18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/41

—

bezpajumtniecība ir ekstremāls nabadzības un sociālās atstumtības paveids, tāpēc tai ES sociālās drošības un sociālās integrācijas stratēģijā jāpievērš lielāka uzmanība. Liels bezpajumtnieku skaits Eiropas Savienībai nav nekāds gods. 2010. gads — Eiropas gads cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību — ir piemērots brīdis, lai vairotu izpratni par šo pastāvīgo problēmu, kas sakarā ar ekonomikas krīzi draud kļūt vēl nopietnāka. Iniciatīvām šīs problēmas risināšanai, protams, jābūt orientētām ilgtermiņā, proti, tālākā nākotnē pēc 2010. gada un pašreizējās krīzes;

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu praktiskā un efektīvā bezpajumtniecības apkarošanā. Tās ir faktiski atbildīgas, turklāt tām ir arī liela pieredze un bieži vien arī labi funkcionējošas metodes un programmas, kas vērstas uz savlaicīgas un īslaicīgas, kā arī ilglaicīgas palīdzības sniegšanu. Tas palielina vajadzību pēc skaidrākas kompetenču sadales starp dažādām iestādēm un dažādiem pārvaldes līmeņiem. Jāpiebilst, ka bezpajumtniecības problēma dažos kādas valsts reģionos vai konkrētās valstīs var būt īpaši saasināta. Tāpēc, jo īpaši teritoriālās un sociālās kohēzijas veicināšanai, ir vajadzīgi Eiropas līmeņa un valstiski mehānismi, lai finansiāli palīdzētu reģioniem, kuros bezpajumtniecība ir īpaši izplatīta.

Ziņotājs

:

Tore Hult kgs (SE/PSE) Alingsosas pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks, Zviedrija

1.

Komiteja atgādina, ka ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kas ir viens no ES stūrakmeņiem, nav iespējams nodrošināt, ja daļai ES iedzīvotāju nav pajumtes un līdz ar to arī izredžu uz personīgo un profesionālo attīstību. Komiteja uzskata, ka bērnu un jauniešu bezpajumtniecība ir īpaši satraucoša.

2.

Bezpajumtniecība ir ekstremāls nabadzības un sociālās atstumtības paveids, tāpēc tai ES sociālās drošības un sociālās integrācijas stratēģijā jāpievērš lielāka uzmanība. Liels bezpajumtnieku skaits Eiropas Savienībai nav nekāds gods. 2010. gads — Eiropas gads cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību — ir piemērots brīdis, lai vairotu izpratni par šo pastāvīgo problēmu, kas sakarā ar ekonomikas krīzi draud kļūt vēl nopietnāka. Iniciatīvām šīs problēmas risināšanai, protams, jābūt orientētām ilgtermiņā, proti, tālākā nākotnē pēc 2010. gada un pašreizējās krīzes.

3.

Par izejas punktu jāpieņem tas, ka ES dalībvalstīm ir jārisina kopīga problēma. No bezpajumtniecības nepasargā ne izglītības līmenis, ne kultūras piederība vai iepriekšējie ekonomiskie apstākļi, un tā ir vērojama visās ES dalībvalstīs. Tāpēc ir vajadzīgi kopīgi pasākumi bezpajumtniecības novēršanai vai mazināšanai.

4.

Bezpajumtniecība ir saistīta ar lielām personīgām traģēdijām, turklāt tā rada ievērojamas izmaksas sabiedrībai. Samazinot bezpajumtnieku skaitu, sabiedrību varētu finansiāli atslogot un nodrošināt šo cilvēku lielāku iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, tādējādi sekmējot Eiropas attīstību.

5.

Komiteja uzsver, ka bezpajumtniecību izraisa vairāku apstākļu kopums, tādēļ nevar uzskatīt, ka tai par iemeslu ir vienīgi personīgie apstākļi.

