21.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 68/26

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Politika nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā”(COM(2007)0136),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (1), jo īpaši tās 2. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Kopienas rīcības programmu zivju izmetumu samazināšanai (COM(2002)0656) un Eiropas Parlamenta 2003. gada 19. jūnija rezolūciju par šo jautājumu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. marta rezolūciju par videi draudzīgākiem zvejas paņēmieniem (3),

—

ņemot vērā 1995. gada Nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību,

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras vides stratēģijas direktīva) (COM(2005)0505), un Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. novembra nostāju šajā jautājumā (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A6-0495/2007),

A.

tā kā izmetumi ir pasaules mēroga problēma un to gada apjoms tiek lēsts 7—27 miljonu tonnu robežās, kas ir viena ceturtdaļa no visu nozvejoto zivju un citu sugu apjoma, un tā kā nav pieejami dati par ES kopumā, bet ir zināms, ka ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas aplēstais izmetumu apjoms Ziemeļjūrā ir 500 000—880 000 tonnu;

B.

tā kā tik intensīva izmešana kaitē videi, kavē apdraudēto zivju krājumu atjaunošanos un lieki tērē zivsaimniecības nozares laiku un darbu;

C.

tā kā Komisijas loceklis J. Borgšāda apjoma izmešanu ir nosaucis par “neētisku”;

D.

tā kā ir ļoti būtiski, lai jūras resursu ilgtspējīgas pārvaldības pasākumu noteikšanā iesaistītos visas zivsaimniecības politikā ieinteresētās puses, jo īpaši no zvejniecības nozares;

E.

tā kā izmešana nav saistīta tikai ar viena noteikta zvejas rīka izmantošanu, bet to var izraisīt lielākā daļa zvejas rīku, lai arī dažiem zvejas rīkiem, piemēram, traļiem, salīdzinājumā ar pārējiem ir lielāks izmetumu apjoms, un to ietekmē arī attiecīgās zivsaimniecības īpatnības; piemēram, gandrīz visas Eiropas zivsaimniecības pēc būtības ir daudzu sugu zivsaimniecības, kuru izmetumu apjoms var būt lielāks; tā kā noteiktām nerūpnieciskajām zivsaimniecībām ir mazāks izmetumu apjoms, jo tās lietderīgāk izmanto nozvejotās zivis un, pārzinot zvejas vietas, izvairās no nevēlamas piezvejas;

F.

tā kā zivsaimniecība ar lielu izmetumu apjomu var mazināt sabiedrības uzticību tirgotajām zivīm un galu galā ietekmēt pārdošanas apjomus;

G.

tā kā izmešanai ir dažādi iemesli, tostarp pārmērīga zvejas intensitāte, pašreizējā pieeja kopējai pieejamai nozvejai (TAC) un kvotas, kas pieprasa to zivju izmešanu, kurām nepiemēro kvotas, nesaskaņotība daudzās zivsaimniecībās attiecībā uz zvejas rīku specifikācijām un pieļaujamajiem izmēriem, augstākas kategorijas zivju atlasīšana un cita komercdarbības prakse, un tā kā tradicionāli lielākā daļa zvejas rīku un prakses jauninājumu ir izstrādāti ar mērķi palielināt zivju nozveju, nevis zvejot selektīvākā un vidi saudzējošākā veidā;

H.

tā kā ES piekrita ievērot šādus dokumentus, kuri parakstīti starptautiskā līmenī un kuriem pievienotas īpašas deklarācijas par nepieciešamību samazināt izmetumus un piezveju: ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodekss, Starptautiskais rīcības plāns, lai novērstu jūras putnu nejaušu notveršanu, zvejojot ar āķu jedām, Pārtikas un Lauksaimniecības organizācijas Starptautiskais rīcības plāns jūras putnu un haizivju saglabāšanai, ANO 21. gadsimta Rīcības programmas 17. nodaļa, Romas konsenss par pasaules zivsaimniecībām, Kioto deklarācija par ilgtspējīgu zivsaimniecības ieguldījumu pārtikas drošības jomā, Ņujorkas nolīgums par Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas īstenošanu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1994. gada rezolūcija 49/118 un 1995. gada rezolūcija 50/25, kā arī 1996. gada 15.—20. aprīlī Stambulā, Turcijā notikušās Starpparlamentu konferences rezolūcija, Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) un Konvencija par bioloģisko daudzveidību (CBD);

