14.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 168/119

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju Pakistānā, jo īpaši 2011. gada 20. janvāra rezolūciju (1), kā arī 2010. gada 20. maija (2) un 2007. gada 12. jūlija (3), 2007. gada 25. oktobra (4) un 2007. gada 15. novembra (5) rezolūcijas,

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Afganistānu, jo īpaši 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par sieviešu tiesībām Afganistānā (6) un 2010. gada 16. decembra rezolūciju par jaunu stratēģiju attiecībā uz Afganistānu (7);

—

ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2009. gadā un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (8),

—

ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (9),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 16. novembrī pieņemtos secinājumus par reliģijas vai ticības brīvību un tajos uzsvērto stratēģisko nozīmi, kāda ir šai brīvībai un cīņai pret reliģisko neiecietību,

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību ticības vai pārliecības dēļ, ko tā pieņēma 2011. gada 21. februārī,

—

ņemot vērā ES un Pakistānas 2010. gada 4. jūnija kopīgo paziņojumu, kurā abas puses atkārtoti apstiprināja apņemšanos kopīgi risināt reģionālās un globālās drošības jautājumus, veicināt cilvēktiesību ievērošanu un sadarboties, lai turpinātu stiprināt Pakistānas demokrātisko valdību un iestādes,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 18. jūlija un 2011. gada 14. novembra secinājumus par Pakistānu un Afganistānu,

—

ņemot vērā ES augstās pārstāves 2011. gada 5. decembra, 2011. gada 20. februāra un 2010. gada 15. decembra paziņojumus par ierosinātajiem tiesību aktiem par sieviešu patversmēm Afganistānā;

—

ņemot vērā 2011. gada 5. decembrī Bonnā notikušās starptautiskās konferences secinājumus,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1993. gada 20. decembra deklarāciju par vardarbības izskaušanu pret sievietēm;

—

ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par visu veidu neiecietības un diskriminācijas reliģiskās pārliecības un ticības dēļ likvidāciju,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 (2000. g.) un Nr. 1820 (2008. g.) par sievietēm, mieru un drošību un ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1888 (2009. g.) par seksuālo vardarbību pret sievietēm un bērniem bruņota konflikta situācijas, kurā uzsvērta visu valstu atbildība izbeigt nesodāmību un sākt to personu kriminālvajāšanu, kuras izdarījušas noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus, tai skaitā noziegumus, kas saistīti ar seksuālu un cita veida vardarbību pret sievietēm un meitenēm,

—

ņemot vērā nostāju, ko Afganistānas sieviešu tīkls (AWN) iesniedza 2011. gada 6. oktobrī notikušajā Bonnas konferencē;

—

ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu,

A.

tā kā, lai gan situācija Afganistānā un Pakistānā ir atšķirīga un savstarpēji nesaistīta, gan fiziska, gan morāla vardarbība pret sievietēm joprojām ir viens no galvenajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, par kuru esamību ziņots Afganistānā un Pakistānā, it īpaši dažos reģionos;

B.

tā kā sievietes un meitenes joprojām bieži tiek pakļautas skābes uzbrukumiem un vardarbībai ģimenē, cilvēku tirdzniecībai, piespiedu laulībām, tostarp bērnu laulībām, un viņas pārdod strīdu izšķiršanas vajadzībām; tā kā policijas, tiesu un citu tieslietu iestāžu amatpersonas reti izskata sieviešu sūdzības par ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp sišanu, izvarošanu un citiem seksuālās vardarbības veidiem, un tās sievietes, kas cenšas izvairīties no minētajām kaitnieciskajām darbībām, var pat nonākt cietumā;

C.

tā kā vairumā gadījumu tie, kas veic vardarbību pret sievietēm, paliek nesodīti;

D.

tā kā dažu likumu, jo īpaši ģimenes likumu, piemērošana izraisa sieviešu cilvēktiesību pārkāpumus;

E.

tā kā Afganistānas valdība 2009. gada augustā pieņēma likumu par vardarbības pret sievietēm izskaušanu un Afganistānas Ministru Padome 2011. gada 5. septembrī apstiprināja regulu par sieviešu aizsardzības centriem;

F.

tā kā kopš 2001. gada ir panākts progress attiecībā uz sieviešu stāvokli Afganistānā tādās jomās kā veselība, izglītība un sieviešu loma politikā valsts un reģionālā līmenī un pilsoniskajā sabiedrībā;

G.

