25.4.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 105/25

—

vēlētos, lai veicot nepieciešamo Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pārskatīšanu, netiktu pieļauta pakāpeniska atteikšanās no minētās politikas un tās nodošana valstu kompetencē, bet gan tiktu nodrošināta iespēja saglabāt ilgtspējīgu lauksaimniecību un Eiropas neatkarību pārtikas apgādes jomā;

—

uzskata, ka KLP sniedz būtisku ieguldījumu teritoriālajā kohēzijā un ka visos “veselības pārbaudes” rezultātā iesniegtajos priekšlikumos par izmaiņām ir pietiekami jāņem vērā dažādas reģionālās īpatnības un Eiropas Savienībā pastāvošās ražošanas sistēmas;

—

uzskata, ka, pielāgojot otro pīlāru, KLP īstenošanas rezultātā var sekmēt lauku attīstību, kas virzīta uz jauniem nosacījumiem lauksaimnieku profesionālajā darbībā, kā arī uz lauku attīstību plašākā izpratnē visās ES lauku teritorijās;

—

atzīst lauku attīstības pasākumu pienācīga finansējuma nozīmīgumu, tomēr saskaņā ar subsidiaritātes principu, vienlaikus atzīstot modulācijas Kopienas būtību — uzskata, ka lēmumi par modulācijas pārvaldību būtu jāpieņem atbilstošākā decentralizētā līmenī, lai labāk varētu ņemt vērā dažādās vietējās un reģionālās vajadzības. Dalībvalstīm nepieciešamas pilnvaras novirzīt finansējumu otrā pīlāra pasākumiem atbilstoši patiesajām vajadzībām;

—

tomēr izsaka bažas, ka mēģinājumi “lauku attīstībā” iekļaut aizvien vairāk jautājumu, no kuriem daudzi varētu būt šai jomai nepiederīgi (piemēram, mežsaimniecība un bioloģiskā daudzveidība), varētu radīt problēmas, turklāt apšauba, vai liela daļa šo problēmu tiešām vislabāk risināmas ar lauku attīstības programmu palīdzību;

—

uzskata, ka reģioniem, ieskaitot tos, kuros ir apgrūtināta zemkopība un lopkopība, jāsaglabā spēja nodrošināt pārtiku savām vajadzībām, un uzsver augstvērtīgas vietējās pārtikas un reģionālās identitātes tiešo saikni, kuru saglabāt ir KLP uzdevums;

—

uzskata, ka līdz ar atteikšanos no kvotu režīma ir jānodrošina palīdzība, lai veicinātu tā pilnīgu pārtraukšanu 2015. gada martā, un atbalsta pakāpenisku piena kvotu režīma atcelšanu līdz 2015. gadam, pakāpeniski palielinot kvotas un samazinot papildu nodokli. Tirgus cenu straujas samazināšanas gadījumā arī turpmāk jānodrošina aizsardzības mehānismi. Šajā procesā būs vajadzīgi īpaši pasākumi, lai atbalstītu piensaimniecību jutīgos reģionos.

Ziņotājs

:

Seamus MURRAY kgs, Mītas apgabala padomes un Vidusaustrumu reģiona pašvaldības loceklis (IE/UEN-AE)

1.

uzskata, ka, īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), arī turpmāk jācenšas sasniegt tās mērķi, proti, ES iedzīvotāju apgāde ar kvalitatīvu pārtiku par pieņemamām cenām, laba dzīves līmeņa nodrošināšana lauksaimniekiem, mūsu lauku mantojuma nosargāšana un lauku vides saglabāšana, un ka KLP darbības joma ir paplašinājusies, lai risinātu problēmas un apmierinātu mainīgās vajadzības; vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences nosacījumus, kas ļautu Eiropas lauksaimniecības nozarei saglabāt savu klātbūtni pasaules mēroga tirdzniecībā, vienlaikus neizmirstot par Kopienas preferencēm;

2.

