25.4.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 105/34

—

uzskata, ka, lai risinātu sabiedrības veselības problēmas un jo īpaši aspektus, kas saistīti ar uzturu, lieko svaru un aptaukošanos, ir nepieciešama stratēģiju integrēšana dažādās jomās — sākot no uztura līdz sportam, no izglītības līdz transportam, no ražošanas līdz patērētājiem —, īpašu uzmanību pievēršot problēmas sociālajam aspektam;

—

uzskata, ka vajadzētu vairāk ņemt vērā un plašāk izplatīt Kopienas līmenī zināšanas par valstu gūto pieredzi, lai mazinātu pasākumu neviendabīgumu un izveidotu jaunus instrumentus, kas ļautu efektīvi cīnīties pret neveselīgu dzīves veidu;

—

ir pārliecināta, ka partnerību veicināšana ir uztura, liekā svara un aptaukošanās problēmu visefektīvākais risinājums un uzskata, ka vienota nav pietiekama. Vienīgā iespējamā pieeja tādu veselības problēmu profilaksei, kuru galvenais cēlonis ir nepareizs uzturs, ir visu ieinteresēto pušu rīcība starptautiskajā, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

—

lūdz Eiropas Komisiju nākamajā finanšu plānošanas laikposmā paredzēt īpašu budžetu, kas izmantojams struktūrfondu ietvaros, šajā atzinumā izteikto mērķu īstenošanai;

—

iesaka dalībvalstīm un reģioniem veikt pasākumus, lai aizsargātu iedzīvotājus no plašsaziņas līdzekļu paziņojumiem, kas reklamē pārtikas produktus ar augstu tauku vai cukura saturu, sevišķi ar radio un televīzijas kanālu starpniecību. Turklāt valstis un reģioni varētu noteikt augstu “reklāmas nodevu” vai pat pieprasīt, lai uz noteiktu produktu marķējuma būtu papildu informācija par to iespējamo;

—

atbalsta partnerības pastiprināšanu starp publiskām iestādēm un organizācijām, kas nepārstāv veselības nozari, bet darbojas pārtikas ražošanas (piemēram, lauksaimniecībā) vai pārtikas izplatīšanas jomā, popularizējot vietējā mēroga dalībniekus.

Ziņotājs

:

Mario MAGNAN kgs, Trentino — Alto Adidžes/Dienvidtiroles Reģionālās padomes priekšsēdētāja vietnieks (IT/ALDE)

1.

uzskata, ka veselība ir visu Kopienas politikas jomu un pasākumu prioritāte, kuriem līdz ar to jānodrošina augsts veselības aizsardzības līmenis. Saskaņā ar EK Līguma 152. pantu Kopienai aktīvi jāiesaistās cilvēku veselības aizsardzības nodrošināšanā, paredzot pasākumus, kurus atbilstoši subsidiaritātes principam pašas dalībvalstis nevar noteikt;

2.

uzsver, ka citu Kopienas politikas jomu un darbību noteikšanā un īstenošanā būtu jāņem vērā patērētāju tiesību aizsardzības prasības. Eiropas Savienībai, tā kā tā var veicināt veselīgu uzturu un veselīgus dzīves veidus, jāveicina patērētāju tiesības saņemt informāciju, iegūt izglītību un apvienoties, lai aizstāvētu savas intereses;

3.

atgādina, ka Kopienas rīcība ir vērsta uz to, lai uzlabotu iedzīvotāju veselību, veiktu slimību profilaksi un novērstu draudus cilvēku veselībai, un tā papildina dalībvalstu politikas;

4.

aicina Komisiju ievērot dalībvalstu kompetences medicīnas pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanā un sniegšanā, vienlaikus pasākumu efektivitātes paaugstināšanas nolūkā atzīstot tās tiesības ierosināt darbības veidus, ko piemērojuši reģioni, kuri sasnieguši labākos rezultātus; turklāt atgādina, ka fizisko aktivitāšu un sporta veicināšanā Eiropas Savienības darbībai obligāti jāpapildina dalībvalstu, kā arī to reģionālo un vietējo pašvaldību īstenotie pasākumi un pēc iespējas jāiesaista arī citas iestādes, piemēram, universitātes un ar universitātēm nesaistīti mācību centri;

5.

