52008DC0905

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 14.1.2009

COM(2008) 905 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvas 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību īstenošanu

(iesniegusi Komisija)

SATURS

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvas 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību īstenošanu 1

1. Ievads 4

1.1. Ziņojuma darbības joma 4

1.2. Vispārēja informācija 4

2. Transponēšana 6

3. Direktīvas piemērošana un regulatīvās izmaiņas 6

3.1. Tirgus uzraudzības darbība 6

3.2. RAPEX darbība 7

3.3. Produktu izsekojamība 9

3.4. Kopienas pasākumi, pamatojoties uz direktīvas 13. pantu 10

3.5. Standartizācija 10

3.6. Pakalpojumu drošība 13

4. Secinājumi 13

4.1. Vispārēja informācija 13

4.2. Transponēšana 13

4.3. Tirgus uzraudzības darbība 14

4.4. RAPEX darbība 14

4.5. Produktu izsekojamība 14

4.6. Kopienas pasākumi, pamatojoties uz direktīvas 13. pantu 14

4.7. Standartizācija 15

1. IEVADS

Direktīva par produktu vispārēju drošību („direktīva”)[1] tika pieņemta 2001. gada 3. decembrī un stājās spēkā 2002. gada 15. janvārī, un 2004. gada 15. janvāris bija tās transponēšanas termiņš dalībvalstīs. Ar to aizstāja iepriekšējo 1992. gada direktīvu par produktu vispārēju drošību[2].

1.1. Ziņojuma darbības joma

Šis ziņojums tika izstrādāts atbilstīgi direktīvas 19. panta 2. punktam, un tas aplūko šādus tematus:

- patēriņa produktu drošība, īpaši uzlabota produktu izsekojamība,

- tirgus uzraudzības sistēmas darbība un RAPEX ,

- standartizācija,

- pasākumi, pamatojoties uz direktīvas 13. pantu.

Lai gan direktīvu nepiemēro pakalpojumu drošībai, daži tās noteikumi ir vērsti uz šo jomu, lai nodrošinātu direktīvas „aizsardzības mērķu sasniegšanu”. Tādēļ šajā ziņojumā ir arī pieminēta svarīgākā virzība, lai sniegtu drošākus pakalpojumus Eiropā.

Komisijas iekšējā pārskatā[3] 2007. gadā, pēc tam, kad visā pasaulē no tirgus izņemti ārkārtīgi daudz patēriņa produktu, par ES produktu drošību tika secināts, ka Kopienas sistēma, ieskaitot šo direktīvu, var Eiropas pilsoņiem nodrošināt augstu aizsardzību pret nedrošiem patēriņa produktiem[4], ja sistēmas noteikumi tiek kārtīgi piemēroti. Tomēr pārskatā ir apzinātas dažas jomas uzlabojumiem, un turpmākais pasākums uzreiz pēc šā pārskata bija Komisijas Lēmuma par rotaļlietām ar magnētiem[5]. Turklāt aizsardzības līmeni paaugstinās priekšlikums pārskatīt spēkā esošo Eiropas Direktīvu par rotaļlietu drošumu[6] un „jauns tiesiskais regulējums”[7] preču laišanai tirgū. Šajā pārskatā ir iezīmēts, kādā jomā turpmāk pilnveidojama ar šo direktīvu izveidotā sistēma.

1.2. Vispārēja informācija

1.2.1. Mērķi un piemērošanas joma

Šīs direktīvas nolūks ir nodrošināt, ka Kopienas tirgū tiek laisti tikai droši patēriņa produkti. Direktīvu piemēro patēriņa produktiem, kas nav pārtika. Ja šādiem produktiem piemēro konkrētas drošības prasības, kuras nosaka citi Kopienas tiesību akti, direktīvu piemēro tikai minētajiem aspektiem un riskam vai riska kategorijām, uz kurām neattiecas minētās konkrētās prasības[8].

Direktīvas piemērošanas jomā nav pakalpojumu drošības joma, tomēr, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzību, tās noteikumus arī piemēro produktiem, kas patērētājiem tiek sniegti vai ir pieejami, sniedzot pakalpojumu. Pakalpojuma sniedzēja lietotā aprīkojuma drošība, īpaši aprīkojums, kurā patērētāji pārvietojas vai ceļo, tomēr nav ņemts vērā. Direktīvas[9] noteikumi tomēr attiecas uz produktiem, kurus patērētāji aktīvi izmanto pakalpojuma sniedzēja telpās, piemēram, fēni, kas viesnīcu numuros pieejami viesiem, vai solāriji sauļošanās studijās.

1.2.2. Uzņēmēju un dalībvalstu iestāžu pienākumi

Direktīva uzņēmējiem uzliek vispārēju pienākumu laist tirgū tikai drošus produktus un sniegt patērētājiem un dalībvalstu iestādēm informāciju. Tā ir par produktu izsekojamību un tādu pasākumu piemērošanu kā produkta izņemšanu no aprites vai atsaukšanu.[10]

Dalībvalstu iestādēm ir pienākums nodrošināt, lai tirgū laistie produkti būtu droši, un tām jāizpilda šis pienākums, uzraugot, vai ražotāji un izplatītāji pilda pienākumus, ko šī direktīva tiem uzliek.

