(1)

Padome 2014. gada 10. oktobra secinājumos “Rīcība migrācijas plūsmas labākai pārvaldībai” atzina, ka ņemot vērā darbu, kas paveikts dalībvalstīs, kuras skar migrācijas plūsmas, visām dalībvalstīm taisnīgi un līdzsvaroti vajadzētu sniegt ieguldījumu pārmitināšanā.

(2)

Šīs regulas pamatā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļu statusu, kura papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (“Ženēvas konvencija”), pilnīga un iekļaujoša piemērošana.

(3)

Lai papildinātu citus likumīgus ceļus, būtu jāizveido Savienības pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas sistēma (“Savienības sistēma”). Savienības sistēmai būtu jāpiedāvā visneaizsargātākajiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, piekļuve ilgstošam risinājumam saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem.

(4)

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja 2016. gada 19. septembrī mudināja valstis pastiprināt pārmitināšanas centienus un paredzēja visaptverošu satvaru reaģēšanai bēgļu jautājumā, kura ietvaros valstīm ir jātiecas nodrošināt pārmitināšanas vietas un citus likumīgus ceļus tādā apmērā, kas ļautu apmierināt Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (“UNHCR”) noteiktās ikgadējās pārmitināšanas vajadzības. Globālais pakts par bēgļiem, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēmusi 2018. gada 17. decembrī, paredz, ka valstīm lūgs brīvprātīgus ieguldījumus, lai izveidotu vai paplašinātu pārmitināšanas programmu tvērumu, apjomu un kvalitāti.

(5)

Savā 2015. gada 13. maija paziņojumā par Eiropas programmu migrācijas jomā Komisija pauda nepieciešamību pēc kopējas pieejas aizsardzības piešķiršanā pārvietotajām personām, kurām nepieciešama aizsardzība, veicot to pārmitināšanu.

(6)

Komisija 2015. gada 8. jūnija ieteikumā dalībvalstīm par Eiropas pārmitināšanas shēmu ieteica pārmitināšanu balstīt uz taisnīgu sadales koeficientu. Tam sekoja Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija secinājumi daudzpusējo un valstu sistēmu ietvaros pārmitināt 22 504 personas, kurām acīmredzami nepieciešama starptautiska aizsardzība. Pārmitināšanas vietas tika sadalītas starp dalībvalstīm un Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju un Šveici saskaņā ar minēto secinājumu pielikumā izklāstītajām saistībām.

(7)

Komisija 2015. gada 15. decembrī dalībvalstīm un asociētajām valstīm sniedza Ieteikumu attiecībā uz brīvprātīgu humanitārās uzņemšanas shēmu ar Turciju, kurā iesaistītajām valstīm ieteikts uzņemt personas, kas pārvietotas Sīrijas konflikta dēļ un kam ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

(8)

Komisija 2016. gada 6. aprīļa paziņojumā “Ceļā uz kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un labākām iespējām likumīgai nokļūšanai Eiropā” paziņoja, ka izstrādās priekšlikumu strukturētai pārmitināšanas sistēmai, izveidojot Savienības pārmitināšanas politikas regulējumu un paredzot kopēju pieeju attiecībā uz to personu drošu un likumīgu ieceļošanu Savienībā, kurām ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

(9)

Eiropas Parlaments s2016. gada 12. aprīļa rezolūcijā par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā uzsvēra, ka Savienības mērogā ir vajadzīga pastāvīgas pārmitināšanas programma, kas paredzētu ievērojama skaita bēgļu pārmitināšanu, ņemot vērā kopējo tādu bēgļu skaitu, kuri meklē aizsardzību Savienībā.

(10)

Komisija 2017. gada 27. septembrī adresēja ieteikumu dalībvalstīm par likumīgu ceļu pastiprināšanu attiecībā uz personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Reaģējot uz to, dalībvalstis apņēmās piedāvāt 50 039 pārmitināšanas vietu.

(11)

Pamatojoties uz esošajām iniciatīvām un saistībā ar esošo starptautisko arhitektūru, būtu jāizveido stabila un uzticama Savienības sistēma tādu trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, uzņemšanai, kas īstenojama saskaņā ar Savienības pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas plānu (Savienības plāns), kurā pilnībā būtu jāievēro dalībvalstu konkrētās norādes attiecībā uz to saistībām.

