52006PC0083

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 21.02.2006

KOM(2006) 83 galīgais

2003/0168(COD)

Grozīts priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par likumiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“ROMA II)

(iesniegusi Komisija atbilstīgi EK Līguma 250. panta 2. punktam)

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. PROCEDŪRAS VĒSTURE

Komisija priekšlikumu[1] pieņēma 2003. gada 22. jūlijā un tajā pašā dienā to nosūtīja Eiropas Parlamentam un Padomei.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinumu par Komisijas priekšlikumu pieņēma 2004. gada 30. jūnijā un 1. jūlijā[2].

Eiropas Parlaments plenārsesijā 2005. gada 6. jūlijā pirmajā lasījumā pieņēma 54 grozījumus[3].

2. GROZĪTĀ PRIEKŠLIKUMA MĒRĶIS

Grozītais priekšlikums pielāgo sākotnējo priekšlikumu regulai par likumiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, lai ņemtu vērā zināmu skaitu ar balsojumu pieņemto Parlamenta grozījumu, tai pat laikā ņemot vērā Padomes darba rezultātus.

3. KOMISIJAS ATZINUMS PAR PARLAMENTA PIEŅEMTAJIEM GROZĪJUMIEM

3.1 Grozījumi, kurus Komisija pilnībā pieņem

Grozījumus 2, 12, 17, 19, 22, 24, 35, 38, 39, 40, 44, 45, 48, 51, 52 un 53 var pieņemt Parlamenta iesniegtajā veidā, jo šie grozījumi ievieš zināmus uzlabojumus attiecībā uz teksta skaidrību, vai arī noteiktām detaļām, vai pievienojumiem, kas var būt noderīgi sākotnējā priekšlikuma īstenošanā.

3.2 Grozījumi, kurus Komisija pieņem pēc būtības, tos pārformulējot

Grozījumi 1, 5, 18, 20, 21, 23, 25, 28, 34, 36, 37, 46 un 49 pēc būtības var tikt pieņemti, bet tos jāpārformulē.

1. grozījums atsaucas uz Regulu „Roma I”. Tomēr pirms tā pieņemšanas ir vēlams veikt atsauci uz Kopienas jaunveidojamo instrumentu, kas aizvietos 1980. gada Romas konvenciju.

5. grozījuma mērķis ir precizēt, ka ārpuslīgumiskās saistības, kas pamatotas uz absolūtās atbildības sistēmas, un spēja uzņemties atbildību par kaitējumu ir iekļauta regulas darbības jomā. Kaut arī Komisija pieņem šo analīzi, tā dod priekšroku apkopot visus precizējumus attiecībā uz regulas darbības jomu vienā apsvērumā, šajā gadījumā tas ir 5. apsvērums, tomēr neatkārtojot tos jautājumus, kas īpaši minēti 12. pantā par piemērojamo likumu.

18. grozījuma mērķis ir precizēt, ka nepamatota iedzīvošanās un nepamatota lietvedība uzskatāmas par ārpuslīgumiskām saistībām šīs regulas nozīmē. Komisija šai analīzei piekrīt. Tomēr, lai tekstu nepadarītu smagnēju, tā vēlas apvienot visus regulas darbības jomas precizējumus vienā apsvērumā. Jo īpaši tā uzskata, ka labāk ir atgādināt, ka Tiesai tie juridiskie jēdzieni, kas izmantoti instrumentos „Brisele I”, „Roma I” un 1980. gada Romas konvencija, vai arī Kopienas instrumentā, kas to aizvietos, ir jāinterpretē autonomā un saskaņotā veidā, nevis sastādīt garu, bet nepilnīgu, precizējumu sarakstu. Turklāt šī grozījuma mērķis ir no darbības jomas izslēgt valsts atbildību, kas saistīta ar valsts varas īstenošanu. Komisija pieņem šo grozījumu pēc būtības, bet tā dod priekšroku starptautiskās konvencijās kopīgi pieņemtajai redakcijai.

20. grozījuma mērķis ir no regulas darbības jomas izslēgt ārpuslīgumiskās saistības, kuras noteiktas ar īpašiem tiesību aktiem uzņēmējdarbības tiesību jomā vai īpašiem noteikumiem, kas piemērojami citām juridiskām personām, piemēram, asociācijām. Komisija pieņem šo grozījumu pēc būtības, bet piedāvā vienkāršāku redakciju.

21. grozījums precizē, ka no ārpuslīgumiskajām saistībām ir izslēgtas tās, kas rodas saistībā ar trestu. Ja Komisija pieņem grozījumu pēc būtības, tā dod priekšroku 1985. gada 1. jūlija Hāgas konvencijā izmantotajai redakcijai.

23. grozījums precizē valsts atbildības izslēgšanu, jo īpaši attiecībā uz noteiktu rīcību, ko veic oficiāli pilnvarotās valsts amatpersonas. Kaut arī Komisija piedāvāto risinājumu pieņem pēc būtības, tā tomēr uzskata, ka šis labojums pārklājas ar 18. grozījumu.

25. grozījuma mērķis ir ieviest iespēju noteiktām pusēm, kurām jau ir līgumattiecības, pirms kaitējuma rašanās izvēlēties tiesības, kas piemērojamas ārpuslīgumiskajai saistībai. Komisija var pieņemt iepriekšējās izvēles principu un piekrīt, ka šai izvēlei jānosaka stingri nosacījumi, lai jo īpaši aizsargātu vājākās puses. Tomēr ir svarīgi, lai šīs izvēles nosacījumi būtu izteikti vienkāršos un skaidros terminos. Proti, ja termini juridiskajā plānā nav pietiekami precīzi, starp pusēm var rasties strīda situācija, kas apgrūtinās procedūru gan laika, gan izmaksu ziņā un kas ir pretrunā ar mērķiem, kurus regula cenšas sasniegt. Komisijas piedāvātā redakcija no vienas puses ļauj aizsargāt patērētājus un nodarbinātās personas no nepārdomātas izvēles, bet, no otras puses, izslēdz šādas izvēles iespēju tipveida līgumā.

28. un 34. grozījuma principu, kas labo iedaļu struktūru, kā arī nosaukumu, lai labāk izšķirtu vispārējus noteikumus un īpašus noteikumu atsevišķām tiesību aizskārumu kategorijām, Komisija var pieņemt. Lai ņemtu vērā Padomes darba rezultātus un atšķirības, kas raksturo dalībvalstu tiesību sistēmas, Komisijas priekšlikumā ieviests papildu dalījums starp īpašiem noteikumiem atsevišķām tiesību aizskārumu kategorijām un noteikumiem, kas jāpiemēro nepamatotas iedzīvošanās un nepamatotas lietvedības gadījumos.

36. un 37. grozījums aizvieto sākotnējā Komisijas priekšlikuma 9. panta vienoto noteikumu, kas piemērojams kazi-līgumos, ar diviem īpašiem noteikumiem, no kuriem viens attiecas uz nepamatotu iedzīvošanos, bet otrs uz nepamatotu lietvedību. Komisija šo papildu diferencēšanu var pieņemt. Tomēr grozītajā priekšlikumā tā vēlas ņemt vērā arī noteiktus tehniskus teksta uzlabojumus, kas ir Padomes darba rezultāts.

46. grozījuma mērķis ir, to nemainot pēc būtības, precizēt noteikumu par tiešu prasību pret aizskārēja apdrošinātāju. Komisija var pieņemt labotās redakcijas principu, kas atvieglo noteikuma pareizu izpratni. Tomēr tā dod priekšroku Padomes darba rezultātam ar tādu pašu mērķi.

49. grozījuma mērķis ir precizēt fiziskas personas, kas strādā dzīvesvietā, pastāvīgo dzīvesvietu. Komisija var pieņemt šāda precizējums principu, bet tā izvēlas redakciju, kas ir tuvāka Padomes darba rezultātam, kura aicina tiesnesi dot priekšroku nevis oficiālajai adresei, kas varētu izrādīties fiktīva, bet gan reālajai darbības veikšanas vietai.

