52012DC0230

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Pusgada pārskats par Šengenas zonas darbību 2011. gada 1. novembris – 2012. gada 30. aprīlis

1.           Ievads

Personu tiesības uz brīvu pārvietošanos ir Eiropas Savienības stūrakmens, un Šengenas zona bez kontroles pie iekšējām robežām ir viens no visvērtīgākajiem ES integrācijas sasniegumiem. Šengenas sadarbība tika izveidota pēc piecu ES valstu – Beļģijas, Francijas, Vācijas, Luksemburgas un Nīderlandes – iniciatīvas, 1985. gadā noslēdzot nolīgumu Luksemburgas pilsētā Šengenā, bet 1990. gadā turpat parakstot arī īstenošanas konvenciju. Robežkontrole pie iekšējām robežām tika atcelta 1995. gadā, un 1997. gadā ar Amsterdamas līgumu šos nolīgumus iekļāva Eiropas Savienības sistēmā. Šengenas zona ir strauji paplašinājusies. Pašlaik tā aptver teritoriju, kurai ir 42 673 km gara jūras robeža un 7721 km gara ārējā sauszemes robeža un kurā vairāk nekā 400 miljoni eiropiešu no 26 Eiropas valstīm var brīvi ceļot, neuzrādot pasi.

Tiesības brīvi pārvietoties Šengenas zonā bez robežkontroles balstās uz nosacījumu, ka katra iesaistītā valsts pilda savas saistības saskaņā ar Šengenas noteikumu kopumu (Šengenas acquis). Tāpēc ir būtiski, lai Eiropas institūcijas modri sekotu līdzi Šengenas zonas darbībai un būtu gatavas risināt jebkādas problēmas, kas varētu rasties. Ņemot vērā minēto, Komisija savā 2011. gada 16. septembra paziņojumā „Šengenas pārvaldība – zonas bez kontroles pie iekšējām robežām stiprināšana” darīja zināmu savu nodomu iesniegt Eiropas Savienības iestādēm pusgada pārskatu par Šengenas zonas darbību. Padome 2012. gada 8. martā atzinīgi novērtēja Komisijas nodomu regulāri iesniegt ziņojumus Eiropas Parlamentam un Padomei par Šengenas sadarbības gaitu.

Šo ziņojumu mērķis ir kalpot par pamatu regulārām debatēm Eiropas Parlamentā un Padomē un tādējādi palīdzēt stiprināt politiskās vadlīnijas un sadarbību Šengenas zonā. Šis pirmais ziņojums attiecas uz periodu no 2011. gada 1. novembrim līdz 2012. gada 30. aprīlim, un tas papildina pasākumus, kurus Komisija ierosināja tiesību aktu priekšlikumos par Šengenas pārvaldību[1], kas pašlaik tiek apspriesti ar Eiropas Parlamentu un Padomi. Ziņojumā galvenokārt aplūkota Šengenas zonas darbība, novirzot otrā plānā citus jautājumus, kas varētu būt saistīti ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, bet neattiecas uz konkrēto izskatāmo problēmu, kā arī jautājumus, kuri aplūkoti paralēli citos dokumentos. Šie jautājumi inter alia ietver Komisijas priekšlikumu par EUROSUR[2], Komisijas priekšlikumu par drošības klauzulas ieviešanu vīzu jomā[3], kā arī jautājumus, kas aplūkoti paziņojumā par vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei[4] un gada pārskatā par migrāciju un patvērumu. Pusgada pārskats par Šengenas sadarbības norisi ir jāuztver kā daļa no šā plašākā konteksta.

2.           Situācijas apraksts

2.1.        Situācija pie Šengenas ārējām robežām

Spiediens pie Šengenas ārējām robežām koncentrējas pāris „karstajos punktos”.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu no 2011. gada oktobra līdz decembrim palielinājās nelikumīgā robežšķērsošana, kad šādu gadījumu skaits sasniedza gandrīz 30 000. Aptuveni 75 % no šiem gadījumiem tika konstatēti Vidusjūras austrumu reģionā un pārkāpumā visbiežāk iesaistīto tautību pārstāvji bija afgāņi un pakistānieši. Komisija turpina palīdzēt dalībvalstīm regulēt šīs jauktās migrācijas plūsmas, tostarp ar ES finansējumu (proti, Ārējo robežu fondu), veidojot sadarbību ar attiecīgām trešām valstīm un piesaistot ES aģentūras (piem., Frontex)[5].

Spiediens pie Šengenas ārējās robežas ir saistīts ar norisēm attiecīgās trešās valstīs, kas bija acīmredzams arābu valstu atmodas laikā 2011. gadā. Komisija atzīmē, ka situācija Sīrijā var nākotnē izraisīt migrācijas plūsmu uz kaimiņvalstīm un arī uz Eiropas Savienību. No 2011. gada oktobra līdz decembrim tika notverti 578 sīrieši, kuri centās šķērsot Šengenas ārējo sauszemes robežu starp oficiālajiem robežšķērsošanas punktiem, salīdzinot ar 210 personām tajā pašā ceturksnī 2010. gadā. No viņiem 82 % tika notverti pie Grieķijas ārējās sauszemes robežas.

Sīkāks situācijas apraksts atrodams 2012. gada Frontex ikgadējā riska analīzē (http://frontex.europa.eu/assets/Attachment_Featured/Annual_Risk_Analysis_2012.pdf).

Komisija turpinās izvērtēt, vai pašreizējais atbalsta pasākumu sadalījums (cita starpā ES finansējums un Frontex operācijas) starp esošajiem „karstajiem punktiem” un pārējo ārējās robežas daļu ir atbilstošs un vai ir jāparedz citas prioritātes, ņemot vērā, no vienas puses, spiedienu uz esošajiem „karstajiem punktiem” un, no otras puses, iespējamās sekas, ko izraisīs pastiprināta robežkontrole šajos punktos, kā arī jaunas migrācijas plūsmas sakarā ar norisēm trešās valstīs.

2.2.        Situācija Šengenas zonā

Šengenas acquis atļauj trešo valstu valstspiederīgajiem[6], kuriem ir uzturēšanās atļauja vai kādas dalībvalsts izsniegta ilgtermiņa vīza, ceļot uz citām dalībvalstīm uz laiku līdz trim mēnešiem jebkurā sešu mēnešu periodā. Tomēr patvēruma meklētāji, kas gaida lēmumu par savu statusu, nevar izmantot šīs tiesības līdz viņu aizsardzības pieteikuma galīgajam novērtējumam. Turklāt liela daļa trešo valstu valstspiederīgo, kuri nelikumīgi uzturas Šengenas zonā, ir ieceļojuši likumīgi, taču nav devušies prom pēc atļautā termiņa beigām (uzturēšanās termiņa pārsniedzēji), savukārt citi ir ieceļojuši nelikumīgi. Dalībvalstis vai nu legalizē minēto personu uzturēšanos atbilstoši saviem tiesību aktiem, vai arī tām ir šīm personām jāpiemēro atgriešanas procedūra. Daudzas no šīm personām nepaliek ieceļošanas valstī, bet ceļo tālāk uz citām dalībvalstīm.