(12)

Savienības sistēma būtu jāievieš saistībā ar centieniem starptautiskās pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas jomā. Savienības sistēmas ieguldījumam globālo pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas vajadzību apmierināšanā būtu jāpalīdz stiprināt Savienības partnerību ar trešām valstīm ar mērķi izrādīt solidaritāti ar valstīm reģionos, uz kuriem ir pārvietots liels skaits personu, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, saistībā ar migrāciju palīdzot mazināt spiedienu uz minētajām valstīm, sekmējot minēto valstu spējas uzlabot uzņemšanas un starptautiskās aizsardzības apstākļus un mazinot trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, neatbilstīgu un bīstamu tālāku kustību.

(13)

Lai sekmētu to, ka tiek kāpināti pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas centieni un tiek mazinātas atšķirības starp pārmitināšanas praksi un procedūrām valstīs, būtu jānosaka kopīga procedūra un kopīgi atbilstības kritēriji un uzņemšanas atteikuma iemesli, kā arī jāparedz kopīgi principi attiecībā uz statusu, kas piešķirams uzņemtajām personām.

(14)

Kopīgajai uzņemšanas procedūrai vajadzētu balstīties uz dalībvalstu un attiecīgā gadījumā – UNHCR esošo pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas pieredzi un standartiem.

(15)

Tādu trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku ģimenes locekļu uzņemšanai, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, vai Savienības pilsoņu ģimenes locekļu uzņemšanai nebūtu jāskar tiesības, kas noteiktas Padomes Direktīvā 2003/86/EK (4), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/38/EK (5) vai valstu tiesību aktos par ģimenes atkalapvienošanos. Tādēļ šādai uzņemšanai vajadzētu būt vērstai uz ģimenes locekļiem, uz kuriem neattiecas minēto direktīvu vai attiecīgo valstu tiesību aktu darbības joma vai kuri nevar atkalapvienoties ar savām ģimenēm citu iemeslu dēļ.

(16)

Lai nodrošinātu ģimenes vienotību, visi ģimenes locekļi, attiecībā uz kuriem kāda dalībvalsts ir iecerējusi piemērot uzņemšanas procedūru, kuri ir tiesīgi uz uzņemšanu un uz kuriem neattiecas atteikuma iemesli, iespēju robežās vienmēr būtu jāuzņem kopā. Ja tas nav iespējams, ģimenes locekļus, ko neuzņem kopā, būtu pēc iespējas drīz jāuzņem vēlākā posmā. Nosakot konkrētas tādas ģimenes parametrus, no kuras ir atkarīgs kāds trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kā minēts šajā regulā, dalībvalstīm būtu jāatzīst, ka paplašinātās attiecības var būt pēdējā aizsardzības līnija personām, kuras izdzīvošanai, psiholoģiskajam atbalstam un emocionālajai aprūpei paļaujas tikai uz ģimeni.

(17)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties, attiecībā uz kurām personām veikt uzņemšanas procedūru, tostarp pamatojoties uz apsvērumiem, kas saistīti ar ģimenes sastāvu. Veicot minēto izvēli, dalībvalstīm būtu jāievēro ģimenes vienotības princips. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem prasīt pierādīt ģimenes attiecību esamību.

(18)

Ar jēdzienu “apdraudējums sabiedrības veselībai” ir jāsaprot slimība, kas varētu izraisīt epidēmiju Pasaules Veselības organizācijas starptautisko veselības aizsardzības noteikumu izpratnē.

(19)

Uzņemšanas procedūra sastāv no šādiem posmiem: attiecīgā gadījumā nosūtījums, identificēšana, reģistrēšana, novērtēšana un secinājuma izdarīšana par uzņemšanu, kā arī pārmitināšanas gadījumā – lēmums par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu vai humanitārās uzņemšanas gadījumā lēmums par starptautiskās aizsardzības vai humanitārā statusa piešķiršanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(20)

Pozitīvs secinājums par uzņemšanu nozīmē, ka dalībvalsts, kas izdarījusi minēto secinājumu, ir piekritusi uzņemt personu, attiecībā uz kuru dalībvalsts ir veikusi uzņemšanas procedūru pārmitināšanas vai humanitārās uzņemšanas nolūkā. Negatīvs secinājums par uzņemšanu nozīmē, ka attiecīgā dalībvalsts nav piekritusi uzņemt šādu personu.

