(1)

Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt visaptverošu regulējumu, lai efektīvi novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē visā Savienībā. Tas tiek darīts, stiprinot un ieviešot pasākumus saistībā ar attiecīgo noziedzīgo nodarījumu un sodu definēšanu, cietušo personu aizsardzību un tiesu iestāžu pieejamību, atbalstu cietušajām personām, labāka datu vākšanu, prevenciju, koordināciju un sadarbību.

(2)

Sieviešu un vīriešu līdztiesība un diskriminācijas aizliegums ir Savienības pamatvērtības un pamattiesības, kas nostiprinātas attiecīgi Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 21. un 23. pantā. Vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē apdraud šādas patiesās vērtības un tiesības, graujot sieviešu un meiteņu tiesības uz līdztiesību visās dzīves jomās un traucējot viņu līdztiesīgu dalību sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē.

(3)

Ar vardarbību pret sievietēm un vardarbība ģimenē tiek pārkāptas pamattiesības, piemēram, tiesības uz cilvēka cieņu, tiesības uz personas dzīvību un neaizskaramību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegumu, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz brīvību un drošību, tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības uz diskriminācijas aizliegumu, tostarp dzimuma dēļ, un bērna tiesības, kas nostiprinātas Hartā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību konvencijā.

(4)

Šī direktīva atbalsta starptautiskās saistības, ko dalībvalstis uzņēmušās, lai apkarotu un novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un attiecīgā gadījumā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu un Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju par vardarbības un aizskarošas izturēšanās izskaušanu darba vietā, kas parakstīta 2019. gada 21. jūnijā Ženēvā.

(5)

Ņemot vērā ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē saistītās īpatnības, ir jāparedz visaptverošs noteikumu kopums, kas mērķtiecīgi risina joprojām pastāvošo vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē problēmu un ņem vērā vardarbībā cietušo personu specifiskās vajadzības. Spēkā esošie noteikumi Savienības un valstu līmenī ir izrādījušies nepietiekami, lai efektīvi apkarotu un novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Konkrētāk, kamēr Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/36/ES (3) un 2011/93/ES (4), kurās galvenā uzmanība ir pievērsta konkrētiem vardarbības veidiem, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (5), kas nosaka vispārēju regulējumu attiecībā uz noziegumos cietušām personām, nodrošina dažus aizsardzības pasākumus cietušajām personām, ar minētajiem noteikumiem tomēr netiek risinātas viņu īpašās vajadzības.

(6)

Vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē var saasināties, ja tā ir saistīta ar diskrimināciju, kuras pamatā ir dzimuma un kāda cita diskriminācijas iemesla vai citu diskriminācijas iemeslu kombinācija, kā noteikts Hartas 21. pantā, proti, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko iezīmju, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu, piederības nacionālai minoritātei, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ (“intersekcionālā diskriminācija”). Tādēļ dalībvalstīm būtu jāpievērš pienācīga uzmanība cietušajām personām, kuras skārusi šāda intersekcionālā diskriminācija, veicot īpašus pasākumus. Personas, kuras skar intersekcionālā diskriminācija, ir pakļautas paaugstinātam riskam saskarties ar dzimumu saistītu vardarbību. Minētais paaugstinātais risks dalībvalstīm attiecīgi būtu jāņem vērā, kad tās īsteno šajā direktīvā paredzētos pasākumus, īpaši saistībā ar tādiem pasākumiem kā individuālā novērtējuma veikšana, lai identificētu cietušo personu vajadzības pēc aizsardzības, speciālistu atbalstu cietušajām personām un nepieciešamās speciālistu apmācības un informāciju, nonākot saskarē ar cietušajām personām.

