52011PC0276

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

Šis priekšlikums ir daļa no tiesību aktu paketes, kuras mērķis ir stiprināt cietušo tiesības Eiropas Savienībā un kurā ir iekļauti vēl šādi elementi: paziņojums par cietušo tiesību stiprināšanu Eiropas Savienībā un direktīva, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus. Šis priekšlikums attiecas uz aizsardzības rīkojumiem civillietās un tā mērķis ir papildināt dalībvalstu 2009. gada septembra priekšlikumu direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu[1], kas nodrošinās aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās.

Eiropas Savienība ir nospraudusi sev mērķi saglabāt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kuras pamatā ir Savienībā pieņemto tiesas spriedumu un citu tiesas iestāžu lēmumu savstarpējas atzīšanas princips.

Stokholmas programmā (2010.–2014. gads)[2] un Komisijas rīcības plānā Stokholmas programmas īstenošanai ir atzīta nepieciešamība rīkoties, lai noziegumos cietušo vajadzības nokļūtu mūsu tiesu sistēmu uzmanības centrā. Saskaņā ar 2009. gada oktobra TI padomes secinājumiem šajos dokumentos jautājumam par cietušajiem ir piešķirta liela nozīme ES darba kārtībā, kā arī stingri izteikta nepieciešamība un nodoms izveidot integrētu un saskaņotu pieeju cietušo jautājumam[3].

Eiropas Savienība, pieņemot Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (2001. gada 15. marts) par cietušo statusu kriminālprocesā, jau ir rīkojusies saistībā ar cietušo tiesībām kriminālprocesā. Kaut arī ir panākti uzlabojumi šajā jomā, Padomes Pamatlēmuma mērķi nav pilnībā sasniegti.

Eiropas Parlaments arī ir aicinājis Padomi pieņemt visaptverošu tiesisko regulējumu, kas noziegumos cietušajiem piedāvā visplašāko aizsardzību[4]. Eiropas Parlaments 2009. gada 26. novembra rezolūcijā[5] par vardarbības pret sievietēm izskaušanu aicina visas dalībvalstis uzlabot tiesību aktus un politiku, lai cīnītos pret visa veida vardarbību pret sievietēm, un rīkotos, lai novērstu cēloņus vardarbībai pret sievietēm, sākot ar profilakses pasākumu izmantošanu, kā arī aicina Eiropas Savienību garantēt visiem noziegumos cietušajiem tiesības uz palīdzību, aizsardzību un atbalstu.

Vienotā brīvības, drošības un tiesiskuma telpā no vardarbības (piemēram, ģimenē) cietušajiem vai personām, kuru fiziskā un/vai psiholoģiskā integritāte vai brīvība ir apdraudēta, un kas izmanto aizsardzības pasākumus vienā dalībvalstī, bez dārgām un laikietilpīgām procedūrām būtu jāsaņem tāda paša līmeņa aizsardzība arī citā dalībvalstī, ja viņi pārceļas vai ceļo. Šāda rīcība ir atbilde arī uz Komisijas aicinājumu likvidēt šķēršļus pilsoņu tiesībām, kas tika izteikts Ziņojumā par pilsonību 2010. gada 27. oktobrī[6].

Divpadsmit dalībvalstis 2009. gada septembrī izteica priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par Eiropas aizsardzības rīkojumu[7]. Sarunu laikā atklājās, ka šajā dokumentā paredzētie mehānismi, būdami pamatoti ar LESD 82. pantu, kurā regulēta savstarpējā atzīšana krimināllietās, nav savienojami ar augsto savstarpējās atzīšanas līmeni, kāds jau ir sasniegts civillietās un ko regulē LESD 81. pants. Šā priekšlikuma mērķis tāpēc ir papildināt minēto tiesību aktu par aizsardzības pasākumu savstarpējo atzīšanu krimināllietās, lai nodrošinātu, ka visi vienā dalībvalstī paredzētie aizsardzības pasākumi ir pakļauti efektīvam mehānismam, kas nodrošina to brīvu apriti visā ES.

2. APSPRIEŠANĀS UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMS

Nepieciešamība šo priekšlikumu piemērot tikai aizsardzības rīkojumiem, kas izdoti civilās tiesvedības ietvaros, atklājās sarunu laikā, ko dalībvalstis risināja par Eiropas aizsardzības rīkojuma priekšlikumu, kam kā pavadošais dokuments bija pievienots ietekmes novērtējums. Lai konkrētāk apspriestos par šā priekšlikuma nepieciešamību un tā veidu, Komisija sāka papildu apspriešanos ar dalībvalstīm, citām iestādēm un dažādu jomu ekspertiem.

Vispirms Komisija 2010. gada 25. maijā rīkoja ekspertu tikšanos, kas apstiprināja, ka daudzu dalībvalstu civiltiesībās pastāv aizsardzības pasākumi, kuru savstarpējai atzīšanai būtu jānotiek saskaņā ar civillietās izmantotajiem vienotajiem standartiem, nevis sarežģītajām procedūrām, kas raksturīgas krimināllietām.

Eiropas Komisija turklāt pasūtīja neatkarīgu pētījumu, lai labāk sagatavotu ietekmes novērtējumu, nosakot noziegumā cietušo vajadzības un to, kādus pasākumus varētu ieviest, lai apmierinātu šīs vajadzības, un izpētītu iespējamo politisko risinājumu ietekmi[8]. Ietekmes novērtējuma sagatavošanas procesā Komisija laikposmā no 2010. gada 15. jūlija līdz 2010. gada 30.septembrim rīkoja sabiedrisko apspriešanu, kas bija pieejama visiem sabiedrības locekļiem, kā arī valsts un nevalstiskajām organizācijām, noskaidrojot to viedokli par to, kā būtu jārīkojas ES, lai uzlabotu noziegumos cietušo stāvokli, tostarp arī saistībā ar aizsardzības rīkojumiem.

Tika pasūtīts vēl viens pētījums, lai izpētītu iespējamos risinājumus saistībā ar īpašo mērķi, proti, nodrošināt, ka aizsargājamās personas, ceļojot vai pārceļoties uz citu dalībvalsti, nezaudē ar aizsardzības rīkojumu iegūto aizsardzību[9].

