31.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/14

—

apstiprina tādas Eiropas līmeņa stratēģijas nozīmi, kuras mērķis ir atbalstīt tautsaimniecisko izaugsmi un nodarbinātību un kuras pamatā ir jauninājumi, pētniecība un konkurētspēja, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējo krīzi finanšu tirgos un tās paredzamo ietekmi uz visu tautsaimniecību. Vienlaicīgi jānostiprina šīs stratēģijas ilgtspēja, gan ievērojot kohēzijas un solidaritātes principus, gan pateicoties vides aizsardzībai;

—

secina, ka 2005. gada Eiropadomes pavasara sanāksmē atjaunotā izaugsmes un nodarbinātības stratēģija, neraugoties uz aicinājumu veidot Eiropas partnerību, nav spējusi pilnībā panākt to institucionālo dalībnieku nepieciešamo iesaistīšanos, kas ir tās galvenie īstenotāji. Komiteja uzsver, ka Eiropadomes pavasara sanāksmē tika atzīta “vietējā un reģionālā līmeņa nozīme izaugsmes un nodarbinātības palielināšanā” un norādīts, ka “lielāka atbildība par izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju visos pārvaldes līmeņos sekmēs saskaņotāku un efektīvāku politiku veidošanu”;

—

atzīmē, ka tādēļ, ka trūkst minētās līdzdalības izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā, Lisabonas stratēģijas mērķi nekļūst par integrētām rīcībpolitikām katrā pārvaldes līmenī un ka tādēļ izveidojušies procesi, kas ne vienmēr ir efektīvi attiecībā uz saimnieciskās izaugsmes un labākas nodarbinātības mērķu sasniegšanai paredzēto ražošanas, finanšu, cilvēku un sociālo resursu izmantošanu.

Ziņotājs

:

Flavio DELBONO kgs (IT/ALDE) Emīlijas-Romanjas reģiona padomes loceklis un priekšsēdētāja vietnieks

1.

pieņem zināšanai, ka palielinās atšķirības Eiropas un pasaules mēroga ekonomikas izaugsmē, sevišķi saistībā ar apstākļu maiņu, ko izraisa tirgu globalizācija;

2.

apstiprina tādas Eiropas līmeņa stratēģijas nozīmi, kuras mērķis ir atbalstīt tautsaimniecisko izaugsmi un nodarbinātību un kuras pamatā ir jauninājumi, pētniecība un konkurētspēja, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējo krīzi finanšu tirgos un tās paredzamo ietekmi uz visu tautsaimniecību. Vienlaicīgi jānostiprina šīs stratēģijas ilgtspēja, gan ievērojot kohēzijas un solidaritātes principus, gan pateicoties vides aizsardzībai;

3.

secina, ka 2005. gada Eiropadomes pavasara sanāksmē atjaunotā izaugsmes un nodarbinātības stratēģija, neraugoties uz aicinājumu veidot Eiropas partnerību, nav spējusi pilnībā panākt to institucionālo dalībnieku nepieciešamo iesaistīšanos, kas ir tās galvenie īstenotāji. Komiteja uzsver, ka Eiropadomes pavasara sanāksmē tika atzīta “vietējā un reģionālā līmeņa nozīme izaugsmes un nodarbinātības palielināšanā” un norādīts, ka “lielāka atbildība par izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju visos pārvaldes līmeņos sekmēs saskaņotāku un efektīvāku politiku veidošanu”;

4.

īpaši atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas stratēģijas īstenošanas uzraudzības foruma secinājumiem, pastāv “Lisabonas paradokss”, proti, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā (izglītība, jauninājumi, pētniecība vietējā/reģionālā līmenī), bet bieži vien tās neuztver savu darbību kā Lisabonas stratēģijas daļu (apjomradītu ietaupījumu/plašas piemērošanas trūkums). Lielākā daļa no tām Lisabonas stratēģiju neuzskata par patiesi noderīgu;

5.

uzskata, ka Lisabonas stratēģiju varēs efektīvi īstenot tikai tad, ja vietējā un reģionālajā līmenī būs spēja izglītot, piesaistīt un izmantot cilvēkresursus, elastīgas un daudzpusīgas zināšanas, kā arī kvalificētus zinātniekus un augsta līmeņa tehniskos darbiniekus, ja tam raksturīgi uzvedības modeļi, vērtības, uz uzticību balstītas attiecības un organizatoriskās spējas, kas veicina dalībnieku un uzņēmumu mijiedarbību un sadarbību, ja tajā tiek sekmēta tirgus darbība un dzīves kvalitāte, ja tajā ir atbilstīga un samērīga materiālā un nemateriālā infrastruktūra, kā arī uzticamas un efektīvas iestādes;

6.

atzīmē, ka tādēļ, ka trūkst minētās līdzdalības izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā, Lisabonas stratēģijas mērķi nekļūst par integrētām rīcībpolitikām katrā pārvaldes līmenī un ka tādēļ izveidojušies procesi, kas ne vienmēr ir efektīvi attiecībā uz saimnieciskās izaugsmes un labākas nodarbinātības mērķu sasniegšanai paredzēto ražošanas, finanšu, cilvēku un sociālo resursu izmantošanu;

7.

atgādina Reģionu komitejas pēdējā laikā sagatavotajos atzinumos par Lisabonas stratēģiju izteiktās piezīmes saistībā ar:

8.

līdz ar to uzsver nepieciešamību pēc:

9.

lai stratēģiju īstenotu ar panākumiem, uzskata, ka dažādiem pārvaldības līmeņiem jāīsteno lēmumi, kas paredzēti pavasara Eiropadomes pamatnostādnēs, izmantojot integrētāku pieeju un koordinējot programmas attiecīgajās politikas jomās, lai palielinātu politikas veidošanas efektivitāti. Šajā sakarā ir jāveicina vairāklīmeņu pārvaldības līgumi;

10.

mudina Eiropas Savienības vietējās un reģionālās pašvaldības, to apvienības un tīklus (piemēram, Lisabonas reģionu tīklu) veikt pasākumus, kas pārsniedz to formālās kompetences, lai stratēģijas ietvaros sāktu konkrētu politiku un pasākumus, kuru mērķis būtu orientēt un atbalstīt ekonomisko un sociālo struktūru nolūkā sasniegt izaugsmes un nodarbinātības mērķus;

11.

aicina 27 ES valstu valdības efektīvāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības Lisabonas stratēģijas īstenošanā no sākuma līdz tās beigu posmam. To var panākt, piemēram:

12.

lūdz Eiropas Komisiju gada pārskatā, kas jāpublicē 2008. gada decembrī, dot padziļinātāku stratēģijas īstenošanas pārskatu, strukturēti analizējot katras valsts vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi un līdzdalību stratēģijas pārvaldībā;

13.

aicina nākamo pavasara Eiropadomi (2009) veicināt integrētas politikas veidošanas un vairāklīmeņu pārvaldības instrumentu iespējami plašāku izplatīšanu, jo tie ir pastāvīgs politikas veidošanas elements visā ES līdz 2010. gadam un arī pēc tam;

14.

apstiprina savas saistības veicināt stratēģijas panākumus gan ar tās īstenošanas uzraudzību reģionālā un vietējā līmenī, gan ar aktīvu valstu auditu atbalstu, kā arī ar valstu delegāciju starpniecību;

15.

turklāt aicina Eiropas Komisiju un visu līmeņu iestādes apņemties pastiprināt komunikāciju Tā būtu jāvirza gan uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, informējot par pieņemtajām rīcībpolitikām un programmām, kuru mērķis ir tādu darbību un plānu finansēšana, kas atbilst Lisabonas programmas mērķiem, gan uz iedzīvotājiem saistībā ar ietekmi, ko izaugsmes un nodarbinātības stratēģija var radīt ikdienas dzīvē, lai veidotu lielāku sapratni par to, ko var sniegt darbība Eiropas līmenī.

16.

sakarā ar pastāvīgām pārmaiņām pasaules mērogā un Lisabonas stratēģijas nepilnīgu īstenošanu ir vajadzīgas plašas pārdomas par tādas Kopienas līmeņa darbības turpmāko nozīmi, kas vērsta uz lielākas izaugsmes un labākas nodarbinātības mērķu sasniegšanu;

17.

svarīgu priekšnosacījumu izaugsmei un nodarbinātībai Komiteja saskata Eiropas Savienības ātrā un saskaņotā rīcībā, lai radītu drošību finanšu tirgos un regulētu tos;

18.

vēlas, lai, konkrēti iesaistoties visiem dalībniekiem, kuru darbībai ir izšķirīga nozīme mērķu sasniegšanā, tiktu sāktas visaptverošas pārdomas un plašas debates par:

19.

uzsver, ka Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas īstenošana jākoncentrē uz konkurētspēju, kuras pamatā ir pētniecība un jauninājumi. Tas ir būtisks elements, kas var ļaut sasniegt ES tautsaimniecības un tirdzniecības telpas reālu starptautisku konkurētspēju, bet iekšējā nodarbinātības tirgū — kvantitatīvas un kvalitatīvas pārmaiņas. Papildus tam jāturpina īstenot pasākumi mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas veicināšanai un tiesību aktu izstrādes procesa uzlabošanai. Izaugsmes sociālajai, ekonomiskajai un vides ilgtspējai arī turpmāk jābūt atsauces elementam, nosakot konkurētspējas mērķa īstenošanas pasākumus;

20.

ierosina Kopienas darbību neparedzēt kā visaptverošu stratēģiju, bet kā koordinētu un integrētu politiku strukturētu kopumu, īpaši tādēļ, lai būtu iespējama noteiktāka un dziļāka darbība;

21.

uzsver, ka izstrādājot, koordinējot un īstenojot politiku un plānus, kas veidos jauno konkurētspējas programmu, ir vajadzīgs efektīvāks Kopienas lēmumu pieņemšanas process. Vienlaikus jāievēro dalībvalstu kompetence saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šajā sakarā Kopienas budžeta pārskatīšanas gaitā būtu jāpieņem svarīgi lēmumi par labu konkurētspējas politikai — gan kvantitatīvi novērtējot līdzekļu piešķiršanu, gan arī cieši koordinējot rīcībpolitikas. Ja attiecīgās kompetences ir piešķirtas dalībvalstīm, Eiropas Savienības un tās dalībvalstu rīcībā jābūt efektīviem lēmumu pieņemšanas un dažādu pārvaldes līmeņu koordinēšanas instrumentiem, lai nodrošinātu paredzētās politikas panākumus;

22.

uzsver, ka ir vajadzīgi papildu pasākumi, kas vērsti uz investīciju palielināšanu un kvalitatīvu uzlabošanu lietišķajos pētījumos. Visu pārvaldes līmeņu kopīga darba mērķim jābūt veicināt un atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus tādu investīciju veidu meklējumos, kas, saglabājot uzņēmumu konkurētspēju iekšējā tirgū, ļautu uzņēmumiem iekļauties starptautiskajā tirgū. Publiskās investīcijas pamatpētījumos obligāti jāsaskaņo ar ievērojamām privātām investīcijām lietišķos pētījumos par produktu un procesu inovāciju;

23.

apzinoties nozīmi, kāda ir vienotajam tirgum kā patiesas un efektīvas konkurētspējas stratēģijas nepieciešamam nosacījumam, aicina vēlreiz apņemties īstenot visus pasākumus, kas vērsti uz vienotā tirgus īstenošanu. Turklāt Komiteja lūdz atzīt šā tirgus vietējo un reģionālo dimensiju, lai nodrošinātu lielākas konkurences iespējas MVU, kas vietējo daudzveidību izmantotu konkurētspējas interesēs;

24.

īstenojot patiesu un efektīvu konkurētspējas stratēģiju, jāpievērš īpaša uzmanība nelaimes gadījumu skaita darba vietā samazināšanai;

25.

uzsver, ka ir vajadzīga Eiropas enerģētikas politika ražošanas, patēriņa un apgādes jomā, pakāpeniski samazinot enerģētisko atkarību no trešajām valstīm. Tas ir galvenais elements, lai atbalstītu Eiropas uzņēmumu, sevišķi MVU, konkurētspēju un lai nodrošinātu iedzīvotājiem atbilstošu dzīves kvalitātes standartu saglabāšanu;

26.

uzskata, ka proaktīvi un dažādos veidos jāveicina sieviešu nodarbinātība, ievērojot, ka īstenojamo pasākumu noteikšana ir dalībvalstu vai reģionālo un vietējo pašvaldību uzdevums saskaņā ar to kompetencēm. Pieredze rāda, ka sieviešu darbs ir jūtīgāks attiecībā uz neto atalgojumu nekā vīriešu darbs un ka dažos gadījumos dažādi atvieglojumi darbā jaunpieņemtajām sievietēm varētu veicināt daudzās dalībvalstīs pastāvošo trūkumu novēršanu, lai īstenotu Lisabonas mērķus;

