52009DC0527

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 7.10.2009

COM2009) 527 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI, REĢIONU KOMITEJAI UN EIROPAS CENTRĀLAJAI BANKAI

Gada pārskats par euro zonu -2009. gads

{SEC(2009) 1313}

1. Euro zonas ekonomika 2009. gadā

Pēc satricinājumiem, kurus izraisīja smagākā krīze kopš 30. gadiem, sāk parādīties stabilizācijas pazīmes. Pateicoties būtiskiem politiskiem pasākumiem visā pasaulē, ir izdevies panākt zināmu finanšu sistēmas stabilitāti. Situācija finanšu jomā uzlabojās vasarā, kad vairāki finanšu rādītāji atgriezās pirmskrīzes līmenī. Nesenajos mēnešos uzlabojās arī rādītāji par uzņēmēju un patērētāju uzticību. Pasaules tirdzniecība ir nostabilizējusies, un ir norādes par to, ka rezervju izsmelšanas cikls ir gandrīz beidzies. Recesijas laikā stabilizējošs faktors ir izrādījusies patēriņa relatīvā elastība, jo deflācija un fiskālajās stimulu paketēs paredzētie glābšanas pasākumi ir aizsargājuši mājsaimniecību ienākumus.

Saskaņā ar jaunāko starpposma prognozi, ko Komisijas dienesti publicēja 2009. gada septembrī, paredzams, ka 2009. gadā izaugsme euro zonā pazemināsies par 4 %, tādējādi paliekot nemainīga salīdzinājumā ar 2009. gada pavasara prognozi. Pirmajā ceturksnī novēroto saimnieciskās darbības samazināšanos, kas bija spēcīgāka nekā iepriekš paredzēts, kompensēja stabilizācija otrajā ceturksnī, kas bija ātrāka par plānoto, jo īpaši Vācijā un Francijā.

Tomēr atveseļošanās spēks un elastība vēl ir pamatīgi jāpārbauda. Lai arī bankas veic savas maksātspējas reitingu nostiprināšanu, ko veicina atvieglots monetārās politikas stāvoklis un glābšanas pasākumi, attiecībā uz stabilizāciju finanšu tirgos vēl jāgūst konkrēti rezultāti saistībā ar kredīta sadali ekonomikai, kas 2009. gada pirmajā pusē būtiski palēninājās. Vēl viens neskaidrības un rūpju avots ir aizvien mazākas nodarbinātības iespējas. Turpretim nevar neņemt vērā vēl neīstenoto ievērojamo atveseļošanas pasākumu skaitu. Kopumā atveseļošanās ilgtspējība vēl ir jāpārbauda.

Krīzes laikā euro ir bijis kā vērtīgs aizsargs. Euro ir efektīvi aizsargājis euro zonu no valūtas kursa un procentu likmju svārstībām, kas iepriekš finanšu tirgus krīzes posmos dalībvalstīm ir radījis lielus zaudējumus. Tam arī bijusi būtiska loma stabilas makroekonomikas politikas nostiprināšanā tajās dalībvalstīs, kuras aktīvi vēlas ieviest euro vai kuru valūta ir piesaistīta euro kursam. Visbeidzot, euro zonas spēja ātri rīkoties sadarbībā ar citām centrālajām bankām ir veicinājusi visas starptautiskās monetārās sistēmas stabilitāti.

Finanšu krīze ir palielinājusi euro pievilcību dalībvalstīm, kuras neietilpst euro zonā. Jo īpaši uzmanības lokā ir nonākuši divi iespējamie ieguvumi no dalības euro zonā: pirmkārt, tā novērstu pēkšņu un problemātisku valūtas kursa svārstību risku; otrkārt, tā sniegtu valsts iestādēm piekļuvi centrālās bankas euro likviditātei. Vienlaikus krīze ir parādījusi, ka euro neatrisina visas ekonomikas problēmas, jo īpaši tās, kuras saistītas ar iekšējo un ārējo nelīdzsvarotību, ko apliecina fakts, ka smagi cietušas ir dažas euro zonas valstis, kurās vērojama nelīdzsvarotība. Šī pieredze apliecina to, cik būtiski ir panākt augsta līmeņa ilgtspējīgu konverģenci pirms euro ieviešanas, kā tas pieprasīts Līgumā. Euro zonas kandidātvalstīm būtu pamatīgi jāsagatavo sava ekonomika euro ieviešanai, īstenojot politikas pasākumus, lai stiprinātu fiskālo disciplīnu, novērstu makrofinansiālās svārstības un veicinātu produktivitāti, konkurētspēju un, visbeidzot, pielāgošanās spēju EMS.

