29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 141/5

—

atzīmē, ka augsta dzīves kvalitāte jānodrošina, ievērojot planētas turpmākajai izdzīvošanai nozīmīgus ekoloģiskos ierobežojumus  (1), un šo pūliņu mērķim jābūt veidot sociāli vienotu un taisnīgu sabiedrību, kurā visu tās locekļu un grupu nozīme un devums var izpausties visefektīvākajā veidā un kurā paredzēti stimuli un atbalsta pasākumi, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī sekmētu tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību;

—

uzsver, ka īpaši nozīmīgs elements ir atbilstoši finansēta ES kohēzijas politika, kas aptver visus Eiropas reģionus un sekmēs jaunās stratēģijas īstenošanu, un neatbalsta ieceri, veidojot jauno ES budžetu, struktūrfondus nodot dalībvalstu kompetencē vai atteikties no kohēzijas politikas reģionālās dimensijas;

—

atzīmē, ka ES kohēzijas politikas jomā izveidota efektīva daudzlīmeņu pārvaldības struktūra struktūrfondu programmu īstenošanai, un uzskata, ka jaunajā stratēģijā jāizmanto šīs jau izveidotās partnerības struktūras, lai novērstu pastāvošo pārvaldības struktūru nepilnības. Pārvaldības struktūru tieša pielāgošana ES kohēzijas politikas reģionālajām programmām ir daudz efektīvāks līdzeklis, lai nodrošinātu vienotas politikas veidošanu;

—

aicina lēmējus ES līmenī noteikt, ka īpaši svarīgs uzdevums ir palielināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju, nenodarot kaitējumu videi, lai ES kļūtu par virzītājspēku centieniem izveidot stabilu un ilgtspējīgu pasaules ekonomiskās attīstības pamatu. Tas, jo īpaši, nozīmē, ka ir jārāda piemērs, ieguldījumi galvenokārt jāveic tādās jomās kā jaunas un videi nekaitīgas tehnoloģijas, pētniecība un izstrāde, tai skaitā enerģijas ražošana, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, energoefektivitātes paaugstināšana, ilgtspējīga ražošana un patēriņš, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un platjoslas komunikāciju infrastruktūra attālās iedzīvotāju kopienās, un jāveicina vides aizsardzība un saglabāšana. Minētās programmas īstenošanā svarīga nozīme ir Eiropas universitātēm, pētniecības centriem un MVU (2). Lai minēto mērķi sasniegtu, Eiropas ekonomikā jāveic strukturālas pārmaiņas, tai skaitā jākoordinē makroekonomikas politika un jāīsteno aktīva nodarbinātības politika, tādējādi sekmējot virzību uz videi nekaitīgu tautsaimniecības attīstību.

Ziņotāja

:

Christine Chapman kdze (UK/PSE), Velsas Nacionālās asamblejas locekle

1.

atbalsta ieceri izstrādāt stratēģiju, kas pēc 2010. gada aizstās pašlaik īstenoto Lisabonas stratēģiju, un uzskata, ka stratēģijas virzība ir jāmaina un Eiropas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija un Lisabonas stratēģija ir jāapvieno; Komiteja atzinīgi vērtē faktu, ka saistībā ar jaunās stratēģijas apspriešanu Komisija 24. novembrī publicējusi dokumentu, kurā tā apņemas radīt cilvēkiem iespējas integrējošā sabiedrībā un veidot konkurētspējīgu, savstarpēji saistītu un videi nekaitīgāku ekonomiku, taču pauž nožēlu, ka Komisija nav izstrādājusi tālejošāku un visaptverošāku redzējumu, kā mainīt stratēģijas prioritātes un virzību, lai Eiropā veidotu ilgtspējīgu, sociāli taisnīgu un vienotu sabiedrību;

2.

