52008DC0330

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 28.5.2008

COM(2008) 330 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

Ziņojums par tabakas izstrādājumu reklāmas direktīvas (2003/33/EK) īstenošanu

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

Ziņojums par tabakas izstrādājumu reklāmas direktīvas (2003/33/EK) īstenošanu

1. Ievads 3

2. Priekšvēsture 3

3. Transponēšana dalībvalstīs 4

4. Īstenošana dalībvalstīs 5

4.1. Drukātie plašsaziņas līdzekļi 5

4.1.1. Termins „drukātie izdevumi” 5

4.1.2. Transponēšana dalībvalstīs 5

4.1.3. Īstenošana 5

4.2. Informācijas sabiedrības pakalpojumi 6

4.2.1. Transponēšana dalībvalstīs 6

4.2.2. Īstenošana 6

4.3. Sponsordarbības jautājumi 8

4.3.1. Transponēšana 8

4.3.2. Pasākumu sponsorēšana 8

4.3.3. Tabakas izstrādājumu pārdošanas veicināšana filmās 9

4.3.4. Korporatīva pārdošanas veicināšana 9

4.4. Sankcijas 9

4.5. Tiesas pieejamība 10

4.5.1. Transponēšana dalībvalstīs 10

4.5.2. Īstenošana 10

4.6. Pārrobežu izpilde 10

5. Secinājumi 11

1. IEVADS

Saskaņā ar tabakas izstrādājumu reklāmas direktīvas[1] (turpmāk „direktīva”) 6. pantu Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par direktīvas īstenošanu.

Direktīva neparedz, ka komiteja palīdz Komisijai uzraudzīt direktīvas īstenošanu, apmainīties ar informāciju vai sadarboties ar dalībvalstīm saistībā ar direktīvas īstenošanu. Lai apmainītos ar informāciju par direktīvas īstenošanu, Komisija izveidoja neformālu dalībvalstu kontaktpersonu grupu, kas atbild par tabakas izstrādājumu reklāmu.

Grupas diskusijas liecina, ka dalībvalstu kompetentās kontrolējošās un uzraugošās iestādes ir gatavas piedalīties diskusijā, lai apmainītos ar informāciju un dalītos ar direktīvas īstenošanas paraugpraksi. Tā kā direktīvas transponēšanas termiņš bija 2005. gada 31. jūlijs, grupa tikās četras reizes.

Šis ziņojums pamatojas uz informāciju, ko Komisija ir saņēmusi no dalībvalstu kompetentajām iestādēm, izmantojot iepriekš minēto grupu, no iedzīvotājiem, nevalstiskajām organizācijām un Komisijas dienestu novērojumiem.

Ņemot vērā, ka direktīva transponēta nesen, turklāt dažas dalībvalstis to transponēja novēloti, vēl nevar novērtēt direktīvas ietekmi uz sabiedrības veselību. Tomēr paredzams, ka direktīvas ieviestais plašais pārrobežu reklāmas aizliegums ilgtermiņā palīdzēs mazināt smēķēšanas izplatību Eiropas Savienībā, jo šāds efekts ir atzīts plašu tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegumu rezultāts[2].

2. PRIEKšVēSTURE

Direktīvas 2003/33/EK darbības joma izriet no Tiesas atzinuma, ka, pamatojoties uz EK Līguma 95. pantu, ES var likumīgi īstenot aizliegumu tikai dažiem pārrobežu tabakas izstrādājumu reklāmas un sponsordarbības veidiem[3].

Direktīva reglamentē tabakas izstrādājumu reklāmu un sponsorēšanu ar pārrobežu ietekmi plašsaziņas līdzekļos, izņemot televīziju. Tiesa 2006. gada 12. decembrī apstiprināja direktīvas spēkā esamību[4]. Tiesa uzskatīja, ka ir izpildīti nosacījumi, kas par juridisko pamatu ļauj izvēlēties EK Līguma 95. pantu. It sevišķi Tiesa uzskatīja, ka žurnālistu vārda brīvība kā tāda nemazinās un ka žurnālistu publikācijas tāpēc netiek ietekmētas[5].

Tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto sponsordarbību televīzijā aizliedz direktīva par televīziju bez robežām (Direktīva 89/552/EEK). To aizstās ar 2007. gada decembrī pieņemto audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu direktīvu, kas paplašina šā aizlieguma piemērošanu audiovizuālos komerciālos paziņojumos, ieskaitot produktu izvietošanā[6].

