18.1.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 15/23

—

šajā sakarā uzsver, ka publiskā un privātā sektora partnerība nav līdzeklis, lai īstermiņā nodrošinātu finansējumu, bet uz to ir jāraugās no attīstības cikla perspektīvas, proti, sākot no plānošanas, projektēšanas un finansēšanas līdz pat īstenošanai un darbībai, ņemot vērā to, ka projekta kopējās izmaksas ir atkarīgas no tā kopējā ilguma, kas reizēm var sasniegt pat 30 gadus;

—

uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerība ne vienmēr ir piemērotākais risinājumus un pirms katra projekta, publiska pakalpojuma vai jauninājuma īstenošanas ir jāapsver, vai partnerība ar privāto sektoru sniegs pievienoto vērtību;

—

uzskata, ka Komisijai būtu pāragri izstrādāt regulējumu par pakalpojumu koncesijām. Ja Komisija tomēr nolemtu iekļaut pakalpojumu koncesijas publiskā iepirkuma direktīvas darbības jomā, ļoti svarīgi ir, lai regulējums būtu pēc iespējas vienkāršāks un elastīgāks. Šādā gadījumā regulējumam būtu jālīdzinās direktīvā par būvdarbu koncesijām iekļautajam regulējumam un nekādā gadījumā ne noteikumiem par pakalpojumu līgumu slēgšanu.

Ziņotāja

:

Värmland apgabala padomes locekle Catarina Segersten Larsson (SE/PPE)

Atsauces dokuments

:

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana”

COM(2009) 615 galīgā redakcija

1.

atzinīgi vērtē ES un dalībvalstu īstenotos vērienīgos ekonomikas atveseļošanas plānus, kuru mērķis ir stabilizēt finanšu sektoru un ierobežot finanšu un ekonomikas krīzes negatīvo ietekmi uz iedzīvotājiem un reālo ekonomiku, taču vēlētos arī uzsvērt vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalības lielo nozīmi;

2.

uzskata arī, ka, cenšoties veicināt saimniecisko aktivitāti, publiskā un privātā sektora partnerība paver plašas iespējas infrastruktūras projektu īstenošanai, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai un inovācijai;

3.

šajā sakarā uzsver, ka publiskā un privātā sektora partnerība nav līdzeklis, lai īstermiņā nodrošinātu finansējumu, bet uz to ir jāraugās no attīstības cikla perspektīvas, proti, sākot no plānošanas, projektēšanas un finansēšanas līdz pat īstenošanai un darbībai, ņemot vērā to, ka projekta kopējās izmaksas ir atkarīgas no tā kopējā ilguma, kas reizēm var sasniegt pat 30 gadus;

4.

uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerība ne vienmēr ir piemērotākais risinājumus un pirms katra projekta, publiska pakalpojuma vai jauninājuma īstenošanas ir jāapsver, vai partnerība ar privāto sektoru sniegs pievienoto vērtību;

5.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rūpīgi pārbaudīt sabiedriskās infrastruktūras finansēšanai paredzētās pārrobežu izpirkumnomas sistēmas, kurās tās, iespējams, jau piedalās vai kurās tās nākotnē vēlētos iesaistīties, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem un nopietnu ietekmi uz to budžetiem;

6.

atzīmē, ka finansēšanas iespējas dalībvalstīs ir atšķirīgas. Piemēram, dažās dalībvalstīs vietējās pašvaldības var aizņemties līdzekļus un veikt lielus ieguldījumus. Komiteja uzskata — tā kā priekšnosacījumi ir atšķirīgi, publiskā un privātā sektora partnerību var veidot tikai noteiktos gadījumos, lai panāktu publisko finanšu efektīvāku pārvaldību un varētu ātrāk īstenot apjomīgus projektus;

7.

uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerība var būt efektīvs risinājums, lai veiktu publiskos ieguldījumus, taču lēmuma pieņemšanai par to, kura metode attiecīgajam projektam, publiskam pakalpojumam vai jauninājumam ir vispiemērotākā, ir jābūt vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Pirms uzsākt publiskā un privātā sektora partnerību, svarīgi ir novērtēt, kurš sadarbības partneris vai sadarbības partneru grupa patiešām spēs uzņemties dažāda veida risku;

8.

ir pārliecināta, ka struktūrfondi vai Eiropas Investīciju banka ar zināmiem nosacījumiem var nodrošināt līdzekļus, ko varētu izmantot, lai atbalstītu publiskā un privātā sektora partnerības projektus;

9.

piekrīt viedoklim, ka publiskā un privātā sektora partnerība var sekmēt klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanu un veicināt izaugsmi un nodarbinātību Eiropas rūpniecībā un publiskajā sektorā;

10.

