52011DC0587

I IEVADS

Padomes Direktīva 2004/114/EK par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (turpmāk „Direktīva”)[1] bija trešais likumdošanas instruments, ko bija paredzēts pieņemt pēc Amsterdamas Līguma un Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumiem.

Kopējais mērķis ir Eiropu padarīt par augsta līmeņa mācību pasaules centru. Kā daļas no šiem pasākumiem Direktīvas mērķis ir izveidot kopēju tiesisko regulējumu, lai cilvēkiem ārpus Eiropas Savienības (turpmāk „trešo valstu pilsoņi”) atvieglotu ieceļošanu un uzturēšanos ES mācību nolūkā. Saskaņots un pārskatāms tiesiskais regulējums padara ES redzamāku, pieejamāku un pievilcīgāku trešo valstu pilsoņiem kā vietu augstākās izglītības iegūšanai. Turklāt studentu mobilitāte, sekmējot zināšanu un ideju apriti, veicina pasaules ekonomisko attīstību.

Direktīva nosaka arī virkni pamatnoteikumu attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem skolēni, praktikanti bez atalgojuma un brīvprātīgie var ieceļot un uzturēties ES. Šādi „pagaidu migrācijas” veidi nav atkarīgi no stāvokļa uzņēmējas dalībvalsts darba tirgū. Sekmējot tos, Direktīvas mērķis ir veicināt dažādu dalībnieku „savstarpēju bagātināšanos” un „citu kultūru iepazīšanu”. Izglītības pirmie gadi būtiski ietekmē jauniešu vērtības, attieksmes, centienus un zināšanas. Norīkojumi darbā un arodmācības ļauj iegūt svarīgas prasmes, kuras jauniešiem un viņu darba devējiem var palīdzēt turpmākās darba situācijās. Eiropas Brīvprātīgā darba gads (2011. gads) ir pierādījis, kā iesaistīšanās brīvprātīgās darbībās var būt vērtīgas mācību pieredzes un kultūras sakaru avots. Tas brīvprātīgajiem darbiniekiem palīdz apgūt jaunas prasmes un veicina solidaritāti un demokrātiskās vērtības.

Ar šo ziņojumu tiek pildīts Direktīvas 21. pantā noteiktais Komisijas pienākums. Ziņojumā ir sniegts pārskats par Direktīvas transponēšanu un ieviešanu dalībvalstīs un konstatēti iespējamie problemātiskie jautājumi. Tas balstīts uz pētījumu, kas veikts Komisijas uzdevumā[2], un citiem avotiem, ieskaitot ad hoc aptaujas, kas veiktas, izmantojot Eiropas migrācijas tīklu,[3] privātpersonu iesūtītas sūdzības, jautājumus un lūgumrakstus, kā arī diskusijas ar dalībvalstīm par praktiskiem jautājumiem, kas rodas Direktīvas piemērošanas rezultātā.

Direktīva ir pieņemta 2004. gada 13. decembrī. Tā nav saistoša Dānijai, Īrijai un Apvienotajai Karalistei.

Dalībvalstīm bija dota iespēja pārskatīt un atjaunināt faktisko informāciju.

II UZRAUDZĪBA UN TRANSPONĒŠANA

Saskaņā ar Direktīvas 22. pantu dalībvalstīm līdz 2007. gada 12. janvārim Direktīva bija jātransponē savos tiesību aktos un šī informācija jāpaziņo Komisijai.

No 2006. gada līdz 2010. gadam Komisija ar dalībvalstīm organizēja sanāksmes, lai apspriestu jautājumus par Direktīvas ieviešanu un interpretāciju.

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. pantu (iepriekš 226. pants) Komisija 2007. gadā uzsāka pārkāpuma procedūras pret 14 dalībvalstīm[4] par to, ka tās nav savlaicīgi transponējušas Direktīvu vai nav pienācīgi informējušas Komisiju. Kopš tā laika visas dalībvalstis ir pieņēmušas transponēšanas pasākumus, un pārkāpuma procedūras par informācijas neziņošanu ir izbeigtas.

III TRANSPONĒŠANAS PASĀKUMU ATBILSTĪBA

3.1. Aptvertais personu loks (3. pants)

Direktīvas 3. pantā noteikts, uz kādām trešo valstu pilsoņu kategorijām jāattiecina un var būt attiecināti noteikumi, ar ko Direktīvu transponē dalībvalstu tiesību aktos. Tajos jābūt iekļautiem trešo valstu pilsoņiem, kuri iesniedz pieteikumu, lai viņus studiju nolūkā uzņem attiecīgas dalībvalsts teritorijā. Noteikumi var attiekties arī uz trešo valstu pilsoņiem, kuri iesniedz pieteikumu, lai viņus uzņem skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā.

Kopā desmit dalībvalstis[5] nolēma piemērot Direktīvu visām trim izvēles kategorijām (skolēni, praktikanti vai stažieri un brīvprātīgi darbinieki), un vēl piecas dalībvalstis[6] nolēma to piemērot vienai vai divām no šīm kategorijām. Kopā deviņas dalībvalstis (AT, BE, DE, FI, LT, MT, NL, PL un SE) transponēja tikai noteiktumus attiecībā uz studentiem.