tā kā Afganistāna ir līgumslēdzēja puse vairākās starptautiskās konvencijās, jo īpaši Konvencijā par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu, un tā kā Afganistānas konstitūcijas 22. pantā noteikts, ka vīriešiem un sievietēm likuma priekšā ir vienādas tiesības un pienākumi;

H.

tā kā tomēr afgāņu sieviešu stāvoklis joprojām ir satraucošs, jo Afganistānā ir viens no augstākajiem māšu mirstības grūtniecības un dzemdību laikā un zīdaiņu mirstības līmeņiem pasaulē;

I.

tā kā dažās nemiernieku grupējumu kontrolē esošajās Afganistānas teritorijās tiek pat izpildīts nāvessods, nomētājot ar akmeņiem, aizbildinoties ar „šariata likumu”, kā tas notika ar sievieti un viņas meitu 2011. gada 12. novembrī Gazni;

J.

tā kā joprojām piemēro „baad” praksi — sievietes vai meitenes pārdošanu kā kompensāciju par noziegumu vai sodu, par ko nolemj vietējā Jirga —, lai gan tas tiek uzskatīts par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar Afganistānas Kriminālkodeksa 517. pantu;

K.

tā kā saistībā ar gaidāmo Rietumu bruņoto spēku aiziešanu no Afganistānas rodas riski, kas apdraud sieviešu emancipācijas jomā panākto progresu, jo Taliban varētu atgūt kontroli pār teritorijām, kurās sievietes brīvi izmanto savas jaunās tiesības;

L.

tā kā valdības kontrolētajās teritorijās sievietēm ir lielākas iespējas piekļūt izglītībai, veselības aprūpei un darba iespējām, bet jomās, ko būtiski ietekmē nemiernieku grupējumi, sievietes saskaras ar ievērojamu diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei un iespējām ekonomikas un kultūras jomā;

M.

tā kā, jo īpaši dažos reģionos, Pakistānas varas iestādes izrāda biedējošu nespēju nodrošināt mazākumtautību aizsardzību un sieviešu aizsardzību pret sociālo netaisnību, ko uzsvērti parāda tādi tiesas spriedumi kā Pakistānas Augstākās tiesas 2011. gada 21. aprīļa lēmums, ar ko attaisnoja visus sešus vīriešus, izņemot vienu, kuri bija apsūdzēti Mukhtar Mai grupveida izvarošanā;

N.

tā kā 2002. gadā gan Pakistānā, gan citviet pasaulē sabiedrība bija satriekta par Mukhtar Mai lietu, kurā viņa atbilstoši ciema padomes lēmumam tikai pakļauta grupveida izvarošanai, lai atriebtu viņas brāļa šķietamo pārkāpumu, un kuru viņa veiksmīgi turpināja pārsūdzēt zemākajās tiesās, lai sauktu uzbrucējus pie atbildības;

O.

tā kā Āzijas Cilvēktiesību komisijas (AHRC) NVO uzsver, ka Pakistānā, jo īpaši tās Pendžabas provincē, satraucošos apmēros palielinājies to kristīgo sieviešu skaits, kuras tiek izvarotas, lai piespiestu viņas pāriet islāma ticībā, un daudzos gadījumos jaunas kristiešu meitenes tiek nolaupītas, izvarotas un nogalinātas;

P.

tā kā traģiskais gadījums saistībā ar Uzma Ayub, kura tika nolaupīta pirms gada, turēta nebrīvē un kuru atkārtoti izvaroja vairāki policijas darbinieki, satraucoši parāda to, ka netiek ievērots tiesiskums, jo arestēto virsnieku ģimenes locekļi nogalināja cietušās brāli, kad Ayub atteicās vienoties par ārpustiesas izlīgumu;

Q.

tā kā pēc 1977. gada militārā apvērsuma Pakistānā tika atceltas 1973. gada konstitūcijā garantētās pamattiesības uz nediskriminēšanu dzimuma dēļ;

R.

tā kā Pakistānā ir ieviesti vairāki tiesību akti, ar kuriem sieviešu statusu likumos kodificē kā pakārtotu un dažos gadījumos sievietes liecība ir uz pusi mazāk vērta nekā vīrieša sniegta liecība, tostarp Hudūda likumos un tiesību aktos pierādījumu iegūšanas jomā, un tādā veidā netiek ievērots sieviešu statuss un tiesības;

S.

tā kā Pakistānā apstāv vairāki sievietes diskriminējoši likumi, tostarp Musulmaņu ģimenes tiesību likums, Rietumpakistānas Ģimenes tiesas likums, Bērnu laulību ierobežošanas likums, Rietumpakistānas Līgavas pūra likums (aizliegums to uzrādīt), Līgavas pūra un kāzu (ierobežojumu) likums;