3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI 3.1. Juridiskais pamats

Šā priekšlikuma pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 2. punkta a), e) un f) apakšpunkts. Saskaņā ar 81. pantu Savienība izvērš tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, pamatojoties uz tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu. Šāda sadarbība var ietvert pasākumus dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanai.

Minēto mērķu sasniegšanai Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, paredz pasākumus, kuru mērķis cita starpā ir nodrošināt tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi dalībvalstu starpā.

3.2. Ierosinātās regulas kopsavilkums

Lai aizsargātu noziegumos cietušos, jo īpaši, cietušos no vardarbības ģimenē, vajāšanas vai vardarbības pret bērniem, dalībvalstu tiesību aktos ir paredzēta iespēja pieņemt pagaidu un preventīvos pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt personu, ja pastāv nopietni draudi, kas liek uzskatīt, ka personas fiziskā un/vai psiholoģiskā integritāte vai brīvība ir apdraudētas. Aizsardzības pasākumus pieņem tiesu vai cita iestāde pēc apdraudētās personas pieprasījuma. Bieži šos pasākumus norīko, neuzaicinot ierasties personu, kas rada apdraudējumu, jo īpaši steidzamās lietās (ex parte procedūras). Aizsardzības pasākumi var ietvert, piemēram, pienākumu netuvoties aizsargājamai personai tuvāk par noteiktu attālumu, vai pienākumu neapmeklēt noteiktas vietas, kur aizsargājamā persona dzīvo vai kuras tā apmeklē. Daudzu aizsardzības pasākumu īpaša iezīme ir tā, ka valsts iestādes aktīvi neiejaucas, lai nodrošinātu to izpildi – ja persona, kas rada apdraudējumu, pārkāpj noteiktos pienākumus, tai uzreiz var piemērot sankcijas, kas bieži vien ir kriminālsods.

Jo vairāk tiek izmantota pārvietošanās brīvība, jo vairāk personu pārceļas vai ceļo uz ārvalstīm. Tādējādi ir jo īpaši svarīgi nodrošināt, ka šādi pagaidu aizsardzības pasākumi, ko pieņēmusi viena dalībvalsts, saglabājas arī tad, ja persona ceļo vai pārceļas uz citu dalībvalsti, turklāt bez laikietilpīgu procedūru ievērošanas. Saistībā ar Eiropas iekšējā tirgus izveidi tiesu iestāžu sadarbības civillietās attīstības pamatā ir tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas princips. Šāda savstarpēja atzīšana ir pakāpeniski uzlabojusies, samazinot ārvalstu nolēmumu pārbaudes Savienībā. Ar šo priekšlikumu izveido ātru un efektīvu mehānismu, lai nodrošinātu, ka dalībvalsts, uz kuru pārceļas apdraudētā persona, atzīs aizsardzības pasākumu, kas pieņemts pirmajā dalībvalstī bez papildus starpposma formalitātēm. Tāpat kā citi savstarpējās atzīšanas tiesību akti civillietās, arī šajā priekšlikumā ir paredzēta standarta apliecība, kurā ietverta visa atzīšanai un attiecīgos gadījumos izpildei nepieciešamā informācija. Tādējādi šo apliecību izdos pirmās dalībvalsts kompetentā iestāde vai nu pati pēc savas iniciatīvas vai pēc aizsargātās personas pieteikuma, kas pēcāk sazināsies ar kompetentajām iestādēm otrajā dalībvalstī un uzrādīs tām šo apliecību. Otras dalībvalsts kompetentās iestādes paziņos personai, kas rada apdraudējumu, par ārvalsts aizsardzības pasākuma ģeogrāfiskās piemērošanas jomas paplašināšanu, piemērojamām sankcijām neievērošanas gadījumā un attiecīgā gadījumā nodrošinās tā izpildi.

Lai nodrošinātu ātru, lētu un efektīvu aizsardzības pasākumu aprites mehānismu Eiropas Savienībā, ir ņemta vērā Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (Brisele II-bis)[10] un jo īpaši tās 41. un 42. pants. Šīs regulas iedvesmas avots ir bijis arī Komisijas priekšlikums pārskatītajai Padomes Regulai (EK) Nr. 44/2001 (Brisele I)[11]. Šajā priekšlikumā paredzēts atcelt starpposma procedūras un nav paredzēti nekādi atteikuma iemesli, izņemot, ja pastāv nesavienojams atzīšanas dalībvalstī pieņemts nolēmums.

Automātiska atzīšana piemērojama arī tad, ja dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana un/vai izpilde, aizsardzības pasākumi civillietās nepastāv. Tas ir savstarpējas atzīšanas civillietās pamatprincips, proti, fakts, ka konkrētais pasākums nav paredzēts tās dalībvalsts tiesībās, kurā tiek prasīta atzīšana un/vai izpilde, neietekmē tās pienākumu atzīt un attiecīgā gadījumā arī izpildīt pasākumu, ko norīkojusi cita dalībvalsts. Šajā sakarībā nav svarīgi arī tas, kāda iestāde ir norīkojusi aizsardzības pasākumu (civiltiesa, pašvaldības vadītājs, krimināltiesa).

Starpposma pasākumu atcelšanu kompensēs pamattiesību aizsardzības pasākumi:

– pirmās dalībvalsts iestāde, kura saņems pieprasījumu izsniegt apliecību, pārbaudīs, vai ir ievērotas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo īpaši, vai ir ievērotas tās personas, kas rada apdraudējumu, tiesības uz aizstāvību. Apliecību nevarēs izsniegt, ja minētās tiesības nebūs ievērotas;

– ja pirmā dalībvalsts aptur vai atceļ aizsardzības rīkojumu, otras dalībvalsts kompetentajai iestādei pēc tās personas, kas rada apdraudējumu, pieprasījuma ir jāaptur vai jāatceļ atzīšana un attiecīgā gadījumā izpilde.