3.3 Grozījumi, kurus Komisija pieņēmusi daļēji

3. grozījuma mērķis ir pielāgot sākotnējā priekšlikuma 7. apsvērumu ar 26. grozījumu ieviestajiem labojumiem (26. grozījums ir par 3. pantu). Tā kā Komisija var tikai daļēji piekrist 26. grozījumam, tā tāpat noraida attiecīgos apsvēruma labojumus. Bet attiecībā uz šī grozījuma pēdējo teikumu, kurš atgādina par nepieciešamību ievērot pušu nolūkus — šī doma ir Komisijas grozītā priekšlikuma 8. apsvērumā.

14. grozījuma par drošības un rīcības noteikumiem, kas ir spēkā valstī, kurā izdarīts kaitējums, mērķis ir divkāršs: pirmkārt, papildinot ar vārdiem „ līdz brīdim, kamēr tas ir piemēroti ”, uzsvērt, ka šo noteikumu piemērošana ir atkarīga no tiesneša neatkarīgās diskrecionārās varas, un, otrkārt, izslēgt šo iespēju jautājumos par apmelošanu un negodīgu konkurenci. Komisija var pieņemt piedāvāto precizējumu šā apsvēruma pirmajā teikumā. Turpretim Eiropas Parlamenta ziņojumā nav pamatojuma šī noteikuma izslēgšanai apmelošanas un negodīgas konkurences jautājumos. Līdz ar to Komisija uzskata, ka nav iemesla šo divu tiesību aizskārumu kategoriju veicējiem liegt aizsardzību, ko viņiem piedāvā šis noteikums.

26. grozījums par Komisijas sākotnējā priekšlikuma 3. panta vispārējo noteikumu var tikt pieņemts attiecībā uz pirmajā daļā ieviesto redakcionālo uzlabojumu, kas turklāt apstiprina Komisijas piedāvāto noteikumu. Turpretim Komisija nevar pieņemt 2. un 3. punktā izdarītos labojumus. 2. punktā ieviests īpašs noteikums attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem, kas pakļaus diviem atšķirīgiem tiesību aktiem, no vienas puses, ārpuslīgumisko saistību, bet, no otras, kaitējuma izmaksu summu. Lai arī Komisija novērtē Parlamenta centienus rast taisnīgu risinājumu daudzajiem ceļa satiksmes negadījumu upuriem, tomēr šāds risinājums, kas būtiski atkāpjas no dalībvalstīs spēkā esošajām tiesībām, nevar tikt pieņemts bez iepriekšējas padziļinātas analīzes. Tādēļ šo jautājumu piedāvāts izskatīt sīkāk izpildes ziņojumā, kas minēts 54. grozījumā. Attiecībā uz 3. punktu, šis grozījums būtiski grozīs instrumenta garu. Protams, ir precizēts, ka tiesneša rīcībā esošā izslēgšanas klauzula, piemērojama „ izņēmuma ” kārtā. Tomēr izvēlētā redakcija var dot signālu, kas ir pretrunā šīs regulas sasniedzamajam paredzamības mērķim. Jau pats fakts, ka šajā punktā uzskaitīti vismaz pieci faktori, kas varētu tikt ņemti vērā, lai attaisnotu izslēgšanas klauzulas izmantošanu, var puses un tiesnesi mudināt regulāri uzdot jautājumu par vispārējā noteikuma piemērojuma pamatojumu, pat ja no pirmā acu uzmetiena tas liekas pareizais. Tādēļ Komisija nevar pieņemt šo 26. grozījuma punktu un tā saglabā savu sākotnējo pieeju, kuras pamatotību turklāt apstiprina arī Padome. Tomēr Komisija atzīst dažu 3. punktā uzskaitīto faktoru nozīmību, piemēram, pušu parastā pastāvīgā dzīvesvieta, pastāvošās iepriekšējām tiesiskās vai faktiskās saistības vai pušu tiesiskā paļāvība. Tā kā abas pirmās jau ir īpaši minētas sākotnējā priekšlikuma 2. un 3. punktā, tad grozītā priekšlikuma 5. panta 3. punktā ir īpaša atsauce uz pušu tiesisko paļāvību.

50. grozījuma par sabiedriskās kārtības izņēmuma mehānismu sākumā ir ieviests jauns 1.a punkts, kura mērķis ir ar atsauces dokumentu uzskaitījumu precizēt tiesas atrašanās vietas valsts sabiedriskās kārtības jēdzienu. Lai gan dalībvalstu sabiedriskajām kārtībām, protams, ir kopīgi elementi, tomēr katrā dalībvalstī pastāv dažādas atšķirības. Līdz ar to Komisija nevar pieņemt šādu uzskaitījumu. Piedāvātais jaunais 1.b punkts attiecas uz jautājumu par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, kuru summas tiek uzskatītas par pārmērīgām, kā piemēram, noteikta veida brīdinājuma vai atlīdzināšanas izmaksas, uz kurām jau attiecas sākotnējā Komisijas priekšlikuma 24. panta īpašais noteikums. Ņemot vērā iespējamās redakcionālās izmaiņas, kuru mērķis ir precizēt, ka nodarīto zaudējumu atlīdzinājums nav ipso facto pārmērīgs, Komisija piekrīt, ka šis noteikums tiek minēts pantā par tiesas atrašanās vietas valsts sabiedrisko kārtību. Jaunā 1.c punkta mērķis ir noteikt, ka izslēgšanas klauzulu pēc pieprasījuma var piemērot puses. Taču tiesneša pienākums ir sekot līdzi tiesas atrašanās vietas valsts pamatvērtībām, un šis pienākums nevar tikt nodots pusēm, jo īpaši tāpēc, ka tās ne vienmēr pārstāv advokāts. Turklāt Regulā „Brisele I” paredzēta iespēja, ka tiesnesis var atteikties izpildīt citas dalībvalsts lēmumu, ja tas ir pretrunā ar tiesas atrašanās valsts sabiedrisko kārtību. Šo iemeslu dēļ Komisija nevar pieņemt piedāvāto 1.c punktu.

54. grozījumā Komisijai noteikts pienākums pēc regulas stāšanās spēkā iesniegt izpildes ziņojumu. Pat ja Komisija atzīst šāda ziņojuma lietderību, tā nevar piekrist visiem šajā grozījumā paredzētajiem nosacījumiem. Pirmkārt, paredzētais trīs gadu termiņš pēc regulas pieņemšanas nedod iespēju iegūt pietiekošu skaitu tiesas nolēmumu efektīvai šī instrumenta darbības novērtēšanai. Komisija piedāvā 5 gadu termiņu pēc instrumenta stāšanās spēkā, tāpat kā regulai „Brisele I”. Attiecībā uz šī ziņojuma saturu jautājums par tiesu piespriestajiem nodarīto zaudējumu atlīdzinājumiem, kā arī par Eiropas plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksa izstrādāšanu stipri pārsniedz likumu kolīzijas normas. Tāpat Komisija nevar pieņemt, ka šie jautājumi tiek izskatīti ziņojumā par šīs regulas piemērošanu. Turpretim Komisija piekrīt Parlamenta analīzei par nepieciešamību pārdomāt par lielāku saskaņotību ārvalstu tiesību piemērošanā dalībvalstu tiesās. Pat ja tā uzskata, ka šobrīd likumdošanas iniciatīva šajā jautājumā ir pāragra (skatīt 43. grozījumu), Komisija piekrīt domai par šī jautājuma padziļinātu analīzi izpildes ziņojumā.

3.4 Noraidītie grozījumi

Komisija nevar pieņemt 4., 9., 10., 15., un 16. grozījumu, jo tā noraida tiem atbilstošo 26., 30., 54. (3. punkts), 31. un 42. grozījumu.

6., 7., 8., 11. un 13 . grozījuma mērķis ir pielāgot apsvērumus vairāku īpašo noteikumu atcelšanai attiecībā uz noteiktiem īpašiem tiesību aizskārumiem, kas piedāvāts 27., 29. un 33. grozījumā. Tā kā Komisija nevar piekrist šo īpašo noteikumu atcelšanai (skatīt augstāk), līdz ar to tiek noraidīti atbilstošie labojumi apsvērumos. Tomēr savā ziņojumā Parlaments neizslēdz iespēju saglabāt īpašos noteikumus, ar nosacījumu ka tajos ietverta to darbības jomas definīcija, jo īpaši jautājumos par negodīgu komercpraksi un kaitējumu videi. Tādēļ grozītā priekšlikuma 12., 13. un 14. apsvērums turpmāk attiecas uz Kopienas sekundāriem tiesību aktiem, kas attiecas uz šiem jautājumiem. Turklāt tika izmainīta šo pantu juridiskā terminoloģija, lai to saskaņotu ar atvasinātajos tiesību aktos izmantoto. Ja Kopienas materiālās tiesības ļauj labāk saprast izmantotos jēdzienus, tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka, kvalificējot tiesību aizskārumus atbilstoši starptautiskajām privāttiesībām, šie jēdzieni var iegūt plašāku definīciju nekā tas ir Kopienas materiālajās tiesībās.