pieņem zināšanai, ka Padome ir vairākkārt aicinājusi Komisiju izstrādāt pasākumus uztura un fizisko aktivitāšu jomā; turklāt apspriešanās, kas tika veikta, lai izstrādātu Zaļo grāmatu, parādīja, ka gaidītais ES ieguldījums nozīmē sadarbību ar dažādiem valsts, reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem, uzsverot nepieciešamību nodrošināt Kopienas politiku konsekvenci un saskaņu, kā arī daudznozaru pieejas nozīmīgumu;

6.

uzskata, ka šīs Baltās grāmatas mērķis ir noteikt integrētu ES pieeju, kas ļautu samazināt veselības problēmas, ko rada neveselīgs uzturs, nepietiekamas fiziskās aktivitātes, liekais svars un aptaukošanās; tāpat uzskata, ka šajā nolūkā ir jānosaka metodoloģiskas vadlīnijas — instruments, kas nepieciešams, lai vietējā un reģionālajā līmenī veicinātu patiešām operatīvu un efektīvu dienestu tīklu izveidi;

7.

uzsver, ka, lai rastu optimālu risinājumu problēmām, kas saistītas ar nepareizu uzturu, lieko svaru un aptaukošanos, ir jāveicina gan dažādu attiecīgo politikas jomu (horizontāla pieeja), gan dažādu rīcības līmeņu (vertikāla pieeja) papildināmība un integritāte;

8.

atbalsta Baltās grāmatas mērķus un uzskata, ka reģionu un vietējo pašvaldību loma ir ļoti būtiska tādu piemērošanas projektu izstrādē, kas spētu samazināt kaitējumu, ko visos līmeņos rada nepareizs uzturs un nepareizs dzīves veids;

9.

atbalsta Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru vairākās jomās galvenie pasākumi notiek ne tikai valsts vai vietējā līmenī, bet arī starptautiskā līmenī, veidojot sadarbību starp dažādām valstu kopienām, kurām ir līdzīgas kultūras, teritoriālās un sociālās iezīmes;

10.

tādēļ iesaka, lai ES darbības mērķis būtu pabeigt, uzlabot, koordinēt un izplatīt pasākumus, kas veikti valsts vai reģionālajā līmenī, vai risināt jautājumus, kuri pēc savas būtības attiecas tieši uz Kopienas politiku;

11.

uzskata, ka jebkura stratēģija ir efektīva tikai tad, ja tās atbalstam tiek īstenoti pasākumi un konkrētas iniciatīvas vietējo pašvaldību līmenī; tā atbalsta to, ka saskaņā ar EK Līguma 152. pantu ES pasākumos tiek iesaistītas reģionālā un vietējā līmeņa iestādes;

12.

uzsver, ka dažādās dalībvalstīs esošās problēmas, kas saistītas ar uzturu, lieko svaru un aptaukošanos, obligāti nenozīmē vienotu Eiropas līmeņa risinājumu;

13.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst dalībvalstu uztura dažādības un Eiropā piemēroto stratēģisko pieeju atšķirību nozīmīgumu un ka tā atkārtoti apstiprina nepieciešamību turpināt izstrādāt pasākumus reģionālajā un vietējā līmenī, jo tie ir tuvāki iedzīvotājiem, skaidri apgalvojot, ka “iesaistīšanās šajos līmeņos ir ļoti būtiska, lai sagatavotās un apstiprinātās pieejas pielāgotu īpašai vietējai videi”;

14.

uzskata, ka cīņa ar veselības problēmām ir ilgtermiņa uzdevums. Tādēļ investīcijas cīņai ar lieko svaru un aptaukošanos paredzētajos pasākumos jāplāno vairāku gadu garumā;

15.

uzskata, ka, lai risinātu sabiedrības veselības problēmas un jo īpaši aspektus, kas saistīti ar uzturu, lieko svaru un aptaukošanos, ir nepieciešama stratēģiju integrēšana dažādās jomās — sākot no uztura līdz sportam, no izglītības līdz transportam, no ražošanas līdz patērētājiem —, īpašu uzmanību pievēršot problēmas sociālajam aspektam; t uzsver, ka veselības aspekts tomēr visvairāk ietekmē publiskās finanses un dzīves kvalitāti;

16.