– abu dalībvalstu kompetentām iestādēm ir jāpaziņo personai, kas rada apdraudējumu, un aizsargātajai personai visa informācija, kas saistīta ar aizsardzības pasākuma norīkošanu, atzīšanu, iespējamu izpildi un sankcijām, apturēšanu vai atcelšanu.

Visi šie aizsardzības pasākumi nodrošina, ka tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, taupot laiku un samazinot izmaksas, ko rada ārvalsts tiesas nolēmumu atzīšanas procedūra (exequatur).

Priekšlikuma darbības jomā neietilpst kriminālsodi, ko dalībvalstis piemēro aizsardzības pasākumu pārkāpuma gadījumā. Šajā jautājumā arī turpmāk ir piemērojamas katras dalībvalsts tiesības.

3.3. Svarīgāko pantu analīze

Šis priekšlikums ir tiesību akts savstarpējās atzīšanas civillietās jomā, un tajā ir ievēroti jau esošie ES tiesību akti par tiesisko sadarbību civillietās un komerclietās, kas ir kalpojuši par iedvesmas avotu šim priekšlikumam. Daudzi panti ir līdzīgi vai vienādi ar attiecīgajiem pantiem minētajos tiesību aktos.

1. pants - darbības joma

Atsevišķi aizsardzības pasākumi jau ir iekļauti Briseles I[12] un Briseles II-bis regulās, tāpēc ir svarīgi skaidri noteikt šā priekšlikuma un minēto regulu attiecības.

Ar šo regulu izveido īpašus noteikumus par aizsardzības pasākumiem. Ņemot vērā tiesību vispārīgos principus, šai regulai ir augstāks spēks pār vispārīgajiem Briseles I regulas noteikumiem.

Taču situācija ir savādāka saistībā ar Briseles II-bis regulu, kuras mērķis ir aptvert visa veida tiesvedību un procedūras, kas saistītas ar laulības šķiršanu un laulāto atšķiršanu. Ar šo priekšlikumu nedrīkst apdraudēt šajā speciālajā tiesību aktā paredzētos noteikumus par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu, atļaujot piešķirt citai dalībvalstij jurisdikciju attiecībā uz aizsardzības pasākumiem jau iesāktas tiesvedības gaitā. Tāpēc visus aizsardzības pasākumus, kas ietilpst Briseles II-bis regulas darbības jomā, arī turpmāk regulēs Brisele II-bis regula. Tomēr aizsardzības pasākumus, kas neietilpst Brisele II-bis regulas piemērošanas jomā, proti, aizsardzības pasākumus saistībā ar pāri, kas nav laulāts pāris, viena dzimuma partneriem vai kaimiņiem, turpmāk regulēs šis priekšlikums.

2. pants – definīcijas

Aizsardzības pasākumi – aizsardzības pasākuma definīcija norāda uz šo pasākumu preventīvo un pagaidu raksturu; dalībvalsts tos pieņem, lai aizsargātu personu, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka personas fiziskā un/vai psiholoģiskā integritāte ir apdraudētas. "Aizsardzības pasākumu" var pieņemt ex parte procedūras ietvaros (neuzaicinot ierasties personu, kas rada apdraudējumu) vai, uzaicinot ierasties abas puses.

Iestāde – termina "iestāde" definīcija ir plaša, lai ietvertu jebkuru iestādi, kuru dalībvalsts ir noteikusi par kompetentu iestādi jautājumos, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā. Tāpēc termins ietver ne tikai tiesas un tribunālus, bet arī administratīvās un citas iestādes, kas saskaņā ar dalībvalstu tiesībām ir kompetentas jautājumos, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

3. pants — jurisdikcija

Noteikumiem par jurisdikciju ir jābūt visaugstākā mērā iepriekš paredzamiem. Tāpēc to pamatā ir princips, kas jurisdikcija ir tās dalībvalsts iestādei, kurā personas fiziskā un/vai psiholoģiskā integritāte ir apdraudētas un kurā personai ir nepieciešama aizsardzība. Kaut arī tas parasti nozīmēs aizsargājamās personas pastāvīgo dzīvesvietu, tas tā nebūs gadījumā, kad persona pārceļas uz ārvalsti uz noteiktu un samērā īsu laikposmu, lai, piemēram, studētu.

4. pants – atzīšana

Izstrādājot šo pantu, iedvesma gūta no citiem tiesību aktiem savstarpējās atzīšanas civillietās jomā, proti, priekšlikuma par pārstrādātu Briseles I regulu un Briseles II-bis regulas, jo īpaši par tiesībām uz piekļuvi vai bērna atpakaļatdošanu. Nav vajadzīgi nekādi starpposma pasākumi – atzīšana notiek automātiski.

5. pants – apliecība

Apliecība ir nepieciešama, lai apdraudētā persona uz aizsardzības pasākumu varētu atsaukties arī citā dalībvalstī. Ir pārņemta Briseles II-bis regulas 41. un 42. panta būtība attiecībā uz nolēmumiem par tiesībām uz piekļuvi bērnam vai bērna atpakaļatdošanu.

Apliecību izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes izdos pēc iestādes pašas iniciatīvas vai pēc aizsargātās personas pieprasījuma, izmantojot standarta veidlapu, kas iekļauta šīs regulas pielikumā. Tad pusei, kas vēlas atsaukties uz konkrētu pasākumu citā dalībvalstī, izdotā apliecība jāiesniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm. Apliecībā ir visa ārvalsts aizsardzības pasākuma atzīšanai un/vai izpildei nepieciešamā informācija, jo īpaši aizsardzības pasākuma apraksts, kas formulēts tādā veidā, kas ļauj otras dalībvalsts kompetentajām iestādēm to atzīt un attiecīgos gadījumos arī izpildīt saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem. Tāpēc apliecībā nav jāiekļauj ne konkrētas atsauces uz valsts tiesību aktiem, piemēram, Y likuma X. pants, ne arī konkrētas vietas, piemēram, adreses, to vietā apliecībā ir jāiekļauj pasākuma apraksts un vispārīga atsauce uz darba vietu vai dzīvesvietu.

Otras dalībvalsts kompetentās iestādes var pieprasīt apliecības satura transliterāciju vai tulkojumu, proti, attiecībā uz pasākuma aprakstu.