27.

norāda, ka līdzās iedzīvotāju skaita samazināšanās seku pārvarēšanai daudzos reģionos ir steidzami jārisina demogrāfiskā problēma, ko izraisa iedzīvotāju novecošana Eiropā. Tāpēc papildus tādai vērīgai imigrācijas politikai, kurā ņemtas vērā arī cilvēciskās un sociālās vajadzības, ir vajadzīga arī jauna labklājības politika ģimeņu atbalstam. Imigrācijas politikai jārosina ne tikai augsti kvalificētu speciālistu un personu ar vadības iemaņām imigrācija, bet vajadzības gadījumā arī nekvalificēta darbaspēka imigrācija, lai spētu atbalstīt ražošanu MVU ietvaros, ņemot vērā atsevišķu dalībvalstu un/vai vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzības. Sociālā un ekonomikas globalizācija nepieļauj tādus izturēšanās veidus, kas līdz šim bieži vien bija par iemeslu nelegāla darba tirgum;

28.

atgādina par augsta līmeņa zinātniskās izglītības, pamatizglītības, vidusskolas izglītības, profesionālās izglītības un tālākās izglītības nozīmi, jo tādējādi paveras iespējas iegūt augstu kvalifikāciju un tiek radīti priekšnoteikumi un iespējas palielināt iedzīvotāju, arī sieviešu, līdzdalību profesionālajā un radošajā dzīvē. Tādēļ ir jāveicina pasākumi, lai panāktu skolu nepabeigušo personu skaita būtisku samazināšanos;

29.

sakarā ar iepriekš minēto Reģionu komiteja uzsver nepieciešamību kā atsauces punktu saglabāt Eiropas projekta galvenās vērtības;

30.

tādēļ vērš uzmanību uz Eiropas sociālā modeļa un Eiropas Sociālās programmas, kā arī Boloņas procesa un Kopenhāgenas procesa nozīmi izglītības un apmācības jomā. Neraugoties uz to daudzveidību, valstu sistēmām ir kopīgi pamati un principi, kas veido kopīgu sociālā progresa redzējumu. Šī kopīgā redzējuma ietvaros arvien lielāka nozīme ir sociālās jomas dalībniekiem, vietējām kopienām, grupām, vietējam un reģionālajām pašvaldībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

31.

atgādina apņemšanos aizsargāt vidi, gan īstenojot vietējas nozīmes pasākumus, gan pasākumus, kuriem ir pasaules mēroga ietekme, sevišķi saistībā ar Kioto protokolu par klimata pārmaiņām. Šajā sakarā Komiteja uzsver, ka vietējai un reģionālajai dimensijai svarīga ir Komisijas izstrādātā “iniciatīvu pakete attiecībā uz ilgtspēju”, bet jo īpaši paziņojums par rīcības plānu saistībā ar ilgtspējīgu rūpniecības politiku, kas ir integrēta stratēģija ar mērķi palīdzēt ES ekonomikai kļūt ne vien konkurētspējīgākai, bet no ekoloģiskā viedokļa ilgtspējīgākai;

32.

turklāt atgādina, ka vietējās situācijas pārzināšana ir viens no svarīgākajiem aspektiem, lai vietējā un reģionālajā līmenī sasniegtu Lisabonas stratēģijā izvirzītos mērķus, un tāpēc būtiski ir izveidot kopīgu statistisku informāciju, kā arī datu izmantošanas sistēmu, kas jāattīsta arī vietējā un reģionālajā līmenī;

33.

ierosina īstenot stratēģiju laikposmam pēc 2010. gada, pamatojoties uz labāku pārvaldību, kas ienestu jaunu dinamismu Eiropas pasākumos izaugsmes un nodarbinātības sekmēšanai. Jāizveido pārvaldība, kas spēj pārvarēt pašreizējo mehānismu grūtības (atvērtā koordinācijas metode, vienošanās par kritērijiem, strukturālie rādītāji un citi tehniski uzlabojumi);

34.

šīs pārvaldības pamatā jābūt

35.

ņemot vērā lēmumus, kas jāpieņem par Eiropas izaugsmes un nodarbinātības politikas jomām pēc 2010. gada, Reģionu komiteja arī turpmāk sniegs ieguldījumu debatēs. Šajā nolūkā Reģionu komiteja izskatīs arī iespēju izveidot specializētu darba grupu dialogam ar citām Kopienas iestādēm.