1.2.3. Iestāžu un izpildes sistēma

Direktīva paredz ātrās brīdināšanas sistēmu patēriņa preču jomā, izņemot pārtiku („ RAPEX ”). Šī sistēma izveido datu aprites sistēmu starp Komisiju un dalībvalstu iestādēm par to, kādus pasākumus veic dalībvalstu iestādes un uzņēmēji to produktu gadījumā, kas nopietni apdraud patērētāju veselību un drošību. RAPEX (mazāk nekā 1 % no visiem ziņojumiem) var izplatīt arī datus par risku, kas nav tik nopietns. RAPEX sistēmā var iesaistīties trešās valstis, pamatojoties uz konkrētu nolīgumu, ko parakstījusi Kopiena un pieteikuma iesniedzēja valsts. Šobrīd RAPEX datus daļēji un netieši var izmantot tikai viena trešā valsts: Ķīna.

Atbilstīgi Direktīvas 15. pantam Komisijai palīdz pildīt īstenošanas uzdevumus komiteja, kuras sastāvā ir dalībvalstu pārstāvji („ GPSD komiteja”). Papildus, ar Direktīvas 10. pantu izveido dalībvalstu iestāžu neformālu sadarbības tīklu, kā mērķis ir veicināt administratīvu sadarbību nākotnē („patērētāju drošības sadarbības tīkls”).

Ņemot vērā to, ka direktīva ir daļa no EEZ nolīguma[11], tādi paši noteikumi un mehānismi ir arī EBTA valstīs, kuras piemēro EEZ nolīgumu, proti, Norvēģijā, Islandē un Lihtenšteinā.

2. TRANSPONēšANA

Visas 27 ES dalībvalstis[12] tika informētas par transponēšanas pasākumiem. Tomēr īstenošanas metode visās dalībvalstīs[13] nebija viena un tā pati. Komisija un dalībvalstis joprojām risina divpusējās sarunas, lai noskaidrotu dažus aspektus.

Konkrēti: drošības novērtējuma aspekti dažos transponēšanas tiesību aktos atšķiras no direktīvas 3. pantā izklāstītajiem noteikumiem. Dažas dalībvalstis nav transponējušas visus 3. pantā uzskaitītos kritērijus, turpretī citas dalībvalstis šos kritērijus ir grozījušas vai izstrādājušas savus.

Saistībā ar izsekojamību dažas dalībvalstis ir paredzējušas, ka uz produkta vai iepakojuma obligāti jānorāda ražotājs (vai importētājs) un sīkāka informācija, turpretī citas dalībvalstis ļauj izvēlēties. Tādēļ dalībvalstu praksē ražotāja pienākumi var atšķirties.

Atsevišķās dalībvalstīs ražotāju sniegtie ziņojumi ir nepieciešami tikai tad, ja risks ir zināms, bet nav pienākuma ziņot, ja ražotājam būtu jāzina par risku, pamatojoties uz pieejamajiem datiem.

Visbeidzot, lai gan dalībvalstīm ir pienākums paredzēt noteikumus, kas panāktu saderību ar pasākumiem, kurus Komisija var pieņemt atbilstīgi 13. pantam , dažas dalībvalstis nav paredzējušas savus noteikumus šādu pasākumu īstenošanai.

3. DIREKTīVAS PIEMēROšANA UN REGULATīVāS IZMAIņAS

3.1. Tirgus uzraudzības darbība

Dalībvalstīs lielākā daļa tirgus uzraudzības iestāžu strādā pēc gada inspekcijas programmām, kurās ņemta vērā gūtā pieredze un konstatētie fakti, produkti, par kuriem bieži ziņots RAPEX un patērētāju sūdzības. Visas dalībvalstis, ja nepieciešams, veic kontroli un testus, kas var arī nebūt paredzēti to programmās, piemēram, ārkārtas gadījumos.

3.1.1. Kopīgās darbības

Pēdējo piecu gadu laikā Komisija, lai veicinātu Eiropas dalībvalstu iestāžu sadarbības tīklu produktu drošības jomā[14], ir sniegusi līdzfinansējumu vairākām pārrobežu uzraudzības un izpildes darbībām, kas norisinājās starp minētajām iestādēm[15]. Minētās kopīgās darbības bija saistītas ar smakšanas negadījumiem, kuros bija iesaistīti bērni, spēļu laukuma aprīkojuma drošību, cigarešu šķiltavām, gaismas virtenēm un pagarinātājiem. Divas darbības bija saistītas ar pārrobežu sadarbību: pirmā bija sadarbība ar muitas iestādēm Baltijas jūras reģiona valstīs, un otrās darbības (pazīstama kā projekts ” EMARS ”) mērķis ir pastiprināt tirgus uzraudzību, izmantojot labu praksi. Projektā EMARS piedalījās 15 dalībvalstis, un tā rezultāts ir zināšanu datubāze, ātrā konsultāciju sistēma, labas prakses rokasgrāmata un stratēģisks dokuments par tirgus uzraudzības nākotni[16].

