parasti nepieciešama vairākus gadus ilga profesionāla apmācība, lai strādātu pastāvīgā algotā darbā. Ir izveidojušās speciālas starpnieku un darbā pieņemšanas aģentūras, kas piedāvā pakalpojumus pašnodarbinātajiem. Tās piedāvā iespēju uzņēmumiem viegli pāriet uz tādiem līgumiem, ar kuriem pašnodarbinātās personas veic to pašu darbu, ko iepriekš darīja darba ņēmēji. Ir vajadzīgi daudz ticamāki dati, lai novērtētu ietekmēto strādājošo skaitu un viskritiskākās robežas. Tāpēc ir vajadzīgi profesionālāki pētījumi.

2.6

Tāpat kā privātie darbuzņēmēji, arvien vairāk arī lieli uzņēmumi un publiskais sektors regulāri izmanto pašnodarbināto personu pakalpojumus. Viena ceturtdaļa no uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar pašnodarbinātām personām, kā galveno iemeslu tam min viņu zināšanas un pieredzi. Pašnodarbinātās personas izmanto, lai līdzsvarotu paaugstinātas darba slodzes periodus ražošanas procesā un kvalificēta personāla trūkumu. Vēl viens būtisks iemesls, ko min darba devēji, ir personāla politikas elastība.

2.7

Ja runa ir par pašnodarbinātajiem, kuri pēc savas brīvas gribas izvēlas paši vadīt savus uzņēmumus, nepastāv nekādas problēmas. Taču, ja šādu pārmaiņu pamatā nav patiesi brīva izvēle pieņemt pašnodarbinātā statusu, sociālie riski praktiski tiek pārnesti no uzņēmuma uz individuālo darbinieku. Tas mudina situāciju izmantot ļaunprātīgi, sākot no izvairīšanās no sociālās apdrošināšanas iemaksām un nodokļu maksāšanas, līdz pat darba tiesību ļaunprātīgai izmantošanai un nedeklarēta darba veikšanai (6). Minētais ievērojami kropļo konkurenci attiecībā uz patiesi pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem un MVU. Turklāt dažās dalībvalstīs izveidotās programmas uzņēmējdarbības veicināšanai (piemēram, pašnodarbinātie uzņēmēji Francijā) var kropļot konkurenci starp patiesi pašnodarbinātām personām un šo jauno pašnodarbināto personu kategoriju.

2.7.1

EESK ierosina nākt klajā ar ieteikumu dalībvalstīm, proti, tām būtu jāiesaka noteikt īpaši problemātiskas nozares un, izmantojot sociālo dialogu, attiecīgajās nozarēs noteikt darba stundas minimālās likmes, kas var būt atšķirīgas pat vienas dalībvalsts dažādos reģionos.

Ir būtiski šos pasākumus ņemt vērā dalībvalstu publiskā iepirkuma sistēmā, lai rādītu piemēru un turpinātu cīnīties pret negodīgām situācijām.

2.8

Pašnodarbināto personu īpatsvars visā Eiropā pieauga 80. gados un nedaudz samazinājās 90. gados. Pēdējās desmitgadēs situācija dalībvalstīs ir attīstījusies atšķirīgi. Dažās valstīs pašnodarbinātība atkal ir pieaugusi, savukārt citās tās līmenis ir saglabājies stabils vai arī bijusi novērojama īpatsvara samazināšanās tendence (ESAO 2005. gada Nodarbinātības perspektīva un ESAO 2006. gada datu pārskats). Kopš finanšu krīzes sākuma pašnodarbināto personu īpatsvars kopumā nav pieaudzis. Daļa pašnodarbināto personu šobrīd pieder tā dēvētajai “elastīgajai darbaspēka daļai”, ko raksturo darba attiecības ar nelielu stabilitāti, kuras ekonomiskas lejupslīdes apstākļos iespējams ātri pārtraukt un atkal atjaunot, tiklīdz kā parādās izaugsmes perspektīva.

2.9

Attiecībā uz pašnodarbinātām personām salīdzinājumā ar pastāvīgajiem darbiniekiem kopumā mazākā mērā tiek ievēroti veselības aizsardzības un drošības noteikumi darba vietā, kā arī vides aizsardzības standarti. Viena no iespējām, kā novērst šo trūkumu, varētu būt pakalpojumu centru izveide pašnodarbinātām personām, kuri pašnodarbināto personu vārdā nodrošinātu šo uzdevumu un darbību īstenošanu.