norāda, ka pastāv nopietna problēma. saistībā ar potenciālo ieinteresēto personu nepietiekamu identificēšanu, jo īpaši publiskajā sektorā Lai īstenotu projektus, attiecībā uz kuriem ir reāli pieejami tehniskie un ekonomiskie resursi un ir pārbaudīta noteiktu integrācijas un sadarbības protokolu esamība, ir jāievēro divas prioritātes: pirmkārt, esošo resursu regulāra uzskaite, jo īpaši sabiedrības veselības aizsardzības nozarē; otrkārt, pirms jebkāda pasākuma plānošanas jāizstrādā sadarbības protokoli;

17.

uzskata, ka primārā profilakse, proti, tā, ko izmanto, lai novērstu slimību rašanos, ir visefektīvākā pieeja veselības problēmām, kuras saistītas ar lieko svaru, aptaukošanos, sirds un asinsvadu slimībām, diabētu, trieku u.t.t. Zinātniski pierādīts, ka uzturam un dzīves veidam ir būtiska nozīme šādu slimību profilaksē. Attiecībā uz personām, kurām ir liekais svars vai aptaukošanās, ir jāizstrādā sekundāra profilakse, proti, komplikāciju uzraudzība vai, citiem vārdiem sakot, aptaukošanās ārstēšanas pasākumi;

18.

uzskata, ka šajā sakarā ir jāīsteno tieša ietekme uz veselīga un pareiza uztura noteicošajiem faktoriem, kā arī uz tiem līdzfaktoriem, kas palīdz saglabāt pareizu ķermeņa svaru, piemēram, fiziskās aktivitātes, kultūra, ieradumi un tradīcijas, informācija, sociāli ekonomiskie apstākļi, lauksaimnieciskā ražošana, pārtikas rūpniecība, infrastruktūras un transporta līdzekļi;

19.

uzskata, ka pasākumiem jābūt vērstiem uz veselības problēmu rašanās cēloņu novēršanu un tiem jāattiecas uz dažādām valdību stratēģiskajām jomām un vairākiem pārvaldes līmeņiem, uzsverot, ka reģionālais un vietējais līmenis ir būtisks, lai projekti būtu sekmīgi;

20.

uzskata, ka ir būtiski, lai Komisijas ierosinātajā stratēģijā būtu paredzēta privāto dalībnieku līdzdalība, piemēram, pārtikas rūpniecības un pilsoniskās sabiedrības, kā arī vietējā līmeņa dalībnieku, piemēram, skolu, citu izglītības centru un veselības aizsardzības organizāciju, kurās varētu tikt izveidoti un pilnveidoti īpaši dienesti, iesaistīšanās;

21.

uzskata, ka vajadzētu vairāk ņemt vērā un plašāk izplatīt Kopienas līmenī zināšanas par valstu gūto pieredzi, piemēram, uztura zinātnē specializēto skolu esamība augstākās izglītības diplomu ieguvējiem, lai mazinātu pasākumu neviendabīgumu un izveidotu jaunus instrumentus, kas ļautu efektīvi cīnīties pret neveselīgu dzīves veidu;

22.

uzsver, cik svarīga ir plašas pārraudzības darbība turpmākajos gados; tomēr uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš, lai mēģinātu noteikt tehniskos un publiskos dalībniekus, kuri būs atbildīgi par šo uzdevumu. Turklāt steidzami ir jāmaina statistikas institūtu izmantotie parametri iedzīvotāju ēšanas paradumu noteikšanai. Šim nolūkam vajadzīgi kvantitatīvi dati, pat, ja tie ir aptuveni; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi turpināt darbu ar jau uzsāktajiem pasākumiem un izvērtēt sasniegtos rezultātus;

23.

ir pārliecināta, ka partnerību veicināšana ir uztura, liekā svara un aptaukošanās problēmu visefektīvākais risinājums un uzskata, ka vienota nav pietiekama. Vienīgā iespējamā pieeja tādu veselības problēmu profilaksei, kuru galvenais cēlonis ir nepareizs uzturs, ir visu ieinteresēto pušu rīcība starptautiskajā, valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

24.

atbalsta to, ka tikai pieeja, kas paredz partnerību starp ieinteresētājām pusēm gan publiskajā, gan privātajā sektorā, ieskaitot patērētāju apvienības, varēs radīt kultūras, vides un ekonomiskās pārmaiņas, kuras ietekmēs veselībai “kaitīgos” dzīvesveidus un ieradumus. Koordinēšana un uzraudzība būtu tomēr jāuztic valsts iestādēm;

25.