3.1.2. Jauns tiesiskais regulējums

2008. gada 9. jūlijā produktu tirgū laišanas jomā tika pieņemts jauns tiesiskais regulējums, proti, Regula (EK) Nr. 765/2008[17] un Lēmums 768/2008/EK[18]. Viens no šo pasākumu uzdevumiem ir izveidot pastiprinātu tirgus uzraudzības sistēmu saistībā ar produktiem, uz kuriem attiecas Kopienas saskaņošanas tiesību akti un produktu izsekojamība. Turklāt regula dalībvalstu kompetentajām iestādēm uzliek par pienākumu veikt ES tirgū piemērotas un pienācīgas produktu īpašību pārbaudes, pirms minētie produkti tiek laisti brīvā apgrozībā. Patlaban Komisija izstrādā vadlīnijas, kas skaidros, kā atbilstoši regulai izveidotā tirgus uzraudzības sistēma sader ar direktīvu.

Turklāt ar Regulas (EK) Nr. 765/2008 42. pantu tiek grozīts direktīvas 8. panta 3. punkts, lai šie noteikumi būtu stingrāki dalībvalstīm un direktīvas formulējumu pielāgotu regulas noteikumiem.

3.2. RAPEX darbība

3.2.1. Brīdinājumu par bīstamiem produktiem izplatīšana

RAPEX sistēma ir veidota tā, lai nodrošinātu ziņojumu efektīvu izplatīšanu visām dalībvalstīm, lai varētu ātri rīkoties, kad tirgū atklāti patēriņa produkti, kuri nopietni apdraud patērētāju veselību un drošību. Tā sauktajos „ārkārtas gadījumos” ir izveidoti mehānismi, kas nodrošina, ka brīdinājumu nekavējoties izplata visās dalībvalstīs turpmākiem pasākumiem.

Ik nedēļu internetā[19] Komisijas dienesti publisko visu svarīgo informāciju par visiem RAPEX ziņojumiem.

3.2.2. RAPEX pamatnostādnes

Komisija 2004. gadā pieņēma īpašas pamatnostādnes (" RAPEX pamatnostādnes"), lai nodrošinātu efektīvu RAPEX darbību[20]. RAPEX pamatnostādnēs definēts, kādās jomās dalībvalstīm ir pienākums ziņot, izklāstot nopietna riska identificēšanas kritērijus un sniedzot norādījumus par pasākumu veidiem un par produktiem, par ko jāziņo. Pamatnostādnēs ir arī norādījumi par riska novērtēšanu. Komisija 2008. gadā sāka pārskatīt RAPEX pamatnostādnes, kas ir nepieciešams, jo kopš 2004. gada ir notikušas dažādas pārmaiņas.

3.2.3. Statistika (2004–2008)

Komisijas apstiprināto paziņojumu skaits ir strauji palielinājies pēdējo gadu laikā. 2007. gadā Komisija apstiprināja 1605 paziņojumus, turpretī 2006. gadā 1051, 2005. gadā — 847, 2004. gadā — 468 paziņojumus. Par vairāk nekā trīs reizēm ir palielinājies to pasākumu skaits, par kuriem ziņots saistībā ar nopietnu risku (2004. gadā — 388, bet 2007. gadā — 1355). Augšupejošā tendence bija arī 2008. gadā Paziņojuma skaita kāpumu var skaidrot daudzējādi: dalībvalstu iestādes efektīvāk īsteno produktu drošību, uzņēmēji labāk apzinās savus pienākumus un 2004. un 2007. gadā notika ES paplašināšanās, kā arī Komisija koordinēja sadarbības tīkla veidošanas pasākumus[21]. Turklāt sarūk atšķirība starp valstīm ar lielāko un mazāko paziņojumu skaitu.

Saistībā ar produktu kategorijām, uz kurām attiecas koriģējoši pasākumi, jo tie rada nopietnu risku, bērniem paredzētas preces (rotaļlietas un aprīkojums bērniem) un elektropreces (piem., mājsaimniecības ierīces, apgaismes ierīces) ir produktu grupas, par kurām bijis visvairāk paziņojumu; par šīm produktu grupām kopā bija 50 % no visiem RAPEX paziņojumiem.

Visbiežāk konstatētais risks ir ievainojumi, aizrīšanās un elektrošoks, kā arī apdegumi, ugunsgrēks, smakšana un ķīmisku vielu radīts risks. Grūtāk noteikt un novērtēt ilgtermiņa risku, piemēram, ja notiek konkrētu ķīmisko vielu iedarbība, jo kaitīgā ietekme nav acīmredzama[22].

Gadu gaitā uzņēmumi ir vairāk ziņojuši par brīvprātīgiem koriģējošiem pasākumiem, proti, 2007. gadā tie bija 50 % no paziņojumu kopskaita par produktiem, kas rada nopietnu risku.

3.2.4. Mācības

Komisija organizēja mācības par produktu drošību atbildīgajām dalībvalstu iestādēm, kuru mērķis ir pilnveidot to gatavību piedalīties RAPEX sadarbības tīklā. Šajos semināros 2006.–2008. gadā pavisam piedalījās 22 dalībvalstis. Komisija arī rīko RAPEX kontaktpersonu sapulces Briselē. Turklāt muitas un tirgus uzraudzības iestādes no visām dalībvalstīm vienojās, ka ir nepieciešams pastiprināt sadarbību, uzlabot riska pārvaldību un labāk apmainīties ar speciālajām zināšanām un labu praksi[23].