I.

tā kā ES ir vienojusies uzņemties zināmas saistības reģionālajās zivsaimniecības organizācijās un vairākos tās parakstītajos divpusējos un daudzpusējos nolīgumos,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas jaunos centienus veicināt diskusiju par šo nopietno jautājumu ar mērķi beidzot mainīt Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) prioritātes, lai izmešanas prakse faktiski izzustu;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu kā pirmo mēģinājumu risināt piezvejas problēmu pēc būtības, bet uzsver, ka noteikumi jāpieņem steidzami, lai novērstu šo ekoloģiski neilgtspējīgo un neētisko praksi, kas īpaši smagos gadījumos var sasniegt līdz pat 90 % no visām nozvejotajām zivīm;

3.

atgādina, ka mazapjoma zvejas izmetumu īpatsvars ir ļoti niecīgs, un tāpēc prasa pastiprināt Kopienas atbalstu, lai veicinātu un attīstītu piekrastes mazapjoma zveju un nerūpniecisko zveju;

4.

atzinīgi vērtē arī izmetumu jauno definīciju, kurā iekļautas arī nekomerciālās zivju sugas un citas sugas, netieši norādot, ka ir jāsamazina arī šo sugu izmetumi;

5.

uzsver, ka ar ES politiku ir efektīvi jāapkaro visi piezvejas veidi (tostarp bezmugurkaulnieku, koraļļu, jūras zīdītāju, putnu un bruņurupuču piezveja u. c.) un jāveicina videi draudzīgas zvejas metodes, kas nepostītu jūras bioloģisko daudzveidību un lieki netraumētu citus dzīvos organismus;

6.

tomēr ar bažām atzīmē, ka nav daudz panākts, lai izstrādātu Kopienas rīcības plānus jūras putnu un haizivju saglabāšanai, neskatoties uz to, ka 1999. gadā Komisija to apņēmās izdarīt, un mudina Komisiju pēc iespējas ātrāk pabeigt abu plānu izstrādi;

7.

aicina Komisiju ņemt vērā iesniegto zinātnisko atzinumu attiecībā uz albatrosiem, kuri, jo īpaši zvejojot ar āķu jedām, lielā skaitā iet bojā, radot šo putnu izmiršanas draudus;

8.

uzskata, ka efektīvs veids, kā samazināt nevēlamu piezveju un izmetumus, ir samazināt kopējo zvejas intensitāti un paralēli uzlabot selektīvos pasākumus, jo noplicinātos zivju krājumus veido galvenokārt mazizmēra zivis; atzīst, ka mazāka zvejas jauda labvēlīgi ietekmētu nozari, ļaujot atjaunoties un kļūt ražīgākiem noplicinātajiem zivju krājumiem un ietaupot laiku un darbu, ko prasītu nozvejas šķirošana;

9.

uzskata, ka piezveja un izmetumi ir nopietna ekoloģiska un ekonomiska problēma, jo tie, no vienas puses, izjauc noteiktu ekosistēmu līdzsvaru, un, no otras puses, ir galvenokārt vainojami zivju krājumu noplicināšanā, pie tam dažiem no šiem zivju krājumiem, piemēram, mencām, ir augsta tirgus vērtība;

10.

uzskata, ka izmetumu samazināšana palīdzētu sasniegt labu vides stāvokli, kā to prasa Jūras vides stratēģijas direktīva;

11.

uzskata, ka izmetumu samazināšanas programmas ir pilnībā jāiekļauj Kopienas vispārējā politikā ilgtspējīgas zivsaimniecības pārvaldībai;

12.

uzskata, ka izmetumu iemesli katrai zivsaimniecībai atšķiras atkarībā no detalizētām zvejas metodēm un attiecīgā zivsaimniecības veida, tāpēc arī problēmas risinājums jāpielāgo katrai zivsaimniecībai atsevišķi;