(21)

Pirms starptautiskās aizsardzības piešķiršanas būtu jāveic pilns izvērtējums par to, kādas starptautiskās aizsardzības vajadzības ir trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem.

(22)

Ārkārtas uzņemšanas gadījumā būtu jāpaātrina šajā regulā noteikto uzņemšanas prasību novērtēšana. Ārkārtas uzņemšanai nevajadzētu obligāti būt saistītai ar reģioniem vai trešām valstīm, no kurām ir jānotiek uzņemšanai, ievērojot šo regulu. Visas dalībvalstis būtu jāmudina piedāvāt ārkārtas uzņemšanas vietas.

(23)

Uzņemšanas procedūra būtu jāpabeidz pēc iespējas ātrāk, vienlaikus nodrošinot, ka dalībvalstīm ir pietiekami daudz laika katra gadījuma pienācīgai izskatīšanai. Dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka trešo valstu valstspiederīgais vai bezvalstnieks, par kuru ir izdarīts pozitīvs secinājums par uzņemšanu, ieceļo to teritorijā ne vēlāk kā divpadsmit mēnešu laikā no minētā secinājuma izdarīšanas datuma.

(24)

Visi personas dati par personām, kam piešķirta starptautiskā aizsardzība vai valsts humanitārais statuss saskaņā ar šo regulu, būtu jāglabā piecus gadus no reģistrācijas dienas valsts līmenī. Minētais piecu gadu laikposms būtu jāuzskata par pietiekamu uzņemšanas procedūras vajadzībām, ņemot vērā to, ka lielākā daļa šādu personu vairākus gadus būs uzturējušās Savienībā un būs ieguvušas kādas dalībvalsts pilsonību. Ņemot vērā to, ka, ievērojot šo regulu, būtu jāatsaka uzņemšana tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuriem trīs gadu laikā pirms uzņemšanas atteikta ieceļošana dalībvalstī, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka viņi apdraudētu tās dalībvalsts kopienu, sabiedrisko kārtību, drošību vai sabiedrības veselību, kura izskata uzņemšanas lietu, vai pamatojoties uz to, ka Šengenas Informācijas sistēmā vai kādas dalībvalsts datubāzē ir izdots brīdinājums nolūkā atteikt ieceļošanu, viņu dati būtu jāglabā trīs gadus no dienas, kad tika izdarīts negatīvs secinājums par uzņemšanu. Ņemot vērā to, ka uzņemšana saskaņā ar šīs regulas noteikumiem varētu tikt atteikta tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri trīs gadu laikā pirms uzņemšanas nav devuši vai atsaukuši savu piekrišanu uzņemšanai kādā konkrētā dalībvalstī, dati būtu jāglabā trīs gadus no procedūras pārtraukšanas dienas. Glabāšanas laikposms būtu jāsaīsina īpašos gadījumos, kad nav vajadzības personas datus glabāt tik ilgi. Personas dati, kas pieder trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, būtu nekavējoties un pastāvīgi jādzēš, tiklīdz minētā persona iegūst kādas dalībvalsts pilsonību.

(25)

Nepastāv tiesības uz uzņemšanas pieprasīšanu vai uzņemšanu dalībvalstī. Turklāt dalībvalstīm nav pienākuma kādu personu uzņemt, ievērojot šo regulu.

(26)

Pārmitināšanai vajadzētu būt galvenajam uzņemšanas veidam, ko attiecīgā gadījumā papildina humanitārā uzņemšana un ārkārtas uzņemšana nolūkā reaģēt uz īpašiem apstākļiem.

(27)

Savienības sistēmai vajadzētu būt vērstai uz to, lai visas dalībvalstis dotu ieguldījumu Savienības plāna īstenošanā un pastiprinātu savus pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas centienus nolūkā ievērojami sekmēt globālo pārmitināšanas vajadzību apmierināšanu, tostarp attiecībā uz ārkārtas gadījumiem.

(28)

Minētajā nolūkā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1147 (6) izveidotajam Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam būtu jāsniedz mērķtiecīga palīdzība finansiālu stimulu veidā par katru personu, kas uzņemta saskaņā ar Savienības sistēmu, kā arī par darbībām, ar kurām izveido atbilstošu infrastruktūru un pakalpojumus Savienības sistēmas īstenošanai.

