(1)

Eiropas Savienībai nav saskaņotu noteikumu vai vienotas prakses attiecībā uz izcelsmes marķējumu Savienībā, izņemot dažus konkrētus gadījumus lauksaimniecības nozarē.

(2)

Šī regula jāpiemēro ievestajiem rūpniecības ražojumiem, izņemot zvejniecības un akvakultūras produktus, kas minēti 1. pantā Padomes 1999. gada 17. decembra Regulā (EK) Nr. 104/2000 par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopējo organizāciju (2), kā arī izņemot pārtikas produktus, kas minēti 2. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (3).

(3)

Jau pašlaik vairāki Savienības uzņēmumi brīvprātīgi izmanto izcelsmes marķējumu.

(4)

Savienības noteikumu trūkums un atšķirības starp dalībvalstīs spēkā esošajām sistēmām attiecībā uz konkrētu ražojumu izcelsmes valsts norādi ir radījušas situāciju, ka virknē nozaru vairākumā gadījumu uz ražojumiem, kas ievesti no trešām valstīm un izplatīti Savienības tirgū, vispār nav norādīta informācija par šo ražojumu izcelsmes valsti vai arī šī informācija ir maldinoša. Šīs atšķirības arī rada situāciju, ka importa plūsmas no trešām valstīm tiek virzītas uz konkrētām ievešanas vietām Savienībā, kuras eksportētājvalstij ir vispiemērotākās.

(5)

Rezultāti, kas gūti Komisijas un galveno ieinteresēto pušu (ietverot ražotājus, importētājus, patērētāju asociācijas, arodbiedrības) apspriedēs par ES regulas izstrādes iespējamību izcelsmes marķējuma reglamentēšanai, liecina, ka kopumā Savienībaspatērētāji uzskata, ka izcelsmes marķējums ir ļoti nozīmīgs patērētāju informēšanai saistībā ar drošību un sociālajiem un vides aspektiem.

(6)

Savienības iedzīvotāji uzskata, ka Eiropas līmeņa regulējums izcelsmes marķēšanas jomā ir cieši saistīts ar viņu veselības un drošības aizsardzību.

(7)

Lisabonas programmā ES ir noteikusi sev mērķi pilnveidot Savienības ekonomiku, cita starpā uzlabojot Savienības rūpniecības konkurētspēju pasaules ekonomikā, savukārt stratēģijai “Eiropa 2020” ir jābūt orientētai uz šo nepieciešamību uzlabot konkurētspēju; attiecībā uz dažām patēriņa preču kategorijām konkurētspēja var būt atkarīga no uzskata, ka šo preču ražošana ES nodrošina kvalitāti un augstu ražošanas standartu ievērošanu.

(8)

Savienības līmeņa noteikumi par izcelsmes marķējumu uzlabotu gan Savienības uzņēmumu, gan vispārējo Savienības ekonomikas konkurētspēju, ļaujot iedzīvotājiem veikt apzinātu izvēli.

(9)

Izcelsmes marķējuma ekonomiskā nozīmība tirdzniecībā un, patērētājiem pieņemot lēmumus, ir to citu galveno tirdzniecības partneru atzītā prakse, kuri ir ieviesuši obligātās prasības par izcelsmes marķējumu. Savienības eksportētājiem ir jāpilda šīs prasības un uz ražojumiem, kuri paredzēti izvešanai uz šiem tirgiem, jāmarķē to izcelsmes valsts.

(10)

Ir bijuši vairāki negadījumi veselības un drošības ziņā, kurus izraisījuši ražojumi, kas ES ievesti no trešām valstīm. Skaidra izcelsmes norāde nodrošinās ES iedzīvotājiem vairāk informācijas un ļaus labāk kontrolēt savu izvēli, tādējādi viņiem tiks dota iespēja izvairīties no neapzinātas, iespējams, apšaubāmas kvalitātes produktu iegādes.

(11)

Dalībvalstu muitas iestādēm vajadzētu veikt robežkontroles un pārbaudes saistībā ar šīs regulas īstenošanu, piemērojot kopīgu saskaņotu procedūru, lai samazinātu administratīvo slogu.