27. grozījuma mērķis ir atcelt īpašo noteikumu jautājumos par produktu drošumatbildību. Tāpat kā attiecībā uz citiem īpašiem tiesību aizskārumiem — skar konkurences traucējumus un kaitējumu videi — Komisija gluži pretēji uzskata, ka vispārējais noteikums nedod iespēju ar pietiekošu pārliecību noteikt piemērojamās tiesības. Kaitējuma vieta var izrādīties absolūti nejauša patēriņa preču lielās mobilitātes dēļ (piemēram, Nīderlandē ražots fēns, kas pieder Vācijas tūristam, kas atrodas ceļojumā Taizemē). Turklāt, tā kā šis jautājums bieži ir izlīguma objekts starp apdrošinātājiem, ir īpaši svarīgi izstrādāt skaidru un paredzamu noteikumu, kas atvieglotu šīs vienošanās. Līdz ar to Komisija nevar pieņemt piedāvāto svītrojumu.

29. grozījuma mērķis ir atcelt īpašo noteikumu attiecībā uz konkurences traucējumiem. Komisija nevar pieņemt šo grozījumu: sākotnējā priekšlikuma 5. panta mērķis nebija ieviest noteikumu, kas būtiski atšķirtos no vispārējā noteikuma, bet vienīgi precizēt kaitējuma rašanās vietu, tas ir precizējums, kas ne vienmēr šajā jautājumā ir vienkāršs. Tāpat mazliet labots grozītā priekšlikuma 7. pants, lai darītu skaidru, ka vienkārši tiek precizēta kaitējuma vieta. Turklāt, lai atbildētu uz Eiropas Parlamenta prasību par definīciju, Komisija izvēlējās grozītā priekšlikuma 7. pantā saglabāt terminoloģiju, kas izmantota 2005. gada 11. maija Direktīvā 2005/29. Tā rezultātā, gluži pretēji, uz tādām ārpuslīgumiskajām saistībām, kas rodas no konkurenci traucējošas komercprakses un pret kurām ievieš sankcijas atbilstīgi Līguma 81. un 82. pantam vai dalībvalstu līdzvērtīgiem noteikumiem, 7. pants neattiecas, līdz ar to tām tiek piemērots 5. panta vispārējais noteikums. Tomēr ar Zaļo grāmatu „ Rīcība kaitējuma atlīdzināšanai, ko radījusi Kopienas konkurences tiesību pārkāpšana ”, kuras publicēšana ir paredzēta 2005. gada decembrī, Komisija vēlas veidot diskusiju par piemērojamām tiesībām civiltiesiskās atbildības jautājumā, lai atlīdzinātu kaitējumu, ko radījusi konkurenci traucējoša komercprakse. Vadoties pēc saņemtajām atbildēm, Komisija atstāj iespēju koplēmuma procedūrā atbalstīt savādāku risinājumu.

57. grozījuma mērķis ir pēc būtības labot noteikumu, kas piemērojams privātās dzīves aizskaršanas jautājumos, īpaši ar preses starpniecību. Komisijai nav pieņemams šis grozījums, kas pārāk aizsargā izdevēju attiecībā pret iespējamo upuri apmelošanā ar preses starpniecību un kas neatbilst lielākajā daļā dalībvalstu spēkā esošajiem risinājumiem. Tā kā Padomes tekstu un Eiropas Parlamenta pirmajā lasījumā pieņemto tekstu nav iespējams saskaņot, Komisija uzskata, ka šajā strīdīgajā jautājumā vispieņemākais risinājums ir no tās grozītā priekšlikuma piemērošanas jomas izslēgt jebkādus preses likuma un līdzīgus pārkāpumus un sākotnējā priekšlikumā svītrot 6. pantu. Uz citiem privātās dzīves pārkāpumiem attieksies grozītā priekšlikuma 5. pants.

31. grozījuma mērķis ir ieviest jaunu īpašu noteikumu attiecībā uz zaudējumiem, ko rada nodarbināto tiesību uz streiku izmantošana. Kaut arī Komisija ņem vērā saistītos politiskos argumentus, tā nevar pieņemt šo grozījumu, jo piedāvātais noteikums ir pārāk stingrs.

32. grozījumā atgādināts, ka līdz īpaša noteikuma ieviešanai Kopienas līmenī attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem dalībvalstīm jāpiemēro 1971. gada Hāgas konvencija vai regulas „Roma II” vispārējie noteikumi. Tā kā nav izslēgts, ka grozītā priekšlikuma 26. pantā paredzētais izpildes ziņojums apstiprinās, ka regulas vispārējie noteikumi ir pietiekošs risinājums, Komisija pašlaik nevar uzņemties saistības par tiesību akta priekšlikumu nākotnē un līdz ar to noraida šo grozījumu. Šī grozījuma 2. punktā atkārtojas 26. grozījuma priekšlikums, kas saistīts ar jauna īpaša noteikuma ieviešanu attiecībā uz tādu radīto kaitējumu novērtēšanu, kuri radušies ceļu satiksmes negadījumā, un ko Komisija neatbalsta (skatīt augstāk, 26. grozījums).

33. grozījuma mērķis ir atcelt īpašo noteikumu jautājumos, kas skar apkārtējo vidi. Komisija šo grozījumu nevar pieņemt, jo piedāvātais noteikums atbilst „piesārņotājs maksā” principam, ko ir ieviesusi Komisija un kas jau ir spēkā vairākās dalībvalstīs. Turklāt šī balsojuma laikā plenārsesijā Zaļo grupa balsojumā atturējās.

41. grozījums no jauna attiecas uz zaudējumu izmaksu summas noteikšanu, uz kuru parasti (izņemot ceļa satiksmes negadījumus) attieksies lex fori . Komisija nevar pieņemt šo grozījumu. Tā kā cietušajiem šim jautājumam ir būtiska nozīme ne tikai jautājumos par ceļu satiksmes negadījumiem, bet arī citos, jo īpaši savainošanas gadījumos, regulas noteiktās normas ļauj rast taisnīgu risinājumu, kas ņem vērā gan cietušā, gan kaitējuma radītāja tiesisko paļāvību.

42. un 43. grozījums attiecas uz jautājumu par ārvalstu tiesību piemērošanu tiesā. Pirmajā grozījumā paredzēts, ka pusēm prasībā jānorāda, kādas ir to prasībai piemērojamās tiesības. Kaut arī Komisija atbalsta domu par tiesneša darba atvieglošanu, saskaroties ar starptautiskiem strīdiem, šo noteikumu īstenošana būs pārāk sarežģīta, jo ne visas puses zina viņu situācijā piemērojamās tiesības, jo īpaši, ja tās nepārstāv advokāts. Otrā grozījuma mērķis ir oficiāli atzīt noteikumu, kas dažās dalībvalstīs jau ir spēkā un saskaņā ar ko tiesai jānosaka piemērojamo ārvalstu tiesību būtība, tai pat laikā varot lūgt pušu palīdzību. Komisija uzskata, ka šobrīd vairums dalībvalstu nevarēs piemērot šādu noteikumu, jo nav izveidotas efektīvas struktūras, kas tiesnesim atvieglotu ārvalstu tiesību piemērošanu, un noraida šo grozījumu. Tomēr Komisija uzskata, ka tā ir interesanta viela pārdomām, kam jāpievērš īpaša uzmanība izpildes ziņojumā.

47. grozījums pārklājas ar 22. grozījumu, kuram Komisija dod priekšroku redakcionālu jautājumu dēļ. Līdz ar to 47. grozījums ir noraidīts.

4. SECINĀJUMS

Ņemot vērā EK Līguma 250. panta 2. punktu, Komisija groza savu priekšlikumu, kā norādīts turpmāk.