3.2.5. RAPEX -Ķīna

Ņemot vērā to, ka saistībā ar Ķīnas izcelsmes produktiem bijis ļoti daudz paziņojumu RAPEX sistēmā (no 2008. gada janvāra līdz septembrim pat 56 %, 2007. gadā — 52 %, 2006. un 2005. gadā — 49 %, 2004. gadā — 38 %), produktu drošības jomā tika nodibināti ciešāki sakari ar Ķīnas iestādēm. 2006. gadā Komisijas Veselības un patērētāju ģenerāldirektorāts un Ķīnas Tautas Republikas kvalitātes pārraudzības, inspekcijas un karantīnas pārvalde („ AQSIQ ”) parakstīja saprašanās memorandu („SM”). To atjaunināja 2008. gadā, lai atspoguļotu uzlaboto sadarbību.

AQSIQ ar speciālu IT sistēmu var piekļūt paziņojumiem par Ķīnas izcelsmes bīstamiem produktiem, kuri reģistrēti RAPEX sistēmā („ RAPEX -Ķīna”). Katru ceturksni Ķīnas iestādes ziņo Komisijai par turpmākajiem pasākumiem, kas veikti pamatojoties uz RAPEX datiem. Līdz šim AQSIQ Komisijai ir iesniegusi septiņus ziņojumus. No 2006. gada septembra līdz 2008. gada maijam AQSIQ ir izmeklējusi un vajadzības gadījumā īstenojusi pasākumus saistībā ar 599 paziņojumiem RAPEX sistēmā. 51 % gadījumu pēc izmeklēšanas AQSIQ vai brīvprātīgi Ķīnas ražotājs (vai eksportētājs) pieņēma profilakses vai ierobežojoši pasākumus: tostarp, koriģējoši pasākumi, eksporta aizliegums, stingrāka attiecīgo Ķīnas uzņēmumu pārraudzība un eksporta licenču apturēšana vai atsaukšana. 49 % izmeklēto gadījumu pasākumi netika veikti, galvenokārt tādēļ, ka trūka datu par Ķīnas ražotāju vai eksportētāju.

3.3. Produktu izsekojamība

Izsekojamība palīdz apzināt uzņēmumus, kuri iesaistīti produkta ražošanā un izplatīšanā. Izmantojot šo informāciju, var efektīvi īstenot koriģējošus pasākumus. Globāli satraucoši brīdinājumi par produktiem, izņemot pārtikas produktus, nesen uzsvēra nepieciešamību pēc iedarbīgām atsaukšanas procedūrām, kas uzņēmējiem nebūtu pārāk dārgas.

Direktīvas 5. panta 1. punktā izklāstītas vispārējas prasības par to, ka ražotāji sniedz patērētājiem nepieciešamos datus, lai būtu iespējams noteikt produkta izcelsmi vai atklāt ražotāju vai sīkāku informāciju par ražošanas partiju uz produkta iepakojuma. Tomēr dalībvalstu ziņā ir tas, vai tiek pieņemti konkrēti pasākumi šādu prasību īstenošanai. Salīdzinājumā ar pagājušajiem gadiem ir palielinājies to paziņojumu skaits, kuros produkta izcelsmi nav bijis iespējams izsekot. Tomēr uzlabojumi ir iespējami, jo paziņojumi par produktiem, kas ir bīstami un kuru izcelsmes valsts nav zināma, ir 10 % no visiem paziņojumiem[24].

Sagaidāms, ka pēc nesenās Lēmuma 768/2008EK pieņemšanas būs jauni uzlabojumi (kas ir vispārējs Kopienas saskaņošanas tiesību aktu princips), jo tajā ir prasība norādīt ražotāja nosaukumu un adresi un par importētiem produktiem — gan importētāju, gan ražotāju[25].

3.4. Kopienas pasākumi, pamatojoties uz direktīvas 13. pantu

Pašreiz Komisija direktīvas 13. pantā paredzēto procedūru ir piemērojusi trīs gadījumos. Pirmkārt, lai attiecinātu aizliegumu uz ftalātu rotaļlietās[26] līdz brīdim, kad būs pieņemts pastāvīgs aizliegums atbilstīgi Direktīvai 2005/84/EK[27].

Nākamais pasākums, pamatojoties uz šo pantu, bija 2006. gada 11. maija lēmums[28], kas dalībvalstīm noteica prasību nodrošināt, lai ES tirgū tiktu laistas bērniem drošas šķiltavas, un aizliegt laist tirgū šķiltavas, kuras līdzinās priekšmetiem, kas īpaši piesaista bērnu uzmanību (tā sauktās jaunrades šķiltavas). Lēmuma piemērošanas joma neattiecas uz šķiltavām, kuras atbilst konkrētiem tehniskajiem kritērijiem. Vēlākais līdz 2007. gada 11. martam dalībvalstīm bija jānodrošina atbilstība lēmuma prasībām. Lēmumu pagarināja līdz 2008. gada 11. maijam ar 2007. gada 12. aprīļa lēmumu[29], kas no 2008. gada 11. maija arī aizliedza piegādāt patērētājiem šķiltavas, kas apdraud bērnus, un jaunrades šķiltavas. 2008. gada 18. aprīlī pieņēma vēl vienu pagarinājumu līdz 2009. gada 11. maijam[30].