Ja dalībvalstis izvēlas piemērot Direktīvu jebkurai no šīm trim kategorijām (kas nav studenti), šī izvēle tām uzliek par pienākumu transponēt attiecīgos Direktīvas noteikumus, izņemot, ja dalībvalstīm attiecībā uz noteikumiem ir piešķirta rīcības brīvība. Tomēr, šķiet, ka dalībvalstis dažreiz nav ievērojušas šo vispārīgo principu.

3.2. Labvēlīgāki noteikumi (4. pants )

Dažām dalībvalstīm ar valstīm ārpus ES ir divpusēji nolīgumi, kuros iekļauti labvēlīgāki noteikumi nekā tie, kas noteikti Direktīvā, kā atļauts 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

Turklāt ārpus divpusēju vai daudzpusēju nolīgumu konteksta 4. panta 2. punkts dalībvalstīm ļauj pieņemt vai uzturēt spēkā noteikumus, kas ir labvēlīgāki, nekā noteikts Direktīvā. Tomēr, šķiet, ka dalībvalstis dažkārt ir to pārpratušas un nav ievērojušas Direktīvas obligātos noteikumus, piemēram, prasību, ka praktikantiem vai stažieriem bez atalgojuma jābūt prakses vai stažēšanās līgumam. Labvēlīgāki noteikumi pieļaujami tiktāl, ciktāl tie nesamazina tiesības, kuras trešo valstu pilsoņiem jau piešķirtas ar Direktīvu. Šie noteikumi nedrīkst kaitēt Direktīvas mērķim, kas ir noteikt trešo valstu studentu uzņemšanas un uzturēšanās nosacījumu saskaņotības līmeni, lai izveidotu pārskatāmu kopēju programmu ES līmenī.

3.3. Uzņemšanas nosacījumi (5., 6., 7., 9., 10. un 11. pants)

- Vispārīgie uzņemšanas nosacījumi (6. pants)

Visu dalībvalstu tiesību aktos ir iekļauta 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā prasība uzrādīt derīgu ceļošanas dokumentu, nereti (CY, EL, FR, HU, MT, NL, SE un SI) ar papildu prasību, kā atļauts ar Direktīvu, ka šim dokumentam jābūt derīgam vismaz tā turētāja plānotās uzturēšanās laikā uzņēmējā dalībvalstī.

Saskaņā ar 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu prasīts uzrādīt vecāku atļauju par nepilngadīgā/-ās plānoto uzturēšanos. Nav skaidrs, vai šī prasība ir transponēta BG, IT un NL. Papildus tam IT un LV pieprasa pierādījumus, ka nepilngadīgais/-ā ir atbilstošā aizbildniecībā. AT, BE un SE prasība nav konkrēti transponēta.[7]

Saskaņā ar 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu noteikts, ka trešo valstu pilsoņiem jābūt apdrošinātiem slimību gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, pret kuriem attiecīgā dalībvalstī ir apdrošināti tās pilsoņi. Šajā ziņā attiecīgajās dalībvalstīs ir vairāki atšķirīgi prakses modeļi. BE apdrošināšanas vietā pieprasa pierādījumus, ka trešo valstu pilsoņiem pašiem ir pietiekami līdzekļi, lai segtu medicīniskās ārstēšanas izmaksas. Nav pilnībā skaidrs, vai apdrošināšana ir pieprasīta IT. Turklāt BG, CZ[8], LU, PL, RO, SI un SK konkrēti neatsaucas uz riskiem, pret kuriem parasti ir apdrošināti dalībvalsts pilsoņi.

Gandrīz visas dalībvalstis ir ieviesušas 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikto prasību, ka trešās valsts pilsonis nedrīkst būt atzīts par tādu, kas apdraud sabiedrisko kārtību, valsts drošību vai sabiedrības veselību . Nav skaidrs, vai un kā šī prasība ir transponēta IT.

BG, CY, CZ, EE, DE, HU, LU, NL, PL, SI un SK pieprasa pierādījumus par to, ka ir veikta samaksa par uzņemšanas pieteikuma izskatīšanu, kā atļauts ar 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

Ne visas dalībvalstis ir transponējušas 6. panta 2. punkta noteikumus, kas tām prasa atvieglot uzņemšanas procedūru trešo valstu pilsoņiem, kuri piedalās ES programmās, kuras veicina mobilitāti uz Eiropas Savienību vai Eiropas Savienībā. Šķiet, ka šo noteikumu nav transponējušas BE, BG, EE, DE, IT un RO, un citas dalībvalstis drīzāk aicina veikt šādu atvieglošanu, nevis ir izteikušas konkrētos noteikumos par, piemēram, zemākām maksām vai ātrākām procedūrām. Tātad, šā nozīmīgā noteikuma transponēšana vēl nav apmierinoša.

- Īpaši nosacījumi studentiem (7. pants)

Saskaņā ar 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu dalībvalstīm jādara zināma atklātībai minimālā summa mēnesī, par kādu trešās valsts studentam jāsniedz pierādījumi par to, ka viņam/viņai ir pietiekami līdzekļi, lai uzturēšanās laikā segtu uzturēšanās izmaksas, studiju izmaksas un ceļošanas izmaksas arī atpakaļceļam. Tas atbilst dalībvalstu plašākam pienākumam informēt trešo valstu pilsoņus par noteikumiem, kas piemērojami studentu uzņemšanai, lai iespējamiem studentiem nodrošinātu pārskatāmību un tiesisko noteiktību un tādējādi rosinātu viņus studēt ES. Šajā ziņā transponēšanas problēmas rodas vairākās dalībvalstīs. HU pietiekamie līdzekļi tiek novērtēti katrā atsevišķā gadījumā. Apšaubāms, vai daudzās citās dalībvalstīs (BE, BG, CY, EL, LT, MT, NL, PL, PT, RO un SK) ir pietiekamas metodes, lai minimālo summu darītu zināmu atklātībai, piemēram, kad informācija ir sniegta tikai oficiālos tekstos, kuriem trešo valstu pilsoņi nevar viegli piekļūt vai tos izlasīt.