2003/0168 (COD)

Grozīts priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

PAR LIKUMIEM, KAS PIEMĒROJAMI ĀRPUSLĪGUMISKĀM SAISTĪBĀM (“ROMA II)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 61. panta c) punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu[4],

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[5],

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru[6],

tā kā:

(1) Eiropas Savienība ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tādēļ Kopienai īpaši jāveic pasākumi tiesu iestāžu sadarbībai civillietās ar pārrobežu elementiem, ciktāl tas nepieciešams labai iekšējā tirgus darbībai un kuras mērķis, cita starpā, ir veicināt dalībvalstīs spēkā esošo normu saderību likumu kolīzijas jautājumos.

(2) Lai efektīvi īstenotu Amsterdamas Līguma attiecīgos noteikumus, Tieslietu un iekšlietu Padome 1998. gada 3. decembrī pieņēma rīcības plānu, nosakot, ka juridiskā instrumenta izstrādāšana par likumiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, ir viens no tiem pasākumiem, kas jāīsteno divu gadu laikā pēc Amsterdamas Līguma[7] stāšanās spēkā.

(3) Eiropadome Tamperes tikšanās laikā 1999. gada 15. un 16. oktobrī[8] apstiprināja tiesu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu kā Eiropas tiesiskuma telpas veidošanas prioritāro rīcību. Programmā par savstarpēju atzīšanu[9] precizēts, ka pasākumi saistībā ar likumu kolīzijas normu saskaņošanu ir papildu pasākumi, lai atvieglotu šā principa īstenošanu.

(4) Labai iekšējā tirgus darbībai, lai veicinātu strīdu rezultātu paredzamību, tiesisko paļāvību un spriedumu brīvu apriti, nepieciešams, ka dalībvalstīs spēkā esošās normas likumu kolīzijas jautājumos nosaka vienu un to pašu valsts likumu, neatkarīgi no tiesas, kas šķir strīdu.

(5) Šīs regulas darbības joma un noteikumi , kurus Eiropas Kopienu Tiesa var neatkarīgi interpretēt , jānosaka tā, lai nodrošinātu atbilstību 2000. gada 22. decembra Regulai (EK) Nr. 44/2001[10] / EK par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Brisele I)[11] , 1980. gada Romas konvenciju[12][13] un Kopienas instrumentu, kas to aizvietos . Tāpat šī regula attiecas ne tikai uz rīcību jau notikuša zaudējuma atlīdzināšanai, bet tāpat uz rīcību, kuras mērķis ir paredzēt draudošos zaudējumus. Tāpat tā attiecas uz saistībām, kas balstītas uz absolūtās atbildības sistēmām.

(6) Vienīgi tādi vienoti noteikumi, kas piemērojami neatkarīgi no tā, kādi likumi tos nosaka, ļauj izvairīties no konkurences traucējumiem starp Kopienas prāvniekiem.

(7) Lex loci delicti commissi princips ir galvenais risinājums attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām gandrīz visās dalībvalstīs, taču principa praktiskā piemērošana ir atšķirīga, kad dažādi lietas elementi atrodas vairākās valstīs. Šāda situācija rada tiesisko nenoteiktību.

(7) Cenšanās panākt Kopienas tiesību aktu konsekvenci nosaka, ka šī regula neskar tādus noteikumus, kas attiecas uz piemērojamiem likumiem vai tos ietekmē, kuri ietverti līgumos, vai citos atvasināto tiesības aktu instrumentos, kas nav šī regula, piemēram, likumu kolīzijas normas īpašos jautājumos, Kopienas izcelsmes imperatīvās normas vai iekšējā tirgus tiesiskie pamatprincipi. Rezultātā šai regulai jāveicina iekšējā tirgus pareiza darbība un jo īpaši preču un pakalpojumu brīva aprite.

(8) Lai ņemtu vērā pušu vēlmes, tām jāvar izvēlēties ārpuslīgumiskajai saistībai piemērojamais likums. Tomēr šai izvēlei jāpiemēro zināmi nosacījumi, kā arī jāizslēdz patērētājiem un nodarbinātām personām iespēja izvēlēties piemērojamo likumu pirms kaitējumu radoša notikuma.

(9) Lex loci delicti commissi princips ir galvenais risinājums attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām gandrīz visās dalībvalstīs, taču principa praktiskā piemērošana ir atšķirīga, kad dažādi lietas elementi atrodas vairākās valstīs. Šāda situācija rada tiesisko nenoteiktību.

(810) Vienotam noteikumam jāuzlabo tiesas lēmumu paredzamība un jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp aizskārēja un aizskartā interesēm. Saistība ar valsti, kur noticis tiešais kaitējums ( lex loci delicti commissi ), rada taisnīgu līdzsvaru starp kaitējuma nodarītāja interesēm un aizskartā interesēm, kā arī atbilst mūsdienu apskatiem par civiltiesisko atbildību un absolūtās atbildības sistēmu attīstību.

(911) Jāparedz īpaši noteikumi īpašiem tiesību aizskārumiem, kad vispārīgais noteikums neļauj panākt samērīgu sabalansējumu līdzsvaru starp skartajām interesēm.

(1012) Attiecībā uz produktu drošumatbildību, kā tā noteikta īpaši 1985. gada 25. jūlija Direktīvā 374/1985/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem [14], vispārējai kolīzijas normai jāatbilst mērķiem par modernā augsto tehnoloģiju sabiedrībā esošo risku taisnīgu sadalījumu, patērētāju veselības aizsardzību, jauninājumu sekmēšanu, netraucētas konkurences nodrošināšanu un tirdzniecības veicināšanu. Saistība ar aizskartā pastāvīgās dzīvesvietas likumu apvienojumā ar paredzamības klauzulu ir līdzsvarots risinājums attiecībā uz šiem mērķiem.

(1113) Attiecībā uz negodīgu konkurenci negodīgu komercpraksi, kā tā noteikta īpaši 2005. gada 11. maija Direktīvā 29/2005/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem [15], kolīzijas vispārējai normai jāļauj aizsargāt konkurentus, patērētājus un plašu sabiedrību, un kā arī jā nodrošina tirgus ekonomikas pienācīga darbība. Saistība ar attiecīgā tirgus likumiem ļauj īstenot šos mērķus, izņemot īpašus gadījumus, kas attaisno citu likumu izmantošanu. Kaitējuma vietas, kas ir tirgus ietekmēšanas vieta, precizēšana īpašā pantā veicina tiesiskās paļāvības uzlabošanu .

(12) Ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas un Eiropas Padomes Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību noteikumus, kolīzijas normai ir jārod samērīgs līdzsvars attiecībā uz privātās dzīves un indivīda tiesību pārkāpumiem. To pamatprincipu ievērošana, ko dalībvalstīs piemēro preses brīvībai, jānodrošina ar īpašu drošības klauzulu.

(1314) Attiecībā uz draudu radīšanu videi Attiecībā uz kaitējumu videi, kā tas noteikts īpaši 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 35/2004/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu [16] , risinājums, kas aizskartajai personai dod izvēles iespēju, ir pilnībā pamatots saistībā ar Līguma 174. pantu , kurā ir paredzēts, ka jābūt augsta līmeņa aizsardzībai, pamatojoties uz piesardzības un preventīvas darbības principu, uz principu, ka kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un uz principu, ka piesārņotājs maksā pilnībā attaisno principa par labu aizskartajai personai izmantošanu.

(1415) Attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem ir jāsaglabā vispārēji atzītais lex loci protectionis princips. Šajā regulā termins "intelektuālā īpašuma tiesības" nozīmē autortiesības, blakustiesības, sui generis tiesības uz datubāzu aizsardzību un rūpnieciskās īpašumtiesības.

(1516) Ir jāizstrādā analogi īpaši noteikumi kaitējuma gadījumos ārpuslīgumiskajām saistībām, kas rodas no likumpārkāpuma, kas nav nepamatotas iedzīvošanās vai nepamatotas lietvedības gadījumos.

(16) Lai ievērotu pušu brīvību, tās var izvēlēties ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamos likumus. Īpaši jāaizsargā vājākās puses, šo izvēli pakļaujot noteiktiem nosacījumiem.

( 17 ) Sabiedrības interešu apsvērumi īpašos apstākļos attaisno to, ka dalībvalstu tiesas var izmantot sabiedriskās kārtības un imperatīvo normu mehānismus.