Krīzes dēļ euro zonā dažas problēmas kļūst aizvien aktuālākas. Krīze apdraud valsts finanšu ilgtspējību un iespējamo izaugsmi. Turklāt, lai arī krīzes radītā pielāgošanās palīdz samazināt dažas nelīdzsvarotības euro zonā, ir risks, ka atkal palielināsies atšķirības konkurētspējas pozīcijās, ja netiks pienācīgi koordinēti politikas pasākumi.

Straujš ieņēmumu kritums, saskaņā ar Eiropas Ekonomikas atjaunošanas plānu (EERP) veiktie fiskālo stimulu pasākumi un automātisko stabilizatoru darbība ir krasi pasliktinājusi valdību budžeta bilances stāvokli. Pateicoties efektīvi īstenotiem politikas pasākumiem, kurus veic kopš 2008. gada rudens un kuri koordinēti saistībā ar EERP , ir novērsts finansiālais sabrukums un vispārīgs uzticības zudums. Fiskālās politikas mērķis nekavējoties izglābt ekonomiku no recesijas tika sekmīgi sasniegts. Saprātīgie fiskālie stimuli un neierobežoti automātiskie stabilizatori ir darbojušies kā saimnieciskās darbības atbalsts un veicinājuši nesenās uzlabošanās pazīmes, bet ir būtiski pasliktinājuši valsts kontu stāvokli. Pieaugošais budžeta deficīts un negatīvā vai zemā izaugsme, kā arī banku nozarei sniegtais atbalsts lielā mērā veicina valsts parāda palielināšanos. Sagaidāms, ka vidējais euro zonas budžeta deficīts palielināsies no 2 % no IKP 2008. gadā līdz virs 5 % no IKP 2009. gadā. Pamatojoties uz pašreizējiem plāniem un prognozēm, euro zonas deficīts turpinās palielināties līdz 6½ % no IKP 2010. gadā, turpretim valsts parāds varētu sasniegt 84 % no IKP līdz 2010. gadam, t.i., pieaugot par 18 procentpunktiem no 2007. gada. Iespējams, 2009. gadā, izņemot Kipru un Luksemburgu, gandrīz visās euro zonas dalībvalstīs budžeta deficīts būs virs 3 % no IKP, un dažas valstis šo robežu pārsniegs lielā mērā. 2009. gada pirmajā pusē un pēc Komisijas iniciatīvas Padome uzsāka Pārmērīga deficīta procedūras ( EDP ) attiecībā uz Grieķiju, Īriju, Franciju, Maltu un Spāniju, pamatojoties uz to, ka bija pārkāpta 2008. gada atsauces vērtība (Grieķijai — 2007. gada atsauces vērtība)[1]. Komisija šodien ierosina Padomei uzsākt pārmērīga deficīta procedūras valstīm, kurās pārkāpums attiecībā uz atsauces vērtību sagaidāms par 2009. gadu. Saskaņā ar paktu atļautā Pārmērīga deficīta procedūras elastīga piemērošana dalībvalstīm šajos grūtajos apstākļos sniedz būtisku atbalstu un norādes. Tā rezultātā saskaņā ar EDP ieteiktie budžeta konsolidācijas veidi lielākoties attiecas uz vidēja termiņa perspektīvu un, atkarībā no apstākļiem atsevišķās valstīs, pārmērīga budžeta deficīta korekcijai iesaka pieņemt garākus termiņus.

