52010DC0025

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 5.2.2010

COM(2010)25 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Priekšlikums Kopīgajam ziņojumam par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu 2010. gadā

SEC(2010)98 SEC(2010)99

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Priekšlikums Kopīgajam ziņojumam par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu 2010. gadā

Svarīgākie ieteikumi

Eiropas labklājības sistēmās iekļautie stingrie politikas pasākumi un automātiskie stabilizētāji ir ierobežojuši pēdējo desmitgažu laika lielākās lejupslīdes ekonomisko un sociālo ietekmi. Tomēr patlaban vēl ir grūti pilnībā novērtēt krīzes radītos zaudējumus cilvēkiem. Iespaids uz darba tirgiem un iedzīvotājiem, jo sevišķi uz pašiem neaizsargātākajiem, vēl aizvien tikai atklājas. Savlaicīgu un iedarbīgu politikas reakciju izstrādē un ietekmes izvērtēšanā izšķiroša loma ir investīcijām sociālo tendenču regulārā pārraudzībā un sociālās statistikas stiprināšanā.

Krīze iezīmējusi vērā ņemamas atšķirības ES. Tās mērogs, apjoms un ietekme atšķiras tāpat kā valstu labklājības sistēmu spēja sniegt pienācīgu aizsardzību. Ne visām dalībvalstīm ir pieejami finanšu līdzekļi, lai apmierinātu augošo pieprasījumu, un dažu valstu drošības tīklos sastopami lieli pārrāvumi. Patlaban prioritāte ir šādu pārrāvumu samazināšana.

Vienlaicīgi nepieciešamība ierobežot valsts izdevumu pieaugumu liek uzlabot pasākumu kvalitāti un atsevišķos gadījumos noteikt skaidras prioritātes. Tas nozīmē efektīvāku un iedarbīgāku sociālo integrāciju un sociālo aizsardzību atbilstoši tādu principu kā “pieejams visiem”, atbilstības un ilgtspējības ievērošanai.

Kādu laiku var saglabāties augsts bezdarba līmenis ar ilglaicīgas atstumtības risku. Bezdarba apkarošanai jānorit līdztekus integrētu darba tirgu sekmēšanai. Līdz ar atveseļošanos politikas nozarēm jāgatavo cilvēki nelaist garām darba iespējas, jāpopularizē kvalitatīvas darba vietas un jāizvairās no ilglaicīgas atkarības. Aktīva iekļaušana var apvienot tādus mērķus kā cīņa pret nabadzību, pieaugoša iesaistība darba tirgos un paaugstināta sociālo izdevumu efektivitāte.

Atkārtoti jāpievērš uzmanība gan vecām, gan jaunām nabadzības un atstumšanas formām novecojošās un straujām izmaiņām pakļautās sabiedrībās, kuras ietekmē globalizācija un cilvēku pārvietošanās plūsmas. Nabadzības, jo sevišķi bērnu nabadzības, novēršanai un apkarošanai ir izšķiroša nozīme Eiropas sagatavošanā nākotnei, izvairoties no cilvēkresursu - gan sieviešu, gan vīriešu - izniekošanas.

Krīze ir saasinājusi daudzus nabadzības aspektus, jo īpaši, mājokļa zaudēšanu. Pēdējo desmit gadu gaitā valstu politika, kurai šajā jomā bieži trūkst pienācīgu informācijas un novērtēšanas sistēmu, saskārusies ar pieaugošām pieejamības, bezpajumtniecības, sociālās un mājokļu polarizēšanās problēmām, kā arī ar jauniem mājokļa zaudēšanas veidiem. Pēckrīzes politikās tiek piešķirta būtiska nozīme integrtētām stratēģijām mājokļa zaudēšanas un bezpajumtniecības problēmu risināšanai ar nolūku izveidot vienotas un vides kontekstā ilgtspējīgas sabiedrības.

Ekonomiskās grūtības iedragā garīgo un fizisko veselību un draud pastiprināt nevienlīdzību veselības jomā. Krīzes ietekme atšķiras attiecībā uz sākotnējo stāvokli veselības jomā un dalībvalstu spēju problēmas risināt. Pieaugošais pieprasījums līdztekus nopietniem budžeta ierobežojumiem no jauna uzsver veselības aizsardzības sistēmas efektivitātes nozīmību. Uzdevums ir uzlabot efektivitāti, vienlaicīgi nodrošinot visiem pieeju veselības aprūpei.