8. pants – pielāgošana

Šajā pantā apskatīts gadījums, kad ārvalsts aizsardzības pasākums otras dalībvalsts tiesībās nepastāv. Minētās dalībvalsts kompetentajai iestādei tādējādi iespēju robežās šis aizsardzības pasākums būs jāpielāgo tādam savas valsts tiesību aizsardzības pasākumam, kuram ir līdzvērtīga ietekme un tādi paši mērķi un nolūki. Pielāgošana ir noteikums, kas bieži parādās tiesību aktos par savstarpējo atzīšanu civillietās.

9. pants – atsevišķu aizsardzības pasākumu izpilde

Saskaņā ar valstu tiesībām ir visai maz aizsardzības pasākumu, kuriem vajadzīga aktīva kompetento iestāžu rīcība, lai tos īstenotu.

Šajos gadījumos izpildes dalībvalsts kompetentajai iestādei bez jebkādas īpašas procedūras būs jāpiemēro noteikumi, kas izpildes valsts tiesībās paredzēti līdzīgiem aizsardzības pasākumiem.

10. pants – pamattiesību aizsardzības pasākumi

Kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās indivīda pamattiesību aizsardzība ir kļuvusi vēl lielāka ES prioritāte – ES Pamattiesību harta ir kļuvusi juridiski saistoša Savienībai un Eiropas Savienība gatavojas pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Saistībā ar cietušajiem ir jāņem vērā virkne pamattiesību: cilvēka cieņa, tiesības uz dzīvību, tiesības uz personas neaizskaramību, tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, personas datu aizsardzība, tiesības uz īpašumu, pārvietošanās un dzīvesvietas izvēles brīvība, vienlīdzība likuma priekšā, bērna tiesības, vecāku cilvēku tiesības, personu ar invaliditāti integrācija, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu un visbeidzot nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību.

Kā sīki izklāstīts ietekmes novērtējumā, kas pievienots šim priekšlikumam, un saskaņā ar Stratēģiju Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā[13] visas regulas sastāvdaļas ievēro tiesības, kas paredzētas Pamattiesību hartā un jo īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kas garantētas hartas 47. pantā.

Pirmajā dalībvalstī norīkota aizsardzības pasākuma atzīšanas un attiecīgos gadījumos izpildes visu starpposma formalitāšu atcelšanai otrā dalībvalstī jānotiek reizē ar pamattiesību aizsardzības pasākumu ieviešanu. Šajā pantā ir noteikts svarīgs aizsardzības pasākums, jo apliecību nevar izdot, ja nav ievērotas personas, kas rada apdraudējumu, tiesības uz taisnīgu tiesu.

12. pants – atzīšanas vai izpildes atteikums, apturēšana vai atcelšana

Dalībvalstī norīkotu aizsardzības pasākumu atzīšana un attiecīgos gadījumos izpilde jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu, un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī. Saskaņā ar šo principu, tiek ierosināts tikai viens atteikuma pamats. Saskaņotas tiesas spriešanas interesēs jāsamazina nesavienojamu nolēmumu iespējamība. Tāpēc atzīšanas dalībvalsts kompetentā iestāde pēc personas, kas rada apdraudējumu, pieprasījuma, var atteikt izcelsmes tiesas norīkota aizsardzības pasākuma atzīšanu, ja tas nav savienojams ar atzīšanas dalībvalstī pieņemtu lēmumu.

Ir svarīgi nodrošināt, ka gadījumā, ja aizsardzības pasākumu aptur vai atceļ izcelsmes dalībvalstī, arī atzīšanas dalībvalsts kompetentā iestāde aptur vai atceļ aizsardzības pasākumu un attiecīgos gadījumos tā izpildi. Taču tas ir personas, kas rada apdraudējumu, pienākums, to pieprasīt. Šajā saistībā priekšlikumam ir pievienota standarta pieteikuma veidlapa.

13. pants - paziņojums

Tāpat kā citos tiesību aktos par savstarpējo atzīšanu civillietās, šajā pantā paredzēta minimuma standartu saskaņošana attiecībā uz nepieciešamību paziņot personai, kas rada apdraudējumu, un aizsargātajai personai visu informāciju saistībā ar aizsardzības pasākuma norīkošanu, atzīšanu, iespējamo izpildi un sankcijām, apturēšanu vai atcelšanu pirmajā dalībvalstī. Panta 2. punktā tāds pats pienākums paredzēts arī otrai dalībvalstij. Tas nodrošinās pamattiesību aizsardzību, kā noteikts Eiropa Savienības Pamattiesību hartā.

4. Subsidiaritāte un proporcionalitāte

Dalībvalstis vienas pašas nevar pienācīgi sasniegt priekšlikuma mērķi jautājuma starpvalstu rakstura dēļ. Ir svarīgi nodrošināt, lai cietušie nezaudētu tiem paredzēto aizsardzību, ceļojot vai pārceļoties uz ārvalstīm. Šajā regulā paredzēto mehānismu, kas paredz visu starpposma formalitāšu atcelšanu, ieviešot standartizētas daudzvalodu apliecības, nevar ieviest dalībvalstis vienas pašas. Tikai ar Eiropas līmeņa tiesību aktu var radīt vienlīdzīgus spēles noteikumus. Tādējādi priekšlikums ir saskaņā ar subsidiaritātes principu.

Priekšlikums atbilst arī proporcionalitātes principam, jo tas nepārsniedz minimuma prasības minētā mērķa sasniegšanai Eiropas līmenī un šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo.

2011/0130 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 81. panta 2. punkta a), e) un f) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc tiesību akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[14],

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu[15],

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1) Eiropas Savienība ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, veicinot tiesu iestāžu pieejamību, jo īpaši, piemērojot tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai, cita starpā, ir jāpieņem pasākumi saistībā ar tiesu sadarbību civillietās, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2) Uz šo telpu attiecas tiesu iestāžu sadarbība civillietās Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta nozīmē.