Krīze var paātrināt lejupvērstu spiedienu pieauguma tendencē. Saskaņā ar Komisijas aplēsēm iespējamā IKP izaugsme ilgtermiņā euro zonā pazemināsies saistībā ar iedzīvotāju novecošanos. Šo parādību var veicināt vairāki ar krīzi saistīti faktori. Pirmkārt, ja bezdarba līmenis aizvien būs augsts, ilgtermiņā, iespējams, uz visiem laikiem, tiks zaudētas vērtīgas prasmes. Otrkārt, zemāku ieguldījumu un nozaru pārmaiņu rezultātā aprīkojuma un infrastruktūras krājumi samazināsies un kļūs neizmantojami. Treškārt, var aizkavēties inovāciju attīstība, jo pētniecības un attīstības jomas ir parasti pirmās, kurās uzņēmumi recesijas laikā samazina izdevumus. Augstāka riska prēmija var nākotnē padarīt pētniecības un attīstības finansēšanu aizvien dārgāku. Paredzams, ka iespējamās izaugsmes zaudējumi būs lielāki valstīs, kuras piedzīvo smagu recesiju.

Tiek atbalstīta atšķirību samazināšana euro zonā pēckrīzes periodā. Uzreiz pēc finanšu krīzes izaugsme kritās visās euro zonas valstīs, bet atšķirīgā mērogā. Komisijas dienestu veiktajā starpposma prognozē norādīts, ka izaugsmes nelīdzsvarotība euro zonā sāk izlīdzināties. Piemēram, pārskatā par izaugsmi 2009. gadā attiecībā uz Vāciju un Franciju konstatēts paaugstinājums, turpretim attiecībā uz Itāliju un Spāniju — samazinājums. Attiecībā uz atšķirībām tekošajos kontos, notiekošā mājokļu tirgu korekcija un tās ietekme uz iekšējo pieprasījumu, visticamāk, nelielā mērā mazinās atšķirības, kas ir vēlama norise līdzsvarotākai izaugsmei. Tomēr konverģence ir mērena un dalībvalstu starpā nav konsekventa.

2. Pagātnē uzkrājusies nelīdzsvarotība krīzes laikā padarīja dažas euro zonas dalībvalstis vēl vājākas

Krīze ir vērsusi uzmanību uz dažām pirmskrīzes nelīdzsvarotībām. Globālā mērogā Lehman Brothers bankrota izraisītās krīzes izplatības ātrums un intensitāte bija negaidīta. Pieprasījuma un IKP samazinājums dažās euro zonas dalībvalstīs bija tieši tikpat spēcīgs kā citās, kurās ekonomika ir vairāk pakļauta riskam. Lai arī par krīzes izplatību atbildīgs lielākoties banku un finanšu sistēmas globālais un savstarpēji saistītais raksturs, dažās dalībvalstīs piedzīvotās grūtības uzsvēra vairākus trūkumus, kuri raksturīgi tieši euro zonai.

Uzkrātās nelīdzsvarotības euro zonā dažu valstu ekonomiku padarīja ļoti neaizsargātu pret satricinājumiem lielākā mērā, nekā tas notika citās valstīs. Labvēlīgi makroekonomiskie apstākļi, kurus raksturo spēcīga makroekonomiskā izaugsme, zema inflācija, samazinātas procentu likmes un zemi finanšu tirgu svārstību līmeņi, lika ekonomikas dalībniekiem lielā mērā nepietiekami novērtēt dažus riskus, kas saistīti ar finanšu sistēmu globālā mērogā, un atviegloja kreditēšanas izplatību visā pasaulē. Dažās euro zonas dalībvalstīs tie paši labvēlīgie ekonomikas apstākļi ļāva arī finansēt ātro izaugsmi, uzkrājot lielus tekošā konta deficītus (galvenokārt Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Kiprā, bet arī Īrijā, Maltā, Slovēnijā un Slovākijā), turpretim citās dalībvalstīs tekošā konta atlikums bija aizvien lielāks (Vācijā, Luksemburgā, Austrijā, Nīderlandē, Somijā). Euro zonā atšķirība starp divām minētajām grupām attiecībā uz tekošā konta bilanci kopš 90. gadu vidus stabili turpināja paaugstināties, visaugstāko punktu sasniedzot tieši pirms krīzes. Salīdzinājumā ar līdzsvarotu stāvokli 1999. gadā konta atlikumi nepārtraukti uzkrājās, 2007. gadā sasniedzot 7,7 % no IKP, turpretim rādītājs par deficītu pieauga no 3,5 % no IKP 1999. gadā līdz 9,7 % 2007. gadā.