norāda, ka KLP atbilst Lisabonas un Gēteborgas programmu mērķiem, proti, nodrošināt lielāku Eiropas konkurētspēju; šajā sakarā atgādina, ka KLP arī turpmāk jābūt šīs būtiskās Eiropas tautsaimniecības nozares ekonomisko, sociālo un ekoloģisko interešu aizsardzības pamatā, turklāt šai politikai ir jābūt tādai, kas būtu pieņemama gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās robežām;

3.

uzskata, ka KLP sniedz būtisku ieguldījumu teritoriālajā kohēzijā un ka visos “veselības pārbaudes” rezultātā iesniegtajos priekšlikumos par izmaiņām ir pietiekami jāņem vērā dažādas reģionālās īpatnības un Eiropas Savienībā pastāvošās ražošanas sistēmas;

4.

uzskata, ka, pielāgojot otro pīlāru, KLP īstenošanas rezultātā var sekmēt lauku attīstību, kas virzīta uz jauniem nosacījumiem lauksaimnieku profesionālajā darbībā, kā arī uz lauku attīstību plašākā izpratnē visās ES lauku teritorijās, jo īpaši neizdevīgākā situācijā esošos apgabalos, piemēram, nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmētos reģionos, kalnu, salu un attālajos reģionos, iekļaujot tos plašākās ģeogrāfiskās zonās, piemēram ziemeļu vai Vidusjūras teritorijās;

5.

zemkopībā un lauksaimniecībā saskata daudzu lauku kopienu galveno balstu un, ņemot vērā, ka ES salīdzinājumā ar citām nozīmīgām pārtikas produktus ražojošām un eksportējošām valstīm ir atšķirīgs ražošanas modelis, uzskata, ka ienākumu atbalsta politikas galvenokārt jākoncentrē uz lauksaimniecībā nodarbināto ģimenes uzņēmumu dzīvotspējas stiprināšanu, jo tieši minētie uzņēmumi galvenokārt īsteno daudzfunkcionālo ES lauksaimniecības modeli;

6.

vēlētos, lai veicot nepieciešamo Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pārskatīšanu, netiktu pieļauta pakāpeniska atteikšanās no minētās politikas un tās nodošana valstu kompetencē, bet gan tiktu nodrošināta iespēja saglabāt ilgtspējīgu lauksaimniecību un Eiropas neatkarību pārtikas apgādes jomā, ievērojot pārtikas nekaitīguma normas; atgādina, ka minētā kopējā politika ir vienlīdz būtiska visām Eiropas Savienības teritorijām un iedzīvotājiem;

7.

atzinīgi vērtē iespēju sniegt ieguldījumu KLP “veselības pārbaudē” un vēlas, lai ar to konsultētos debatēs par Komisijas likumdošanas iniciatīvām;

8.

tāpat kā Komisija konstatē, ka pēdējo piecpadsmit gadu laikā KLP ir būtiski mainījusies, īpaši kopš radikālās 2003. gada reformas, kas paredzēja izveidot “veselības pārbaudi”, lai pārskatītu nesen notikušās pārmaiņas un apsvērtu jaunus uzdevumus, riskus un iespējas; atgādina, ka “veselības pārbaude” notiek saistībā ar jaunajiem pārtikas produktu tirdzniecības apstākļiem pasaulē un Eiropā;

9.

uzsver, ka daudzfunkcionālam ES lauksaimniecības modelim ir jāveicina klimata pārmaiņu ierobežošana, tajā jābūt ietvertām ilgtspējas, konkurētspējas, daudzveidības, pārtikas apgādes autonomijas, atbildības pret sabiedrību, patērētājiem un publisko īpašumu koncepcijām, kuru neatņemama sastāvdaļa ir laba lauksaimniecības prakse, vides aizsardzība un dzīvnieku labturība, un uzskata, ka KLP “veselības pārbaudei” jāsniedz efektīvs atbalsts daudzfunkcionālā ES lauksaimniecības modeļa īstenošanai;

10.

uzsver Eiropas vietējās lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozīmīgumu un pārtikas apgādes un tās nekaitīguma īpašo svarīgumu, jo šobrīd ES ir lielākā lauksaimniecības produktu importētāja pasaulē;

11.

