52008DC0312

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 22.5.2008

COM (2008) 312 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Pievēršoties starptautiskajai kodolnozares drošības un drošuma problēmai

(iesniegusi Komisija)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Pievēršoties starptautiskajai kodolnozares drošības un drošuma problēmai

1. IEVADS

Černobiļas 1986. gada avārija skaidri parāda, kādas katastrofālās sekas rada nepareizi būvētas atomelektrostacijas valstīs, kurās ir vāja drošas ekspluatācijas kultūra un nepietiekama darbības drošības un regulatīvā sistēma.

Paredzams, ka atomelektrostaciju (AES) skaits pasaulē pieaugs, jo starptautiskie dalībnieki cenšas paaugstināt enerģētikas drošību, dažādojot savus enerģijas avotus, lai saglabātu ekonomikas konkurētspēju laikā, kad naftas cenas ir tik augstas kā vēl nekad, vai arī lai šādā veidā samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas vai izvairītos no tām.

Šā paziņojuma mērķis ir sniegt pārskatu par drošuma un drošības problēmām, ko rada kodolenerģijas arvien plašāka ģeogrāfiskā izplatība, un sniegt ieteikumus par:

1. galvenajiem jautājumiem, kuros ES rada pievienoto vērtību,

2. darba programmu, pamatojoties uz ģeogrāfiskām un tehniskām prioritātēm,

3. iespējamiem elementiem kodolnozares drošības un drošuma pasākumu kopumos, lai palīdzētu trešām valstīm.

2. KODOLENERģIJAS IZPLATīBA

Kodolenerģijas ģenerēšana ir kļuvusi par enerģētikas struktūras vairākās attīstītajās valstīs, un dažas no tām ir paredzējušas paplašināt tās izmantošanu. Piemēram, Krievija un Ķīna ir paziņojušas par plāniem līdz 2020. gadam paplašināt savu kodolpotenciālu par vairāk nekā 20 GW. Krievija turklāt vērš plašumā kodoltehnoloģiju tirdzniecību, tā ir pārdevusi atomelektrostacijas Ķīnai un Indijai (tās pašlaik tiek celtas) un nesen noslēgusi līgumu par atomelektrostacijas celtniecību Bulgārijā.

Vairākas valstis, kuras pašlaik neražo kodolenerģiju, ir paudušas interesi par AES celtniecību. Dažas no tām atrodas ES kaimiņu reģionos (Jordānija, Ēģipte, Tunisija, Alžīrija, Maroka, Baltkrievija), citas, piemēram, Saūda Arābija, AAE, Vjetnama, Taizeme, Čīle un Venecuēla, savukārt atrodas tālāk. Arī Arābu līga un Līča sadarbības padome aicina savas dalībvalstis izmantot kodolenerģiju. Dažas šo grupu valstis atrodas ģeopolitiski problemātiskos reģionos. Plaši izskanējušas problēmas saistībā ar Irānas darbībām kodolenerģijas jomā.

ES ir labi attīstīta kodolenerģijas ražošana, un, ņemot vērā tās ilgo pieredzi šajā jomā, tā spēj sadarboties ar partneriem, kas ceļ vai plāno celt AES, lai nodrošinātu, ka visas darbības kodolenerģijas jomā tiek īstenotas atbilstoši augstākajiem drošības un drošuma standartiem. Šajā ziņā drošuma un neizplatīšanas jautājumi jāskata kā divi savstarpēji saistīti ES politikas pīlāri.

3. KODOLDROšīBA

3.1. TACIS kodoldrošības programmas pieredze

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā dažās NVS valstīs bija dažāda vecuma un konstrukcijas AES, bet tām trūka ekonomikas resursu, patstāvīgu spēju vai ekspluatācijas drošuma pārvaldības politikas, lai savas AES atjauninātu atbilstoši Rietumu standartiem. SAEA tika dots uzdevums noskaidrot trūkumus kodolnozares drošuma jomā Centrāleiropā un NVS valstīs. Lai pievērstos šiem problēmjautājumiem, izveidoja TACIS kodoldrošības programmu, kurā tika ņemta vērā 1992. gadā Minhenē pieņemtā Lielā septiņnieka stratēģija[1].