( 18 ) Cenšanās panākt samērīgu līdzsvaru starp pusēm nozīmē, ka līdz brīdim, kamēr tas ir piemēroti , jāņem vērā drošības un rīcības noteikumi, kas ir spēkā valstī, kurā izdarīts kaitējums, pat tad, ja ārpuslīgumisko saistību reglamentē cits likums.

(19) Cenšanās panākt Kopienas tiesību aktu konsekvenci nosaka, ka šī regula neskar tādus noteikumus, kas attiecas uz piemērojamiem likumiem vai tos ietekmē, kuri ietverti līgumos, vai citos atvasināto tiesības aktu instrumentos, kas nav šī regula, piemēram, likumu kolīzijas normas īpašos jautājumos, Kopienas izcelsmes imperatīvās normas, Kopienas sabiedriskās politikas izņēmumi vai iekšējā tirgus tiesiskie pamatprincipi. Turklāt šī regula nav domāta, lai radītu vai piemērošanas gadījumā iedarbinātu šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, īpaši preču un pakalpojumu brīvai kustībai.

(20 19 ) Starptautisko saistību ievērošana, ko dalībvalstis ir uzņēmušās, attaisno to, ka regula neattiecas uz konvencijām, kurās dalībvalst is ir P uses un kuras attiecas uz īpašiem jautājumiem. Lai nodrošinātu šajā jautājumā spēkā esošo noteikumu uztveramību, Komisija, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēs attiecīgās konvencijas.

(21 20 ) Tā kā paredzēto rīcības mērķi, proti, labāku tiesas spriedumu paredzamību, kam nepieciešami patiesi vienoti noteikumi, ko nosaka saistošs un tieši piemērojams Kopienas juridiskais instruments, dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt, jo tās nevar izdot vienotus noteikumus Kopienas līmenī, un tā kā šo mērķi var labāk īstenot Kopienas līmenī tā ietekmes uz visu Kopienu dēļ, Kopiena var veikt pasākumus saskaņā ar subsidaritātes principu, kas noteikts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā tas noteikts minētajā pantā, regula, kas nodrošina tiesisko paļāvību, tai pat laikā nepieprasot iekšējo materiālo tiesību saskaņošanu, nepārsniedz nepieciešamo šī mērķa sasniegšanai.

(22 21 ) [Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas par savu vēlmi piedalīties šīs regulas pieņemšanā un īstenošanā. Apvienotā Karaliste un Īrija saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, līdz ar to šī regula šīs divas dalībvalstis nesaista.]

(23 22 ) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, kura līdz ar to šai dalībvalstij nav saistoša,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I nodaļa – Darbības joma

1. pants – Materiālās darbības joma

1. Šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās likumu kolīzijas situācijās.

To nepiemēro nodokļu, muitas vai administratīvos jautājumos.

2. No šīs regulas darbības jomas ir izslēgtas:

a) ārpuslīgumiskās saistības, kuras izriet no ģimenes attiecībām vai līdzīgām attiecībām, tostarp kas rada līdzvērtīgu ietekmi, saskaņā ar likumiem, kas piemērojami šīm attiecībām, tostarp uzturēšanas saistības,

b) ārpuslīgumiskās saistības, kas izriet no laulāto mantiskajām attiecībām un mantošanas vai citi režīmi, kuri rada līdzvērtīgu ietekmi, saskaņā ar likumiem, kas piemērojami šīm attiecībām,

c) ārpuslīgumiskās saistības, kas izriet no vekseļiem, čekiem, parādzīmēm, kā arī no citiem tirgojamiem vērtspapīriem, ciktāl no šiem citiem instrumentiem izrietošās saistības veidojas ar apgrozījuma raksturu,

d) amatpersonu un dalībnieku kā tādu personīgā atbildība par sabiedrības vai firmas, vai citas korporatīvas vai nekorporatīvas organizācijas parādiem un to personu personīgā atbildība, kas ir atbildīgi par grāmatvedības dokumentu likumā noteikto auditēšanu; ārpuslīgumiskās saistības, īpaši sabiedroto, institūciju un tādu personu atbildība, kas atbildīgas par sabiedrības, asociācijas vai fiziskās personas grāmatvedības dokumentu obligāto revīziju veikšanu, ar noteikumu, ka tās ir pakļautas uzņēmējdarbības noteikumiem vai citiem īpašiem noteikumiem, kas piemērojami šīm personām,

e) ārpuslīgumiskās saistības, kas veidojas starp tresta rīkotājiem, pārvaldītājiem un labuma guvējiem, kuras ir veidojušās brīvprātīgi un tas ir apliecināts rakstiski ,

f) ārpuslīgumiskās saistības, kas rodas no kodolpostījumiem,

g) ārpuslīgumiskās saistības, kas izriet no valsts atbildības par rīcību īstenojot valsts varu ( acta iure imperii ),

h) privātās dzīves un personas tiesību aizskaršana, ko veic plašsaziņas līdzekļi,

i) procedūras un pierādījumi, neierobežojot 19. pantu.

3. Šajā regulā „dalībvalstis” ir visas dalībvalstis, izņemot [Apvienoto Karalisti, Īriju un] Dāniju.

2. pants – Vispārēja piemērošana Trešu valstu likumu piemērošana

Ar šo regulu noteiktie likumi jāpiemēro, pat ja tie nav dalībvalstu likumi.

3. pants – Saistība ar citiem Kopienas tiesību noteikumiem

1. Šī regula neskar to Eiropas Kopienu iestāžu tiesību aktu piemērošanu vai pieņemšanu, kuri:

a) īpašos jautājumos reglamentē kolīzijas normas saistībā ar ārpuslīgumiskām saistībām, vai

b) paredz normas, kuras piemēro neatkarīgi no valsts likuma, kas saskaņā ar šo regulu reglamentē attiecīgo ārpuslīgumisko saistību, vai

c) kavē tiesas atrašanās vietas valsts likuma vai šajā regulā noteiktā likuma normas, vai normu piemērošanu, vai

d) nosaka noteikumus, kas domāti, lai dotu ieguldījumu iekšējā tirgus pienācīgā darbībā ciktāl tos nevar piemērot savienojumā ar starptautisko privāto tiesību noteikumiem.

II nodaļa – Vienotās normas

1. IEDAļA LIKUMI, KAS PIEMēROJAMI āRPUSLīGUMISKāM SAISTīBāM, KAS RODAS NO TIESīBU AIZSKāRUMA IZVēLES BRīVīBA

3. pants – Vispārējais noteikums 4. pants – Izvēles brīvība

1. Puses ar vienošanos, kas noslēgta pēc strīda rašanās, var vienoties pakļaut ārpuslīgumiskās saistības likumam pēc viņu izvēles. Izvēlei ir jābūt skaidri izteiktai vai pietiekami skaidri paustai ar lietas apstākļiem. Tā nedrīkst ietekmēt trešu pušu tiesības.

2. Ja visas puses veic saimniecisko darbību, šī izvēle tāpat var būt atspoguļota brīvu vienošanos pirms noticis kaitējums.

3. Ja visi citi situācijas elementi kaitējuma rašanās brīdī atrodas citā valstī, nevis tajā, kuras likums ir izvēlēts, pušu izvēle neaizkavē to noteikumu piemērošanu, no kuriem valsts tiesību akti neļauj izvairīties ar vienošanos, turpmāk tekstā — „obligāti noteikumi”.

4. Ja visi citi situācijas elementi kaitējuma rašanās brīdī atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu trešas valsts likumu izvēle neaizkavē Kopienas tiesību noteikumu piemērošanu.

2. IEDAļA āRPUSLīGUMISKO SAISTīBU, KAS RODAS NO TIESīBU AIZSKāRUMA, VISPāRēJAIS NOTEIKUMS

5. pants – Vispārējais noteikums

1. Ja nav veikta izvēle 4. panta nozīmē , ārpuslīgumiskai saistībai piemērojamais likums ir tās valsts likums, kurā kaitējums ir radies vai varētu rasties, neatkarīgi no valsts, kurā notiek kaitējumu izraisošais notikums, un neatkarīgi no valsts vai valstīm, kurās rodas attiecīgā gadījuma netiešās sekas.

