26.2.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 53/16

—

uzskata, ka minētā stratēģija ir pamatdokuments, lai dalībvalstis izstrādātu darba drošības un veselības aizsardzības uzlabošanas stratēģiskos attīstības plānus, kas būtiski ietekmē kā reģionālās un vietējās pašvaldības, tā lielos uzņēmumus un MVU;

—

uzsver, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir nozīmīgi darba devēji visās ES dalībvalstīs un ka tās ir visizdevīgākajā stāvoklī, lai izvirzītu iniciatīvas veselības aizsardzības un drošības jomā. Tādēļ Eiropas Komisijai, īstenojot stratēģiju, būtu jāpievērš īpaša uzmanība vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

—

piekrīt, ka Lisabonas stratēģijas ietvaros dalībvalstis atzina, ka darba kvalitātes un ražīguma nodrošināšana sekmē ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību. Ja darbavietā netiek nodrošināta efektīva veselības aizsardzība un drošība, var rasties darba kavējumi, kuru iemesls ir nelaimes gadījumi darbavietā un arodslimības, kas var izraisīt nepārejošu darba nespēju. Tas ne tikai traģiski iespaido konkrēto cilvēku dzīvi, bet arī rada ievērojamas negatīvas sekas tautsaimniecībai. Ar drošības un veselības aizsardzības problēmām darbavietā saistītās lielās ekonomiskās izmaksas kavē ekonomisko izaugsmi un mazina ES uzņēmumu konkurētspēju;

—

uzskata, ka Kopienas un dalībvalstu rīcībā steidzami jābūt ticamiem jaunākajiem statistikas datiem, datu apkopošanas un apstrādes sistēmai, kas sniegtu patiesu ainu attiecībā uz nelaimes gadījumiem darbavietās un arodslimībām. Šajā sakarā iesaka uzsākt darbu, lai saskaņotu statistiku attiecībā uz nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām Eiropas Savienībā.

Ziņotājs

:

Uno SILBERG kgs (EE/UEN-AE), Koses pašvaldības padomes priekšsēdētājs

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu veicināt darba vietu kvalitātes un ražīguma uzlabošanu, izstrādājot Kopienas stratēģiju par veselības aizsardzību un drošību darbā 2007.–2012. gadam, ar kuru paredzēts ES 27 dalībvalstīs līdz 2012. gadam samazināt nelaimes gadījumu skaitu darbavietā par 25 %, tādējādi uzlabojot darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību. Vienlaikus tas būtiski sekmētu Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas veiksmīgu īstenošanu;

2.

uzskata, ka minētā stratēģija ir pamatdokuments, lai dalībvalstis izstrādātu darba drošības un veselības aizsardzības uzlabošanas stratēģiskos attīstības plānus, kas būtiski ietekmē kā reģionālās un vietējās pašvaldības, tā lielos uzņēmumus un MVU;

3.

uzsver, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ir nozīmīgi darba devēji visās ES dalībvalstīs un ka tās ir visizdevīgākajā stāvoklī, lai izvirzītu iniciatīvas veselības aizsardzības un drošības jomā. Tādēļ Eiropas Komisijai, īstenojot stratēģiju, būtu jāpievērš īpaša uzmanība vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

4.

piekrīt, ka Lisabonas stratēģijas ietvaros dalībvalstis atzina, ka darba kvalitātes un ražīguma nodrošināšana sekmē ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību. Ja darbavietā netiek nodrošināta efektīva veselības aizsardzība un drošība, var rasties darba kavējumi, kuru iemesls ir nelaimes gadījumi darbavietā un arodslimības, kas var izraisīt nepārejošu darba nespēju. Tas ne tikai traģiski iespaido konkrēto cilvēku dzīvi, bet arī rada ievērojamas negatīvas sekas tautsaimniecībai. Ar drošības un veselības aizsardzības problēmām darbavietā saistītās lielās ekonomiskās izmaksas kavē ekonomisko izaugsmi un mazina ES uzņēmumu konkurētspēju;

5.

aicina Komisiju apvienot dažādu Eiropas Savienības iestāžu, dalībvalstu un pirmām kārtām reģionālo un vietējo pašvaldību sinerģiju politikas jomā, ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības mērķus;

6.