Minimālā summa, kas minēta 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā, dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga – aptuveni no EUR 120 mēnesī BG līdz EUR 795 NL 2009. gadā. Parasti to aprēķina, par pamatu ņemot iztikas minimumu vai minimālo algu attiecīgajā valstī, vai dalībvalsts pilsoņiem – studentiem piešķirtās stipendijas. Arī pierādījumu veidi par pietiekamiem līdzekļiem dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi, to skaitā var būt, piemēram, stipendijas (sk. 13. apsvērumu) vai pierādījumi par vecāku ienākumiem. Nosakot robežvērtību līdzekļiem vai reglamentējot pierādījumu veidus, dalībvalstīm pienācīgi jāņem vērā proporcionalitātes princips un Direktīvas efektivitāte.

Saskaņā ar 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu dalībvalstīm ir atļauts pieprasīt pierādījumus par to, ka pieteikuma iesniedzējam ir pietiekamas zināšanas valodā, kurā notiek paredzētais kurss. Šo iespēju ir izmantojušas EE, DE, IT un MT. Daudzās dalībvalstīs valodas prasme tiek uzskatīta par pierādītu ar to, ka pieteikuma iesniedzējs ir uzņemts augstākajā mācību iestādē.

AT, BG, CY, EL, LT, MT, PL, PT un RO ir transponējušas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu, saskaņā ar ko pieteikuma iesniedzējam jāsniedz pierādījumi, ka viņš/viņa ir samaksājis/-usi iestādes noteiktās maksas. Tomēr šī prasība netieši var būt piemērota arī citās dalībvalstīs ar apliecinājumu, ka pieteikuma iesniedzējs ir reģistrējies mācību iestādē.

Tikai vienpadsmit dalībvalstis (CY, FR, EL, HU, IT, LV, PL, PT, RO, SE un SK) saskaņā ar 7. panta 2. punktu izvēlējās trešo valstu studentiem nepieprasīt atsevišķu apdrošināšanu slimību gadījumiem, ja viņi sakarā ar uzņemšanu mācību iestādē var automātiski pretendēt uz šādu apdrošināšanu.

- Īpaši nosacījumi skolēniem (9. pants)

Saskaņā ar paziņoto informāciju divpadsmit dalībvalstis[9] ir iekļāvušas savos tiesību aktos nosacījumus skolēniem. Visas divpadsmit dalībvalstis, izņemot BG, šķiet, ir transponējušas pienākumu sniegt pierādījumus par uzņemšanu vidējās izglītības iestādē (9. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Tomēr tikai CY, ES, IT, LU, PT, SI un RO ir skaidri transponējušas prasību sniegt pierādījumus par piedalīšanos atzītajā skolēnu apmaiņas programmā (9. panta 1. punkta c) apakšpunkts).

Saskaņā ar 9. panta 1. punkta d) apakšpunktu tiek pieprasīti pierādījumi par to, ka skolēnu apmaiņas organizācija par viņu uzņemas atbildību , un 9. panta 1. punkta e) apakšpunktā pieprasīts, lai skolēns uzturēšanās laikā būtu izmitināts/-a ģimenē , kura atbilst noteiktiem nosacījumiem. Ne BG, nedz arī SI nav pierādījusi, ka ir transponējusi kādu no šīm prasībām. ES un PT atzīst, ka skolēns var būt izmitināts arī institūcijā.

BG, CZ, ES un SI nav skaidri transponējušas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumus par skolēnu minimālo un maksimālo vecumu, tomēr tas ir pieļaujams uz labvēlīgāku noteikumu pamata.

Kā atļauts 9. panta 2. punktā, CY piemēro savstarpības principu un savās skolēnu apmaiņas programmās uzņem tikai to trešo valstu pilsoņus, kuras piedāvā tās pašas iespējas CY skolēniem.

- Īpaši noteikumi praktikantiem vai stažieriem bez atalgojuma (10. pants)

Nosacījumus praktikantiem vai stažieriem bez atalgojuma savos tiesību aktos ir iekļāvušas kopā divpadsmit dalībvalstis[10], tādējādi īstenojot Direktīvu.

IT nav transponējusi ne prasību par prakses vai stažēšanās līgumu (10 panta a) punkts), nedz ar prasību sniegt pierādījumus par pietiekamiem līdzekļiem (10. panta b) punkts). Saistībā ar pienākumu darīt zināmu atklātībai minimālo summu mēnesī rodas tādas pašas transponēšanas problēmas, kā ar 7. panta b) punktu.

Šķiet, ka FR un LV ir vienīgās dalībvalstis, kas noteikušas konkrētu „minimālo summu mēnesī”, kas nepieciešama praktikantiem vai stažieriem bez atalgojuma; pārējās dalībvalstis ir noteikušas tādu pašu summu kā studentiem.