uzskata, ka būtu vēlams, lai KLP neseno reformu ietekmes apskats, īpaši attiecībā uz lauksaimniecībā un pārtikas pārstrādē nodarbināto skaitu, pārtikas kvalitāti, pieejamību, pārtikas importa cenām un apjomu, kā arī ietekmi uz vidi un dzīvnieku labturību, būtu iekļauts reformu novērtējumā, un izsaka nožēlu, ka tas nebija pieejams jau “veselības pārbaudes” sākumā, turklāt aicina turpmāk nodrošināt reģionāla līmeņa pārskatu un novērtējumu pieejamību pirms tiesību aktu pieņemšanas;

12.

tomēr atbalsta vispārējās “veselības pārbaudes” centienus novērst nepilnības, kas radušās neseno reformu īstenošanas procesā, un cer, ka tās īstenošana nodrošinās ilgtermiņa plānošanas iespējas, kas ļautu iestādēm, lauksaimniecības pārtikas produktu ražotājiem un lauksaimniekiem pilnībā ieviest paredzētās izmaiņas un pielāgoties tirgus vajadzībām;

13.

uzskata, ka pastāv milzīgas atšķirības starp vispārējo izpratni par KLP un patieso stāvokli, un šīs atšķirības jānovērš politisko lēmumu pieņēmējiem. Nesen veiktajā Eurobarometer apsekojumā (1) 88 % respondentu izteica viedokli, ka lauksaimniecība un lauku apgabali ir svarīgi vai ļoti svarīgi Eiropas nākotnei. Tajā pašā laikā gandrīz 90 % respondentu bija ļoti maz vai nebija nekādu zināšanu par KLP (54 % par to nekad nebija dzirdējuši, bet 34 % nezināja, ko KLP nozīmē); tādēļ uzskata, ka nepieciešams vairāk novērtēt KLP mērķus un sasniegumus un izplatīt informāciju par tiem;

14.

atbalsta visas iniciatīvas KLP tālākai vienkāršošanai, taču uzsver, ka šādas iniciatīvas jāizstrādā, ņemot vērā galapatērētāju intereses;

15.

atbalsta visus lietderīgos pasākumus tālākai VMS vienkāršošanai, jo nevajadzīgi stingri, sarežģīti noteikumi un birokrātiskas procedūras rada ievērojamus šķēršļus un izmaksas, tomēr norāda, ka izmaiņas jābalsta ne tikai uz nepieciešamību vienkāršot VMS, bet arī uz vajadzību nostiprināt un aizsargāt es daudzfunkcionālo modeli;

16.

atbalsta priekšlikumu, ka, tuvojoties 2013. gadam, dalībvalstīm jādod iespēja pāriet no vēsturisko datu izmantošanas VMS aprēķināšanai uz “vienotāku” likmi, ja tas ir nepieciešams, taču uzskata, ka “vienotākas” likmes detalizētai ieviešanai dalībvalstīs un reģionos būs vajadzīga elastība. Ar minēto elastību jānodrošina pilnīgas atsaistes ietekme noteiktos sektoros un reģionos, kā arī iespējamo prēmiju diferencēšana par labu daudzfunkcionālākām saimniecībām, kurām tirgū ir mazāks atlīdzinājums. Dalībvalstīs vēlams veikt arī ietekmes analīzi attiecībā uz šo nozīmīgo pārmaiņu iespējamām sekām attiecībā uz zemes izmantošanu, saimniecību struktūru, īpašumtiesībām uz saimniecībām un to pāreju, uzņēmumu sastāvu, reģionālo līdzsvaru, kā arī vispārējo lauksaimniecības efektivitāti un konkurētspēju;

17.

attiecībā uz “jaunajām” dalībvalstīm uzskata, ka ir vajadzīga papildu analīze par to, kādas ir sekas saistībā ar atteikšanos no vienoto platībmaksājumu shēmas (VPMS);

18.

atzīst, ka ir vajadzīga ES vides, iedzīvotāju, dzīvnieku un augu veselības, kā arī dzīvnieku labturības standartu savstarpēja atbilstība un aicina turpināt darbu, lai vienkāršotu pārmērīgi sarežģītus likumus vai noteikumus, ko ierosinājusi Komisija vai kuri ieviesti dalībvalstīs;