13.

kaut arī zivju izmešana nav attaisnojama, atzīst, ka dažas sugas uzrāda augstas izdzīvošanas spējas pēc atbrīvošanas un, ka jāparedz atkāpes no zvejošanas aizlieguma šīm, kā arī apdraudētām un aizsargājamām sugām, ja tiek sniegts pienācīgs zinātnisks pamatojums par šo sugu izdzīvošanas spējām;

14.

uzsver — lai ieviestie noteikumi būtu efektīvi, savlaicīgi ir pienācīgi jāizmanto ES zivsaimniecībām atbilstīgi zinātniskie pētījumi, kā arī jāņem vērā katras zivsaimniecības īpašās iezīmes, kuras nosaka to atrašanās vieta un jūras organismu sugu daudzveidība, kā arī senas zvejas tradīcijas;

15.

pauž atzinību tiem nozares pārstāvjiem, kas nesen uzsākuši programmas selektīvāku zvejas rīku un prakses izstrādei, kas samazinātu izmetumus, un mudina pārējos palīdzēt, daloties ar uzkrāto pieredzi zvejas rīku jomā, lai varētu izstrādāt vēl novatoriskākas zvejas metodes; pauž nožēlu par dažiem Komisijai iesniegtajiem komentāriem, kuros pasākumi izmetumu samazināšanai tika vērtēti kā “apgrūtinoši”;

16.

uzsver, ka svarīgi ir brīvprātīgi samazināt zvejas intensitāti, kā to dara atsevišķos zvejas veidos, un prasa izveidot finansiālu kompensāciju mehānismus, kas paredzēti zvejniekiem, kuri šādi rīkojas;

17.

pauž atzinību Skotijas valdībai par to, ka tā sadarbībā ar Skotijas zivsaimniecības nozari nesen ir ieviesusi brīvprātīgu sistēmu zvejas teritoriju slēgšanai reālajā laikā — ja kapteiņi konstatē noteiktam robežlielumam atbilstošu mazizmēra mencu daudzumu, zvejas apgabalu slēdz uz trīs nedēļām; uzskata, ka šai Eiropā pirmajai sistēmai līdzīgas sistēmas varētu palīdzēt samazināt izmetumus, pilnībā sadarbojoties ar zivsaimniecības nozari;

18.

piekrīt Komisijai, ka klasiskā KZP pieeja nevēlamas piezvejas samazināšanai ar “mikrovadīšanu”, izmantojot vēl sīkāk izstrādātus tehniskus parametrus, lai novērstu zivju mazuļu izmešanu, bet pietiekami neiesaistot zvejniekus, vairs nav pietiekami aptveroša, un tā ir jāpapildina ar programmām, kas rosinātu zvejniekus samazināt nevēlamu piezveju un izmetumus un kas ņemtu vērā katras zvejsaimniecības īpašās iezīmes, līdz ar panākot, ka šie pasākumi saņem lielāku atbalstu no zvejniekiem; tomēr uzskata, ka nevēlama piezveja samazināsies tikai tad, ja tiks veiktas tehniskas izmaiņas zvejas rīkos un praksē;

19.

atzīmē, ka Komisija par efektīvāku pasākumu uzskata izmetumu aizliegumu, lai gan šādu aizliegumu varētu būt grūti īstenot un tas varētu prasīt finanšu, loģistikas un cilvēkresursu ievērojamu palielināšanu;

20.

uzskata, ka, lai arī to būtu grūti īstenot, ir jāaizliedz t. s. atlasīšana, kad tiek izmestas labas, likumīgi nozvejotas zivis, atstājot tikai tās zivis, kurām ir augstāka tirgus vērtība; uzskata, ka videonovērošanas sistēmu uzstādīšana uz noteiktiem kuģiem varētu veicināt aizlieguma īstenošanu;

21.