Valstīs, kurās ir budžeta deficīts, atšķirību tendence atspoguļoja iekšējo nelīdzsvarotību veidošanos. Tās izpaudās kā pārmērīgs iekšējā pieprasījuma spiediens, mājokļu cenu pieaugums un pārāk strauja izaugsme būvniecības sektorā. Tas bija jo īpaši novērojams Īrijā, Spānijā un Grieķijā, kurās konsekventi tika reģistrēti augstāki izaugsmes rādītāji nekā pārējā euro zonā desmit gadu laikā. Augsti tekošā konta deficīti, kā arī ar tiem saistītās ārvalstu kapitāla pieplūdes, ir pieļaujamas panākšanas periodā, jo ļauj ekonomikai palielināt valsts kapitālu un sagatavoties ilgtspējīgas vidēja termiņa izaugsmes perspektīvām. Tomēr valstīs, kurās bija deficīts, kapitāls ne vienmēr tika novirzīts visproduktīvākajiem mērķiem. Tā rezultātā būtisku darbaspēka daļu piesaistīja nozares ar augstu ciklisko jutību, piemēram, būvniecība, kurā patlaban jāveic būtiski pielāgojumi.

Turpretim valstis, kurās bija tekošā konta atlikums, uzkrāja līdzekļus, pateicoties tradicionālajiem ieguves avotiem, koncentrējot izaugsmes modeli uz savu jau konkurētspējīgo eksporta jomu. Šajās valstīs iekšējais pieprasījums nekad neaizstāja eksporta mehānismu. Krīzes ietekmē atklājās, cik lielā mērā šis izaugsmes modelis ir pakļauts svārstībām pasaules pieprasījumā, ietekmējot izaugsmi visā euro zonā kopumā.

Vēl viens nelīdzsvarotības avots ir ātrā finanšu sektora izaugsme. Īrija ir bijusi piemērs minētajam apgalvojumam, tās finanšu sektora daļa kopējā pievienotajā vērtībā sasniedza 10,6 % 2007. gadā salīdzinājumā ar vidējo rādītāju, kas euro zonā bija tikai 5 %. Pēc krīzes nesamērīgi samazinātas vērtības aktīvi negatīvi ietekmēja banku nozari un radīja spiedienu valsts iestādēm, kuras rīkojās kā pēdējās aizdevumu sniedzējas.

Šādas nelīdzsvarotības izskaidro to, kādēļ krīze dažas dalībvalstis skāra spēcīgāk nekā citas. Tā kā lielu ārējo saistību uzkrāšanās paaugstināja risku pret finanšu svārstībām, valstis, kurās bija budžeta deficīts, cieta no strauji zūdošās vēlmes uzņemties risku finanšu tirgos. Pielāgošana būvniecības sektoros, kuros bija novērota pārāk strauja izaugsme, arī smagi ietekmēja izaugsmi un nodarbinātību jau pašā krīzes sākumā. Vienlaikus valstis, kurās bija tekošā konta atlikums, gandrīz nekavējoties skāra kritums pasaules pieprasījumā, un tajās strauji samazinājās izaugsme. Valstīs, kurās ir apjomīga banku nozare, ir risks attiecībā uz būtiskām fiskālajām saistībām. Kopumā dalībvalstis, kuras īstenoja nelīdzsvarotus izaugsmes modeļus, ir piedzīvojušas jo īpaši spēcīgu ekonomikas lejupslīdi.

Krīzes ietekme norāda uz vajadzību rīkoties. Lai arī minētās nelīdzsvarotības un ar tām saistītie riski bija noteikti jau pirms vairākiem gadiem, tos vajadzēja risināt jau daudz iepriekš, bet politikas veidotāji dalībvalstīs lielākoties ignorēja šīs nelīdzsvarotības ekonomikas uzplaukuma laikā. Tās turpmāk vairs nevajadzētu ignorēt.