19.

tomēr uzskata, ka prasību par labu ekoloģisko stāvokli pārskatīšana nedrīkst veicināt noteikumu vides jomā nozīmes mazināšanu vai vājināšanu, un minētie noteikumi ir jāpārskata atbilstoši regulu (piemēram, par pesticīdiem) grozījumiem;

20.

uzsver, ka, ieviešot savstarpējas atbilstības noteikumus, jāievēro arī proporcionalitāte, pārredzamība un saskaņotība, lai uzlabotu to pieejamību un ievērošanu. Komiteja aicina arī nekavējoties īstenot ierosinātos un apstiprinātos vienkāršošanas pasākumus, svītrot mazāk nozīmīgās tiesību jomas Regulas (EK) Nr. 1782/2003 III un IV pielikumā, kā arī savstarpējas atbilstības noteikumus attiecināt tikai uz tām tiesību jomām, kas skar tiešo maksājumu saņēmējus;

21.

īpaši atzinīgi vērtētu saimniecību pārbaudes aģentūru labāku sadarbību un koordināciju, ņemot vērā pārbaužu aizvien pieaugošo skaitu un apjomu;

22.

pauž viedokli, ka visumā DSA uzskatāms par pārejas pasākumu pirms vispārējas pārejas uz pilnīgu atsaistīšanu. Tomēr reģionālā līmenī, ja ražošanas apjomi ir nelieli un ja reģions ir ekonomisko vājš, vai ja sociālie un ekonomiskie ieguvumi no daļēji saistītā atbalsta ir acīmredzami, DSA pasākumiem var būt svarīga nozīme vēl vairākus gadus; tādējādi atbalsta priekšlikumu atļaut turpināt izmantot DSA pie šādiem nosacījumiem, lai saglabātu reģionu spēju apmierināt savas vajadzības un palīdzētu nodrošināt līdzsvarotu reģionālo attīstību;

23.

uzskata, ka VMS maksājumu pārredzamības nolūkā un saskaņā ar Revīzijas palātas secinājumiem maksājumu maksimālais apjoms būtu sabiedriski ļoti vēlams un politiski pievilcīgs. Tomēr būtu vēlams pasteidzināt ietekmes novērtējumus; un atbalsta ierosinātās izmaiņas. Komiteja piekrīt tam, ka varētu ieviest noteiktu maksājumu maksimālo apjomu, piemēram, proporcionāla samazinājuma veidā, kombinējot ar “griestiem”;

24.

ir ierosināts noteikt maksājumu minimālo apjomu, lai izvairītos no situācijas, kad administratīvās izmaksas ir lielākas par piešķirto maksājumu; atbalsta šādu priekšlikumu ar nosacījumu, ja tā konkrēts formulējums nerada jaunus šķēršļus ģimenes saimniecību dzīvotspējai, un atzinīgi vērtē iespējamos administratīvo izmaksu ietaupījumus;

25.

brīdina, ka “īstenus” lauksaimniekus nevar apzināt vienkāršoti, par kritērijiem izmantojot viņu zemes īpašumu apmērus, jo atsevišķas labības kultūras vai cita veida pasākumi var būt ļoti darbietilpīgi, turpretī citiem lielu zemes platību īpašniekiem būtu jāpieliek lielas pūles, lai viņus atzītu par “īstiem lauksaimniekiem”; uzskata, ka saistībā ar atbalsta maksājumiem par prioritāru būtu jāuzskata strādājošo lauksaimnieku, īpaši nelielu ģimenes saimniecību, dzīvotspēja;

26.

vienlaicīgi ierosina vērtēt lielākos lauksaimniecības uzņēmumus, ņemot vērā to juridisko formu, attīstību un struktūru, jo vispārēja pakāpeniska atbalsta samazināšana atsevišķos gadījumos varētu graut konkurētspējīgus uzņēmumus un veicināt ievērojamu darbavietu skaita samazinājumu;

27.