6.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecību izraisa dažādu faktoru mijiedarbība, tostarp mājokļu trūkums par pieņemamu cenu, zemu atalgots darbs, alkoholisms vai narkomānija un nepietiekamā sociālā sistēma šo problēmu risināšanai, psihiskas saslimšanas, slimība, vardarbība ģimenē, bezdarbs, sarežģītas savstarpējās attiecības, atbrīvošana no ieslodzījuma un atgriešanās sabiedrībā, kā arī izmaiņas sociālās palīdzības sniegšanā un tās samazināšana. Īpaši svarīga ir mājokļu īpašnieku attieksme pret bezpajumtniekiem un jautājums, cik lielā apjomā viņi var palīdzēt bezpajumtniekiem iegūt pajumti. Lai centieni izdotos, ir vajadzīga koordinācija un daudzi dažādi pasākumi.

7.

Komiteja uzskata, ka ir vajadzīga daudz labāka izpratne par bezpajumtniecības rašanās cēloņiem un tās pastāvēšanas mehānismiem. Šādas zināšanas ir pamats efektīvu pasākumu veikšanai dažādās politikas jomās.

8.

Komiteja ir nobažījusies par bezpajutmniecības problēmu un uzskata, ka ir vajadzīgi pasākumi vairākos līmeņos gan saistībā ar profilaksi, gan ar sabiedrības informēšanu. Jānodrošina arī stimuli mājokļu celtniecībai.

9.

Komiteja uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu praktiskā un efektīvā bezpajumtniecības apkarošanā. Tās ir faktiski atbildīgas, turklāt tām ir arī liela pieredze un bieži vien arī labi funkcionējošas metodes un programmas, kas vērstas uz savlaicīgas un īslaicīgas, kā arī ilglaicīgas palīdzības sniegšanu. Tas palielina vajadzību pēc skaidrākas kompetenču sadales starp dažādām iestādēm un dažādiem pārvaldes līmeņiem. Jāpiebilst, ka bezpajumtniecības problēma dažos kādas valsts reģionos vai konkrētās valstīs var būt īpaši saasināta. Tāpēc, jo īpaši teritoriālās un sociālās kohēzijas veicināšanai, ir vajadzīgi Eiropas līmeņa un valstiski mehānismi, lai finansiāli palīdzētu reģioniem, kuros bezpajumtniecība ir īpaši izplatīta.

10.

Komiteja uzskata: lai visaptveroša stratēģija pret bezpajumtniecību izdotos, ES iestādēm ir aktīvāk jāatbalsta norises un jānovēro nolemto pasākumu izpilde. Tas neizslēdz subsidiaritātes principa ievērošanu un vietējo un reģionālo pašvaldību izšķirošās lomas atzīšanu.

11.

Komiteja atzīmē, ka starptautiskās deklarācijās un valstu tiesību aktos ir pausta aizvien spēcīgāka griba veidot izpratni par bezpajumtniecību kā nozīmīgu sociālu problēmu. Vairākās valstīs tiesības uz mājokli ir nostiprinātas konstitūcijā.

12.

Daudzi šajā atzinumā piedāvātie priekšlikumi un pasākumi ir balstīti uz minētajiem svarīgajiem kopīgajiem principiem un jau esošo sistēmu. Tas nozīmē, ka visaktuālākos ar bezpajumtniecību saistītos jautājumus var atrisināt, neradot jaunus tiesību instrumentus.

13.

Eiropas līmenī nav bezpajutmniecības definīcijas, tāpēc Komiteja aicina dalībvalstis izmantot ETHOS tipoloģiju (European Typology of Homelessness and Housing Exclusion — bezpajumtniecības un atstumtības mājokļu jomā Eiropas tipoloģija ), ciktāl tas iespējams. Tas ļautu salīdzināt situāciju dalībvalstīs un attiecīgo iniciatīvu rezultātus. Bezpajumtniecība nozīmē:

—

pajumtes trūkumu (cilvēkiem vispār nav pajumtes, un viņi guļ uz ielas),

—

pastāvīgas dzīvesvietas trūkumu (dzīvošana pagaidu izmitināšanas centrā, patversmēs, citās kolektīvās izmitināšanas vietās, kas paredzētas konkrētām cilvēku grupām, dzīvošana ar valsts atbalstu, aprūpes mājokļos vai iestādēs),

—

dzīvošanu nedrošos apstākļos (dzīvošana dzīvoklī bez stabila īres (apakšīres) līguma vai nakšņošana pie ģimenes locekļiem vai draugiem savas pajumtes trūkuma dēļ),

—

dzīvošanu neatbilstošos apstākļos (šķūnī, mājoklī bez sanitārā mezgla vai mājoklī, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav dzīvošanai piemērots, dzīvojamā vagoniņā vai kempingā, kas nav paredzēts dzīvošanai visa gada garumā, vai pārlieku mazā mājoklī).