Saistībā ar pamatkonvenciju par tabakas patēriņa ierobežošanu ( FCTC ) Eiropas Kopiena aktīvi izstrādā stingras starptautiskas pamatnostādnes, lai aizsargātu iedzīvotājus no trešo valstu tabakas izstrādājumu reklāmas. EK aktīvi darbojas darba grupā, kuras uzdevums ir izstrādāt plašu pamatnostādņu projektu par pamatkonvencijas 13. panta īstenošanu[7] un iesniegt ieteikumus par pamatelementiem protokolā par pārrobežu reklāmu, pārdošanas veicināšanu un sponsordarbību, ar ko paredzēts papildināt minētās pamatnostādnes.

3. TRANSPONēšANA DALīBVALSTīS

Termiņš, kad jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, bija 2005. gada 31. jūlijs.

Lielākā daļa dalībvalstu iekļāvās termiņā. Tomēr dažas dalībvalstis netransponēja direktīvu laikā, un Komisija sāka pret tām pārkāpumu procedūras. Pēc tam attiecīgās dalībvalstis paziņoja par direktīvas transponēšanas pasākumiem, un 2006. gada pirmajā pusē Komisija varēja slēgt šīs lietas, izņemot lietu pret Vāciju, kas paziņoja par transponēšanas pasākumiem 2006. gada decembrī.

Tādējādi visas dalībvalstis līdz 2006. gada beigām paziņoja par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai transponētu direktīvu. Tomēr transponēšanas pasākumu rūpīga pārbaude atklāja, ka dažas dalībvalstis sākumā bija ieviesušas atbrīvojumus no sponsordarbības aizlieguma atsevišķiem lielas ekonomiskas nozīmes pasākumiem (piemēram, pirmā formula un „Moto GP”). Komisija ātri uzsāka pārkāpumu procedūras pret šīm dalībvalstīm. Tā kā pēc Komisijas intervences visas dalībvalstis drīzumā grozīja tiesību aktus, Komisija varēja slēgt pārkāpumu procedūras.

Kopumā tabakas izstrādājumu reklāmas un ar to saistītās sponsordarbības aizliegums dalībvalstīs ir plašāks nekā direktīvā ietvertais aizliegums un/vai neaprobežojas ar to, kā arī tiek piemērots vietējā līmenī, piemēram, reklāmai kinoteātros vai pārdošanas vietās, jebkādu pasākumu sponsorēšanai un bezmaksas izplatīšanai.

Tas ir saskaņā ar Padomes ieteikumu par smēķēšanas novēršanu un iniciatīvām, lai uzlabotu tabakas patēriņa ierobežošanu[8]. Ar šo ieteikumu aicina dalībvalstis saskaņā ar valsts konstitucionālajiem principiem aizliegt jebkāda veida reklāmu, sponsordarbību vai darbības, kas tieši vai netieši popularizē tabakas izstrādājumus.

Visas dalībvalstis ir pilnībā transponējušas direktīvu. Komisijai nav zināmas transponēšanas nepilnības likumdošanas līmenī.

4. ĪSTENOšANA DALīBVALSTīS

4.1. Drukātie plašsaziņas līdzekļi

4.1.1. Termins „drukātie izdevumi”

Direktīvas 3. panta 1. punktā paredzēts pienākums dalībvalstīm aizliegt tabakas izstrādājumu reklāmu presē un citos drukātajos izdevumos. Ir divi izņēmumi, proti, preses izdevumi, kas paredzēti vienīgi tabakas tirdzniecības profesionāļiem, un trešās valstīs drukātie un izdotie preses izdevumi, ja tie nav paredzēti galvenokārt Kopienas tirgum.

Eiropas Kopienu Tiesa ir paskaidrojusi, ka direktīvas 3. panta 1. punktā izmantotais termins „drukātie izdevumi” ietver laikrakstus, žurnālus un citus periodiskos izdevumus. Tiesa uzsvēra, ka 3. panta 1. punkta loģiskais pamats ir nodrošināt visu šo plašsaziņas līdzekļu brīvu apgrozību iekšējā tirgū, un tādēļ tabakas reklāma tajos jāierobežo, atļaujot to tādos žurnālos un periodiskajos izdevumos, kas nav paredzēti plašai sabiedrībai (direktīvas ceturtais apsvērums). Tādējādi aizliegums neattiecas uz vietējo asociāciju biļeteniem, kultūras pasākumu programmām, plakātiem, telefona abonentu sarakstiem, dažādām skrejlapām un reklāmizdevumiem[9].

