52007DC0262

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 21.5.2007

COM(2007) 262 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Komisijas sadarbība ar procesu „Vide Eiropai” pēc ministru 2007. gada konferences Belgradā [SEC(2007) 633]

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Komisijas sadarbība ar procesu „Vide Eiropai” pēc ministru 2007. gada konferences Belgradā

1. Ievads

Process „Vide Eiropai” (VE) ir neformāla daudzpusēja struktūra, kas izveidota 1991. gadā, lai uzlabotu informētību par vides jautājumiem Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kurās nesen mainījusies valsts iekārta un tiek veidota tirgus ekonomika un demokrātija. Process tika veidots kā elastīga struktūra, kuru pārrauga Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas ekonomikas komisija ( UNECE ). VE nekad bijis oficiāli saistīts ar Eiropas Savienību (ES), lai gan Eiropas Komisija un daudzas dalībvalstis ir aktīvi VE donori un dalībnieki.

VE mērķis ir līdzsvarot vides kvalitāti un saskaņot vides politiku Eiropā, kā arī nodrošināt mieru, stabilitāti un ilgtspējīgu attīstību pārejas procesā uz tirgus ekonomiku un demokrātiju. Tas bija īpaši aktuāli pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. VE šajā laikposmā palīdzēja vienoties par priotitātēm un saskaņot dalībnieku rīcību.

Patlaban, sešpadsmit gadus pēc VE izveidošanas, politiskā situācija Eiropā ir būtiski mainījusies. Vairums Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu, uz kurām attiecās VE, ir pievienojušās Eiropas Savienībai, un tādējādi iedibinātas ciešākas saiknes ar jaunajām ES kaimiņvalstīm. ES un Krievijas attiecības pārtapušas par plašu stratēģisko partnerību (un tas atspoguļosies jaunajā ES un Krievijas pamatnolīgumā, par kura noslēgšanu drīz sāksies sarunas). Stabilizācijas un asociācijas process ļauj Dienvidaustrumeiropas valstīm virzīties uz dalību ES. Ciešākas sadarbības iespējas starp ES un UNECE reģionu piedāvā arī Eiropas Kaimiņattiecību politikas pieņemšana un pilnveide[1], sarunas par jaunu, paplašinātu nolīgumu ar Ukrainu, kurā tiks ietverta Ukrainas vēlme padziļināt attiecības ar ES, ES un Centrālāzijas politiskais dialogs un nesen pieņemtais Komisijas paziņojums par Melnās jūras reģiona sinerģiju[2].

Rīcībai vides jomā turpmāk tiks izmantota jaunā, paplašinātā, strukturētā un ES apstiprinātā ārpolitikas sistēma. Šādi tiks uzlabota arī jau notiekošo vides procesu labāka saskaņotība reģionā, palīdzot izveidot aptverošāku ES un partnervalstu pieeju ar skaidri noteiktām prioritātēm.

Process „Vide Eiropai” nonācis krustcelēs. Tiek gatavota nākamā VE ministru konference, kas notiks 2007. gada oktobrī Belgradā. Tāpēc ir īstais brīdis lemt par VE turpmāko darbu un par stratēģiju Komisijas dalībai daudzpusējos pasākumos Eiropā pēc Belgradas konferences.

Paziņojumā izklāstīts Eiropas Komisijas viedoklis par VE nākotni un par tās iesaistīšanos VE darbībās pēc Belgradas konferences. Paziņojums paredzēts izmantošanai apspriedēs ministru 2007. gada konferencē, kur viens no galvenajiem diskusiju tematiem būs VE turpmākā attīstība.

2. PROCESA „VIDE EIROPAI” PANāKUMI

VE tiek pozitīvi vērtēts tā tvēruma dēļ un tāpēc, ka tas kalpo kā starptautisks forums, kurā visām dalībvalstīm ir iespēja paust viedokli. VE palīdzējis pilnveidot vides politiku un situāciju UNECE reģionā. Taču, kad Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstis pievienojās ES 2004. gadā un Bulgārija un Rumānija – 2007. gadā, ES pati uzņēmās šīs funkcijas. Tomēr citās Austrumeiropas postpadomju valstīs vides politikas veidošanas panākumi ir lēni iekšējo politisko un ekonomisko ierobežojumu dēļ.