Šengenas zonā 2011. gadā tika atklāti 350 944 trešo valstu valstspiederīgie, kuru uzturēšanās neatbilst nosacījumiem[7], kas ir par 9,1 % mazāk salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tie galvenokārt bija afgāņi, tunisieši un marokāņi. Saskaņā ar Frontex datiem[8] otrreizējās plūsmas, kas sākas pie Grieķijas un Turcijas sauszemes robežas, ir konstatētas uz sauszemes robežām starp Rietumbalkānu valstīm un Slovēniju un Ungāriju, uz jūras robežas Itālijas dienvidos un vairākās Eiropas lidostās, galvenokārt Nīderlandē, Beļģijā un Vācijā.

Ir pieejama ierobežota informācija par to personu skaitu, kurām nav tiesību uzturēties Šengenas zonā, bet kuras mēģina pārcelties uz citu dalībvalsti. Tomēr vairāku atsevišķu datu vākšanas darbību rezultātā ir izdevies noskaidrot vismaz dažus galvenos statistikas datus. Nesenākā no šīm operācijām DEMETER[9] tika īstenota 2011. gadā no 24. līdz 30. oktobrim 21 dalībvalstī (inter alia Francija, Itālija un Grieķija nepiedalījās). Šīs nedēļas laikā iesaistītās dalībvalstis sava ikdienas darba ietvaros aizpildīja ziņojuma anketu par katru gadījumu, kad bija aizdomas par nelikumīgu uzturēšanos to teritorijā. Ziņojumi tika nosūtīti Polijas robežsardzei, kas apkopoja un analizēja datus. Operācijas mērķis bija savākt informāciju par migrācijas plūsmām ES dalībvalstīs, jo īpaši par:

– migrācijas spiedieniem dažādās valstīs;

– galvenajiem nelikumīgo migrantu pārvietošanās maršrutiem;

– galvenajām migrācijas galamērķa valstīm;

– nelikumīgo migrantu izcelsmes valstīm un

– nelikumīgo migrantu notveršanas vietām un izmantotajiem pārvietošanās veidiem.

Operācijas laikā tika aizturēti 1936 trešo valstu valstspiederīgie no 104 dažādām valstīm. Vislielākais skaits nelikumīgo migrantu tika konstatēts Vācijā (360 personas), Spānijā (290 personas) un Ungārijā (260 personas). Vairākums no viņiem Šengenas zonā bija ieceļojuši Spānijā (207 personas), Grieķijā (180 personas), Kiprā (161 persona) un Polijā (121 persona). Galvenās galamērķa valstis bija Spānija (288 personas), Vācija (264 personas) un Austrija (140 personas).

Pēc šīs operācijas izdarītie secinājumi parāda, ka ir nepārtraukti jācenšas uzlabot migrācijas plūsmu uzraudzību un analīzi Šengenas zonā. To varētu darīt, cita starpā divreiz gadā īstenojot tāda veida operācijas kā DEMETER un regulāri veicot informācijas apmaiņu Eiropas Savienības līmenī. Komisija atzinīgi vērtē Dānijas prezidentūras koordinēto operāciju Balder, kas tika īstenota 2012. gada 16.–22. aprīlī.

Kopā ar ticamu informāciju par trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nelikumīgi uzturas Šengenas zonā, direktīvas īstenošana par sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem[10] joprojām ir svarīgs instruments cīņā pret nelikumīgu uzturēšanos šajā teritorijā.

Papildus esošajām un plānotajām iniciatīvām (līdzās operācijai Balder) Komisija lems, vai varētu veikt vēl citus pasākumus, lai iegūtu vairāk informācijas par migrācijas plūsmām Šengenas zonā.

3.           Šengenas acquis piemērošana

3.1.        Robežkontroles pagaidu atjaunošanas gadījumi pie iekšējām robežām

Šengenas Robežu kodeksa[11] 23. pants nosaka, ka tad, ja pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, dalībvalsts var izņēmuma kārtā atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām. Dalībvalsts pēc iespējas ātrāk attiecīgi informē pārējās dalībvalstis un Komisiju. Turklāt tiek iesniegts ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai, konkrēti aprakstot pārbaužu veikšanu un robežkontroles pagaidu atjaunošanas efektivitāti. Kopš Šengenas Robežu kodeksa stāšanās spēkā 2006. gadā visi robežkontroles pagaidu atjaunošanas gadījumi ir bijuši saistīti ar dažāda veida noziedzīgu nodarījumu novēršanu un apkarošanu sakarā ar kādu augsta līmeņa tikšanos vai svarīgu sporta pasākumu.

No 2011. gada 1. novembra līdz 2012. gada 30. aprīlim kontrole pie iekšējām robežām ir atjaunota tikai divreiz. Francija 2011. gada 4. oktobrī informēja Komisiju, ka valstu un valdību vadītāju G-20 samita dēļ, kas notika Kannās 2011. gada 3. un 4. novembrī, tā plānoja atjaunot kontroli pie robežas ar Itāliju laikposmā no 2011. gada 24. oktobra līdz 5. novembrim. Pēc tam Francija ziņoja Komisijai, ka šajā periodā, ieceļojot valstī, tika pārbaudītas 38 620 personas (no 563 158 personām, kuras šķērsoja robežu) un 15 303 personas tika pārbaudītas, izceļojot no valsts (no 605 062 personām, kuras šķērsoja robežu). Ieceļošana tika liegta 443 personām, no kurām vairākumam nebija derīgu ceļošanas dokumentu.

Spānija 2012. gada 20. aprīlī informēja Komisiju, ka sakarā ar Eiropas Centrālās bankas sanāksmi Barselonā 2012. gada 2.–4. maijā tā atjaunos kontroli pie iekšējās sauszemes robežas ar Franciju, kā arī Barselonas un Heronas lidostās no 2012. gada 28. aprīļa līdz 4. maijam.

3.2.        Robežkontroles neveikšana pie iekšējām robežām

Šengenas Robežu kodeksa 22. pants paredz, ka dalībvalstis likvidē visus šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, jo īpaši visus ātruma ierobežojumus, ko nepamato ceļu satiksmes drošības apsvērumi. Sekojot Komisijas rīcībai, Francija pakāpeniski likvidēja šķēršļus, kas kavēja netraucētu satiksmes plūsmu vairākās autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām ar Spāniju, Beļģiju un Luksemburgu. Šie pasākumi 2012. gada janvārī ļāva Komisijai izbeigt pret Franciju ierosināto lietu par attiecīgo pārkāpumu.