4.1.2. Transponēšana dalībvalstīs

Dalībvalstis ir pilnībā transponējušas direktīvas 3. panta 1. punktu. Lielākā daļa dalībvalstu ir attiecinājusi vispārējo aizliegumu uz visiem tabakas izstrādājumu reklāmas, pārdošanas veicināšanas un sponsordarbības veidiem. Tādā veidā lielākajā daļā dalībvalstu aizliegums attiecas arī uz vietējiem drukātajiem izdevumiem, un tam ir plašāka joma, nekā norādīts 3. panta 1. punktā.

Visas dalībvalstis piemēro arī abus direktīvas 3. panta 1. punktā pieļautos izņēmumus.

4.1.3. Īstenošana

Kopumā tiek ievērots tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegums drukātajos plašsaziņas līdzekļos. Ir iespaids, ka tradicionālās cigarešu zīmolu reklāmas vairs neparādās plašai sabiedrībai domātos drukātos izdevumos. Tomēr ES drukātie plašsaziņas līdzekļi vēl nav pilnīgi brīvi no tabakas izstrādājumu reklāmas un pārdošanas veicināšanas.

Tabakas reklāma var būt kā atsauce preses materiālā un drukāto plašsaziņas līdzekļu saturā. Pieredze rāda, ka šādas atsauces var būt gan nejaušas, gan tīši organizētas. Piemēram, tabakas firmas logotipi bija ievietoti modes preses izdevuma modes fotogrāfiju fonā. Paralēli izdevuma saturam tika izmantotas tabakas firmas emblēmas pretējās krāsās, kā arī grafiski tabakas firmas logotipi. Tas norādīja, ka tabakas firmas logotipu izrādīšana fonā bija organizēta un tīša.

Turklāt tabakas izstrādājumu reklāma laiku pa laikam tika konstatēta katalogos atsevišķās pārdošanas vietās. Tipiski piemēri ir pārrobežu kuģu beznodokļu veikalu katalogi un lidmašīnā pieejamie preses izdevumi.

Turklāt tabakas izstrādājumu reklāmas bieži ir redzamas trešo valstu ziņu attēlos (piemēram, reportāžas no sporta pasākumiem), kur tabakas nozares uzņēmumu sponsordarbība saistībā ar darbībām un pasākumiem joprojām ir likumīga. Šīs problēmas vērienīgums būs atkarīgs no tā, cik labi FCTC iesaistītās puses saskaņā ar 13. pantu īstenos plašu tabakas izstrādājumu reklāmas, pārdošanas veicināšanas un sponsordarbības aizliegumu pasākumos. Komisija ir cieši iesaistīta starptautiskos centienos paātrināt un padarīt efektīvāku šā panta īstenošanu.

Direktīva neattiecas uz preses izdevumiem, kas paredzēti vienīgi tabakas tirdzniecības profesionāļiem. Komisija ir informēta par vairāku tabakas nozares uzņēmumu reklāmu publicēšanu preses izdevumos, kas domāti viesmīlības nozares uzņēmējdarbībai (viesnīcām, restorāniem, kafejnīcām, bāriem utt.), pamatojoties uz to, ka šie preses izdevumi ir paredzēti tabakas tirdzniecībā strādājošām personām.

Kopumā direktīvas 3. panta 1. punkta īstenošana ir apmierinoša. Komisijai nav ziņots par tradicionālām cigarešu firmu reklāmām presē un citos drukātajos izdevumos, kā to paredz direktīvas 3. panta 1. punkts.

4.2. Informācijas sabiedrības pakalpojumi

4.2.1. Transponēšana dalībvalstīs

Ar direktīvas 3. panta 2. punktu reklāmas aizliegumu drukātajos plašsaziņas līdzekļos attiecina arī uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem[10]. Citiem vārdiem sakot, dalībvalstīm jāaizliedz tabakas izstrādājumu reklāma arī informācijas sabiedrības pakalpojumos, ņemot vērā tos pašus izņēmumus, kādi ir noteikti drukātajiem plašsaziņas līdzekļiem (preses izdevumi, kas paredzēti vienīgi tabakas tirdzniecības profesionāļiem, un trešās valstīs drukātie un izdotie preses izdevumi, kas pamatā nav paredzēti Kopienas tirgum).