(29)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/2303 (7) izveidotajai Eiropas Savienības Patvēruma aģentūrai (“Patvēruma aģentūra”) pēc dalībvalstu lūguma un saskaņā ar savām pilnvarām būtu tās jāatbalsta Savienības plāna īstenošanā, piemēram, palīdzot tām īstenot konkrētus uzņemšanas procedūras elementus, koordinējot tehnisko sadarbību un veicinot infrastruktūras kopīgu lietošanu starp tām.

(30)

Būtu jāveicina paraugprakses apmaiņa starp pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas jomas aktoriem attiecīgos forumos, tostarp konsultācijās pārmitināšanas un papildu uzņemšanas jautājumos.

(31)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Savienības sistēmas īstenošanai, Padomei būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras izstrādāt un grozīt Savienības divgadu plānu, kurā nosaka uzņemamo personu kopskaitu un norāda, kāda daļa no minētā skaita būtu jāatvēlē pārmitināšanai, humanitārajai uzņemšanai un ārkārtas uzņemšanai, detalizētu informāciju par dalībvalstu iesaistīšanos Savienības plānā un to ieguldījumiem uzņemamo personu kopskaitā, tās konkrētās personu grupas vai grupu aprakstu, uz ko Savienības plānam būtu jāattiecas, un norādēm par reģioniem vai trešām valstīm, no kurām veicama uzņemšana.

(32)

Šādu īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei ir pamatota, ņemot vērā to, ka minētās īstenošanas pilnvaras ir saistītas ar valstu izpildpilnvarām attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu dalībvalstu teritorijā.

(33)

Grozījumi Savienības plānā, lai ņemtu vērā jaunos apstākļus, varētu ietvert ieguldījumus jauniem reģioniem vai trešām valstīm, kas pilnībā ievēro norādes, ko dalībvalstis brīvprātīgi ir sniegušas Pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas augsta līmeņa komitejā (Augsta līmeņa komiteja).

(34)

Minētās īstenošanas pilnvaras būtu jāizmanto, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu par uzņemamo personu kopskaitu un norādēm par reģioniem vai trešām valstīm, no kuriem veicama uzņemšana, pilnībā ievērojot norādes, ko dalībvalstis pirms priekšlikuma iesniegšanas brīvprātīgi ir sniegušas Augsta līmeņa komitejā. Vienlaikus ar Savienības plāna priekšlikumu Komisijai būtu jānāk klajā ar priekšlikumu Savienības gada budžeta projektam, proti, iepriekšējā gadā pirms tā divu gadu perioda, kurā šis Savienības plāns ir īstenojams. Vienlaikus ar priekšlikumu par grozījumiem Savienības plānā Komisijai vajadzības gadījumā būtu jānāk klajā ar atbilstošu priekšlikumu par budžeta grozījumu projektu. Padomei būtu jātiecas priekšlikumu pieņemt divu mēnešu laikā.

(35)

Patvēruma acquis ietvertie noteikumi par starptautiskās aizsardzības saturu būtu jāpiemēro no brīža, kad uzņemtā persona, kurai ir piešķirta starptautiskā aizsardzība, ieceļo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, vai tiklīdz attiecīgajai personai tiek piešķirta starptautiskā aizsardzība, ja tā tiek piešķirta pēc tam, kad minētā persona ir ieceļojusi dalībvalsts teritorijā.

(36)