Būtisks VE sasniegums ir UNECE Vides monitoringa un novērtēšanas darba grupas ( WGEMA ) ieguldījums Eiropas vides novērtējuma ziņojumu sagatavošanā. Šos ziņojumus Eiropas Vides aģentūras vadībā izstrādā uz katru ministru konferenci.

Par vienu no VE karognesējiem tiek uzskatīta Austrumeiropas, Kaukāza un Centrālāzijas ( EECCA ) Vides stratēģija, kuras mērķis ir rast risinājumu šo valstu vides problēmām[3], izmantojot ciešu sadarbību. Stratēģiju pieņēma ministru 2003. gada konference Kijevā, un tai ir gan aizstāvji, gan kritizētāji. Aizstāvji uzskata, ka stratēģija kalpo kā vienota struktūra vides problēmu risināšanai valstīs ar kopīgu pagātni (Padomju Savienības mantojumu), un, tā kā stratēģijā nav noteikti skaidri mērķi un laika grafiki, šo dokumentu dēvē par iedvesmas avotu, nevis normatīvu veidojumu. Faktiski nekas neliecina, ka valsts līmenī notiktu nopietna šīs stratēģijas īstenošana.

UNECE vides konvencijas[4] nav oficiāli saistītas ar VE, taču tās bieži min kā VE panākumus. Bažas rada zemais ratifikācijas un īstenošanas līmenis dažām no šīm piecām UNECE vides konvencijām un to protokoliem, jo īpaši EECCA valstīs.

Ministru konferences notiek vienreiz četros vai piecos gados, lai aktivizētu pasākumus attiecīgajā reģionā. Taču iepriekšējās konferencēs vērojama tendence darbā kārtībā iekļaut pārāk plašu vides jautājumu spektru, kas dažkārt tiek risināti citos daudzpusējos starptautiskos forumos, tāpēc diskusijas ne vienmēr sasniedz cerēto rezultātu. Piemēram, Kijevā ievērojams laika spīdis sarunās tika veltīts klimata pārmaiņu, ĢMO un kodoldrošības jautājumiem, lai gan lēmumi šajās jomās nebija un joprojām nav VE uzdevums – tos efektīvi pieņem citas starptautiskas organizācijas.

3. No Kijevas līdz Belgradai

Kad notika iepriekšējā ministru konference 2003. gadā Kijevā, Eiropas Komisija paziņojumā par Eiropas sadarbību vides jomā pēc 2003. gada Kijevas konferences (COM (2003) galīgā redakcija) izklāstīja viedokli par procesa turpmāko attīstību un par savu līdzdalību.

Šajā dokumentā Komisija uzsvēra, ka jaunā politiskā sistēma, kas izveidojusies pēc ES paplašināšanās, ietekmēs VE izskatāmos jautājumus un darbību. Tāpēc Komisija 2003. gadā ierosināja, ka VE turpmākajā darbā jāorientējas uz tādām stratēģiskajām iniciatīvām EECCA reģionā, kur pieredze un zināšanas nodrošinātu pievienoto vērtību, salīdzinot ar divpusēju sadarbību ar atsevišķām donorvalstīm vai ar ES.

Kijevas ministru deklarācijā šī „virzība uz austrumiem” tika ietverta, oficiāli nolemjot, ka turpmāk VE koncentrēsies uz EECCA reģionu. Tika nolemts arī apvienot vides rīcības plāna darba grupas ( EAP Task Force - politiskās vadības grupa) un projektu sagatavošanas komitejas ( PPC – finanšu vadības grupa) darbības, lai racionalizētu procesam pieejamo ierobežoto līdzekļu izmantošanu. Taču jāpiebilst, ka lēmums izraudzīties Belgradu par nākamo ministru konferences norises vietu neatspoguļo Kijevā nolemto ģeogrāfisko pārbīdi.