Dalībvalstis ir transponējušas šo nosacījumu, pieņemot vispārēju aizliegumu vai ieviešot konkrētu aizliegumu, kas attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

Lielākā daļa dalībvalstu piemēro iepriekš minētos 3. panta 1. punkta atbrīvojumus internetā publicētajiem materiāliem.

4.2.2. Īstenošana

Virtuālā vide ir visbiežāk izmantotā pārrobežu platforma tabakas izstrādājumu reklāmai un lielākais izaicinājums efektīvai ES reklāmas aizlieguma īstenošanai. Līdz ar straujām komunikācijas tehnoloģiju pārmaiņām rodas dažādas platformas tabakas izstrādājumu reklāmai un sponsordarbībai. Šis izaicinājums ir pazīstams arī tādās jomās kā bērnu pornogrāfija, ieroču tirdzniecība un terorisms.

Tabakas izstrādājumu reklāmas un pārdošanas veicināšanas elementi tiek regulāri ievietoti digitālo plašsaziņas līdzekļu saturā, ieskaitot tabakas izstrādājumu interneta tirdzniecību un specializētas saziņas formas, kas darbojas virtuālā vidē. Turklāt pārdošanas veicināšanas materiāli, kas galvenokārt izstrādāti citām platformām, piemēram, drukātiem plašsaziņas līdzekļiem un dažādiem pasākumiem, bieži vien tiek padarīti viegli pieejami arī internetā.

Īstenojot tabakas izstrādājumu reklāmas aizliegumu virtuālā vidē, visgrūtāk ir atpazīt slēptās reklāmas veidus. Tabakas izstrādājumu reklāma internetā parasti nav reklāma tradicionālajā izpratnē, tā var izpausties dažādos veidos, lielākoties netieši.

Piemēram, tabakas izstrādājumu iegāde internetā ir kļuvusi vieglāka un izplatītāka. Direktīva neattiecas uz tabakas izstrādājumu tirdzniecību, bet tīmekļa vietnēs, kurās pārdod tabakas izstrādājumus, bieži vien ir arī pārdošanas veicināšanas elementi („pērc lētāk”). Problēma attiecas ne tikai uz reklāmas aizliegumu, bet ietver arī izstrādājumu pārdošanu nepilngadīgajiem, izvairīšanos no nodokļiem un neierobežotu reklāmu, tirdzniecību un pārdošanas veicināšanu. Dažās dalībvalstīs tabakas izstrādājumu mazumtirdzniecībai vajadzīga licence, ko var piešķirt tikai pārdevējiem ar noteiktu mazumtirdzniecības vietu.

Tabakas izstrādājumu pārrobežu tirdzniecība internetā gandrīz vienmēr ir nelikumīga fiskālu iemeslu dēļ, jo pārdevēji parasti nemaksā akcīzes nodokli un PVN galamērķa dalībvalstī.

Vēl viens izaicinājums ir virtuālā vidē iesaistīto dalībnieku skaits un to identificēšana. Gandrīz jebkurš (iedzīvotāji, tirgotāji, smēķētāju organizācijas) var izveidot reklāmu un pārdošanas veicināšanas saturu un ievietot to internetā, tādējādi padarot to pieejamu visā pasaulē[11].

Starptautiskā dimensija izvirza vislielāko izaicinājumu tabakas izstrādājumu reklāmas aizlieguma īstenošanas ziņā. Serveris, kurā izvietots reklāmas saturs, var atrasties citā dalībvalstī vai trešās valstīs.

Praksē var būt sarežģīti identificēt fizisku vai juridisku personu, kas ievieto tiešsaistes materiālu. Šī persona var ātri slēgt savu vietni un atvērt to vēlreiz citur. Šis jautājums ir izvērsts plašāk 4.6. punktā saistībā ar pārrobežu izpildi.

Attiecībā uz trešām valstīm paredzams, ka FCTC 3. konferences pamatnostādnes un drīzumā pieņemamie lēmumi uzlabos informācijas apmaiņu ar trešām valstīm.