uzsver, ka sociālajā jomā, lai cita starpā pārvarētu iedzīvotāju sociāli ekonomiskās atšķirības, veselīga uztura veicināšanas pasākumiem jābūt vērstiem ne vien uz indivīdu, bet tiem jāpapildina “strukturālie” pasākumi, kuros iesaistītos visas ieinteresētās puses: zināšanu pasākumiem vajadzētu iekļauties politiku jomās, kas paredz nodrošināt labāku piekļuvi veselīgiem pārtikas produktiem;

26.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi veidot partnerības starp lēmējiem veselības, ekonomikas, lauksaimniecības, sporta un sociālās politikas jomās, kā arī ar ražotājiem, izplatītajiem, mazumtirgotājiem un patērētājiem;

27.

tādēļ uzskata, ka jāattīsta partnerība rīcībai Eiropas līmenī un jānostiprina vietējie tīkli, ņemot vērā veicamos pasākumus, izplatot specifiskas metodoloģiskas un zinātniskas vadlīnijas; turklāt uzskata, ka vajadzētu veicināt uztura zinātnes kā ieteicama priekšmeta iekļaušanu universitāšu programmās, kas saistītas ar veselības aizsardzību;

28.

apstiprina un atbalsta ideju, ka Eiropas Savienībai ir pienākums koordinēt dalībvalstu darbu, nosakot šim mērķim “vadlīnijas” par “labāk informētu patērētāju”, “priekšlikumiem veselīgai un sabalansētai diētai”, “fiziskajām aktivitātēm”, kā arī tai ir jāsniedz zinātnisks atbalsts ar Komiteju un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EPNI) palīdzību;

29.

iesaka ņemt vērā saistībā ar Eiropas Veselību veicinošo skolu tīkla (EVVST) programmas īstenošanu uzkrāto pieredzi un izstrādāto paraugpraksi;

30.

šajā sakarā uzskata, ka ES jāuzņemas iniciatīva, uzraugot dalībvalstu veikumu, lai veicinātu pieredzes izplatīšanu un savstarpēja salīdzināšanu, izveidojot pozitīvu mijiedarbību, kuras rezultātā tiek izplatīti un piemēroti modeļi, kas izrādījušies visefektīvākie;

31.

uzsver, cik svarīgi ir organizēt ikgadēju to Eiropas reģionu tikšanos, kuri izstrādāja un īstenoja profilakses modeli, kas deva vislabākos rezultātus. Tādēļ Komisijai jāapsver datu bāzes izveide, lai dalībvalstīm būtu viegli pieejama dažāda veida pieredze;

32.

lūdz Eiropas Komisiju nākamajā finanšu plānošanas laikposmā paredzēt īpašu budžetu, kas izmantojams struktūrfondu ietvaros, šajā atzinumā izteikto mērķu īstenošanai;

33.

pauž gandarījumu par to, ka Komisija atzīst, ka tās kompetencē esošo pasākumu mērķis ir atbalstīt vai papildināt dalībvalstu noteiktos pasākumus; atgādina, ka EK Līguma 152. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Kopiena veicina dalībvalstu sadarbību minētajā jomā, vajadzības gadījumā atbalstot to rīcību; atbalsta Komisijas iespēju, uzturot ciešus sakarus ar dalībvalstīm, nākt klajā ar dažādiem lietderīgiem ierosinājumiem, lai veicinātu dalībvalstu attiecīgo politiku un programmu koordināciju; atbalsta nepieciešamību dalībvalstīm koncentrēt savus pasākumus galvenokārt uz problēmām, kas saistītas ar uzturu, lieko svaru un aptaukošanos;

34.

šajā saistībā iesaka dalībvalstīm un reģioniem veikt pasākumus, lai aizsargātu iedzīvotājus no plašsaziņas līdzekļu paziņojumiem, kas reklamē pārtikas produktus ar augstu tauku vai cukura saturu, sevišķi ar radio un televīzijas kanālu starpniecību. Turklāt valstis un reģioni varētu noteikt augstu “reklāmas nodevu” vai pat pieprasīt, lai uz noteiktu produktu marķējuma būtu papildu informācija par to iespējamo kaitīgumu (piemēram, varētu prasīt norādīt uz transtaukskābju esamību un piesātināto, mononepiesātināto un polinepiesātināto taukskābju procentuālo īpatsvaru); turklāt uzskata, ka varētu arī paredzēt ekonomiska rakstura stimulus par “veselīgu” sastāvdaļu izmantošanu un noteikt ekonomiskas sankcijas par uzturvērtību ziņā nesabalansētu vai nepiemērotu pārtikas produktu izmantošanu;