uzskata, ka Kopienas un dalībvalstu rīcībā steidzami jābūt ticamiem jaunākajiem statistikas datiem, datu apkopošanas un apstrādes sistēmai, kas sniegtu patiesu ainu attiecībā uz nelaimes gadījumiem darbavietās un arodslimībām. Šajā sakarā iesaka uzsākt darbu, lai saskaņotu statistiku attiecībā uz nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām Eiropas Savienībā;

7.

uzskata, ka katrai dalībvalstij ir jābūt savai drošas darba vides nacionālajai stratēģijai, kas izstrādāta, pamatojoties uz Kopienas stratēģiju, un kurā būtu ietverta nodarbinātības, darba attiecību un darba apstākļu tematika;

8.

uzskata, ka dalībvalstīm ir nepieciešama efektīva apdrošināšanas sistēma pret nelaimes gadījumiem darbavietā un arodslimībām, kas mudinātu darba tirgus dalībniekus, pirmkārt, veidot drošāku darba vidi un, otrkārt, reģistrēt visus nelaimes gadījumus darbavietā, kā arī visus arodslimību gadījumus;

9.

uzsver, ka riska pārvaldībā lielāka uzmanība jāpievērš preventīviem pasākumiem, nevis jāuzskata tie par vienu no uzraudzības pasākumiem. Riska pārvaldība ietver gan preventīvus pasākumus (Proactive risk management), gan arī “uguns dzēšanas” pasākumus (Reactive risk management), taču ne vieni, ne otri nedrīkst būt dominējošā stāvoklī;

10.

pieņem zināšanai Komisijas apstiprinājumu, ka runa ir par darba drošības un veselības aizsardzības stratēģiju 2007.–2012. gadam un līdz ar to šis paziņojums uzskatāms par stratēģijas dokumentu;

11.

izsaka gandarījumu par to, ka stratēģiskā attīstības plāna (stratēģijas dokumenta) izstrādes procesa kārtība atbilst Kopienas statūtiem;

12.

atzīmē, ka 5. nodaļas apakšpunkti nav savstarpēji saderīgi — veselības pārbaude (ko īsteno ar atsevišķām procedūrām) un sociālo un demogrāfisko pārmaiņu pārvarēšana (paaudžu aspekts). Turklāt dati par darba ņēmēju rehabilitāciju ir novecojuši (1999) un neiederas stratēģijā, kas paredzēta līdz 2012. gadam; par pamatu būtu jāņem vismaz stratēģija 2002.–2006. gadam;

13.

pauž izbrīnu par to, ka stratēģijas dokumentā nav skaidri formulēts uzdevums un redzējums. Līdz ar to stratēģijas dokumentā trūkst vienotas izpratnes par Kopienas mērķtiecīgu darbību un tās mērķi. Nav arī skaidri noteikts, kas jādara, uz kādu mērķauditoriju orientēta darbība un ko vēlas sasniegt minētās problēmas risināšanā;

14.

uzskata par būtisku noteikt dalībvalstīm kopīgu vērtību sistēmu, kas būtu par pamatu vienotai rīcībai un mērķu sasniegšanai;

15.

norāda, ka stratēģijas dokumentā stratēģiskā attīstības plāna darbības termiņš noteikts no 2007. līdz 2012. gadam, kas ierobežo tajā paredzētos mērķus un pasākumus noteiktā laikā jeb periodā, taču laika periods nav tieši saistīts ar mērķiem;

16.

atzīmē, ka būtu jānorāda, cik bieži un cik lielā mērā plāni ir jāpārskata (ja plānus neatjaunina, piemēram, 3 gadu laikā, tie var zaudēt aktualitāti);

17.

atzinīgi vērtē dalībvalstu aktīvo līdzdalību stratēģiskā attīstības plāna izstrādē, tomēr izsaka nožēlu par to, ka nav veicināta vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība stratēģijas izstrādē, lai gan minētajā procesā ir jābūt pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Šajā sakarā reģionālās un vietējās struktūras nav tikai darba devēji, bet tās atbild arī par minēto politiku īstenošanu;

18.

atzinīgi vērtē, ka ir nodrošināta stratēģiskās līnijas saskaņotība ar Eiropas Komisijas Kopienas darba drošības un veselības aizsardzības stratēģiju (2002.–2006. gadam);

19.

atzinīgi vērtē, ka iepriekšējā stratēģija palīdzēja apzināt to, cik svarīga nozīme ir drošībai un veselības aizsardzībai darbavietā, kas ir kvalitātes vadības neatņemama sastāvdaļa un viens no noteicošajiem efektivitātes un konkurētspējas faktoriem;