T.

tā kā ES atkārtoti apliecināja savas saistības veidot stipras ilgtermiņa partnerattiecības ar Pakistānu, pamatojoties uz savstarpējām interesēm un kopīgām vērtībām, atbalstot Pakistānas demokrātiskās iestādes un pilsonisko pārvaldi, kā arī pilsonisko sabiedrību;

U.

tā kā ES, lai arī gatava turpināt sadarbību, tomēr paļaujas uz to, ka Pakistāna ievēros savas starptautiskās saistības, jo īpaši drošības un cilvēktiesību, tostarp sieviešu tiesības, jomā;

V.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punkts nosaka, ka demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana ir Eiropas Savienības pamatprincipi un mērķi un tas ir vispārējs pamats attiecībās ar trešām valstīm; tā kā ES palīdzība tirdzniecības un attīstības jomā ir atkarīga no cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanas,

1.

pauž nopietnas bažas par sieviešu un meiteņu stāvokli un atkārtotajiem ziņojumiem par brutāliem sieviešu tiesību pārkāpumiem Afganistānā un Pakistānā; uzsver, ka pastiprināta starptautiskā uzmanība steidzami jāvelta sieviešu un meiteņu stāvoklim šajās valstīs;

2.

mudina Eiropas Komisiju un Padomi, kā arī starptautisko sabiedrību ievērojami palielināt līdzekļus, kuri tiek piešķirti ar mērķi aizsargāt sievietes no izvarošanas, ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības ģimenē, un izstrādāt praktiskus pasākumus, lai atbalstītu pilsoniskās sabiedrības kustības, kas vēršas pret diskriminējošiem tiesību aktiem;

3.

uzstāj, ka jautājums par sieviešu tiesībām ir konkrēti jārisina visos cilvēktiesību dialogos, jo īpaši jautājums par to, kā apkarot un novērst visa veida diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp visu veidu kaitniecisku tradicionālo vai ieražu praksi, agras vai piespiedu laulības, vardarbību ģimenē un sieviešu slepkavošanu, un tāpat uzstāj, lai tiek noraidīta jebkāda šādas ieražas, tradīcijas vai reliģiskā apsvēruma piesaukšana ar mērķi izvairīties no pienākuma pārtraukt šādu brutālu izturēšanos;

4.

izsaka cieņas apliecinājumus Afganistānas sievietēm, kurām ir būtiska nozīme valsts attīstībā un izaugsmē; uzskata, ka iepriekšējos gados panāktais progress līdztiesības nodrošināšanā starp vīriešiem un sievietēm ir būtisks valsts nākotnes veidošanai;

5.

atzinīgi vērtē pozitīvās pārmaiņas saistībā ar sieviešu iecelšanu augsta līmeņa politiskos un administratīvos amatos Afganistānā, piemēram, H. Sarabi iecelšana par Bāmjānas provinces gubernatori; mudina Afganistānas valdību turpināt centienus palielināt sieviešu skaitu valsts amatos, jo īpaši reģionālajā pārvaldē;

6.

atzinīgi vērtē prezidenta Karzai neseno lēmumu apžēlot izvarošanā cietušo Gulnaz, kas tika turēta cietumā par laulības pārkāpšanu; aicina valdību izbeigt piemērot praksi, ka sievietes tiek apcietinātas par to, ka viņas cenšas izvairīties no kaitnieciskām situācijām, un tā vietā palielināt patversmju skaitu sievietēm un bērniem valstī, un mudina ES sniegt pastāvīgu atbalstu šādām patversmēm;

7.

atzīst, ka kopš Taliban režīma krišanas ir panākts ievērojams progress attiecībā uz sieviešu stāvokli Afganistānā; pauž bailes par iespējamu sieviešu stāvokļa un tiesību pasliktināšanos Afganistānā pēc sabiedroto spēku aizbraukšanas, kas plānota 2014. gadā;

8.

uzsver, ka māšu mirstības līmenis Afganistānā joprojām ir viens no augstākajiem pasaulē; taču ar gandarījumu atzīmē pozitīvo tendenci, ko parāda nesen veiktais pētījums par mirstību Afganistānā (2010), kuru veica Afganistānas Veselības ministrija un finansēja un atbalstīja vairākas starptautiskas organizācijas, — saskaņā ar šī pētījuma datiem māšu mirstības līmenis Afganistānā ir samazinājies līdz mazāk nekā 500 nāves gadījumiem uz 100 000 dzīvi dzimušajiem bērniem; aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis, starptautiskos partnerus un NVO, īstenojot projektus Afganistānā, joprojām īpašu uzmanību veltīt mātes un bērna veselībai;