uzskata, ka globālajā lauksaimniecības pārtikas nozarē aizvien mazāk izmanto atbrīvošanos no subsidētas produkcijas pārpalikuma un cenu atbalstu ar apjoma kontroles instrumentu palīdzību, savukārt aizvien vairāk — tirgum atbilstošus instrumentus. Tā iemesls ir būtiskas ilgāka termiņa strukturālās pārmaiņas, piemēram, ilgstošs pārtikas produktu pieprasījuma pieaugums, īpaši Āzijā, un biodegvielas atbalsta politikas ietekme. Arī īstermiņa faktori, piemēram, sausums, slimību uzliesmojumi un valūtu kursa svārstības ir svarīgi pārejošu cenu izmaiņu iemesli. Ievērojami izmainījusies starptautiskā tirgus situācija — tas īpaši vērojams piena, piena produktu un labības tirgos;

28.

uzskata, ka starptautiskajiem pārtikas tirgiem kļūstot spēcīgākiem un ar tirgu saistītajiem KLP instrumentiem aizvien vairāk zaudējot nozīmi, šie tirgi var tikt pakļauti lielām cenu svārstībām. Tādēļ, lai nodrošinātu tirgus stabilitāti un aizsardzību pret pēkšņām, straujām cenu izmaiņām, ir jāsaglabā ar tirgu saistīti instrumenti, kas laikā, kad tirgus ir novājināts, kalpotu kā “drošības tīkls”, un šādu pieeju atbalsta arī Komiteja, neatsakoties no piedāvājuma uzraudzības;

29.

ierosina Komisijai turpināt rūpīgi analizēt tirgus perspektīvas visās nozarēs un publicēt regulārus ziņojumus par tirgus attīstību, lai tādējādi palīdzētu pieņemt ar pietiekamu informāciju pamatotus politiskus lēmumus;

30.

atzinīgi vērtē ierosinājumu pilnībā pārskatīt labības intervences sistēmu un piekrīt Komisijas viedoklim, ka tā ir jāierobežo un jāveic tikai attiecībā uz maizes ražošanai piemērotas kvalitātes kviešiem;

31.

atbalsta priekšlikumu par atteikšanos no obligāta pienākuma atstāt noteiktas platības atmatā, taču ierosina paredzēt iespēju tiesiskajā regulējumā noteikt obligātas atmatas prasības, lai risinātu tirgus nestabilitātes problēmas nākotnē, kā arī atbalsta papildu pasākumus vides aizsardzībai, kas ietvertu, piemēram, pastāvīgu ganību platību uzturēšanu un piekrastes zonu aizsardzību;

32.

uzskata, ka atšķirībā no pēdējām desmitgadēm pasaules piena tirgus šobrīd ir nostiprinājies, un ir paredzams, ka ar pieprasījumu saistītā tirgus izaugsme būs ilgstoša. Tomēr pasaules tirgū pastāv ievērojama nedrošība piena produktu cenu ziņā. Šajā sakarā būtu jāuzsāk debates par piena un piena produktu tirgus kopējo organizāciju, lai izstrādātu jaunus mehānismus šās nozares regulēšanai;

33.

uzskata, ka līdz ar atteikšanos no kvotu režīma jānodrošina palīdzība, lai veicinātu tā pilnīgu pārtraukšanu 2015. gada martā, un atbalsta pakāpenisku piena kvotu režīma atcelšanu līdz 2015. gadam, pakāpeniski palielinot kvotas un samazinot papildu nodokli. Par pamatu kvotu palielinājuma vai papildu nodokļa samazinājuma apjoma un īstenošanas laika noteikšanai būtu jāizmanto Komisijas 2007. gada decembrī veiktā tirgus perspektīvu analīze. Strauja tirgus cenu krituma gadījumā jānodrošina aizsardzības mehānismi. Šajā procesā būs vajadzīgi īpaši pasākumi, lai atbalstītu piensaimniecību jutīgos reģionos;

34.

gaida Komisijas pārskatu par piedāvājuma kontroles pasākumu efektivitāti “mazākās” nozarēs (kaltēta lopbarība, ciete, lini un kaņepes);

35.