(12)

Lai nodrošinātu šīs regulas efektivitāti un tikai neliela administratīvā sloga rašanos tās īstenošanas rezultātā, kā arī maksimālu elastību Savienības uzņēmējiem, šai regulai vajadzētu būt saskaņā ar “ražots” shēmām, kas jau pastāv visā pasaulē.

(13)

Uz Savienību un tirdzniecības partneriem jāattiecina vienlīdzīgi nosacījumi, ieviešot līdzvērtīgus tiesību aktus, ar kuriem arī ierobežos kļūdainus vai maldinošus izcelsmes apliecinājumus konkrētām ievestām precēm.

(14)

Atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū (4), patērētāji var piešķirt tirgus vērtību informācijai par preces ģeogrāfisko izcelsmi. Atbilstīgi minētajai direktīvai, ja, vadoties pēc kļūdainas vai maldinošas informācijas par preces ģeogrāfisko izcelsmi, patērētājs nopērk ražojumu, kuru tas pretējā gadījumā nebūtu pircis, var rasties negodīga komercprakse. Šajā direktīvā nav teikts, ka jānorāda informācija par preču ģeogrāfisko izcelsmi, un tajā nav definēts izcelsmes jēdziens.

(15)

Izcelsmes marķējuma shēma ļautu patērētājiem identificēt produktus ar sociālajiem, vides un drošības standartiem, kurus parasti saista ar izcelsmes valsti.

(16)

Tādējādi kopīgas izcelsmes definīcijas izstrāde marķēšanas nolūkiem, marķēšanas noteikumu izstrāde un kopīgu kontroles noteikumu izstrāde radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, atvieglotu patērētāju izvēli attiecīgajās nozarēs un samazinātu maldinošu izcelsmes apliecinājumu apjomu.

(17)

Izcelsmes marķējuma ieviešana var sekmēt to, lai Savienības augstie standarti kalpotu Savienības rūpniecībai, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem , kuri bieži iegulda ievērojamas pūles savu ražojumu kvalitātē un arī saglabā tradicionālās un amatniecības darbavietas un ražošanas metodes, bet kurus arī būtiski ietekmē globālā konkurence, kuras apstākļos nav noteikumu ražošanas metožu diferencēšanai . Tas arī palīdzēs aizsargāt Savienības rūpniecības reputāciju, ko grauj neprecīzi izcelsmes apliecinājumi. Tādējādi uzlabotā pārredzamība un patērētājiem sniegtā informācija par preču izcelsmi palīdzēs sasniegt Lisabonas programmas un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus.

(18)

Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT 1994) IX pantā noteikts, ka PTO locekļi var pieņemt un piemērot normatīvos aktus, kas attiecas uz ievesto preču marķējumiem, īpaši lai aizsargātu patērētājus no krāpnieciskām vai maldinošām norādēm.

(19)

Noteikumi par izcelsmes marķēšanu arī sniedz efektīvu aizsardzību pret viltojumiem un negodīgu konkurenci, tādējādi palielinot Padomes Regulas (EK) Nr. 1383/2003 (2003. gada 22. jūlijs) par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (5), efektivitāti un nodrošinot nozīmīgu papildinstrumentu Savienības ražošanas aizsardzībai un veicināšanai.

(20)

Saskaņā ar nolīgumiem starp Eiropas Kopienu, ▐ Turciju un EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm no šīs regulas darbības jomas ir nepieciešams izslēgt ražojumus, kuru izcelsmes valstis ir minētās valstis.

(21)

Savienības nepreferenciālas izcelsmes noteikumi ir paredzēti Padomes Regulā (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (6), un to īstenošanas noteikumi ir paredzēti Komisijas Regulā (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko paredz īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (7). Ir ieteicams paļauties uz šiem izcelsmes noteikumiem, lai šīs regulas vajadzībām noteiktu ievesto preču izcelsmi. Tādas koncepcijas izmantošana, kura tirdzniecības dalībniekiem un pārvaldēm ir labi zināma, vienkāršotu tās ieviešanu un īstenošanu. Nepreferenciālas izcelsmes noteikumi būtu jāpiemēro visiem nepreferenciālas tirdzniecības politikas mērķiem. Būtu jāizvairās no deklarāciju un dokumentu dublēšanas.

