18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/4

—

uzskata, ka ir jāpalielina vietējo un reģionālo pašvaldību loma ES vides politikas veidošanā. To līdzdalība garantē labāku īstenošanu un iesaisti. Inovatīvas metodes daudzlīmeņu pārvaldības īstenošanā, tostarp izveidoto sadarbības tīklu un forumu pielietošana, veicinās vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdalību. Kā atsauci šajā sakarā var minēt Pilsētu mēru paktu, un šo koncepciju var attiecināt uz citām galvenajām ES vides politikas jomām;

—

aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespējas kopīgi rīkot ikgadēju forumu, kas pievērstos reģionālām un vietējām problēmām un risinājumiem saistībā ar ES vides tiesību aktu piemērošanu konkrētās jomās, un aicina Eiropas Parlamentu iesaistīt RK ENVE komisiju attiecīgajās ENVI komitejas diskusijās ar Eiropas Komisiju par Eiropas vides tiesību aktu īstenošanu;

—

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērots iekšējais kompetenču sadalījums un ieviestas pienācīgas procedūras konsultācijām, izveidojot vertikālas “jautājumu grupas”, kurās ietilptu valstu pārvaldes iestāžu un reģionālo un vietējo pašvaldību apvienību eksperti, kas kopīgi darbotos visā politiku izstrādes ciklā;

—

atbalsta vides pārbaužu vispārējas un saistošas pamatsistēmas izveidi. Minēto pārbaužu saturu un formu būtu jānosaka ar valsts līmeņa regulējumu, to plašāk izstrādājot vietējā un reģionālā līmenī, balstoties uz pamatprincipiem, kas noteikti ES un zemākā pārvaldes līmenī;

—

uzsver, ka 7. VRP būtu nozīmīgs pīlārs turpmākajai stratēģijai “ES 2020”, turklāt tā ir vajadzīga, lai precizētu stratēģijas ietekmi uz vides politiku. VRP jāizvirza skaidri mērķi un jānosaka izpildes termiņi, kā arī jāsaglabā kopēja tematiska augsnes aizsardzības stratēģija, kuras mērķis būtu pieņemt pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību.

Ziņotāja

:

Basingstoke un Deane padomes locekle Paula Baker kdze (UK/ALDE)

Atsauces dokuments

:

Prezidentvalsts Spānijas pieprasījums izstrādāt atzinumu.

1.

atzinīgi vērtē iespēju piedalīties “Labāku vides politikas instrumentu” un 7. Vides rīcības programmas izstrādāšanā, ņemot vērā, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaši svarīga loma vides politikas veidošanā un reālu rezultātu sasniegšanā;

2.

īpaši pozitīvi vērtē izcilo darbu vides jomā, ko jau veikušas daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības, un rosina arī turpmāk darboties tikpat sekmīgi;

3.

atzīst, ka pastāv šķēršļi, kas kavē efektīvu īstenošanu. 2008. gadā 23,5 % (481) no visiem ES tiesību aktu pārkāpumiem bija saistīti ar vides jomu (1), kas norāda uz sistemātisku kaitējumu videi un uz konkurences izkropļojumiem;

4.

vēlas šajā atzinumā uzsvērt iespējas, kā veicināt vides aizsardzības efektivitāti visos pārvaldības līmeņos un visos politiku izstrādes posmos.

5.

uzskata, ka ir jāpalielina vietējo un reģionālo pašvaldību loma ES vides politikas veidošanā. To līdzdalība garantē labāku īstenošanu un iesaisti. ES vides politikā būtu jāpiemēro RK daudzlīmeņu pārvaldības koncepcija, un būtu jāpaplašina izmēģinājumprojektu iestrādnes saistībā ar trīspusējiem līgumiem starp ES, valstu un vietējo līmeni (2). Tas sekmētu patiesi kopīgu atbildību starp dažādiem pārvaldības līmeņiem, lai sasniegtu vajadzīgos rezultātus;

6.

uzskata, ka inovatīvas metodes daudzlīmeņu pārvaldības īstenošanā, tostarp izveidoto sadarbības tīklu un forumu izmantošana, veicinās vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdalību, nevis tikai ES tiesību aktu vienkāršu ieviešanu, ko veic dalībvalstis. Ir daudz piemēru Eiropas reģionos un pilsētās, kur vietējā līmenī veic vērienīgus pasākumus arī gadījumos, kad tie netiek veikti dalībvalsts līmenī, tāds piemērs ir “Vietējā programma 21”, ko izstrādāja pēc 1992. gada pasaules samita. Kā atsauci šajā sakarā var minēt Pilsētu mēru paktu;