Virtuālā vide ir viena no vispopulārākajām pārrobežu platformām tabakas izstrādājumu reklāmai. Vislielākā problēma ir slēptā reklāma un grūtības identificēt un sasniegt personas, kas atbild par šādu reklāmu, īpaši tad, ja tās atrodas trešās valstīs.

4.3. Sponsordarbības jautājumi

4.3.1. Transponēšana

Saskaņā ar direktīvas 5. panta 1. punktu dalībvalstīs jāaizliedz tabakas nozares uzņēmumiem sponsorēt darbības vai pasākumus, kas norisinās vairākās dalībvalstīs vai kam citādā veidā ir pārrobežu ietekme. Lielākajā daļā dalībvalstu ir aizliegts sponsorēt ne tikai pārrobežu pasākumus, bet arī vietējos.

Saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. punktu dalībvalstīs jāaizliedz bez maksas izplatīt tabakas izstrādājumus saistībā ar pārrobežu pasākumiem. Daudzās dalībvalstīs ir pilnībā aizliegts bez maksas izplatīt tabakas izstrādājumus, t. i., ne tikai saistībā ar pārrobežu pasākumiem, kā norādīts direktīvā.

4.3.2. Pasākumu sponsorēšana

Aizliegums tabakas uzņēmumiem sponsorēt pārrobežu pasākumus ES ir efektīvi īstenots. Neilgi pēc transponēšanas termiņa beigām Komisija konstatēja problēmas tajās valstīs, kurās joprojām bija spēkā atbrīvojumi, kas ļāva sponsorēt atsevišķus sporta pasākumus.

Tomēr ar tabakas izstrādājumiem saistītās sponsordarbības pasākumi ES robežās pilnībā nav apturēti. Tos īsteno netiešos un viltīgākos veidos, kas sagādā papildu grūtības dalībvalstu uzraugošajām iestādēm. Ir norādes par īpašiem tabakas izstrādājumu pārdošanas pasākumiem un izplatīšanu bez maksas jauniešiem paredzētos festivālos. Ir bijuši arī mēģinājumi slavināt tabakas izstrādājumus, saistot tos ar pasākumiem, festivāliem, slaveniem māksliniekiem, kinozvaigznēm un dažādiem produktiem visādos veidos, piemēram, izmantojot krāsas, formas, logotipus bez zīmola, emblēmas, fontus, jautrus izteicienus, vārdus, dizainu, mainītas firmas zīmes un citas akcijas.

Tabakas izstrādājumu reklāma un ar to saistītā sponsordarbība joprojām ir vērojama plašsaziņas līdzekļu reportāžās no trešām valstīm, kurās tā ir atļauta. Direktīva neattiecas uz šādu reklāmu un sponsordarbību, bet šī darbība var vājināt ES aizliegumu. Vispamanāmākie ir populāri sporta un kultūras pasākumi, kas piesaista lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību, piemēram, pirmās formulas sacīkstes[12]. Šādos gadījumos varētu piemērot audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu direktīvu (Direktīva 2007/65/EK), kas tagad skaidri aizliedz tabakas izstrādājumu zīmola izvietošanu, pēc tās transponēšanas termiņa beigām 2009. gada 19. decembrī[13].

Pēdējos gados tabakas izstrādājumu reklāma un ar to saistītās sponsordarbība motosporta sacīkstēs vairs nav tik izteikta. 2006. – 2007. gada sezonā tikai trīs valstis, kas organizē pirmās formulas sacīkstes, atļāva ar tabakas izstrādājumiem saistītu sponsordarbību: Ķīna, Bahreina, un Monako.

4.3.3. Tabakas izstrādājumu pārdošanas veicināšana filmās

Pasākumu sponsorēšana bieži vien ir konkrēta un redzama, turpretī citu darbību sponsorēšana ir vairāk slēpta. Varētu būt grūti atrast pierādījumus par to, ir vai nav vienošanās par sponsorēšanu. Tam ir nepieciešama izmeklēšana un papildu resursi.

