Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko nosaka drošības pamatstandartus aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajiem draudiem”

COM(2011) 593 final – 2011/0254 (NLE)

2012/C 143/22

Ziņotājs: ADAMS kgs

Eiropas Komisija 2011. gada 28. septembrī saskaņā ar Euratom līguma 31. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko nosaka drošības pamatstandartus aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajiem draudiem”

COM(2011) 593 final – 2011/0254 (NLE).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2012. gada 3. februārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 478. plenārajā sesijā, kas notika 2012. gada 22. un 23. februārī (22. februāra sēdē), ar 118 balsīm par, 1 balsi pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.   Secinājumi

1.2.   Ieteikumi

2.   Vispārīga informācija par ierosināto direktīvu

2.1.   Jonizējošais starojums vidē ir visuresošs. Jebkurš uz mūsu planētas ir pakļauts dabiskajam fona starojumam. Tas rodas no dabā sastopamiem radioaktīviem materiāliem iežos, augsnē, pārtikā un gaisā. Atkarībā no dažādiem iežu veidiem atšķiras arī starojums un radioaktīvās vielas (piemēram, radons) zemes slāņos; tādējādi starojuma iedarbība ir atkarīga no atrašanās vietas. Ir arī kosmiskā starojuma ietekme. Kosmiskie stari ir intensīvāki lielākā augstumā un augstākos platuma grādos, tāpēc gaisa kuģu apkalpes un regulārie aviopasažieri ir vairāk pakļauti starojuma iedarbībai. Ikviens ir pakļauts arī mākslīgi radītam starojumam. Visnozīmīgākais no šiem mākslīgajiem avotiem ir medicīniska apstarošana ar jonizējošu starojumu. Pastāv arī apstarojums darba vietā saistībā ar rūpnieciskām darbībām, piemēram, metinājumu radiogrāfiju, kā arī iedzīvotāju apstarošana ar atomelektrostaciju izmešiem un radioaktivitātes paliekas vidē kodolieroču izmēģinājumu rezultātā un saistībā ar vājināta urāna lādiņu izmantošanu militārām vajadzībām.

2.2.   Radiācijai ir daudz praktisku pielietojumu medicīnā, pētniecībā, būvniecībā un citās jomās. Apdraudējumu rada radiācijas spēja jonizēt molekulas dzīvās šūnās un tādējādi radīt bioķīmiskas izmaiņas. Ja dzīvā šūnā ir notikušas pietiekami lielas izmaiņas, tā var iet bojā, vai arī var neatgriezeniski mainīties tās ģenētiskā informācija (DNS). Šāda iespēja noteica prasību ātrāk pieņemt valstu aizsardzības un reglamentējošus pasākumus, pat pirms bija zināms precīzs kaitējuma mehānisms, un jau pašā sākumā izstrādāt kopīgus ES pasākumus Euratom līguma ietvaros.

2.3.   Nosakot attiecīgus aizsardzības pasākumus, Eiropas likumdošana vienmēr ir sekojusi Starptautiskās Pretradiācijas aizsardzības komisijas (ICRP) ieteikumiem. 2007. gadā tā izdeva jaunas un sīki izstrādātas pamatnostādnes par aizsardzību pret radiāciju, kurās ir ņemta vērā attīstības gaita pēdējo 20 gadu laikā. Tajās ir ietverta mākslīgo starojuma avotu skaita strauja palielināšanās un notiekošā izpēte par ietekmi, ko rada dabiskie avoti, piemēram, radona gāze. Izskatāmās direktīvas nolūks, pamatojoties uz jaunākajām zinātnes atziņām, ir nodrošināt darba ņēmēju, pacientu un sabiedrības augstu aizsardzības līmeni pret jonizējošā starojuma negatīvo ietekmi uz veselību. Tas arī iekļauj jaunas jomas, piemēram, vides aizsardzību.

2.4.   Tas ir apjomīgs dokuments, kurā ietilpst 110 panti, kas kopā ar 16 pielikumiem aizņem vairāk nekā 100 lappušu teksta. Tajā ir pārstrādātas un vienā direktīvā konsolidētas piecas esošās direktīvas (1), kā arī ieviestas saistošas prasības attiecībā uz aizsardzību pret iekštelpu radonu, attiecībā uz būvmateriālu izmantošanu un novērtējumu par kodoliekārtu izmešu radīta radioaktīvā piesārņojuma ietekmi uz vidi, kā arī negadījumu rezultātā radīta vides kaitējuma novēršanu.

2.5.   Kopumā Eiropas iedzīvotāji gūs labumu no šīs jaunās direktīvas, kas nodrošinās labāku veselības aizsardzību pret jonizējošo starojumu, jo īpaši saistībā ar:

2.6.   Normatīvās prasības ES valstīs tiks harmonizētas un saskaņotas ar starptautiskajiem standartiem. Saistībā ar īpašo pievēršanos kodoldrošībai pēc Fukušimas krīzes priekšlikumā ir ierosinātas augstākas prasības ārkārtas iedarbības situāciju pārvaldības jomā.

2.7.   Izskatāmā direktīva papildina Direktīvu par radioaktīvām vielām dzeramajā ūdenī, par kuru Komiteja nesen pieņēma atzinumu (2).