Jāturpina palīdzība, kas kopš 1991. gada TACIS kodoldrošības programmas ietvaros tikusi sniegta jo īpaši Krievijai un Ukrainai, un mazākā mērā – Kazahstānai un Armēnijai. Jāveic konsolidācija, un pārskatāmā nākotnē būs jāsaglabā daži tradicionālie sektori, piemēram, regulatoriem sniegtais atbalsts. Palīdzība AES uz vietas tiek vērsta uz to ekspluatācijas drošuma palielināšanu, un arī tā būs jāturpina.

Krievijā svarīgi arī turpmāk sekot pirmās paaudzes reaktoru attīstības tendencēm, kas neatbilst pašlaik starptautiski pieņemtajiem kodolnozares drošuma standartiem un kuru atjaunināšana pēc ES ieskatiem nebūtu ekonomiski izdevīga. Šim jautājumam būs jāpievēršas elektroenerģijas tirdzniecības kontekstā starp UCTE un IPS/UPS sistēmām, lai panāktu Krievijas apņemšanos drīz slēgt šos reaktorus.

Turpināsies Ziemeļu flotes atstātās infrastruktūras savākšanas darbi Krievijas ziemeļrietumos. Radioaktīvo atkritumu demontāža no kodolzemūdenēm, ledlaužiem, peldošajām bāzēm un sauszemes bāzēm, kā arī to uzglabāšana rada nopietnas tehniskas un finansiālas problēmas. EK TACIS kodoldrošības programmas ietvaros 40 miljonus eiro ir atvēlējusi Ziemeļu dimensijas vides partnerības kodolnozares logam un ir īstenojusi vairākus projektus un pētījumus šajā jomā. Finansējums ir paredzēts arī turpmāk.

Ukrainā ES veic būtiskas iemaksas Černobiļas reaktora pārseguma fondā, kuram līdz šim atvēlējusi 240 miljonus eiro, kā arī Kodoldrošības kontā, no kura finansē projektus, kas saistīti ar objekta ekspluatācijas pārtraukšanu. Šos abus fondus pārvalda ERAB. Turklāt Komisija vada vēl citus projektus, tostarp Rūpniecisko kompleksu cietajiem radioaktīvajiem atkritumiem (ICSRM) , kura kopējais finansējums no TACIS ir aptuveni 50 miljoni eiro. Būs nepieciešami papildu garantētie līdzekļi, lai finansētu Černobiļas reaktora pārseguma fonda un Kodoldrošības konta projektus. Euratom aizdevumu instruments tika izmantots, lai sniegtu 83 miljonu ASV dolāru aizdevumu Rovno 4 un Khmelnitsky 2 bloku modernizēšanas programmu finansēšanai (K2R2 projekts). Tāpat kā Krievijā, pārskatāmā nākotnē tiks turpināts sniegt atbalstu kodolregulatoriem. Palīdzība AES uz vietas tiek vērsta uz to ekspluatācijas drošuma palielināšanu, un arī tā būs jāturpina.

Saprašanās memorandā, kas 2005. gadā tika parakstīts ar Ukrainu[2], paredzēts novērtēt Ukrainas AES drošumu. Nesen tika sākts Eiropas Komisijas, SAEA un Ukrainas kopīgais projekts šajā jomā, kuru finansē galvenokārt no Kodoldrošības sadarbības instrumenta. ES kā noteikumu atbalstam tam, lai Ukraina varētu pilnībā pievienoties Enerģētikas kopienai, izvirzīja apmierinošu kodoldrošuma līmeņa novērtējumu visās AES, kas darbojas Ukrainā. Šo staciju drošuma uzlabošana ir arī Ukrainas energoapgādes dienestu pienākums, kā paredzēts līgumā par Euratom aizdevumu K2R4.