uzsver, ka pašlaik īstenotajā Lisabonas stratēģijā pietiekama uzmanība nav veltīta ES vietējo un reģionālo pašvaldību lielajai nozīmei stratēģijas īstenošanā un vietējo iedzīvotāju informēšanā par to, un vēlreiz norāda uz Baltajā grāmatā par daudzlīmeņu pārvaldību minēto ieteikumu novērst šo trūkumu jaunajā stratēģijā;

3.

norāda, ka daudzas reģionālās un vietējās pašvaldības neizprot pašlaik īstenotās Lisabonas stratēģijas vispārējo mērķi, un šo trūkumu var novērst, jaunajā stratēģijā izvirzot skaidrus mērķus un efektīvi informējot par tiem vietējos iedzīvotājus;

4.

pauž nožēlu, ka Lisabonas stratēgija, kurai bija jāsekmē Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izveide, nav bijusi pietiekami efektīva, lai uzlabotu kopīgo ekonomikas pārvaldību ES līmenī un labāk saskaņotu dalībvalstu ekonomikas politiku; Komiteja pauž īpašu nožēlu par to, ka pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos daudzas dalībvalstis Eiropas vienotajā tirgū nerīkojas saskaņoti, bet īsteno ekonomikas politiku, ievērojot vienīgi nacionālās intereses;

5.

rosina skaidri formulēt jaunās stratēģijas vispārējo mērķi, īpašu uzmanību veltot visu ES iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai un labklājības paaugstināšanai. Būtiski šo pūliņu elementi ir nodarbinātība un materiālā labklājība, taču, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par dzīves kvalitāti un labklājību, jāņem vērā arī citi faktori, tai skaitā sociālie un ekoloģiskie apstākļi, kādos cilvēki dzīvo (3);

6.

atzīmē, ka augsta dzīves kvalitāte jānodrošina, ievērojot planētas turpmākajai izdzīvošanai nozīmīgus ierobežojumus  (4), un šo pūliņu mērķim jābūt veidot sociāli vienotu un taisnīgu sabiedrību, kurā visu tās locekļu un grupu nozīme un devums var izpausties visefektīvākajā veidā un kurā paredzēti stimuli un atbalsta pasākumi, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī sekmētu tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību;

7.

uzsver, ka izglītība un apmācība ir ļoti svarīga, lai palielinātu izpratni par ilgtspējības jautājumiem un attīstītu Eiropas iedzīvotāju radošumu un uzņēmējdarbības spējas, un norāda, ka jāveido mūžizglītības kultūra;

8.

rosina jaunajai stratēģijai izvēlēties citu nosaukumu, lai to nejauktu ar “Lisabonas līgumu” un uzsvērtu stratēģijas jauno virzību. Piemēram, “Dzīves kvalitāti ikvienam: ilgtspējīga Eiropas turpmākā attīstība pasaulē” vai saīsināti “Stratēģija Eiropas ilgtspējīgai attīstībai”;

9.

rosina īstenot efektīvāku saziņas stratēģiju, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, lai palielinātu informētību un popularizētu jaunās stratēģijas svarīgākos vēstījumus;

10.

norāda, ka pašreizēja finanšu, ekonomikas, sociālā un ekoloģiskā krīze būtiski mainījusi apstākļus, kādos notiek debates par Lisabonas stratēģijas nākotni, un tas nozīmē, ka nebūtu pareizi “rīkoties kā līdz šim”. Krīzes apstākļos jārisina neatliekami problēmjautājumi, īpašas pūles veltot tam, lai apturētu — jo īpaši jauniešu — bezdarba līmeņa paaugstināšanos visā Eiropā un ierobežotu dažādas protekcionisma izpausmes. Krīze atklājusi pasaules ekonomikas modeļa strukturālās nepilnības un vairojusi izpratni, ka vajadzīga jauna un ilgtspējīga pieeja gan vides, gan sociālo un ekonomikas jautājumu risināšanai un stingrāk jāregulē banku un finanšu sektors;

11.