3.1

Tiesību aktos un noteikumos nav vienotas atsaucas uz pašnodarbinātām personām (7). Šis jēdziens dažkārt tiek attiecināts uz ārštata darbiniekiem; citos gadījumos — uz visām pašnodarbinātajām personām, kuras strādā patstāvīgi. Šāds statuss nozīmē to, ka šīm personām nav darba līguma un ka tās sniedz pakalpojumus klientiem vai līgumslēdzējiem, pamatojoties uz komerclīgumu.

3.2

Pašnodarbināto personu kategorija bieži vien tiek iedalīta divās galējās izpausmēs (Eiropas fonds, 1996. gads). Spektra vienā galā atrodas augsti kvalificēti un pieredzējuši profesionāļi, kuri labi apzinās savu tirgus pozīciju, zina savu vērtību un vēlas patstāvīgi turpināt uzņēmējdarbību. Šo pirmo grupu pārsvarā veido vecāka gadagājuma, labi apmaksāts darbaspēks, kuri paši plāno un organizē savu darbu. Otrā spektra pusē ir pašnodarbinātas personas, kuru statusa vienīgais mērķis ir samazināt klienta administratīvo un finansiālo slogu. Cilvēki šajā situācijā ir “viltus” pašnodarbinātie, viņu izvēles brīvība ir maza vai nekāda, un viņi pilnībā ir ekonomiski atkarīgi no sava klienta. Saskaņā ar profesionālajā literatūrā minētajiem datiem šāda situācija attiecas uz 2 no 5 pašnodarbināto personu kategorijām, kuras definētas nesenā pētījumā (8).

3.3

Raugoties no juridiskā viedokļa, visas pašnodarbinātās personas nav vienlīdzīgi labā situācijā salīdzinājumā ar darba ņēmējiem. Pētījumā, ko Nīderlandē 2010. gadā Sociālo lietu un nodarbinātības ministrijas uzdevumā veica EIM, tika vērtēts, kā pašnodarbinātās personas pārvalda riskus. Tās nevar paļauties uz darbinieku kolektīvo apdrošināšanu, un tāpēc tām pašām sevi jāapdrošina pret risku. Daudzos gadījumos tas nenotiek. Pašnodarbinātajām personām diezgan bieži ir civiltiesiskās atbildības apdrošināšana (72 %), taču tās retāk ir apdrošinātas pret slimību (20 %) vai darbnespēju (36 %). Tikai katrs otrais pašnodarbinātais uzkrāj līdzekļu rezervi pensionēšanās vecumam. Sakarā ar to pastāv risks, ka pēc aiziešanas pensijā pašnodarbinātās personas var nonākt trūkumā. Lauksaimniecības un būvniecības nozarē strādājošie pašnodarbinātie biežāk nekā vidēji ir apdrošināti pret risku, un būvniecības un uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē strādājošajiem biežāk ir pensijas uzkrājumi. EESK iesaka: brīdī, kad pašnodarbinātās personas iesniedz iesniegumu šā statusa saņemšanai, pienācīgi un laicīgi informēt viņas par sekām saistībā ar zemām sociālās apdrošināšanas un veselības apdrošināšanas iemaksām, kā arī par nosacījumiem un pienākumiem saistībā ar uzņēmējdarbības sākšanu.

4.1

Pēdējos gados dažādās Eiropas valstīs uzmanības lokā no jauna ir nonācis jautājums par to, vai pašnodarbinātības gadījumā pastāv darba attiecības un kādas tiesības un aizsardzība ir saistītas ar šo statusu. Minētais ir saistīts ar būtiskām pārmaiņām uzņēmējdarbībā un ar ārpakalpojumu un piedāvājumu konkursu skaita pieaugumu, kā arī faktu, ka likumdevējas iestādes ir atsaukušās uz aicinājumu nodrošināt lielāku elastību un administratīvā sloga samazināšanu, kā rezultātā tikuši atcelti dažādi ierobežojumi un īstenota politika ar mērķi likvidēt “tradicionālās” nodarbinātības drošības formas.

4.2

Raugoties no juridiskā viedokļa, vairākas Eiropas valstis ir mēģinājušas iezīmēt robežu un, balstoties uz dažādiem kritērijiem, pilnveidot “darba attiecību” definīciju. Šādas attiecības raksturo algotas darbības veikšana, par kuru tiek saņemts atalgojums, turklāt iespējamā peļņa no algotā darba pienākas klientam. Šai sakarā svarīgi rādītāji ir darba veikšana citas puses uzraudzībā un tas, ka darba ņēmējam jābūt pieejamam. Pie rādītājiem pieskaitāms arī fakts, ka atalgojums ir vienīgais vai galvenais darba ņēmēja ienākumu avots un ka viņš nav pakļauts ekonomiskam riskam.