14.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecības apkarošanai jābūt prioritāram ES sociālās iekļaušanas politikas pasākumam. Viens no iemesliem ir tas, ka Sociālās aizsardzības komiteja ir noteikusi bezpajumtniecību un atstumtību mājokļu jomā par 2009. gada tematisko aktualitāti. Jo īpaši 2010. gads kā ES tematiskais gads cīņai pret nabadzību, sniedz lielisku iespēju sākt intensīvi apkarot galējo atstumtības veidu — bezpajumtniecību.

15.

Labas kvalitātes mājoklis par pieejamu cenu ir viens no primārajiem personiskajiem labumiem un tiesībām. Tādēļ dalībvalstīm jāpieliek visas iespējamās pūles un jāīsteno pasākumi, lai dzīvojamo platību palīdzētu iegūt visiem cilvēkiem, kuriem šādas tiesības paredzētas valstu tiesību aktos.

16.

Līdztekus bezpajumtniecības acīmredzamajai sociālajai ietekmei uz tās skartajiem cilvēkiem vienlaikus jāuzsver arī tie sociālie un ekonomiskie ieguvumi, ko cilvēkam sniedz darbs un dzīvesvieta.

17.

Komiteja vērš uzmanību uz tiešajām un netiešajām izmaksām, ko bezpajumtniecība rada dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Visnozīmīgākās, protams, ir tiešās izmaksas īpašu vai vispārīgu līdzekļu veidā, kuri jāizlieto bezpajumntiecības seku dēļ. Vēl viens aspekts ir to nodokļu ieņēmumu zudums, kurus iekasētu algota darba gadījumā. Īsi sakot, bezpajumtniecība kavē attīstību daudzās valstīs un ilgākā laika posmā ir šķērslis ilgtspējīgai sabiedrībai, ko vēlamies izveidot un kas tostarp ir arī stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis.

18.

Pieejamie dati par ekonomiskajām sekām liek uzskatīt, ka lietderīgas ir profilakses programmas, kuru izmaksas salīdzinājumā ar bezpajumtniecības kopējām izmaksām ir ļoti zemas.

19.

Komiteja uzskata, ka dalībvalstīm jāatzīst šī sociālā problēma un vajadzība īstenot gan turpmākus pasākumus, gan intensīvāk veikt pašreizējo darbu. Pamatnosacījums panākumiem bezpajumtniecības apkarošanā ir visu iesaistīto līmeņu (vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā) koordinēta rīcība.

20.

Galvenā problēma bezpajumtniecības apkarošanā ir saistīta ar piemērojamo rīcībpolitiku daudzveidību un kompetenču sadali starp dažādām publiskajām iestādēm. Lai efektīvi apkarotu bezpajumtniecību, citstarp, ir jāīsteno pilsētvides, mājokļu būvniecības, sociālā, nodarbinātības un veselības, tostarp garīgās veselības, politika. Tāpēc ir jāveicina līgumattiecības un teritoriālā sadarbība starp iestādēm, kuras ir atbildīgas par mājokļu finansēšanu, un būvatļauju izsniegšanu, un iestādēm, kas darbojas sociālā atbalsta jomā.

21.

Komiteja uzsver, ka situācijas uzlabošanai jāveic gan profilaktiski, gan neatliekami, gan ilgtermiņa pasākumi.

22.

Komiteja uzskata, ka pašreizējā izpratne par bezpajumtniecības cēloņiem neļauj izstrādāt rīcībpolitikas, kurās pilnībā būtu ņemta vērā bez pajumtes palikušo personu dažādība un atšķirīgie iemesli, kuru dēļ cilvēks var palikt uz ielas. Turklāt palīdzības sniegšanas nosacījumi šīm personām bieži vien ir saistīti ar to sadalījumu mākslīgi izveidotās kategorijās, pamatojoties uz personas atbilstību noteiktam profilam. Minētais zināšanu trūkums negatīvi ietekmē bezpajumtnieku iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē.