uzsver, ka noteikti jāpaplašina mazo un vidējo uzņēmumu iespējas iesaistīties publiskā un privātā sektora partnerībā, jo tieši šie uzņēmumi (par to gan bieži aizmirstam) var veicināt ekonomikas izaugsmi un stabilu nodarbinātību ilgtermiņā;

11.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var vislabāk novērtēt, kā publiskie pakalpojumi būtu jāfinansē. Komiteja atzīmē, ka vietējām pašvaldībām un reģioniem ir dažādi uzdevumi, proti, tās veic gan ārējās saimnieciskās darbības organizāciju, vadību un pārraudzību, gan vada pašu īstenotos pasākumus. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāizvirza skaidri mērķi, kas atbilst sabiedrības interesēm, jānosaka, kādai jābūt sniegto pakalpojumu kvalitātei un cenai, un jāpārrauga atbilstība izvirzītajiem mērķiem;

12.

atzīmē, ka pašlaik partnerības jēdzienu interpretē daudz plašāk nekā tas sākotnēji bija paredzēts, un tāpēc ierosina publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu turpmāk interpretēt šaurāk, skaidri nosakot, ka šāda partnerība nozīmē ilgtermiņa sadarbību, riska dalīšanu un nozīmīgas finansiālas saistības. Komiteja tāpēc uzskata, ka ļoti svarīgi ir precīzāk definēt publiskā un privātā sektora partnerības jēdzienu, lai nodrošinātu atbilstošas debates par Kopienas turpmākajām iniciatīvām;

13.

uzskata, ka svarīgi ir izveidot starptautisku atbalsta un pieredzes apmaiņas sistēmu, jo publiskā un privātā sektora partnerībā īstenoto projektu skaits arvien palielinās. Komiteja arī stingi uzsver, ka apstākļi dalībvalstīs ir atšķirīgi un partnerība nebūs veiksmīga, ja tās koncepciju neizstrādās, ņemot vērā vietējos un reģionālos apstākļus. Tāpēc dalībvalstīs būtu jāsniedz atbalsts un jāpaplašina zinātība;

14.

uzskata: ja ES līmenī izveidos īpašu struktūru vai grupu, tajā noteikti jābūt pārstāvētām arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām un Reģionu komitejai jānodrošina iespēja izvēlēties vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjus;

15.

uzskata — tā kā partnerība nozīmē finansiālas saistības ļoti ilgā termiņā, īstenojot pasākumus, kas saistīti ar lieliem ieguldījumiem, vienmēr uzmanība jāvelta tam, lai līdzekļu neatmaksāšana neradītu lielas grūtības vietējām un reģionālajām pašvaldībām un privātiem uzņēmumiem. Komitejas viedoklis ir, ka ES struktūrfondu līdzekļi var būtiski sekmēt publiskā un privātā sektora partnerību. Komiteja uzskata, ka Eiropas Investīciju bankai būtu jāvelta arvien lielākas pūles, lai radītu priekšnosacījumus veiksmīgai un novatoriskai publiskā un privātā sektora partnerībai;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas apņēmību ES līmenī nodrošināt, ka, piešķirot publisko līgumu slēgšanas tiesības un publiskās koncesijas, tiek ievēroti Līgumā nostiprinātie principi, piemēram, pārredzamības, iespēju vienlīdzības, proporcionalitātes un savstarpējas atzīšanas princips;

17.

Komisija varētu darīt vēl vairāk, lai publiskā iepirkuma likumā ņemtu publiskā un privātā sektora partnerattiecību iespējas;

18.

uzskata, ka tā nevar paust pamatotu viedokli par ES dalību uzņēmumos, kas ir privāttiesību subjekti, vai tiešiem ieguldījumiem īpašos projektos, pirms nebūs saņēmusi papildu norādes un skaidrojumus, un ka ir nepieciešams veikt novērtējumu par subsidiaritātes principa ievērošanu;

19.

uzskata, ka Komisijai būtu pāragri izstrādāt regulējumu par pakalpojumu koncesijām. Ja Komisija tomēr nolemtu iekļaut pakalpojumu koncesijas publiskā iepirkuma direktīvas darbības jomā, ļoti svarīgi ir, lai regulējums būtu pēc iespējas vienkāršāks un elastīgāks. Šādā gadījumā regulējumam būtu jālīdzinās direktīvā par būvdarbu koncesijām iekļautajam regulējumam un nekādā gadījumā ne noteikumiem par pakalpojumu līgumu slēgšanu;

20.

norāda, ka turpmākā attīstība publisko un privāto partnerību jomā nedrīkst ierobežot iespējas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām atrast darbu; minētais atbilst arī Eiropas Kopienu Tiesas tiesu praksei.