Uzņemto personu integrācija uzņemošajā sabiedrībā ir svarīga sekmīgai uzņemšanas procedūrai. Uzņemtajām personām vajadzētu būt tādai pašai pieejai integrācijas pasākumiem kā starptautiskās aizsardzības saņēmējiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1347 (8). Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai prasīt iesaistīšanos šādos integrācijas pasākumos tikai tad, ja minētajiem integrācijas pasākumiem ir viegli piekļūt un ja tie ir pieejami un bezmaksas. Dalībvalstīm, ja to uzskata par lietderīgu, būtu jāpiedāvā arī pirmsizceļošanas orientācijas programma trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem. Šādā programmā varētu iekļaut informāciju par to tiesībām un pienākumiem, valodu apmācību un informāciju par sociālo, kultūras un politisko situāciju dalībvalstī. Šādu informāciju varētu sniegt arī pēc ieceļošanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai iekļaut integrācijas pasākumos, ņemot vērā īpašus uzņemtās personas neaizsargātības aspektus. Dalībvalstīm arī būtu jāvar paredzēt pēcieceļošanas orientācijas programmas, kas pielāgotas uzņemto personu vajadzībām, lai minētajām personām sniegtu ievirzes informāciju, jo īpaši par uzņēmējas dalībvalsts valodas apgūšanu, izglītību un piekļuvi darba tirgum, ņemot vērā īpašus viņu neaizsargātības aspektus. Dalībvalstu noteiktajā kārtībā, ciktāl iespējams, šādu programmu īstenošanā iespēju robežās būtu jāiesaista attiecīgās struktūras un personas, piemēram, vietējās iestādes un jau uzņemtās personas.

(37)

Būtu jānovērš visu saskaņā ar šo regulu uzņemto personu sekundārā kustība, tostarp, ja saskaņā ar valstu tiesību aktiem ir piešķirts humanitārais statuss. Dalībvalstīm Savienības tiesību un politikas ietvaros būtu efektīvi jāsadarbojas un bez kavēšanās jāuzņem atpakaļ personas, kuras ir uzņemtas saskaņā ar šo regulu un atrastas dalībvalstī, kurā tām nav tiesību uzturēties.

(38)

Neskarot tiesības pieprasīt starptautisko aizsardzību, dalībvalstis humanitārās uzņemšanas gadījumā var izdarīt secinājumu par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka uzņemšanu to teritorijā, pamatojoties uz sākotnēju izvērtēšanu, un piešķirt minētajai personai humanitāro statusu saskaņā ar valstu tiesību aktiem.

(39)

Humanitārajam statusam saskaņā ar valstu tiesību aktiem vajadzētu paredzēt tiesības un pienākumus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kuri Regulas (ES) 2024/1347 20. līdz 26. un 28. līdz 35. pantā ir paredzēti alternatīvās aizsardzības saņēmējiem. Šāds statuss būtu jāatsauc tikai tad, ja pēc lēmuma par statusa piešķiršanu ir izveidojušies jauni apstākļi vai radušies jauni pierādījumi attiecībā uz personas atbilstību.

(40)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1351 (9), lai visaptveroši atainotu katras dalībvalsts centienus, Eiropas gada ziņojumā par patvērumu un migrāciju, novērtējot vispārējo situāciju Savienībā, būtu jāņem vērā to trešo valstu valstspiederīgo skaits, kurus dalībvalstis ir uzņēmušas, izmantojot Savienības un valstu pārmitināšanas vai humanitārās uzņemšanas shēmas.

(41)

Ņemot vērā UNHCR speciālās zināšanas par to, kā sekmēt personu, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, dažādu veidu uzņemšanu no trešām valstīm, uz kurām šīs personas ir pārvietotas, dalībvalstīs, kuras vēlas uzņemt minētās personas, UNHCR arī turpmāk vajadzētu būt būtiskai lomai saskaņā ar Savienības sistēmu. Papildus UNHCR, vajadzētu būt iespējai aicināt citus starptautiskos aktorus, piemēram, Starptautisko Migrācijas organizāciju, palīdzēt dalībvalstīm īstenot Savienības sistēmu.

(42)

Būtu jāizveido Augsta līmeņa komiteja nolūkā apspriesties ar ieinteresētajām pusēm par Savienības sistēmas īstenošanu. Augsta līmeņa komitejai būtu jāsniedz Komisijai padomus par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības sistēmas īstenošanu, tostarp par uzņemamo personu ieteicamo skaitu un reģioniem vai trešām valstīm, no kurām būtu jāveic uzņemšana, ņemot vērā UNHCR prognozētās globālās pārmitināšanas vajadzības. Augsta līmeņa komitejai vajadzētu būt iespējai nākt klajā ar ieteikumiem. Komisijai būtu jāaicina dalībvalstis Augsta līmeņa komitejas sanāksmē brīvprātīgi norādīt detalizētu informāciju par to dalību, tostarp par uzņemšanas veidu un valstīm, no kurām paredzēts veikt uzņemšanu, un to ieguldījumiem attiecībā uz to personu kopskaitu, ko paredzēts uzņemt saskaņā ar Savienības plānu.

