25.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 294/1

1.1

Iekšējā tirgus noteikumu vienkāršošanas (SLIM) kontekstā darba grupa uzņēmējdarbības tiesībās 1999. gada septembrī izdeva ziņojumu par Pirmās un Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas vienkāršošanu. Savā ziņojumā “Par moderniem reglamentējošiem noteikumiem uzņēmējdarbības tiesībās Eiropā” (2002. gada novembrī) Augsta līmeņa uzņēmējdarbības tiesību ekspertu grupa norādīja, ka vairumu SLIM grupas priekšlikumu ir vērts iestrādāt direktīvā.

1.2

Ar izskatāmo direktīvas projektu ir paredzēts vienkāršot noteiktus aspektus Otrajā direktīvā, ar ko pašlaik ir izvirzītas šādas prasības:

2.1

Direktīvas projekts pamatojas uz apsvērumu, ka Otrās direktīvas vienkāršošana būtiski sekmētu uzņēmējdarbības efektivitāti un konkurētspēju, nemazinot akcionāriem un kreditoriem paredzēto aizsardzību.

2.2

Ņemot vērā iepriekš minēto, direktīvas projektā paredzētās normas ir tieši vai netieši vērstas uz:

2.3

Lai novērstu tirgus izkropļojumus, dalībvalstīm šīs direktīvas piemērošanā ir jāņem vērā Direktīvu 2003/6/EK un 2004/72/EK noteikumi attiecībā uz vispārpieņemto tirgus praksi un pasākumu kompleksu pārredzamības nodrošināšanai attiecībā uz pārvaldes institūcijām.

3.1

Komiteja atbalsta direktīvas projektā ietvertos mērķus un, kopumā, līdzekļus, ar kuriem Komisija plāno minētos mērķus sasniegt. Tomēr ir jāievēro atšķirība starp faktisku vienkāršošanu, kas nemaina esošo noteikumu interpretāciju vai piemērošanas jomu, un modificējošu vienkāršošanu, kas, atceļot noteiktas procedūras, kuras sākotnēji bija paredzētas trešo pušu, tirgus vai pašu uzņēmējsabiedrību aizsardzībai, var radīt kā būtiskas, tā arī sekundāras izmaiņas iepriekšējās direktīvās paredzētajos aizsardzības mehānismos.

3.2

Modificējošā vienkāršošana pati par sevi nav nekas slikts, ja tā parāda savu lietderību normatīvo aktu pielāgošanā reālajam stāvoklim tirgū un uzņēmējdarbības vidē. To īstenojot, Komisija tomēr nevar pārsniegt savu uzdevumu, kas nozīmē nevis modernizēt, bet gan vienkāršot spēkā esošos tiesību aktus. Citiem vārdiem, vienkāršošana ir pieņemama tad, ja tā acīmredzami palīdz vienkāršot uzņēmējdarbības pārvaldi, veicinot uzņēmējsabiedrību konkurētspēju un samazinot izmaksas; tā nav pieņemama, ja tā samazina trešo pušu, īpaši mazākuma akcionāru vai kreditoru tiesības. Komiteja vērš Parlamenta un Padomes uzmanību uz minēto aspektu, kas ir ļoti svarīgs, lai sabiedrībā neradītu iespaidu, ka vienkāršošanas process tiek izmantots pavisam citu, ar vienkāršošanu nesaistītu mērķu sasniegšanai. Tieši šāda ir EESK paredzētā ieguldījuma virzība, izsakot piezīmes vienīgi par tiem aspektiem, kam jāpievērš uzmanība, ar to saprotot, ka šeit neminētie aspekti ir guvuši Komitejas atbalstu.

4.1

Direktīvas 10.a panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var nepiemērot Direktīvas 77/91/EEK 10. panta 1., 2. un 3. punktā ietvertās aizsargnormas attiecībā uz jauniem ieguldījumiem, kas nav naudas ieguldījumi: praksē — tad, ja ieguldījums sastāv no kotētiem vērtspapīriem. Šādā gadījumā eksperta apliecinājumu var aizstāt ar novērtējumu, ko veic, pamatojoties uz vidējo svērto cenu iepriekšējo triju mēnešu laikā.

4.1.1

Komiteja atbalsta iepriekš minēto, vienlaikus atzīmējot, ka aprēķins, pamatojoties uz vidējo svērto cenu iepriekšējo triju mēnešu laikā, balstās uz agrākajām vērtībām, kurās netiek atspoguļotas nākotnes perspektīvas; cenas var pieaugt, taču tās var arī pazemināties. Minētais noteikums jāpaplašina, lai vidējo svērto cenu varētu traktēt kā maksimumu, dodot lēmējinstitūcijām iespēju piemērot atšķirīgu vērtību, norādot tās pamatojumu.

4.1.2

Ar 1. punktu piešķirtos atvieglojumus vajadzētu ieviest visā ES. Ja tos atstāj dalībvalstu kompetencē, pastāv risks, ka vēlamais ierobežojumu atcelšanas efekts dažās valstīs izpaliek.

4.2

Saskaņā ar 10.a panta 2. punktu dalībvalstis var arī nepiemērot iepriekš minētos aizsargnoteikumus gadījumos, kad jauni kapitāla ieguldījumi netiek veikti kotējamu vērtspapīru formā (nekotējami vērtspapīri, nekustamais īpašums u.c.). Šādos gadījumos vērtējums tomēr jāveic neatkarīgam ekspertam, kuram ir “atbilstoša izglītība un pieredze” attiecīgajā jomā.

4.2.1

Pēc Komitejas domām a) apakšpunkts, kas skar ekspertus, ir jāsvītro, jo jēdzieni “atbilstoša izglītība un pieredze” ir pārāk nekonkrēti. Direktīvas mērķa sasniegšanai ir pietiekami, ja runa ir par atzītu, neatkarīgu ekspertu.

4.2.1.1

2 b) punktā saistībā ar laika periodu aktīvu novērtēšanai, 3 mēnešu termiņš būtu jāpagarina līdz vismaz 6 mēnešiem.

4.2.2

Otrā piezīme attiecas uz tā paša panta c) apakšpunktu, kurā paredzēts, ka ekspertam novērtēšana jāveic “saskaņā ar dalībvalstī vispārpieņemtiem vērtēšanas standartiem un principiem”. EESK ierosina skaidri norādīt vērtēšanas noteikumus, kuri ir atzīti saskaņā ar likumu vai citiem normatīvajiem aktiem.

4.2.3

3. punktā ir paredzēta iespēja nepielietot novērtēšanas noteikumus, ja aktīvi ir ieguldīti kā atlīdzība bezskaidrā naudā, kuru vērtību veido iepriekšējā gada konti. Ir jāpaskaidro jēdziens “individuālie aktīvi”. Nav skaidrs vai ir runa par bilances vērtību.

4.3

Direktīvas 10.b panta 2. punktā ir paredzēts, ka “katra dalībvalsts nozīmē neatkarīgu administratīvu vai tiesu iestādi, kas atbild par tādu ieguldījumu, kas nav nauda, likumības pārbaudi”. Tikai attiecībā uz redakcionālo formulējumu EESK vēlas atzīmēt, ka tiesu iestāde jebkurā gadījumā ir neatkarīga, un ierosina attiecīgi nedaudz mainīt teksta redakciju. Vēl būtiskāk ir tas, ka direktīvas tekstā šādas iestādes ir minētas vairākkārt, katrreiz ar norādi uz citādām funkcijām, taču nekur nav precīzi definētas to funkcijas vai uzdevumu uzskaitījums.

4.3.1

Katrai dalībvalstij ir administratīvas un tiesu iestādes ar notariālām, atļauju piešķiršanas vai regulējošām funkcijām, un būtu pienācis laiks skaidrības labad attiecībā uz dalībvalstīm noteikt vienotu institūciju (kā “vienas pieturas aģentūra” saskaņā ar “pakalpojumu” direktīvu), kuras kompetencē būtu uzņēmējsabiedrību regulēšana un kontrole. Tas būtu reāls solis uz priekšu ne vien vienkāršošanas, bet arī, pirmām kārtām, vienotā tirgus izveides virzienā.

4.4

Direktīvas 19. panta 1. punktā ir paredzēts, ka valstīs, kurās sabiedrībām ir atļauts iegādāties savas pašu akcijas, atļauju piešķir kopsapulce uz laika posmu, kurš nav ilgāks par pieciem gadiem. EESK uzskata, ka minētais termiņš ir pārāk ilgs. Tirgus un uzņēmējsabiedrības stāvoklis var radikāli mainīties, liekot lēmējinstitūcijām pārskatīt savus lēmumus. Akciju pirkšanas orderi parasti nav spēkā piecus gadus. Piesardzības apsvērumu labad un, lai dotu lielāku rīcības brīvību akcionāru pilnsapulcei, būtu vēlams iepriekš minēto termiņu samazināt līdz diviem gadiem, pieļaujot iespēju pagarināt to uz gadu vai uz diviem gadiem.

4.4.1

23. panta 1. punktā vajadzētu svītrot piezīmi “pēc administratīvas vai pārvaldes iestādes iniciatīvas”. Jēdziens ir pārāk neskaidrs un tas noteikti domāts tikai kā piemērs. Otrajā rindkopā minētais piecu gadu termiņš skaidrās naudas plūsmas analīzei ir pārak garš, un to vajadzētu saīsināt uz 2 gadiem.

4.5

Direktīvas 23.a pantā ir noteiktas akcionāru tiesības apstrīdēt pilnsapulces atļauju attiecībā uz ieguldījumiem, kas nav nauda, vēršoties attiecīgajās tiesu vai administratīvajās iestādēs ar lūgumu lemt par darījuma tiesiskumu. EESK norāda, ka akcionāru pilnsapulces lēmumiem ir juridisks spēks, un iestādēm, kurām ir tikai administratīvas pilnvaras, būtu problemātiski šādus lēmumus atcelt vai grozīt. Tādēļ vēl jo vairāk ir nepieciešams definēt atbildīgo iestāžu kompetenci (skat. iepriekš 4.3. punktu) un izveidot vienas pieturas aģentūru, kurā būtu iekļautas tiesvedības funkcijas (administratīvā tiesa).

4.6

Direktīvas 29. pants ir papildināts ar punktu, ar ko administratīvās un pārvaldes institūcijas atbrīvo no pienākuma iesniegt rakstisku ziņojumu par pirmpirkuma tiesību ierobežošanu vai anulēšanu kapitāla palielināšanas gadījumā. EESK nesaskata loģiku minētajā noteikumā, kas ir pretrunā pārredzamības principam un arī neievieš kaut cik nozīmīgus procedūru vienkāršojumus. Jāatzīmē arī, ka akcionāri var “pieprasīt administratīvai vai pārvaldes institūcijai norādīt pirmpirkuma tiesību ierobežošanas vai atcelšanas iemeslus.” Tomēr nav normu attiecībā uz atteikumu sniegt informāciju un gadījumiem, kad akcionāriem ir pretenzijas par saņemto informāciju. Par atskaites punktu jānosaka uzņēmējdarbības tiesību vispārējie principi: pilnsapulcei pieder suverēnā vara attiecībā uz uzņēmējsabiedrības institūcijām deleģēto pilnvarojumu, un tai vienmēr visos gadījumos ir tiesības būt informētai par paveikto un saņemt atskaiti par katru budžeta posteni, kas attiecas gan uz ieņēmumiem, gan izdevumiem. Tādēļ EESK ierosina svītrot iepriekš minēto jauno punktu.