Tikai EE un RO pieprasa trešo valstu studentiem apgūt valodas pamatkursu, kā atļauts ar 10. panta c) punktu.

LU tiesību akti nosaka, ka praksei jābūt obligātai akadēmiskās programmas daļai. CY ir noteikusi, ka praktikantu vai stažieru bez atalgojuma darbam nozares jānosaka un jādara zināmas atklātībai Darba un sociālā nodrošinājuma ministrijai.

- Īpaši nosacījumi brīvprātīgiem darbiniekiem (11. pants)

No divpadsmit dalībvalstīm[11], kuras savos tiesību aktos ir iekļāvušas nosacījumus brīvprātīgajiem darbiniekiem, CY, CZ, EL, HU, IT, LU, PT, RO un SK ir izvēlējušās noteikt vecuma ierobežojumus, kā noteikts 11. panta a) punktā.

Visas divpadsmit dalībvalstis ir transponējušas prasību par brīvprātīgā darbinieka līgumu ar organizāciju, kā noteikts 11. panta b) punktā. Tomēr tiesību aktos ne vienmēr ir iekļauti šā līguma elementi, kā izklāstīts Direktīvā (uzdevumu apraksts, darba laiks, pieejamie līdzekļi utt.). Jo īpaši PT tiesību aktos vispār nav iekļauti sīkāk izklāstīti nosacījumi, un EL un LU tiesību aktos uzskaitīti tikai daži nosacījumi.

Pieteikuma iesniedzējam 11. panta c) punktā uzlikts par pienākumu sniegt pierādījumus par to, ka organizācija, kas atbild par brīvprātīga darba programmu, ir ieguvusi civiltiesiskās apdrošināšanas polisi un uzņemas pilnu atbildību par brīvprātīgajiem darbiniekiem to uzturēšanās laikā jo īpaši attiecībā uz uzturēšanās izmaksām, veselības aprūpes izmaksām un ceļošanas izmaksām arī atpakaļceļam. Tomēr PT nav transponējusi šo prasību. Dažās dalībvalstīs nav skaidrs, cik lielā mērā organizācija uzņemas atbildību par visiem trim Direktīvā minētajiem elementiem.

CY, RO un SK ir izmantojusi 11. panta d) punktā piedāvāto iespēju sniegt trešo valstu brīvprātīgajam darbiniekam vispārējas zināšanas par dalībvalsts valodu, vēsturi un politiskajām un sociālajām struktūrām.

3.4. Studentu mobilitāte (8. pants)

Būtisko jautājumu par trešo valstu pilsoņu, kuri jau ir uzņemti kā studenti vienā dalībvalstī un kuri citā dalībvalstī iesniedz pieteikumu turpināt jau iesāktās studijas, mobilitāti regulē 8. pants.

Vairums dalībvalstu norādīja, ka tās ņem vērā studiju kursa sākumu, izskatot pieteikumu, piemēram, ar paātrinātu procedūru palīdzību (NL), vai līdz galīgajam lēmumam par pieteikumu izdot pagaidu uzturēšanās atļauju savā teritorijā (BG, DE). Tomēr no Komisijai iesniegtajiem jautājumiem secināms, ka papildu noteikumi attiecībā uz vīzām trešo valstu pilsoņiem nereti traucē efektīvi izmantot savas tiesības uz mobilitāti.

Turklāt uz labvēlīgāku noteikumu pamata dalībvalstis piemēro tos pašus vispārīgos nosacījumus un procedūras, kas noteiktas Direktīvas 6. un 7. pantā, bez citiem papildu nosacījumiem, kas izklāstīti 8. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā.[12]

Lai gan 8. panta 2. punktā noteiktā atkāpe ir obligāta tām dalībvalstīm, kuras ir transponējušas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu, to nav noteikusi PT un SK.

Pirmajai dalībvalstij ir jāsniedz otrai dalībvalstij informācija par studenta uzturēšanos pirmās dalībvalsts teritorijā (8. panta 3. punkts), bet šo pienākumu ir transponējusi tikai AT, CY, DE, EL, ES, FI, IT, LV, MT, PL, PT, SE un SK. Apkopotā informācija liecina, ka dalībvalstis reti izmanto iespēju pieprasīt šādu informāciju.

3.5. Uzturēšanās atļaujas (12., 13., 14. un 15. pants )

- Uzturēšanās atļaujas studentiem (12. pants)

Saskaņā ar 12. panta 1. punktu trešo valstu studentiem, kuri atbilst 6. un 7. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, ir tiesības uz uzturēšanās atļaujas saņemšanu un atjaunošanu, ja tās turētāji joprojām atbilst nosacījumiem. Lielākajā daļā dalībvalstu tiesību aktos nav skaidri noteikts pienākums piešķirt uzturēšanās atļauju un to atjaunot saskaņā ar šiem nosacījumiem. No Komisijai iesniegtajām sūdzībām un jautājumiem ir skaidrs, ka pat tad, ja trešo valstu pilsoņi atbilst visām attiecīgajām Direktīvas prasībām, efektīvi izmantot tiesības saņemt uzturēšanās atļauju nereti ierobežo vai pat liedz papildu prasības attiecībā uz vīzu. Ir tikai dažas dalībvalstis, kuras nepieprasa vīzu un paļaujas tikai uz uzturēšanās atļauju.