Nīderlande plāno uzstādīt videonovērošanas sistēmu (@migo-boras) netālu no iekšējām robežām, lai tā kalpotu kā tehniskais atbalsts mobilām policijas pārbaudēm. Komisija 2011. gada novembrī vērsās pie Nīderlandes saistībā ar Šengenas Robežu kodeksa un ES tiesību aktu, kas nosaka ES pilsoņu brīvu pārvietošanos un datu aizsardzību, iespējamo pārkāpumu. Tika pieprasīti paskaidrojumi jo īpaši attiecībā uz sistēmas nepieciešamību un samērību, un šobrīd Komisija apkopo Nīderlandes atbildes.

Bez tam laikā no 2011. gada 1. novembra līdz 2012. gada 30. aprīlim Komisija pieprasīja informāciju par ES tiesību aktu, proti, Šengenas acquis, pareizu īstenošanu, izskatot trīs jaunas lietas, kā arī turpināja strādāt pie astoņām esošām lietām, kopumā vēršoties pie desmit dažādām dalībvalstīm (Austrijas, Beļģijas, Čehijas Republikas, Igaunijas, Vācijas, Itālijas, Latvijas, Nīderlandes, Slovākijas un Zviedrijas). Šīs lietas galvenokārt attiecas uz to, vai policijas pārbaudes iekšējo robežu tuvumā ir līdzvērtīgas robežkontrolei (Šengenas Robežu kodeksa 21. pants), un uz pienākumu likvidēt šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām, piemēram, ātruma ierobežojumus, autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām (Šengenas Robežu kodeksa 22. pants). Visos gadījumos joprojām turpinās informācijas apmaiņa ar attiecīgo valstu iestādēm.

3.3.        Izskatāmie pārkāpumu gadījumi, kas saistīti ar Šengenas acquis

Atgriešanas direktīvas (2008/115/EK) transponēšana valsts tiesību aktos

Atgriešanas direktīvas (2008/115/EK) īstenošanas termiņš beidzās 2010. gada 24. decembrī. Divdesmit sešas dalībvalstis jau ir pieņēmušas jaunus tiesību aktus, transponējot direktīvu savos tiesību aktos, un ieviesušas kopējos standartus. Līdz 2012. gada aprīlim tikai Lietuva, Polija un Islande vēl nebija paziņojušas par pilnīgu transponēšanu. Komisija ir uzsākusi pārkāpumu procedūras pret dalībvalstīm, kas nav izpildījušas transponēšanas un paziņošanas pienākumu.

Ar mērķi novērtēt direktīvas pareizu transponēšanu valsts tiesību aktos 2011. gadā uzsāktais pētījums ir devis pirmos rezultātus, un astoņpadsmit ziņojumi jau ir pieejami, bet pārējie būs pieejami pēc 2012. gada. Komisija rūpīgi pārbaudīs transponēšanas ziņojumus un sekos, lai dalībvalstis pilnībā un pareizi piemērotu šajā direktīvā izklāstītos noteikumus.

Šengenas Robežu kodeksa piemērošana

Saistībā ar izteikumiem par nopietnām grūtībām, ar ko saskaras migranti, lūdzot patvērumu, un par sliktu izturēšanos pret patvēruma meklētājiem un potenciālajiem patvēruma meklētājiem Grieķijā, tostarp to personu sūtīšanu atpakaļ, kurām var draudēt izrēķināšanās vai vajāšana, 2009. gada oktobrī Komisija nosūtīja Grieķijai oficiālu brīdinājuma vēstuli. Komisija uzskata, ka ir steidzami jāizskata visi gadījumi, kad netiek ievērots ES acquis patvēruma jomā un Šengenas Robežu kodekss saistībā ar pamattiesībām, kas nostiprinātas Pamattiesību hartā, kā arī ES tiesību aktu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas vispārējie principi.

Komisija atzīst ievērojamo spiedienu, ko izjūt Grieķija dēļ milzīgā skaita personu no trešām valstīm, kas ieceļo tās teritorijā. Tajā pašā laikā Komisiju satrauc nopietnie trūkumi Grieķijas patvēruma sistēmā un pamattiesību pārkāpumi. Novērtējot Grieķijas pūles atrisināt situāciju, Komisija turpinās cieši sekot līdzi šim jautājumam un veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Grieķija pilda savas juridiskās saistības un saņem vajadzīgo atbalstu.

3.4.        Šengenas novērtēšanas mehānismā konstatētie trūkumi

Šengenas zonas darbība balstās uz savstarpēju uzticību dalībvalstu starpā un to spēju īstenot pasākumus, kas ļauj atcelt kontroli pie iekšējām robežām, jo īpaši veikt ārējās robežas kontroli. Lai iegūtu un saglabātu šo savstarpējo uzticēšanos, 1998. gadā Šengenas dalībvalstis izveidoja mehānismu[12], lai pārbaudītu, vai dalībvalstis, kas vēlas pievienoties Šengenas sadarbībai, izpilda visus priekšnosacījums Šengenas acquis piemērošanai (piemēram, robežkontroles atcelšana) un vai dalībvalstis, kas jau ir ieviesušas Šengenas acquis, to piemēro pareizi. Eksperti no dalībvalstīm, Padomes Ģenerālsekretariāta un Komisijas regulāri novērtē dalībvalstis. Novērtējuma pamatā ir atbildes uz Padomes apstiprinātiem anketu jautājumiem, kā arī apmeklējumi uz vietas, bet konstatējumi tiek aprakstīti ziņojumos, iekļaujot piezīmes un ieteikumus turpmākiem pasākumiem.

Laikposmā no 2011. gada 1. novembra līdz 2012. gada 30. aprīlim Šengenas novērtējumus veica attiecībā uz gaisa robežām Ungārijā, Maltā un Slovēnijā, vīzu režīmu Čehijas Republikā, Ungārijā, Maltā un Slovēnijā, SIS/Sirene sistēmu Somijā un Zviedrijā, policijas sadarbību Maltā, Slovēnijā, Zviedrijā, Islandē un Norvēģijā un datu aizsardzību Čehijas Republikā, Ungārijā, Polijā, Slovākijā un Islandē. Ziņojumus šobrīd vēl gatavo, bet ir paredzams, ka tie ietvers gan pozitīvas, gan negatīvas piezīmes un ieteikumus saistībā ar vairākiem jautājumiem, piemēram, mācībām, riska analīzes izmantošanu, informācijas apmaiņu, starptautisko sadarbību un infrastruktūru robežšķērsošanas punktos un vēstniecībās/konsulātos. Kaut arī vienmēr ir iespēja kaut ko uzlabot, nevienā no šiem novērtējumiem nav konstatēti tādi trūkumi, kas prasītu tūlītēju Komisijas rīcību.