4.7

Direktīvas 39.a pantā nav paredzēts ieviest vienkāršojumus kā tādus, bet tajā tiek mēģināts kodificēt (sasaucoties ar pārņemšanas piedāvājumu direktīvas 15. pantu) normu, kura pastāv tikai atsevišķās valstīs: “vairākuma akcionārs” (t.i., tāds, kuram pieder vismaz 90 % no biržas sarakstā iekļautās sabiedrības parakstītā kapitāla) var prasīt “mazākuma akcionāriem” pārdot viņam vai viņai attiecīgās akcijas par “taisnīgu cenu”. Dalībvalsts var paaugstināt minēto slieksni līdz 95 %. Direktīvas projekta preambulā termins “vairākuma akcionārs” ir attiecināts arī uz gadījumiem, kad ir vairāki galvenie akcionāri, savukārt no 39.a panta redakcijas izriet, ka ir domāts viens atsevišķs akcionārs. Teksta galīgajā redakcijā minētā neskaidrība ir jānovērš.

4.7.1

Šāda veida norma ir kodificēta iepriekš minētajā pārņemšanas piedāvājumu direktīvā, tomēr šīs direktīvas noteikums ir atšķirīgs: trūkst saistībā ar pārņemšanas piedāvājumiem paredzēto pārredzamības garantiju, tāpat kā tām nepieciešamo nosacījumu. Kaut arī vairākuma akcionāru interesēs varētu būt uzņēmuma 100 % kontroles iegūšana (īpaši tas attiecas uz gadījumiem ar obstruktīvu vai ķildīgu mazākumu), mazākuma akcionāri šādu jautājumu var uztvert stipri atšķirīgi atkarībā no apstākļiem un konkrētās situācijas. Akcionārs, kam nav ietekmes uz uzņēmējsabiedrības vadību, varētu būt visai ieinteresēts pārdot savu akciju portfeli par taisnīgu cenu ar nosacījumu, ka tā ir augstāka nekā cena, par kādu viņš vai viņa varētu savas akcijas pārdot vērtspapīru tirgū. Ja akcijas ir ienesīgas vai ja ir sagaidāma to vērtības paaugstināšanās nākotnē, investoram/akcionāram tomēr var būt izdevīgāk tās paturēt. Tādā gadījumā nav skaidrs, kāpēc viņam būtu jāuzliek par pienākumu tās pārdot. Visbeidzot, ievērojot to, ka 10 % akcionāru mazākums parasti nevarētu būt par šķērsli uzņēmuma pārvaldīšanai, jāatzīst arī pilnīga izvēles brīvība, uz ko ir tiesības ikvienam akcionāram. Tajā pat laikā tomēr būs atsevišķi gadījumi, kad uzņēmuma pārvaldei ir nepieciešama visu akcionāru kontrole: tie ir vienīgie gadījumi, kuros minētais noteikums būtu pamatots, un tikai ar uzraudzības institūciju piekrišanu.

4.8

Direktīvas 39.b pants (kas konstruēts līdzīgi pārņemšanas piedāvājumu direktīvas 16. pantam) ir iepriekšējā punkta spoguļattēls: mazākuma akcionāri var individuāli vai solidāri prasīt vairākuma akcionāram nopirkt viņu akcijas, arī šajā gadījumā “par taisnīgu cenu”. Uz šo punktu ar attiecīgajām izmaiņām piemērojamas iepriekšējā punktā izteiktās piezīmes. Arī šajā gadījumā varas iestādēm piespiedu pārdošanu vajadzētu apstiprināt tikai tad, ja ir pierādīta tās nepieciešamība, izslēdzot iespēju, ka šāda akciju paketes pārdošana tiek pieprasīta tikai sabiedrības nelabvēlīgu finansiālo perspektīvu dēļ.

4.8.1

Abos iepriekš minētajos gadījumos Komitejas secinājumi izriet no taisnīguma apsvērumiem un vispārējiem tiesību principiem: akcionāru tiesībām izvēlēties ir jābūt pilnībā aizsargātām un tās nedrīkst ierobežot uz tādu apsvērumu pamata, kuri nesaistās ar viņu interesēm, ja vien nav pierādīta nepieciešamība, kas prasa rīkoties citādi.