Armēnijā padomju laikā celtais pirmās paaudzes reaktors Medzamoras AES 1988. gadā cieta lielā zemestrīcē un pēc tam tika slēgts. Tomēr enerģijas deficīta dēļ valdība nolēma 1995. gadā atsākt AES 2. bloka darbību. ES cieši mudina Armēnijas valdību, lai tā skaidri noteiktu stacijas slēgšanas datumu, un, sadarbojoties ar citiem donoriem SAEA, ES ir atvēlējusi aptuveni 25 miljonus eiro, lai veiktu visneatliekamākās modifikācijas kodolnozares drošuma jomā. Armēnijas valdība norādījusi, ka staciju paredzēts slēgt 2016. gadā. Šis termiņš nav pieņemams starptautiskajai kopienai un ES turpina izdarīt spiedienu uz Armēnijas valdību, lai panāktu stacijas agrāku slēgšanu. Tomēr, lai mazinātu risku, jo īpaši Dienvidkaukāza reģionā, kādu rada stacijas turpmāka ekspluatācija, jāturpina īstenot visneatliekamākos drošuma uzlabošanas īstermiņa pasākumus.

Pēc palīdzības lūguma, ar ko Kazahstānas valdība vērsās pie starptautiskās kopienas, SAEA vadīja starptautisko donoru grupu, lai izveidotu Semipalatinskas kodolieroču izmēģinājumu poligona novērtējuma plānu. Šajā darbā lielā mērā piedalījās Komisijas dienesti, kā rezultātā tika izstrādāts Komisijas projekts objekta apsekošanai. Turklāt Komisija turpinās finansēt projektus, kas paredzēti Aktau AES ekspluatācijas pārtraukšanai.

Komisijas dienesti turpināja aktīvi piedalīties Lielā astoņnieka Kodoldrošības grupā (NSSG) kas pārņēmusi 1992. gadā izveidotās Lielā septiņnieka kodoldrošības darba grupas (NSWG) pienākumus. Minētā grupa noteica programmu uzlabojumiem kodolnozares drošuma jomā NVS/Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kurus finansē starptautiskā kopiena. NSWG 1995. gadā risināja sarunas par saprašanās memorandu starp Ukrainu, Lielo septiņnieku un Komisiju, kā rezultātā 2000. gada decembrī tika slēgts pēdējais bloks, kas vēl darbojas Černobiļā. Grupai ir bijusi liela loma centienos rast papildu garantētos līdzekļus, lai segtu Černobiļas projektu izmaksu pastāvīgo pieaugumu, kā arī starptautisku kodolnozares drošības un drošuma iniciatīvu vadībā.

3.2. Jauni projekti kodolnozares drošuma jomā

Tas, ka vairāki mūsu partneri apsver vai nu kodolprogrammmas sākšanu vai savas pašreizējās darbības paplašināšanu, rada jaunus izaicinājumus ES.

Lielākajā daļā “attīstības valstu”, kuras vēlas sākt kodolenerģijas ražošanas programmu, pašlaik nav likumdošanas un regulatīvās infrastruktūras, kas nepieciešama, lai panāktu, ka drošumam ir noteicošā loma lēmumos par būvprojekta izstrādi, būvniecību un ekspluatāciju. Turklāt šajās valstīs bieži nav nepieciešamo speciālo zināšanu vai pienācīgas ražošanas infrastruktūras. Tas rada problēmas kodolnozares drošības un drošuma jomā, un tas raisa ES bažas. Turklāt ievērojama ārējā palīdzība var būt vajadzīga arī dažām valstīm, kurās jau ir kodolenerģijas programmas, jo īpaši valstīm, kurās paredzēta strauja izaugsme.