20.

pauž izbrīnu par to, ka minētajā stratēģijas dokumentā vispār nav apskatīts kvalitātes vadības temats, ne arī darba drošības un veselības aizsardzības kvalitātes vadība;

21.

norāda, ka vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumu, tai skaitā vadošo Eiropas uzņēmumu darbības pamatā ir Eiropas Kvalitātes vadības fonda (EFQM) izstrādātais modelis, kas būtu jādara zināms visām dalībvalstīm. Šis ir stratēģijas modelis, kas veiksmīgi darbojas un kuru var piemērot arī darba drošības un veselības aizsardzības jomā;

22.

aicina dalībvalstis ievērot EFQM modeļa principus attiecībā uz mērķa orientāciju, orientāciju uz klientiem, vadības un mērķu vienotību, uz procesiem un faktiem balstītu vadību, darba ņēmēju izglītošanu un iesaistīšanu, partnerības veidošanu un uzņēmuma sociālo atbildību, sekmējot drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu darbavietā, tiesiskā regulējuma saskaņošanu minētajā jomā un cenšoties izprast un atbildēt uz sabiedrības ieinteresēto pušu centieniem;

23.

uzskata, ka pašreizējās situācijas novērtēšanai ir nepieciešami statistikas dati atsevišķi pa dalībvalstīm vai apkopoti dati par Eiropas Savienību kopumā, lai laika perspektīvā novērtētu dinamiku;

24.

uzsver, ka pašreizējās situācijas novērtējumā jāatspoguļo esošo sasniegumu, problēmu, iespēju un risku analīze pa nozarēm;

25.

atzīst, ka apdraudējumu un riska vides savā būtībā ir kļuvušas kompleksas un savstarpēji atkarīgas un līdz ar to ir jāveic iespējamo risku analīze un jāizstrādā dažādiem riska veidiem atbilstošas pieejas. Ir svarīgi, lai pašreizējās situācijas novērtējums tiktu veikts ar kritisku pieeju, jo tikai tādā veidā ir iespējams izvirzīt reāli sasniedzamus mērķus;

26.

uzskata, ka iespējamo draudu radītu iespējamo zaudējumu atbilstošam novērtējumam ir svarīgi ne tikai apzināt riska cēloņus un to savstarpējo ietekmi, bet arī noteikt kritērijus zaudējumu novērtēšanai. Novērtējot zaudējumus, īpaša vērība jāpievērš tehniskiem, psiholoģiskiem, socioloģiskiem, kultūras un ekonomiskiem aspektiem;

27.

uzsver, ka dalībvalstīm ir skaidri jānosaka, kādā veidā iegūt un apkopot informāciju, kam tas būtu jāveic un kādā veidā. Normatīvajos aktos bieži vien tas nav noteikts deklaratīvā veidā, taču bez viennozīmīga teorētiska un praktiska pamata nav iespējams sasniegt labus rezultātus;

28.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu vēlams izveidot kvalitatīvu metodoloģisku bāzi riska pieejai, kuras izstrādei nepieciešama arī akadēmiska pieeja;

29.

uzskata, ka pastāvīgi jāuzrauga darba apstākļi un riska faktori, lai varētu noteikt jaunus riska faktorus, kas varētu rasties, un atjaunināt informāciju par tiem;

30.

uzskata, ka stratēģijas dokumentā konkrētāk jāapskata arodslimību temats. Lai klasificētu arodslimības, ņemot vērā to cēloņus, arodslimību analīzes pamatā jābūt elastīgai un skaidrai pieejai;

31.

uzskata, ka arodslimību diagnosticēšana sadalījumā pa dalībvalstīm nedrīkst būt sarežģīta un ka pabalstu saņemšanas kārtībai jābūt pēc iespējas mazāk birokratizētai;

32.

uzskata, ka ir svarīgi izveidot efektīvu tiesiski administratīvu sistēmu, kas nodrošinātu uzskaiti par nelaimes gadījumiem darbavietā un saslimstību ar arodslimībām, tomēr neradītu pārāk lielu slogu, jo īpaši MVU;

33.

uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstīm būtu precīza uzskaite par nelaimes gadījumiem darbavietā un par arodslimībām, kā arī stratēģisks rīcības plāns drošas darba vides izveidei; šādiem pasākumiem nevajadzētu radīt pārāk lielu slogu MVU;

34.

uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu ar darba vidi saistītu prasību un noteikumu izpildes kontroli nolūkā atklāt trūkumus un novērst risku;

35.

atzīst, ka trūkumi darba vides organizēšanā ir viens no galvenajiem arodslimību un nelaimes gadījumu darbavietā iemesliem. Ikviens nāves gadījums un ikviena darbnespējas diena katrai dalībvalstij, reģionālajai un vietējai pašvaldībai, uzņēmumam un MVU rada ievērojumus zaudējumus, turklāt izmaksas sabiedrībai kopumā ir vēl lielākas;

36.

pauž nožēlu par skaidras norādes trūkumu, ka veselīgi un veselību veicinoši apstākļi (vide) darba vietā un sabiedrībā ir viens no svarīgākajiem veselīga dzīves veida priekšnosacījumiem;

37.

iesaka, lai dažādu dalībvalstu organizācijas vienotas stratēģijas izstrādē objektīvu un atbilstošu salīdzinošu datu iegūšanai izmantotu tādas tradicionālas vispāratzītas novērtēšanas metodes kā SWOT, PEST, GAP, FFA vai CAF;

38.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kurā nelaimes gadījumu darbavietā un arodslimību skaita samazināšana izvirzīta par Kopienas stratēģijas galveno mērķi arī 2007.–2012. gadam un Komisijas nostāju par to, ka minētajā laika posmā par vispārēju mērķi jāizvirza nelaimes gadījumu darbavietā un arodslimību skaita samazināšana par 25 % ES 27 dalībvalstīs, kaut gan šāda mērķa izvirzīšana var palikt tikai kā sauklis;

39.

norāda, ka stratēģiskajiem mērķiem jābūt nepārprotami saistītiem ar uzdevumu un tiem jāatspoguļo gala rezultāts, t.i., ko mēs vēlamies panākt un cik ilgā laikā;

40.

vērš uzmanību uz to, ka stratēģiskajam mērķim jāatbilst SMART (Specific, Measurable, Agreed, Realistic, Timed) prasībām, kas nodrošina uzdevumu skaidrību un skaitlisko novērtējamību, balstoties uz vienotu vērtēšanas standartu ieviešanu;

41.

vērš uzmanību uz to, ka stratēģiskajam mērķim jāatbilst prasībai, ka tā sasniegšanu var pārbaudīt un novērtēt — tas nozīmē, ka mērķiem jābūt ar piesaisti konkrētam laikposmam. Tas saistīts ar īstermiņa un ilgtermiņa mērķu jēdzienu, kas nosaka nepieciešamību sadalīt pamatmērķi mazākos starpposma mērķos, lai to sasniegšana būtu precīzāk novērtējama, pārbaudāma un orientējama;

42.

uzskata, ka ir jāizveido dalībvalstu rādītāju sistēma, kas būtu par pamatu pašreizējās situācijas, vēlamās situācijas un piemēroto pieeju efektivitātes novērtēšanai. Rādītāju galvenās iezīmes ir atbilstība, nozīmīgums, apjoma novērtējamība, noteiktība un izmaksu efektivitāte;

43.

atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu MVU tiesību aktu piemērošanas jomā, kā arī vēlmi pielāgot tiesisko regulējumu darba tirgus attīstībai un vienkāršot to, jo īpaši attiecībā uz MVU;

44.

uzsver, ka stratēģiskajā attīstības plānā paredzēto pasākumu aprakstā jānorāda arī papildu līdzekļi, tostarp programmas, lielāki projekti vai stratēģiski ieguldījumi, vai arī nozīmīgākās plašākas darbības jomas, ieskaitot ikdienas darbības, kas paredzētas izvirzīto mērķu sasniegšanai;

45.

atzīmē, ka stratēģijas dokumenta 4. nodaļā tiesiskā regulējuma izstrāde salīdzinājumā ar citiem tematiem ir iztirzāta pārāk plaši un detalizēti. Balstoties, piemēram, uz PESTLE (Political, Economic, Social, Technical, Legal, Environmental) principu, būtu sistemātiski jāapskata atsevišķi sabiedrības dzīves aspekti. Politikas, ekonomikas, sociālā, tehniskā, tiesiskā un (darba) vides joma ir jāskata gan Kopienas līmenī, gan atsevišķi katras dalībvalsts līmenī;

46.

uzskata, ka jāatbalsta veselības veicināšanas programmu īstenošana uzņēmumos;