Laikā, kad notika Grieķijas Šengenas novērtēšana 2010.–2011. gadā, tika konstatēti vairāki nopietni trūkumi jo īpaši attiecībā uz kontroli uz ārējām sauszemes un jūras robežām. Ņemot vērā plašo ieteikumu apjomu, Grieķija ir izstrādājusi valsts rīcības plānu šo trūkumu novēršanai. Tas inter alia paredz uzlabot saskaņotību robežu pārvaldības jautājumos, personāla un aprīkojuma izvietojumu un infrastruktūru, izstrādāt jaunu mācību programmu, kā arī pārskatīt attiecīgos tiesību aktus. Lai novērtētu jau paveikto un noteiktu jomas, kurās dalībvalstis varētu piedāvāt palīdzību, no 2012. gada 28. maija līdz 2. jūnijam ir plānota pārskata misija. Šī misija dosies uz Atēnu starptautisko lidostu Eleftherios Venizelos, Pirejas ostu un Evros reģionu. Atkārtojot apņemšanos atbalstīt Grieķijas centienus pārvaldīt tās ārējās robežas, Komisija aicina Grieķiju turpināt īstenot tās Šengenas rīcības plānu un visaptverošā un sistemātiskā veidā apzināt vajadzības un pieejamos resursus.

Skat. I pielikumu, kurā iekļauts provizorisks Šengenas novērtējumu kalendārs no 2012. gada maija līdz oktobrim.

3.5.        Kontroles atcelšana pie iekšējām robežām ar Bulgāriju un Rumāniju

Lai gan 2011. gada jūnijā Padome secināja, ka gan Rumānija, gan Bulgārija formāli atbilst kritērijiem, lai pilnā apjomā piemērotu Šengenas acquis, tā nav varējusi pieņemt lēmumu par kontroles atcelšanu pie iekšējām robežām ar šīm valstīm. Eiropadome 2012. gada 2. martā pieprasīja Padomei noteikt un īstenot pasākumus, kas varētu sekmēt veiksmīgu Šengenas zonas paplašināšanos, lai iekļautu Rumāniju un Bulgāriju, un lūdza Padomi atgriezties pie šī jautājuma, lai pieņemtu lēmumu Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē 2012. gada septembrī. Komisija ir gatava atbalstīt jebkuru pasākumu, kas varētu būt vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka Padome septembrī pieņem pozitīvu lēmumu.

4.           Papildu pasākumi

4.1.        Šengenas informācijas sistēmas izmantošana

Šengenas informācijas sistēma (SIS) ir kopīga informācijas sistēma, kas ļauj dalībvalstu kompetentajām iestādēm iegūt informāciju saistībā ar ziņojumiem par personām un priekšmetiem. Šo informāciju var izmantot policija un tiesas, sadarbojoties krimināllietu izmeklēšanā, kā arī, lai pārbaudītu personas pie Šengenas ārējām robežām vai attiecīgo valstu teritorijā un izsniegtu vīzas un uzturēšanās atļaujas. Ņemot vērā, ka SIS darbojas ļoti sekmīgi un gada laikā rada desmitiem tūkstošu trāpījumu, Komisija sadarbojas ar Padomi, lai noteiktu, kuras darbības un noteikumi ir lieki.

Lai gan dalībvalstis izmanto kopīgu juridisku pamatu sadarbībai, atšķirīgo valstu likumu un procedūru dēļ īstenošana var atšķirties. Tas cita starpā nozīmē, ka dažas dalībvalstis, izmantojot SIS, ir guvušas ievērojamus panākumus, izsekojot bīstamu noziedznieku pārvietošanos citu dalībvalstu teritorijā, kamēr citas dalībvalstis šo iespēju izmanto tikai nelielā mērā.

Bez tam, kaut arī sadarbība starp iestādēm, kas atbild par papildinformācijas apmaiņu (SIRENE birojs), iespējams, ir teicama, dalībvalstīs bieži notiek aizkavēšanās. Ja persona ir aizturēta uz robežas un SIRENE birojam ir steidzami nepieciešama informācija par šo personu, nav pieņemami gaidīt stundām vai pat dienām ilgi, lai saņemtu šo būtisko informāciju. Šādu aizturēšanu nevar pamatot, un personu, kura ir likumīgi aizturēta, var nākties atbrīvot informācijas trūkuma dēļ.

Patiesībā ne visas dalībvalstis izveido ziņojumus gadījumos, kad izdevējiestāde ir atzinusi par spēkā neesošu ceļošanas dokumentu. Tas ļauj trešās valsts valstspiederīgajam, kuram ir šāds dokuments, to izmantot, lai mēģinātu nelikumīgi ieceļot Šengenas zonā, lai gan šādu iespēju varētu izslēgt kriminālās sodāmības gadījumā.

Komisija novērtēs, vai ir jāveic pasākumi, lai tiktu izmantots viss SIS un SIRENE biroja potenciāls, un, ja tā, vai ir jāapsver citi pasākumi papildus iepriekš minētajiem.

4.2.        Vīzu informācijas sistēmas izmantošana

Vīzu informācijas sistēma (VIS) ir informācijas apmaiņas sistēma par īstermiņa uzturēšanās vīzām, kas ļauj Šengenas valstu kompetentajām iestādēm apstrādāt datus saistībā ar vīzu pieteikumiem un visām izsniegtajām, atteiktajām, anulētajām, atsauktajām vai pagarinātajām vīzām. VIS veiksmīgi uzsāka darbu 2011. gada 11. oktobrī dalībvalstu vēstniecībās un konsulātos pirmajā izvietošanas reģionā (Alžīrijā, Ēģiptē, Lībijā, Mauritānijā, Marokā un Tunisijā). Saskaņā ar pašreizējo plānu VIS 2012. gada 10. maijā sāks darboties otrajā reģionā (Izraēlā, Jordānijā, Libānā un Sīrijā) un 2012. gada 2. oktobrī trešajā reģionā (Afganistānā, Bahreinā, Irānā, Irākā, Kuveitā, Omānā, Katarā, Saūda Arābijā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Jemenā). VIS darbojas labi, un līdz 2012. gada 30. aprīlim sistēma bija apstrādājusi 775 489 pieteikumus, 611 419 izsniegtās vīzas un 99 242 atteikumus.

4.3.        Vīzu politika un atpakaļuzņemšanas nolīgumi

Uzraudzības mehānisms pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm

Pēc strauja patvēruma pieteikumu skaita pieauguma dažās dalībvalstīs, kas sekoja vīzu režīma liberalizācijai Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, Melnkalnē un Serbijā 2009. gada decembrī, kā arī Albānijā un Bosnijā un Hercegovinā 2010. gada decembrī, Komisija izveidoja uzraudzības mehānismu pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz visām Rietumbalkānu valstīm, kurās panākta vīzu režīma liberalizācija. Komisija 2011. gada decembrī nāca klajā ar otro ziņojumu par šo uzraudzību[13], aprakstot nesen veiktos pasākumus, pašreizējo situāciju un ierosinātos nākamos soļus. Lai gan 2011. gada otrajā pusē kopējais patvēruma meklētāju skaits no šā reģiona ir samazinājies, salīdzinot ar to pašu periodu 2010. gadā, jo bija mazāk patvēruma meklētāju no Serbijas un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas, turpretī ir ievērojami pieaudzis patvēruma meklētāju skaits no Albānijas un Bosnijas un Hercegovinas. Lielākā daļa patvēruma pieprasījumu (kas pamatoti ar veselības aprūpes trūkumu, bezdarbu un izglītības trūkumu) ir atzīti par nepamatotiem, tāpēc patvēruma atzīšanas līmenis ir ļoti zems. Galvenās galamērķa valstis joprojām ir Beļģija, Vācija, Luksemburga un Zviedrija, daļēji patvēruma procedūru ilguma un ar to saistītās atļautās uzturēšanās perioda dēļ. Šīs dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai samazinātu pieteikumu apstrādes laiku, taču vēl ir vajadzīgi uzlabojumi, piemēram, saistībā ar informācijas apmaiņu, starpnieku noskaidrošanu, pastiprinātu robežkontroli, mērķtiecīgām informēšanas kampaņām un atbalstu mazākumtautību iedzīvotājiem (jo īpaši romu kopienai).