Līdz šim pensionāri izjutuši salīdzinoši nelielu ietekmi, lai gan pamatu bažām rada maksājumu samazinājumi dažās valstīs, kurās veco cilvēku vidū vērojami augsti nabadzības rādītāji. Tomēr ļoti iespējams, ka krīze un zemāka pieauguma izredzes skars visu veidu pensiju shēmas un pasliktinās situāciju attiecībā uz novecošanu. Tā kā pensijas arvien vairāk ir atkarīgas no iemaksām, kas saistītas ar mūža laikā nopelnīto, pensiju atbilstība būs atkarīga no darba tirgu spējas sniegt ilgākas un pārticīgākas karjeras iespējas.

Raksturīgā pāreja uz fondētiem uzkrājumiem iezīmē dažas no nākotnes pensiju izmaksām novecojošā sabiedrībā. Tāpat arī šī tendence pakļauj pensiju sistēmas finanšu tirgu iedarbībai. Fondēto shēmu atšķirīgās spējas pārdzīvot krīzi norāda, ka ir nozīme atšķirībām veidos, pārvaldē un investīciju stratēģijās. Nākotnē būtiska būs labāka noguldītāju drošības un pieejamības līdzsvarošana attiecībā pret iespējamajiem ieguvumiem un zaudējumiem.

Krīze ir norādījusi uz politiku koordinācijas nozīmību, izmantojot atvērto koordinācijas metodi sociālās aizsardzības un iekļaušanas jomā (Sociālā AKM), un motivējusi izmantot tās potenciālu pilnībā. Krīzes sociālās ietekmes vienotā pārraudzība norādījusi uz savstarpējas mācīšanās un paraugprakses apmaiņas nozīmību. Tā vairojusi izpratni un palīdzējusi risināt kopējas problēmas.

Atskatoties uz krīzes laikā gūto mācību un uz desmit Lisabonas stratēģijas gadiem, būs nepieciešams sekmēt ilgtspējīgu izaugsmi līdztekus jaunu darba vietu izveidei un sociālajai kohēzijai, kā arī sistemātiski izvērtēt sociālo sasniegumu, tajā skaitā dzimumu līdztiesības, progresu. Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atsumtību (2010. gads) īstajā laikā piedāvā iespēju vēlreiz apstiprināt ES pirms desmit gadiem izteikto apņēmību rīkoties, lai noteicoši ietekmētu nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu.

IEVADS

Stingrajiem politikas pasākumiem un automātiskajiem stabilizētājiem bija būtiska nozīme krīzes sociālo seku mīkstināšanā. Tomēr pilnu krīzes ietekmi cilvēkiem vēl tikai nāksies izjust. Komisija lēš, ka bezdarbs 2010. gadā varētu pārsniegt 10 % un sociālie izdevumi no 2007. gada līdz 2010. gadam varētu pieaugt no 27,5 % līdz 30,8 % no IKP.

Situācijā, kad ir par 5 miljoniem bezdarbnieku vairāk nekā krīzes sākumā, daudzās mājsaimniecībās ir samazinājušies ieņēmumi, kas tās pakļauj nabadzībai un pārmērīgām kredītsaistībām, dažas no mājsaimniecībām zaudējušas savu mājokli. Migranti, jaunāka un vecāka gadu gājuma darba ņēmēji, kā arī līgumdarbinieki, jo sevišķi sievietes, bezdarba ietekmi izjuta jau sākumā, taču tagad tas skar arī citas kategorijas, kas līdz šim bija salīdzinoši pasargātas. Kādu laiku var saglabāties augsts bezdarba līmenis kopā ar ilglaicīga bezdarba un atstumtības risku .

Krīzes izpausmes, apjoms un sekas ES atšķiras. Vienā valstī bezdarba līmenis pieauga no 2,7 % līdz 3,9 %, citā valstī – no 6,0 % līdz 20,9 %. Arī sākotnēji dalībvalstis bija atšķirīgās sociālās situācijās. Nabadzības riska robežas 2008. gadā svārstījās no 9 % līdz 26 %. Valstīs un sociālajās grupās atšķīrās arī sociālā nodrošinājuma sniegtā atbalsta segums un līmenis. Sabiedrības uztvere reaģē uz šīm atšķirībām: 2009. gada jūnijā lielākā daļa izjuta, ka krīze palielinājusi nabadzību, tādu, kuri izjuta būtisku ietekmi, bija diapazonā no 10 % līdz 69 %.

Arī politikas reakcija atšķiras gan mērogā, gan pēc izvēlētajām jomām. Komisija lēš, ka diskrecionāru pasākumu izdevumi svārstās no mazāk nekā 1 % no IKP dažās valstīs līdz vairāk nekā 3,5 % citās. Komisija paredz, ka no 2007. gada līdz 2010. gadam sociālie izdevumi pieaugs par mazāk nekā 1 procentu punktu trīs valstīs un līdz pat 6 procentu punktiem vai vairāk citās četrās valstīs.