23.

Reģionu komiteja uzskata: lai rastu piemērotus risinājumus, šāds redzējums ir jāmaina, piemērojot humānu un individuālu pieeju, kuras pamatā ir katras personas individuālā situācija. Saskaņā ar šo pieeju bezpajumtniecības apkarošanas pasākumi jāīsteno attiecīgajām personām vistuvākajā līmenī. Tāpēc šajā jomā svarīga nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

24.

Reģionu komiteja tādēļ uzskata, ka jāoptimizē un jāpilnveido statistikas instrumenti. Jāveicina datu saskaņošana Eiropas līmenī, turpinot darbu, kas uzsākts saistībā ar ETHOS skalu, un plašāka nozīmē — atbalstot dalībvalstu salīdzinošās pieejas. Ir jāveicina arī pašreizējo instrumentu reforma, priekšroku dodot uz individuālo situāciju balstītām pieejām, lai ņemtu vērā iemeslus, kādēļ persona palikusi bez pajumtes, kādēļ bezpajumtnieks iegūst mājvietu, bet tad atkal to zaudē (on/off phenomenon), un faktorus, kas sekmē bezpajumtniecības problēmas pilnīgu atrisināšanu.

25.

Komiteja aicina vietējās un reģionālās pašvaldības īstenot plašu sadarbību un iestāžu starpā koordinēt dažādās jomas, lai uzlabotu visaptverošus pasākumus un turpmāko darbu bezpajumtniecības jautājumu risināšanā. Ir vajadzīga ilgtermiņa sadarbība starp dažādām vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ilgtermiņa stratēģijas, kas kopā ļautu izskaust problēmu un tās cēloņus, jo īstermiņa vai vienreizēji pasākumi nav pietiekami.

26.

Daudzās dalībvalstīs trūkst gan uzticamu oficiālu datu par bezpajumtniecības apmēriem, gan datu par sekmīgiem pasākumiem tās apkarošanai. Reģionu komiteja aicina dalībvalstis, sadarbojoties ES līmenī, sniegt ieguldījumu integrētas vienotas stratēģijas bezpajumtniecības apkarošanai izstrādē un pēc tam uzraudzīt, lai šāda stratēģija tiktu iekļauta valstu plānos, kas ir priekšnoteikums tās sekmīgai īstenošanai.

27.

Savs mājoklis ir primārais personiskais labums un pamatnosacījums, lai indivīds varētu stabili nostiprināties sabiedrībā un darba tirgū. Tāpēc Reģionu komiteja mudina Komisiju apsvērt principu par tiesībām uz pienācīgu mājokli un minētā principa iespējamo formulējumu.

28.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecības apkarošanā ir vajadzīga enerģiska rīcība. Lai izveidotu pamatu turpmākajam darbam, ir jāpieņem kopīga politiska nostāja bezpajumtniecības jautājumā. Pretējā gadījumā ir risks, ka centieni būs sadrumstaloti un tos īstenos nekoordinēti. Jāizvērš un plašāk jāveic darbs, kas norisinās daudzās vietējās un reģionālajās pašvaldībās. Bezpajumtniecības profilaksei ir vajadzīgi valsts un starptautiska līmeņa modeļi un metodes. Lai sekmētu kopīgas pūles, liela nozīme ir arī vispārīgiem sabiedrības informēšanas un izpratnes veidošanas centieniem.

29.

Komiteja uzsver, ka ir svarīgi atspēkot sabiedrībā izplatīto viedokli, ka bezpajumtniecība ir tikai indivīda problēma. Jānodrošina bezpajumtniecības cēloņu sīkāka izpēte, un jāanalizē bezpajumtniecības radīto seku ietekme uz sabiedrību. Tāpēc Komisijai ir pamats veikt pasākumus šādas diferencētas ainas veidošanai.

30.

Komiteja mudina vietējās un reģionālās pašvaldības uzskatīt tiesības uz mājokli par vienu no primārajiem personiskajiem labumiem un piedalīties bezpajumtniecības cēloņu, seku un izmaksu noteikšanā. Centienu un profilakses pasākumu pamatā jābūt dziļākai bezpajutmniecības izpratnei, ar kuras palīdzību būs iespējams vērtēt pasākumu efektivitāti.