35.

uzskata, ka, lai informācija par veselīgu dzīvesveidu būtu plašāk pieejama, īpaši bērnu un jauniešu mērķa grupai, sevišķi svarīga ir tās izplatīšana ar interneta palīdzību. Pieredze ar jau īstenotajiem projektiem ir pozitīva, tostarp, pārsteidzoši lieli ir ieguvumi salīdzinājumā ar izmaksām;

36.

aicina reģionālās un vietējās pašvaldības ierosināt “veselīgas alternatīvas” nepareizo ieradumu vietā, balstoties uz pieeju, kurā tiek ņemti vērā dažādi dzīves posmi, un informējot iedzīvotājus par pareizu uzturu visā dzīves cikla laikā;

37.

atgādina, ka katrā reģionā jāīsteno mācību un informācijas programmas, lai brīdinātu jau grūtniecības periodā par to, ka grūtniecei ir svarīgi izvairīties no pārmērīga un ātra svara pieauguma, kas tieši ietekmē zīdaini un viņa svaru nākotnē; turklāt uzsver, ka pirmajos piecos dzīves mēnešos un uzsākot skolas gaitas, ir svarīgi izvairīties no pārmērīga svara pieauguma, kas rada noslieci uz lieko svaru nākotnē;

38.

iesaka atbalstīt jauniešu sportu, vienlīdz veicinot kā austākā līmeņa, tā arī masu sportošanu un balstīt to uz vērtībām, saskaņā ar kurām galvenā nozīme ir priekam, atpūtai un katra cilvēka līdzdalībai, ievērojot katram raksturīgās īpatnības, lai tādējādi stimulētu ne tikai atsevišķu indivīdu fiziskās aktivitātes, bet gan visas ģimenes iesaistīšanos: fiziski aktīvās ģimenēs ir fiziskai aktīvi bērni;

39.

uzskata, ka jāpretojas “ērtuma” kultūrai: pārtikas rūpnieciskās ražošanas kultūra ir lamatas, kas ēšanas baudu pārvērtušas izvēles nepieciešamībā starp treknu un saldu uzturu, no vienas puses, un ierobežojošām dietām, no otras puses;

40.

pauž nožēlu par to, ka no fiziskās slodzes gūto gandarījumu bieži vien mazina “vingrošana” kā piespiedu aktivitāte, kas daudziem rada nepatiku;

41.

atkārtoti izsaka savu atbalstu bērnu un jauniešu rotaļu veicināšanai: kā uzsvērts Baltajā grāmatā, ir būtiski padziļināt zināšanas par uztura un ēšanas ieradumu izvēles noteicošajiem faktoriem, bet ar moderniem paņēmieniem ir arī jāveicina jauna sociālā kultūra, kas ir analoga tai, kāda bija tradicionālās sabiedrības pamatā, kurā aptaukošanās un slimības, kas rodas no neveselīga dzīves veida, gandrīz nepastāvēja;

42.

aicina atjaunot cilvēka un cilvēciskā vietu: jāveicina brīvas bērnu un jauniešu rotaļas, gan izstrādājot skolu programmas, gan projektējot mājokļus, gan plānojot pilsētvidi. Automašīnu stāvvietas pārvērst par spēļu laukumiem pagalmos nozīmē ne vien novērst lieko svaru un aptaukošanos, bet arī novērst hipertoniju un sirds un asinsvadu slimības, kas ir pirmais nāves cēlonis Eiropā;

43.

iesaka pilsētvides plānošanā iekļaut gājēju celiņu, sporta un spēļu laukumu, kā arī atpūtas zonu ierīkošanu, lai visu veidu mācību iestāžu skolēni varētu piekļūt skolas ēkām, esot “drošībā”;

44.

uzskata, ka aktīvi jāiesaistās PVO atbalstītajā veselīgas vides pilsētu programmā, kas nozīmē ne tikai veselīgu uzturu, bet arī veselīgas vides veicināšanu, aktīvu dzīvesveidu un visdažādākās fiziskās aktivitātes kā veselības avotu;

45.