9.

atzinīgi vērtē Afganistānas atkārtoto apņemšanos, kas pausta Bonnas II konferences secinājumos, turpināt „veidot stabilu, demokrātisku sabiedrību, kura balstīta uz tiesiskumu un kurā ar konstitūciju garantē cilvēktiesības un pamatbrīvības tās pilsoņiem, tostarp vīriešu un sieviešu vienlīdzību”, kā arī ievērot „visas valsts saistības cilvēktiesību jomā”; tāpat pauž gandarījumu par starptautiskās sabiedrības apņemšanos „atbalstīt Afganistānas progresu šajā jomā”;

10.

aicina Afganistānas parlamentu un Afganistānas Tieslietu ministriju atcelt visus likumus, kas rada vai ietver sieviešu diskriminācijas elementus, ir pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem, ko Afganistāna ir parakstījusi;

11.

uzskata, ka saistības cilvēktiesību, īpaši sieviešu tiesību, jomā un to ievērošana ir būtiskas Afganistānas demokrātiskai attīstībai;

12.

pauž nopietnas bažas par to, ka, neskatoties uz visu panākto progresu, afgāņu sievietes un meitenes joprojām tiek pakļautas vardarbībai ģimenē, cilvēku tirdzniecībai, piespiedu laulībām, tostarp bērnu laulībām, un viņas tiek pārdotas strīdu izšķiršanas vajadzībām; mudina Afganistānas iestādes nodrošināt, ka policija, tiesas un citu tieslietu iestāžu amatpersonas izskata sieviešu sūdzības par ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp sišanu, izvarošanu un citiem seksuālās vardarbības veidiem;

13.

pauž īpašas bažas par to, ka sievietes Taliban vai citu nemiernieku grupējumu kontrolētajos apgabalos joprojām izcieš sodu, kas izpaužas kā nomētāšana ar akmeņiem vai fiziska sakropļošana, kad viņas tiek apsūdzētas Taliban represīvo sociālo kodeksu pārkāpšanā;

14.

atzīst, ka sieviešu līdztiesība ir princips, kas ir noteikts Afganistānas jaunajā konstitūcijā; aicina pārskatīt likumu par personas statusu šiītu sievietēm Afganistānā, kas, neskatoties uz dažiem grozījumiem, ir pretrunā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijas par visu veidu sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Konvencijas par bērna tiesībām principiem;

15.

atkārtoti uzsver, ka Eiropas Savienības un tās dalībvalstu atbalsta pasākumos Afganistānas atjaunošanai jāiekļauj konkrēti pasākumi, lai izskaustu diskrimināciju pret sievietēm un stiprinātu cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

16.

aicina Afganistānas iestādes izskaust necilvēcīgo „baad” praksi un veikt steidzamus pasākumus, lai pilnībā īstenotu 2009. gada likumu, ar kuru likumpārkāpējiem piespriež līdz desmit gadiem ilgu cietumsodu;

17.

labākas sieviešu tiesību aizsardzības nolūkā un lai izvairīties no diskriminējošiem nosacījumiem, aicina Afganistānas valdību grozīt spēkā esošos tiesību aktus un kriminālkodeksu; uzsver, ka miera sarunas nekādā gadījumā nedrīkst izraisīt pēdējos gados iegūto sieviešu tiesību zaudēšanu;

18.

uzsver, ka sieviešu būtiskais ieguldījums mājsaimniecības un sabiedrības konfliktu risināšanā ir jāizmanto labos nolūkos un ka sieviešu vietu skaits Augstajā miera padomē un vietējās miera padomēs būtu ievērojami jāpalielina;

19.

pauž dziļas bažas par lietu izskatīšanu tiesā pret Asia Bibi, Mukhtar Mai un Uzma Ayub, kas varētu vēl vairāk mazināt ticību Pakistānas tiesu sistēmai un iedrošināt tos, kuri cenšas pārkāpt sieviešu un citu riska grupu tiesības;

20.

mudina Pakistānas valdību ieviest mehānismus, kas ļautu vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm uzraudzīt neformālo ciema un cilšu padomju darbību un iejaukties gadījumos, kad tie ir pārkāpuši savas pilnvaras;

21.

aicina Pakistānas valdību atjaunot 1973. gada konstitūcijā ietvertās pamattiesības, tostarp tiesības uz nediskriminēšanu dzimuma dēļ;

22.

mudina valdību pārskatīt tiesību aktus par sieviešu tiesībām, kas tika ieviesti pēc militārā apvērsuma, jo īpaši Hudūda likumus un tiesību aktus pierādījumu iegūšanas jomā, ar kuriem netiek ievērots sieviešu statuss un tiesības, likumos viņu tiesības padarot par pakārtotām;

23.