7.

aicina Eiropas Komisiju izvērtēt, vai šo koncepciju var attiecināt uz citām galvenajām ES vides politikas jomām, piemēram, bioloģisko daudzveidību, atkritumu un ūdens resursu apsaimniekošanu, trokšņu un gaisa piesārņojumu, zemes izmantošanu, izmantojot integrētu pieeju un starpnozaru koordināciju;

8.

pauž nožēlu, ka, kaut gan vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir skaidri uzdevumi vides aizsardzības jomā, ES vides likumdošana ir vērsta uz dalībvalstīm un paredz noteikt “kompetento iestādi” (retos gadījumos “kompetentās iestādes”), un piemin sadarbību tikai izņēmuma kārtā (3);

9.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas plānos attiecībā uz vides tiesību aktu īstenošanas uzlabojumiem trūkst uzsvara uz pasākumiem, lai atbalstītu labu pārvaldību vietējā un reģionālā līmenī (4);

10.

norāda, ka Lisabonas līguma 11. pants Eiropas iestādēm paredz ciešāku dialogu un konsultācijas. Vietējās un reģionālās pašvaldības uzskata, ka šī jaunā norma sniedz iespējas palielināt to lomu ES politikas veidošanā. Turklāt subsidiaritātes principa piemērošanā tiek iekļauts vietējais un reģionālais līmenis, un Subsidiaritātes protokola 5. pants nosaka, ka visām likumdošanas iniciatīvām jāpievieno novērtējums attiecībā uz dalībvalstīs ieviešamo normatīvo aktu finansiālo slogu un ietekmi, tostarp reģionālās likumdošanas jomā;

11.

uzskata, ka Eiropas Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā būtu jāiekļauj vietējais un reģionālais līmenis, ieviešot teritoriālās ietekmes analīzi kā standarta praksi;

12.

aicina Eiropas Parlamentu un Padomi, ieviešot grozījumus un izmaiņas normatīvo aktu priekšlikumos, kam var būt tālejoša ietekme uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, veikt ietekmes novērtējumus tāpat kā attiecībā uz sākotnējiem priekšlikumiem;

13.

uzsver, ka vides tiesību aktu īstenošanai bieži ir vajadzīgi ievērojami administratīvi un finanšu resursi, atbilstīga un īpaša kompetence un politiskā griba. Ietekmes uz vietējām un reģionālām institucionālajām struktūrām apzināšana var palīdzēt pamatot nozīmīgāku finansiālu stimulu un Eiropas un valstu atbalsta nepieciešamību;

14.

uzskata, ka Eiropas Komisijai nepieciešami kopīgi instrumenti, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu pietiekamus resursus noteikto mērķu īstenošanai;

15.

norāda, ka ir nepieciešama labāka saziņa starp visiem pārvaldības līmeņiem visos politikas izstrādes posmos; jāveic ieguldījumi, lai attīstītu informācijas sistēmas un interneta rīkus, kas nodrošina informācijas pārredzamību sabiedrībai un publiskajām iestādēm. Ziņošanas slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām var samazināt ar IKT palīdzību, neietekmējot tiesību aktu piemērošanu;

16.

iesaka valstu vides ministrijām izveidot vertikālas “jautājumu grupas”, kurās ietilptu valstu pārvaldes iestāžu un reģionālo un vietējo pašvaldību apvienību eksperti, kas kopīgi darbotos visā politiku izstrādes ciklā;

17.

vēlas, lai visos Eiropas reģionos tiktu aktīvi veicināta ES programma LIFE+, ar mērķi sekmēt inovatīvu darbību vietējā līmenī un palielināt “Vides politikas un pārvaldības” virziena ietekmi un redzamību;

18.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu izveidot pastāvīgus īstenošanas tīklus, kuros iesaistīsies Komisijas un dalībvalstu pārstāvji (5). Dalībvalstu kontaktpunkti būtu jāatbalsta ar valstu īstenošanas darba grupām, kurās piedalās vietējie un reģionālie administratori;

19.

aicina nekavējoties pievērsties priekšlikuma direktīvai par iespējām vērsties tiesā par jautājumiem saistībā ar vides jomu, ko Eiropas Parlaments apstiprināja 2004. gadā, virzībai Padomē. Tas ļautu pilnībā nodrošināt Orhūsas konvencijas īstenošanu un sekmētu vides tiesību aktu labāku un saskaņotāku piemērošanu;