uzskata, ka nepieciešams paredzēt regulāras, izglītojošas kampaņas par uztura mācību (saskaņā ar principu: mazāk dzīvnieku tauku, vairāk augļu un dārzeņu) un veicināt tādu “Reģionālo vadlīniju” izstrādi, kas saskaņotas ar Eiropas Komisiju;

46.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai patērētāji būtu labāk informēti par uztura un dzīves veida ietekmi uz viņu veselību, un uzsver, ka viņi jāsargā no maldinošām vai viltīgām reklāmām; Lai to panāktu, ES varētu izmantot Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EPNI) zinātniskās atziņas, piemēram, attiecībā uz dažu pārtikas produktu sastāvdaļām, piedevu izmantošanu, kā arī reklāmas un marķējuma sniegtās informācijas patiesīgumu;

47.

uzskata, ka būtu jāiedrošina uztura mācības programmu izstrāde visu veidu skolās un visos līmeņos, īpašu uzmanību pievēršot pirmskolas mācību iestādēm un pamatskolām;

48.

lai veicinātu veselīgu uzturu jau skolas vecumā, atbalsta skolas pusdienu pakalpojumu sniedzēju, ģimenes, skolotāju, pediatru un skolu medicīnisko dienestu tiešu iesaistīšanos, kā arī citu ieinteresēto pušu, kurām var būt nozīmīga loma uztura mācībā, iesaistīšanos;

49.

uzskata, ka nepieciešams uzraudzīt liekā svara/aptaukošanās parādību, jo īpaši skolas vecuma bērniem, novērtējot iespējami īstenojamos profilakses pasākumus un īpašu uzmanību veltot ēšanas traucējumiem;

50.

pauž gandarījumu par to, ka, izmantojot galvenos informācijas līdzekļus, ir īstenotas intensīvas, plaša mēroga informatīvās kampaņas, un atbalsta tādu informatīvo rokasgrāmatu publicēšanu, kas paredzētas visiem iedzīvotājiem un kurā ir popularizētas ikdienas fiziskās aktivitātes, ko neierobežo telpas un/vai speciāli tam paredzētas vietas (sporta zāles);

51.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības uzsākt fizisko aktivitāšu veicināšanas iniciatīvas, piemēram, izvietojot publisko ēku redzamās vietās (piemēram, pie ieejas liftā) izkārtnes, kas aicina lifta vietā izmantot kāpnes;

52.

aicina vairāk apzināties, cik liela nozīme ir fiziskajām aktivitātēm skolu programmās, sākot jau no pamatskolas. Lai to paveiktu, skolotāji atbilstoši jāinformē un jāmudina izmantot visās skolās esošos strukturālos resursus, piešķirot fiziskajam aktivitātēm īpašu nozīmi un vērtību;

53.

pauž gandarījumu par organizētu fizisko aktivitāšu iespēju palielināšanos pieaugušajiem, sadarbojoties ar valsts struktūrām un organizācijām vai apvienībām, kas darbojas reģionā; uzsver nepieciešamību atvieglot piekļuvi fiziskām aktivitātēm (reģistrācijas maksas, attiecīgai iedzīvotāju grupai piemēroti darba laiki) un pārraudzīt ierosināto iniciatīvu kvalitāti (aktivitāšu veidi, ilgums, piemērotas telpas, transportu sistēma, kas atvieglo piekļuvi, skolotāju apmācība un kvalifikācija);

54.

uzskata, ka arī vietējās un reģionālās pašvaldības var veicināt iedzīvotāju fizisko aktivitāti, popularizējot reģiona vides resursus, gan attīstot pilsētu maršrutus (veloceliņi, pastaigu vietas, nemotorizēti transporta veidi ar drošības garantijām), gan popularizējot reģionā pieejamās brīvā laika pavadīšanas iespējas (velopastaigas, pastaigas), piedāvājot maršrutus, kas būtu pilnībā pieejami, lai ņemtu vērā cilvēku ar īpašām vajadzībām mobilitātes tiesības;

55.

uzsver, ka jāveic veselības aprūpes speciālistu apmācība par to, cik svarīgi ir veicināt fiziskās aktivitātes iedzīvotāju vidū. Ārstiem terapeitiem jābūt informētiem par starptautiskiem ieteikumiem, kuru efektivitāte ir pārbaudīta, un viņu rīcībā vajadzētu būt visai informācijai par ieteicamajiem aktivitāšu veidiem, kā arī par viņu profesionālās darbības reģionā pieejamajiem piedāvājumiem, lai varētu pareizi pildīt padomdevēja funkciju. Nodrošinot veselības aizsardzībā iesaistīto darbinieku, galvenokārt ārstu, izglītību un tālākizglītību, jāņem vērā veselības veicināšana;