(7)

Cietušās personas ir pakļautas lielākam iebiedēšanas, atriebības, sekundāras un atkārtotas viktimizācijas riskam. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka minētajiem riskiem un nepieciešamībai aizsargāt šādu cietušo personu cieņu un fizisko neaizskaramību tiek pievērsta īpaša uzmanība. Iepriekšēja noziedzīga nodarījuma izdarītāja pazīšana vai iepriekšējās attiecības ar viņu ir faktors, kas jāņem vērā, novērtējot atriebības risku.

(8)

Cietušajām personām vajadzētu būt iespējai īstenot savas tiesības pirms kriminālprocesa, tā laikā un pienācīgu laiku pēc tā saskaņā ar viņu vajadzībām un šajā direktīvā izklāstītajiem nosacījumiem.

(9)

Šīs direktīvas noteikumi, kas attiecas uz cietušo personu tiesībām, būtu jāpiemēro visām personām, kuras cietušas no noziedzīgas rīcības, kas ir uzskatāma par vardarbību pret sievietēm vai vardarbību ģimenē, par ko saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem ir paredzēta kriminālatbildība. Tas ietver šajā direktīvā definētos noziedzīgos nodarījumus, proti, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu laulības, intīmu vai manipulētu materiālu kopīgošanu bez piekrišanas, kibervajāšanu, kiberuzmākšanos, kiberatsegšanos un kiberkūdīšanu uz vardarbību vai naidu un noziedzīgu rīcību, uz ko attiecas citi Savienības tiesību akti, jo īpaši Direktīvas 2011/36/ES un 2011/93/ES. Visbeidzot, daži noziedzīgi nodarījumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem ietilpst vardarbības pret sievietēm definīcijā. Tas ietver tādus noziegumus kā feminicīds, izvarošana, seksuāla uzmākšanās, seksuāla vardarbība, vajāšana, agrīnas laulības, piespiedu aborti, piespiedu sterilizācija un dažādus kibervardarbības veidus, piemēram, seksuālo uzmākšanos tiešsaistē un kiberbulingu. Vardarbība ģimenē ir vardarbības veids, par kuru varētu atsevišķi noteikt kriminālatbildību saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai kurš ietilpst noziedzīgos nodarījumos, kas izdarīti ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai pašreizējiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai viņiem ir kopīga mājsaimniecība. Atsevišķas dalībvalstis var plašāk traktēt to, kas saskaņā ar valsts krimināltiesībām ir vardarbība pret sievietēm. Būtu jānorāda, ka šī direktīva neaptver visas noziedzīgās darbības, kas saistītas ar vardarbību pret sievietēm.

(10)

Vardarbība pret sievietēm ir pastāvīga strukturālas diskriminācijas pret sievietēm izpausme, kas izriet no vēsturiski nevienlīdzīgām varas attiecībām starp sievietēm un vīriešiem. Tas ir ar dzimumu saistīts vardarbības veids, ko pret sievietēm un meitenēm galvenokārt veic vīrieši. To veido sociāli veidotas lomas, uzvedība, darbības un īpašība, kuras attiecīgā sabiedrība uzskata par piemērotām sievietēm un vīriešiem. Tādējādi, īstenojot šo direktīvu, būtu jāņem vērā perspektīva, kas paredz risināt dzimumu jautājumus ar īpašu piesardzību.

(11)

Vardarbība ģimenē ir nopietna sociāla problēma, kas bieži vien paliek neatklāta. Tā var izraisīt nopietnas psiholoģiskas un fiziskas traumas ar nopietnām sekām cietušās personas privātā un profesionālā dzīvē, jo noziedzīga nodarījuma izdarītājs parasti ir persona, kuru cietušais pazīst un no kuras cietušais sagaida, ka var tai uzticēties. Šāda vardarbība var izpausties dažādos veidos, tostarp fiziski, seksuāli, psiholoģiski un ekonomiski, un tā var notikt dažādās attiecībās. Vardarbība ģimenē bieži ietver piespiedu kontroli un var notikt neatkarīgi no tā, vai noziedzīga nodarījuma izdarītājam ir vai nav bijusi kopīga mājsaimniecība ar cietušo personu.