4.3

EESK vēlas sniegt dalībvalstīm orientējošas norādes un atsaucas uz paraugprakses modeļiem. Kā labs piemērs minams Maltā izmantotais modelis, kura īstenošana ir bijusi ļoti sekmīga.

Izvērtējot tādas personas nodarbinātības statusu, kura oficiāli ir pašnodarbināta un kuru pirmajā acumirklī nevar uzskatīt par darba ņēmēju, var pieņemt, ka darba attiecības pastāv un ka persona, kurai tiek sniegti pakalpojumi, ir darba devējs, ja attiecībā uz personu, kura veic darbu, ir izpildīti vismaz pieci no šādiem kritērijiem:

4.4

Atšķirīgas definīcijas atrodamas ne tikai dažādās Eiropas valstīs (9), bet arī ES tiesību aktos. Šī neskaidrība rada ievērojamas problēmas pārrobežu situācijās. Saiknes trūkums starp valstu un Eiropas līmeņa tiesisko regulējumu attiecībā uz jēdzienu “darba uzņemšanās” un “pakalpojumu sniegšana” nošķiršanu padara pašnodarbinātības jēdzienu par sarežģītu jautājumu, it sevišķi saistībā ar pārrobežu darbu.

4.5

Raugoties no starptautiskas perspektīvas, kļūst arvien grūtāk noteikt darba attiecību pastāvēšanu. Šī problēma rodas situācijās, kurās līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi nav skaidri un viennozīmīgi vai kurās lielāka elastība un ierobežojumu atcelšana apgrūtina iespējamību pārbaudīt darba attiecību pastāvēšanu. Šī problēma iespējama arī situācijās, kad likumdevēji rada vairākas starpformas vai vienkārši uzskata, ka iespējamība vienas nakts laikā kļūt par pašnodarbināto ir viens no jaunajiem veidiem, kādā tiek veikta uzņēmējdarbība.

4.6

Starptautiskā darba organizācija (ILO) jau ir brīdinājusi par pašnodarbinātības statusa potenciālu ļaunprātīgu izmantošanu, kuras rezultātā iespējama darba ņēmēju tiesību un tiesiskās aizsardzības apiešana, kas tradicionāli ir saistīta ar darba attiecībām. ILO norādījusi uz ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību, ko veido vairāku faktoru kombinācija: vai nu tiesību akti ir izstrādāti pārāk ierobežojoši, vai arī tie tiek interpretēti pārāk šaurā veidā; tiesību akti ir formulēti tādā veidā, ka to darbības joma un ietekme ir minimāla; lai gan darba attiecības patiešām pastāv, nav skaidrs, kurš ir darba devējs; nav ietverti vairāki viltus pašnodarbinātības veidi; un pastāv vispārēja nespēja uzraudzīt noteikumu ievērošanu.

4.7

Saskaņā ar Nodarbinātības statusa starptautiskajā klasifikatorā noteikto definīciju darbs pašnodarbinātā statusā ir darbs, kura atalgojums ir tieši atkarīgs no peļņas, kas gūta no saražotajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem. Tādējādi vēsturiskā kontekstā izšķiramas pašnodarbināto personu trīs pamatgrupas: mikrouzņēmumi, mazie uzņēmumi un ārštata darbinieki. 2006. gada jūnija Ģenerālajā asamblejā tika pieņemts ieteikums par darba attiecībām (ieteikums Nr. 198) (10). Šā ieteikuma galvenais mērķis bija uzlabot valstu politiku to darba ņēmēju tiesību jomā, kuri atrodas darba attiecībās (1.4. pants).

4.8

Vienlaikus ILO laika posmā no 2005. līdz 2007. gadam turpināja izmantoto jēdzienu izstrādi. Līdzās jau minētajam ieteikumam tika izstrādāti vairāki dokumenti, kuros citstarp sniegts pārskats par pastāvošajiem valstu līmeņa noteikumiem. No šā pārskata redzams, ka pieaug nepieciešamība izstrādāt skaidras definīcijas, kas ļautu leģitīmus pašnodarbinātības veidus nošķirt no krāpnieciskas prakses, kuras vienīgais mērķis ir izvairīties no nodarbinātības tiesību aktu un citu juridisku noteikumu ievērošanas vai tos apiet.

4.9

EESK iesaka sociālā dialoga ietvaros gan ES, gan valstu līmenī izpētīt ar pašnodarbinātām personām saistīto īpašo problēmu risinājumus, kā arī nodrošināt minēto personu interešu pārstāvības organizāciju līdzdalību sociālajā dialogā.