56.

uzskata, ka privātajiem uzņēmumiem ir izšķiroša loma, veicinot patērētāju izvēli un dodot iespēju veikt izvēles, kas vērstas uz veselīgu dzīves veidu: šajā jomā to darbības var papildināt valdību rīcībpolitikas un Eiropas un valsts mēroga likumdošanas iniciatīvas;

57.

lai jo īpaši veicinātu Komisijas ierosināto partnerības pieeju, atbalsta lielu pulcēšanās centru (tirdzniecības centru, specializētu veikalu), sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu un izplatītāju vadītāju piedalīšanos veselīgu ēdienu izstrādē un šāda piedāvājuma veicināšanu, to precīzi norādot uz ēdienkartēm;

58.

iedrošina pārtikas rūpniecību pēc brīvprātības principa vai sadarbībā ar patērētāju apvienībām izstrādāt “labo ieradumu kodeksu” un/vai “izmainīt” to ražoto pārtikas produktu kaloriju un uzturvērtības daudzumu, ierosinot ekonomiska rakstura stimulus ražotājiem, kuri nolemj darboties šajā virzienā;

59.

ir pārliecināta, ka plašsaziņas līdzekļus (televīziju, radio, internetu un avīzes) varētu iesaistīt dažādos partnerības veidos uztura mācības kampaņās un paškontroles kodeksu par “kaitīgu” reklāmu parakstīšanā;

60.

atbalsta partnerības pastiprināšanu starp publiskām iestādēm un organizācijām, kas nepārstāv veselības nozari, bet darbojas pārtikas ražošanas (piemēram, lauksaimniecībā) vai pārtikas izplatīšanas jomā, popularizējot vietējā mēroga dalībniekus;

61.

atgādina, ka saskaņā ar EK Līguma 152. panta 3. punktu Kopiena un dalībvalstis veicina sadarbību ar trešām valstīm un kompetentām starptautiskām organizācijām veselības aizsardzības jomā;

62.

uzsver iespēju reģioniem rīkoties saskaņā un sadarbībā ar attiecīgajām valsts ministrijām (veselības, sociālo lietu, izglītības u.c.); šajā nolūkā iesaka sadarbojoties ar Pasaules veselības organizācijas (PVO) Eiropas biroju, kas jau ierosināja koordinēt ar citām starptautiskajām organizācijām (Pārtikas un lauksaimniecības organizāciju (FAO), UNICEF, Starptautisko Darba organizāciju (ILO), ESAO (OECD)) tādu iniciatīvu īstenošanu, kuras paredz noteikt dažādu reģionu vajadzības; novērtēt situāciju, tendences un īstenotās stratēģijas; apkopot, analizēt un izplatīt zinātniskos pierādījumus par īstenoto pasākumu efektivitāti;

63.

uzskata, ka nepieciešams sadarboties ar PVO, lai izveidotu pārraudzības sistēmu uztura un fiziskās aktivitātes jomā, ņemot vērā arī otrā rīcības plāna attiecībā uz pārtikas produktiem un uzturu pieņemšanu;

64.

uzsver, ka ir īpaši svarīgi sadarboties ar valstīm, kas jau ir izstrādājušas pašas savu stratēģiju aptaukošanās jomā, lai savstarpēji apmainītos ar pieredzi un zināšanām;

65.

aizstāv iespēju popularizēt zināšanas par vietējiem ieradumiem un dzīves veidiem, kuri palīdzētu izskaust lieko svaru, aptaukošanos un vielmaiņas slimības (diabētu, deģeneratīvās slimības); šajā sakarā atgādina, ka PVO iedrošināja tradicionālo ārstēšanas veidu un veselīga dzīvesveida atkārtotas ieviešanas pieredzi dažādās iedzīvotāju un etniskās grupās;

66.

atbalsta epidemioloģiskus pētījumus par lieko svaru, aptaukošanos un diabētu, jo tās ir problēmas, kuru risināšana pašreiz tiek uzskatīti par patiesi neatliekamu.