Kad 2006. gadā beidzās TACIS Kodoldrošības programma, tika pieņemts jauns Kodoldrošības sadarbības instruments (INSC) ar globālu ģeogrāfisko darbības jomu, lai turpinātu un izvērstu plašāk Komisijas darbības kodolnozares drošības un drošuma pasākumu jomā. Šā instrumenta finanšu resursi laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam ir aptuveni 524 miljoni eiro[3]. Turklāt darbību turpina Euratom aizdevumu instruments Krievijai, Ukrainai un Armēnijai.

Tā kā palīdzības nepieciešamība Krievijā un Ukrainā mazinās un rodas jaunas vajadzības valstīs ārpus NVS, Komisijai jāpārvērtē, kā noteikt prioritātes saviem pasākumiem kopā ar trešām valstīm[4] kodolnozares drošības un drošuma jomā. Mērķus turpmākai palīdzībai trešām valstīm un sadarbībai ar tām var īsumā formulēt šādi:

- kodoldrošības kultūras uzlabošana (tostarp būvprojekta izstrādes un ekspluatācijas līmenī);

- aizsardzības pret jonizējošo starojumu uzlabošana;

- pievēršanās problēmām, kas saistītas ar radioaktīvajiem atkritumiem un izlietoto degvielu;

- palīdzība piesardzības pasākumu īstenošanā kodolnozarē.

Veidojot programmas un projektus šo mērķu sasniegšanai, tiks ņemti vērā pieejamo finanšu līdzekļu un cilvēkresursu ierobežojumi.

3.3. Citi instrumenti

Sadarbības attīstīšanai ES rīcībā ir vēl vairāki citi līdzekļi. Kodolnozares drošības un drošuma jautājumus aptver Euratom līgums, kas ļauj Komisijai ar Padomes piekrišanu slēgt starptautiskus nolīgumus šajā jomā[5] – nolīgumi, kurus mērķis ir sekmēt sadarbību kodolenerģijas izmantošanā civiliem mērķiem un kodolpētniecībā, ir noslēgti ar vairākām valstīm, tostarp Austrāliju, Kanādu, Šveici, ASV, Japānu, Argentīnu, Ukrainu un Uzbekistānu.

ES ir noslēgusi nolīgumus kodolnozares drošuma jomā arī ar tādām valstīm kā Ukraina un Kazahstāna. Kopiena ir līgumslēdzēja puse arvien vairāk starptautiskajos nolīgumos ar trešām valstīm un stiprina sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, jo īpaši ar SAEA, lai veicinātu neizplatīšanu, kodolnozares drošību un drošumu.

Turklāt Kopienas Kodolpētniecības un izglītības politikas ietvaros, tostarp Euratom kodola skaldīšanas programmā, kas ietilpst Septītajā pamatprogrammā, ir resursi Kopīgā pētniecības centra (JRC) tiešām un netiešām darbībām. Tas varētu radīt būtisku sinerģiju kodolnozares drošības un drošuma jomās.

4. KODOLNOZARES DROšīBA UN NEIZPLATīšANA

4.1. Pašreizējā situācija

Kodolnozares drošums (citiem vārdiem, kodoliekārtu droša būvprojekta izstrāde, ekspluatācija un ekspluatācijas pārtraukšana un atkritumu iznīcināšanas regulējums) nav šķirama no kodolnozares drošības (kodoliekārtu fiziskā drošība, kodolmateriālu nelikumīga tirdzniecība, jonizējošā starojuma avotu kontrole, atklāšanas spējas, reaģēšana ārkārtas situācijās).

Ņemot vērā, ka dažus materiālus, aprīkojumu un kodoliekārtas[6] var izmantot divējādos nolūkos – gan civiliem, gan militāriem mērķiem, kodolenerģijas izmantošanas pieaugums varētu palielināt izplatīšanas risku[7]. Turklāt pastāv nopietnas bažas, ka nevalstiskas struktūras varētu ļaunprātīgi izmantot civilās kodoltehnoloģijas terorisma un citāda veida noziedzīgiem nolūkiem. Kodolmateriālu kontrabandas apkarošanai nepieciešama spēju attīstīšana valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī.

Lai pievērstos kodolnozares drošības riskiem, pēdējā laikā sāktas vairākas iniciatīvas nolūkā stiprināt SAEA pārbaudes mehānismus, kodolmateriālu eksporta kontroles noteikumus, robežu uzraudzību un kodoldegvielas cikla “daudzpusēju pārvaldību”[8]. Komisijas un SAEA gatavotais kopīgais paziņojums par plašāku sadarbību arī ir vērsts uz drošības risku vispārēju mazināšanu kodolenerģijas jomā.

ES ir atbalstījusi minētos pasākumus ar 2003. gada ES Stratēģiju masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai, kā arī paužot pilnīgu atbalstu ANO Drošības padomes 2004. gada aprīļa Rezolūcijai 1540. Saskaņā ar VLĀAP 2003. gada 17. novembra secinājumiem ES nolīgumos ar trešām valstīm iekļauj arī neizplatīšanas klauzulu. Turklāt Komisija mudinās visas valstis, kurām ir vai kuras plāno izstrādāt civilās kodolenerģijas programmas, ratificēt un īstenot Konvenciju par kodolmateriālu un kodoliekārtu fizisko aizsardzību (kurā grozījumi izdarīti Vīnē 2005. gada 8. jūlijā).

Eiropas kritiskās infrastruktūras aizsardzības programmā ietverta arī ārējā dimensija, kas paredz īpašu saprašanās memorandu noslēgšanu un labākās prakses apmaiņu ar trešām valstīm nolūkā panākt kritiskās infrastruktūras lielāku drošību.

Ar Kopienas programmām un Padomes kopīgām rīcībām ES kopš 90. gadu sākuma ir aktīvi darbojusies izplatīšanas riska mazināšanas jomā, īpašu uzmanību pievēršot NVS valstīm, un tā plāno ar jaunpieņemto Stabilitātes instrumentu pievērsties riskiem un draudiem visā pasaulē. Ar minēto instrumentu pievēršas vairākiem jautājumiem, kuru mērķis ir novērst masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu[9]. Visbeidzot, izplatīšanas riskiem uzmanība tiks pievērsta arī Eiropas Drošības stratēģijas pārskatīšanā, kas pašlaik notiek.

Kodoldegvielas droša piegāde turklāt ir svarīgs faktors valstīm, kurās darbojas AES, un valstīm, kuras apsver kodolenerģijas programmu sākšanu. Ilgtermiņa piegādes attiecības ir svarīgas gan kodolmateriālu piegādātājiem, gan lietotājiem, lai nodrošinātu stabilu un paredzamu tirgus darbību. Euratom ir noslēgusi sadarbības nolīgumus ar lielākajām piegādātājvalstīm (piemēram, Austrāliju, Kanādu, ASV, Kazahstānu), kā rezultātā notiek regulāras pušu konsultācijas. Nolīgumos iekļautas arī klauzulas par kodolmateriālu izmantošanu civiliem mērķiem, un tajos paredzēta piesardzības pasākumu piemērošana, kas paliek spēkā tad, kad kodolmateriāli tiek eksportēti uz trešām valstīm.

4.2. Turpmākie pasākumi

Kopiena turpinās darbu, lai nodrošinātu, ka neizplatīšanas pasākumu, drošības un drošuma augstākie standarti, kuru izstrādi Kopiena turpina, tiktu ievēroti starptautiskā līmenī[10]. Kopienai vajadzētu īstenot atvērtu pieeju, pētot ciešākas sadarbības iespējas ar trešām valstīm, lai veicinātu neizplatīšanu, nozares drošību un drošumu. Risinot sarunas par Euratom starptautiskajiem nolīgumiem un tos slēdzot, Kopiena centīsies panākt, ka tās partneri pievienojas visām būtiskajām starptautiskajām konvencijām. Šajā sakarībā jānorāda, ka Komisija iesniegs Padomei un Parlamentam īpašu paziņojumu par Kopienas kompetenci, kāda paredzēta Euratom līgumā neizplatīšanas jomā.