Saskaņā ar 12. panta 1. punktu noteikts arī studentiem izsniegtās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš. Lielākā daļa dalībvalstu nosaka laika posmu, kas nepārsniedz vienu gadu (un atjaunošanas periodu); tomēr dažās dalībvalstīs uzturēšanās atļauja var būt derīga trīs vai pat piecus gadus (piemēram, DE, HU, SK).

Iespējamie konkrētie pamatojumi uzturēšanās atļaujas atjaunošanas noraidīšanai vai atļaujas anulēšanai izklāstīti 12. panta 2. punktā, bet vispārīgie pamatojumi noteikti 16. pantā. Dalībvalstīm 12. panta 2. punkta a) apakšpunkts ļauj studenta uzturēšanās atļaujas atjaunošanu noraidīt vai atļauju anulēt, ja students neievēro ierobežojumus, ko uzliek attiecībā uz saimniecisko darbību pieejamību saskaņā ar 17. pantu. Šo noteikumu ir transponējušas trīspadsmit dalībvalstis.[13] Lai kontrolētu šāda vaida pārkāpumus, citas dalībvalstis izmanto 16. pantā noteiktos vispārīgos atteikšanas nosacījumus.

Dalībvalstīm 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts ļauj studenta uzturēšanās atļaujas atjaunošanu noraidīt vai atļauju anulēt, ja students negūst pieņemamus panākumus studijās. Šo noteikumu ir skaidri transponējušas divpadsmit dalībvalstis.[14] Dažās citās dalībvalstīs praksē ir panākts līdzvērtīgs rezultāts ar to, ka nesekmīgo studentu reģistrāciju anulē attiecīgās izglītības iestādes. Tātad, šīs dalībvalstis atteiksies atjaunot studentu uzturēšanās atļaujas, pamatojoties uz 16. pantu, jo šie studenti vairs neatbildīs uzņemšanas nosacījumiem.

- Uzturēšanās atļauja skolēniem (13. pants)

Kopā divpadsmit dalībvalstis savos tiesību aktos, ar ko īsteno Direktīvu, ir iekļāvušas nosacījumus skolēniem, un astoņas no šīm dalībvalstīm (CY, CZ, EE, LV, LU, PT, SI un SK) ir ierobežojušas uzturēšanās atļauju līdz vienam gadam, kā skaidri noteikts ar 13. pantu.

Direktīvā nav konkrēti noteikts skolēna uzturēšanās kopējais ilgums, bet dažas dalībvalstis (ES, HU, SI, PT un RO) ir norādījušas, ka tās skolēniem atļauj uzturēties ilgāk par vienu gadu.

- Uzturēšanās atļauja praktikantiem vai stažieriem bez atalgojuma (14. pants)

Divpadsmit dalībvalstis savos tiesību aktos ir iekļāvušas nosacījumus praktikantiem vai stažieriem bez atalgojuma, un sešas no šīm dalībvalstīm (CY, CZ, LU, PT, RO un SI) līdz vienam gadam ir ierobežojušas uzturēšanās atļauju, ko izņēmuma gadījumos var atjaunot, kā noteikts Direktīvā. Uzturēšanās atļauju termiņa ierobežojumi ir FR, kur praktikanti vai stažieri var uzturēties ne ilgāk par sešiem mēnešiem, un RO, kur uzturēšanās atļaujas pagarinājums nevar pārsniegt sešus mēnešus. Noteikumi par šo jautājumu nav skaidri BG un IT.

Pretēji tam EE, ES un SK pieeja ir elastīgāka, nekā noteikts Direktīvā, – tās atļauj ilgāku uzturēšanos (līdz trim gadiem SK) atkarībā no programmas ilguma, neizdarot atsauces uz izņēmuma gadījumiem.

- Uzturēšanās atļauja brīvprātīgiem darbiniekiem (15. pants)

Kopā divpadsmit dalībvalstis savos tiesību aktos ir iekļāvušas nosacījumus brīvprātīgiem darbiniekiem. Astoņas no šīm dalībvalstīm (CY, EL, IT, LU, PT, RO, SI un SK) nosaka, ka uzturēšanās atļauja brīvprātīgiem darbiniekiem tiek izsniegta līdz vienam gadam, izņemot, ja izņēmuma gadījumos brīvprātīgā darba programma ir ilgāka, – tad atļauja tiek izsniegta uz programmas laiku. Tas ir saskaņā ar Direktīvas 15. pantu.

HU neparedz nekādu atkāpi no noteikuma par viena gada termiņu.

Pretēji tam EE, ES un CZ piemēro elastīgākus noteikumus, saskaņā ar kuriem uzturēšanās atļaujas termiņam jāatbilst brīvprātīgā darba programmas laikam.

3.6. Uzturēšanās atļauju anulēšana vai neatjaunošana (16. pants)

Pretēji 12. pantam, kas nosaka pamatojumu atļaujas atjaunošanas noraidīšanai vai atļaujas anulēšanai tikai studentiem, 16. pantu piemēro visām trešo valstu pilsoņu kategorijām, uz kurām attiecas Direktīva. Tajā izklāstīti uzturēšanās atļaujas, kas izsniegta uz Direktīvas pamata, trīs iespējamie anulēšanas vai neatjaunošanas pamatojumi: ja tā ir iegūta krāpnieciski vai tiek konstatēts, ka turētājs neatbilda vai vairs neatbilst ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem; pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem. Šajā jomā nav radušās nekādas transponēšanas problēmas.