Dalībvalstis izmanto Eiropas Sociālo fondu , lai palielinātu atbalstu bezdarbniekiem, saglabātu darba ņēmēju nodarbinātību un palīdzētu visneaizsargātākajiem, kuri saskaras ar strukturāliem šķēršļiem integrācijai darba tirgū. Tās izmantoja ESF elastību, pielāgojot darba programmas, pēc vajadzības veicot tajās izmaiņas, un izmantoja Komisijas ierosināto vienkāršošanu, lai uzlabotu fonda efektivitāti. ESF programmas sniedz arī finanšu atbalstu ilgtermiņa ES sociālās iekļaušanas mērķiem, kas ir atveseļošanās un sociālās kohēzijas pamatā.

Krīze norāda uz vajadzību atbalstīt iedzīvotājus laikā, kad jāievēro ievērojami budžeta ierobežojumi. Tas izvirza priekšplānā ES darba kārtību efektīvākai un iedarbīgākai sociālai iekļaušanai un sociālajam nodrošinājumam , lai panāktu pieejamību visiem, atbilstību un ilgtspējību, kas ir Sociālās AKM ilgtermiņa uzdevums. Īstermiņa rīcībai vajadzētu atbilst strukturālajai reformai, kas nepieciešama sociālās politikas modernizēšanai, tai vajadzētu novērst paliekošu kaitējumu ekonomikai un sabiedrībai un sagatavoties ilgtermiņa uzdevumu, piemēram, novecošanas, risināšanai.

EFEKTĪVAS UN IEDARBĪGAS SOCIĀLĀS IEKĻAUŠANAS POLITIKAS KRĪZES LAIKĀ UN PĒC TĀS

Patlaban bezdarbs ES ir 9,1, % un 2010. gadā tas var pieaugt līdz 10,3 %. Jauniem darba ņēmējiem (20,7 %) un migrantiem (19,1 %) šie rādītāji ir gandrīz divtik augsti. Ienākumu zudums ietekmē visus ģimenes locekļus un jo īpaši bērnus un citus apgādājamos . Jaunus cilvēkus ietekmē arī darba iespēju trūkums. Daudzās valstīs rūpīga pensiju sistēmu izstrādāšana ir palīdzējusi samazināt nabadzības risku vecākiem cilvēkiem . Tomēr krīze apdraud atbilstošu pensiju izstrādi valstīs, kur saglabājas augsts veco cilvēku nabadzības līmenis.

Krīzes ietekmi var izjust arī no darba tirgus tālu stāvošie – neaktīvie vai ilgtermiņa bezdarbnieki. Pat pirms tam mazkvalificētiem darbiniekiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai ar garīgās veselības problēmām, migrantiem, jo īpaši sievietēm, bija ierobežota piekļuve apmācībai un citiem sekmējošiem pakalpojumiem. Darba vietu trūkums un pieaugošais spiediens uz apmācības un nodarbinātības dienestiem var apdraudēt jaunākos pasākumus vispārējas nodarbinātības veicināšanai.

Apmierinoša dzīves līmeņa uzturēšana ir būtiska gan lai nodrošinātu, ka cilvēki dzīvo cilvēka cienīgos apstākļos, gan lai uzturētu viņu nodarbinātību un mācīšanās spējas. Kopumā lielākā eiropiešu daļa var paļauties uz vienu no pašiem efektīvākajiem drošības tīkliem pasaulē. Tomēr pastāv trūkumi.

Bezdarbnieku pabalstu efektivitāte būtiski atšķiras atkarībā no pabalstu seguma, ilguma nosacījumiem un kompensācijas likmes. Bezdarba pabalsti var neattiekties uz jauniem cilvēkiem ar īsu iemaksu vēsturi un dažiem pašnodarbinātajiem, bet nepilnas slodzes vai līgumdarbinieki var saņemt mazākus pabalstus nekā citi darba ņēmēji.

Reforma darba veicināšanas stiprināšanai ir sašaurinājusi atbilstības kritērijus vai samazinājusi tiesību apjomu vai ilgumu. Līdztekus lielākam uzsvaram uz aktivizācijas pasākumiem šīs reformas ir veicinājušas ilgtermiņa bezdarba samazināšanos. Tomēr tās ne vienmēr samazinājušas ilgtermiņa atkarību no pabalstiem . Turklāt, lai gan, arvien lielākam cilvēku skaitam tuvojoties pabalstu beigu termiņam, atsevišķas dalībvalstis, reaģējot uz krīzi, ir pagarinājušas pabalstu piešķiršanas ilgumu un atvieglojušas atbilstības noteikumus, sācis pieaugt spiediens uz pēdējās iespējas shēmām . Tas norāda vajadzību sagatavot uz aktīvas iekļaušanas principiem balstītas visaptverošas risinājumu stratēģijas.