Komisijas 2003. gada paziņojumā izklāstītā situācija un tendences šajā laikposmā līdz 2007. gada Belgradas ministru konferencei ir kļuvušas izteiktākas. Trim no šīm tendencēm jāpievērš īpaša uzmanība, jo tās skar jautājumu par VE un tā turpmāko funkciju pamatotību.

- Pirmkārt, ES paplašinās arvien tālāk uz austrumiem. Pēc ES piektās paplašināšanās 27 no 56 UNECE valstīm ietilpst ES sastāvā un vēl trīs (Horvātija, Turcija un bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika) ir ES kandidātvalstis. Turklāt uz vēl četrām valstīm (Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Serbiju un Melnkalni) attiecas stabilizācijas un asociācijas process, un šīs valstis ir potenciālas ES kandidātvalstis. Eiropas kaimiņattiecību politikas izveide (Austrumu reģionā šī politika attiecas uz Armēniju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu un Ukrainu) un stratēģiskā partnerība ar Krieviju ir būtiski mainījusi apstākļus, kādos ES veido attiecības ar vairumu atlikušo VE partneru.

- Otrkārt, EECCA valstu iekšējā politika un attiecības ar partnervalstīm atšķiras arvien vairāk. Visu EECCA valstu uzskatīšana par vienotu reģionu zaudē pamatojumu.

- Treškārt, Krievijā un vairākās citās EECCA valstīs, piemēram, Kazahstānā, kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem notikusi strauja ekonomikas izaugsme, un vides investīcijas un kapacitātes pilnveide šajās valstīs vairs nav tik lielā mērā atkarīga no ārvalstu palīdzības. Vairums donoru ir ievērojami samazinājuši atbalsta programmas.

Plānotā VE ministru konference Belgradā ir iespēja apkopot VE panākumus un pārdomāt tā turpmāko nozīmi jaunajā ģeopolitiskajā situācijā.

Lielākā daļa ES dalībvalstu un Eiropas Komisija ir aktīvi iesaistījušās VE un joprojām gatavas līdzdarboties. Taču pēdējā laikā izskan aicinājumi paaugstināt efektivitāti un vairāk koncentrēties uz pasākumiem, kas sniedz lielākus ieguvumus vides jomā, piemēram, intensīvāk īstenot jau pieņemtos instrumentus, nevis apspriest jaunas idejas. Eiropas Komisija atbalsta šo viedokli.

4. Ierosinājumi

Komisija uzskata, ka VE kopš 1991. gada ir devis būtisku ieguldījumu CEE/SEE/EECCA valstu vides politikas pārejas posmā. Taču veidojoties jaunām struktūrām un iniciatīvām, šī procesa nozīme samazinājusies.

Patlaban ES tiesību akti un standarti vides jomā atbilst jauno Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu tiesiskajām vajadzībām. Vairums atlikušo valstu UNECE reģionā ir izveidojušas ciešu sadarbību ar ES pirmspievienošanās, stabilizācijas un asociācijas nolīgumos, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politikas rīcības plānos, kas sekmē vides aizsardzību ar labāku vides pārvaldību, tostarp tiesību aktiem un iestādēm. Komisija uzskata, ka šī divpusējā sadarbība starp UNECE reģiona ES dalībvalstīm un trešām valstīm ir tiešāks un precīzāks instruments vides problēmu risināšanai katrā valstī un ES palīdzības piešķiršanai, vienlaikus nodrošinot esošo vides procesu saskaņotību un demonstrējot skaidru pievienoto vērtību.

ES atbalsta un aktīvi iesaistās dažādos daudzpusējos starptautiskos forumos, kur tiek apspriesti Belgradas konferences darba kārtībā paredzētie jautājumi. Piemēram, bioloģiskā daudzveidība ir ES prioritāte, un Komisija starptautiski atbalsta būtiski pastiprināto Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un lielāku finansējumu Pasaules Vides fondam[5].