norāda, ka vēl pirms ekonomikas krīzes Eiropā, kad ekonomiskā izaugsme bija diezgan stabila, augstais nabadzības līmenis visā Eiropā nepazeminājās un nevienlīdzība ienākumu sadalījumā palielinājās. Eiropas Komisijas 2008. gada oktobrī publicētie dati liecina, ka 16 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības robežas, katrs desmitais Eiropas iedzīvotājs dzīvo mājsaimniecībā, kuras locekļi nestrādā, un 19 % bērnu saskaras ar nabadzības draudiem (5). Vienam no jaunās stratēģijas pamatmērķiem jābūt nabadzības apkarošanai un pieaugošās nevienlīdzības novēršanai Eiropā;

12.

atzīmē, ka jaunajā stratēģijā jāparedz risinājumi vairākiem problēmjautājumiem, kas Eiropā būs jārisina ilgākā termiņā un saistīti ar demogrāfiskām pārmaiņām, klimata pārmaiņām, energoapgādes drošību, globalizāciju (6) un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanu visā Eiropā. Komiteja pauž nožēlu, ka Komisijas dokumentā, kas publicēts saistībā ar ES stratēģijas līdz 2020. gadam apspriešanu, nav pietiekami uzsvērts, ka pamatprincips ir teritoriālā kohēzija, un rosina Komisiju ievērot Lisabonas līgumā izvirzīto prasību nodrošināt teritoriālo kohēziju un apņemties, ka visos priekšlikumos jauniem tiesību aktiem, kas skar vietējo un/vai reģionālo pašvaldību kompetences jomu, tā novērtēs arī minēto aktu teritoriālo ietekmi;

13.

atzīmē, ka sociālās, finansiālās un ekonomiskās krīzes dēļ turpmākajos gados būtiski palielināsies spriedze publisko finanšu jomā, un tāpēc ir būtiski nodrošināt vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmeņa resursu un līdzekļu saskaņotu izmantošanu, lai veiktu lietderīgus ieguldījumus, kas ļaus sasniegt jaunās stratēģijas vispārējos mērķus; lai pilsētas un reģioni varētu efektīvi sekmēt Lisabonas stratēģijas īstenošanu, noteikti jānodrošina, ka Eiropas Savienība un dalībvalstis ievēro Eiropas Padomes Vietējo pašvaldību hartas principus attiecībā uz pašvaldību finanšu resursiem (9. pants);

14.

uzskata — lai patiešām nodrošinātu sociālo kohēziju un atrisinātu ilgtermiņa problēmas, visās politikas jomās ir vajadzīga teritoriāla pieeja, ņemot vērā reģionālā un vietējā līmeņa īpašās iezīmes visā Eiropā. No Kopienas budžeta arī jāpiešķir pietiekami līdzekļi līdzsvarotas teritoriālas attīstības veicināšanai Eiropā;

15.

rosina jaunajā stratēģijā prioritāti piešķirt ieguldījumiem videi nekaitīgā ekonomikā un risināt sociālās kohēzijas jautājumus, īstenojot daudzlīmeņu pārvaldību un izvēloties jaunu skatījumu uz to, kā mēs novērtējam jaunās stratēģijas ietekmi;

16.

rosina jaunajā stratēģijā iekļaut ES mērķus un saistības klimata pārmaiņu ierobežošanas jomā, lai visā Eiropā attīstītu tautsaimniecību ar zemu emisijas līmeni;

17.