20.

aicina nodrošināt informācijas apmaiņu starp tiesu sistēmām jautājumos par ES vides tiesību aktu neievērošanu un pārkāpumiem;

21.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu ieviest vispārēju un saistošu satvaru vides pārbaužu jomā, izveidot Kopienas vides inspekciju un stiprināt Eiropas Savienības tīklu vides tiesību aktu ieviešanai un īstenošanai (IMPEL) (6). Saistošs instruments vides pārbaužu jomā var mazināt negodīgu konkurenci starp ES reģioniem un pilsētām, ko rada atšķirīgi pārbaužu režīmi, kā arī nodrošināt standartizētas juridiskās darbības. Tomēr šāda instrumenta detalizēti aspekti un pārbaužu saturs jānosaka valstu līmenī un jāizstrādā vietējā un reģionālajā līmenī, pamatojoties uz Eiropas Savienības un zemākos pārvaldes līmeņos noteiktajiem vispārīgajiem principiem;

22.

atkārto savu ieteikumu paplašināt IMPEL tīklu, iekļaujot tajā vietējo un reģionālo līmeni visās dalībvalstīs, lai veidotu spēcīgus valstu IMPEL tīklus, ar mērķi plašāk atspoguļot IMPEL darbības rezultātus (7).

23.

atzinīgi vērtē Reģionālās politikas ĢD un Vides ĢD nesen kopīgi veikto darbu, lai nodrošinātu vides prasību pilnīgu ievērošanu Reģionālās politikas ĢD darbībā, un uzskata, ka šāda saskaņotība ir vajadzīga visās struktūrvienībās. Stratēģijā “ES 2020” ietvertā visaptverošā programma ir atbalstāma, taču tai ir vajadzīga spēcīga teritoriālā dimensija;

24.

uzsver, ka politiku atbilstība un ietekme uz vidi jāņem vērā ES budžeta pēc 2013. gada un visa ES kohēzijas un lauksaimniecības finansējuma pārskatīšanā;

25.

uzsver, ka pastāv pretrunas starp dažādiem vides likumdošanas elementiem. Piemēram, atkritumu daudzuma samazināšana būtu jāregulē gan direktīvā par atkritumiem, gan direktīvā par produktiem. Vienkāršošana, kas vērsta uz skaidru, nepārprotamu un uz rezultātiem orientētu likumdošanu, padarīs attiecīgos tiesību aktus mērķtiecīgākus, pieņemamākus un labāk piemērojamus;

26.

uzsver, ka Eiropas Komisijai, kad tā izstrādā vai pārskata Eiropas tiesību aktus, būtu jāapspriežas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. To vērtīgā pieredze var palīdzēt savlaicīgi atklāt neatbilstības ar citām politikām vai iespējamo negatīvo ietekmi un palielināt tiesību aktu efektivitāti;

27.

aicina atvieglot noteikumus attiecībā uz tirgus izkropļojumiem gadījumos, kad šādi noteikumi rada šķēršļus “zaļam” publiskajam iepirkumam;

28.

uzsver, ka likumdošanai, kas risina ietekmes uz vidi cēloņus, ir izšķirīga nozīme, lai sasniegtu vides jomā izvirzītos mērķus un nodrošinātu konsekvenci attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību saistībām. Piemēram, vietējās un reģionālās pašvaldības nevar ietekmēt transportlīdzekļu emisiju standartus, taču tām jāpilda ES noteiktie gaisa kvalitātes mērķi;

29.

rosina izmantot uz tirgu balstītus instrumentus, kas pilnībā atspoguļo attiecīgās preces vai pakalpojuma kopējās izmaksas, nodrošinot tā aprites cikla ietekmes uz vidi redzamību patērētājam iegādes brīdī un uzsverot ražotāja atbildību.

30.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērots iekšējais kompetenču sadalījums un ieviestas pienācīgas procedūras konsultācijām ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Laba sadarbība, īpaši, iesaistot “transponēšanas darba grupas”, kurās ietilpst valstu, reģionālā un vietējā līmeņa administrācijas pārstāvji, veicina savstarpējo sapratni un tiesību aktu sekmīgu īstenošanu (8).