ES ir ļoti atšķirīgs segums un atbilstība attiecībā uz noteikumiem par minimālo ienākumu līmeni . Lielākajā daļā valstu, lai ļautu cilvēkiem izkļūt no nabadzības, nepietiek tikai ar sociālo palīdzību, taču kopumā tā ļauj samazināt nabadzības intensitāti. Jaunākie pasākumi sociālās palīdzības modernizēšanai ir koncentrēti uz finanšu motivāciju strādāt, taču skaidra mehānisma trūkums, ar kura palīdzību kāpināt minimālos ienākumus, bieži vien laika gaitā novedis pie pabalstu atbilstības pasliktināšanās . Visās valstīs jūtama būtiska, lai arī atšķirīga, neuzsākšanas ietekme uz shēmu efektivitāti. Sarežģīti noteikumi, informācijas trūkums, diskrecionārs novērtējums, administratīvas kļūdas un bailes tikt “apzīmogotam” ir daži no iemesliem, ar ko izskaidrojama neuzsākšana. Tādēļ vēl daudz darāms, lai kāpinātu minimālo ienākumu līmeņa shēmu efektivitāti un iedarbību.

Grūtos laikos cilvēkiem ir ļoti būtisks atbilstošs ienākumu atbalsts, bet politikai šiem cilvēkiem jāpalīdz arī piedalīties darba tirgū. Kopumā pēdējos gados ir uzlabojušies gan izdevumi, gan dalība aktīvos darba tirgus pasākumos, tostarp mužīzglītībā . Tomēr, lai visu sasniegtu, tostarp iekļautu mazkvalificētus darba ņēmējus, jaunus un vecākus darba ņēmējus, vientuļos vecākus un tos, kuri atgriežas no kopšanas atvaļinājumiem, migrantus un cilvēkus ar īpašām vajadzībām, vēl daudz darāms. Pieredze liecina, ka ilgtermiņa bezdarbs un neaktivitāte saglabājas vēl ilgu laiku pēc atveseļošanās. Mūsdienīgas sociālā nodrošinājuma shēmas ir nozīmīgs līdzeklis, lai atturētu cilvēkus no pāriešanas pie ilgtermiņa slimības vai invaliditātes pabalstu saņemšanas vai priekšlaicīgas pensionēšanās.

Atbilstoši un individuāli sociālie un nodarbinātības pakalpojumi ir būtiski arī strukturālu šķēršļu pārvarēšanai, lai piedalītos darba tirgū un sabiedrībā. Personīgie, ģimenes vai sociālie kavēkļi, ar kuriem cilvēki saskaras, jārisina ar kvalitatīvu sociālo un veselības pakalpojumu palīdzību.

BEZPAJUMTNIECīBA UN MāJOKļA ZAUDēšANA

Atbilstošu mājokļu deficīts ir sena problēma Eiropas valstu lielākajā daļā. Pēdējo desmit gadu laikā arvien lielākas sabiedriskās politikas rūpes bijušas saistītas ar maksātspējas pasliktināšanos, bezpajumtniecību, sociālo un mājokļu polarizēšanos un jauniem mājokļa zaudēšanas veidiem. Ņemot vērā krīzi un bezdarba pieaugumu, dažas valstis ziņo par pieaugošiem mājokļa kredītu nemaksāšanas un atsavināšanas gadījumiem . Zemi ienākumi un augstas izmaksas sekmē arī pieaugušo izlikšanas gadījumu skaitu. Dalībvalstis ir reaģējušas, veicot pasākumus, lai aizsargātu hipotekāro kredītu ņēmējus, stiprinātu ienākumu atbalstu un uzlabotu apgādi ar sociālajiem un valsts mājokļiem. Dažos gadījumos ir ieviesti mērķpasākumi, piemēram, mājvietas bezpajumtniekiem un energoefektivitātes plāni.

Būtiska dzīves līmeņa un labklājības sastāvdaļa ir mājokļa izmaksas un kvalitāte . 38 % no cilvēkiem uz nabadzības robežas vairāk nekā 40 % no izmantojamajiem ienākumiem tērē par mājokli – tas vairāk kā divas reizes pārsniedz kopējo iedzīvotāju vidējos rādītājus (19 %). Parasti viņi arī dzīvo sliktākos apstākļos nekā pārējā sabiedrības daļa, un 27 % dzīvo pārapdzīvotos mājokļos (ES vidējais rādītājs ir 15 %), un 38 % saskaras vismaz ar vienu mājokļa zaudēšanas problēmu (salīdzinājumā ar 22 %). Jaunākie valstu dati par patversmju apmeklētājiem un cilvēkiem bez konkrētas dzīvesvietas sniedz dažādotu kopainu, taču norāda, ka vairākās valstīs situācija ir pasliktinājusies. Pienācīgs problēmas izvērtējums, kurā būtu ietverti arī cilvēki, kas mitinās nedrošos un nepiemērotos mājokļos, būs veicams pēc vienotas ES metodoloģijas izstrādes.