Pamatojoties uz šo, Komisija analizēs, vai uzraudzības mehānisms pēc vīzu režīma liberalizācijas (tostarp FRONTEX brīdinājuma mehānisms) nodrošina nepieciešamos instrumentus, lai uzraudzītu migrācijas plūsmas pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, un vai šo uzraudzību nepieciešams uzlabot.

Atpakaļuzņemšanas nolīgumi

Atpakaļuzņemšanas nolīgumu slēgšanai ir svarīga loma Eiropas Savienības sadarbībā ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma pārvaldības jomā. Komisija 2011. gada novembrī pabeidza sarunas par atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Kaboverdi, kas tagad ļauj uzsākt oficiālas ratifikācijas procedūru. Ir pabeigtas tehniskās sarunas ar Turciju, un ir sagaidāms, ka tiks parakstīts atpakaļuzņemšanas nolīgums un uzsākts dialogs par vīzu režīma liberalizāciju. Bez tam ir uzsāktas sarunas ar Armēniju un Azerbaidžānu par vīzu režīma atvieglošanu un atpakaļuzņemšanas nolīgumiem.

5.           Pamatnostādnes Šengenas zonas darbībai

Šengenas sadarbības ietvaros veiktie pasākumi paredz dalītu kompetenci, kurā atbildība jāuzņemas gan Eiropas Savienībai, gan dalībvalstīm. Šengenas zonas pareiza darbība ir atkarīga ne tikai no vienotas ES acquis piemērošanas, bet arī no valstu kompetences izmantošanas atbilstoši Šengenas garam. Šo nosacījumu var ilustrēt ar diviem piemēriem: dalībvalstis var veikt policijas pārbaudes savā teritorijā, lai pārliecinātos par personas tiesībām uzturēties šajā teritorijā, taču šīs pārbaudes nedrīkst būt līdzvērtīgas robežkontrolei. Turklāt, tā kā katras dalībvalsts kompetencē ietilpst ceļošanas dokumentu un uzturēšanās atļauju izsniegšana trešo valstu valstspiederīgajiem, tās lēmumi ir tieši saistīti ar tiesībām ieceļot Šengenas zonā un tāpēc skar arī citas dalībvalstis.

Savos paziņojumos par migrāciju[14] un Šengenas pārvaldību[15] Komisija ir apņēmusies sagatavot pamatnostādnes, lai nodrošinātu Šengenas acquis saskaņotu ieviešanu un interpretāciju. Pamatnostādnes uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izsniegšanai, kā arī policijas veiktajiem pasākumiem pie iekšējām robežām, kuras Komisija izstrādāja sadarbībā ar dalībvalstīm, ir atrodamas II pielikumā.

I PIELIKUMS: provizorisks Šengenas novērtējumu kalendārs no 2012. gada maija līdz oktobrim[16]

Laiks || Dalībvalstis || Temats

2012. gada 6.–2. maijs || Igaunija, Latvija, Lietuva || Jūras robežas

2012. gada 28. maijs – 2. jūnijs || Grieķija || Peer-to-peer

2012. gada 17.–22. jūnijs || Ungārija, Slovākija || Policijas sadarbība

2012. gada 1.–7. jūlijs || Igaunija, Latvija, Lietuva || Gaisa robežas

2012. gada 23.–27. jūlijs || Malta, Slovēnija || Datu aizsardzība

2012. gada 9.–20. septembris || Malta, Polija, Slovēnija || Jūras robežas

2012. gada 23.–29. septembris || Čehijas Republika, Polija || Policijas sadarbība

2012. gada 7.–12. oktobris || Dānija, Islande, Norvēģija || SIS/Sirene sistēma

2012. gada 7.–13. oktobris || Latvija, Lietuva || Vīzas

2012. gada 14.–20. oktobris || Igaunija, Latvija, Lietuva || Datu aizsardzība

II PIELIKUMS: pamatnostādnes Šengenas acquis saskaņotai ieviešanai un interpretācijai

Komisija 2011. gada 16. septembrī nāca klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem, kas ietvēra priekšlikumus Šengenas novērtēšanas mehānismam un Šengenas Robežu kodeksa grozījumam, lai vēl vairāk stiprinātu Šengenas pārvaldību[17]. Turklāt Komisija paziņoja[18], ka centīsies noteikt jomas, kurās pamatnostādņu izstrāde varētu nodrošināt saskaņotāku Šengenas noteikumu īstenošanu. Komisija noteica, ka uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izsniegšana un policijas veiktie pasākumi pie iekšējām robežām būs piemēroti temati šādām pamatnostādnēm, un 2011. gada 20. jūlijā un 28. novembrī noorganizēja divas sanāksmes ar dalībvalstu ekspertu piedalīšanos, lai apspriestu šādu pamatnostādņu darbības jomu un saturu. Uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izsniegšana tika apspriesta ar dalībvalstīm arī savstarpējās informācijas apmaiņas mehānisma valsts kontaktpunktu sanāksmē, kas notika 2011. gada 1. decembrī.

Turpmāk izklāstītās pamatnostādnes iekļauj vērtīgus novērojumus un ierosinājumus, kurus dalībvalstis iesniegušas šīs apspriešanas laikā.

A.        Pagaidu uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izsniegšana trešo valstu valstspiederīgajiem[19]

I.          Ievads

Šengenas acquis nodrošina īstermiņa uzturēšanās noteikumu saskaņošanu (kopējā vīzu politika, tostarp īstermiņa vīzu abpusēja atzīšana, pamatojoties uz Vīzu kodeksā noteiktajām saskaņotajām procedūrām un nosacījumiem vīzu izsniegšanai). Šengenas acquis nenodrošina to nosacījumu saskaņošanu, kas regulē ilgtermiņa vīzu, uzturēšanās atļauju un ceļošanas dokumentu izsniegšanu trešo valstu valstspiederīgajiem. Šos jautājumus regulē dalībvalstu likumi.

ES acquis migrācijas un patvēruma jomā ietver noteikumus par nosacījumiem un procedūrām, kas jāievēro, izsniedzot uzturēšanās atļaujas noteiktām personu kategorijām. Tādējādi, piemēram, patvēruma meklētājiem[20] saskaņā ar ES tiesību aktiem netiek izsniegtas uzturēšanās atļaujas, bet tikai atļauja palikt dalībvalsts teritorijā.

Kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem[21], bēgļiem izsniedz uzturēšanās atļaujas vismaz uz 3 gadiem un tās ir iespējams pagarināt, savukārt alternatīvās aizsardzības saņēmējiem izsniedz uzturēšanās atļaujas vismaz uz gadu un tās ir iespējams pagarināt. Aizsardzības saņēmēju ģimenes locekļiem arī izsniedz uzturēšanās atļaujas, taču to derīguma termiņi var būt īsāki.

Ja saskaņā ar Pagaidu aizsardzības direktīvu tiek noteikta pagaidu aizsardzība, dalībvalstīm ir jānodrošina tās saņēmējiem uzturēšanās atļaujas uz visu aizsardzības periodu[22]. Saskaņā ar direktīvas noteikumiem[23] tas attiecas arī uz viņu ģimenes locekļiem, kas ir atkalapvienojušies.

Attiecībā uz citām kategorijām, proti, humānu iemeslu vai legalizēšanas gadījumā, piemēro valstī spēkā esošos likumus.

Dalībvalstu kompetencē ir tiesības piešķirt atļauju uzturēties un/vai izsniegt ceļošanas dokumentus trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru situācija nav atrunāta ES tiesību aktos. Šādus lēmumus pieņem, balstoties uz valsts noteikumiem.

Kas attiecas uz ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju turētājiem, Šengenas acquis tikai nosaka līdzvērtības principu starp ilgtermiņa vīzu/uzturēšanās atļauju un īstermiņa vīzu[24]: Saskaņā ar šo principu Šengenas valsts izsniegtās ilgtermiņa vīzas vai uzturēšanās atļaujas turētājiem ir tiesības ceļot uz citām Šengenas valstīm un uzturēties tur īsu laiku, ja viņi atbilst ieceļošanas nosacījumiem, t. i., ja viņiem ir derīgi ceļošanas dokumenti, viņi var pamatot iecerētās uzturēšanās mērķi un apstākļus un viņiem ir pietiekami iztikas līdzekļi; viņi nav personas, par kurām SIS izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu; viņus neuzskata par bīstamiem nevienas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselības aizsardzībai vai starptautiskajām attiecībām[25]. Tās dalībvalsts, uz kuru ceļo citas dalībvalsts izsniegtās uzturēšanās atļaujas turētājs, kompetentajām iestādēm ir pienākums pārbaudīt, vai attiecīgā persona atbilst šiem nosacījumiem. Šo pārbaudi var veikt dalībvalstu teritorijā. Ja saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu[26] (turpmāk tekstā – „kodekss”) tiek atjaunotas pārbaudes pie iekšējām robežām, šī verifikācija var notikt pie iekšējām robežām. Tas attiecas arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir Šengenas valsts izsniegta pagaidu uzturēšanās atļauja un ceļošanas dokumenti[27].

Dalībvalstīm ir pienākums informēt Komisiju par savu ilgtermiņa vīzu, uzturēšanās atļauju un pagaidu uzturēšanās atļauju veidiem, kuri ir līdzvērtīgi īstermiņa vīzām, un Komisija nodod šo informāciju citām dalībvalstīm[28]. Citām dalībvalstīm šīs ilgtermiņa vīzas un uzturēšanās atļaujas ir jāatzīst par līdzvērtīgām īstermiņa vīzām, kas paredzētas ceļošanai Šengenas zonā.

ES tiesiskais regulējums neparedz nosacījumus ceļošanas dokumentu izsniegšanai trešo valstu valstspiederīgajiem, izņemot nosacījumus ceļošanas dokumentu izsniegšanai personām, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība. Tādējādi ceļošanas dokumenti ir jāizsniedz bēgļiem (to paredz Ženēvas konvencija) un alternatīvās aizsardzības saņēmējiem (vismaz tad, kad viņiem nepieciešams ceļot humānu apsvērumu dēļ), ja vien nepārvarami valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemesli nepieprasa pretējo[29]. Izņēmuma gadījumā ceļošanas dokumentus varētu izsniegt patvēruma meklētājiem nopietnu humānu iemeslu dēļ[30]. Patvēruma meklētājiem var izsniegt ceļošanas atļaujas saskaņā ar Dublinas sistēmu, lai identificētu personu un ļautu viņai iebraukt atbildīgās dalībvalsts teritorijā[31]. Visbeidzot, ja tiek noteikta pagaidu aizsardzība, dalībvalstīm ir jāizmanto speciālas caurlaides, lai aizsardzības saņēmējus varētu pārvietot no vienas dalībvalsts uz otru[32].

II.        Pamatnostādnes dalībvalstīm

Kā liecina 2011. gada notikumi, ilgtermiņa vīzu, uzturēšanās atļauju, tostarp pagaidu atļauju, un ceļošanas dokumentu izsniegšana trešo valstu valstspiederīgajiem pēkšņa migrantu masveida pieplūduma gadījumā var negatīvi ietekmēt Šengenas zonu bez iekšējām robežām un tās pareizu darbību.

Ja dalībvalsts saskaras ar migrantu, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, pēkšņu masveida pieplūdumu un ja šī situācija nerada pamatu pagaidu aizsardzības direktīvas piemērošanai:

1)           šī dalībvalsts savlaicīgi informē pārējās dalībvalstis un Komisiju par lēmumiem, ko tā plāno pieņemt attiecībā uz uzturēšanās atļauju, tostarp pagaidu atļauju, un ceļošanas dokumentu izsniegšanu šiem trešo valstu valtspiederīgajiem, izmantojot savstarpējās informēšanas mehānismu (MIM)[33]. Pamatojoties uz sniegto informāciju, Komisija var uzsākt ad hoc debates, strādājot kopā ar Padomes prezidentvalsti un konsultējoties ar dalībvalsti, kas sniegusi informāciju, attiecīgā Padomes līmenī;

2)           ja dalībvalsts nolemj izsniegt uzturēšanās atļaujas un var izvēlēties kādu no dažādiem uzturēšanās atļauju veidiem atbilstoši valsts tiesību aktiem, būtu jāizvēlas tāda veida uzturēšanās atļaujas vai pagaidu uzturēšanās atļaujas, kas nav līdzvērtīgas īstermiņa vīzām, ja migranti neatbilst nosacījumiem, lai ieceļotu Šengenas zonā;

3)           izsniedzot uzturēšanās atļaujas vai pagaidu uzturēšanās atļaujas, kas ir līdzvērtīgas īstermiņa vīzām, dalībvalstij ir pienācīgā un efektīvā veidā jāinformē šo dokumentu turētāji par nosacījumiem, ar kādiem viņi var (vai nevar) ceļot Šengenas zonā. Dalībvalstis tiek aicinātas publicēt šo informāciju savās tīmekļa vietnēs, kas ir saistītas ar ES imigrācijas portālu.

Turklāt:

1)           pamatojoties uz informāciju, kas jau pieejama Eiropas Migrācijas tīkla (EMT) sagatavotajā pētījumā par aizsardzības statusiem, kas nav saskaņoti ar ES[34], kurā aprakstīti aizsardzības nolūkos izsniedzamo uzturēšanās atļauju/ilgtermiņa vīzu veidi un daudzie nosacījumi to izsniegšanai, dalībvalstīm būtu jāapmainās ar informāciju par valstu īstenoto praksi šajā jomā Imigrācijas un patvēruma komitejas (CIA) ietvaros;

2)           dalībvalstīm jābūt gatavām sniegt informāciju, atbildot uz nākamās EMT ad-hoc aptaujas jautājumiem par valsts tiesību aktiem un nosacījumiem, ar kādiem dalībvalstis izsniedz personu apliecinošus dokumentus vai ceļošanas dokumentus trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem nav viņu izcelsmes valsts izdotu ceļošanas dokumentu, kā arī par pašreizējo praksi šajā jomā.

No savas puses Komisija turpinās sekmēt informācijas apmaiņu, izmantojot MIM, CIA, EMT un citus kanālus.

B.        Policijas veiktie pasākumi iekšējo robežu zonās

I.          Ievads

Var izveidoties situācija, kad dalībvalstis uzskata, ka efektīvākai pārrobežu noziedzības apkarošanai būtu jāīsteno papildu pasākumi iekšējo robežu zonās. Kaut arī šie pasākumi nedrīkst būt līdzvērtīgi robežpārbaudei, tie tomēr var negatīvi ietekmēt kaimiņvalstis un personu, tostarp ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, brīvu pārvietošanos. Ceļotāji šādus pasākumus var uzskatīt par tādiem, kas apdraud vienu no galvenajiem Eiropas Savienības sasniegumiem.

Šengenas Robežu kodeksa III sadaļa nosaka, ka iekšējās robežas starp Šengenas valstīm var šķērsot jebkurā vietā bez robežkontroles, un personām neatkarīgi no viņu valstspiederības nepiemēro robežpārbaudi. Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām nozīmē arī to, ka tiek likvidēta robežu uzraudzība. Tas neatņem dalībvalstīm tiesības īstenot policijas pilnvaras ar kompetento valsts iestāžu starpniecību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp iekšējo robežu zonās, ja šie pasākumi nav līdzvērtīgi robežpārbaudēm. Kodekss ietver neizsmeļošu sarakstu ar kritērijiem, kurus var izmantot, lai novērtētu, vai policijas pilnvaru īstenošana ir līdzvērtīga robežpārbaudēm vai ne. Piemēram, policijas veiktos pasākumus neuzskata par līdzvērtīgiem robežpārbaudēm, ja to mērķis nav robežkontrole; ja tie balstās uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības apdraudējumiem un ir konkrēti paredzēti pārrobežu noziedzības apkarošanai; ja tie ir izstrādāti un veikti tā, ka tie noteikti atšķiras no sistemātiskām personu pārbaudēm pie ārējām robežām un ja tie tiek veikti izlases kārtībā.

Komisija 2010. gada oktobrī ziņoja Eiropas Parlamentam un Padomei par to noteikumu piemērošanu, kas saistīti ar iekšējās robežkontroles neveikšanu. Savā ziņojumā[35] Komisija secināja, ka bezrobežu telpas izveide bez iekšējām robežām, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās, ir viens no ES redzamākajiem un būtiskākajiem sasniegumiem. Jebkādus ierobežojumus, piemēram, policijas pārbaudes iekšējo robežu tuvumā, pilsoņi uztver kā to tiesību uz brīvu pārvietošanos kavēšanu. Personas nevar pārbaudīt tikai tāpēc, ka tās šķērso iekšējo robežu, kā arī to nevar darīt pie robežas vai robežas zonās.

Savā ziņojumā Komisija pauda bažas par sarežģījumiem, ko ceļotāji minējuši saistībā ar iespējamām regulārām un sistemātiskām pārbaudēm, kuras veikušas dažu dalībvalstu valsts iestādes iekšējo robežu zonās, un Komisija ir apņēmusies rūpīgi uzraudzīt situāciju iekšējo robežu zonās, lai nodrošinātu pareizu ES tiesību aktu piemērošanu.

ES Tiesa 2010. gada 22. jūnijā nozīmīgā spriedumā[36] paskaidroja, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru attiecīgās dalībvalsts policijas iestādēm vienīgi 20 kilometru teritorijā no šīs valsts sauszemes robežas atļauts pārbaudīt ikvienas personas identitāti, neatkarīgi no šīs personas uzvedības un īpašiem apstākļiem, kas rada sabiedriskās kārtības apdraudējuma risku, lai pārliecinātos, vai tiek ievērots likumā noteiktais pienākums turēt, nēsāt un uzrādīt atļaujas un dokumentus, neparedzot šīm pilnvarām nepieciešamo ietvaru, ar kuru tiktu garantēts, ka minēto pilnvaru īstenošanai praksē nerodas robežpārbaudei līdzvērtīga iedarbība, ir LESD 67. panta 2. punkta, kā arī kodeksa 20. un 21. panta pārkāpums.

Pēc minētā sprieduma Komisija lūdza dalībvalstīm attiecīgi pielāgot visus valsts tiesību aktus, ar kuriem piešķir īpašas pilnvaras valsts policijas iestādēm iekšējo robežu zonās.

Rezultātā dažas dalībvalstis grozīja savus tiesību aktus, lai ierobežotu policijas pilnvaru īstenošanu iekšējo robežu zonās attiecībā uz vietu, īpašiem transporta līdzekļiem un laiku (piemēram, nosakot, cik lielā attālumā no iekšējām robežām var veikt pārbaudes starptautiskos vilcienos vai transporta līdzekļos pēc robežas šķērsošanas, nosakot maksimālo laika ierobežojumu dienā, nedēļā vai mēnesī, nosakot maksimālo pārbaudāmo vagonu skaitu vienā vilcienā).

II.        Pamatnostādnes dalībvalstīm

1)           Saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu dalībvalstis var īstenot policijas pilnvaras savā teritorijā, tostarp arī iekšējo robežu zonās, lai pārbaudītu personas tiesības uzturēties attiecīgajā teritorijā. Taču šīm pārbaudēm ir jābūt mērķtiecīgām un jābalstās uz atjauninātu un konkrētu policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz sabiedriskās drošības apdraudējumiem. Tādējādi pārbaudes var veikt tikai izlases veidā, novērtējot risku.

Nepietiek vienīgi ar vienkāršu pārbaužu veikšanas vietas pārvietošanu no iekšējās robežas uz vietu, piemēram, 800 metrus tālāk no tās, lai varētu uzskatīt, ka šādas pārbaudes nav līdzvērtīgas robežpārbaudēm.

2)           Gadījumā, ja rodas nepieciešamība veikt regulāras un sistemātiskas pārbaudes, reaģējot uz drošības situāciju valsts teritorijā, dalībvalstis var paredzēt robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām atbilstoši kodeksam[37].