(3) Valstu noteikumu par aizsardzības pasākumiem atšķirības kavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību. Lai nodrošinātu, ka piešķirtā aizsardzība saglabājas, personai ceļojot vai pārceļoties uz citu dalībvalsti, ir ļoti svarīgi ieviest noteikumus, kas nodrošinātu ātru un vienkāršu aizsardzības pasākumu atzīšanu un attiecīgos gadījumos izpildi dalībvalstīs, ko saista šī regula.

(4) Lai panāktu aizsardzības pasākumu brīvu apriti, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka jurisdikciju un aizsardzības pasākumu atzīšanu un attiecīgos gadījumos izpildi, reglamentē Savienības tiesību akts, kas ir saistošs un tieši piemērojams.

(5) Šo regulu piemēro aizsardzības pasākumiem, ko norīko civilās tiesvedības ietvaros neatkarīgi no izdevējas iestādes, kas var būt gan tiesa, gan tribunāls, gan administratīva vai cita veida iestāde.

(6) Šo regulu piemēro visiem aizsardzības pasākumiem saskaņā ar regulā sniegto definīciju. To nepiemēro aizsardzības pasākumiem, uz kuriem attiecas Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu. Attiecībā uz aizsardzības pasākumiem, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tai ir augstāks spēks par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

(7) Noteikumiem par jurisdikciju būtu jābūt iepriekš paredzamiem un pamatotiem uz principu, ka jurisdikcija ir tai dalībvalstij, kurā personas fiziskā un/vai psiholoģiskā integritāte vai brīvība ir apdraudēta. Uz šī pamata vienmēr būtu jābūt iespējai noteikt jurisdikciju.

(8) Lai tiesas spriešana notiktu saskaņoti, būtu jāizvairās no nesavienojamu nolēmumu pieņemšanas divās dalībvalstīs. Šajā saistībā regulā būtu jāparedz, ka uz personas, kas rada apdraudējumu, pieteikuma pamata var atteikt atzīšanu un/vai izpildi nesavienojamu nolēmumu gadījumā.

(9) Savstarpēja uzticēšanās tiesas spriešanai Savienībā un mērķis nodrošināt ātrāku un lētāku aizsardzības pasākumu apriti Eiropas Savienībā attaisno šādu pasākumu atzīšanas un/vai izpildes procedūru bez starpposma formalitātēm ieviešanu. Tādējādi dalībvalstī norīkotu aizsardzības pasākumu atzīšanas un attiecīgos gadījumos izpildes nolūkos būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu norīkots dalībvalstī, kurā tiek prasīta atzīšana un/vai izpilde.

(10) Ja saskaņā ar otras dalībvalsts tiesībām, ir nepieciešama šīs dalībvalsts kompetento iestāžu iejaukšanās, lai īstenotu aizsardzības pasākumu, šādu aizsardzības pasākuma izpildi regulē šīs dalībvalsts tiesības.

(11) Regula neattiecas uz kriminālsodiem, ko dalībvalstis piemēro aizsardzības pasākuma pārkāpuma gadījumā, tos arī turpmāk regulē saskaņā ar katras dalībvalsts tiesībām.

(12) Lai atvieglotu aizsardzības pasākumu brīvu apriti Eiropas Savienībā, ar šo regulu būtu jāievieš vienotas formas apliecība un jānorāda iestāde, kura ir kompetenta to izsniegt. Lai ievērotu subsidiaritātes principu, šai apliecībai nevajadzētu aizstāt dalībvalstu iekšējās procedūras.

(13) Būtu jāparedz, ka apliecības izdošana nav pārsūdzama. Tomēr, ja aizsardzības pasākumu aptur vai atceļ pirmajā dalībvalstī, otras dalībvalsts kompetentai iestādei pēc personas, kas rada apdraudējumu, pieprasījuma būtu jāaptur vai jāatceļ aizsardzības pasākuma atzīšana un/vai izpilde.

(14) Lai nodrošinātu ātru un efektīvu šīs regulas darbību, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt aktus saskaņā ar 290. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību attiecībā uz pielikumos ietverto veidlapu grozījumiem. Īpaši svarīgi ir, lai Komisija sagatavošanās darba gaitā rīkotu atbilstošas apspriešanās, tostarp arī ar ekspertiem. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, laicīga un atbilstoša attiecīgo dokumentu nosūtīšana.

(15) Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Jo īpaši tā tiecas nodrošināt tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu, kas paredzētas hartas 47. pantā. Šī regula ir jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(16) Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami sasniegt atsevišķas dalībvalstis un to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā noteikts minētajā pantā, šī regula nosaka tikai to, kas ir vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai.

(17) [Saskaņā ar 1., 2., 3. un 4. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Apvienotā Karaliste un Īrija ir informējušas par savu vēlmi piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.] VAI [Neskarot 4. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalīsies šīs regulas pieņemšanā, un tādēļ šī regula nebūs tām saistoša un nebūs jāpiemēro.]

(18) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un tā nav tai saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

Piemērošanas joma, definīcijas un jurisdikcija

1. pants – Piemērošanas joma

Šo regulu piemēro civillietās norīkotiem aizsardzības pasākumiem neatkarīgi no tā, kāda iestāde tos norīko. To nepiemēro aizsardzības pasākumiem, kas ietilpst Regulas (EK) Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā.

2. pants – Definīcijas

Šajā regulā:

a)      "aizsardzības pasākums" ir jebkurš preventīva un pagaidu rakstura lēmums, neatkarīgi no tā nosaukuma, ko pieņem dalībvalsts iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām ar mērķi aizsargāt personu, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka personas fiziskā un/vai psiholoģiskā integritāte vai brīvība ir apdraudēta. Tas ietver arī pasākumus, ko norīko, neuzaicinot ierasties personu, kas rada apdraudējumu.