(43)

Dalībvalstu pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas centieni saskaņā ar šo regulu būtu jāatbalsta ar atbilstošu finansējumu no Savienības vispārējā budžeta. Lai nodrošinātu Savienības sistēmas pienācīgu un ilgtspējīgu darbību, būtu jāgroza Regula (ES) 2021/1147.

(44)

Šī regula neskar dalībvalstu spēju pieņemt vai īstenot valstu līmeņa pārmitināšanas shēmas, piemēram, kad tās paredz papildu uzņemšanas vietu skaitu, pārsniedzot to personu kopskaitu, ko paredzēts uzņemt saskaņā ar Savienības plānu.

(45)

Būtu jānodrošina papildināmība ar esošajām pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas iniciatīvām, ko īsteno Savienības sistēmā.

(46)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un tādēļ šī regula būtu jāpiemēro atbilstīgi minētajām tiesībām un principiem, jo īpaši attiecībā uz bērnu tiesībām, tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību un vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu.

(47)

Personas datu apstrādei, ko dalībvalstu iestādes veic šīs regulas ietvaros, būtu jānotiek saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (10).

(48)

Personas datu apstrādei, ko Patvēruma aģentūra veic šīs regulas ietvaros, būtu jānotiek saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (11), kā arī ar Regulu (ES) 2021/2303, un tai būtu jāievēro nepieciešamības un samērīguma principi.

(49)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, Savienības sistēmas izveidi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet Savienības pārmitināšanas sistēmas mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(50)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD), un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tai nav saistoša un nav jāpiemēro.

(51)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

1)

“pārmitināšana” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka uzņemšana dalībvalsts teritorijā pēc nosūtījuma no Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) no kādas trešās valsts, uz kuru viņš ir pārvietots, kuram:

2)

“starptautiskā aizsardzība” ir starptautiskā aizsardzība, kā definēts Regulas (ES) 2024/1347 3. panta 3. punktā;

3)

“humanitārā uzņemšana” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka uzņemšana pēc dalībvalsts lūgta nosūtījuma no Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras (“Patvēruma aģentūra”), no UNHCR vai no citas attiecīgas starptautiskas struktūras no kādas trešās valsts, kurp viņš ir piespiedu kārtā pārvietots, un kuram, vismaz pamatojoties uz sākotnējo izvērtējumu:

4)

“ārkārtas uzņemšana” ir tādu personu uzņemšana, ko īsteno ar pārmitināšanu vai humanitāro uzņemšanu, kurām ir steidzami vajadzīga juridiska vai fiziska aizsardzība vai kurām ir neatliekamas medicīniskas vajadzības.

a)

nodrošina to trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku likumīgu un drošu ieceļošanu dalībvalstu teritorijā, kuriem ir tiesības tikt uzņemtiem un uz kuriem neattiecas atteikuma iemesli saskaņā ar šo regulu, nolūkā piešķirt šīm personām starptautisko aizsardzību saskaņā ar šo regulu vai humanitāro statusu saskaņā ar valstu tiesību aktiem, kas minēti 2. panta 3. punkta c) apakšpunktā, un mudina visas dalībvalstis pastiprināt centienus minētajā nolūkā;

b)

veicina to, ka tiek palielināts Savienības ieguldījums starptautiskās pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas iniciatīvās nolūkā palielināt kopējo pieejamo pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas vietu skaitu;

c)

palīdz stiprināt Savienības partnerības ar trešām valstīm reģionos, uz kuriem ir pārvietots liels skaits personu, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

a)

UNHCR prognozētās globālās pārmitināšanas vajadzības;

b)

iespēja uzlabot aizsardzības vidi un palielināt aizsardzības telpu trešās valstīs;

c)

to pārmitināšanas vai humanitārās uzņemšanas saistību apjoms un saturs, ko uzņēmušās trešās valstis nolūkā kolektīvi palīdzēt apmierināt UNHCR globālās pārmitināšanas vajadzības.

1)

regulas 2. pantu groza šādi:

2)

regulas 19. panta 1., 2. un 3. punktu aizstāj ar šādiem: