29.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/40

1.1

atzīmē to, ka Lisabonas stratēģijas ietvaros Eiropa ir atzinusi mūžizglītību par vienu no personiskās un profesionālās izaugsmes pamatelementiem. Izglītībai un apmācībai ir jābūt izšķirošai nozīmei ne tikai sagatavošanās karjerai posmā, bet visas profesionālās dzīves garumā arī tādās jomās, kā tehnoloģiskās inovācijas un konkurētspēja ar mērķi radīt darba vietas un sagatavot personas, kas strādās šajās darba vietās;

1.2

uzsver, ka izglītošanās ir efektīvāka, ja to iecer un realizē kā aktīvu meklējumu procesu, nevis tikai kā pasīvu mācību vielas apguvi. Arī šodien pieaugušajiem domātie izglītības pasākumi izrādās efektīvāki, ja to radītā izaugsme ļauj attīstīt mūsdienu sabiedrībai nepieciešamas spējas un zināšanas, lai ieinteresētajām personām gan kā indivīdiem, gan kā pilsoņiem ļautu apzināti veidot savu nostāju un profesionālo karjeru. Dalībai izglītības pasākumos maksimālā atdeve ir tikai tad, ja ieinteresētā persona pati aktīvi plāno savu karjeru un personisko dzīvi un tādējādi veicina gan savu izaugsmi, gan sabiedrības attīstību;

1.3

uzsver, ka izglītības, profesionālās apmācības un darba pieredze ārvalstī ir uzskatāma par īpašu pamudinājumu domāt par saviem personīgajiem zināšanu apguves procesiem un stratēģijām un ka, pielāgojot un piemērojot savas iemaņas citai videi, šāda pieredze palīdz precizēt attiecīgās personas intelektuālo resursu pārvaldi un attīsta un nostiprina viņas patstāvību un komunikācijas spējas;

1.4

apstiprina to, ka arodmācības vai darbs citā valstī, ja vien to pienācīgi sagatavo, orientē un atbalsta, ir daudz nozīmīgāks par arodmācību sekmīgu pabeigšanu, un tam ir daudz plašāks profils. Ja mēs ar kultūru saprotam ne tikai zināšanu kopumu, bet gan kādas konkrētas personu grupas rīcības, vērtību un lietderīgu zināšanu veselumu, tad pieredze ārzemēs ir labākais pamats īstenas Eiropas Savienības kultūras veidošanai;

1.5

atzīmē, ka, ņemot vērā to, ka darbs un apmācība nodrošina ideālu vidi kultūras atšķirību salīdzināšanai un pretstatīšanai, priekšnoteikums dažādu situāciju starpkultūru izpratnei ir gatavība apmaiņai un empātijai. Cieņa pret darbu un mācībām, organizācijas formu dažādība un elastīgums un attiecības starp cilvēkiem ļauj pārvarēt aizspriedumus un vispārinājumus;

1.6

uzskata, ka mobilitātes pieredzes kvalitātes uzlabošana rada nepieciešamos priekšnoteikumus, lai pilnībā atzītu indivīdu lomu zināšanu un kvalifikācijas līmeņa celšanā izcelsmes valstī un uzturēšanās valsts bagātināšanā ar jaunām zināšanām, kultūras stimuliem, tradīcijām un valodu zināšanām;

1.7

pozitīvi uztver Komisijas priekšlikumu, kas, piedāvājot modeli, kurā galvenā vieta ir ierādīta ieinteresētajam indivīdam, atbilstoši augstākminētajiem apsvērumiem veicina Eiropas izglītības vispārējā līmeņa celšanos un nodrošina to, ka iespējai izglītoties ir vislielākā atdeve un ietekme gan uz indivīdu, gan uz visu sabiedrību;

1.8

uzsver to, ka būtu jāpastāv atbilstībai starp nozīmi, kādu cilvēki piešķir savai apmaiņas pieredzei, un nozīmi, kādu uzturēšanās un izcelsmes valsts savukārt piešķir individuālajai pieredzei, kā arī visam mobilitātes programmu kopumam. Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartā esošie ieteikumi norāda uz nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, lai dalībnieki gūtu pozitīvu pieredzi gan uzturēšanās valstī, gan izcelsmes valstī pēc viņu atgriešanās tajā. Tā kā mobilitātes programmas ir jākoordinē un jāpārvalda vietējā un reģionālajā līmenī, minētajam modelim varēs pievērst lielāku uzmanību;

1.9

uzskata, ka tieši pašvaldību vai vietējo un reģionālo iestāžu līmenī ir iespējams nodrošināt adekvātu un visaptverošu informāciju, mudināt indivīdus izmantot iespēju uzturēties ārvalstīs izglītības ieguves nolūkā un šādu iespēju iekļaut savos profesionālās attīstības projektos, kā arī pielāgot iegūtās iemaņas darba videi izcelsmes valstī. Vietējai administrācijai tādēļ var būt liela nozīme mobilitātes programmu kvalitātes un efektivitātes noteikšanā;

1.10

konstatē, ka reģionālās un vietējās pašvaldības vislabāk spēj veikt visiem iedzīvotājiem un jo īpaši jauniešiem paredzētus informēšanas pasākumus attiecībā uz mobilitātes piedāvātajām iespējām kultūras un profesionālās attīstības ziņā. Mobilitāte ļauj pārvarēt ne tikai ekonomiskos šķēršļus indivīda pilnveidei profesionālā ziņā, bet arī kultūras šķēršļus;

1.11

turklāt uzskata, ka dalībniekiem jābūt nodrošinātai ne tikai atbilstošai lingvistiskai, izglītojošai un praktiskai sagatavošanai, bet jāsaņem arī mērķtiecīgs atbalsts, lai viņiem palīdzēt izstrādāt pašiem savas kultūras un profesionālās attīstības projektu. Eiropas profesionālās mobilitātes programmām šobrīd kā jebkad agrāk jābūt pilnībā orientētām uz indivīdu un tās ir uzskatāmas par līdzekli, kas ieviešams darba tirgū. Šajā sakarā pēc mācību beigšanas jāsniedz palīdzība, lai iegūtās iemaņas pielāgotu attiecīgajai darba vietai, vēl jo vairāk izmantojot esošos instrumentus, kas paredzēti iegūto iemaņu atzīšanai un veicināšanai (piemēram, tādu kā “Europass Mobilitāte”);

1.12

atbalsta viedokli, ka paralēli koordinācijas un kontaktu ar uzturēšanās valstu organizācijām funkcijai, kas nodrošina loģistikas un uzraudzības kvalitāti, ir būtiski nodrošināt arī visaptverošu mobilitātes pieredzes ietekmes uz visiem iedzīvotājiem, uz izglītības un ražošanas sistēmām kontroli un novērtēšanu. Tādēļ būtiski svarīgi ir radīt sinerģiju starp uzņēmumiem, izglītības iestādēm, skolām un universitātēm, lai minētās struktūras savā attiecīgajā līmenī izmantotu dalībnieku formāli un neformāli iegūtās speciālās zināšanas;

1.13

uzsver to, ka EIROPAS MOBILITĀTES KVALITĀTES HARTAS īstenošana dod iespēju dažādu dalībvalstu vietējo pašvaldību un specializēto dienestu zināšanu apmaiņai un grupu sanāksmēm domu apmaiņai, lai varētu noteikt kopīgu darbības modeli. Minēto procesu rezultātā neapšaubāmi radīsies konstruktīvi projekti visdažādākajās jomās — no teritoriju ekonomiskās attīstības līdz mācībām un darba ņēmēju apmaiņai —, tādējādi radot jaunas, uz uzticību un sadarbību balstītas attiecības, kuras būs savstarpējās atzīšanas pamats.