3. Nepabeigtais darbs arī kavēja euro zonas spēju reaģēt uz krīzi

Padziļināta finansiālā integrācija euro zonā netika saskaņota ar vienlaicīgu uzraudzības pasākumu nostiprināšanu. Ar spēkā esošajiem uzraudzības pasākumiem neizdevās ieviest kopīgu uzraudzības kultūru, apgūt sistēmiskās saiknes starp finanšu tirgiem un reālo ekonomiku, kā arī nodrošināt ātru un elastīgu sistēmu, lai reaģētu uz krīzi pašā sākumā. Sākotnējā reakcija nebija vienota, un lielākoties tās pamatā bija iekšējie apsvērumi. Piemēram, iniciatīvas par noguldījumu garantiju shēmām un lielu pārrobežu finanšu institūciju ārkārtas dekonsolidācija bija apliecinājums tam, ka pietrūka praktisku krīzes pārvaldības procedūru. Pirmā Eurogrupas sanāksme, kurā piedalījās valstu un valdību vadītāji un kura notika Parīzē, 2008. gada oktobrī, palīdzēja koordinēt ES atbildi.

Komisija rīkojās aktīvi, lai šo trūkumu novērstu. Tā izveidoja kopīgu sistēmu, ar ko īsteno valsts banku glābšanas plānus, saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu, tostarp izmantojot ECB atbalstu. Kopš tā laika, ņemot vērā Larosière grupas secinājumus, Komisija iesniedza oficiālus juridiskus priekšlikumus par jaunas Eiropas finanšu uzraudzības struktūras veidošanu. Ar šiem priekšlikumiem paredzēts nostiprināt atsevišķu finanšu iestāžu un visas finanšu sistēmas pienācīgu uzraudzību. Vienlaicīgi ES ir sākusi finanšu tirgu regulatīvo reformu, īstenojot G20 iniciatīvas un saistības.

Lai arī krīzes sākumā fiskālā situācija bija lielākoties stabila, dažām dalībvalstīm bija ierobežotas iespējas reaģēt uz krīzi. Pēc vairāku gadu sekmīgas plaša mēroga fiskālās konsolidācijas, ko veica saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktā sniegtajiem ieteikumiem, vairums euro zonas dalībvalstu šajos krīzes apstākļos bija daudz labākā pozīcijā nekā iepriekš. Neraugoties uz labo ekonomisko stāvokli, fiskālā konsolidācija dažās euro zonas valstīs nebija pabeigta. Rādītāji par valsts parādu aizvien bija augsti Grieķijā, Itālijā un Beļģijā, turpretim fiskālā konsolidācija bija lēna un neskaidra Francijā, Grieķijā un Portugālē. Citās valstīs valsts finanses kļuva atkarīgas no fiskālajiem ieņēmumiem finanšu sektorā vai nekustamā īpašuma sektorā, kurā piedzīvotā lejupslīde veicināja valsts finanšu stāvokļa pasliktināšanos un lielā mērā samazināja pieejamos līdzekļus fiskālajā jomā, lai cīnītos pret krīzes sekām. Tādēļ vairākām dalībvalstīm nācās ierobežot vai atcelt savus ieguldījumus attiecībā uz kopīgajiem fiskālo stimulu pasākumiem, kuri paredzēti Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā. Ja konsolidācija būtu bijusi sasniegta, euro zonas fiskālā reakcija varēja būt vēl izlēmīgāka.

Kopumā euro zonas valstu valdības lielā mērā piedalījās saskaņotajos globālajos centienos uzturēt pieprasījumu visā ES atbilstīgi Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam (EERP). Tās izstrādāja plašu virkni apjomīgu fiskālās un strukturālās politikas pasākumu. Vispārīgais fiskālais atbalsts sasniedz aptuveni 4,6 % no euro zonas IKP (aptuveni 5 % ES kopumā); tajā ietverti 2009. un 2010. gadā radītie automātisko stabilizatoru rezultāti un dalībvalstu apvienotie saprātīgi fiskālie stimuli 1,8 % apmērā no euro zonas IKP. No euro zonas dalībvalstīs veiktajiem 590 valsts mēroga pasākumiem, 22 % tika novirzīti mājsaimniecību, tostarp vismazāk nodrošināto mājsaimniecību, pirktspējas paaugstināšanai; 25 % — investīciju atbalstam; 32 % — nozares vai uzņēmumu atbalstam un 21 % — atvēlēts darba tirgu darbības uzlabošanai. Saskaņā ar Komisijas 2009. gada jūnijā veikto novērtējumu vairums pasākumu veikti laikus un mērķtiecīgi un ir saskaņā ar EERP principiem. Tomēr šaubas par konkrētu pasākumu atgriezeniskumu ir pamats bažām, jo tas var mazināt ekspansīvo politikas virzienu efektivitāti.