3.7. Studentu saimnieciskās darbības (17. pants)

Visas dalībvalstis ir piešķīrušas tiesības uz nodarbinātību saskaņā ar 17. pantu, kas nosaka, ka „ārpus studiju laika (…) studentiem ir tiesības tikt nodarbinātiem”. Tomēr tikai divpadsmit dalībvalstis ir nolēmušas piešķirt tiesības veikt saimniecisko darbību kā pašnodarbinātai personai (AT, BE, CZ, DE, EE, ES, HU, IT, LT, LV, PL un SE).

Saskaņā ar 17. panta 1. punktu dalībvalstis var ņemt vērā stāvokli savā darba tirgū. Papildus tam NL, DE un AT izmanto darba tirgus pārbaudi, ja darba stundas pārsniedz noteiktu robežvērtību.[15] Tomēr šajā jautājumā ir rūpīgi jāpārbauda dalībvalstu tiesību aktu atbilstība Direktīvai 2004/114/EK. Pret trešo valstu studentiem nedrīkst attiekties kā pret parastiem darbiniekiem. Viņu darba iespējas jau tā ir ierobežotas darba stundu ziņā, un, ja sistemātiski kā arguments tiek izmantots darba tirgus stāvoklis, praksē tas var vispār izslēgt studentus no darba tirgus. Tas apdraudētu Direktīvas mērķi (sk. 18. apsvērumu)[16].

Iepriekšēja atļauja, parasti darba atļauja, atsevišķi ir jāpieprasa AT, BE, BG, CY, CZ, EE, EL, ES, LT, MT, NL, RO un SI, kā atļauts ar 17. panta 1. punktu.

Saskaņā ar 17. panta 2. punktu daudzas dalībvalstis ir noteikušas maksimāli pieļaujamo stundu skaitu nedēļā vai dienu skaitu mēnesī vai gadā, cik students drīkst strādāt, sākot ar 10 stundām (kas ir Direktīvā noteiktais minimālais laiks) līdz 30 stundām. CZ, EE, PL, PT, SK neierobežo darba stundu skaitu, bet tām ir vispārīgāki ierobežojumi, parasti atsaucoties uz principu, ka nodarbinātība nedrīkst ietekmēt trešās valsts pilsoņa uzturēšanās tiešo mērķi, t. i., studijas.

Četras dalībvalstis ierobežo pieeju darba tirgum pirmā uzturēšanās gada laikā. Ierobežojumi ir no sešiem mēnešiem (CY) līdz vienam gadam (DE,[17] LT, LU[18] un MT), kā atļauts ar 17. panta 3. punktu.

Saskaņā ar 17. panta 4. punktu BG, CZ, DE, EE, EL, FI, FR, HU, LT, LU, NL, PT un RO ir noteikušas ziņošanas pienākumu. Dalībvalstu vispārīgo imigrācijas tiesību aktu vai darba tiesību aktu rezultātā šis pienākums parasti attiecas uz darba devējiem.

3.8. Procedūra (18. un 19. pants)

- Procedūra un pārskatāmība (18. pants)

Uz procesuālajām garantijām un pārskatāmības principiem, kas piemērojami lēmumiem par pieteikumu, attiecas 18. pants. Tas ietver laikposmu pieteikuma izskatīšanai, pieteikuma iesniedzēja tiesības tikt informētam un tiesības likumīgi apstrīdēt lēmumu. Direktīva attiecas uz visu trešo valstu pilsoņu – studentu uzņemšanas procesu. Tās noteikumi par procesuālajām garantijām un pārskatāmību tādēļ attiecas arī uz dalībvalstu ilgtermiņa vīzām (ja tādas nepieciešamas), jo vīza ļauj personai ieceļot attiecīgajā dalībvalstī, tādēļ iespējamam studentam tā jāpieprasa, pieprasot uzturēšanās atļauju.

Vairumā dalībvalstu vispārīgie tiesību akti par imigrāciju vai administratīvajām procedūrām jau nosaka nepieciešamās procesuālās garantijas. Turklāt dažas dalībvalstis ir ieviesušas pasākumus, lai nodrošinātu, ka pieteikuma iesniedzējs var laikā sākt mācību kursu, praksi, stažēšanos vai programmu, un tiktu darīti zināmi atklātībai pieteikumu izskatīšanas termiņi. Tomēr daudzās sūdzības, ko saņēmusi Komisija, liecina, ka praksē procedūras bieži ir garas un to termiņš nav skaidrs. Pieteikumu izskatīšanai patērētas laiks ir no septiņām darba dienām līdz sešiem mēnešiem.[19] Konkrēti termiņi nav noteikti BE, CY, DE, FI un SE.

Turklāt no daudzajām sūdzībām un jautājumiem, kas darīti zināmi Komisijai, var secināt, ka dalībvalstu noteikumi par vīzām bieži ignorē ar Direktīvu prasītās garantijas.

BG un IT tiesību aktos, šķiet, nav atsauces uz 18. panta 3. punktu par paziņošanas procedūrām vai 18. panta 4. punktu, kas pieteikuma iesniedzējam dod tiesības likumīgi apstrīdēt noraidīšanu.