(12)

Pasākumi saskaņā ar šo direktīvu ir izstrādāti tā, lai nodrošinātu sieviešu un meiteņu specifiskās vajadzības, jo kā norāda dati un pētījumi, viņas tiek nesamērīgi pakļautas vardarbības veidiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, proti, vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē. Tomēr arī citas personas cieš no šādu veidu vardarbības, un tāpēc arī šīm personām būtu jāgūst labums no tiem pašiem pasākumiem, kas direktīvā paredzēti cietušajām personām. Tāpēc terminam “cietusī persona” būtu jāattiecas uz visām personām neatkarīgi no dzimuma, un, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi, visām cietušajām personām būtu jāgūst labums no tiesībām, kas saistītas ar cietušo personu aizsardzību un tiesu iestāžu pieejamību, atbalstu cietušajām personām un preventīviem pasākumiem.

(13)

Situācijas, kad bērni kļūst par lieciniekiem vardarbībai ģimenē, var būt tiem postošas viņu ievainojamības dēļ. Bērni, kuri ģimenē vai mājsaimniecībā ir liecinieki vardarbībai ģimenē, parasti cieš no tieša psiholoģiska un emocionāla kaitējuma, kas savukārt ietekmē viņu attīstību un tādējādi pakļauj viņus lielākam riskam ciest no fiziskām un garīgām slimībām gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Atziņa, ka bērniem tiek radīts kaitējums situācijās, kad viņi kļuvuši par lieciniekiem vardarbībai ģimenē, un paši ir cietušās personas, ir nozīmīgs solis, lai aizsargātu tos bērnus, kuri cieš no vardarbības ģimenē.

(14)

Šajā direktīvā ar jēdzienu “kompetentās iestādes” būtu jāsaprot iestāde vai iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir izraudzītas par kompetentām veikt šajā direktīvā paredzēto pienākumu. Katrai dalībvalstij būtu jānosaka, kuras iestādes ir kompetentas veikt katru no minētajiem pienākumiem.

(15)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 288. pantu, direktīvām tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, ir jāuzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet jāļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Tomēr, ņemot vērā sieviešu dzimumorgānu kropļošanas nodarījuma īpašo raksturu un nepieciešamību nodrošināt aizsardzību cietušajām personām, kurām tās rezultātā nodarīts konkrēts kaitējums, šis nodarījums būtu īpaši jāaplūko dalībvalstu krimināltiesībās. Sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir vardarbīga un ekspluatējoša prakse, kas attiecas uz meitenes vai sievietes dzimumorgāniem un ko veic, lai saglabātu un izrādītu dominanci pār sievietēm un meitenēm un sociāli kontrolētu meiteņu un sieviešu seksualitāti. To dažkārt veic bērnu vai piespiedu laulību vai vardarbības ģimenē kontekstā. Sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir vardarbīga un ekspluatējoša prakse, kas attiecināms uz meitenes vai sievietes dzimumorgāniem un tā mērķis ir, lai saglabātu un izrādītu dominanci pār sievietēm un meitenēm un īstenotu sociālo kontroli, kas skar meiteņu un sieviešu seksualitāti. Tas dažkārt tiek īstenots, organizējot bērnu piespiedu laulības vai vardarbības ģimenē kontekstā. Sieviešu dzimumorgānu kropļošana var tikt īstenota kā tradicionāla prakse, ko dažas kopienas piekopj attiecībā uz kopienā esošām sievietēm. Tajā jāietver kropļojošas darbības, ko veic ar medicīnu nesaistītu iemeslu dēļ un kas cietušajām personām izraisa neatgriezenisku kaitējumu mūža garumā. Sieviešu dzimumorgānu kropļošana rada psiholoģisku un sociālu kaitējumu, kas nopietni ietekmē cietušās personas dzīves kvalitāti. Terminam “ekscīzija” būtu jāattiecas uz klitora un lielo kaunuma lūpu (labia majora) daļēju vai pilnīgu izgriešanu. Vārdam “infibulācija” būtu jāaptver lielo kaunuma lūpu (labia majora) aizvēršana, daļēji sašujot kopā vulvas ārējās lūpas, lai sašaurinātu maksts atveri. Terminam “citāda kropļošana” būtu jāattiecas uz visiem pārējiem sieviešu dzimumorgānu fiziskajiem pārveidojumiem.

