2.9.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 259/31

—

norāda, ka minoritāšu valodas un valodu daudzveidība Eiropā pozitīvi ietekmē gan sociālo un kultūras jomu kopumā, gan arī iedzīvotājus un attiecīgo sabiedrību konkrēti, un tas savukārt ļauj sekmēt radošumu un inovāciju kultūras mantojuma vērtību popularizēšanā, tādējādi dodot labumu arī tautsaimnieciskajai attīstībai;

—

uzsver, ka Eiropā pieaug izpratne par minēto jautājumu. Par to liecina arī ES tiesību attīstība, jo sevišķi Lisabonas līgums, kurā noteikts, ka respekts pret kultūru un valodu lielo daudzveidību ir viens no galvenajiem Eiropas kultūras mantojuma aizsardzības un pilnveidošanas elementiem, kā arī Pamattiesību harta, ar kuru aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, pamatojoties uz valodu vai piederību kādai nacionālai minoritātei;

—

norāda uz to, ka RK ir būtiska nozīme, jo tā ir asambleja, kuras ietvaros var apkopot un izplatīt paraugpraksi visu vēsturisko lingvistisko minoritāšu atbalstam, aizsargājot un attīstot minoritāšu valodas un plašākā nozīmē — katras lingvistiskās minoritātes kultūru kā Eiropas kultūras daudzveidības izpausmi;

—

visbeidzot pauž cerību, ka Komisija un Padome vairāk apzināsies nepieciešamību nodrošināt stabilāku juridisko pamatu, kas ļautu izstrādāt konkrētu un attiecīgi finansētu politiku lingvistisko minoritāšu atbalstam.

Ziņotājs

Luciano CAVERI kgs (IT/ALDE) Aostas ielejas autonomā apgabala padomes loceklis

1.

vispirms un galvenokārt norāda uz to, ka Eiropas Savienībā ir daudz vēsturisku lingvistisko un nacionālo minoritāšu (tās sauc arī par autohtonām jeb tradicionālām minoritātēm), kas runā valodās, kuras atšķiras no attiecīgās valsts valodas;

2.

atgādina, ka visās Eiropas Savienības dalībvalstīs vietējām un reģionālajām pašvaldībām saskaņā ar subsidiaritātes principu ir aizvien lielāka nozīme kultūru un valodu daudzveidības aizsargāšanā un veicināšanā, piemēram, visu līmeņu un veidu izglītībā, kultūras dzīvē un plašsaziņas līdzekļos, kā arī reģionālās attīstības jomā;

3.

uzsver, ka minoritāšu valodas un valodu daudzveidība Eiropā pozitīvi ietekmē gan sociālo un kultūras jomu kopumā, gan arī iedzīvotājus un attiecīgo sabiedrību konkrēti, un tas savukārt ļauj sekmēt radošumu un inovāciju kultūras mantojuma popularizēšanā, tādējādi dodot labumu arī tautsaimnieciskajai attīstībai;

4.

norāda, ka pēdējās desmitgadēs ir aizvien vairāk juridisko instrumentu tā dēvēto minoritāšu valodu aizsardzībai un attīstībai, izmantojot starptautiskās tiesības, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1992. gada “Deklarācija par to personu tiesībām, kas pieder pie nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām mazākumgrupām” un daudzās deklarācijas, konvencijas un ieteikumi, ko pieņēmusi UNESCO savas pastāvēšanas laikā, tostarp visnesenākā, 2005. gadā pieņemtā “Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu”;

5.

sevišķi atzinīgi vērtē nozīmīgo lomu, kāda valodu politikas jomā vienmēr ir bijusi Eiropas Padomei, un īpaši norāda uz 1992. gada “Eiropas Reģionālo un mazākumtautību valodu hartu”, kurai ir būtiska nozīme, un 1995. gada “Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”;

6.

norāda arī uz nesen pieņemto Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 2010. gada 18. marta rezolūciju “Minoritāšu valodas — reģionālās attīstības priekšrocība” (301/2010), kurā izklāstīts šo valodu pozitīvais ieguldījums reģionālajā attīstībā;

7.

uzsver, ka Eiropā arvien pieaug izpratne par minētajiem jautājumiem. Par to liecina arī ES tiesību attīstība, jo sevišķi Lisabonas līgums, kurā noteikts, ka respekts pret kultūru un valodu lielo daudzveidību ir viens no galvenajiem Eiropas kultūras mantojuma aizsardzības un pilnveidošanas elementiem, kā arī Pamattiesību harta, ar kuru aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, pamatojoties uz valodu vai piederību kādai nacionālai minoritātei;

8.

secina, ka vēl pirms šāds juridiskais pamats aizsardzības sistēmu ļāva nostiprināt dažādas ES iestādes jau bija atzinušas ar aizsardzību saistīto aspektu esamību spēkā esošo līgumu principos (Kopienas tiesību aktu kopums); tas skaidri apstiprinājās paplašināšanās laikā, kad ES iestādes, citstarp pamatojoties uz minēto jautājumu attīstību apliecinošu interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā, līdztekus Kopenhāgenas kritēriju izpildei pieprasīja aktīvus politikas pasākumus lingvistisko minoritāšu aizsardzībai;

9.

tomēr uzsver: lai gan tiesību attīstība ļauj nodrošināt lielāku aizsardzību, bez šaubām, ievērojot katras dalībvalsts konstitucionālos principus, tas vēl nav pietiekams juridiskais pamats, lai Komisija izveidotu vēsturiskajām lingvistiskajām minoritātēm paredzētu budžeta pozīciju;

10.