5. ES PIEVIENOTā VēRTīBA

Ikviena valsts, kas vēlas izmantot kodolenerģiju civiliem mērķiem un stingri ievērot nozares starptautiski atzītas drošības un drošuma prasības, saskarsies ar spēju attīstīšanas problēmu (gan attiecībā uz cilvēkresursiem un finanšu līdzekļiem, gan infrastruktūru), un tai būs jāizveido tiesību sistēma un institūcijas, kas nepieciešamas, lai ievērotu starptautiskās saistības. ES var sniegt ievērojamu ieguldījumu gan Kopienas iestāžu gan dalībvalstu līmenī, ņemot vērā tās plašo pieredzi kodolenerģijas izmantošanas jomā un TACIS kodoldrošības programmas īstenošanā (skat. iepriekš), kā arī tās rīcībā esošos tiesību instrumentus.

Komisijas iesaiste būs vērsta vienīgi uz pasākumiem, kas paredzēti kodolnozares drošības un drošuma uzlabošanai, tostarp uz pētījumiem, tiesību aktu izstrādi, iestāžu darbības uzlabošanu un dažos izņēmuma gadījumos attiecībā uz esošām atomelektrostacijām – uz aprīkojumu. Īpaša uzmanība jāpievērš mācībām nozares drošuma un drošības un neizplatīšanas jomā, lai samazinātu pilnībā apmācītu cilvēkresursu trūkumu attiecīgajās valstīs. Jāizstrādā atbalsta pasākumu kopumi, lai nodrošinātu ilgtspēju pēc tam, kad beigsies ES atbalsts.

6. PLāNOšANAS KRITēRIJI LAIKPOSMAM NO 2007. LīDZ 2013. GADAM

Pārskatāmā nākotnē turpināsies sadarbība ar valstīm, kas saņēmušas palīdzību TACIS ietvaros. Attiecībā uz citām valstīm finansējuma prioritāšu pamatā būs stratēģiskie, ģeogrāfiskie un tehniskie kritēriji.

6.1. Stratēģiskie un ģeogrāfiskie kritēriji

Nosakot prioritātes palīdzības piešķiršanai kodolnozares drošības un drošuma jomā, savlaicīgi jāņem vērā šādi stratēģiski un ģeogrāfiski apsvērumi:

- tas, cik attiecīgā valsts ir nozīmīga ES ģeogrāfiskā, stratēģiskā un ģeopolitiskā ziņā, tostarp tās ģeogrāfiskais tuvums un Kodoldrošības sadarbības instrumenta (NSC) un Stabilitātes instrumenta (IfS) ieguldījums Eiropas kaimiņattiecību politikas mērķu sasniegšanā[11];

- valsts griba sadarboties un neizplatīšanas ticamības pakāpe,

- valsts politiskā stabilitāte, ka arī tās spējas sniegt finansiālu ieguldījumu ilgtermiņā.

6.2. Tehniskie kritēriji

Nosakot prioritātes EK sadarbībai ar trešām valstīm, no tehniskā viedokļa jāņem vērā šādi aspekti:

- cik neatliekamas ir problēmas[12] attiecībā uz iedzīvotāju un iekārtu drošumu un drošību,

- cik tālu valsts ir izstrādājusi darboties spējīgu kodolenerģijas programmu.