2. Tomēr, ja kaitējuma rašanās laikā gan aizskārēja, gan aizskartā pastāvīgā dzīvesvieta ir viena un tā pati valsts, ārpuslīgumisko saistību reglamentē attiecīgās valsts likums.

3. Neatkarīgi no 1. un 2. punkta, ja no visiem lietas apstākļiem ir skaidrs, ka ārpuslīgumiskā saistība acīmredzami ir ciešāk saistīta ar citu valsti, piemēro attiecīgās citas valsts likumu. Acīmredzami ciešāka saistība ar citu valsti jo īpaši var pamatoties uz iepriekš pastāvošām attiecībām starp pusēm, piemēram, līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo ārpuslīgumisko saistību. Lai izvērtētu acīmredzami ciešākas saistības ar citu valsti pastāvēšanu, jo īpaši var ņemt vērā pušu vēlmes par piemērojamo likumu.

3. IEDAļA NOTEIKUMI āRPUSLīGUMISKAJāM SAISTīBāM, KAS RODAS NO SPECIFISKIEM TIESīBU AIZSKāRUMIEM

4. 6 . pants – Produkta drošumatbildība

Neskarot 3. 5 . panta 2. un 3. punktu, likums, kas piemērojams ārpuslīgumiskai saistībai, kura rodas tāda kaitējuma vai kaitējuma riska dēļ, ko izraisījis defektīvs produkts, ir tās valsts likums, kurā aizskartais pastāvīgi dzīvo kaitējuma rašanās brīdī , izņemot, ja aizskārējs var pierādīt, ka produkts attiecīgajā valstī ir laists tirgū bez viņa piekrišanas, un tādā gadījumā piemērojamais likums ir tās valsts likums, kurā aizskārējs pastāvīgi dzīvo.

5. pants – Negodīga konkurence 7. pants - Negodīga komercprakse

1. Likums, kas piemērojams ārpuslīgumiskai saistībai, kura izriet no negodīgas konkurences darbības komercprakses , ir tās valsts noteikts 5. panta 1. punktā . Valsts, kurā kaitējums ir radies vai varētu rasties, ir tā , kurā konkurences attiecības vai patērētāju kopējās intereses ir vai varētu būt tieši un būtiski ietekmētas.

2. Ja negodīga konkurence ietekmē tikai kāda konkrēta konkurenta intereses, piemēro arī 3 5 . panta 2. un 3. punktu.

6. pants – Privātās dzīves un indivīda tiesību pārkāpumi

1. Likums, kas piemērojams ārpuslīgumiskai saistībai, kura izriet no privātās dzīves vai indivīda tiesību pārkāpuma, ir tiesas valsts likums, un ja 3. pantā noteiktā likuma piemērošana ir pretrunā ar tiesas valsts pamatprincipiem attiecībā uz vārda un informācijas brīvību.

2. Likums, kas piemērojams tiesībām uz atbildi vai līdzvērtīgiem pasākumiem, ir tās valsts likums, kur ir raidorganizācijas vai izdevēja pastāvīgā dzīvesvieta.

7. pants – Draudu radīšana videi 8. pants – Kaitējums videi

Likums, kas piemērojams ārpuslīgumiskai saistībai, kura izriet no draudu radīšanas kaitējuma videi vai kaitējuma, kas tā rezultātā radīts cilvēkiem vai īpašumam , ir likums, ko nosaka, piemērojot 3 5 . panta 1. punktu, izņemot, ja aizskartais izvēlas pamatot savu prasību ar tās valsts likumu, kurā noticis kaitējumu izraisošais notikums.

8. 9. pants - Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi

1. Piemērojamais likums ārpuslīgumiskajai saistībai, kas radusies intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma gadījumā, ir tās valsts likums, kurā aizsardzība tiek pieprasīta.

2. Ārpuslīgumiskās saistības gadījumā, kas radusies no vienoto Kopienas rūpniecisko īpašumtiesību aizskaršanas, piemēro attiecīgos Kopienas likumus. Attiecībā uz visiem jautājumiem, kas nav reglamentēti ar šo regulu, piemēro tās dalībvalsts likumu, kurā šīs tiesības ir aizskartas.

3. Neatkarīgi no 1., 2. un 4. iedaļas šis pants reglamentē visas ārpuslīgumiskās saistības, kas rodas no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem.

2.IEDAļA NOTEIKUMI, KAS PIEMēROJAMI ATTIECīBā UZ āRPUSLīGUMISKāM SAISTīBāM, KAS NAV RADUšāS NO TIESīBU AIZSKāRUMA

9. pants - Piemērojamā likuma noteikšana

4. IEDAļA ĪPAšIE NOTEIKUMI āRPUSLīGUMISKAJāM SAISTīBāM, KAS RODAS NO NEPAMATOTAS IEDZīVOšANāS UN NEPAMATOTAS LIETVEDīBAS

10. pants – Nepamatota iedzīvošanās

1. Ja ārpuslīgumiskā saistība, kas rodas no tiesību aizskāruma kas radusies no nepamatotas iedzīvošanās, tostarp nelikumīgi iegūtas summas , attiecas uz jau iepriekš pastāvošām attiecībām starp pusēm — tāda, kā līgums vai tiesību aizskārumi 2. un 3. iedaļas nozīmē , kas cieši saistīts ar ārpuslīgumiskām saistībām — to regulē ar likumu, kas regulē konkrētās attiecības.

2. Neierobežojot Kad piemērojamo likumu nevar noteikt, pamatojoties uz 1. punktu, un pusēm ir pastāvīgās dzīvesvietas vienā un tajā pašā valstī kaitējuma rašanās brīdī, rodoties notikumam, kas izraisa nepamatotu iedzīvošanos — ārpuslīgumiskajai saistībai piemērojamais likums ir šīs valsts likums

3. Neierobežojot Kad piemērojamo likumu nevar noteikt, pamatojoties uz 1. un 2. punktu, ārpuslīgumiskai saistībai piemērojamais likums ir tās valsts likums, kur iedzīvošanās ir notikusi būtībā radušies notikumi, kas izraisījuši nepamatotu iedzīvošanos .

4. Neierobežojot 1. un 2. punktu, piemērojamajam likumam attiecībā uz ārpuslīgumisku saistību, kas radusies nepamatotas lietvedības, ir jābūt tās valsts likumam, kas labuma guvējam ir pastāvīgā dzīvesvieta neatļautās darbības laikā. Tomēr, kad ārpuslīgumiska saistība, kas radusies no nepamatotas lietvedības, attiecas uz personas fizisko aizsardzību vai noteikta materiālā īpašuma aizsardzību- piemērojamajam likumam ir jābūt tās valsts likumam, kurā labuma guvējs vai īpašums atradās neatļautās darbības veikšanas laikā.

5. Neatkarīgi 1., 2., 3. un 4. punkta, kad no visiem lietas apstākļiem ir skaidrs, ka ārpuslīgumiskā saistība ir nepārprotami daudz ciešāk saistīta ar citu valsti, ir jāpiemēro šīs citas valsts likums.

6. Neatkarīgi no šā pantu, visām ārpuslīgumiskām saistībām intelektuālā īpašuma jomā ir jāpiemēro 8.pants.

4. Kad no visiem lietas apstākļiem ir skaidrs, ka ārpuslīgumiskā saistība, kas radusies no nepamatotu iedzīvošanās, ir nepārprotami daudz ciešāk saistīta ar citu valsti nekā norādīts 1., 2. vai 3. punktā — piemēro šīs citas valsts likumu.

11. pants – Nepamatota lietvedība

1. Ja ārpuslīgumiskā saistība, kas radusies no nepamatotas lietvedības, attiecas uz jau iepriekš pastāvošām attiecībām starp pusēm — tāda, kā līgums vai tiesību aizskārumi 2. un 3. iedaļas nozīmē, kas cieši saistīts ar ārpuslīgumisko saistību — to regulē ar likumu, kas regulē konkrētās attiecības.

2. Kad piemērojamo likumu nevar noteikt pamatojoties uz 1. punktu, un pusēm ir pastāvīgās dzīvesvietas vienā un tajā pašā valstī, rodoties kaitējumam, — ārpuslīgumiskajai saistībai piemērojamais likums ir šīs valsts likums.