atzīst riska pārvaldības potenciālu strauji mainīgajā globālajā tirgū un iespējas uzlabot īpašus lauku attīstības pasākumus, lai tādējādi mazinātu pieaugušo risku; Komisijas piedāvātie mehānismi ir nozīmīgi, taču tie nevar aizstāt svarīgākos KLP paredzētos tirgus pārvaldības instrumentus, kas pēdējos gados tika pakāpeniski atcelti. Rosina turpināt pētīt un izvērtēt nākotnes pasākumus;

36.

apliecina, ka intensīvas lauksaimniecības metodes ir nodarījušas ievērojamu kaitējumu, piemēram, augsnes struktūrai un bioloģiskajai daudzveidībai un radījušas ūdenstilpņu piesārņojumu, tomēr uzsver to, cik liela nozīme lauku ainavu un dažādo tradicionālo mazo zemnieku saimniecību ainavu saglabāšanā ir lauksaimniekiem, un atzinīgi novērtē Komisijas atziņu, ka ES lauksaimniecība vairāk nekā citas nozares ir sekmējusi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, kā arī vērš uzmanību uz to, ka daudzos ES reģionos lauksaimniecība lielā mērā ir pakļauta klimata pārmaiņām;

37.

atbalsta nesen publicētajā Zaļajā grāmatā par pielāgošanos klimata pārmaiņām ES lauksaimniecības nozarei izteikto aicinājumu arī turpmāk veicināt klimata pārmaiņu radītās ietekmes samazināšanos. Klimatam mainoties, arvien pieaugs lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares kā vides un ekosistēmu pakalpojumu sniedzēja nozīme. Veicot KLP turpmākās pārbaudes, rastos iespēja lauksaimniecības atbalsta programmās paredzēt pielāgošanās pasākumus;

38.

atzīst, ka pasākumiem, kas veicina atjaunojamas enerģijas izmantošanu, ir īpaša nozīme un atbalsta turpmākus pētījumus un pasākumus, lai paplašinātu ES iespējas rīkoties saistībā ar šiem globāli nozīmīgajiem ilgtspējības jautājumiem; norāda, ka kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību audzēšana, ko veicinājuši valstu un Eiropas līmeņa pasākumi un instrumenti, būtiski sekmē ES enerģētikas un klimata politikas mērķu īstenošanu, kā arī paver plašas iespējas pievienotās vērtības radīšanai lauksaimniecībā un lauku rajonos. Komiteja norāda, ka samazinātie maksājumi par kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību audzēšanu ir zaudējuši savu nozīmi un turpmāk no šiem saistītajiem maksājumiem ir iespējams atteikties;

39.

tomēr izsaka bažas, ka mēģinājumi “lauku attīstībā” iekļaut aizvien vairāk jautājumu, no kuriem daudzi varētu būt šai jomai nepiederīgi (piemēram, mežsaimniecība un bioloģiskā daudzveidība), varētu radīt problēmas un apšauba,, vai liela daļa šo problēmu tiešām vislabāk risināmas ar lauku attīstības programmu palīdzību;

40.

atzīst lauku attīstības pasākumu pienācīga finansējuma nozīmīgumu, tomēr saskaņā ar subsidiaritātes principu, un, vienlaikus atzīstot modulācijas Kopienas būtību, uzskata, ka lēmumi par modulācijas pārvaldību būtu jāpieņem atbilstošākā decentralizētā līmenī, lai labāk varētu ņemt vērā dažādās daudzveidīgās vietējās un reģionālās vajadzības. Dalībvalstīm nepieciešamas pilnvaras novirzīt finansējumu otrā pīlāra pasākumiem saskaņā ar patiesajām vajadzībām;

41.

turklāt pauž bažas, ka tendence palielināt modulāciju apdraud Kopienas KLP būtību un vājina kohēzijas principu, ņemot vērā, ka nabadzīgākām dalībvalstīm un reģioniem būs grūtāk piešķirt līdzfinansējumu otrā pīlāra pasākumiem;

42.

atzīmē, ka līdz 2013. gadam pieejamais finansējums pastāvīgi samazinās nemainīgu cenu izpratnē, tomēr augstākas tirgus cenas atsevišķās nozarēs un paaugstināta efektivitāte var radīt ievērojamus ietaupījumus; atbalsta ierosinājumu šādus ietaupījumus piešķirt vērienīgākiem lauku atbalsta pasākumiem, piemēram, pētniecībai un jauninājumiem;