31.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību īpaši nozīmīgo lomu vides datu vākšanā. Lai nodrošinātu, ka ES vides stāvokli raksturojošie ziņojumi un rādītāji ir atbilstīgi, efektīvi un uzticami, ir vajadzīgs pareizs pienākumu sadalījums, resursi un informācijas aprite starp vietējām pašvaldībām, reģioniem un dalībvalstīm;

32.

atbalsta funkciju pārredzamību, īpaši starp tām struktūrvienībām, kuras piemēro ES vides tiesību aktus, un tām, kuras nodrošina vides pakalpojumus vai infrastruktūru un telpisko plānošanu.

33.

aicina valstu un reģionālās vides ministrijas un aģentūras, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, izstrādāt pamatnostādņu dokumentus, tai skaitā konkrētus priekšlikumus instrumentiem, kritērijus un veidlapas procedūrām, kuras būs jāievieš vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Vienlaikus šīm iestādēm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai sekmētu sadarbību starp tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām Eiropas Savienībā, kuras saskaras ar līdzīgām vides problēmām;

34.

atbalsta paraugprakses apmaiņu starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tostarp attiecībā uz to, kā pārvarēt ar informācijas pieejamību un valodu atšķirībām saistītās problēmas.

35.

pauž atzinību tām iestādēm, kuras rosina un iesaista iedzīvotājus kopīga ilgtermiņa redzējuma veidošanā par dzīves kvalitātes uzlabošanu savās teritorijās, pievēršoties vides, sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem;

36.

aicina veicināt atbalstu izglītībai un pētniecībai, lai stiprinātu saikni starp iedzīvotājiem un viņu apkārtējo vidi. Iedzīvotājiem trūkst pilnīgas izpratnes par vides nozīmi viņu dzīvē (9). Vietējās un reģionālās pašvaldības kā iedzīvotājiem tuvākais pārvaldes līmenis var sekmēt apziņas veidošanu visu vecumu iedzīvotāju vidū;

37.

uzskata, ka iestādēm jāievieš procedūras informācijas izplatīšanai, vēlams, ar interneta starpniecību, un jāīsteno Orhūsas konvencija (10) par iespējām vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem, iesaistot iedzīvotājus ES vides politikas īstenošanas uzraudzībā vietējā līmenī un veidojot atbilstošus instrumentus līdzdalības demokrātijas un vietējā līmeņa līdzdalības veicināšanai;

38.

uzskata, ka VEA un IVN direktīvas ir galvenie instrumenti vides politikas veidošanai vietējā un reģionālā līmenī un sabiedrības līdzdalības veicināšanai (11), lai nodrošinātu, ka vietējās zināšanas tiek ņemtas vērā, taču vienlaikus atzīmē ar izmaksām un prasmēm saistītos aspektus;

39.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot vienkāršotus un saskaņotus publiskos vides uzraudzības mehānismus, kas atvieglotu tiesību aktos noteikto prasību izpildi un sekmētu publiskās pārvaldes iestāžu un pārvaldāmo attiecības, pamatojoties uz efektivitātes, pārskatāmības un dalītas atbildības principiem.

40.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības iekļaut vides aspektus visās darbības jomās, piemēram, atbalstot vietējos “zaļos” uzņēmumus ar riska kapitāla, “biznesa eņģeļu” un mikrokredītu palīdzību, kā arī veicināt “zaļos” publiskos iepirkumus;

41.

rosina vietējās un reģionālās pašvaldības veikt t.s. “zaļos iepirkumus”, proti, iepirkumus, kas nekaitē videi. Publiskais iepirkums veido 16 % no ES iekšzemes kopprodukta, un tam jānodrošina cik vien iespējams labvēlīga ietekme uz vidi, tāpēc atzinīgi vērtējama nesen izveidotā tīmekļa vietne “Green Public Procurement” (“Videi draudzīgs publiskais iepirkums”) (http://ec.europa.eu/environment/gpp);

42.

aicina pilnībā izmantot izmaksu atgūšanas iespējas, ko paredz Ūdens pamatdirektīvas 9. pants (jo tas veicinātu ūdens taupību un efektīvu izmantošanu) un Pamatdirektīvas par atkritumiem 14. pants, lai padarītu vides izmaksas redzamākas lietotājam, un rosina šādus ekonomikas instrumentus paredzēt arī turpmākajos priekšlikumos;

43.

aicina cieši saskaņot plānošanu (tostarp ilgtspējīgu telpisko plānošanu) ar ražošanu un izplatīšanu, vienlaikus ievērojot pastāvošās valstu plānošanas sistēmas, lai veicinātu uz zemām oglekļa emisijām vērstu attīstību, ilgtspējīgu ražošanu, resursu efektīvu izmantošanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu un tādā veidā radītu videi draudzīgas darbavietas un sekmētu ilgtspējīgu attīstību, vienlaicīgi mazinot negatīvu ietekmi uz vidi un sabiedrības veselību;

44.

aicina, izstrādājot turpmāko vides pārvaldības politiku pierobežas reģioniem un savstarpēji robežojošiem apgabaliem ar kopīgām upēm, robežupēm vai citiem robežūdeņiem, vietējā līmenī efektīvāk pielietot partnerības programmas, piemēram, Eiroreģionu programmu, lai ietekmētu stāvokli blakus valstī un lai izstrādātu un īstenotu kopīgas vides aizsardzības programmas.

45.

aicina Eiropas Komisiju īstenot proaktīvāku pieeju, lai sekmētu RK ieguldījumu politiku izstrādāšanā jau agrīnos posmos, pieprasot perspektīvas atzinumus;

46.

pauž apņēmību turpināt sākto sadarbību ar Eiropas Komisiju, lai novērtētu noteiktu priekšlikumu ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām (teritoriālās ietekmes novērtējumi), izmantojot šajā procesā RK specializētos tīklus, RK subsidiaritātes uzraudzības tīklu un “ES 2020” uzraudzības forumu.

47.

pauž apņēmību iestrādāt atzinumos vietējā un reģionālā pārvaldības līmeņa speciālistu sniegto pieredzi. Tajā ietilpst mērķtiecīgas konsultācijas ar RK specializētajiem tīkliem, RK subsidiaritātes uzraudzības tīklu un “ES 2020” uzraudzības forumu, kā arī uzklausīšanas sanāksmes, kurās piedalās vietējo un reģionālo pašvaldību apvienības un galvenās ieinteresētās personas.

48.

uzsver, ka Lisabonas līgums, ar kuru ir noteikta obligāta apspriešanās ar RK, ir palielinājis RK lomu lēmumu pieņemšanā ES klimata pārmaiņu politikas jomā, un atzinīgi vērtē Lisabonas līgumā noteikto prasību par atkārtotu apspriešanos, ja tiesību akta sākotnējais priekšlikums, par ko Komiteja sniegusi atzinumu, likumdošanas procesā ir būtiski grozīts, tādējādi sniedzot iespēju RK izstrādāt pārskatītus atzinumus;

49.

vēlas pastiprināt sadarbību ar Eiropas Parlamentu un Padomi kopīgajā likumdošanas darbā par vides tematiku. Eiropas Parlamenta ENVI komiteja varētu apsvērt kopīgas uzklausīšanas sēdes un uzaicināt RK ziņotājus iepazīstināt ar galvenajiem RK atzinumiem. Dalībvalstis varētu uzaicināt RK sistemātiski piedalīties neformālajās vides ministru Padomes sanāksmēs (12).

50.

aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespējas kopīgi rīkot ikgadēju forumu, kas pievērstos reģionālām un vietējām problēmām un risinājumiem saistībā ar ES vides tiesību aktu piemērošanu konkrētās jomās, piemēram, ūdens resursi vai bioloģiskā daudzveidība, trokšņi, gaiss vai atkritumu apsaimniekošana;

51.

aicina Eiropas Parlamentu iesaistīt RK ENVE komisiju attiecīgajās ENVI komitejas diskusijās ar Eiropas Komisiju par Eiropas vides tiesību aktu īstenošanu;

52.

aicina attīstīt “Eiropas zaļās galvaspilsētas” balvu un uzsver savu vēlmi piedalīties balvas piešķiršanas žūrijā. Šajā nolūkā ierosina:

53.

uzskata, ka 6. VRP ir bijusi nozīmīga loma ES pašreizējā vides acquis sasniegšanā un ka ir vajadzīga 7. VRP.