Teju vai visas dalībvalstis norāda bezpajumtniecību un mājokļa zaudēšanu kā vienu no problēmām un ir pieņēmušas valsts vai vietēja mēroga stratēģijas , ar kuru palīdzību vairot izpratni, uzlabot politikas koordināciju un īstenošanu un noteikt resursus. Tomēr mājokļu stratēģijas saskaras ar vairākiem problēmjautājumiem. Bieži vien ir sarežģīti sadalīt atbildību par politiku un izpildi starp valsts un vietējām iestādēm, pakalpojumu sniedzējiem un NVO. Veiksmīgajās stratēģijās vērojama efektīva pārvaldība līdztekus visu iesaistīto pušu sadarbībai. Tāpat pastāv arī informācijas un novērtēšanas vajadzība. Nesen pieņemtie ES rādītāji par mājokļu izmaksām un zaudējumu ir nozīmīgi, taču daudzās dalībvalstīs vēl aizvien trūkst precīzu un konsekventu datu par bezpajumtniecību. Kopumā mērķi padara stratēģijas efektīvākas, piemēram, bezpajumtniecības novēršana, tās ilguma samazināšana, vissamilzušāko bezpajumtniecības aspektu risināšana, pakalpojumu kvalitātes uzlabošana bezpajumtniekiem vai tādu mājokļu piedāvājums, kuru cilvēki var atļauties.

Mājokļa zaudēšanas iemesli var būt strukturāli (bezdarbs, nabadzība vai atbilstoša un izmaksu ziņā pieejama mājokļa trūkums), personīgi (ģimenes iziršana, slimība), institucionāli (aprūpes perioda vai ieslodzījuma beigas) vai saistīti ar diskrimināciju. Tāpat politikām jāpiemērojas arī mainīgajiem bezpajumtniecības veidiem un jaunām riska grupām, piemēram, cilvēkiem ar zemi atalgotu, sliktas kvalitātes vai periodisku darbu, tostarp jauniem, migrējošiem un mobiliem darba ņēmējiem.

Tādēļ, lai risinātu mājokļa zaudēšanas vai bezpajumtniecības jautājumus, nepieciešama integrēta politika līdztekus finanšu atbalstam indivīdiem, efektīviem noteiktumiem un kvalitatīviem sociālajiem pakalpojumiem , tostarp mājokļa, nodarbinātības, veselības un labklājības pakalpojumiem. Vairāk uzmanības jāvelta sociālo pakalpojumu kvalitātes standartiem un tiem šķēršļiem, ar kuriem bezpajumtnieki saduras, mēģinot šiem pakalpojumiem piekļūt.

Sociālie un valsts mājokļi ir būtiska mājokļu politikas sastāvdaļa un bieži vien galvenais bezpajumtniecības risinājums. Tomēr papildu pieprasījums ir plaši izplatīts. Dažos gadījumos tas skaidrojams ar politikas pārorientāciju uz privātajiem mājokļiem. Neskatoties uz pūlēm uzlabot standartus, mājokļu kvalitāte arvien vēl ir problēmjautājums. Būtiska loma konvereģences reģionos varētu būt ES struktūrfondiem, jo sevišķi ERAF. Samilzušos mājokļa zaudēšanas un bezpajumtniecības jautājumus var risināt vienīgi izmantojot mājokļu un pilsētu atjaunošanas programmas, lai veicinātu ilgtspējīgas kopienas un sociālo dažādību.

Mājokļa zaudēšanas un bezpajumtniecības jautājumu risinošām stratēģijām ir būtiska nozīme sociāli un vides kontekstā ilgtspējīgu ekonomiku izveidē, un tām vajadzētu būt neatņemamai pēckrīzes stratēģiju sastāvdaļai.

VESELīBAS APRūPES IZDEVUMU EFEKTIVITāTES UN IEDARBīBAS UZLABOšANA PASLIKTINāTOS UN STINGRU BUDžETA IEROBEžOJUMU APSTāKļOS

Vēl aizvien ir maz datu par krīzes ietekmi uz veselību , taču pieredze liecina, ka lejupslīde palielina risku garīgajai un fiziskajai veselībai un negatīvas sekas novērojamas pēc ilgāka laika. Veselības stāvokli ietekmē ekonomiskās un sociālās pasliktināšanās apjoms un ilgums. Kad budžeta ierobežojumi apgrūtina pieaugošo veselības aprūpes vajadzību apmierināšanu, var rasties netiešas sekas.