Jo īpaši turpmākie ir aizsardzības pasākumi:

i)        pienākums neapmeklēt konkrētus apvidus, vietas vai noteiktas teritorijas, kur dzīvo, strādā vai kuras apmeklē aizsargātā persona, vai

ii)       pienākums nekādā veidā nesazināties ar aizsargāto personu, tostarp pa tālruni, elektronisko vai parasto pastu, faksu vai ar citiem līdzekļiem, vai

iii)      pienākums netuvoties aizsargātajai personai tuvāk par noteiktu attālumu, vai

iv)      lēmums, ar ko aizsargātajai personai piešķir ekskluzīvas kopīgās mājvietas lietošanas tiesības;

b)      "iestāde" ietver visas dalībvalsts nozīmētās iestādes, kuras ir kompetentas jautājumos, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā;

c)      "izcelsmes dalībvalsts" ir dalībvalsts, kurā ir norīkots aizsardzības pasākums;

d)      "atzīšanas dalībvalsts" ir dalībvalsts, kurā tiek prasīta aizsardzības pasākuma atzīšana un attiecīgos gadījumos izpilde.

3. pants — Jurisdikcija

Jurisdikcija ir tās dalībvalsts iestādēm, kurā personas fiziskā un/vai psiholoģiskā integritāte vai brīvība ir apdraudēta.

II NODAĻA

Aizsardzības pasākumu atzīšana un izpilde

4. pants — Atzīšana

Dalībvalstī norīkotu aizsardzības pasākumu atzīst citā dalībvalstī bez jebkādas īpašas procedūras un bez iespējām iebilst pret tā atzīšanu, ja lēmums ir apliecināts izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 5. pantu.

5. pants — Apliecība

1.           Puse, kas citā dalībvalstī vēlas atsaukties uz aizsardzības rīkojumu, kas atzīts saskaņā ar šo pantu, iesniedz atzīšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm apliecību, ko izsniedz saskaņā ar šo pantu.

2.           Izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes izsniedz apliecību, izmantojot pielikumā paredzēto standarta veidlapu, kurā cita starpā norāda pasākuma aprakstu, ko formulē tādā veidā, kas atvieglo atzīšanu un attiecīgā gadījumā izpildi otrā dalībvalstī.

3.           Apliecību izsniedz:

i)       pēc iestādes pašas iniciatīvas, ja ir saistība ar pārrobežu situāciju aizsardzības pasākuma norīkošanas brīdī. Šajā regulā lietai ir pārrobežu ietekme, izņemot gadījumus, kad personas fiziskās un/vai psiholoģiskās integritātes vai brīvības apdraudējums pastāv tikai un vienīgi izcelsmes dalībvalstī;

ii)       pēc aizsargātas personas pieteikuma visos pārējos gadījumos. Norīkojot aizsardzības pasākumu, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde informē aizsargāto personu par iespēju pieprasīt šajā regulā paredzēto apliecību.

4.           Atzīšanas dalībvalsts kompetentās iestādes, ja nepieciešams, var pieprasīt apliecības satura transliterāciju vai tulkojumu saskaņā ar 15. pantu.

6. pants – Apliecības juridiskais spēks

Apliecība ir spēkā tikai attiecībā uz lēmuma izpildāmību.

7. pants – Apliecības labošana

1.           Apliecības jebkāda veida labošanai piemēro izcelsmes dalībvalsts tiesību aktus.

2.           Apliecības izsniegšana nav pārsūdzama.

8. pants – Ārvalsts aizsardzības pasākuma pielāgošana

Ja aizsardzības pasākums atzīšanas dalībvalstī nav pazīstams, šīs dalībvalsts kompetentā iestāde iespēju robežās pielāgo aizsardzības pasākumu tam, kāds pastāv saskaņā ar valsts tiesībām un kam ir līdzvērtīga ietekme un tādi paši mērķi un nolūki.

9. pants – Atsevišķu aizsardzības pasākumu izpilde

1. Ja vienā dalībvalstī norīkota aizsardzības pasākuma īstenošanai saskaņā ar otras dalībvalsts tiesībām ir nepieciešama otras dalībvalsts kompetento iestāžu iejaukšanās, to izpilda otrā dalībvalstī bez izpildāmības pasludināšanas.

2. Citā dalībvalstī norīkota aizsardzības pasākuma izpildes procedūru regulē atzīšanas dalībvalsts tiesības, tostarp arī attiecībā uz pārsūdzību par aizsardzības pasākuma pielāgošanu, kas veikta saskaņā ar 8. pantu.

10. pants – Pamattiesību aizsardzības pasākumi

1.           Izcelsmes dalībvalsts iestādes izsniedz 5. pantā minēto apliecību tikai tad, ja ir ievēroti šajā pantā noteiktie pamattiesību aizsardzības pasākumi.

2.           Personai, kas rada apdraudējumu, ja tā nebija klāt izcelsmes dalībvalsts iestādē, ir tiesības iesniegt pieteikumu par aizsardzības pasākuma pārskatīšanu šīs dalībvalsts kompetentajās iestādēs, ja:

a)      ja dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments nebija izsniegts pietiekami laicīgi un tādā veidā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību; vai

b)      viņš nevarēja apstrīdēt aizsardzības pasākumu nepārvaramas varas vai no viņa neatkarīgu ārkārtēju apstākļu dēļ,

izņemot gadījumu, ja viņš tā arī nesāka aizsardzības pasākuma pārsūdzēšanu, kad viņam bija iespējams to darīt.

2.           Personai, kas rada apdraudējumu, saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem ir tiesības apstrīdēt pasākumu gadījumos, kad aizsardzības pasākums norīkots, neuzaicinot ierasties personu, kas rada apdraudējumu, un to paredzēts atzīt un/vai izpildīt bez iepriekšējas lēmuma izsniegšanas šai personai.

11. pants – Aizliegums pārskatīt pēc būtības

Vienā dalībvalstī pieņemts aizsardzības pasākums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu un/vai izpildi.

12. pants – Atzīšanas vai izpildes atteikums, apturēšana vai atcelšana

1.           Atzīšanas dalībvalsts kompetentā iestāde pēc personas, kas rada apdraudējumu, pieprasījuma, var atteikt izcelsmes tiesas norīkota aizsardzības pasākuma atzīšanu, ja tas nav savienojams ar atzīšanas dalībvalstī pieņemtu lēmumu.