- Paātrināta procedūra uzturēšanās atļauju vai vīzu izsniegšanai studentiem un skolēniem (19. pants)

Direktīvas 19. pants paredz paātrinātu uzņemšanas procedūru, par ko var noslēgt vienošanos dalībvalstu iestādes un augstākās mācību iestādes. Šo noteikumu ir transponējusi FR, EL, NL un PL.

3.9. Maksas (20. pants)

Deviņpadsmit dalībvalstu[20] tiesību aktos ir iekļauts nosacījums par maksu – no EUR 23 MT līdz EUR 433 NL. Lai gan Direktīva dalībvalstīm skaidri atļauj noteikt maksas, ar to nav dota pilnīga rīcības brīvība. Maksas nevar būt noteiktas citiem mērķiem, bet gan tikai pieteikuma izskatīšanai, kā noteikts 19. pantā, un tās nedrīkst noteikt tādā apmērā, kas Direktīvu varētu padarīt neefektīvu. Šajā sakarā augstas maksas, piemēram, tādas, kādas tiek piemērotas NL, rada transponēšanas problēmas.

3.10. Citas tiesības (24. pants)

Direktīvas 24. pantā noteikts, ka papildu Direktīvā paredzētajām tiesībām dalībvalstis trešo valstu pilsoņiem – studentiem neatkarīgi no to uzturēšanās ilguma uzņēmējā dalībvalstī var piešķirt citas tiesības. Attiecīgi LT tiesību aktos noteikts, ka citu tiesību iegūšana nav atkarīga no studenta uzturēšanās laika valstī; PT nosaka, ka tā trešo valstu pilsoņiem – studentiem piešķir tādas pašas ekonomiskās, sociālās un civilās tiesības, kādas tā piešķir saviem pilsoņiem; ES informē, ka tā trešo valstu pilsoņiem piešķir sociālā nodrošinājuma tiesības ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi attiecas uz Spānijas pilsoņiem.

IV SECINĀJUMI

Trešo valstu pilsoņu – studentu piesaistīšana ES ir tās imigrācijas politikas pamatmērķis, kā atkārtoti uzvērts Stokholmas programmā. Šīs direktīvas izpratnē 2009. gadā ES ieceļoja vairāk nekā 200 000 trešo valstu pilsoņu[21]. Direktīvai ir liela nozīme, lai veicinātu abpusēju gan iesaistīto migrantu un to izcelsmes valsts, gan uzņēmējas dalībvalsts bagātināšanos.

Dalībvalstis arvien lielāku uzmanību pievērš savu mācību un prakses vai stažēšanās programmu internacionalizācijai, kā atspoguļots to stratēģijās, un ieguldījumiem jaunos instrumentos, piemēram, jaunās mobilitātes programmās, politiskos dialogos ar trešām valstīm un jaunos akadēmiskās sadarbības veidos. Otrkārt, dalībvalstis ir pastiprināti pievērsušās reklāmas un mārketinga darbībām, tā atspoguļojot pieaugošo informētību par konkurētspējīgu starptautisku izglītības tirgu.

Līdztekus tam ES ir veikusi arī ārējus pasākumus, kas vērsti uz reklamēšanu, finansiālu atbalstu un politiskiem dialogiem par trešo valstu pilsoņu, jo īpaši studentu, mobilitāti. Starptautiskās dimensijas iekļaušana dažādos izglītības un/vai prakses vai stažēšanās aspektos un posmos papildus iespēju radīšanai migrantiem dod nozīmīgu ieguldījumu arī ES, tās pilsoņiem un darba tirgiem. Migrācijai ir nozīmīga loma saistībā ar globalizāciju, un ES ir jābūt pievilcīgam galamērķim trešo valstu pilsoņiem, kuri apsver mācīšanos, studēšanu, praksi, stažēšanos vai brīvprātīgā darba veikšanu ārzemēs.

Tomēr ziņojums liecina, ka šā ES instrumenta potenciāls nav pilnībā izmantots. Jo īpaši zems ir saskaņotības līmenis, kas panākts ar Direktīvu, kura pieņemta atbilstoši vienprātības principam, jo tikai daži Direktīvas noteikumi ir juridiski saistoši un daudzos noteikumos nav iekļauti konkrēti dalībvalstu pienākumi.

V VEICAMIE PASĀKUMI

Lai nodrošinātu, ka Direktīva ir pareizi transponēta un īstenota ES, Komisija pilnībā izmantos savas pilnvaras saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un vajadzības gadījumā uzsāks pārkāpuma procedūras.

Komisija turpinās strādāt ar dalībvalstīm arī tehniskā līmenī. Attiecīgā Kontaktkomiteja turpinās konstatēt grūtības un atvieglot viedokļu apmaiņu par Direktīvas interpretāciju. Varētu tikt plašāk apspriesti un noskaidroti daži juridiski un tehniski jautājumi, piemēram, labvēlīgāki noteikumi, apdrošināšana slimību gadījumiem, ar studentiem saistītās informācijas publicēšana, studentu mobilitāte.

Komisija plāno piedāvāt informāciju un palīdzību gan dalībvalstīm, gan trešo valstu pilsoņiem, izmantojot visas interneta iespējas, galvenokārt ar topošā ES Imigrācijas portāla palīdzību.