Straujš nedrošības pieaugums ir visu sabiedrību ietekmējošs faktors. Darba vietas nedrošība, restrukturizācija un ilgtermiņa nodarbinātība būtiski ietekmē garīgo veselību un atrodas ciešā saiknē ar tendenci uz pašnāvību, alkohola vai narkotiku atkarību, palielina sirds asinsvadu slimību risku un ietekmē mirstību. Turklāt zemāki ieņēmumi mājsaimniecībā var aizkavēt un nomākt vēršanos pēc palīdzības. Tas norāda uz nepieciešamību veicināt iekļaušanos darba tirgū, lai izvairītos no veselības problēmām.

Visā ES vērojama atšķirīga aina attiecībā uz veselības ietekmi, kas atkarīga no lejupslīdes vēriena un veselības aizsardzības jomas stipruma kā arī labklājības politikām. Dažas no dalībvalstīm, kuras krīze skārusi vissmagāk, ir arī to valstu vidū, kurās ir viena no salīdzinoši sliktākajām situācijām veselības jomā, un kurās ir vismazattīstītākā sociālā un veselības aprūpes politika. Politiskie risinājumi atšķirības palielina. Kamēr dažās valstīs atveseļošanās paketēs ir iekļauti veselības aprūpes izdevumi, citām valstīm veselības aprūpes budžetu nācies samazināt. Valstīm, kurās ir sliktāki vispārējie veselības aprūpes apstākļi un lielākā nevienlīdzība veselības jomā, vērojama arī mazāka objektivitāte attiecībā uz aprūpes pieejamību, un tās aprūpei izdod mazāk līdzekļu. Neatkarīgi no budžeta ierobežojumiem, šīs valstis, iespējams, neiegulda pietiekamus līdzekļus iedzīvotāju veselības nodrošināšanai. Šajās valstīs būtu nepieciešami lielāki vai efektīvāki ieguldījumi veselības aprūpē, tostarp arī aktīvākas informēšanas un novēršanas kampaņas.

Plaša un pieaugoša nevienlīdzība veselības jomā dalībvalstu iekšienē norāda, ka ekonomiskais progress, kas sniedz labāku veselības aprūpi, nav skāris visus vienlīdzīgi. Saslimstība un mirstība, no kuras iespējams izvairīties, ir sabiedrības apgrūtinājums, kas samazina nodarbinātību, ražīgumu un pieaugumu, palielinot spiedienu uz veselības aprūpes budžetu. Veselības jomas nevienlīdzības risināšana liek pievērst uzmanību veselības sociālajiem noteicējiem visās politikas jomās, efektīvai veselības aprūpes sniegšanai un prioritāšu pārskatīšanai. Lai samazinātu nevienlīdzību veselības jomā starp dalībvalstīm, nepieciešams pievērst vairāk uzmanības ietekmei uz veselības aprūpi, izmantojot struktūrfondus visās Eiropas politikas jomās.

Ņemot vērā augošās vajadzības un ierobežoto budžetu, efektivitātes un iedarbības uzlabošana iegūst jaunu, aktuālu nozīmi. Iespējams, ka daudzās dalībvalstīs vēl vairākus gadus saglabāsies budžeta ierobežojumi, kas liks noteikt prioritātes, kā arī rīkoties efektīvi un iedarbīgi. Veselības jomas izdevumi ir vērā ņemami, vidēji ap 9 % no IKP, kas svārstās no 5 % līdz 11 %. Izdevumi vispārīgi atbilst IKP uz vienu iedzīvotāju, bet patiesos izdevumus nosaka sarežģīts faktoru kopums. Būtiskāko strukturālo noteicēju skaitā ir jaunās tehnoloģijas, pieaugošas cerības, sabiedrības novecošana un pieaugoša neveselīga uzvedība.

Veselības aprūpes uzbūve, organizācija un īstenošana atrodas ciešā saiknē ar izmaksu un ieguvumu attiecību , un līdzīgi izdevumu apjomi var sniegt atšķirīgus rezultātus. Tas rosina domāt par potenciāliem ieguvumiem sektorā, kā arī par pamatīgu veselības jomas sociālo noteicēju uzlabošanu. Shēmu atšķirības izdevumu nosacījumos un salīdzinošajā cenās liek izskatīt jautājumus par finansēšanas un nodrošināšanas struktūrām, un politikas prioritātēm (piemēram, novēršana pretstatā ārstēšanai). Veselības aprūpes sektorā rodams arī milzīgs jaunu darba vietu izveides potenciāls, kas ir būtisks stratēģijām, lai atgrieztos pie ilgtspējīgas izaugsmes un nodarbinātības jautājumiem. Kopā ar ilgtermiņa aprūpi tas aptver gandrīz 10 % no kopējās nodarbinātības, un, ņemot vērā novecojošo sabiedrību, pieprasījums pēc veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem turpinās pieaugt.