Vēl viens piemērs ir ilgtspējīgs patēriņš un ražošana. Šajā jomā ES Dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas tematiskajā stratēģijā ietverta arī ārējā dimensija, kurā starp citiem pasākumiem paredzēts izveidot starptautisku ekspertu grupu dabas resursu ilgtspējīgai izmantošanai sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmu ( UNEP ). Šī grupa sniegs neatkarīgas zinātniskas konsultācijas par resursu izmantošanas nozīmīgāko ietekmi uz vidi. Svarīgs jaunās struktūras uzdevums būs sniegt ieguldījumu stratēģijās, kuru mērķis ir samazināt ietekmi uz vidi strauji augošās ekonomikās, jo īpaši mainot neilgtspējīgus patēriņa un ražošanas paradumus, kā arī palīdzēt pilnveidot zināšanas un kapacitāti jaunattīstības valstīs.

Ņemot vērā, no vienas puses, arvien aktīvākās ES divpusējās attiecībās vides jomā un, no otras puses, augošo globalizāciju vides sadarbībā, Komisija uzskata, ka pēc Belgradas konferences UNECE galvenais uzdevums ir sekmēt ANO vides konvenciju īstenošanu attiecīgajā reģionā, jo īpaši attiecībā uz šo konvenciju pārrobežu jautājumiem. Pēc Komisijas viedokļa UNECE jāturpina nozīmīgais koordinēšanas uzdevums Johannesburgas 2002. gada īstenošanas plāna izpildē un darbs pie Vides stāvokļa izvērtējumiem, kas sniedz vērtīgas politikas vadlīnijas attiecīgajām valstīm un būtisku situācijas pārskatu potenciālajiem donoriem.

Tāpēc Komisija plāno pēc Belgradas konferences koncentrēt līdzdalību VE uz tām iniciatīvām un pasākumiem, ko nevar pietiekami atrisināt ES divpusējā sadarbībā.

Lai izvairītos no nevajadzīgas pasākumu dublēšanās, nodrošinātu konsekvenci ar ES divpusējo darbu un optimizētu resursu piešķiršanu, Komisija saistībā ar VE koncentrēsies uz šādiem uzdevumiem.

- Aktīvi piedalīties esošo UNECE vides konvenciju īstenošanā.

- Sniegt ieguldījumu UNECE Vides stāvokļa izvērtējumos.

- Sekmēt EECCA reģionālo vides centru tīkla izveidi un atbalstīt tā darbu (ciktāl šie centri var potenciāli sniegt būtisku ieguldījumu kaimiņvalstu un Centrālāzijas valstu kapacitātes paaugstināšanā).

- Piedalīties konkrētās apakšreģionālās VE kompetences iniciatīvās, jo īpaši tajās, kuru uzmanības centrā ir Centrālāzija.

- Kopā ar ES dalībvalstīm palīdzēt pilnveidot ūdens nozari EECCA reģionā atbilstoši ES Ūdens iniciatīvas mērķiem.

[1] Komisijas paziņojumā par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu (COM(2006) 726 galīgā redakcija) ierosināts pasākumu kopums politikas pilnveidei, tostarp cilvēku savstarpējie kontakti, reģionālās sadarbības paplašināšana un EKP tematiskās dimensijas veidošana, ietverot vairākas jomas, piemēram, vidi, transportu un enerģētiku. Tiek uzsvērta esošo un jaunu daudzpusēju nolīgumu un procesu efektīvas īstenošanas nozīme.

[2] Komisijas paziņojums par Melnās jūras reģiona sinerģiju – jauna reģionālās sadarbības iniciatīva. (COM(2007) 160 galīgā redakcija).

[3] Pie šīm Austrumeiropas, Kaukāza un Centrālāzijas valstīm pieder Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldovas Republika, Krievijas Federācija, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina un Uzbekistāna.

[4] Konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos ( CLRAP ); Konvencija par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā („Espoo konvencija”); Konvencija par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru izmantošanu un aizsardzību; Konvencija par rūpniecisko avāriju pārrobežu iedarbību; Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesas iestādēs saistībā ar vides jautājumiem („Orhūsas konvencija”).

5 Komisijas paziņojums „Kā apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam un turpmāk. Ilgtspējīgi ekosistēmu pakalpojumi cilvēka labklājībai.” COM(2006) 216 galīgā redakcija.