Jaunākais pasākums, pamatojoties uz 13. pantu, bija 2008. gada 21. aprīļa lēmums[31], kas dalībvalstīm noteica prasību nodrošināt, lai uz rotaļlietām ar magnētiem, kuras tirgū ir laistas vai pieejamas, būtu brīdinājums par to radīto veselības apdraudējumu vai drošības risku. Tagad rotaļlietās izmanto spēcīgāku magnētu, tomēr to ir arī vieglāk atdalīt, tādējādi norīšanas gadījumā tas apdraud dzīvību, jo var izraisīt kuņģa vai zarnu perforāciju. Spēkā esošajos tiesību aktos atbilstošu noteikumu un attiecīga drošības standarta nav (abi tiek pārskatīti), tāpēc Komisija ir pieņēmusi šo pagaidu pasākumu, kas ir spēkā līdz 2009. gada 21. aprīlim.

Direktīvas 13. panta pasākumu piemērošana parādīja, ka minēto pasākumu īslaicīgums rada bažas. No vienas puses, uzņēmējiem neskaidrību raisa tas, ka minētie pasākumi ir spēkā tikai ierobežotu laiku un ka tos vairākkārt atjaunina. No otras puses, tie nespēj izskaust drošības problēmu jau pašā saknē, tāpēc ka šie pasākumi ir īslaicīgi.

3.5. Standartizācija

3.5.1. Procedūra un iesaistītie dalībnieki

Direktīvā ir izklāstīti produkta drošības novērtēšanas kritēriji, jo nav Kopienas tiesību aktu, kas atsauktos uz valsts tiesību aktiem un Eiropas standartiem, kurus izstrādā Eiropas standartizācijas organizācijas („ESO”)[32]. Saskaņā ar 3. panta 2. punktu tiek pieņemts, ka produkts ir drošs, ja tas atbilst nacionālajiem standartiem, kurus ievēro brīvprātīgi un kuros iestrādāti tādi Eiropas standarti, uz kuriem Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī („ESOV”) ir publicētas norādes.

Atbilstīgi 4. panta noteikumiem Komisija komiteju procedūrā pieņem lēmumus, kuros precizētas drošības prasības, kuras būtu jāievēro standartos nākotnē. Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš minēto lēmumu, Komisija piešķir mandātu attiecīgajai ESO, lai izstrādātu standartus saderībā ar konkrētām drošības prasībām.

Kad ESO būs standartu izstrādājusi un pieņēmusi, Komisija komiteju procedūrā pieņems lēmumu, kas apstiprinās, ka standarts ir izstrādāts saderībā ar iepriekšminēto procedūru, un ESOV publicēs norādi uz standartu. No šīs publikācijas brīža par produktiem, kas ražoti saskaņā ar minēto standartu (vai tam līdzvērtīgu nacionālo standartu), ir spēkā atbilstības pieņēmums vispārējām drošības prasībām atbilstīgi direktīvas 3. panta 2. punktam.

Pats sākotnējais lēmums, kas nosaka konkrētas drošības prasības, nerada pieņēmumu par to produktu drošību, kuri atbilst minētajām prasībām, un trešajām personām neuzliek nekavējoties piemērojamas prasības un nepiešķir tiesības. Tomēr minētie lēmumi var būt par papildu instrumentu, lai novērtētu, vai produkts atbilst vispārējām drošības prasībām atbilstīgi direktīvas 3. panta 3. punktam.

Saistībā ar standartu izstrādē pārstāvētajām interesēm, standartizācijas procesā daudzi faktori var kavēt sabiedrības interešu iesaistīšanu un efektīvu līdzdalību, piemēram, resursu, speciālo zināšanu trūkums un neefektīva koordinēšana. Tādēļ Komisija piešķir finansiālu atbalstu patērētāju un vides organizācijām, kā arī arodbiedrībām un MVU. Saistībā ar patērētāju pārstāvēšanu Komisijas sniedz finansiālu ieguldījumu to Eiropas patērētāju organizāciju darbībā, kuras pārstāv patērētāju intereses, kad notiek produktu un pakalpojumu standartu izstrāde Kopienas mērogā[33].

3.5.2. Lēmumi par drošības prasībām un mandātiem

Šajā ziņojumā aplūkotajā periodā tika pieņemti trīs lēmumi, kas nosaka drošības prasības, un tika piešķirti attiecīgi standartizācijas mandāti atbilstīgi 4.panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam.

Komisija 2005. gada 21. aprīlī pieņēma Lēmumu 2005/323/EK par atpūtai paredzētiem peldošiem izstrādājumiem, kuri izmantojami uz ūdens virsmas vai ūdenī[34]. Pamatojoties uz šo lēmumu Komisija piešķīra mandātu M/372 CEN. Šajā mandātā patlaban izstrādā septiņus standartus[35].

Komisija 2008. gada 25. martā pieņēma Lēmumu 2008/264/EK par ugunsdrošības prasībām, kas jāizpilda ar Eiropas standartiem attiecībā uz cigaretēm[36]. Pamatojoties uz šo lēmumu, Komisija piešķīra mandātu M/425 CEN izstrādāt standartu, lai mazinātu cigarešu aizdegšanās iespēju.

Komisija 2008. gada 23. aprīlī pieņēma Lēmumu 2008/357/EK par īpašām bērnu drošības prasībām attiecībā uz šķiltavām[37]. Tāpēc tika piešķirts mandāts M/427 pārskatīt spēkā esošo standartu EN 13869 par bērnu drošību saistībā ar šķiltavām.