Dažādas trešās valstis atkarībā no pašreizējās situācijas pēc to pieredzes kodolenerģijas jomā un to paustajiem plāniem var sagrupēt šādi:

- valstis, kurās darbojas atomelektrostacijas,

- valstis, kurās darbojas pētniecības reaktori un kuras vai nu vēlas vai nevēlas sākt kodolenerģijas programmu,

- valstis, kurās nedarbojas pētniecības reaktori, bet kuras ir nodomājušas sākt kodolenerģijas programmu.

Papildus kodolnozares drošuma jautājumiem dažās valstīs būs jāuzlabo aizsardzība pret jonizējošo starojumu, un tām būs nepieciešama palīdzība piesardzības pasākumu īstenošanai kodolnozarē.

7. SECINāJUMI

Pieaugot kodolenerģijas ģeogrāfiskajai izplatībai, ES jāturpina izvērst izstrādātā politika un speciālās zināšanas un jāturpina darbs ar partneriem, lai veicinātu augstākos standartus kodolnozares drošības un drošuma jomā.

Komisija kopā ar partneriem noteiks, kādu palīdzību var sniegt, lai atbalstītu labāko praksi esošajās civilajās kodolprogrammās un, sākot jaunas programmas, panāktu, ka lēmumu pieņemšanas procesos, plānu izstrādē un īstenošanā un staciju turpmākā darbībā tiek pilnībā ņemta vērā drošība un drošums.

[1] Paralēla programma tika pieņemta Phare ietvaros, lai īstenotu uzlabojumus kodolnozares drošuma jomā ES kandidātvalstīs.

[2] Saprašanās memorandu par Eiropas Savienības un Ukrainas sadarbību enerģētikas jomā 2005. gada 1. decembrī Kijevā parakstīja Eiropadomes priekšsēdētājs Blērs, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barrozu un Ukrainas prezidents Juščenko.

[3] Tos galvenokārt izlietos budžeta pozīcijā 19.060401.

[4] Netiek iekļautas valstis, kas aptvertas Pirmspievienošanās instrumentā. Principā netiek iekļautas arī rūpnieciski attīstītās valstis / valstis ar augstiem ienākumiem.

[5] Euratom līguma 10. nodaļa (101. pants).

[6] Kā izklāstīts Padomes 2000. gada 22. jūnija Regulā (EK) Nr. 1334/2000, ar ko nosaka Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontrolei.

[7] Skatīt Konvenciju par kodolmateriālu un kodoliekārtu fizisko aizsardzību (kurā grozījumi izdarīti Vīnē 2005. gada 8. jūlijā).

[8] Par piemēru var minēt ASV vadīto Globālo kodolenerģijas partnerību (GNEP) , kuras ietvaros to valstu konsorcijs, kurām ir labi attīstīta kodoltehnoloģija, nodrošinātu degvielas pakalpojumus un reaktorus valstīm, kas “piekrīt neveikt degvielas cikla pasākumus”, piemēram, bagātināšanu un pārstrādi. Tā būtībā ir degvielas izīrēšanas pieeja, kur piegādātājs uzņemas atbildību par izlietotās degvielas galīgo iznīcināšanu.

[9] Galvenā budžeta pozīcija, ko izmantos šim mērķim, būs 19.060201.

[10] Skatīt Komisijas 2007. gada 10. janvāra paziņojumu “Enerģētikas politika Eiropai”, COM(2007) 1 galīgā redakcija, 18. un 19. lpp.

[11] Starp kaimiņvalstīm, kas vēlas sākt kodolprogrammu, īpaši nozīmīgi ir Magribas un Mašrikas reģioni, ņemot vērā, ka tie atrodas tuvu ES. Tuvo un Vidējo Austrumu reģionam ir otra prioritāte.

[12] Prioritārā kārtā var rasties vajadzība pievērsties valstīm, kurās ir kodolenerģijas programmas, jo īpaši tām, kurās šīs programmas tiek strauji izvērstas un kurām iepriekš nav pievērsta uzmanība.