43.

saistībā ar konsultāciju procesu par ES budžeta reformu vēlētos izcelt dažas politikas prioritātes, kuras būtu pilnībā jāņem vērā diskusijās par KLP nozīmi un darbību nākotnē;

44.

uzskata, ka, lai arī KLP kopš tās aizsākšanas ir veiksmīgi pielāgojusies dažādām problēmām, Komisijai un tās darbiniekiem būtu jādara vairāk, lai iedzīvotājus labāk iesaistītu un informētu par KLP mērķiem, sasniegumiem un prioritātēm, un tai jābūt prioritārai tēmai Komisijas turpmākajos paziņojumos;

45.

ņemot vērā, ka jārisina aizvien jauni jautājumi, piemēram, enerģētikas un klimata pārmaiņu politika, ES paplašināšanās, starptautiskās tirdzniecības norišu un cita veida ietekme uz lauksaimniecības un pārtikas politikām, uzskata, ka ir vērojama vēlme vēl vairāk paplašināt KLP daudzfunkcionālo raksturu, lai iekļautu tajā papildu jautājumus; uzskata, ka arī turpmāk vienam no svarīgākajiem ES projekta elementiem ir jābūt pienācīgi finansētai KLP, kas regulē zemes izmantošanu, lauksaimniecību un nodrošinājumu ar pārtiku. Tāpat pienācīgs finansējums jāsaņem vides un enerģētikas politikām;

46.

uzsver, ka ES iedzīvotāju novecošanai ir būtiska ietekme uz lauksaimniecības nozari un lauku apvidiem kopumā, turklāt atzīst, ka Eiropas lauksaimniecības konkurētspējai ļoti svarīgi ir jauninājumi un P&I; aicina nodrošināt piemērotas izglītības un apmācības pieejamību, īpaši, lai mudinātu jauniešus pievērsties lauksaimniecībai;

47.

uzskata, ka, ņemot vērā līdzekļu ierobežoto pieejamību, ienākumu nodrošinājuma atbalsts būtu galvenokārt jāvelta ģimenes saimniecībām, kā arī saimniecībām, kas aktīvi piedalās darbavietu nodrošināšanā un veicina iedzīvotāju noturēšanu lauku rajonos;

48.

lai arī lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozare pēdējā laikā ir orientēta uz tirgus vajadzībām, pauž viedokli, ka nekaitīgu pārtikas produktu piedāvājums par patērētājiem pieņemamām cenām ir ļoti svarīgs un uzskata, ka ir jāpievēršas jautājumam par ES ilgtermiņa pārtikas apgādes nodrošinājumu;

49.

aicina ES vai trešās valstīs ražotiem pārtikas produktiem, kurus paredzēts patērēt ES teritorijā, piemērot vienotus fitosanitāros, veterināros un vides standartus un mudina piešķirt pietiekamus cilvēku un materiālos resursus uzraudzības iestādēm uz robežām, Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (EFSA) to pienākumu veikšanai;

50.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi saglabāt efektīvu un konkurētspējīgu pārtikas ražošanu, jo tā ir ES otrā lielākā rūpniecības nozare. Jāpiešķir pietiekami līdzekļi pētniecībai, lai tādējādi atbalstītu produktu attīstību, kā arī izglītību, apmācību un konsultatīvus pakalpojumus, kas paredzēti jauniem ražotājiem un lauksaimniekiem;

51.

uzskata, ka ar pārtikas piegādēm saistīto pārvadājumu un oglekļa emisiju samazināšanas nolūkā vairāk jāatbalsta vietējie produkti un jāinformē patērētāji, īpaši bērni, par veselīgas ēšanas un vietējo pārtikas produktu priekšrocībām;

52.