aicina lēmējus ES līmenī noteikt, ka īpaši svarīgs uzdevums ir palielināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju, nenodarot kaitējumu videi, lai ES kļūtu par virzītājspēku centieniem izveidot stabilu un ilgtspējīgu pasaules ekonomiskās attīstības pamatu. Tas, jo īpaši, nozīmē, ka ir jārāda piemērs, ieguldījumi galvenokārt jāveic tādās jomās kā jaunas un videi nekaitīgas tehnoloģijas, pētniecība un izstrāde, tai skaitā enerģijas ražošana, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus, energoefektivitātes paaugstināšana, ilgtspējīga ražošana un patēriņš, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un platjoslas komunikāciju infrastruktūra attālās iedzīvotāju kopienās, un jāveicina vides aizsardzība un saglabāšana. Minētās programmas īstenošanā svarīga nozīme ir Eiropas universitātēm, pētniecības centriem un MVU (7). Lai minēto mērķi sasniegtu, Eiropas ekonomikā jāveic strukturālas pārmaiņas, tai skaitā jākoordinē makroekonomikas politika un jāīsteno aktīva nodarbinātības politika, tādējādi sekmējot virzību uz videi nekaitīgu tautsaimniecības attīstību;

18.

rosina izstrādāt Eiropas stratēģiju “zaļo” prasmju un “zaļo” darbavietu veicināšanai, lai izveidotu satvaru ieguldījumiem prasmju un zināšanu apguvē, tādējādi veicinot ekonomikas ilgtspējīgu attīstību. ES finansēšanas programmām, tai skaitā Mūžizglītības programmai un Eiropas Sociālajam fondam turpmāk īpaši jāatbalsta ieguldījumi “zaļo” prasmju un “zaļo” darbavietu veicināšanai, īpašu atbalstu sniedzot jauniem, dinamiskiem un novatoriskiem MVU (8);

19.

rosina ES izveidot vienotu stimulēšanas un atbalsta mehānismu sistēmu (labāks likumdošanas process, nenodarot kaitējumu videi), lai sekmētu ekonomikas ilgtspējīgu attīstību visā Eiropā;

20.

rosina īpaši veicināt paraugprakses apmaiņu un popularizēt novatoriskus dalībvalstīs izmantotus risinājumus, lai ieviestu stimulus, kas mudina ES iedzīvotājus, uzņēmumus un valsts iestādes uz videi nekaitīgu rīcību, kā arī atalgotu šādus pūliņus un sodītu tos, kuru rīcība neatbilst ilgtspējīgas attīstības principiem;

21.

vēlreiz norāda, ka videi nekaitīgi risinājumi var izraisīt pozitīvu pārmaiņu virkni, tādējādi sekmējot ekonomisko un sociālo problēmu risināšanu. Piemēram, nesen veiktie grozījumi struktūrfondu noteikumos ļauj atbalstīt energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem;

22.

uzsver, ka augšupējām vietējo pašvaldību ierosmēm ir liela nozīme, jo tās sekmē pārmaiņas vietējā līmenī (9);

23.

uzsver sociālās apdrošināšanas un sociālās aizsardzības sistēmas lietderību un nozīmību, jo tā pasargā visneaizsargātākos sabiedrības locekļus, un norāda, ka jāsaglabā efektīvs Eiropas sociālais modelis (10);

24.

atbilstīgi Lisabonas līgumam pievienotajam protokolam par vispārējas nozīmes pakalpojumiem norāda, ka būtiska nozīme ir gan vispārējas nozīmes pakalpojumiem, īpaši vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, kuru organizēšanas un finansēšanas kārtība ir jāpilnveido, gan vietējā līmenī iedzīvotājiem sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem;

25.

rosina veikt pasākumus, lai novērstu bērnu nabadzību un vairāku paaudžu nabadzību ģimenēs, un uzsver, ka jāturpina pūliņi, lai sasniegtu Barselonā izvirzītos mērķus attiecībā bērnu aprūpes pakalpojumiem (11);

26.

uzsver, ka īpaši nozīmīgs elements ir atbilstoši finansēta ES kohēzijas politika, kas aptver visus Eiropas reģionus un sekmēs jaunās stratēģijas īstenošanu, un neatbalsta ieceri, veidojot jauno ES budžetu, struktūrfondus nodot dalībvalstu kompetencē vai atteikties no kohēzijas politikas reģionālās dimensijas;

27.