3.5.3. Standartu norāžu publicēšana

Ziņošanas periodā Komisija pieņēma trīs lēmumus par konkrētu standartu saderību ar direktīvu par vispārējām drošības prasībām[38]. Minētos lēmumus pieņēma saskaņā ar direktīvas 4. panta 2. punkta otro un ceturto daļu. Ar katru publikāciju aizstāja iepriekšējo lēmumu, tāpēc jaunākajai publikācijai 2006. gadā[39] pievienoja atjauninātu standartu sarakstu, uz kuriem sniegtas norādes atbilstīgi direktīvai.

3.5.4. Nākamo standartizācijas mandātu gatavošana

Komisija plāno uzlabot tādu bērnu aprūpes preču drošību, kuras ir paredzētas zīdaiņiem un maziem bērniem (būtībā no dzimšanas līdz 4-5. dzīves gadam) gulēšanai, ēdināšanai, peldei un pārvietošanai. Katru gadu Eiropā[40] notiek daudz nelaimes gadījumu (daži no tiem ir letāli), kas saistīti ar šiem produktiem. Atbilstīgi šai direktīvai ir publiskoti vairāki bērnu aprūpes preču drošības standarti. Tomēr vēl ir daudzi produkti, kuriem nav izstrādāti drošības standarti, bet citu produktu gadījumā drošības standarti neņem vērā visu veidu risku. 2006. gadā uzdotā pētījumā bija iespējams noskaidrot un sarindot produktus, kuriem vispirms būtu izstrādājami standarti. Lēmumus, kas nosaka drošības prasības, pieņems 2009. gadā.

Saistībā ar ugunsgrēku un liesmu izraisītiem nelaimes gadījumiem un ievainojumiem Komisija turpina izstrādāt stratēģiju, kā uzlabot dzīvojamo rajonu ugunsdrošību. Komisija apsver, kā uzlabot uzliesmojošu virsmu un materiālu drošību, kurus lieto mājās, piemēram, mēbeles, apdare, apģērbs un televizori. Šajā jomā ir vairāki Eiropas standarti, kurus piemēro brīvprātīgi, tomēr diskutējot ar dalībvalstīm, ir skaidrs, ka standartu piedāvātais risinājums nav pilnīgi apmierinošs, sevišķi saistībā ar liesmas kavētāja lietošanu. Tādēļ svarīgākais pagaidu pasākums ir apkopot vispusīgas zināšanas par liesmas kavētājos izmantotajām ķīmiskajām vielām, lai panāktu apmierinošu kompromisu starp ugunsdrošību un veselības un vides aizsardzību, kas atspoguļojama drošības standartos.

3.6. Pakalpojumu drošība

Saistībā ar patērētāju pakalpojumu drošību Komisija norāda uz vienprātības trūkumu starp dalībvalstīm par piemērotu Kopienas rīcības līmeni. Pašlaik sabiedrības viedoklis un Eiropas Parlamenta politiskais spiediens liecina, ka ir nepieciešama Eiropas līmeņa rīcība, kas risinātu vispārējus riska un nelaimes gadījumu jautājumus, piemēram, viesnīcu ugunsdrošību.

Vairākos Komisijas priekšlikumos, kuru mērķis ir novērst ievainojumus un veicināt drošību[41], ir atzīts, ka ir nepieciešami pašreizējās nelaimes gadījumu un ievainojumu, ieskaitot ar pakalpojumiem saistītus ievainojumus, Eiropas uzraudzības sistēmas uzlabojumi.

Komisija 2007. gadā pieņēma priekšlikumu pamatregulas projektam par Kopienas sabiedrības veselības un arodveselības un darba drošības statistiku[42]. Uzticamu datu trūkums Komisijai tomēr nav liedzis īstenot jaunas iniciatīvas, kas vērstas uz izpratnes vairošanu un ieinteresēto personu mudināšanu meklēt risinājumu tādās jomās kā viesnīcu drošība, kas ir prioritāte Kopienas rīcībai.

CEN, atbildot uz Komisijas mandātu M/371 pakalpojumu jomā, veica pētījumu, kurā noteica, kādas ir standartizācijas programmas īstenošanas iespējas saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, kā arī drošības aspektiem[43].

4. SECINāJUMI

4.1. Vispārēja informācija

Direktīva ir izrādījusies iedarbīgs līdzeklis, kas nodrošināja augstu patērētāju aizsardzību. Tā palīdzēja noskaidrot un izskaust ļoti daudzus nedrošus produktus no Eiropas tirgus. Ar direktīvu izveidotā RAPEX sistēma papildināja spēkā esošo regulatīvo sistēmu, ko piemēroja dažiem svarīgākajiem patēriņa produktiem, piemēram, rotaļlietām, kosmētikai, elektroierīcēm, apgaismes ierīcēm, individuālajiem aizsardzības līdzekļiem un automobiļiem, ar ātrās informācijas apmaiņas un brīdināšanas sistēmu.

4.2. Transponēšana

Dalībvalstis direktīvu kopumā ir transponējušas atbilstīgi, kaut gan joprojām ir zināma nesaderība. Komisijas dienesti sadarbojas ar dalībvalstīm, lai pārliecinātos, vai turpmākie pasākumi, ko veic dalībvalstis, ir nepieciešami, turpretī Komisija patur tiesības vajadzības gadījumā sākt pienākumu neizpildes procedūru. Tas īpaši ir saistīts ar pasākumu izpildes termiņu ievērošanu atbilstīgi direktīvas 13. pantam.