uzsver, ka dažādas iestādes, tostarp arī RK, iegulda darbu, lai saglabātu daudzvalodību politiskajā un administratīvajā darbā, piemēram, pakāpeniski ieviešot minoritāšu valodu lietojumu, kā liecina nolīgumi ar Spāniju un Apvienoto Karalisti;

11.

pozitīvi vērtē Komisijas sadarbību ar dažādām organizācijām, kas Eiropas Savienībā atbalsta lingvistiskās minoritātes, un norāda uz nozīmīgo darbu, ko veic Valodu daudzveidības veicināšanas tīkls (NPLD – Network to Promote Linguistic Diversity), uz sadarbību ar Eiropas Mazāk izplatīto valodu biroju (EBLUL) pirms tā likvidēšanas un ar Mercator tīklu. Minētās struktūras daudzus gadus nodarbojušās ar minoritāšu valodu un to kultūras jautājumiem;

12.

piekrīt, ka ar daudzām ES programmām (piemēram, MEDIA, “Kultūra”, MVU atbalsta pasākumi, struktūrfondi, jaunu tehnoloģiju izstrāde) jau ir finansēti pasākumi lingvistisko minoritāšu atbalstam, dažreiz ņemot vērā politikas pasākumus plašā ģeogrāfiskā mērogā, piemēram, stratēģija Donavas reģionam vai Alpu konvencija (kuras ietvaros ir darbojusies grupa “Kalnu reģioni”);

13.

kā negatīvu aspektu min to, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2008. gadā veikto pētījumu, palielinoties valodu skaitam Eiropas Savienībā, valodu daudzveidības atbalstam paredzētais finansējums ir samazinājies;

14.

norāda uz to, ka RK ir būtiska nozīme, jo tā ir asambleja, kuras ietvaros var apkopot un izplatīt paraugpraksi visu vēsturisko lingvistisko minoritāšu atbalstam, aizsargājot un attīstot minoritāšu valodas un plašākā nozīmē — katras lingvistiskās minoritātes kultūru kā Eiropas kultūras daudzveidības izpausmi;

15.

aicina Eiropas Komisiju turpināt lingvistiskās daudzveidības veicināšanu, dažādi atbalstot valodu, tostarp minoritāšu vai reģionālo valodu, mācīšanu;

16.

aicina ES iestādes veicināt šādu valodu izmantošanu ES iestāžu tiešajā saskarsmē ar iedzīvotājiem, lai arī tādējādi apliecinātu ES atbalstu tās vēsturiskajām lingvistiskajām minoritātēm; minētais īpaši attiecas uz ES tīmekļa vietnēm un paziņojumiem tiešsaistē;

17.

mudina arī vietējās un reģionālās demokrātiskās pārvaldes iestādes izmantot informācijas kampaņas, lai vietējos iedzīvotājus un citu Eiropas reģionu iedzīvotājus iepazīstinātu ar lingvistisko minoritāšu tiesībām un kultūras bagātību un daudzveidību pašu kopienā;

18.

aicina Komisiju atbalstīt reģionālā un vietējā līmeņa iestādes, kas Eiropā nodarbojas ar izglītošanas jautājumiem, un nodrošināt tām materiālus un instrumentus, piemēram, tādus skolotāju apmācības pasākumus, kas pielāgoti katras valodu kopienas vajadzībām;

19.

iesaka minoritāšu vai reģionālās valodas pilnībā ņemt vērā ES politikā, programmās un horizontālajās prioritātēs, bet jo sevišķi audiovizuālajā, visu līmeņu izglītības, kultūras un valodu apguves jomā, kā arī teritoriālās sadarbības, reģionālās attīstības, tūrisma nozares un jauniešu apmaiņas programmu politikā;

20.

ierosina Komisijai un tātad Padomei nākamajā plānošanas periodā reģionālās politikas ietvaros minoritātes un reģionālās valodas pienācīgi ņemt vērā nākamajā pētniecības pamatprogrammā, programmās “Kultūra” un MEDIA, kā arī visās kultūras, izglītības un apmācības programmās, it sevišķi rīcības programmā mūžizglītības jomā; tas pats attiecas uz tādām jomām kā struktūrfondi, Digitālā programma un uz visu, kas skar iedzīvotāju un viņu piederības kopienu potenciāla izmantošanu;

21.

norāda Komisijai, ka tās rīcībā jābūt vispārējam un regulāri aktualizētam pārskatam (izmantojot arī Euromosaic pētījumu pārskatīšanu) par dažādiem pasākumiem vēsturisku lingvistisko minoritāšu atbalstam. Šāda pārskata mērķis būtu arī uzsvērt apmaiņas un savstarpējas iepazīšanas iespējas, lai sekmētu spēcīgu kultūras kohēziju, kas iekļaujas kopējā Eiropas integrācijas procesā, kurā arī reģionālajām un minoritāšu valodām ir liels ieguldījums “Eiropas mozaīkas” veidošanā;

22.

visbeidzot pauž cerību, ka Komisija un Padome vairāk apzināsies nepieciešamību nodrošināt stabilāku juridisko pamatu, kas ļautu izstrādāt konkrētu un attiecīgi finansētu politiku lingvistisko minoritāšu atbalstam;

23.

iesaka dalībvalstīm, kuras pieņem galvenos lēmumus valodu politikas jautājumos, pievērst īpašu uzmanību valodu daudzveidībai to teritorijā un uzsvērt vēsturisko lingvistisko minoritāšu nozīmi, apzinoties, ka kultūras mantojuma un visu citu lingvistisko minoritāšu pārstāvēto vērtību (vēsture, valoda un kultūras mantojums) atzīšana var sekmēt mierīgu līdzāspastāvēšanu un eiropeiskās identitātes bagātināšanu.