3. Kad piemērojamo likumu nevar noteikt, pamatojoties uz 1. un 2. punktu, ārpuslīgumiskai saistībai, kas rodas no nepamatotas lietvedības, ārpuslīgumiskajai saistībai piemērojamais likums ir tās valsts likums, kurā darbojas pārvaldnieks.

4. Kad no visiem lietas apstākļiem ir skaidrs, ka ārpuslīgumiskā saistība, kas radusies no nepamatotas iedzīvošanās, ir nepārprotami daudz ciešāk saistītas ar citu valsti nekā norādīts 1., 2. vai 3. punktā - piemēro šīs citas valsts likumu.

3. IEDAļA ĀRPUSLīGUMISKO SAISTīBU, KAS RODAS NO TIESīBU AIZSKāRUMA UN CITA LIKUMPāRKāPUMA, VISPāRīGIE NOTEIKUMI

10. pants – Izvēles brīvība

1. Puses drīkst vienoties saskaņā ar vienošanos, kurā tās iesaistījās pēc viņu strīda izcelšanās, pakļauties tām ārpuslīguma saistībām par viņu izvēlēto likumu, uz kurām neattiecas 8.pants. Izvēlei ir jābūt paustai vai uzskatāmi parādītai ar lietas apstākļu pamatotu ticamību. Tas nedrīkst skart trešo pušu tiesības.

2. Ja visi citi situācijas elementi kaitējuma rašanās brīdī atrodas citā valstī, nevis tajā, kuras likums ir izvēlēts, pušu izvēle neaizkavē to noteikumu piemērošanu, no kuriem valsts tiesību akti neļauj izvairīties ar vienošanos.

3. Ja visi citi situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu trešas valsts likumu izvēle neaizkavē Kopienas tiesību noteikumu piemērošanu.

5. IEDAļA VISPāRīGIE NOTEIKUMI

11. 12 . pants – Ārpuslīgumiskajai saistībai piemērojamā likuma joma

Likumi, kas piemērojami ārpuslīgumiskajai saistībai saskaņā ar šīs regulas 3. 4 . līdz 10. 11 . pantu, jo īpaši reglamentē:

a) atbildības nosacījumus un jomu, tostarp to personu noteikšanu, kuras ir atbildīgas par darbībām, ko tās veikušas,

b) atbrīvojumus no atbildības, kā arī jebkurus ierobežojumus un jebkādu atbildības dalīšanu,

c) tādu zaudējumu esamību un veidus, kuri var būt jāatlīdzina,

d) tādus pasākumus, ko tiesnesis var veikt tiesas varas robežās, kas tam piešķirta ar procedūras noteikumiem un kas nodrošinātu kaitējuma novēršanu, pārtraukšanu vai tā atlīdzināšanu,

e) kaitējuma novērtēšanu, ciktāl to reglamentē tiesību normas,

f) tiesību uz atlīdzinājumu tālāk nodošanu, īpaši cesijas vai mantošanas ceļā ,

g) personas, kurām ir tiesības uz atlīdzinājumu par kaitējumu, ko tās pašas ir pārcietušas,

h) atbildību par citas personas rīcību,

i) dažāda veida saistību pārtraukšanu, kā arī prasības un ierobežojumus termiņa izbeigšanās dēļ, tostarp termiņa sākums, pārtraukšana un apturēšana.

12. 13 . pants – Imperatīvas tiesību normas

2.1. Šīs regulas noteikumi neierobežo tiesas valsts tiesību normu piemērošanu gadījumā, kad tās ir imperatīvas, neatkarīgi no ārpuslīgumiskai saistībai piemērojamā likuma.

1.2. Kad saskaņā ar šo regulu ir piemērojams kādas noteiktas valsts likums, var atzīt citas valsts, ar kuru situācija ir cieši saistīta, imperatīvās tiesību normas, ja un ciktāl saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām šādas normas ir jāpiemēro neatkarīgi no ārpuslīgumiskai saistībai piemērojamajā likuma. Apsverot jautājumu par attiecīgo imperatīvo normu atzīšanu, ņem vērā to raksturu un mērķi, kā arī to piemērošanas vai nepiemērošanas sekas.

13. 14 . pants - Drošības un rīcības noteikumi

Neatkarīgi no piemērojamā likuma, nosakot atbildību, ņem vērā, faktiski un ciktāl tas ir pieņemami , drošības un rīcības noteikumus, kas bijuši spēkā kaitējumu izraisošā notikuma vietā un laikā.

14. 15 . pants - Tieša prasība pret aizskārēja apdrošinātāju

Aizskart ā s personas tiesības var iesniegt tiešu prasību pret aizskārēja apdrošinātāju, ja šāda rīcība ir noteikta paredzēta ārpuslīgumiskai saistībai piemērojamā likumā vai , ja aizskartā persona nav izvēlējusies savu prasību balstīt apdrošināšanas līgumam piemērojamā likumā.

15. 16 . pants – Likumīga subrogācija un vairāki zaudējumu nodarītāji

1. Gadījumā, ja saskaņā ar ārpuslīgumisku saistību personai („kreditoram”) ir tiesības attiecībā pret citu personu („parādnieku”) un trešajai personai ir pienākums apmierināt kreditoru, vai tā ir apmierinājusi kreditoru attiecīgās saistības izpildē, likums, kas piemērojams trešās personas pienākumam apmierināt kreditoru, nosaka, vai attiecīgā trešā persona ir tiesīga izmantot pret parādnieku tās tiesības, kuras kreditoram bija attiecībā pret parādnieku saskaņā ar viņu attiecības reglamentējošu likumu, pilnā apmērā vai ierobežotā apmērā.

2. Tas pats attiecas uz gadījumu, kad vairākām personām ir viens un tas pats pienākums un viena no tām kreditoru ir apmierinājusi.

Ja trešai pusei, piemēram, apdrošinātājam, ir jāapmierina kreditora ārpuslīgumiskā saistība, tad trešas puses tiesības pārņemt ārpuslīgumisko saistību ar debitoru reglamentē ar likumu, kas piemērojams šīs trešas puses saistībai apmierināt prasību, piemēram, apdrošināšanas līgumam.

16. 17 . pants – Vairāki zaudējumu nodarītāji

Ja kreditoram ir prasības pret vairākiem debitoriem, kas ir savstarpēji atbildīgi, un ja kāds no debitoriem jau ir nokārtojis saistības, šī debitora tiesības vērsties ar prasību pret citiem debitoriem reglamentē likums, kuru piemēro šī debitora saistībai ar kreditoru.

18. pants - Forma

Vienpusējs juridisks akts attiecībā uz ārpuslīgumisku saistību ir formāli derīgs, ja tas atbilst likuma formālajām prasībām, kas regulē attiecīgo ārpuslīgumisko saistību vai tās valsts likumam, kurā šī rīcība ir notikusi.

17. 19 . pants - Pierādījums

1. Likums, kas regulē ārpuslīgumisko saistību saskaņā ar šo regulu, tiek piemērots, ciktāl ārpuslīgumisko saistību jautājumā tas sastāda legālu prezumpciju vai sadala pierādīšanas pienākumus.

2. Tiesību aktus var pierādīt ar visa veida pierādījumiem, ko atļauj tiesas valsts likums vai viens no 16. 18 . pantā minētajiem likumiem saskaņā ar kuru tiesību akts ir derīgs formas ziņā, ciktāl pierādījumu saskaņā ar šo veidu var izskatīt tiesā.

III nodaļa – Citi noteikumi

18. pants – Kādas valsts teritorijas piemērošana

Šajā regulā kādas valsts teritorijai pielīdzina:

a) iekārtas un citu aprīkojumu dabas resursu izpētei un izmantošanai jūras gultnes tajā daļā, uz vai zem tās daļas, kas atrodas ārpus valsts teritoriālajiem ūdeņiem, ja attiecīgajai valstij saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir suverēnas tiesības tur pētīt un izmantot dabas resursus;

b) kuģi, kurš atrodas tāljūrā un kurš ir reģistrēts attiecīgajā valstī vai uz kura ir kuģa sertifikāts vai pielīdzināms dokuments, kas izdots attiecīgajā valstī vai tās vārdā, vai arī kurš pieder attiecīgās valsts valstspiederīgajam, ja tas nav reģistrēts attiecīgajā valstī vai uz tā nav kuģa sertifikāta vai pielīdzināma dokumenta;

c) gaisa kuģi, kas atrodas gaisa telpā un kas ir reģistrēts attiecīgajā valstī vai tās vārdā, vai arī iekļauts tās valstiskās piederības reģistrā, vai kas pieder attiecīgās valsts valstspiederīgajam, ja tas nav reģistrēts vai iekļauts valstiskās piederības reģistrā.