(22)

Lai ierobežotu rūpniecības, tirdzniecības un pārvaldes slogu, izcelsmes marķēšanai vajadzētu būt obligātai tajās nozarēs, kurās Komisija pēc iepriekšējas apspriešanās konstatējusi pievienoto vērtību. Būtu jāparedz ▐ atbrīvojums attiecībā uz konkrētiem ražojumiem tehnisku ▐ iemeslu dēļ vai gadījumos, kad izcelsmes marķējums šīs regulas vajadzībām nav nepieciešams citu iemeslu dēļ. Šāds atbrīvojums jo īpaši attiecas uz tām precēm, kuras izcelsmes marķējums varētu bojāt, vai arī uz konkrētām izejvielām.

(23)

Būtu jāparedz, ka to datu apmaiņu par preču izcelsmi, kurus kompetentās iestādes sagatavojušas un/vai pārbaudījušas pārbaužu laikā, var veikt, tostarp, ar iestādēm, citām personām un organizācijām, kurām dalībvalstis uzticējušas izpildi atbilstīgi Direktīvai 2005/29/EK. Būtu jāņem vērā personas datu aizsardzība, komercnoslēpumi un rūpnieciskie noslēpumi, un profesionālā un administratīvā konfidencialitāte.

(24)

Saskaņā ar 291. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) normas un vispārīgus principus attiecībā uz dalībvalstu kontroles mehānismiem, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu, paredz iepriekš, pieņemot regulu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Līdz brīdim, kad būs pieņemta šāda jauna regula, turpina piemērot Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (8) , izņemot regulatīvo kontroles procedūru, kura nav piemērojama .

(25)

Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģētus aktus atbilstīgi LESD 290. pantam, lai noteiktu gadījumus, kad tā vietā, lai marķētu preces, būtu pieļaujams marķējumu izvietot uz iepakojuma vai kad tehnisku iemeslu dēļ nav iespējams vai nav nepieciešams veikt preču marķēšanu, kā arī pieņemt pasākumus, lai paredzētu citus noteikumus, kas var būt nepieciešami, ja preces neatbilst minētajai regulai, vai lai atjaunotu tās pielikumu, ja ir mainījies vērtējums par to, vai konkrētajā nozarē ir nepieciešams izcelsmes marķējums.

(26)

Precēm, kas ir ceļotāju personīgajā bagāžā personiskai lietošanai tādā daudzumā, uz kādu attiecas atbrīvojums no muitas nodokļa, un ja nav norādes par to, ka preces ir komerciālas satiksmes daļa, spēkā esošo regulu nepiemēro. Jāparedz, ka arī pārējos gadījumus, uz kuriem attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 1186/2009 (2009. gada 16. novembris), ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem (kodificēta versija) (9), var izslēgt no šīs regulas darbības jomas, izmantojot īstenošanas noteikumus,

—

noteiktu sīki izstrādātu izcelsmes marķējuma modeli un kārtību;

—

izveidotu tādu terminu sarakstu visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, kuri skaidri liecina par to, ka preces izcelsmes valsts ir valsts, kas norādīta marķējumā;

—

noteiktu gadījumus, kuros kopīgi izmantotie saīsinājumi nekļūdīgi norāda izcelsmes valsti un ir izmantojami šīs regulas vajadzībām.

—

noteiktu gadījumus, kuros preces nevar vai tās nevajag marķēt tehnisku iemeslu dēļ;

—

noteiktu citus noteikumus, kuri var būt vajadzīgi, ja tiek konstatēts, ka preces neatbilst šīs regulas prasībām;

—

atjauninātu šīs regulas pielikumu gadījumos, kad ir mainījies vērtējums par to, vai konkrētajā nozarē ir nepieciešams izcelsmes marķējums.

—

uz tām nav izcelsmes marķējuma;

—

izcelsmes marķējums neatbilst preču izcelsmei;

—

izcelsmes marķējums ir nomainīts vai noņemts, vai kā citādi aizskarts, izņemot gadījumus, kad bijusi nepieciešamība to labot saskaņā ar šā panta 3. punktu.