2.8.   Starptautiskie drošības pamatstandarti, ko apstiprinājusi Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA) un kas atspoguļo starptautisko vienošanos, ir detalizēti, taču nav saistoši. Tie pieļauj atšķirības dažādās pasaules valstīs. Direktīva sniedzas tālāk par vienotu standartu noteikšanu dalībvalstīm, vienlaikus arī atzīstot iekšējā tirgus noteikumus. Direktīvas izstrādi sekmēja plašs apspriešanās process, kurā bija iesaistītas ekspertu grupas saskaņā ar Euratom 31. pantu, SAEA, Eiropas Radioloģiskās aizsardzības kompetento iestāžu (HERCA) vadītāji, Starptautiskās Radiācijas aizsardzības asociācijas (IRPA) pārstāvji un citas ieinteresētās personas.

2.9.   Direktīvas juridiskais pamats ir Euratom līgums. Komiteja norāda uz paustajām bažām par to, vai līgums, kas nav grozīts kopš 1957. gada, ir piemērots pamats vides jautājumu risināšanai. Tomēr Euratom varbūtēja pārskatīšana tuvākajā nākotnē ir maz ticama, savukārt bažas par vides aizsardzību ir realitāte, kam ir jāpievērš uzmanība. Jāatzīmē, ka Euratom līguma 37. pants 1957. gadā sevī ietvēra novatoriskas primāro tiesību normas par obligātām pārrobežu saistībām gan attiecībā uz ietekmi uz vidi, gan cilvēku aizsardzību.

3.   Ierosinātās direktīvas kopsavilkums

3.1.   Komitejas atzinuma ierobežotais apjoms nesniedz piemērotu iespēju izklāstīt detalizētu kopsavilkumu par šādu kompleksu direktīvu. Tomēr Komisijas pieejas galveno pamatnostādņu un nodaļu virsrakstu īsa analīze var sniegt ieskatu.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1.   Komiteja atzīmē, ka direktīvas izstrādāšanā ir izmantoti visjaunākie zinātniskie pētījumi par jonizējošā starojuma radīto apdraudējumu, un atzinīgi vērtē ierosināto pieeju, ar kuru risina, definē un paplašina cilvēku veselības un vides aizsardzības uzdevumus.

4.2.   Komisija ir izvēlējusies pārstrādāt un konsolidēt piecas esošās direktīvas vienotā veselumā, un tam būs praktiska un pozitīva darbības ietekme, nodrošinot konsekventu, saskaņotu un vienotu pieeju drošības jautājumiem.

4.3.   Vairākas salīdzinošās analīzes par līdzšinējo direktīvu pārņemšanu valstu tiesību aktos un darbību ir atklājušas dažādas problēmas, ko rada nevis trūkumi transponēšanā, bet gan piemērošanā, piemēram, izglītībai un apmācībai nepieciešamie resursi, sabiedrības informēšanas programmas, vietējo speciālistu atzīšana, iedzīvotāju informēšana par to, kā rīkoties avāriju gadījumos, u.c.

4.4.   Komiteja iesaka: lai apmierinātu pieaugošās prasības saistībā ar transponēšanu valstu tiesību aktos un lai novērstu iespējamos trūkumus, Komisijai būtu jāatvieglo valstu iestāžu darbs, organizējot darbseminārus, lai apspriestu juridiskas un praktiskas problēmas saistībā ar īstenošanu dalībvalstīs. Lai uzraudzītu un novērtētu tiesību aktu piemērošanu konkrētu pasākumu veidā, papildus valstu kompetento iestāžu lomai Būtu jāveicina arī pilsoniskās sabiedrības novērošanas centru iesaistīšana.

4.5.   Komiteja pauž nožēlu, ka direktīvas prasībām nav pakļauts militāru iekārtu radīts starojums, jo Euratom līgums attiecas tikai uz civilām situācijām (3), kaut gan direktīva visaptverošā veidā reglamentē gan dabiskos, gan civilos starojuma avotus.

4.6.   Komiteja ir gandarīta, ka direktīva paredz un liek aizsargāt pilsoņu tiesības līdz minimumam samazināt mākslīgo apstarojumu, ko rada, piemēram, drošības ierīču, tādu kā visa ķermeņa rentgena skeneru, aizvien plašāka izmantošana.

4.7.   Stingri atbalstot jauno vides aizsardzības pasākumu kompleksu, Komiteja atzīmē, ka pirmām kārtām jāsagatavo visi gaidāmie Starptautiskās Pretradiācijas aizsardzības komisijas (ICRP) kritēriji (un piemērošanas vadlīnijas), pirms saistošu kvantitatīvo noteikumu definēšanas. Tie sniegs kopīgu zinātnisko izpratni par īpašajiem kritērijiem, kas jāpiemēro šajā gadījumā, lai nodrošinātu visām dalībvalstīm kopīgu pamatu.

(1)  OV L 180, 09.07.1997, 22.-27. lpp.

OV L 346, 31.12.2003, 57.-64. lpp.

OV L 349, 13.12.1990, 21.-25. lpp.

OV L 357, 07.12.1989, 31.-34. lpp.

OV L 159, 29.06.1996, 1.-114. lpp.

(2)  OV C 24, 28.01.2012, 122. lpp.

(3)  EKT lieta C-61/03, 12.04.2005.