19. 20 . pants – Pastāvīgās dzīvesvietas piemērošana

1. Sabiedrības, asociācijas vai fiziskas personas galvenā uzņēmējdarbības vieta atrodas pastāvīgajā dzīvesvietā. Tomēr, ja kaitējumu izraisošais notikums ir noticis vai pārciests filiālē, aģentūrā vai citā uzņēmējdarbības vietā, šī uzņēmējdarbības vieta uzskatāma par pastāvīgo dzīvesvietu.

2. Ja saistību izraisošais notikums noticis vai kaitējums radies fiziskas personas uzņēmējdarbības laikā, par fiziskās personas pastāvīgo dzīvesvietu uzskata tās galveno darbības vietu.

3. Šīs regulas 6. panta 2. punkta vajadzībām par raidorganizācijas pastāvīgo dzīvesvietu uzskata tās darbības vietu saskaņā ar Padomes Direktīvu 89/552/EEK.

20. 21 . pants – Tiesību normu nepiemērojamība

Kad šī regula nosaka valsts likuma piemērošanu, ar to domāti šajā valstī spēkā esošie tiesību akti, izņemot starptautiskās privātās tiesības.

21. 22 . pants – Valstis, kurās nav vienotas tiesību sistēmas

1. Ja valstī ir vairākas teritoriālās vienības ar atšķirīgiem noteikumiem ārpuslīgumisko saistību jomā, katra teritoriālā vienība, saskaņā ar šo regulu nosakot piemērojamo likumu, tiek uzskatīta kā valsts.

2. Valstīs, kurās dažādām teritoriālām vienībām ir atšķirīgi noteikumi ārpuslīgumisko saistību jomā, šī regula nav jāpiemēro likumu kolīzijai vienīgi starp šīm teritoriālām vienībām.

22. 23 . pants - Tiesas atrašanās vietas valsts sabiedriskā kārtība

Šajā regulā norādītā kāda likuma piemērošanu var atteikt tikai tad, ja šāda piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar tiesas atrašanās vietas valsts sabiedrisko kārtību. Par piemērošanu, kas ir nesaderīga ar tiesas atrašanās vietas valsts sabiedrisko kārtību, šīs regulas nozīmē var īpaši uzskatīt likumu, kas radīs nekompensējošas kaitējuma izmaksas ar pārmērīgu summu.

23. 24 . pants – Saistība ar citiem Kopienas likuma noteikumiem starptautiskām konvencijām

1. Šī regula neskar to noteikumu piemērošanu, kas ietverti Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos vai Eiropas Kopienu institūciju lēmumos un kuri: Šī regula neskar to daudzpusējo starptautisko konvenciju piemērošanu, kuru Puses dalībvalstis ir šīs regulas pieņemšanas laikā un kurās saistībā ar īpašiem jautājumiem ir noteiktas kolīziju normas attiecībā uz ārpuslīgumiskajām saistībām, un par kurām Komisija ir informēta saskaņā ar 25. pantu.

- īpašos jautājumos reglamentē kolīzijas normas saistībā ar ārpuslīgumiskām saistībām, vai

- paredz normas, kuras piemēro neatkarīgi no valsts likuma, kas saskaņā ar šo regulu reglamentē attiecīgo ārpuslīgumisko saistību, vai

- novērš tiesas valsts likuma vai šajā regulā norādītā likuma noteikuma vai noteikumu piemērošanu.

2. Šī regula neskar to Kopienas instrumentu piemērošanu, kas attiecas uz īpašiem jautājumiem un jomām, ko saskaņo šie instrumenti, kuri pakļauj pakalpojumu vai preču piegādi tās dalībvalsts teritorijas likumiem, kurā pakalpojuma sniedzējs ir dibināts, un kuri vienīgi noteiktos apstākļos, ja piemērojams, pieļauj pakalpojumu vai preču brīvas aprites ierobežojumus.

24. pants - Nekompensējamie zaudējumi

Tāda šajā regulā norādīta likuma noteikuma piemērošana, kas rada nekompensējamu zaudējumu, tādu kā brīdinājuma vai atlīdzināšanas izmaksas, ir uzskatāma par pretrunīgu Kopienas sabiedriskajai politikai.

25. pants – Saistība ar starptautiskām konvencijām

Šī regula neskar to starptautisko konvenciju piemērošanu, kuru Puses dalībvalstis ir šīs regulas pieņemšanas laikā un kurās saistībā ar īpašiem jautājumiem ir noteiktas kolīziju normas attiecībā uz ārpuslīgumiskajām saistībām.

2. Tomēr, ja visi atbilstošie situācijas elementi kaitējuma rašanās brīdī atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, šī regula gūst virsroku pār šādām konvencijām:

- Hāgas 1971. gada 4. maija konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem,

- Hāgas 1973. gada 2. oktobra konvencija par likumu, kas piemērojams par produkta drošumatbildību.

IV nodaļa - Nobeiguma noteikumi

25 . pants – Konvenciju saraksts, kas minēts 24 . pantā

1. Dalībvalstis ne vēlāk kā 2004. gada 30. jūnijā … informē Komisiju par 25. pantā minēto konvenciju sarakstu. Pēc minētā datuma dalībvalstis paziņo Komisijai par šādu konvenciju denonsēšanu.

2. Komisija 1. punktā minēto konvenciju sarakstu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī sešu mēnešu laikā pēc šī pilnīga saraksta saņemšanas.

26 . pants – Izpildes ziņojums

Ne vēlāk kā piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā, Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs regulas piemērošanu. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno regulas grozījumu priekšlikumus.

Sagatavojot šo ziņojumu, Komisija pievērš īpašu uzmanību veidam, kādā ārvalstu tiesības tiek praktiski aplūkotas dažādās dalībvalstu jurisdikcijās. Vajadzības gadījumā ziņojumā iekļauj ieteikumus saistībā uz vēlamo kopējo pieeju attiecībā uz ārvalstu tiesību piemērošanu.

Tajā arī izvērtēts, vai jāierosina Kopienas tiesību akti, kas apskata likumus, kuri piemērojami ceļu satiksmes negadījumiem.

27 . pants – Stāšanās spēkā un piemērošana laikā

Šī regula stājas spēkā 2005. gada 1. janvārī … .

Tā piemērojama ārpuslīgumiskām saistībām, kas rodas pēc tās stāšanās spēkā.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

Briselē, […]

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

[1] KOM (2003) 427 galīgais – 2003/0168 (COD) ; OV vēl nav publicēts.

[2] OV C 241, 28.9.2004., 1. lpp.

[3] A6-0211/2005.

[4] OV C, lpp. OV vēl nav publicēts.

[5] OV C 241 , 28.9.2004 ., 1 . lpp.

[6] Eiropas Parlamenta […] (OV C [..], [..] 2005. gada 6. jūlija atzinums.

[7] Padomes un Komisijas rīcības plāns par to, kā vislabāk ieviest Amsterdamas Līguma noteikumus par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, OV C 19, 23.1.1999., 1. lpp.

[8] Prezidentūras 1999. gada 16. oktobra secinājumi, 28. līdz 39. punkts.

[9] OV C 12, 15.1.2001., 1. lpp.

[10] OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

[11] OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

[12] Konvencijas tekstu, kas grozīts ar dažādām pievienošanās konvencijām, deklarācijām un pievienotiem protokoliem, skatīt tās konsolidētajā versijā, kas publicēta OV C 27, 26.1.1998., 34. lpp.

[13] Konvencijas tekstu, kas grozīts ar dažādām pievienošanās konvencijām, deklarācijām un pievienotiem protokoliem, skatīt tās konsolidētajā versijā, kas publicēta OV C 27, 26.1.1998., 34. lpp.

[14] OV L 210, 7.8.1985., kura grozījumi izdarīti ar 1999. gada 10. maija Direktīvu 34/1999/EK, OV L 141, 4.6.1999., 20. lpp.

[15] OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.

[16] OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.