FINANšU UN EKONOMIKAS KRīZES ILGTERMIņA IETEKME UZ PESIJU SHēMāM

Līdz šim pensionāri izjutuši salīdzinošu mazu ietekmi , jo to absorbējuši pastāvīgie ienākumi un zema inflācija, kā arī pateicoties minimālo pensiju uzlabojumiem pēdējos gados. Izņemot dažas dalībvalstis, paredzams, ka cilvēki, kuri pensionējas patlaban vai to darīs tuvākā nākotnē, arī neizjutīs spēcīgu ietekmi. Tas ir tādēļ, ka pensionāri gūst pamatienākumus no sabiedrības paaudžu solidaritātes shēmām, kuras ir diezgan noturīgas pret īstermiņa cikliskām svārstībām, lai gan, zemākajiem nodarbinātības līmeņiem samazinot iemaksas un summu, kurai uzliek nodokli, tās izjutīs pieaugošu spiedienu. Turklāt atsevišķās valstīs, kurās ir būtiski pensionēšanās ienākumi no fondētām shēmām, izmaksātās pensijas parasti pieder pie noteiktu iemaksu tipa pensijām, kur investīciju risku uzņemas shēma un nevis indivīds. Dažās dalībvalstīs samazinājumi jau tā pieticīgajos pabalstos rada satraukumu, jo vecāku cilvēku nabadzības rādītāji jau iepriekš bija augsti.

Tomēr pensiju sistēmas un to ekonomiskais konteksts mainās - krīzes ilgtermiņa sekas, ja vien tās pienācīgi nerisinātu, varētu nopietnāk apdraudēt nākotnes pensionārus .

Krīze norādījusi uz fondēto shēmu neaizsargātību pret finanšu tirgu nepastāvību un iezīmējusi vajadzību pēc politikas noteicējiem, regulatoriem un pārraudzītājiem, lai veicinātu pārdomātāku cilvēku pensijas uzkrājumu pārvaldību, tādējādi atrodot līdzsvarotu veidu, kā gūt fondēto shēmu sniegto atdevi. Plašais piedzīvoto zaudējumu klāsts un vēl atšķirīgākās šoka absorbcijas spējas skaidri norāda, ka pensiju fondu uzbūves un investīciju stratēģiju atšķirības ir no svara.

No atšķirīgajām ietekmēm ES var mācīties, kā uzlabot fondētās shēmas un kā pensiju noguldītājiem panākt labāku līdzsvaru starp drošību, pieejamību un atdevi . Attiecīgi veidojas jauna darba kārtība par izmaiņām fondētos pensiju fondos un steidzamai jauno obligāto shēmu (piemēram, attiecībā uz drošām pamatiespējām, dzīvesveidu, izmaksu nepārsniegšanu, ikgadējo ienākumu noteikumiem un izmaksas fāzi) nepabeigto daļu pabeigšanai. Iepriekšminētā nodrošināšana būtiski ietekmēs sabiedrības uzticības atjaunošanu fondētajām pensijām. Turklāt krīze likusi saprast, kā pensiju fondi iekļaujami finanšu tirgu stabilizācijas pasākumos. Arī labākai pārvaldei tiks piešķirts Eiropas mērogs.

Būtiski, ka ilgtermiņa novecošanas problēmjautājums ir ieguvis konkrētāku skatījumu. Līdzsvars starp atbilstību un ilgtspējību – pensiju reformas uzdevums desmit gadu garumā – ir pakļauts turpmākām finanšu un ekonomikas krīzes spiedienam. Tagad vecāku darba ņēmēju un sieviešu nodarbinātības rādītāji, kas bija palielinājušies, ir jāaizstāv no pieaugošā bezdarba. Atveseļošanās pasākumu paketes ir nodrošinājušas pamatu ekonomikas izaugsmei, taču tās arī samazinājušas grūti iegūtos sabiedriskos finanšu uzlabojumus, kas paredzēti papildu izdevumiem sabiedrības novecošanas problēmas risināšanai. Šis zaudējums būs jāatgūst.