2.           Ja aizsardzības pasākumu aptur vai atceļ izcelsmes dalībvalstī, atzīšanas dalībvalsts kompetentā iestāde pēc personas, kas rada apdraudējumu, pieprasījuma aptur vai atceļ aizsardzības pasākuma atzīšanu un, gadījumā, ja pasākums piemērots, tā izpildi. Pieteikumu iesniedz, izmantojot II pielikumā paredzēto veidlapu.

4.           Aizsardzības pasākuma atzīšanu nevar atteikt, ja atzīšanas dalībvalsts tiesības neparedz šādu pasākumu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem.

13. pants — Paziņošana

1.           Izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes nekavējoties un saskaņā ar savas valsts tiesībām personai, kas rada apdraudējumu, un aizsargātajai personai paziņo par:

i)        aizsardzības pasākuma norīkošanu;

ii)       atbilstošiem izpildes pasākumiem, ja tie ir piemērojami;

iii)      sankcijām par aizsardzības pasākuma pārkāpumiem, ja tās ir piemērojamas;

iv)      aizsardzības pasākuma apturēšanu vai atcelšanu.

2.           Atzīšanas dalībvalsts kompetentās iestādes pēc tam, kad aizsargātā persona ir uzrādījusi saskaņā ar 5. pantu izsniegto apliecību, nekavējoties un, ja nepieciešams, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1393/2007 noteikumiem[16], paziņo personai, kas rada apdraudējumu, un aizsargātajai personai par:

i)        aizsardzības pasākuma atzīšanu;

ii)       atbilstošiem izpildes pasākumiem, ja tie ir piemērojami;

iii)      sankcijām par aizsardzības pasākuma pārkāpumiem, ja tās ir piemērojamas;

iv)      aizsardzības pasākuma apturēšanu vai atcelšanu.

III NODAĻA

Citi noteikumi

14. pants – Legalizācija un citas tamlīdzīgas formalitātes

Saistībā ar šo regulu nav vajadzīga legalizācija vai citas tamlīdzīgas formalitātes.

15. pants – Transliterācija vai tulkojums

Ja saskaņā ar šo regulu pieprasa transliterāciju vai tulkojumu, šādu transliterāciju vai tulkojumu veic atzīšanas dalībvalsts valsts valodā vai vienā no valsts valodām vai jebkurā citā valodā, ko atzīšanas valsts ir norādījusi kā pieņemamu. Tulkojumu saskaņā ar šo regulu veic persona, kas ir kvalificēta veikt tulkojumus kādā no dalībvalstīm.

16. panta – Tiesības uz juridisko palīdzību

Pieteikuma iesniedzējs, kurš izcelsmes dalībvalstī ir saņēmis pilnīgu vai daļēju juridisko palīdzību vai atbrīvojumu no izmaksām vai izdevumiem, ir tiesīgs visās ar aizsardzības pasākuma izpildāmību saistītās tiesvedībās saņemt visplašāko juridisko palīdzību vai visplašāko atbrīvojumu no izmaksām vai izdevumiem, kāds paredzēts atzīšanas dalībvalsts tiesībās.

IV NODAĻA

Vispārīgi un nobeiguma noteikumi

17. pants – Pārejas noteikumi

Šo regulu piemēro aizsardzības pasākumiem, ko norīko, sākot ar šīs regulas piemērošanas dienu, arī tad, ja pieteikumu par aizsardzības pasākumu norīkošanu iesniedza pirms minētās dienas.

18. pants – Grozījumi veidlapā

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 19. pantu attiecībā uz grozījumiem pielikumos paredzētajās veidlapās.

19. pants – Deleģēšana

1.           Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus.

2.           Šīs regulas 18. pantā minētās pilnvaras deleģē uz nenoteiktu laiku, sākot no [diena, kad spēkā stājas šī regula].

3.           Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 18. pantā minētās deleģētās pilnvaras. Ar atsaukšanas lēmumu tiek izbeigta minētajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģēšana. Tas stājas spēkā dienu pēc lēmuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā datumā, kas tajā noteikts. Tas neietekmē neviena jau spēkā esoša deleģētā tiesību akta derīgumu.

4.           Tiklīdz Komisija ir pieņēmusi deleģēto tiesību aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.           Deleģēts akts, kas pieņemts saskaņā ar 18. pantu, stājas spēkā tikai tad, ja ne Eiropas Parlaments, ne Padome divu mēnešu laikā pēc minētā akta paziņošanas Eiropas Parlamentam un Padomei, nav cēluši iebildumus vai ja pirms minētā termiņa beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju, ka necels iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosmes minēto termiņu pagarina par [diviem mēnešiem].

20. pants — Pārskatīšanas klauzula

Vēlākais līdz [pieci gadi pēc 23. pantā minētās piemērošanas dienas] Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs regulas piemērošanu. Vajadzības gadījumā ziņojumu papildina ar pielāgojumu priekšlikumiem.

21. pants – Publiski pieejama informācija

Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros, kas izveidots ar Padomes lēmumu 2001/470/EK[17], dalībvalstis sniedz aprakstu par valstu noteikumiem un procedūrām, kas saistīti ar aizsardzības pasākumiem, tostarp norāda iestādes, kas kompetentas atzīšanas un/vai izpildes jautājumos, ar mērķi darīt šo informāciju publiski pieejamu.

Dalībvalstis šo informāciju nepārtraukti atjaunina.

22. pants – Dalībvalstu paziņojumi

Līdz [1 gads pirms regulas stāšanās spēkā] dalībvalstis Komisijai paziņo:

a)      kompetentās iestādes jautājumos, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā;

b)      valodas, kas ir pieņemamas apliecības tulkojumam, kā minēts 15. pantā.

Komisija dara informāciju publiski pieejamu ar atbilstošu līdzekļu palīdzību, jo īpaši ar Lēmumu 2001/470 izveidotā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros.

23. pants – Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī .

To piemēro no [12 mēneši pēc stāšanās spēkā].