rosina paust apņemšanos efektīvāk izmantot uzkrāto pieredzi un paraugpraksi ES struktūrfondu programmās, lai atbalstītu visus ES reģionus;

28.

rosina lēmējus Eiropas līmenī 2010. gadā, kas būs Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, paust apņēmību īpašu uzmanību veltīt sociālajai kohēzijai un sociālajai integrācijai, lai novērstu bezdarba palielināšanos, reģionu ekonomiskās attīstības nevienādību, sociālo atstumtību, ilgstošu bezdarbu un ekonomisko pasivitāti. RK piekrīt Barca kga ziņojumā paustajam viedoklim, ka ES struktūrfondu programmas ir efektīvs līdzeklis sociālās atstumtības novēršanai;

29.

rosina rīkoties, lai novērstu jauniešu bezdarba līmeņa paaugstināšanos, vairāk līdzekļu piešķirot izglītībai, apmācībai un prasmju attīstībai, tai skaitā jauniešu mobilitātes veicināšanas programmām. Komiteja atzinīgi vērtē 2008. gada novembrī pieņemto Padomes ieteikumu par brīvprātīgo jauniešu mobilitāti un atbalsta Komisijas priekšlikumu 2011. gadu pasludināt par Eiropas Brīvprātīgā darba gadu;

30.

rosina plašāk atzīt sieviešu būtisko ieguldījumu darba tirgū, uzņēmējdarbībā un jaunradē. Eiropā vēl daudz jāpaveic dzimumu līdztiesības jomā, un par to liecina Eiropas Komisijas nesen publicētais ziņojums, kurā īpaši norādīts, ka neatrisinātas problēmas ir vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, grūtības saskaņot darba un ģimenes dzīvi un dzimumu stereotipi (12)  (13). Komiteja tāpēc pauž cerību, ka tiks izstrādāti ieteikumi un paredzēti stimuli, lai veicinātu sieviešu ienākšanu un noturēšanos darba tirgū;

31.

rosina augstāk novērtēt visu sabiedrības locekļu nozīmi un devumu. Jaunajā stratēģijā jāatzīst “pilsoniskās sabiedrības” nozīmīgums, it īpaši nevalstiskā sektora, aprūpes un brīvprātīgā darba veicēju bieži nenovērtētais ieguldījums sabiedrības labklājības nodrošināšanā. Jaunajā stratēģijā jārosina arī īstenot pasākumus, kas veicina aktīvas vecumdienas, un starppaaudžu iniciatīvas;

32.

uzskata, ka ES kohēzijas politikā turpmāk jāatbalsta ierosmes, kas sekmē attīstību vietējā līmenī un paredzētas konkrētām pilsētu un lauku iedzīvotāju kopienām, kuras saskaras ar īpašām sociālajām un ekonomiskajām problēmām. Šāda pieeja līdz šim bijusi efektīva, īstenojot tādas programmas kā EQUAL, LEADER un URBAN, kā arī 1. un 2. mērķa pamatprogrammas;

33.

atzinīgi vērtē ierosmi valsts atbalsta noteikumos paredzēt, ka valsts var atbalstīt ilgtspējīgu ražošanu vietējās pašvaldībās (piemēram, īpašu uzmanību veltot videi labvēlīgam iepirkumam un platjoslas infrastruktūras pieejamības nodrošināšanai attālos lauku rajonos);

34.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir jāiesaista jaunās stratēģijas izstrādē, īstenošanā un tās novērtēšanā;

35.

uzsver, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir jārīkojas aktīvi, lai pārvarētu finanšu un ekonomikas krīzi vietējā līmenī un risinātu neatliekamās un īstermiņa problēmas (14);

36.

rosina uzlabot koordināciju un sadarbību starp dažādiem pārvaldības līmeņiem Eiropā un jaunajā stratēģijā būtiski nostiprināt reģionālo dimensiju;

37.