Euro zonas ekonomikas politikas atbildes kopējā ietekme varēja būt ātrāka un, iespējams, spēcīgāka, ja koordinācija būtu bijusi uzsākta agrāk un visaptverošāk. Lai arī koordinācija ir svarīga ES kopumā, tā ir jo īpaši būtiska euro zonas dalībvalstīm, ņemot vērā to ciešās savstarpējās saiknes ekonomikas un finanšu jomās, kā arī to, ka tām ir kopīga valūta un vienota monetārā politika. Kopumā politikas koordinācijas izveidotais mehānisms euro zonā krīzes laikā nedarbojās labi. Ņemot vērā šo pieredzi, Eurogrupa apņēmās uzlabot valsts atveseļošanas pasākumu koordinācijas īstenošanu, lai novērstu neparedzētas negatīvas sekas un lai pilnībā īstenotu uzraudzības sistēmu, kas definēta Stabilitātes un izaugsmes paktā. Vairāk kā jebkad šajā pārbaudes laikā euro zonai būtu jāuzņemas vadošā loma.

4. Turpmākā virzība: Nodrošināt efektīvu iekšējo stabilizāciju un ilgtspējīgu izaugsmi problemātiskā vidē

Krīze skaidri parādīja, ka euro zonas dalībvalstīm nekavējoties ātri jāpilnveido EMS@10 reformas programma: jāpaplašina un jāpastiprina uzraudzība makroekonomikas jomā. Labi funkcionējoša EMS ir būtisks ieguvums ES kopumā. Komisija savā 2008. gada maija paziņojumā[2] par EMS@10 ierosināja trīs pīlāru programmu, lai uzlabotu EMS darbību, ņemot vērā strauji mainīgo globālo vidi, iedzīvotāju novecošanos un pieaugošās bažas par enerģētiku un klimata pārmaiņām. Saskaņā ar iekšējās politikas programmu bija jāpaplašina makroekonomiskā uzraudzība EMS, lai papildus fiskālajai politikai tajā ietvertu makrofinansiālās stabilitātes aspektus un konkurētspējas tendences, kā noteikts saskaņā ar Lisabonas stratēģiju izaugsmei un nodarbinātībai, un lai nodrošinātu strukturālās reformas labāku integrāciju vispārīgajā politikas koordinācijā EMS. Turklāt bija nepieciešams pastiprināt fiskālās politikas koordināciju un uzlabot uzraudzību. EMS@10 ārējā programmā uzsvēra to, ka euro zonai būtu jābūt jāieņem nozīmīgāka loma pasaules ekonomikas pārvaldībā. Krīze norādīja uz vajadzību sparīgi īstenot šo reformu programmu.

Nekavējoties vajadzīga plašāka makroekonomiskā uzraudzība, lai veicinātu koordinētu politikas reakciju uz problēmām, kas saistītas ar konkurētspēju. Jāveic mērķtiecīgi un steidzami politikas pasākumi, jo strukturālās atšķirības var apdraudēt euro zonas vienotību. Neraugoties uz vairākkārtējiem brīdinājumiem, nelīdzsvarotības euro zonā netika risinātas laikā, kad tam bija labvēlīga ekonomiskā situācija. Patlaban krīze liek pielāgot tekošā konta bilances smagākā veidā, proti, krītas iekšējais pieprasījums, un strauji pieaug bezdarbs. Lielākā mērā nekā citur tas ir novērojams valstīs, kurās ir budžeta deficīts, piemēram, Spānijā un Īrijā. Turklāt pastāv risks, ka konkurētspējas tendenču līdzsvarošana var ieilgt, ņemot vērā i) krīzes globālo raksturu, kas pavājina uz eksportu balstītu stratēģiju; (ii) zemāku potenciālo izaugsmi, kas ierobežo iespējas līdzsvarot uzkrājušās algu un izmaksu atšķirības; (iii) un faktu, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, valstīs ar vāju izaugsmi var būt augstākas reālās procentu likmes salīdzinājumā ar pārējām euro zonas valstīm. Centienos paplašināt makroekonomiskās uzraudzības jomu Eurogrupa 2008. gadā piekrita regulāri pārskatīt euro zonas iekšējās konkurētspējas tendences un ierosināt dalībvalstīm veikt pielāgošanas pasākumus. Tādu pamatiemeslu risināšana, kuri izraisa negatīvas konkurētspējas tendences euro zonā, ir kopīgs risināmais jautājums, tādēļ tam jābūt ietvertam euro zonas pēckrīzes izejas stratēģijā.