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

[vieta]

I PIELIKUMS

5. PANTĀ MINĒTĀ APLIECĪBA

1.           IZCELSMES DALĪBVALSTS:

AT □ BE □ BG □ CY □ CZ □ DE □ EE □ EL □ ES □ FI □ FR □ HU □ IE □ IT □ LT □ LU □ LV □ MT □ NL □ PL □ PT □ RO □ SE □ SI □ SK □ UK □

2.           KOMPETENTĀ IESTĀDE, KAS IZDEVUSI APLIECĪBU

2.1         Nosaukums:

2.2         Adrese:

2.3         Tālrunis/Fakss/E-pasts:

3.           AIZSARGĀTĀ PERSONA

3.1         Pilns vārds (uzvārds, vārds)

3.2         Adrese, ko jāizmanto paziņojumiem saskaņā ar 13. pantu

3.3         Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

4.           PERSONA, KAS RADA APDRAUDĒJUMU

4.1         Pilns vārds (uzvārds, vārds):

4.2         Adrese, ko jāizmanto paziņojumiem saskaņā ar 13. pantu

4.3         Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

5.           AIZSARDZĪBAS PASĀKUMS

5.1         Datums un atsauces numurs:

6.           AIZSARDZĪBAS PASĀKUMA APRAKSTS[18]

Es, zemāk parakstījies, ar šo apliecinu, ka aizsardzības pasākums izcelsmes dalībvalstī ir norīkots pret 4. punktā norādīto personu, kas rada apdraudējumu, un ka 10. pantā uzskaitītie pamattiesību aizsardzības pasākumi ir ievēroti.

Ja ir pievienotas papildus lapas, norādiet lapu skaitu: …

[Vieta] …

Paraksts un/vai izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes zīmogs:

II PIELIKUMS

PIETEIKUMS APTURĒT VAI ATCELT ATZĪŠANU VAI IZPILDI SASKAŅĀ AR 12. PANTU

1.           PIETEIKUMA IESNIEDZĒJS (PERSONA, KAS RADA APDRAUDĒJUMU)

1.1         Pilns vārds (uzvārds, vārds)

1.2         Adrese, ko jāizmanto paziņojumiem saskaņā ar 13. pantu

1.3         Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

2.           IZCELSMES DALĪBVALSTS KOMPETENTĀ IESTĀDE

2.1         Nosaukums

2.2         Adrese

2.3         Dalībvalsts

AT □ BE □ BG □ CY □ CZ □ DE □ EE □ EL □ ES □ FI □ FR □ HU □ IE □ IT □ LT □ LU □ LV □ MT □ NL □ PL □ PT □ RO □ SE □ SI □ SK □ UK □

2.4.        Tālrunis/Fakss/E-pasts

3.           LĒMUMS PAR AIZSARDZĪBAS PASĀKUMA APTURĒŠANU VAI ATCELŠANU

3.1         Datums un atsauces numurs

3.2         Lēmuma par aizsardzības pasākuma apturēšanu vai atcelšanu kopsavilkums

4.           AIZSARGĀTĀ PERSONA

4.1         Pilns vārds (uzvārds, vārds)

4.2         Adrese, ko jāizmanto paziņojumiem saskaņā ar 13. pantu

4.3         Dzimšanas datums un vieta (ja iespējams)

Ja ir pievienotas papildus lapas, norādiet lapu skaitu: …

[Vieta] …

Paraksts:

[1]               OV C 69, 18.3.2010., 5.-18. lpp, 13577/09 COPEN 176 2009. gada 23. septembris.

[2]               Daudzgadu programma, kas nosaka Eiropas Savienības prioritātes tiesiskuma, brīvības un drošības telpā laikposmā no 2010. – 2014. gadam: "Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā", [OV C 115, 4.5.2010. 1. lpp.].

[3]               2969. TI padomes sanāksme, 23.10.2009., [14936/09 (Prese 306)].

[4]               Eiropas Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūcija par Eiropas Savienības krimināltiesību jomas attīstību [P6_TA(2009)0386].

[5]               Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu [P7_TA(2009)0098].

[6]               2010. gada ziņojums par ES pilsonību. Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai, [COM/2010/0603 galīgā redakcija].

[7]               13577/09 COPEN 176, 2009. gada 23.septembris.

[8]               Matrix Insight/Andersson Elfers Felix, "A Study for an Impact Assessment on Ways of Improving the Support, Protection and Rights of Victims across Europe", galīgais ziņojums, 2010. gada 3. novembris.

[9]               Burkhard Hess: "Feasibility Study: The European Protection Order and the European Law of Civil Procedure", drīzumā būs pieejams: http://ec.europa.eu/justice/index_en.htm. .

[10]             Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu [OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.].

[11]             Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, (Pārstrādāta redakcija), COM(2010) 748, 14.12.2010.

[12]             Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, [OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.].

[13]             Komisijas paziņojums „Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā”, [COM(2010) 573 galīgā redakcija, 19.10.2010.].

[14]             OV C […], […], […]. lpp.

[15]             OV C […], […], […]. lpp.

[16]             OV L 324, 10.12.2007., 79. lpp.

[17]             OV L 174, 27.6.2001., 25. lpp.

[18]             Aizsardzības pasākuma aprakstu formulē tādā veidā, kas ļauj otrās dalībvalsts kompetentajām iestādēm to atzīt un attiecīgos gadījumos arī izpildīt saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem. Tāpēc apliecībā nav jāiekļauj ne konkrētas atsauces uz valsts tiesību aktiem, piemēram, Y likuma X. pants, ne arī konkrētas vietas, piemēram, adreses, to vietā apliecībā ir jāiekļauj vispārīga atsauce uz darba vietu vai dzīvesvietu. Tādēļ ir jāsniedz vispārīgs pasākuma apraksts, piemēram, pienākums neapmeklēt aizsargātās personas darba vietu, nevis pienākums netuvoties X ielai vai aizsardzības pasākums saskaņā ar Y likuma X. pantu. Gadījumā, ja aizsardzības pasākums otrā dalībvalstī nav pazīstams vai tas ir regulēts savādāk, šīs dalībvalsts iestāde iespēju robežās pielāgos aizsardzības pasākumu tam, kāds pastāv saskaņā ar valsts tiesībām un kam ir līdzvērtīga ietekme un tādi paši mērķi.