4.3. Tirgus uzraudzības darbība

Pēdējos četros gados paziņojumi RAPEX strauji pieauga, un tas skaidri norāda uz to, ka tirgus uzraudzība atbilstīgi direktīvai bijusi veiksmīga. Tomēr globalizācija aizvien vairāk pārņem tirgu un aizvien vairāk produktu no trešām valstīm nonāk ES, tāpēc starp dalībvalstīm ir jākoordinē tirgus uzraudzības darbības, ieskaitot sadarbību ar muitas iestādēm.

Tamlīdzīga koordinēšana tiktu atbalstīta, ja tiktu īstenota kopīgi pieņemta laba prakse (piemēram EMARS projektā gūtā laba prakse), dalībvalstu iestādes vairāk apmainītos ar informāciju, izmantojot pieejamos IT rīkus, pienācīgi īstenotu jaunajā tiesiskajā regulējumā paredzētos noteikumus un ja Komisijai būtu lielāka nozīme vienoto tirgus uzraudzības prioritāšu izvirzīšanā.

4.4. RAPEX darbība

Daudzas valstis uzskata, ka direktīva un sevišķi RAPEX sistēma ir mēraukla, un vairākas valsts, reģionālas un starptautiskas organizācijas ir paudušas interesi piedalīties šajā sistēmā vai izmantot palīdzību izveidot līdzīgas sistēmas.

Sistēma bija nedaudz noslogota, jo paziņojumu skaits bija palielinājies, tomēr tas skaidri norāda uz to, ka patērētāju aizsardzības ir uzlabojusies Eiropas līmenī. Ir vairāk ziņojumu par pasākumiem, kurus ir tieši veikuši uzņēmēji, lai novērstu konkrētu patēriņa produktu radīto risku, tas arī norāda uz to, ka atbildīgi uzņēmumi izturas nopietni pret produktu drošību un pilda direktīvas noteiktos pienākumus.

4.5. Produktu izsekojamība

Svarīgs izsekojamības elements ir ražotāja norādīšana uz produkta vai tā iepakojuma[44]. Tomēr tā nav obligāta prasība visu dalībvalstu tiesību aktos un tādēļ rodas neapmierinoši rezultāti. Ja tirgus uzraudzības iestāde nevar sameklēt par bīstamu atzīta produkta ražotāju vai importētāju, tā nevar veikt iespējami efektīvākus pasākumus. Varētu sasniegt uzlabojumus, ja skaidrotu, vai šī identificēšanas prasība ir obligāta, un ja uz visiem produktiem būtu norāde par uzņēmēju, kas ir atbildīgs par produkta drošību. Šie soļi panāktu lielāku atbilstību jaunā tiesiskā regulējuma lēmuma noteikumiem, kurā noteikts, ka uz produkta obligāti jānorāda ražotāja vai importētāja nosaukums, reģistrētais komercnosaukums vai reģistrētā preču zīme, kā arī to adrese[45].

4.6. Kopienas pasākumi, pamatojoties uz direktīvas 13. pantu

Lai gan atsevišķos gadījumos pagaidu pasākumi ir patiešām nepieciešami, direktīvā nav atsevišķu noteikumu, kas skaidri ļautu noteikt pastāvīgu aizliegumu nesaskaņotiem produktiem, ja tie reiz nepārprotami atzīti par bīstamiem[46].

4.7. Standartizācija

Standartizācijas noteikumi būtu jāvienkāršo, lai būtu iespējams lielāks elastīgums. Vajadzētu radīt iespēju noteikt drošības prasības konkrētai produktu kategorijai (piemēram, bērnu aprūpes precēm, mēbelēm, apģērbam) un, pamatojoties uz tiem, ESO piešķirt atsevišķu vai pastāvīgu mandātu. Tas vienādotu pārāk garo procedūru, kurā katram produktam noteiktu drošības prasības. Turklāt šādi varētu ātrāk izmantot tehnoloģiskos uzlabojumus un cīnīties ar jauniem riska veidiem.

Komisijai turklāt vajadzētu publiskot standarta norādi, kuru pieņēmusi ESO bez atbilstīga mandāta, ja produkts, uz kuru attiecas standarts, ir viens no iepriekš definētu kategoriju produktiem, par kuriem Komisija ir noteikusi attiecīgas drošības prasības, un ar nosacījumu, ka šis standarts atbilst prasībām. No tā izrietošais pieņēmums, ka ir atbilstība vispārējām drošības prasībām, veicinātu uzņēmēju atbilstību un labāku patērētāju aizsardzību. [pic][pic][pic]

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīva 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.).

[2] OV L 228, 11.8.1992., 24. lpp.

[3] http://ec.europa.eu/consumers/safety/news/stocktaking_%20execsum_en.pdf.

[4] http://ec.europa.eu/consumers/strategy/docs/eurobar_298_summary_en.pdf.

[5] Skatīt 3.4. iedaļu.

[6] COM (2008) 9 un http://ec.europa.eu/enterprise/toys/2008_108_directive.htm.

[7] Skatīt 3.1.2. iedaļu un http://ec.europa.eu/enterprise/newapproach/index_en.htm.