Lai gan direktīva īpaši nenorāda uz smēķēšanu filmās, tā aizliedz tabakas izstrādājumu uzņēmumiem sponsorēt pārrobežu darbības. Tieša vai netieša tabakas izstrādājumu pārdošanas veicināšana filmās varētu atbilst direktīvas 5. panta 1. punktā aizliegtajai pārrobežu sponsordarbībai, ja tabakas nozares uzņēmums dod ieguldījumu filmas producentam vai aktierim. Tāpēc tabakas nozares uzņēmumu sponsordarbība filmās un DVD diskos ir nelikumīga saskaņā ar ES tiesību aktiem.

4.3.4. Korporatīva pārdošanas veicināšana

Viena no atlikušajām izplatītajām tirdzniecības praksēm ir pozitīvi reklamēt tabakas izstrādājumu ražotāju kā atbildīgu tirgus dalībnieku. Pat ja netiek parādīti paši zīmoli, šāda korporatīva pārdošanas veicināšana ir uzņēmuma reputācijas un produktu tirdzniecības metode.

Korporatīva pārdošanas veicināšana var notikt, izmantojot apmaksātu reklāmu, ko parasti pavada ziņojumi par izejmateriālu lielisko kvalitāti, jaunāko tehnoloģiju izmantošanu, gādību par produktu drošību vai uzņēmuma sociālo atbildību. Dažās dalībvalstīs par šādām darbībām jāmaksā sods.

Viena no šādām pārdošanas veicināšanas metodēm ir ziņojumi par korporatīvo sociālo atbildību (KSA), ko publicē uzņēmumu tīmekļa vietnēs. Uzņēmumi mēģina uzlabot reputāciju, vēršot uzmanību uz savu „sociāli atbildīgo” uzņēmējdarbības praksi, piemēram, saistībā ar nodarbinātību vai saudzīgu izturēšanos pret vidi.

Tā kā dalībvalstis ir pilnībā transponējušas direktīvu, Komisija nav novērojusi vai nav informēta par to, ka tabakas nozares uzņēmumi tieši sponsorē Eiropas Savienībā organizētus pārrobežu pasākumus. Tomēr dažāda veida netieša sponsordarbība ir izaicinājums dalībvalstu uzraugošajām iestādēm.

Lai panāktu, ka trešās valstis pieņem plašus ar tabakas izstrādājumiem saistītas sponsordarbības aizliegumus, jāveic pasākumi saskaņā ar FCTC .

Kā tabakas izstrādājumu pārrobežu pārdošanas metode joprojām pastāv korporatīvā pārdošanas veicināšana. Jāracionalizē veidi, kādos dažādas dalībvalstis var risināt šādus gadījumus.

4.4. Sankcijas

Direktīvas 7. panta pirmā daļa paredz, ka sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Lielākā daļa dalībvalstu izmanto krimināllikuma sankcijas (naudas sodus un nopietnākos gadījumos cietumsodus). Plaši pielietotas ir arī administratīvas sankcijas, piemēram, brīdinājumi un administratīvi lēmumi pārtraukt un neatkārtot reklāmu ar iespēju noteikt periodisku soda naudu.

Prakse liecina, ka dalībvalstu uzraugošās iestādes spēj apturēt lielāko daļu aizdomīgu darbību, izmantojot administratīvus līdzekļus (sazināšanās, tikšanās, brīdinājumi, administratīvi lēmumi). Tādējādi ir pierādījies sodu preventīvais efekts, un tiesas procesi ir nepieciešami tikai dažos strīdīgos gadījumos.

Administratīvā uzraudzība tiek veiksmīgi īstenota. Kriminālsodiem ir preventīvs efekts, un tiesas procesi ir nepieciešami tikai dažos strīdīgos gadījumos.

4.5. Tiesas pieejamība

4.5.1. Transponēšana dalībvalstīs

Saskaņā ar direktīvas 7. panta otro daļu dalībvalstīm jāļauj uzsākt tiesvedību personām vai organizācijām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem var pamatot savas likumīgās intereses aizliegt tabakas izstrādājumu reklāmu un sponsordarbību. Tas var ietvert lietas nodošanu uzreiz tiesai vai sūdzības iesniegšanu tādai pārvaldes institūcijai, kam ir pilnvaras pieņemt administratīvu lēmumu vai ierosināt tiesvedību.

Dalībvalstis vai nu piemēro vispārējos procesa noteikumus par tiesvedības uzsākšanu, vai arī ir pieņēmušas īpašu procedūru tabakas nozares uzraudzības mērķiem.