Uzraudzības jomas paplašināšanā visā nopietnībā jāietver arī finanšu tirgu tendences. Pārmērīgs kredītu apjoms privātajā sektorā radīja neilgtspējīgas ekonomikas tendences. Šādas finansiālās nelīdzsvarotības jākonstatē un jārisina jau sākumposmā. EMU@10 paziņojumā uzsvērts: „tirgus integrācija, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā, sniedz labumu visai EMS (...), tomēr gadījumā, ja netiek īstenota atbilstoša politika, tā var arī palielināt atšķirības starp iesaistītajām valstīm”. Krīze pierāda to, cik ātri reālo ekonomiku var skart finansiālie satricinājumi un cik spēcīga ir atgriezeniskā saite. Papildus makroekonomikas uzraudzības jomas paplašināšanai, tajā ietverot euro zonas konkurētspējas tendences, šķiet, ir būtiski jau agrīnā posmā noteikt vērtspapīru cenu kāpumu, lai novērstu fiskālo un ārējo nelīdzsvarotību dārgo stabilizāciju vēlākā posmā.

Uzraudzība jāpastiprina, lai nodrošinātu ilgtspējīgas valsts finanses. Krīzes ietekmē zemā izaugsme un pieaugošais parāds rada risku tam, ka veidojas nestabils valsts finanšu stāvoklis brīdī, kad kļūst jūtama iedzīvotāju novecošanās ietekme. Ja politika netiks mainīta, paredzams, ka 2014. gadā valsts parāds euro zonā sasniegs 100 % no IKP. Kā daļa no padziļinātas fiskālās koordinācijas euro zonā, ir vajadzīga stipra apņemšanās izstrādāt fiskālo stratēģiju, kas var pienācīgi līdzsvarot stabilizāciju un ilgtspējīgus apsvērumus saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Lai sagatavotu konsekventu fiskālās politikas pasākumu kopumu euro zonā, tās finanšu ministri 2009. gada jūnijā vienojās par vadlīnijām valstu budžeta izstrādei 2010. gadam (vidēja termiņa budžeta pārskats). Jo īpaši nolēma, ka par fiskālās politikas mērķi ir jānosaka konsolidācija, tiklīdz sāksies ekonomikas atveseļošanās un vēl vairāk mazināsies ekonomikas atkārtotas lejupslīdes risks. Viņi vienojās arī par to, ka fiskālās konsolidācijas gaitai katrā valstī jābūt atšķirīgai, ņemot vērā ne tikai atveseļošanās ritmu, fiskālās pozīcijas un parāda līmeņus, bet arī aplēstās izmaksas, kas saistītas ar iedzīvotāju novecošanos, ārējās nelīdzsvarotības un riskus finanšu sektorā.

Konsolidācijai arī jāuzlabo valsts finanšu kvalitāte un jāaizkavē parādu palielināšanās, vienlaikus jāveicina ilgtermiņa izaugsme, konsolidējot neproduktīvus izdevumus un nostiprinot stimulus ekonomikas ražošanas kapacitātes paaugstināšanai. Turklāt jānostiprina iekšējās fiskālās sistēmas, lai ar tām labvēlīgos apstākļos varētu veikt efektīvu konsolidāciju. Kopumā krīzes mācībstunda norāda uz to, ka makroekonomikas uzraudzības jomā ilgstpējība jāuzskata par stūrakmeni, lai varētu izstrādāt ekonomikas stratēģijas.