atzīmē — lai panāktu to, ka zvejnieki un citas ieinteresētās puses uzņemas atbildību un dalību jebkādā izmetumu samazināšanas politikā, viņiem ir jābūt lielā mērā iesaistītiem uzraudzības un kontroles pasākumos, jo sekmīga izpildes pasākumu īstenošana ir atkarīga no zvejnieku sadarbības un dalības; norāda, ka jāizskata šādas sadarbības piemēri arī citās valstīs, piemēram, Kanāda un Jaunzēlande ar zvejnieku atļauju ir eksperimentējušas ar videonovērošanas sistēmu uzstādīšanu uz zvejas kuģu klāja, un minēts, ka šis videonovērošanas pasākums bijis ļoti veiksmīgs izmetumu izskaušanā;

22.

mudina Komisiju, dalībvalstis un citas ieinteresētās puses vairāk apsvērt pozitīvu stimulu izmantošanu nozarē, lai uzlabotu zvejas praksi; uzskata, ka ir dažādas pozitīvu stimulu iespējas, tostarp:

23.

atzīmē, ka Padomes 2006. gada 21. decembra Regulā (EK) Nr. 41/2007, ar ko 2007. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas un ar tām saistītus nosacījumus, kuri piemērojami Kopienas ūdeņos un — attiecībā uz Kopienas kuģiem — ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas ierobežojumi (5), jau ir norādīts piemērs par prioritāru pieeju, ko sniedz kuģiem ar selektīviem zvejas rīkiem, paredzot papildu dienas jūrā kuģiem ar omāru traļiem, kuros izmanto šķirojamos režģus, un piekrīt, ka ir jāapsver šādu papildu stimulu izmantošana;

24.

ir pārliecināts, ka nozare labvēlīgāk un efektīvāk attieksies pret pozitīvu un negatīvu stimulu kombināciju, kurai ir jādod iespēja sniegt rezultātus; turklāt uzskata, ka izmetumu aizliegums ir jāīsteno tikai pēc tam, kad izmēģināti citi negatīvu stimulu veidi, tostarp prasības uz noteiktu laiku izmantot lielākus linuma acu izmērus, slēgti apgabali un citi;

25.

uzsver, ka, ieviešot izmetumu aizliegumu, ir svarīgi nodrošināt uzraudzības sistēmas darbību; norāda, ka zināšanu trūkums par izmesto zivju daudzumu traucē izdarīt secinājumus par krājumu apjomu un zivju mirstību, kā arī apgrūtina to pasākumu novērtēšanu, ar kuriem cenšas novērst izmēram neatbilstošo zivju zveju; aicina Komisiju turpināt izstrādāt jaunas uzraudzības metodes un šajā sakarā pievērš uzmanību zvejas kuģu elektronisko žurnālu un televizuālās uzraudzības sistēmu piedāvātajām iespējām;

26.

uzstāj, ka ir jāaizliedz augstākas kategorijas zivju atlasīšana, kas ir viens no galvenajiem izmetumu iemesliem, un atlasīšanu veicinošas ierīces, piemēram, šķirojamie režģi uz pelaģiskās zvejas kuģiem;

27.

piekrīt, ka prātīgākais veids, kā rīkoties, būtu eksperimentālā nolūkā izvēlēties noteiktu skaitu zivsaimniecību atkarībā no to izmetumu apjoma vai iesaistīto sugu aizsardzības stāvokļa; uzsver, ka ir svarīgi izmēģinājuma projektus veikt vairākos apgabalos, lai būtu pārstāvētas ģeogrāfiski dažādas Kopienas zivsaimniecības; uzskata, ka katrā izmēģinājuma projektā ir jābūt iesaistītiem pietiekami daudz kuģiem, lai aptvertu zivsaimniecības dažādās jomas un lai nodrošinātu labu informācijas apmaiņu ar pārējiem zivsaimniecības pārstāvjiem; ierosina, ka divas iespējamās kandidātes varētu būt dažādu rāmju traļu zivsaimniecības un tās zivsaimniecības, kas zvejo un izmet mencas; kamēr tiek īstenoti šie izmēģinājuma projekti, citas zivsaimniecības izvērtē pēc izmetumu apjoma;

28.