47.

atgādina, ka finanšu shēma un termiņi ir stratēģijas dokumenta neatņemama sastāvdaļa, kas ietver attīstības plāna kopējās izmaksas un to sadalījumu pa gadiem vai citiem periodiem;

48.

būtu vēlams, lai finanšu shēma un termiņu grafiks no darba drošības un veselības aizsardzības riska mazināšanai paredzēto pasākumu plānošanas viedokļa būtu izstrādāts vienota dokumenta formā, tādējādi nodrošinot dalībvalstu datu salīdzināmību un to vienotību Kopienas līmenī, atvieglojot to novērtēšanu;

49.

atzīmē, ka veselības aizsardzības un drošības darbavietā vadības struktūra ietver attīstības plāna izstrādes, papildināšanas, īstenošanas, novērtēšanas un pārskata koordinēšanai piemērojamo darbību aprakstu, tai skaitā arī to, kādā veidā noris sadarbība, kompetenču sadale un atgriezeniskā saikne ar attiecīgām iesaistītajam struktūrvienībām;

50.

uzskata, ka darba drošības un veselības aizsardzības vadības struktūras apraksts ir nepieciešams, lai panāktu vienošanos par minētā attīstības plāna koordinēšanas, pārvaldības utml. jautājumiem; tā būtu noderīga informācija arī citām pusēm;

51.

norāda uz visā pasaulē atzītajām Starptautiskās darba organizācijas (ILO) pamatnostādnēm, kas attiecas uz darba aizsardzības vadības sistēmām. Tā kā ideja par starptautiskiem darba aizsardzības vadības sistēmu standartiem neguva atbalstu, pēc Starptautiskās Standartizācijas organizācijas (ISO) lūguma tika izstrādātas minētās pamatnostādnes, kuras valstis apņēmušās īstenot vai kuras tās jau daļēji īstenojušas; minētajās pamatnostādnēs, kas attiecas uz darba aizsardzības vadības sistēmām, atspoguļotas ILO vērtības un instrumenti darba ņēmēju darba drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanai, kā arī noteikts, kādām pamatprasībām jāatbilst darba aizsardzības vadības sistēmai, lai tā ilgtspējīgā veidā uzlabotu drošību un veselības aizsardzību darbavietā;

52.

atzīmē, ka minētie metodoloģiskie pamatprincipi ir ietverti šādos dokumentos:

53.

uzsver, ka ilgtspējīgu efektīvu darba aizsardzības vadības sistēmu, kas ļauj pastāvīgi uzlabot drošību un veselības aizsardzību darba vietā, veido šādi pamatelementi:

54.

atzīmē, ka ieviešanas plānā stratēģiskā attīstības plāna aspektā atspoguļoti mērķi un pasākumi, kā arī izskaidroti tie pasākumi, kurus paredzēts īstenot ieviešanas plāna laikā. Ieviešanas plānam un attīstības plānam jābūt salīdzināmiem un ar vienotu struktūru;

55.

iesaka ieviešanas plānu izstrādāt tabulas veidā sadalījumā pa atsevišķām jomām, norādot attiecībā uz katru apakšgrupu (a) mērķus, rādītājus, ka arī to sasniegšanai paredzētos pasākumus un (b) darbības, kas jāveic kopīgi ar izpildītājiem un finansētājiem, kā arī finansēšanas avotus un instrumentus;

56.

uzsver, ka papildināšanu sāk gadījumā, ja stratēģiskā attīstības plāna īstenošanas gaitā rodas nepieciešamība mainīt jau noteiktos mērķus vai izvirzīt jaunus mērķus vai pasākumus. Pieņemot lēmumu par papildināšanu vai pabeigšanu, vispirms jāņem vērā izvirzīto mērķu atbilstība, īstenoto pasākumu rezultāti, kā arī finansēšanas un darbības jomā paredzētās vai notikušās izmaiņas;

57.

atzīmē, ka sasniedzot stratēģiskā attīstības plāna mērķus vai beidzoties tā termiņam vai īstenošanai, tiek sastādīts stratēģiskā attīstības plāna izpildes nobeiguma ziņojums;

58.

norāda, ka ir būtiski atspoguļot dalībvalstu aspektā šādu informāciju par atskaites periodu:

Stratēģiskā attīstības plāna izpildes ziņojumam pēc uzbūves un struktūras jābūt saistītam ar attīstības plānu un attiecīgo rīcības plānu.