31.

Komiteja uzskata, ka līdz šim uzkrātā pieredz ir nepietiekami izplatīta un publiskās iestādes to ir maz izmantojušas. Jāizstrādā stratēģiskāks plāns par to, kā aizvadīt informāciju pareizajā līmenī.

32.

Vēl kodolīgāk jāformulē ekonomikas argumenti bezpajumtniecības apkarošanai. Turpmākajos gados jārod iespēja izstrādāt par tiem virkni jaunu ziņojumu. Tādējādi plašākās zināšanas var veidot turpmākā darba pamatu.

33.

Komiteja ierosina ES līmenī izveidot pastāvīgu sistēmu labākās prakses apzināšanai. Komiteja noteikti uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības apmainītos ar labāko praksi. Tā attiecas uz sabiedrības informēšanas pasākumiem, profilaktiskiem pasākumiem, personāla apmācību un diferencētu atbalstu dažādām bezpajumtnieku grupām.

34.

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē vietējo un reģionālo pašvaldību iniciatīvas un projektus bezpajumtniecības apkarošanai. Tomēr ir skaidrs, ka labākās prakses apmaiņai jākļūst intensīvākai. To var panākt, izmantojot kvalitatīvu apmaiņas programmu personālam, kas dalībvalstīs tieši nodarbojas ar bezpajumtniecības jautājumiem. Šādai apmaiņas programmai jāpiešķir pietiekams finansējums, un to varētu izvērst par jaunu Eiropas Savienības apmaiņas dienesta veidu.

35.

Komiteja uzsver, ka ir vajadzīga labāka izpratne par ES bezpajumtniecības apmēriem un struktūru. Piemēram, noderīga būtu informācija par bezpajumtnieku iedalījumu pēc vecuma, dzimuma, valstspiederības, sociālajiem apstākļiem un citiem svarīgiem rādītājiem. Bez šādas informācijas būs grūti izstrādāt ekonomiskās un sociālās stratēģijas bezpajumtniecības apkarošanai. Komiteja iesaka balstīt statistiku uz FEANTSA izstrādāto definīciju. Komiteja cer, ka Komisija tuvākajā laikā saņems šo uzdevumu.

36.

Komiteja uzskata, ka bezpajumtniecība, ietekmējot primāro personisko labumu, aizskar cilvēka pamattiesības, cieņu un tiesības lemt par savu dzīvi. Bezpajumtniecība visnopietnāk skar bērnus, jo viņiem bieži vien nav iespējas ietekmēt savu situāciju. Tāpēc Komisijai būtu jāizskata dalībvalstu iespējas ieviest valsts līmeņa garantijas, lai izskaustu 18 gadu vecumu nesasniegušu bērnu bezpajumtniecību. Jāveic novērtējums par to, vai šīs garantijas būtu jāattiecina arī uz cilvēkiem ar funkcionāliem ierobežojumiem.

37.

To, ka mājokļa trūkums ir problēma pati par sevi, nav iespējams uzsvērt par daudz. Vairāk jāpopularizē eksperimenta “Housing First” labie rezultāti; bezpajumtniekiem jāpiedāvā ne tikai mājoklis, bet arī atbalsts, lai risinātu pārējās ar bezpajumtniecību saistītās problēmas.

38.

Sevišķas iniciatīvas un informatīvi pasākumi jāadresē mājokļu īpašniekiem. Apkarojot bezpajumtniecību, par galveno jānosaka cilvēka cieņas princips. Turklāt jāpieņem, ka katrs cilvēks vēlas uzlabot savu situāciju un dot ieguldījumu sabiedrības attīstībā. Īstenojot mājokļu trūkuma profilakses pasākumus, īpaša loma ir mājokļu īpašniekiem. Būtu jārada īpaši stimuli, lai sekmētu mājokļu nodrošināšanu bezpajumtniekiem.

39.