ierosina, lai par prioritāti tiktu uzskatīta tā izmetumu prakse, kas rodas no tā, ka tehniskie noteikumi par minimālo izkraušanas izmēru un linuma acu izmēriem ir savstarpēji neatbilstīgi, jo to var salīdzinoši viegli novērst;

29.

aicina Komisiju ņemt vērā iesniegto zinātnisko atzinumu par Baltijas jūras mencu krājumiem, kuros liela procentuālā daļa zvejas tiek reģistrēta kā piezveja;

30.

katrai iesaistītajai zivsaimniecībai ierosina šādu pasākumu kopumu:

31.

aicina Komisiju vērst īpašu uzmanību uz to, kā pasākumi varētu tikt “tulkoti”, tos piemērojot ES flotēm, kas zvejo trešo valstu ūdeņos un prasa, lai visselektīvāko zvejas rīku izmantošana būtu priekšnoteikums zvejojot saskaņā ar zvejas partnerattiecību nolīgumiem;

32.

atzīmē jaukto zivsaimniecību daudzveidību un nozīmi ES un secina, ka izmetumu samazināšanas mērķi ir jānosaka atbilstīgi šai daudzveidībai tā, lai visām zivsaimniecībām vienlaicīgi nebūtu jāpanāk vienāds kvantitatīvs samazinājums, jo tām var būt dažāds sākotnējo izmetumu apjoms;

33.

uzsver, ka gadījumā, ja izmetumu aizliegumu piemēro noteiktām zivsaimniecībām, ir jānovērš nevēlami stimuli, piemēram, tirgus izveide mazām zivīm vai zivīm, kas nav nozvejotas atbilstīgi kvotām, šādu zivju tieša tirdzniecība nekādā gadījumā nav pieļaujama; uzskata, ka kuģiem var piešķirt kompensāciju par izdevumiem, kas radušies, izceļot krastā izmešanai paredzētās zivis; uzskata, ka attiecīgās zivis varētu izmantot, piemēram, zivju miltu un zivju eļļas ražošanā, un jebkurš uzņēmums, kurš to darītu, dotu ieguldījumu reģionāla līmeņa kompensāciju fondā;

34.

piezīmē, ka Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF) paredz noteikumus selektīvākas zvejošanas izmēģinājuma projektu un divu zvejas rīku nomaiņas finansēšanai, un mudina dalībvalstis to izmantot; aicina EZF līdzekļu izmantošanā paredzēt lielāku administratīvu elastību, lai varētu ātri īstenot daudzsološus izmēģinājuma projektus;

35.

norāda, ka kopējās pieļaujamās nozvejas normatīvā sistēma ir viena no galvenajiem izmetumu iemesliem un ka ir jāpieņem pasākumi, lai nevajadzētu obligāti izmest netīšām nozvejotas pieļaujamā izmēra zivis tāpēc, ka nav kvotu šo zivju sugu zvejai;

36.

iesaka, lai piezvejas kvotas tiktu iekļautas kopējā pieļaujamā nozvejā un lai kvotu sadalē tiktu ieskaitīta visa izkrautā piezveja; ja zivsaimniecība pārsniedz tās piezvejas kvotas, tā var tikt slēgta, tāpat zvejas liegumu reālajā laikā var noteikt, ja piezvejots pārmērīgs skaits zivju mazuļu; tad šo kvotu pakāpeniski samazina, lai nodrošinātu stimulus izvēlēties selektīvākus zvejas rīkus;

37.

piezīmē, ka, ņemot vērā Padomes1998. gada 30. marta Regulu (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai (6), dalībvalstīm ir tiesības piemērot stingrākus tehniskus noteikumus kuģiem, kas zvejo zem to karoga ES ūdeņos; uzskata, ka ir jādod iespēja dalībvalstīm izmēģināt jaunus risinājumus, kuru lietderību izvērtētu Komisija, un ka noteiktos apstākļos tām ir jāļauj piemērot selektīvākus tehniskos noteikumus visiem kuģiem, kuri zvejo piekrastes zonā 12 jūdzes no krasta;

38.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, reģionālajām konsultatīvajām padomēm, Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevējai komitejai un tām reģionālajām zvejas pārvaldības organizācijām, kurās iesaistījusies ES.