Lai gan ziņojuma prioritāte ir nodrošināt, ka dalībvalstis ir efektīvi īstenojušas Direktīvu, tas atklāj arī lielu nepieciešamību Direktīvā veikt grozījumus jo īpaši attiecībā uz procesuālo garantiju pastiprināšanu (konkrēti pieteikumu izskatīšanas termiņi, dalībvalstu pienākums paskaidrot noraidīšanas iemeslus); mobilitātes klauzulu noteikumu pastiprināšanu; sinerģijas palielināšanu ar tām ES programmām, kuras atvieglo trešo valstu pilsoņu mobilitāti ES; saskaņotības līmeņa paaugstināšanu attiecībā uz brīvprātīgiem darbiniekiem, praktikantiem vai stažieriem bez atalgojuma un skolēniem, lai veicinātu visaptveroša ES tiesiskā regulējuma izstrādi izglītības, prakses vai stažēšanās jomā vai kultūras sakariem ar trešām valstīm.

Visbeidzot, ļaujot trešo valstu pilsoņiem prakses vai stažēšanās laikā Eiropā apgūt prasmes un zināšanas, tiek veicināta intelektuālā darbaspēka aprite un atbalstīta sadarbība ar trešām valstīm cilvēkkapitāla un nodarbinātības jomā, no kā iegūst gan nosūtošās, gan uzņemošās valstis. Tādēļ, neierobežojot dalībvalstu tiesības noteikt migrantu skaitu, varētu tikt jo īpaši apsvērts jautājums par darba iespējām studiju beigās trešo valstu pilsoņiem – studentiem, jo šķiet, ka tas ir izšķirošais faktors studentu izvēlei attiecībā uz galamērķa valsti, kā arī vispārējas intereses jautājums saistībā ar darbaspējīga vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanos un augstas kvalifikācijas darbinieku nepieciešamību visā pasaulē.

[1] OV L 375, 23.12.2004., 12. lpp.

[2] Komisijas finansēts GHK veikts pētījums.

[3] Sk. konkrētas ad hoc aptaujas Nr. 54., 73., 101., 273., 289. un 313.

[4] CY, DE, EE, EL, ES, FI, FR, IT, LU, MT, PL, PT, RO, SK.

[5] CY, CZ, EE, ES, IT, LU, PT, RO, SI un SK.

[6] BG: praktikanti vai stažieri bez atalgojuma un skolēni (tiesību aktu projekti); EL: brīvprātīgie darbinieki; FR: praktikanti vai stažieri bez atalgojuma; HU: skolēni un brīvprātīgie darbinieki, LV: skolēni.

[7] Šīs dalībvalstis ieviesa tikai tās Direktīvas daļas, kas attiecas uz studentiem, kuri visbiežāk nav nepilngadīgie.

[8] CZ tas attiecas tikai uz sākotnējo uzturēšanās laika posmu pirms uzturēšanās atļaujas atjaunošanas.

[9] BG, CY, CZ, EE, ES, IT, LU, LV, PT, RO, SI un SK.

[10] BG (tiesību aktu projekti), CY, CZ, EE, ES, FR, IT, LU, PT, RO, SI un SK.

[11] CY, CZ, EE, EL, ES, HU, IT, LU, PT, RO, SI un SK.

[12] AT, BE, BG, CZ, FR, HU, LV, LT, NL, PT, RO, SI un SE nepiemēro 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, un AT, BE, CZ, EE, ES, FR, HU, LT, NL, PL, RO, SI un SE nepiemēro 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

[13] BE, CY, CZ, DE, EE, EL, FR, LT, LU, NL, PT, SI un SK.

[14] AT, BE, CY, DE, EL, ES, FR, LT, PL, PT, SE un SK.

[15] 10 stundas nedēļā NL; 10 līdz 20 stundas AT atkarībā no studiju līmeņa; 90 pilnas dienas gadā DE.

[16] Komisija lietu par AT tiesību aktiem, kas attiecas uz šo jautājumu, ir nosūtījusi Eiropas Savienības Tiesai; sk. Komisijas 2010. gada 30. septembra paziņojumu presei IP/10/1230. Tikmēr AT ir panākusi savu tiesību aktu atbilstību Direktīvai.

[17] Ierobežojumi attiecas tikai uz tiem studentiem, kuri apmeklē sagatavošanas kursu.

[18] Ierobežojumi attiecas tikai uz pēdējā kursa studentiem.

[19] Attiecīgais laikposms ir 7 dienas ES, 15 darba dienas HU, 30 dienas LV, 2,5 mēneši PL, RO, SI un SK; 2 mēneši CZ, EL, PT, EE; 3 mēneši LU un 4 mēneši FR.

[20] AT, BE, BG, CY, CZ, DE, EE, EL, ES, FI, FR, HU, IT, LV, PL, PT, SE, SI un SK.

[21] Dati attiecas tikai uz 24 dalībvalstīm, kurām šī Direktīva ir saistoša. Valstis, kuras uzņēmušas vislielāko skaitu trešo valstu pilsoņu izglītības un studiju nolūkā, 2009. gadā salīdzinoši bija Francija (53 563), Itālija (32 634), Vācija (31 345), Spānija (22 068) un Zviedrija (13 968). Caurmērā lielākais vairums uzturēšanās atļauju, kas dalībvalstīs izsniegtas Direktīvas mērķiem, attiecas uz studentiem. Avots: Eurostat .