54.

uzsver, ka 7. VRP stiprinātu IAS un būtu nozīmīgs pīlārs turpmākajai stratēģijai “ES 2020”, kas satur biežas atsauces uz “zaļu izaugsmi” un pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, kurā resursi tiek izmantoti efektīvi. 7. VRP ir vajadzīga, lai konkretizētu, ko nozīmē minētie termini, un precizētu to ietekmi uz vides politiku;

55.

norāda, ka 7. VRP sniegs labumu uzņēmumiem, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām, nodrošinot strukturētu ilgtermiņa plānošanas sistēmu, tostarp attiecībā uz lieliem ieguldījumiem infrastruktūrā;

56.

atzīmē, ka vides politikai jābūt integrētai visās politikas jomās, un to nevar panākt tikai ar īpašu tiesību aktu pieņemšanu;

57.

pauž bažas, ka nespēja pieņemt jaunu VRP, beidzoties 6. VRP (kas bija pirmā VRP ar tiesiski saistoša instrumenta statusu), varētu liecināt par politiskas gribas trūkumu jomā, kas ir atzīta par vienu no iedzīvotāju galvenajām rūpēm.

58.

pauž nožēlu, ka 6. VRP nav sniegta skaidra norāde uz Reģionu komiteju, un aicina, lai daudzlīmeņu pārvaldības princips vides jomā kļūtu par 7. VRP būtisku elementu;

59.

uzskata, ka 7. VRP ir ilgtermiņa stratēģisks plānošanas dokuments, kurā būtu jānosaka skaidri mērķi un izpildes grafiki, jāpāriet no relatīviem uz absolūtiem mērķiem (piemēram, CO2 uz vienu iedzīvotāju) attiecībā uz noteiktiem videi nelabvēlīgiem faktoriem un skaidri jāformulē vides jomā sasniedzamie rezultāti, balstoties uz 2010. gada SOER ziņojumu (13);

60.

uzskata, ka 7. VRP īstenošanas procesā ir jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras, kā arī politiskās un administratīvās rīcības jomas;

61.

uzskata, ka tajā būtu jāiekļauj fundamentāls pārskats par datu vadību un jānodrošina precīzs darbības rezultātu salīdzinājums un pilnīgāka izpratne attiecībā uz paraugpraksi;

62.

uzskata, ka 7. VRP uzdevums būtu veicināt turpmāku tirgus instrumentu izmantošanu apvienojumā ar regulējumu. 6. VRP sekmēja ekonomikas instrumentu izmantošanu resursu efektivitātes uzlabošanai un ietekmes uz vidi mazināšanai. Šī pieeja atvieglo finansiālo slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un sekmē īstenošanu;

63.

vēlas, lai 7. VRP būtu paredzēts, ka reģioni un pilsētas no 2013. gada var tieši izmantot finanšu resursus, ko rada siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, lai finansētu vietējās programmas cīņai ar klimata pārmaiņām;

64.

rosina, lai tai būtu ilglaicīga perspektīva, vismaz līdz 2020. gadam, jo patlaban mums jāplāno līdz 2050. gadam, iekļaujot termiņa vidusposma novērtējumu un uzraudzību, kā arī skaidrus ceļvežus ar starpposma mērķiem;

65.

aicina nodrošināt sistēmisku pieeju resursu efektivitātes jomā, iekļaujot konkrētus mērķus un izpildes grafikus attiecībā uz absolūtiem kvantitatīviem samazinājumiem dabas resursu izmantošanā, un pieņemt jaunu IKP definīciju, ņemot vērā ietekmi uz vidi;

66.

īpaši aicina saglabāt saiknes starp dažādām politikas jomām, kā arī integrēt vides mērķus un prasības dažādās nozarēs, piemēram, attiecībā uz zemes izmantojumu un pilsētu plānošanu, mobilitāti pilsētās, lauksaimniecību, mežsaimniecību, trokšņiem, gaisa piesārņojumu un veselību;

67.

aicina integrēt vides mērķus svarīgākajās budžeta jomās, piemēram, lauku attīstības un lauksaimniecības jomā;

68.

atzīmē, ka 75 % ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un tās rada 75 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, taču pilsētas ir arī izglītības, pētniecības un inovācijas centri. 7. VRP ir vajadzīga skaidra pilsētvides dimensija, kā arī mehānisms pilsētu iesaistīšanai un spēju veicināšanai.

69.

norāda, ka augsnes degradācija apdraud ES mērķu sasniegšanu tādās jomās kā klimats, nodrošinātība ar pārtiku un bioloģiskā daudzveidība. Tāpēc kopējai tematiskai augsnes aizsardzības stratēģijai, kas ietvertu mērķi pieņemt pamatdirektīvu par augsnes aizsardzību, arī turpmāk vajadzētu būt vienam no 7. VRP elementiem.