3)           Saskaņā ar Tiesas formulējumu sprieduma 73. un 74. punktā Melki lietā tiesību aktos, kas regulē pārbaudes tikai iekšējo robežu zonās, jāiekļauj ierobežojumi, jo īpaši attiecībā uz kontroles intensitāti un biežumu. Bez tam, ja pārbaude nav atkarīga no pārbaudīto personu uzvedības vai konkrētiem apstākļiem, kas rada sabiedriskās kārtības apdraudējuma risku, tai ir jānodrošina nepieciešamais ietvars, kas noteiktu praktisko piemērošanu.

Tāpēc tiesību akti, kuros noteikti precīzi mērķi šādu pārbaužu veikšanai un iespējamie laika ierobežojumi, var dot nepieciešamās garantijas, jo īpaši, ja tie balstās uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi.

4)           Izvērtējot, vai policijas pārbaudes iekšējo robežu zonās atbilst Šengenas acquis, ir nepieciešams noskaidrot, kā šīs pārbaudes tiek īstenotas praksē. Tādējādi, kad Komisija uzzina par nopietnām sūdzībām par robežpārbaudēm iekšējo robežu zonās, kā minēts 2010. gada ziņojumā, tai ir jāprasa no dalībvalstīm konkrēta statistiska informācija; tāpēc Komisija var lūgt attiecīgo dalībvalsti iesniegt informāciju par veiktajām pārbaudēm pie robežas konkrētā periodā (laiks, vietas, iemesli un atbildīgā valsts iestāde), kā arī par to, kā šīs pārbaudes ir veicinājušas valsts tiesību aktos vai stratēģijās noteikto mērķu sasniegšanu, piemēram, pārrobežu noziedzības apkarošanu.

Šajā kontekstā Komisija ņems vērā to, ka tiek novērtēts risks, kā arī faktu, ka attiecīgā dalībvalsts veic pasākumus ne tikai iekšējo robežu zonā, bet arī citviet savā teritorijā. Tādēļ dalībvalstis atkal tiek lūgtas, kā jau tas tika darīts Komisijas 2010. gada ziņojumā, veikt visus iespējamos pasākumus, lai savāktu šo informāciju par iekšējo robežu zonām un par pārējo valsts teritorijas daļu. Tādējādi vajadzības gadījumā būs iespējams veikt pareizu novērtējumu, vai iekšējo robežu zonās veiktās pārbaudes ir samērīgas ar to mērķiem. Turklāt šie statistikas dati kopā ar ex post pārbaužu rezultātu novērtējumiem var izrādīties noderīgi arī pašām dalībvalstīm, izvērtējot valsts stratēģijas un plānojot turpmāko resursu sadalījumu.

[1]               COM (2011) 561 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Šengenas pārvaldība – zonas bez kontroles pie iekšējām robežām stiprināšana”, COM (2011) 559 Grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par novērtēšanas un uzraudzības mehānisma izveidi, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu un COM (2011) 560 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 562/2006, lai paredzētu kopīgus noteikumus par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām ārkārtas apstākļos.

[2]               COM (2011) 873 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (EUROSUR).

[3]               Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas.

[4]               COM (2011) 743 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei”.

[5]               Frontex ceturkšņa riska analīze, 2011. gada oktobris – decembris.

[6]               Šajā ziņojumā atsauce uz trešo valstu valstspiederīgajiem neattiecas uz ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri nav ES pilsoņi, ņemot vērā viņu īpašo statusu, ko nosaka ES tiesību akti par personu brīvu pārvietošanos (Direktīva 2004/38/EK) un Šengenas acquis.

[7]               Frontex ikgadējā riska analīze, 2012. gads.

[8]               Frontex ikgadējā riska analīze, 2012. gads.

[9]               Polijas Robežsardzes štāba kopsavilkuma ziņojums, 2011. gada novembris.

[10]             Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi.

[11]             Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss).

[12]             SCH/Com-ex (98) 26 def.

[13]             SEC (2011) 1570 Komisijas dienestu darba dokuments „Otrais uzraudzības ziņojums par situāciju pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm saskaņā ar Komisijas 2010. gada 8. novembra paziņojumu”.

[14]             COM (2011) 248 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Paziņojums par migrāciju”.

[15]             COM (2011) 561 Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Šengenas pārvaldība – zonas bez kontroles pie iekšējām robežām stiprināšana”.

[16]             Padomes dokuments 5090/2/12 SCH-EVAL 1 COMIX 6 REV 2

[17]             COM(559) 2011 un COM (560)2011

[18]             COM(2011) 561

[19]             Šajās pamatnostādnēs atsauce uz trešo valstu valstspiederīgajiem neattiecas uz ES pilsoņu ģimenes locekļiem, kas nav ES pilsoņi, ņemot vērā viņu īpašo statusu, ko nosaka ES tiesību akti par personu brīvu pārvietošanos (Direktīva 2004:38) un Šengenas acquis.

[20]             Uzņemšanas nosacījumu direktīvas Nr. 2003/09/EK 6. pants.

[21]             Kvalifikācijas direktīvas Nr. 2004/83/EK 24. pants.

[22]             Pagaidu aizsardzības direktīvas Nr. 2001/55/EK 8. pants.

[23]             Pagaidu aizsardzības direktīvas Nr. 2001/55/EK 15. panta 6. punkts.

[24]             Šengenas konvencijas 21. panta 1. un 3. punkts, kas grozīts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 25. marta Regulu (ES) Nr. 265/2010, OV Nr. L85, 31.3.2010., lpp.

[25]             5. pantā Regulā (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.

[26]             23. pants et seq Regulā (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām, OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp.

[27]             Šengenas konvencijas 21. panta 2. punkts.

[28]             Sk. 22. pielikumu Komisijas 2006. gada 6. novembra ieteikumā, ar kuru izveido kopēju „Praktisko rokasgrāmatu robežsargiem (Šengenas rokasgrāmatu)”, ko paredzēts izmantot dalībvalstu kompetentajām iestādēm, veicot personu robežkontroli, C(2006) 5186 galīgā redakcija.

[29]             Kvalifikācijas direktīvas 2004/83/EK 25. pants.

[30]             Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2003/09/EK 6. pants.

[31]             Dublinas regulas Nr. 343/2003 19. panta 3. punkts un Dublinas piemērošanas regulas Nr. 1560/2003 7. panta 2. punkts.

[32]             Pagaidu aizsardzības direktīvas 2001/55/EK 26. panta 5. punkts.

[33]             Izveidots ar Padomes Lēmumu 2006/688/EK.

[34]             Pieejams http://www.emn.europa.eu sadaļā „EMT pētījumi”.

[35]             Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par Šengenas Robežu kodeksa III sadaļas piemērošanu (Iekšējās robežas), COM (2010) 554 galīgā redakcija.

[36]             Apvienotās lietas C-188/10 un C-189/10, Melki un citi.

[37]             23. pants et seq.