(16)

Piespiedu laulības ir vardarbības veids, kas nopietni pārkāpj pamattiesības un, it īpaši, sieviešu un meiteņu tiesības uz fizisko neaizskaramību, brīvību, neatkarību, fizisko un garīgo veselību, seksuālo un reproduktīvo veselību, izglītību un privāto dzīvi. Nabadzība, bezdarbs, paražas vai konflikti ir faktori, kas veicina piespiedu laulības. Fiziska un seksuāla vardarbība un vardarbības draudi bieži tiek izmantoti kā spaidu līdzeklis, lai sievieti vai meiteni piespiestu stāties laulībā. Bieži vien piespiedu laulības ir saistītas fizisku un psiholoģisku izmantošanu un vardarbību, piemēram, seksuāla izmantošanu. Tādēļ ir nepieciešams, lai visas dalībvalstis noteiktu kriminālatbildību par piespiedu laulībām un noziedzīga nodarījuma izdarītājiem piemērotu sodu. Šī direktīva neskar “laulības” definīcijas, kas noteiktas valsts vai starptautiskajos tiesību aktos. Dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai paredzētu noilguma termiņu, kas ļauj veikt izmeklēšanu, kriminālvajāšanu, tiesvedību un tiesas nolēmumu pieņemšanu par piespiedu laulībām. Ņemot vērā to, ka no piespiedu laulībām cietušās personas bieži vien ir nepilngadīgas, noilguma termiņiem būtu jānosaka tāds laikposmus, kas ir pietiekams un samērīgs ar attiecīgā nodarījuma smagumu, lai varētu efektīvi uzsākt tiesvedību pēc cietušās personas 18 gadu vecuma sasniegšanas.

(17)

Ir jāparedz saskaņotas noziedzīgu nodarījumu un sodu definīcijas attiecībā uz konkrētiem kibervardarbības veidiem, kad vardarbība ir cieši saistīta ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (“IKT”) izmantošanu un kad minētās tehnoloģijas tiek izmantotas, lai ievērojami palielinātu nodarījumu smagumu, tādējādi mainot nodarījumu raksturojošās īpašības. Kibervardarbība, jo īpaši tiek vērsta un ietekmē politiķes, žurnālistes un cilvēktiesību aizstāves. Cilvēktiesību aizstāvji ir personas, personu grupas vai organizācijas, kas veicina un aizsargā vispārēji atzītas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Kibervardarbības ietekmes rezultātā mazinās sieviešu iesaistīšanās un tiek kavēta viņu līdzdalība, lai nodrošinātu līdztiesību ar vīriešiem. Kibervardarbība arī nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes izglītības iestādēs, piemēram, skolās un universitātēs, un tas negatīvi ietekmē viņu tālākizglītību un garīgo veselību, radot sociālo izstumtību, trauksmi un pamudinājumu nodarīt paškaitējumu un – ekstremālās situācijās – var novest pie pašnāvības.

(18)

IKT izmantošana rada risku, ka daži kibervardarbības veidi var viegli, ātri un plaši izplatīties, kā arī nepārprotamu risku radīt vai palielināt smagu un ilgstošu kaitējumu cietušajām personām. Šādas izvēršanas potenciāls, kas ir priekšnoteikums vairāku šajā direktīvā definēto kibervardarbības nodarījumu izdarīšanai, būtu jāskata kā faktors, lai noteiktus materiālus padarītu pieejamus plašākai sabiedrībai. Jēdzieni “pieejams sabiedrībai” un “publiski pieejams” būtu jāsaprot, ka potenciāli tiek sasniegtas vairākas personas. Šādi jēdzieni būtu jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā attiecīgos apstākļus, tostarp tehnoloģijas, kas izmantotas, lai padarītu šos materiālus pieejamus. Turklāt, lai paredzētu tikai minimālos noteikumus attiecībā uz pašiem nopietnākajiem kibervardarbības veidiem, attiecīgie šajā direktīvā definētie nodarījumi attiecas uz rīcību, kas cietušajai personai var radīt būtisku kaitējumu vai būtisku psiholoģisku kaitējumu, vai uz tādu rīcību, kas cietušajai personai radītu nopietnas bailes par savu drošību vai par apgādājamo drošību. Katrā konkrētā gadījumā, novērtējot, vai rīcība var radīt būtisku kaitējumu, būtu jāņem vērā lietas faktiskie apstākļi, neskarot tiesu neatkarību. Iespējamību, ka tiks nodarīts būtisks kaitējums, var izsecināt no objektīviem faktiskajiem apstākļiem. Šī direktīva attiecībā uz šo nosaka minimālo tiesisko regulējumu, un dalībvalstis var brīvi pieņemt vai saglabāt stingrākus krimināltiesību noteikumus.

(19)

Attēlu, videomateriālu vai līdzīgu materiālu, kuros atspoguļotas nepārprotami seksuālas darbības vai personas ķermeņa intīmās daļas, publiskošana, izmantojot IKT, bez attiecīgās personas piekrišanas var būt ārkārtīgi kaitīga cietušajām personām, jo īpaši ņemot vērā to, ka šādai publiskošanai ir tendence viegli, ātri un plaši izplatīties un tā ir viegli, ātri un plaši izdarāma, kā arī tās intīmo raksturu. Šajā direktīvā definētajā attiecīgajā noziedzīgajā nodarījumā būtu jāietver visu veidu šādi materiāli, piemēram, attēli, fotogrāfijas un videomateriāli, tostarp seksualizēti attēli, audioklipi un videoklipi. Tam būtu jāattiecas uz situācijām, kad materiāls, bez cietušās personas piekrišanas, tiek padarīts publiski pieejams ar IKT palīdzību, neatkarīgi no tā, vai cietusī persona piekrita šāda materiāla radīšanai vai, iespējams, ir nosūtījusi to kādai konkrētai personai. Noziedzīgajā nodarījumā būtu jāietver arī tāda materiāla radīšana, manipulēšana vai pārveidošana bez piekrišanas kā, piemēram, attēlu rediģēšana, tostarp izmantojot mākslīgo intelektu, kas materiālam liek izskatīties tā, it kā cita persona būtu iesaistīta seksuālās darbībās, ciktāl materiāls pēc tam tiek darīts publiski pieejams, izmantojot IKT, bez minētās personas piekrišanas. Šādai radīšanai, manipulēšanai vai pārveidošanai būtu jāietver “dziļviltojumu” izgatavošana, ja materiāls redzami līdzinās reālai personai, objektiem, vietām vai citām vienībām vai notikumiem un ataino kādas personas seksuālas darbības, un citiem nepatiesi varētu šķist, ka materiāli ir autentiski vai ticami. Lai efektīvāk aizsargātu no šādas rīcības cietušas personas, būtu jāietver arī draudēšana veikt šādas šādās darbībās.