4.5.2. Īstenošana

Saskaņā ar 7. panta otro daļu tiesvedību var uzsākt divējādi: izmantojot kompetentas iestādes un ar civilām darbībām. Šo pantu dažādās dalībvalstīs īsteno atšķirīgi. Dažās dalībvalstīs galvenais veids ir valdības darbības, lielākoties ar specializētu valsts aģentūru starpniecību, bet citas dalībvalstis vairāk paļaujas uz NVO, galvenokārt nepastarpināti uzsākot tiesvedību un pamatojoties uz tiesas precedentiem.

Šīs jomas NVO vidū ir daudz specializētu organizāciju, piemēram, vēža grupas, veselības un medicīnas organizācijas, kā arī konkrētas tabakas nozares uzraudzības organizācijas. Lai direktīvu sekmīgi īstenotu, svarīga ir arī patērētāju grupu rīcība.

Izpildi nodrošina, izmantojot specializētas valsts aģentūras un nevalstiskām organizācijām dodot iespēju nepastarpināti sākt tiesvedību. Komisija nav saņēmusi sūdzības par grūtībām dalībvalstīs uzsākt tiesvedību, lai aizliegtu tabakas izstrādājumu reklāmu un sponsordarbību.

4.6. Pārrobežu izpilde

Direktīvā nav noteikumu par sadarbību starp dalībvalstu uzraugošajām iestādēm. Tomēr mūsdienu plašsaziņas līdzekļu platformas nepazīst valstu robežas. Ja nav efektīva izpildes mehānisma, iespējas atrast, izmeklēt un izbeigt nelegālu reklāmu ir ierobežotas. Tas ļauj likumpārkāpējiem pārvietojoties izvairīties no mēģinājumiem tiem piemērot sankcijas.

Prakse liecina, ka dalībvalstis vēlas mācīties no citu dalībvalstu izstrādātām pieejām līdzīgu problēmu risināšanai, īpaši gadījumos, kas risināmi ar administratīvām vai tiesiskām intervencēm. Saskaroties ar pārrobežu reklāmas problēmu, dalībvalstis varētu dalīties ar paraugpraksi un lūgt citām dalībvalstīm palīdzību saistībā ar izpildi. Ar šādu nolūku Komisija ir veikusi pirmos pasākumus, lai sekmētu informācijas apmaiņu starp kontaktpunktiem dalībvalstīs.

Ir jau izstrādāti pārrobežu izpildes mehānismi patērētāju jautājumos. Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā[14] veido pamatu savstarpējai palīdzībai, kas ietver informācijas apmaiņu, lūgumus saistībā ar izpildes pasākumiem un tirgus uzraudzības un izpildes darbību koordinēšanu. Šo mehānismu jau piemēro dažām direktīvām par patērētāju aizsardzību, kas varētu attiekties uz tabakas izstrādājumu reklāmu un pārdošanas veicināšanu, jo īpaši internetā[15].

Komisija pētīs iespēju tabakas izstrādājumu reklāmas direktīvai piemērot pārrobežu izpildes mehānismu, kas paredzēts regulā par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

Komisija aicina dalībvalstis izraudzīt uzraugošās kontaktiestādes, apmainīties ar informāciju, veikt vajadzīgos izpildes pasākumus, lai izbeigtu jebkādas nelegālas procedūras, un atbildēt bez kavēšanās uz citu dalībvalstu lūgumiem saistībā ar izpildi.

EK jāatbalsta līdzīgu mehānismu izstrādāšana saistībā ar FCTC 13. panta īstenošanu.

5. SECINāJUMI

Pamatojoties uz Komisijai pieejamo informāciju, var secināt, ka direktīvas transponēšanai nepieciešamie tiesību akti ir pieņemti un efektīvi īstenoti. Kopumā dalībvalstīs ir plašāki reklāmas un sponsordarbības aizliegumi, nekā norādīts direktīvā.

Pēc aizlieguma ieviešanas visā ES tradicionālā tabakas nozares uzņēmumu pārrobežu reklāma un sponsordarbība vairs nepastāv.

Taču ir norādes, ka tabakas izstrādājumu pārdošanas veicināšana ir pastiprinājusies vietējā tirdzniecībā un pārdošanas vietās, īpaši dalībvalstīs, kas vai nu to atļauj, vai efektīvi neuzrauga.

Direktīva ir pietiekami plaša, lai attiektos uz mainīgo pārrobežu tabakas izstrādājumu reklāmu un sponsordarbību. Tomēr tā ļauj dalībvalstīm rīkoties ļoti brīvi, to interpretējot un piemērojot. Pastāv risks, ka dažādās dalībvalstīs direktīvu interpretē un piemēro nekonsekventi.

Lai izvairītos no atšķirīgas interpretācijas, jāracionalizē uzraudzība un jādod padomi dalībvalstīm, pamatojoties uz kopīgu pieeju, kas jādefinē, apspriežoties ar dalībvalstu iestādēm un ekspertiem.

Jāpilnveido un jānostiprina pārrobežu izpildes mehānismi.

Virtuālā vide ir lielākais izaicinājums. To ir sarežģīti uzraudzīt, jo reklāma ir slēpta un likumpārkāpēji var viegli pārvietoties.

Šobrīd Komisija neredz vajadzību ierosināt direktīvas grozīšanu.

[1] Direktīva 2003/33/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto sponsordarbību, OV L 152, 20.6.2003., 16. lpp.

[2] Sk., piemēram, Pasaules Bankas publikāciju Curbing the epidemic: Governments and the Economics of Tobacco Control (1999), 50-51. lpp.

[3] Spriedums lietā C-376/98 Vācija pret Eiropas Parlamentu un Padomi, 2000. gada 5. oktobris.

[4] Spriedums lietā C-380/03 Vācija pret Eiropas Parlamentu un Padomi, 2006. gada 12. decembris.

[5] Sprieduma 156. punkts.

[6] Direktīva 2007/65/EK, OV L 332, 18.12.2007., 27. lpp.

[7] Pamatkonvencijas 13. pants nosaka līgumslēdzēju pienākumu aizliegt vai ierobežot tabakas reklāmu, popularizēšanu un sponsordarbību.

[8] Ieteikums Nr. 2003/54/EK, OV L 22, 25.1.2003., 31. lpp.

[9] Spriedums lietā C-380/03 Vācija pret Eiropas Parlamentu un Padomi, 84.-86. punkts.

[10] Direktīvas 2003/33/EK 2. panta d) apakšpunktā definēti informācijas sabiedrības pakalpojumi „1. panta 2. punkta nozīmē Direktīvā 98/34/EK”, OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 98/48/EK, OV L 217, 5.8.1998., 18. lpp. Direktīvā 98/48/EK definēti informācijas sabiedrības pakalpojumi: „tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojuma saņēmēja individuāla pieprasījuma”.

[11] Piemēram, studentu tīkla tīmekļa vietne, kurā tabakas uzņēmumu logotipi pievienoti studentu ballītes attēliem.

[12] FCTC 13. pants paredz, ka katrs līgumslēdzējs aizliedz tabakas nozares uzņēmumiem sponsorēt starptautiskus pasākumus, darbības un/vai to dalībniekus. Vienīgais izņēmums ir atbilstība konstitucionālajiem principiem, un šādā gadījumā jāpiemēro ierobežojumi.

[13] Pašlaik netiešu reklāmu televīzijā, kad sporta pasākumu atkārtotā pārraidē redzami reklāmas stendi, neuzskata par atsevišķu paziņojumu, ko pārraida, lai veicinātu preču un pakalpojumu pārdošanu, direktīvas par televīziju bez robežām (Direktīva 89/552/EEK) nozīmē, un tādējādi to nepielīdzina „televīzijas reklāmai” minētās direktīvas izpratnē.

[14] Regula (EK) Nr. 2006/2004, OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp.

[15] Direktīva 97/7/EK, OV L 144, 4.6.1997., 19. lpp. (tālpārdošanas direktīva) un Direktīva 2005/29/EK, OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp. (negodīgas komercprakses direktīva). Šī direktīva aizliedz maldinošas darbības un maldinošus noklusējumus, piemēram, nepatiesus pieprasījumus atbrīvot no nodokļiem (6. un 7. pants). Šīs direktīvas arī nosaka, ka patērētājam jābūt informētam par tirgotāja adresi un identitāti un par cenu, kurā iekļauti visi nodokļi (tālpārdošanas direktīvas 4. pants un negodīgas komercprakses direktīvas 7. panta 4. punkts).