uzskata, ka KLP ietvaros pietiekamā mērā jāņem vērā reģionālās īpatnības, kas pastāv Eiropas Savienībā, un vairāk kā šobrīd jānovērtē un jāaizsargā lauksaimniecībā izmantoto darbību un ražošanas sistēmu, tostarp bioloģisko ražošanu bez ģenētiski modificētas produkcijas, daudzveidība, kā arī vairāk jārēķinās ar reģioniem raksturīgajām iezīmēm (piemēram, Vidusjūras vai kalnaini reģioni, ziemeļu reģioni, kā arī visattālākie ES reģioni);

53.

uzskata, ka reģioniem, kuros ir apgrūtināta zemkopība un lopkopība, jāsaglabā spēja nodrošināt pārtiku savām vajadzībām, un uzsver augstvērtīgas vietējās pārtikas un reģionālās identitātes tiešo saikni, kuru saglabāt ir KLP uzdevums;

54.

pauž aizvien lielākas bažas par vides un enerģētikas problēmām kopumā un īpaši — par globālo sasilšanu, kā arī par sevišķi svarīgu uzskata zemes izmantošanas politiku. Lauksaimniecībā jāizmanto jauninājumi, lai tādējādi pielāgotos un mazinātu klimata pārmaiņu izraisītās sekas;

55.

uzskata, ka KLP jābūt labākai saiknei ar citām atbilstošām politikas jomām, piemēram, ES enerģētikas politiku, reģionālo politiku, vides politiku un P&I politiku, un uzstājīgi aicina šīs politikas labāk koordinēt visos pārvaldes līmeņos;

56.

uzskata arī, ka KLP ir gan iekšējā, gan arī ārējā dimensija un pauž viedokli, ka nākotnes KLP jāņem vērā ES loma jaunattīstības valstīs, piedāvājot noieta tirgus, kur tas iespējams, tāpat arī būtu jāveicina jaunattīstības valstu spējas nodrošināt pārtikas produktus to vajadzībām, izmantojot tehnoloģiju un prasmju tālāknodošanu; ir ļoti svarīgi, lai tiktu regulāri izvērtēta KLP ietekme uz jaunattīstības valstīm;

57.

uzskata, ka novērtējot ES lēmumu ietekmi uz lauku rajoniem, varētu pilnveidot ES lēmumu pieņemšanas procesu, jo tādējādi būtu iespējams ņemt vērā lauku īpašos apstākļus gan plānojot lēmumus, gan uzraugot to izpildi. Novērtējot ietekmi uz lauku rajoniem, jāņem vērā, ka pastāv atšķirības gan starp dažādu Eiropas reģionu, gan vienas dalībvalsts lauku rajoniem un ka šādas atšķirības ir atkarīgas no ģeogrāfiskā stāvokļa;

58.

uzskata, ka vajadzīga “lauku attīstības” apjoma un to jomu, kuras var iekļaut otrajā pīlārā, skaidrāka definīcija un šajā sakarā arī uzskata, ka nākotnes KLP iespējams labāk izmantot, lai veidotu lauku un pilsētu apvidu saiknes un atbalstītu to īstenoto politiku koordinēšanu, īpaši tajās piepilsētu teritorijās, kurās tiek intensīvi izmantoti lauku resursi, turklāt ar lauku attīstības politikas palīdzību būtu jāsekmē lauksaimniecība tajos apvidos, kur tai var būt īpašas priekšrocības, piemēram, pilsētu tuvumā un mazapdzīvotos reģionos;

59.

vēlētos veicināt lauku reģionu ilgtspējīgu attīstību atbilstoši integrētas lauku attīstības pamatnostādnēm, nodrošinot tādus svarīgus pakalpojumus kā izglītība, veselības aprūpe un pasta pakalpojumi, kā arī infrastruktūru, piemēram, platjoslas sakarus un sabiedrisko transportu;

60.

uzskata, ka efektīvāku lēmumu pieņemšanai, īpaši saistībā ar plašāku “lauku attīstību”, vajadzīgas iespējas politikas veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesos vairāk iesaistīt vietējo un reģionālo līmeni;

61.

šajā sakarā atsaucas uz Komitejas Deklarāciju par lauku attīstību un Lisabonas stratēģiju (2), kas ir lietderīgs ieguldījums, apsverot turpmāko KLP un lauku attīstību.