Komiteja norāda, ka vairāk jāpievēršas to darbinieku izglītošanas un tālākizglītības pasākumiem, kuri risina bezpajumtniecības jautājumus. Valstīs, kurās skolu, tieslietu sistēmas, veselības aizsardzības sistēmas, psiholoģiskās aprūpes, sociālo dienestu, kā arī policijas darbinieki ieguvuši speciālo izglītību, vērojami labi panākumi centienos apkarot bezpajumtniecību tās agrīnajā posmā. Plānojot struktūrfondu līdzekļu nākamo piešķiršanas periodu, minētajam nolūkam jāparedz vairāk līdzekļu.

40.

Komiteja uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību veiktā profilakse ir svarīga; tomēr jāpiedāvā arī tūlītēji risinājumi neatliekamos gadījumos. Jābūt pieejamai pagaidu mājvietai. Tomēr nav pieņemami, ka bezpajumtnieki nevar izkļūt ārpus patversmju sistēmas. Dažas valstis izvēlējušās stratēģiju slēgt publiskās bezpajumtnieku patversmes. Tā vietā bezpajumtniekiem jāpiedāvā piemēroti un konkrētām vajadzībām atbilstoši risinājumi. Ļoti svarīgi ir novērst izlikšanu no mājokļa.

41.

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām vairāk jāatbalsta brīvprātīgo darbs sabiedrībā. Bezpajumtniecība ir strukturāla un politiska problēma, kuras risināšanā vajadzīga visu publisko iestāžu apņēmība, tomēr nozīmīga loma ir arī brīvprātīgo sektoram. Turklāt būtu jāpārdomā, kā Eiropas Savienība var sekmēt brīvprātīgo palīgu nozīmes palielināšanu. Eiropas brīvprātīgā darba gadu (2011) jāizmanto kā iespēju uzlabot informētību un pētīt jaunus sadarbības veidus ar brīvprātīgo organizācijām šajā nozīmīgajā jautājumā.

42.

Komiteja ierosina ES līmenī izveidot īpašu finanšu programmu, lai atbalstītu valstu, vietējos un reģionālos centienus bezpajumtniecības apkarošanā un izstrādātu kvalitātes kritērijus. Jāsekmē pieredzes apmaiņa, lai optimizētu līdzekļu ietekmi un izmantošanu. Tāpēc Komiteja iesaka nākamajos ES fondos vairāk ņemt vērā minēto problemātiku.

43.

Komiteja ierosina nodrošināt iespēju vietēji un reģionāli izstrādāt programmas bezpajumtnieku integrācijai sabiedrības un darba dzīvē, ieviešot stimulus darba devējiem pieņemt darbā bezpajumtniekus. Tādā pašā veidā vietējais un reģionālais līmenis var veicināt integrāciju, izmantojot izglītības iniciatīvas ar mērķi radīt bezpajumtniekiem iespēju atrast savu vietu sabiedrībā. Plašāk jāpopularizē šajā jomā gūtā pozitīvā pieredze.

44.

Pasākumi saistībā ar informācijas par bezpajumtniecību sniegšanu un izplatīšanu jāīsteno strukturētākā veidā.

45.

Komiteja ierosina izveidot Eiropas bezpajumtniecības centru. Šādam centram jākļūst par koordinējošu struktūrvienību, kādas šobrīd nav. Tā svarīgākais uzdevums būtu koordinācija, tomēr tas palīdzētu arī zināšanu apmaiņā un kopīgu stratēģiju izstrādē. Komiteja aicina Eiropas Komisiju izskatīt iespējas izveidot šādu iestādi, kurai vēlāk varētu uzticēt pienākumu kartēt bezpajumtniecības situāciju dalībvalstīs. Centra uzdevumam, cita starpā izmantojot labākās prakses apmaiņu, jābūt reformu koordinēšanai un atbalstam dalībvalstīs. Jāatzīmē, ka Kopienas līmeņa centieniem var būt ievērojama pievienotā vērtība, ja tiek izmantota atklātā koordinācijas metode sociālajai aizsardzībai un sociālajai integrācijai.

46.

Komiteja uzskata, ka sieviešu bezpajumtniecība pastāvīgi pieaug, un jāņem vērā tas, ka sievietes bezpajumtnieces ir īpaši neaizsargātas sociālekonomiskajā un nodarbinātības aspektā, kā arī attiecībā uz problēmām, kas joprojām pastāv pakalpojumu pieejamības jomā. Tādēļ šis jautājums dalībvalstīm jārisina īpaši.