Atzinīgi vērtē nesen Nacionālajā Asamblejā izskatīto likumprojektu, ar kuru Valsts komisiju par sieviešu stāvokli padara par autonomu iestādi, lai palielinātu sieviešu pilnvaras un izskaustu visu veidu diskriminācijas pret viņām, un atbalsta centienus, lai nodrošinātu likumprojekta pieņemšanu par Valsts Cilvēktiesību komisijas izveidi;

24.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka nesen Senāts un Nacionālā Asambleja apstiprināja divus galvenos tiesību aktus sieviešu aizsardzības jomā, proti, Skābes kontrolēšanas un ar skābi izdarītu noziegumu novēršanas 2010. gada likumprojektu un Pret sievietēm vērstas prakses novēršanas 2008. gada likumprojektu (Kriminālkodeksa grozījums), un atbalstītu īstenošanas komisija izveidi, lai pārraudzītu ātru šo tiesību aktu piemērošanu;

25.

uzskata par nožēlojamu to, ka Senāts ir pieļāvis, ka spēku zaudē tiesību akts par vardarbību ģimenē, lai gan Nacionālā asambleja to pieņēma 2009. gadā; uzskata, ka tas ir nepieciešams un ir atbilstoši garam, ko pauž nesen pieņemtie tiesību akti sieviešu atbalstam, atkārtoti iesniegt un ātri pieņemt šo likumprojektu, lai cīnītos pret vardarbību ģimenē;

26.

aicina valdību pārskatīt vairākus citus sievietes diskriminējošu likumus, proti, Musulmaņu ģimenes tiesību likumu, Rietumpakistānas Ģimenes tiesas likumu, Bērnu laulību ierobežošanas aktu, Rietumpakistānas Līgavas pūra likumu (aizliegums uzrādīt), Līgavas pūra un kāzu (ierobežojumu) likumu, Hudūda likumus, 1951. gada Pilsonības likumu un 1984. gada tiesību aktus pierādījumu iegūšanas jomā;

27.

vēlreiz aicina valdību rūpīgi pārskatīt likumus par zaimošanu un to pašreizējo piemērošanu, kā arī cita starpā Pakistānas Kriminālkodeksa 295 C sadaļu, kurā paredzēts obligāts nāvessods ikvienam, ko atzīst par vainīgu zaimošanā, kā arī vienlaikus īstenot grozījumus, kuri jau ierosināti;

28.

mudina Pakistānas valdību saukt pie atbildības tos, kas musina uz vardarbību, jo īpaši tos, kuri aicina nogalināt atsevišķus cilvēkus vai pat cilvēku grupas, kas viņiem nepiekrīt, un dažos gadījumos pat piesola atlīdzību par viņu nogalināšanu, un veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu diskusijas par šo tematu;

29.

mudina Pakistānas iestādes veikt mērķtiecīgus pasākumus, lai novērstu slepkavības „ģimenes goda dēļ”; uzskata, ka Pakistānas juridiskajā sistēmā jāparedz sods tiem, kuri tiek atzīti par vainīgiem šādos noziegumos;

30.

aicina Komisiju un Padomi ierosināt un īstenot izglītības programmas, kuru mērķis ir Pakistānā uzlabot sieviešu prasmes un izglītību;

31.

aicina kompetentās ES iestādes iekļaut jautājumu par reliģisko iecietību sabiedrībā politiskajā dialogā ar Pakistānu, jo šis jautājums ir ļoti nozīmīgs ilgtermiņa cīņā pret reliģisko ekstrēmismu;

32.

mudina kompetentās ES iestādes uzstāt, lai Pakistānas valdība ievērotu demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu, kas iekļauta Sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Pakistānas Islāma Republiku; atkārtoti aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu iesniegt ziņojumu par Sadarbības nolīguma un demokrātijas un cilvēktiesību klauzulas īstenošanu;

33.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai, augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Afganistānas un Pakistānas valdībām un parlamentiem.