[8] Rokasgrāmata par direktīvas, kā arī to direktīvu piemērošanu, kuras attiecas uz konkrētu nozares produktu drošību, pieejama: http://ec.europa.eu/consumers/safety/prod_legis/index_en.htm.

[9] Skatīt Patēriņa preču zinātniskās komitejas ( SCCP ) atzinumu http://ec.europa.eu/health/ph_risk/committees/04_sccp/sccp_opinions_en.htm#3.

[10] Rokasgrāmata uzņēmējiem, Komisijas Lēmums 2004/905 (OV L 381, 28.12.2004., 63. lpp.).

[11] Lēmums 9/2003 (OV Nr. L 94, 10.4.2003., 59. lpp.).

[12] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:72001L0095:EN:NOT.

[13] Salīdzinājums, kā notikusi īstenošana, pieejams: http://ec.europa.eu/consumers/safety/prod_legis/index_en.htm.

[14] Direktīvas 10. pants; saistībā ar budžeta aspektiem skatīt Lēmumu 1926/2006 (OV L 404, 30.12.2006., 39. lpp.).

[15] http://ec.europa.eu/consumers/safety/projects/index_en.htm#ongoing_projects.

[16] http://www.emars.eu/.

[17] OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.

[18] Turpat, 82. lpp.

[19] http://ec.europa.eu/consumers/safety/rapex/index_en.htm . Tas, ka šis informācijas portāls ir svarīgs, pierāda vidējais apmeklētāju skaits mēnesī (35 200) 2007. gadā.

[20] Komisijas Lēmums 2004/418/EK (OV L 151, 30.4.2004., 84. lpp.).

[21] http://ec.europa.eu/consumers/safety/rapex/stats_reports_en.htm.

[22] Komisija ir tiešsaistē izveidojusi iedarbības novērtējuma instrumentu kopu, lai riska novērtēšana notiktu vienotāk (http://www.jrc.ec.europa.eu/eis%2D chemrisks/).

[23] Semināra secinājumi „Preventing Imports of Dangerous Products” (2008. gada aprīlis), finansēts programmā „Muita 2013”.

[24] 2008. gada septembra stāvoklis, avots: RAPEX statistika (2008. gada janvāris–septembris) http://ec.europa.eu/consumers/safety/rapex/stats_reports_en.htm.

[25] Lēmums 768/2008/EK, I pielikuma R2. panta 6. punkts un R4. panta 3. punkts.

[26] Komisijas Lēmums 2004/178/EK (OV L 55, 24.2.2004., 66. lpp.), 2004/624/EK (OV L 280, 31.8.2004., 34. lpp.) un 2004/781/EK (OV L 344, 20.11.2004., 35. lpp.).

[27] Direktīva 2005/84/EK (OV L 344, 27.12.2005., 40. lpp.).

[28] Komisijas Lēmums 2006/502/EK (OV L 198, 20.7.2006., 41. lpp.).

[29] Komisijas Lēmums 2007/231/EK (OV L 99, 14.4.2007., 16. lpp.).

[30] Komisijas Lēmums 2008/322/EK (OV L 109, 19.4.2008., 40. lpp.). Lai uzlabotu kontroles darbību koordināciju, tika izveidota dalībvalstu muitas un tirgus uzraudzības iestāžu speciālistu darba grupa.

[31] Komisijas Lēmums 2008/329/EK (OV L 114, 26.4.2008., 90. lpp.).

[32] Eiropas Standartizācijas komiteja ( CEN ), Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komiteja ( CENELEC ) un Eiropas Elektrosakaru standartizācijas institūts ( ETSI ). Skatīt arī: http://ec.europa.eu/enterprise/newapproach/standardization/harmstds/stdbody.html.

[33] Papildu informācija: http://ec.europa.eu/consumers/tenders/information/grants/support_en.htm.

[34] OV L 104, 23.4.2005., 39. lpp.

[35] Skatīt www.cen.eu.

[36] OV L 83, 26.3.2008., 35. lpp.

[37] OV L 120, 7.5.2008., 11. lpp.

[38] 2004. gada 23. aprīļa Lēmums C(2004)1493 (nav publicēts), Lēmums 2005/718/EK (OV L 271, 15.10.2005., 51. lpp.) un Lēmums 2006/514/EK (OV L 200, 22.7.2006., 35. lpp.).

[39] Komisijas paziņojums 2006/C 171/04 (OV C 171, 22.7.2006., 23. lpp.).

[40] Ievainojumi, kurus guvuši bērni (0-14 gadi), 2002.–2004. gada dati. Skatīt https://webgate.ec.europa.eu/idb.

[41] COM (2006) 328 un 329.

[42] COM(2007) 46.

[43] Skatīt: http://www.cen.eu/cenorm/sectors/nbo/value/chesss/index.asp.

[44] Direktīvas 5. panta 1. punkta ceturtās daļas a) punkts.

[45] Lēmums 768/2008/EK, I pielikuma R2. panta 6. punkts un R4. panta 3. punkts.

[46] Skatīt RAPEX gada pārskatu (2007) un Eirobarometra 2008. gada oktobra pārskatu:

http://ec.europa.eu/consumers/safety/rapex/docs/rapex_annualreport2008_en.pdf,

http://ec.europa.eu/consumers/strategy/docs/fl224%20_eurobar_cbs_analrep.pdf.