Jāuzlabo politikas virzienu un dalībvalstu koordinācija, lai varētu īstenot saprātīgas pēckrīzes izejas stratēģijas. Ir ļoti svarīgi izstrādāt ticamas un labi koordinētas pēckrīzes izejas stratēģijas euro zonai, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un novērstu to, ka, nostabilizējoties ekonomikas stāvoklim, veidojas potenciālās izaugsmes atšķirības. Koordinācija lielākoties jāīsteno, kopīgi vienojoties par attiecīgu termiņu, norises gaitu un politikas struktūras normalizācijas posmiem. Pakāpeniska fiskālo stimulu un uzņēmumu atbalsta pasākumu īstenošanas pārtraukšana līdz ar ticamas fiskālās konsolidācijas un strukturālo reformu plānu formulēšanu uzlabotu cenu stabilitātes perspektīvas un tādējādi atvieglotu monetārās politikas vadīšanu. Būtu svarīgi panākt ātru progresu finanšu stabilizācijas jomā, lai nodrošinātu to, ka banku sistēma nekavētu atveseļošanās procesu un monetārās politikas cenu stabilitātes mērķis neradītu pretrunas saistībā ar finanšu stabilitātes mērķi. Valstu ekonomikas pēckrīzes atveseļošanas stratēģijās būs jāietver dažādi politikas pasākumi, lai sasniegtu vislabāko rezultātu pasaules mērogā. Saskaņā ar Padomes ieteikumiem euro zonai Lisabonas stratēģijas kontekstā jāpanāk progress to reformu īstenošanā, kuras uzlabo potenciālo izaugsmi un atvieglo stabilizāciju pēc krīzes.

Mācībstundas attiecībā uz pārvaldību. Krīze norādīja uz vajadzību pastiprināt euro zonas uzraudzības un pārvaldības sistēmu. Komisija 2008. gada paziņojumā par EMU@10 jau bija norādījusi uz to, ka euro zonas dalībvalstīm jāizrāda skaidrāka politiskā apņemšanās un vadība, lai vienoto izpratni pārvērstu saskaņotā politiskā rīcībā, aicinot dalībvalstis padarīt Eurogrupu par politikas veidošanas iestādi atklātām apspriedēm un noteiktai rīcībai. Lisabonas līgumā sniegts vajadzīgais pamats turpmākai ekonomikas pārvaldības uzlabošanai euro zonā. Ar jauno protokolu, kas pievienots Lisabonas līgumam, oficiāli atzīst Eurogrupu un tās vadītāju, kā arī uzsver vajadzību izstrādāt aizvien ciešāku ekonomikas politikas virzienu koordināciju euro zonā. Lisabonas līgums arī stiprina Komisijas nozīmi EMS darbības uzraudzībā.

Tikai vienotiem spēkiem euro zona var ietekmēt notikumus pasaules mērogā. Tā kā G20 tika izveidots kā galvenais forums globālās un finansiālās pārvaldības reformas veicināšanai, kļuva aktuāli daži euro zonai būtiski jautājumi. Pēckrīzes posmā pasaules ekonomika saskaras ar sarežģītu uzdevumu pārvaldīt pāreju uz līdzsvarotāku un ilgtspējīgāku izaugsmi visu pasaulē svarīgāko valstu ekonomikā. Šajā nolūkā SVF pārziņā esošā globālās uzraudzības pastiprinātā nozīme ir pamatota. Šajā kontekstā euro zona jāuzskata par vienotu ekonomikas vienību, kuras nozīme pieaugs līdz ar jauno dalībvalstu pakāpenisku pievienošanos. Lai euro zona varētu pārliecinoši pārstāvēt sevi pasaules mērogā, jānostiprina ES ārējā pārstāvniecība, jo īpaši SVF. Šis ir īstais brīdis, lai to darītu, jo patlaban notiek apspriedes par kvotām un pārstāvniecības reformu. Tieši tādēļ Komisijas nostāja, kas pirms gada izklāstīta paziņojumā par EMS@10, šodien ir svarīgāka nekā jebkad.

[1] Visi dokumenti, kas saistīti ar EDP procedūru, ir pieejami tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/economy_finance/netstartsearch/pdfsearch/pdf.cfm?mode=_m2

[2] EMS@10: Komisijas 2008. gada 7. maija paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas ekonomisko un sociālo lietu komitejai, Reģionu Komitejai un Eiropas Centrālajai bankai „EMU@10 — panākumu un problēmu apzināšana pēc Ekonomikas un monetārās savienības desmit pastāvēšanas gadiem”, COM(2008) 238.