Nākotnes pensionāri, iespējams, būs vairāk pakļauti finanšu un darba tirgu svārstībām. Paredzams būtisks pieaugums fondētu uzkrājumu nozīmīgumā, jo īpaši noteiktu iemaksu veida, kad investīciju risku parasti uzņemas pensiju uzkrājēji. Līdzīgi arī pensijas no paaudžu solidaritātes shēmām arvien vairāk būs atkarīgas no iemaksām, kas saistītas ar mūža laikā nopelnīto, un, ņemot vērā pašreizējās tendences, pilnu (maksimālo) pensiju būs tiesīgi saņemt tikai tie, kuriem bijis ļoti ilgs darba stāžs un kuri veikuši pārsvarā nepārtrauktas pensiju iemaksas. Īpaši spēcīgi šī tendence skars sievietes. Atbilstība nebūs atkarīga tikai no darba ņēmēju spējas pozitīvi reaģēt uz jauniem darba stimuliem pensiju sistēmās. To nosacīs arī darba tirgus spēja sniegt pietiekamas iespējas ilgākam un nepārtrauktam darba mūžam .

Reformu pasākumi, kurus ieviesusi lielākā daļa dalībvalstu, lai nodrošinātu ilgtspējīgākas pensiju sistēmas, ir ļoti būtisks solis, taču tas vēl jāpaplašina, lai nodrošinātu atbilstošu pensiju pabalstu sniegšanu. Lai to sasniegtu, cilvēkiem nāksies strādāt vairāk un ilgāk. Neskatoties uz pensiju reformām, būs nepieciešami turpmāki pasākumi, lai kāpinātu darba tirgu sniegumu, kā arī plašāks pensiju ienākumu avotu spektrs.

Sadarbībā ar EPK Sociālās aizsardzības komiteja (SAK) gatavojas atkārtoti izvērtēt pēdējos desmit gados sasniegto pensiju reformu jomā, ņemot vērā krīzes ieviestās korekcijas, kā arī akcentētos uzdevumus nodrošināt atbilstošas un ilgtspējīgas pensijas lēnākas izaugsmes un straujākas novecošanas apstākļos.

PāRVALDīBA

Kopš krīzes sākuma Komisija un SAK ir iesaistījusies kopīgā krīzes sociālās ietekmes pārraudzībā , norādot uz konstatētajām sociālajām problēmām un jauniem politikas pasākumiem. Ar šo uzdevumu tika iepazīstināta Padome un paredzēta padziļināta īpašu sociālās politikas problēmjautājumu izpēte , piemēram, minimālā ienākuma shēmas un fondētas pensijas. Tas sniedzis jaunas savstarpējās mācīšanās un paraugprakses apmaiņas iespējas, kā arī vairojis izpratni par kopīgiem uzdevumiem.

Nepieciešamība rīkoties nekavējoties daudzām dalībvalstīm likusi pastiprināt spēju konstatēt sociālās problēmas un pastiprināt sadarbību starp sociālajiem un institucionālajiem dalībniekiem. Dalībvalstis, izmantojot administratīvos datus un īpašus pārraudzības rīkus, tostarp jaunus apsekojumus, ir paplašinājušas zināšanu bāzi par krīzes sociālo ietekmi. Tika veikti pasākumi ES sociālo apsekojumu savlaicīguma uzlabošanai.

Valstis, kurās jau sen pastāv pārvaldības kārtība un prakse , varējušas izmantot ieinteresēto personu piesaistes un mobilizācijas sniegtās iespējas. Bieži vien sociālajiem partneriem bijusi būtiska nozīme darba tirgus īslaicīgu pasākumu izstrādē un īstenošanā, lai noturētu cilvēkus darba vietās. Vietējās iestādes un NVO visā Eiropā saskārās ar pieaugošu pieprasījumu pēc sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem, bieži vien pašām nonākot savu ienākumu samazināšanas priekšā. Šo dalībnieku sadarbība un koordinācija ir sniegusi vērtīgu ieguldījumu.

2009. gada septembrī SAK pieņēma ziņojumu - “ Growth, Jobs and Social Progress in the EU ”, kurā redzams, ka pēdējos desmit gados izaugsmes sniegtie ieguvumi nav sadalīti vienlīdzīgi un ka nabadzība un sociālā atstumtība lielākajā daļā ES valstu aizvien vēl ir nozīmīga problēma, lai gan Eiropā vērojamas būtiskas atšķirības. Tādēļ nepieciešams sistemātisks sociālo seku, tostarp dzimumu līdztiesības, novērtējums. Šajā saistībā ir būtiski stiprināt Sociālo AKM, kāpinot efektivitāti un atpazīstamību.

2010. gads - Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību palīdzēs radīt jaunus stimulus, vairojot izpratni, stiprinot partnerattiecības un piesaistot jaunus dalībniekus. Paredzams, ka ES vēlreiz apstiprinās pirms desmit gadiem izteikto apņēmību rīkoties, lai noteicoši ietekmētu nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu.