2.3.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 62/70

—

atgādina Eiropas Komisijai, ka vietējās un reģionālās pašvaldības bieži ir atbildīgas par nodarbinātības, izglītības un apmācības politiku īstenošanu. Tāpēc šo politiku teritoriālajai dimensijai ir īpaši svarīga nozīme, un Komiteja pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas paziņojumā nav konkrētas atsauces uz reģionālo un vietējo pašvaldību kompetencēm;

—

atzinīgi vērtē pasākumus, kas ietverti “Izaugsmes un nodarbinātības paktā”. Reģionu komiteja uzsver “Izaugsmes un nodarbinātības pakta” savstarpējo saistību ar daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam iekļautajām izaugsmes programmām, sākot jau ar 1. sadaļu “Ilgtspējīga izaugsme”;

—

mudina dalībvalstis valstu reformu plānos ņemt vērā Eiropas Komisijas norādījumus, sevišķu uzmanību pievēršot jautājumam par elastdrošību, kas ir īsts izaicinājums ES darba tirgum;

—

uzskata, ka ir svarīgi stimulēt pašnodarbinātības un individuālo uzņēmumu veidus, īpašu uzmanību veltot jauniešu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Tas ļaus efektīvāk izmantot līdzekļus, kas citādi tiktu izlietoti neproduktīvā veidā (agrīnas pensionēšanās izmaksu vai bezdarbnieku pabalstu finansēšanai);

—

ierosina reģionus un vietējās pašvaldības valstu nodarbinātības plānu ietvaros vairāk iesaistīt “zaļo” darba vietu stimulēšanas politikas izstrādē;

—

atzinīgi vērtē priekšlikumu pilnveidot EURES, tostarp ieviešot pakalpojumu “Match and Map”, kas palīdz iegūt skaidru ģeogrāfisku karti par darba piedāvājumiem. Šajā sakarā Komiteja atgādina par nozīmi, kāda valsts un reģionālā līmenī ir darba biržām, un ierosina tās ciešāk integrēt ar Eiropas Biznesa atbalsta tīklu, reģioniem un tirdzniecības kamerām.

Ziņotāja

Marialuisa COPPOLA kdze (IT/PPE)

Reģionālā padomniece, Venēcijas reģions

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām”

COM(2012) 173 final

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” un atgādina, ka pilnīga nodarbinātība un sociālā kohēzija ir mērķi, kas noteikti LESD, un ka tie jāīsteno saskaņā ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principu (LESD 3., 4., 5., 6. un 9. pants); Eiropas Komisijas paziņojumu uzskata par politisku dokumentu, pēc kura pieņemšanas būtu jāseko arī konkrētām likumdošanas iniciatīvām no dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību puses;

2.

atzīmē: Komisija gan uzsver, ka valsts līmenī nepieciešamas strukturālas reformas, it īpaši pakalpojumu un darba tirgus liberalizācijai; piekrīt, ka reformas ir nepieciešamas, tomēr vēlas redzēt konkrētākus priekšlikumus pasākumiem, kas veicinātu nodarbinātību videi draudzīgā ekonomikā;

3.

atkārtoti aicina Komisiju visos priekšlikumos un it īpaši tajos, kas tiks īstenoti līdz ar Eiropas Komisijas paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām”, iekļaut LESD 9. pantu, kas saistīts ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu un ar sociālās atstumtības apkarošanu;

4.

pārliecinoši atbalsta stratēģiju “Eiropa 2020” un tās instrumentus (piemēram, valstu reformu programmas) un apņemšanos sasniegt nodarbinātības mērķus un aicina dalībvalstis turpināt stratēģijā noteikto virzību uz izaugsmi un inovāciju;

5.

tomēr ar bažām konstatē, ka pēdējos gados dalībvalstu (un reģionu vienas dalībvalsts ietvaros) ekonomiskās un sociālās atšķirības nevis samazinās, bet gan palielinās;

6.

uzsver: lai sasniegtu Eiropas nodarbinātības stratēģijā izvirzītos mērķus, būtu jāņem vērā teritoriālā dimensija un jāļauj dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām saglabāt pietiekamu elastību, lai noteiktu savas prioritātes un izstrādātu atbilstošas politiskas atbildes. Nozīmīgu ieguldījumu var dot arī kohēzijas politikas finanšu līdzekļu pareiza izmantošana. Šajā sakarā daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, kurā ir nodrošināta subsidiaritātes principa ievērošana, sevišķi izstrādājot valstu reformu programmas, noteikti ir visatbilstošākā perspektīva, lai rastu atbildes uz vietējām vajadzībām un efektīvāk sasniegtu nodarbinātības mērķus;

7.

uzskata, ka pašlaik un nākotnē nodarbinātības problēmas saistās ne vien ar jauniešu bezdarbu, bet arī ar bezdarbu to cilvēku vidū, kuriem ir vairāk nekā 55 gadi, personu ar invaliditāti, ieceļotāju un sieviešu bezdarbu un ilgtermiņa bezdarbnieku skaita palielināšanos. Tāpēc Komiteja aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veltīt īpašu uzmanību minētajām kategorijām, kas ir vērtīgs un pieredzējis cilvēkkapitāls;

8.

atgādina Eiropas Komisijai, ka vietējās un reģionālās pašvaldības bieži ir atbildīgas par nodarbinātības, izglītības un apmācības politiku īstenošanu. Tāpēc šo politiku teritoriālajai dimensijai ir īpaši svarīga nozīme, un Komiteja pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas paziņojumā nav konkrētas atsauces uz reģionālo un vietējo pašvaldību kompetencēm;

9.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis īstenot nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu un izskaustu kaitīgo praksi saistībā ar sociālo dempingu un nedeklarēto darbu, kas saistīts arī ar nelegālās imigrācijas izmantošanas veidiem;

10.

aicina Komisiju veicināt Eiropas rūpniecības un pakalpojumu konkurētspēju, nostiprinot Eiropas Savienības ekonomisko pārvaldību, lai novērstu atgriešanos pie protekcionisma politikas;

11.

pauž gandarījumu, ka jautājumi, kas saistīti ar izaugsmi un nodarbinātību, ieņēma centrālo vietu Eiropadomes 2012. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē, un ka samitā tika atzīta nepieciešamība visos Eiropas Savienības pārvaldības līmeņos aktivizēt instrumentus un politikas, lai radītu darba vietas un veicinātu izaugsmi;

12.

uzsver, ka dalībvalstu budžetu konsolidācija nav pašmērķis. Vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāaicina sniegt ieguldījumu līdzsvarotā veidā, ievērojot proporcionalitātes principu un neapdraudot ekonomikas izaugsmi, kā arī teritoriālo un sociālo kohēziju;

13.

visumā pauž gandarījumu par dalībvalstīm adresētajiem pasākumiem un ES līmeņa pasākumiem, kas ietverti “Izaugsmes un nodarbinātības paktā”. Reģionu komiteja uzsver “Izaugsmes un nodarbinātības pakta” savstarpējo saistību ar daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam iekļautajām izaugsmes programmām, sākot jau ar 1. sadaļu “Ilgtspējīga izaugsme”. Dalībvalstīm, kas parakstījušas paktu, sarunās par DFS 2014.–2020. gadam tagad ir jādarbojas saskaņoti. Jo īpaši attiecībā uz ES pasākumiem, par kuriem panākta vienošanās Padomes secinājumos, Reģionu komiteja īpaši uzsver nepieciešamību stiprināt vienoto tirgu, vienkāršot tiesisko regulējumu, piesaistīt EIB un ātri sākt projektu obligāciju iniciatīvas izmēģinājuma posmu, lai finansētu izaugsmi veicinošus steidzamus pasākumus. Ir ļoti svarīgi novērst konkurences kropļojumus izmēģinājuma posmā un to, ka projekti nav izmantojami komerciālā nolūkā. Instrumentam nebūtu jāaizstāj kapitāls no dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām iestādēm vai privātais kapitāls. Lēmums par to, vai pēc izmēģinājuma posma jāturpina iniciatīva, būtu jāpieņem vienīgi pēc neatkarīga novērtējuma veikšanas. Šajos novērtējumos ir svarīgi atspoguļot, vai izvēlētie projekti sniedza pievienoto vērtību Savienībai;

14.

atgādina iepriekšējā atzinumā par “Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu” (1) jau pausto viedokli par priekšlikumu uzsākt projektu obligāciju iniciatīvu, lai finansētu stratēģiskas infrastruktūras un iesaka iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības TEN projektos, lai iedzīvotājiem nodrošinātu maksimālus ieguvumus;

15.

tomēr pauž nožēlu, ka Padomes secinājumiem nav sekojusi ātra rīcība visās dalībvalstīs un ka nav veikti turpmāki efektīvi pasākumi izaugsmes veicināšanai;

16.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumus par atbalstu darba vietu radīšanai, jo sevišķi saistībā ar nodokļu sloga samazināšanu uzņēmumiem tā, lai neapgrūtinātu budžetu, taču, atrodot citus ieņēmumu avotus (piemēram, vides aizsardzības nodokļa veidā), samazinātu nodokļu īpatsvaru darbaspēka izmaksās;

17.

atgādina, ka it sevišķi ekonomiskās krīzes apstākļos ir svarīgi pievērsties jaunu darba vietu radīšanai un veicināt strukturālas pārmaiņas, bet pirmām kārtām saglabāt esošās;

18.

ierosina uzlabot izmantošanu, koordināciju un savietojamību instrumentiem, kas pieejami ES, valstu, reģionālajā un tirdzniecības kameru līmenī (jo īpaši aicinot izmantot ne vien Eiropas Sociālo fondu (ESF), bet arī Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF)), lai atbalstītu pašnodarbinātību, sociālos uzņēmumus, apmācību līdztekus darbam un jaunu uzņēmumu veidošanu. Labāka koordinācija nodrošinās resursu efektīvāku izmantošanu;

19.

uzskata: lai radītu ilgtspējīgas un kvalitatīvas darba vietas, Eiropas izaugsmes programma jābalsta gan uz apņemšanos īstenot reālu stratēģiju Eiropas rūpniecības atjaunošanai, aktīvi iesaistot visu līmeņu valsts iestādes, gan arī uz spēcīgu rūpniecības politiku, kas atbalstītu MVU un pakalpojumu nozares konkurētspēju (kura veido Eiropas ekonomikas un ražošanas mugurkaulu un ir kultūras vēstures sastāvdaļa). Lai īstenotu šādu stratēģiju rūpniecības atjaunošanai, Eiropas Komisijai pilnā mērā būtu jāizmanto Lisabonas līguma sniegtās iespējas rūpniecības politikas jomā, izmantojot iespēju nākt klajā ar dažādiem lietišķiem ierosinājumiem, lai (dalībvalstu starpā) veicinātu koordināciju (rūpniecības politikas jomā), jo īpaši ar iniciatīvām, kuru mērķis ir pamatnostādņu un rādītāju noteikšana, paraugprakses apmaiņas organizēšana un nepieciešamo faktoru nodrošināšana periodiskai apsekošanai un izvērtēšanai (LESD 173. pants). Šāda stratēģija rūpniecības atjaunošanai būtu jāuzsāk, beidzoties pamatiniciatīvas “Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” termiņa vidusposma pārskatīšanai; stratēģijai būtu jāietver kredītu pieejamības atvieglošana, administratīvā sloga mazināšana un uzņēmējdarbībai labvēlīgākas vides radīšana; Reģionu komitejas ieguldījums šajā ziņā ir konkurss “Eiropas Reģions, kas veicina uzņēmējdarbību” (EER). RK arī vēlas uzsvērt, ka būtisks ekonomiskās izaugsmes priekšnosacījums ir funkcionējošs un efektīvs publiskais sektors;

20.

uzskata, ka svarīgs Eiropas uzņēmumu konkurētspējas aspekts ir produktivitātes palielināšana, pateicoties resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas efektivitātei, kā arī ilgtermiņa apmācībai, inovācijai un atbildības dalīšanai. Tāpēc Komiteja uzskata, ka ir svarīgi izmantot to uzņēmumu pieredzi, kas darbojas ilgtspējīgas attīstības jomā un kas, citstarp, atpazīstami, pateicoties Eiropas līmeņa sertifikācijai;

21.

uzsver, ka attiecībā uz Eiropas produkcijas kvalitāti uzņēmējdarbību varētu pozitīvi ietekmēt arī ES izcelsmes marķējums, kas papildinātu dalībvalstīs piešķirto izcelsmes un/vai kvalitātes marķējumu un kam būtu pozitīva ietekme uz nodarbinātību;

22.

atgādina, ka RK atzinumā par dokumentu kopumu “Atbildīgi uzņēmumi” (Eiropas Komisijas paziņojumi COM(2011) 681–685 final) ir uzsvērta sociālās un vides ilgtspējas pozitīvā ietekme uz uzņēmumu konkurētspēju, riska pārvaldību, izmaksu ierobežošanu, ilgtermiņa attiecībām ar klientiem un inovācijas spēju;

23.

atbalsta pasākumus, kuru uzdevums ir veicināt darba vietu radīšanu nozarēs, kas saistītas ar vides ilgtspēju, veselības aprūpi un IKT (kā uzsvērts arī RK Biroja 2012. gada 22. un 23. marta secinājumos), un uzskata, ka ir svarīgi arī atgādināt, ka ES darba tirgus lielāko daļu vēl joprojām veido darba ņēmēji, kas strādā rūpniecības un ražošanas nozarēs, kuras sniegušas ieguldījumu ES attīstības vēsturē. Tāpēc Komiteja prasa rūpīgāk izvērtēt šīs darba vietas un ierosināt instrumentus, lai pārkvalificētu cilvēkkapitālu;

24.

atgādina, ka pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku ar zemām emisijām izraisīs nepieciešamo pašreizējā darba tirgus pārstrukturēšanos. Tas ir nepārprotami jāatbalsta ar atbilstošiem un stimulējošiem pasākumiem;

25.

piekrīt priekšlikumam pagarināt mikrofinanšu instrumenta Progress darbības laiku, jo tas ļauj finansēt nelielu summu piešķiršanu sociāli lietderīgiem un vērtīgiem mērķiem;

26.

atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu turpināt Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) darbību, jo krīzes situācija un ES uzņēmumu nedrošība joprojām pastāv. Tomēr Komiteja cer sagaidīt lielāku skaidrību par programmas nākotni un vēlas, lai jaunās procedūras fonda izmantošanai būtu vienkāršākas, ātrākas un drošākas;

27.

mudina dalībvalstis valstu reformu plānos ņemt vērā Eiropas Komisijas norādījumus, sevišķu uzmanību pievēršot jautājumam par elastdrošību, kas ir īsts izaicinājums ES darba tirgum. Politikai, kas ņem vērā vajadzību pēc elastīgas nodarbinātības, bet tajā pašā laikā var aizsargāt iedzīvotājus, noteikti jābūt saskaņotai ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Komiteja pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz politisko apņemšanos 2012. gada pavasara Eiropadomes laikā un Komisijas norādījumiem attiecīgajā paziņojumā, visas dalībvalstis kā daļu no savas 2012. gada valsts reformu programmas nav iesniegušas valsts nodarbinātības plānu, norādot visaptverošus pasākumus darba vietu radīšanai, un, it īpaši, videi draudzīgai nodarbinātībai;

28.

pauž bažas par jauniešu ekonomiskās pasivitātes un bezdarba līmeni Eiropas Savienībā un aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu jauniešiem kvalificētu un kvalitatīvu darbu, kas tiem ļautu būt ekonomiski neatkarīgiem un stabiliem;

29.

pieņem zināšanai, ka dažās valstīs vairāk nekā citās ir kritisks jauniešu bezdarba līmenis, un tāpēc aicina Eiropas Komisiju sevišķi rūpīgi uzraudzīt šīs situācijas, tostarp paredzot iesākto programmu lielāku kontroli un turpinot ātrā tempā īstenot mērķi, kas tika izvirzīts priekšlikumā Padomes ieteikumam par garantijas instrumentiem jauniešiem;

30.

atzīst, ka dažās dalībvalstīs darba devēji ļaunprātīgi izmanto stažēšanos, un atzinīgi vērtē priekšlikumu ieviest kvalitatīvu stažēšanās sistēmu; tomēr iesaka neieviest pārmērīgu stingrību, kas radītu stažēšanās instrumenta nepietiekamas izmantošanas risku no uzņēmumu puses;

31.

aicina dalībvalstis rīkoties tā, lai līdz 2013. gadam, pamatojoties uz noslēgto prakses līgumu, visiem stažieriem būtu atbilstoša aizsardzība un nepieciešamā informācija par savām, kā arī par darba devēja tiesībām un pienākumiem;

32.

norāda, ka vajadzētu radīt iespējas Eiropas Savienības studentiem veikt praksi, jo tā palīdzētu veidot ciešāku saikni ar darba vidi. Svarīgi ir izveidot saikni starp akadēmiskajām aprindām un darba vidi. Tas varētu notikt arī, izmantojot, piemēram, mūžizglītības programmas vai Erasmus gados jaunajiem uzņēmējiem. Jo īpaši jāatzīmē Erasmus programma, kas ir sevi apliecinājusi kā efektīvs instruments, lai veicinātu uzņēmējdarbību, kurai ir būtiska nozīme krīzes pārvarēšanā;

33.

pauž cerību, ka reģionālās pašvaldības darbosies kā tilts starp izglītības un ražošanas sfērām, veicinot vienošanās, ar ko universitātes atzīst uzņēmumos, publiskā vai trešā sektora iestādēs veiktās darbības mācību procesa ietvaros. To var izdarīt ar vienošanos starp reģionālo vai vietējo izglītības biroju, sociālajiem partneriem un uzņēmumu pārstāvjiem;

34.

konstatē, ka pašlaik prakses jauniešiem ir viens no galvenajiem veidiem, lai ienāktu darba tirgū, tomēr norāda, ka dzīvē bieži vien ir gadījumi, kad jaunieši tiek sūtīti no vienas prakses uz citu bez iespējas iegūt īstu darba līgumu ar atbilstošām garantijām. Tāpēc Komiteja pauž sarūgtinājumu, ka Eiropas Komisijas priekšlikumos nav norādes dalībvalstīm par to, kā labāk regulēt un pārvarēt šādu situāciju, izmantojot atbilstošu darba politiku, nodokļu stimulus un citus atbilstīgus pasākumus;

35.

atgādina, ka jaunieši, ievērojot viņiem raksturīgo inovācijas un kontaktu veidošanas spēju, ir fundamentāls resurss, kas būtu jāņem vērā uzņēmumiem, organizācijām un publiskajām iestādēm. Stažēšanās iegūst pievienoto vērtību, ja apmācīts stažieris kļūst par aktīvu resursu uzņēmumā, organizācijā vai publiskajā iestādē, kuras interesēs ir turpināt sadarbību;

36.

cer, ka tuvākajā nākotnē ES valstis pielāgos izglītības sistēmu mainīgajiem un reālajiem apstākļiem globālajā darba tirgū. Galvenais rādītājs, kas ļauj novērtēt izglītību — skolu apmeklētības līmenis —, savu funkciju nepilda pienācīgi. Tāpēc Komiteja aicina meklēt jaunus, efektīvākus veidus, kā novērtēt izglītības politiku. Vajadzētu pārskatīt augstākās izglītības mērķus un mērīšanas, uzraudzības un finansēšanas sistēmu vajadzētu pielāgot tirgus vajadzībām;

37.

piekrīt faktam, ka pastāv tādu prasmju trūkums, kas atbilstu nākotnes darba tirgus vajadzībām. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē priekšlikumu par ES prasmju apskatu, kuru izmantojot, jau iespējami visīsākajā laikā jāpanāk kvalifikāciju un kompetenču pilnīga atzīšana, kas ir vajadzīga, lai nodrošinātu faktisku vienoto darba tirgu Eiropas Savienībā;

38.

uzsver, ka izstrādājamajai Eiropas prasmju apliecībai nav jāpazemina standarti, bet jāļauj izmantot prasmes un praktiskās spējas (ražošanas un amatniecības jomā u. c.), kas apliecina mūsu reģionu izcilību un ir novērtētas ar atbilstošām balvām;

39.

atzīst, ka pašreiz trūkst mijiedarbības starp izglītību un darbu; tāpēc ierosina veicināt mācības līdztekus darbam, izmantojot jau minēto stažēšanos, kā arī apmācības programmas, kuras skolās un universitātēs īsteno profesionāļi;

40.

ierosina izstrādāt īpašas apmaiņas programmas valsts pārvaldes ierēdņiem un uzņēmējiem, lai mazinātu plaisu starp civildienestu un uzņēmējdarbības vajadzībām, tādējādi ļaujot vienam otru labāk iepazīt un apgūt paraugpraksi;

41.

turklāt ierosina veicināt darbinieku tālākizglītību (izmantojot īpašas programmas ar ES fondu līdzfinansējumu);

42.

uzskata, ka ir svarīgi stimulēt pašnodarbinātības un individuālo uzņēmumu veidus, īpašu uzmanību veltot jauniešu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Tas ļaus efektīvāk izmantot līdzekļus, kas citādi tiktu izlietoti neproduktīvā veidā (agrīnas pensionēšanās izmaksu vai bezdarbnieku pabalstu finansēšanai);

43.

piekrīt, ka ir jāveicina pasākumi, kas var sekmēt Eiropas darba tirgus izveidošanos, un jāatvieglo Eiropas Savienības iedzīvotāju un darba ņēmēju mobilitāte, atceļot nodokļu šķēršļus, eksportējot bezdarbnieka pabalstus un pārvedot pensijas tiesības;

44.

ir pārliecināta, ka tiesību aizsardzībai un saistību ievērošanai attiecībā uz mobilajiem darba ņēmējiem joprojām jābūt ES prioritātei, lai iekšējā tirgū sekmētu atbilstīgu mobilitāti. Šajā sakarā Eiropas Biznesa atbalsta tīkla (Enterprise Europe Network (EEN)) pakalpojumos varētu iekļaut palīdzības pakalpojumu SOLVIT, lai tādā veidā darba devējus un darba ņēmējus tuvinātu pakalpojumam, kas ir integrēts atsauces punkts attiecībā uz ES jautājumiem;

45.

atzinīgi vērtē priekšlikumu pilnveidot EURES, tostarp ieviešot pakalpojumu “Match and Map”, kas palīdz iegūt skaidru ģeogrāfisku karti par darba piedāvājumiem. Šajā sakarā Komiteja atgādina par nozīmi, kāda valsts un reģionālā līmenī ir darba biržām, un ierosina tās ciešāk integrēt ar Eiropas Biznesa atbalsta tīklu, reģioniem un tirdzniecības kamerām, kuru priekšrocība ir tā, ka tās ir cieši saistītas ar uzņēmumiem un labi pārzina to vajadzības un problēmas;

46.

lai novērstu dublēšanos, aicina Eiropas Komisiju izstrādāt pārskatu par esošajām aptaujām, kurās ir apvienots pieprasījums un piedāvājums valstu darba tirgos. Šo datu apmaiņa un koordinēšana varētu būtiski sekmēt iekšējo mobilitāti Eiropas Savienībā. Šajā sakarā Komiteja norāda uz aptauju Excelsior, kuru veica Itālijas tirdzniecības kameru tīkls;

47.

atzinīgi vērtē to, ka līdz 2012. gada beigām tiks sākta apspriešana par ekonomiskās migrācijas jautājumiem; ierosina jo īpaši rūpīgi analizēt jautājumu par cirkulāru migrāciju, tādējādi veicinot valstu noteikumu saskaņošanu;

48.

atbalsta ES pārvaldības lielāku koordināciju un atbilstoši subsidiaritātes principam uzsver reģionu un vietējo pašvaldību nozīmi;

49.

piekrīt priekšlikumam katru gadu publicēt ziņojumu par nodarbinātības rādītāju salīdzinošo novērtēšanu; šajā sistēmā vajadzētu būt pārstāvētiem ne vien valstu darba tirgiem, bet arī reģionu darba tirgiem līdz NUTS2 līmenim, lai nodrošinātu risinājumus, kas labāk atspoguļo dažādos apstākļus;

50.

cer, ka, izmantojot jauno Eiropas kontu sistēmu (SEC2010), varēs savākt lielāku skaitu reģionālo statistikas datu NUTS2 līmenī, lai nodrošinātu konkrētus rādītājus Eiropas Savienības pārvaldības uzlabošanai un palielinātu pārvaldības līmeņu atbildību;

51.

piekrīt tam, ka, lai novērotu progresu valstu nodarbinātības plānu īstenošanā, vajag ieviest pasākumus, ja vien netiks noteiktas iespējamās sankcijas, kas ietekmē reģionālo un vietējo līmeni;

52.

uzskata, ka ir jāizstrādā viennozīmīga “ “zaļo” darba vietu”, proti, ekoloģisku un ilgtspējīgu darba vietu, definīcija. Lai to izdarītu, ir jāizstrādā rādītāji, kuriem jākļūst par vienīgo atsauces standartu ES;

53.

ierosina reģionus un vietējās pašvaldības valstu nodarbinātības plānu ietvaros vairāk iesaistīt “zaļo” darba vietu stimulēšanas politikas izstrādē;

54.

iesaka izvērtēt iespēju, kā izvērst koncepciju par videi draudzīgu un ilgtspējīgu attīstību veicinošiem metarajoniem (sava veida klasteri, kuru izveides priekšnoteikums nav uzņēmumu ģeogrāfiskais tuvums un kas tomēr ar jauno tehnoloģiju starpniecību ļauj sadarboties un vienlaikus konkurēt, tādējādi radot pamatu rūpniecības rajonu panākumiem), lai tādā veidā izveidotu institucionālo pamatu un panāktu ekoloģiskas ekonomiskās darbības atzīšanu;

55.

uzskata, ka visiem instrumentiem, kas ir izmantoti Eiropas, valstu un reģionālajā līmenī, lai sniegtu nepieciešamo informāciju par tirgū pieprasītajām gaidāmajām “zaļajām” kompetencēm, jābūt savstarpēji koordinētiem un papildinošiem, lai izvairītos no nelietderīgas resursu izšķērdēšanas un dublēšanās;

56.

atzinīgi vērtē informēšanas un izplatīšanas pasākumus, ko atbalsta ar tādām programmām kā Intelligent Energy Europe;

57.

pozitīvi vērtē sadarbību ar Eiropas Investīciju banku (EIB); jo sevišķi iesaka pastiprināt programmu ELENA, lai palīdzētu reģioniem un vietējām pašvaldībām mobilizēt finanšu resursus, kas vajadzīgi programmām ilgtspējīgas enerģijas un atjaunojamo enerģijas avotu jomā;

58.

pilnībā piekrīt, ka ESF un ERAF jābūt galvenajiem instrumentiem, lai veicinātu jaunu kompetenču un nodarbinātības attīstību;

59.

tomēr uzskata, ka vajadzētu veicināt minēto fondu inovatīvu izmantošanu, popularizējot apmācību, kurā tiek ņemta vērā arī starptautiskā mobilitāte, lai tā būtu iespējama tur, kur tiek atzīta paraugprakse vides ilgtspējas jomā;

60.

lai gan uzskata, ka priekšlikums veicināt “zaļos” ieguldījumus mikrofinanšu instrumenta Progress ietvaros ir interesants, tomēr neizprot vajadzību sākt dalībnieku forumu;

61.

tā vietā ierosina rīkoties tā, lai finanšu starpniekiem, kas darbojas programmas Progress ietvaros, būtu ekonomiski stimuli veicināt ekoloģiskus projektus;

62.

atzīst partnerību nozīmi; tās ir instruments daudzlīmeņu pārvaldības principa konkrētai piemērošanai, un Komiteja mudina to izmantot;

63.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt augsta līmeņa stratēģisku koordināciju starp nodarbinātības dienestiem un censties samazināt atšķirības starp dažādām dalībvalstīm. Tāpēc Komiteja vēlas, lai instruments PARES būtu pielāgots šim mērķim;

64.

atzinīgi vērtē paraugprakses apmaiņu, tostarp arī publicējot ad hoc rokasgrāmatu, ja vien šo apmaiņu papildina konkrēta rīcība;

65.

pilnībā piekrīt priekšlikumam uzlabot Eiropas Savienības veselības nozarē vajadzīgā darbaspēka plānošanu un prognozēšanu;

66.

tomēr cer, ka dalībvalstu platformai izdosies ātri saskaņot mācību programmas, tādējādi samazinot birokrātiju un nodrošinot veselības nozares darbinieku lielāku pārvietošanos Eiropas Savienībā;

67.

tāpēc prasa pasteidzināt un jau 2013. gadā izstrādāt vadlīnijas par veselības aprūpes profesiju izglītības un apmācības iespēju apmaiņu, jo spēju apzināšanai jābūt vienīgi sagatavošanās posmam pirms minēto vadlīniju izstrādes;

68.

pauž šaubas attiecībā uz priekšlikumu izveidot Eiropas prasmju padomi slimnieku un vecu cilvēku aprūpes darbinieku jomā un pilotprojektu nozaru prasmju apvienībai, jo šā priekšlikuma pievienotā vērtība nav saprotama;

69.

uzskata, ka ierosinātā dalībvalstu platforma var būt pietiekams mehānisms, lai apzinātu kompetences dažādās dalībvalstīs un izstrādātu obligātās prasības veselības nozares darbinieku, tostarp medicīnas māsu un aprūpes darbinieku, apmācībai;

70.

atzinīgi vērtē nodomu iepazīties ar paraugpraksi attiecībā uz darbinieku pieņemšanu un noturēšanu darbā, tomēr uzskata, ka process nedrīkst būt saistīts ar augstām izmaksām. Tāpēc Komiteja ierosina rīkoties, pirmām kārtām uzsākot ad hoc apspriešanu, bet pēc tam, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, izvērtēt, vai izmantot citus apsekošanas veidus;

71.

saistībā ar veselības nozares darbinieku pieņemšanu darbā atgādina par nepieciešamību apkarot nedeklarēto darbu, sevišķi attiecībā uz aprūpes darbiniekiem, kas strādā mājās;

72.

uzskata, ka PVO Vispārējās prakses kodekss jāpiemēro vienoti visā Eiropas Savienībā, bet, ņemot vērā to, ka kodekss nav saistošs, prasa plašāku informāciju par iespējamiem pasākumiem, kas jāīsteno, lai šis kodekss tiktu piemērots;

73.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot partnerības, lai iesaistītu IKT tirgus dalībniekus, tirdzniecības kameras, pētniecības iestādes un publiskās iestādes un organizētu apmācības par kompetencēm, kas ir pieprasītas tirgū;

74.

tomēr uzskata, ka ir ne tikai jāatbalsta izpratnes veidošanas un karjeru veicināšanas kampaņa jauniešiem IKT nozarē, bet ir arī plašāk jāveicina ieguldījumi minētajā nozarē (ņemot vērā Eiropas Komisijas veikto analīzi, kas liecina, ka šie ieguldījumi palielina produktivitāti) un ar atbilstošām metodēm, kurās ir ņemtas vērā atšķirības starp dažādām dalībvalstīm, jāuzlabo nozares konkurētspēja (piemēram, izmantojot uzņēmumu apvienošanos);

75.

iesaka apsvērt pasākumus uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalstam, lai veicinātu nodarbinātību IKT nozarē. Šādu pasākumu piemēri varētu būt inkubatoru izveide, iekļaujot zinātnes un tehnoloģiju parkus (kuros koncentrēti jauni augsto tehnoloģiju uzņēmumi, pateicoties labvēlīgajiem apstākļiem, kas rada labvēlīgu vidi un sinerģiju starp uzņēmumiem), un tiešas reģionālās finanšu investīcijas (nodrošinot riska kapitālu jaundibinātiem uzņēmumiem pirmajos darbības gados, to finansēšanu varētu padarīt drošāku un vieglāk īstenojamu, tādējādi kompensējot privātā riska kapitāla trūkumu);

76.

tā kā IKT nozare ir jauna un tiecas uz paplašināšanos atbilstoši tirgus prasību noteiktajām pārmaiņām, ierosina koncentrēt atbalsta pasākumus arī to darbinieku apmācībai, kuru vecums pārsniedz 55 gadus, un īpašu uzmanību pievērst publiskajam sektoram, kurā darbinieku vidējais vecums ir lielā mērā palielinājies, palēninot jaunu informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju apguvi;

77.

atzinīgi vērtē Eiropas e-prasmju sistēmas izstrādi un uzsver, ka ir vajadzīga lielāka koordinācija ar citām līdzīgām iniciatīvām (piemēram, ECDL), lai novērstu iniciatīvu dublēšanos;

78.

pozitīvi vērtē vēlmi finansēt pilotprojektu, lai iegūtu pārskatu par izsniegtajiem sertifikātiem, ar nosacījumu, ka minētais projekts būs pirmais solis ceļā uz sertifikātu standartizāciju;

79.

piekrīt redzējumam, ar kuru saskaņā ESF jābūt vadošajam fondam šīs politikas īstenošanā, bet atgādina, ka, lai sasniegtu konkrētus rezultātus, labāk ir koncentrēt izdevumus.