rosina lēmējus ES līmenī nodrošināt, ka turpmāk ES līdzekļi tiek novirzīti jaunās stratēģijas pamatmērķu sasniegšanai, un Lisabonas stratēģijā paredzētā struktūrfondu līdzekļu iezīmēšana, kas bija veiksmīgs risinājums, turpmāk jāizmanto visās attiecīgajās ES budžeta jomās;

38.

uzskata, ka jāpalielina stimuli, kas rosina valstu valdības apņemties, ka tās sekmēs jaunās stratēģijas mērķu, tai skaitā saistošo mērķu sasniegšanu, lai nodrošinātu efektīvu īstenošanu vietējā līmenī;

39.

atzinīgi vērtē viedokli, ka stratēģija ir jāsaista ar Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta pilnvaru periodu. Jaunajā stratēģijā precīzāk jānosaka, kāda nozīme tās īstenošanā ir Eiropas Parlamentam, kas ir Eiropas iedzīvotāju demokrātiski ievēlēta struktūra, kura sadarbojas ar Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju;

40.

atzīmē, ka ES kohēzijas politikā izveidota efektīva daudzlīmeņu pārvaldības struktūra struktūrfondu programmu īstenošanai, un uzskata, ka jaunajā stratēģijā jāizmanto šīs jau izveidotās partnerības struktūras, lai novērstu pastāvošo pārvaldības struktūru nepilnības. Pārvaldības struktūru tieša pielāgošana ES kohēzijas politikas reģionālajām programmām ir daudz efektīvāks līdzeklis, lai nodrošinātu vienotas politikas veidošanu;

41.

uzskata, ka šīm jau izveidotajām partnerības struktūrām aktīvi jāiesaistās nacionālo reformu programmu izstrādē, savukārt struktūrfondu programmām jāsekmē nacionālo reformu programmu pamatmērķu sasniegšana reģionālajā līmenī; Komiteja pauž bažas par to, ka saistībā ar jaunās stratēģijas apspriešanu publicētajā dokumentā nav minēti konkrēti priekšlikumi, kā ES stratēģijas līdz 2020. gadam un nacionālo reformu programmu īstenošanā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības un reģionālos parlamentus un asamblejas;

42.

norāda, ka pieaug neapmierinātība ar IKP (kā svarīgākā rādītāja) izmantošanu, lai novērtētu ekonomikas izaugsmi, un rosina izstrādāt jaunus rādītājus, kas ļauj precīzāk novērtēt uzplaukumu, labklājību un dzīves kvalitāti Eiropā (15);

43.

rosina, izstrādājot jaunus rādītājus, ņemt vērā plašāku sociālo un ekoloģisko problēmu spektru, tai skaitā bērnu nabadzības rādītājus, ienākumu sadalījumu, CO2 un citu emisiju līmeni, ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un citus elementus, kas veido visaptverošu labklājības definīciju un atspoguļo Eiropas vietējā līmenī vērojamās atšķirības (16);

44.

rosina jaunās stratēģijas mērķu izvirzīšanā un rādītāju noteikšanā tieši iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības. Pilsētu mēru pakts, ko parakstīja 2009. gada janvārī, liecina, ka reģionālās un vietējās pašvaldības var sekmēt nozīmīgu politisku jautājumu risināšanu un izvirzīt tālejošākus mērķus nekā valstu un Eiropas pārvaldības līmenis;

45.

uzsver, ka šis atzinums izstrādāts, ņemot vērā secinājumus, kurus RK izdarījusi pēc 2009. gada martā Prāgā sāktās apspriešanās par jauno stratēģiju, un veicot aktīvu pētniecību Briselē, Velsā un Apvienotajā Karalistē. Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības forums savlaicīgi veica apspriešanās rezultātu visaptverošu analīzi;

46.

uzskata, ka RK noteikti jāturpina uzraudzīt jaunās stratēģijas īstenošana vietējā līmenī, iesaistot tās izveidotos sadarbības tīklus, it īpaši Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības forumu.