(20)

Kriminālatbildība par tādu attēlu, videomateriālu vai citu materiālu izplatīšana sabiedrībai bez attiecīgās personas piekrišanas, izmantojot IKT, kuros atspoguļotas nepārprotami seksuālas darbības vai personas ķermeņa intīmās daļas, nebūtu jāparedz gadījumos, ja šāda kriminālatbildības neparedzēšana ir nepieciešama, lai aizsargātu pamattiesības, kuru aizsardzība paredzēta Hartā, jo īpaši vārda brīvību, tostarp brīvību saņemt un izplatīt informāciju un idejas atvērtā un demokrātiskā sabiedrībā, kā arī humanitāro un eksakto zinātņu brīvību, tostarp akadēmisko brīvību. Turklāt kā minētais noziedzīgais nodarījums nebūtu jāklasificē publisko iestāžu rīkošanās ar šādiem materiāliem, jo īpaši, lai īstenotu kriminālprocesu vai lai novērstu, atklātu vai izmeklētu noziegumu, un dalībvalstīm noteiktos apstākļos būtu jāspēj atbrīvot personu no atbildības, piemēram, ja palīdzības tālruņa numuru nodrošinātāji vai palīdzības tīmekļa vietnes rīkojas ar materiāliem, lai iestādēm ziņotu par noziedzīgu nodarījumu.

(21)

Kibervajāšana ir moderns vardarbības veids, ko noziedzīga nodarījuma izdarītājs bieži vien veic pret ģimenes locekļiem vai vienā mājsaimniecībā dzīvojošām personām, bet to veic arī bijušie partneri vai paziņas. Parasti noziedzīga nodarījuma izdarītājs ļaunprātīgi izmanto tehnoloģijas, lai pastiprinātu piespiedu un kontrolējošu uzvedību, manipulēšanu un novērošanu, tādējādi palielinot cietušās personas bailes, trauksmi un pakāpenisku izolāciju no draugiem, ģimenes un darba. Tādēļ būtu jānosaka minimālie noteikumi par kibervajāšanu. Kibervajāšanas noziedzīgajam nodarījumam būtu jāietver atkārtota vai nepārtraukta cietušās personas novērošana, izmantojot IKT, bez cietušā piekrišanas vai juridiskas atļaujas. Šāda novērošana varētu būt iespējama, apstrādājot cietušās personas personas datus, piemēram, ja veikta identitātes zādzība, nozagtas paroles, uzlauztas cietušās personas ierīces, slepeni aktivizētas atslēgu piešķiršanas programmatūras, lai piekļūtu cietušās personas privātajām telpām, instalējot ģeolokalizācijas lietotnes, tostarp vajāšanas programmatūru, vai nozogot cietušās personas ierīces. Turklāt kibervajāšanā būtu jāietver cietušo personu uzraudzība bez minētās personas piekrišanas vai atļaujas, izmantojot tehnoloģiju ierīces, kas savienotas ar lietu internetu, piemēram, viedās mājsaimniecības ierīces. Tomēr var būt situācijas, kad novērošanai ir leģitīmi iemesli, piemēram, ja vecāki uzrauga savu bērnu atrašanās vietu un darbības tiešsaistē vai ja radinieki uzrauga slimu, vecu vai neaizsargātu personu vai personu ar invaliditāti veselību, vai ja tiek veikts mediju monitorings un publiskos avotos pieejamu izlūkdatu iegūšana.

(22)

Kriminālatbildībai būtu jāiestājas tikai tajos gadījumos, kad uzraudzība cietušajai personai var radīt būtisku kaitējumu. Novērtējot, vai minētā darbība var radīt būtisku kaitējumu, galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, vai minētā darbība cietušajai personai parasti radītu kaitējumu.

(23)

Kibervajāšanas nodarījuma definīcijā jēdzienam “izsekošana” būtu jāattiecas uz kādas personas atrašanās vietas noteikšanu un sekošanu minētās personas kustībai, savukārt jēdzienam “uzraudzīšana” būtu jāattiecas uz personas uzmanīšanu vispārīgākā nozīmē, tostarp uz tās darbību novērošanu. Kibervajāšanas kontekstā abu rīcību pamatmērķis ir personu kontrolēt.

(24)

Būtu jāparedz minimālie noteikumi attiecībā uz kiberuzmākšanās nodarījumu, lai aptvertu pašus nopietnākos kiberuzmākšanās veidus. Tam būtu jāietver atkārtota vai pastāvīga iesaistīšanās draudošā rīcībā, kas vērsta pret kādu personu, vismaz tad, ja šāda rīcība ar IKT palīdzību ietver draudus izdarīt noziedzīgus nodarījumus un ja šāda rīcība var izraisīt nopietnas bailes par minētās personas pašas drošību vai tās apgādājamo drošību. Turklāt tam būtu jāietver arī iesaistīšanos kopā ar citām personām, izmantojot IKT, publiski pieejamā draudošā vai apvainojošā rīcībā, kas vērsta pret personu, ja šāda rīcība var radīt smagu psiholoģisku kaitējumu minētajai personai. Šādi plaši uzbrukumi, tostarp koordinēti tiešsaistes pūļa uzbrukumi, var pārvērsties bezsaistes uzbrukumā vai nodarīt būtisku psiholoģisku kaitējumu, un ārkārtējos gadījumos izraisīt cietušās personas pašnāvību. Šādi uzbrukumi bieži vien ir vērsti pret ievērojamām politiķēm, žurnālistēm un cilvēktiesību aizstāvēm vai citādi labi pazīstamām sievietēm, bet tie var notikt arī atšķirīgos kontekstos, piemēram, universitāšu pilsētiņās vai skolās un darbā. Šādai vardarbības tiešsaistē problēmai būtu jāpievēršas jo īpaši tad, ja uzbrukumi notiek plašā mērogā, piemēram, ja aizskaršanu vienlaicīgi veic liels cilvēku skaits. Minimālajos noteikumos attiecībā uz kiberuzmākšanās nodarījumu būtu jāiekļauj arī nelūgta attēla, video vai cita līdzīga materiāla, kurā attēloti dzimumorgāni, nosūtīšana personai (“atklailināšanās, izmantojot tiešsaistes tehnoloģijas”), ja šāda rīcība minētajai personai varētu radīt smagu psiholoģisku kaitējumu. Atkailināšanās, izmantojot tiešsaistes tehnoloģijas, ir izplatīts sieviešu iebiedēšanas un apklusināšanas veids. Minimālajiem noteikumiem par kiberuzmākšanās nodarījumu būtu jāietver arī noteikumi par situācijām, kurās cietušās personas personiskā informācija ar IKT palīdzību un bez cietušās personas piekrišanas tiek padarīta pieejama sabiedrībai, lai citus mudinātu cietušajai personai nodarīt miesas bojājumus vai radīt būtisku psiholoģisku kaitējumu (“doksings”).

(25)

Interneta un sociālo mediju izmantošanas pieaugums pēdējos gados ir izraisījis iespaidīgu sabiedrības kūdīšanu uz vardarbību un naidu, tostarp saistībā ar dzimumu. Naida runas vieglo, straujo un plašo izplatību digitālajā pasaulē nostiprina tiešsaistes nesavaldīšanās efekts, jo iedomāta anonimitāte internetā un nesodāmības sajūta mazina cilvēku spēju apvaldīt tieksmi iesaistīties šādā naida runā. Sievietes visbiežāk ir mērķis, lai vērstu seksistisku naidu tiešsaistē, kas var pāraugt naida noziegumos ārpus tiešsaistes. Šāda rīcība ir jānovērš vai jāpārtver agrīnā posmā. Valoda, ko izmanto šāda veida kūdīšanai, ne vienmēr tieši attiecas uz konkrētās personas dzimumu, bet tendenciozo motivāciju var izsecināt no kūdīšanas vispārējā satura vai konteksta.

(26)

Runājot par kiberkūdīšanas uz vardarbību vai naidu noziedzīgo nodarījumu, iepriekš pieņem, ka kūdīšana nav izteikta tikai privātā kontekstā, bet gan publiski, izmantojot IKT. Tādēļ būtu jāietver izplatīšana sabiedrībai, kas tiek saprasts kā, izmantojot IKT, potenciāli neierobežotam personu skaitam padara pieejamu konkrētu materiālu, kas mudina uz vardarbību vai naidu, proti, padara materiālu viegli pieejamu lietotājiem kopumā, neprasot no personas, kura sniegusi materiālu, turpmākas darbības, neatkarīgi no tā, vai minētās personas faktiski piekļūst attiecīgajai informācijai. Attiecīgi, ja, lai piekļūtu materiālam, tiek prasīta reģistrācija vai pielaide lietotāju grupai, minētā informācija par izplatītu sabiedrībai būtu jāuzskata tikai tad, ja lietotāji, kas vēlas piekļūt materiālam, tiek automātiski reģistrēti vai tiem tiek piešķirta pielaide bez citu cilvēku pieņemta lēmuma vai izdarītas atlases par to, kam tiek piešķirta piekļuve. Novērtēšanā jāsaprot, vai materiāls ir kvalificējams kā kūdīšana uz naidu vai vardarbību, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā pamattiesības uz vārda brīvību, kas nostiprinātas Hartas 11. pantā.

(27)

Lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp vārda brīvību un kriminālvajāšanu par kiberkūdīšanu uz vardarbību vai naidu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties sodīt tikai par tādu rīcību, kura tiek veikta veidā, kas var traucēt sabiedrisko kārtību, vai kura ir draudoša, aizskaroša vai apvainojoša. Minēto nosacījumu piemērošanai, ja to prasa valsts tiesību akti, nevajadzētu mazināt tā noteikuma iedarbīgumu, ar kuru definē kiberkūdīšanu uz vardarbību vai naidu.

(28)

Sodiem par šajā direktīvā definētajiem nodarījumiem vajadzētu būt iedarbīgiem, atturošiem un samērīgiem. Šajā nolūkā attiecībā uz fiziskām personām būtu jānosaka minimālais maksimālā brīvības atņemšanas termiņa ilgums. Šajā direktīvā paredzētie maksimālie brīvības atņemšanas termiņi par fiziskas personu nodarījumiem būtu jāattiecina vismaz uz vissmagākajiem šādu nodarījumu veidiem.

(29)

Cietušajām personām vajadzētu būt iespējai viegli ziņot un iesniegt pierādījumus par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem pret sievietēm vai vardarbību ģimenē, nepakļaujot cietušos sekundārai vai atkārtotai viktimizācijai. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai cietušās personas, ziņojot par noziedzīgiem nodarījumiem, pēc iespējas tiktu nosūtītas uz specializētu kontaktpunktu neatkarīgi no tā, vai ir saņemta sūdzība par noziedzīgu nodarījumu. Minētais kontaktpunkts varētu būt apmācīts policijas darbinieks vai jebkurš profesionālis, kas apmācīts palīdzēt cietušajām personām.

(30)

Dalībvalstīm papildus sūdzības iesniegšanai klātienē būtu jānodrošina iespēja iesniegt to arī tiešsaistē vai, izmantojot citas pieejamas un drošas IKT, lai ziņotu par vardarbību pret sievietēm vai vardarbību ģimenē, vismaz attiecībā uz šajā direktīvā definētajiem kibernoziegumiem – intīma rakstura vai manipulētu materiālu kopīgošanu bez piekrišanas, kibervajāšanu, kiberuzmākšanos un kiberkūdīšana uz vardarbību vai naidu. Cietušajām personām vajadzētu būt iespējai augšupielādēt materiālus, kas saistīti ar cietušo ziņojumu, piemēram, ekrānuzņēmumus par iespējamu vardarbīgu uzvedību.

(31)

Ņemot vērā vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē specifiku un paaugstināto risku, ka cietušās personas varētu atsaukt savu sūdzību, neraugoties uz to, ka tās ir cietušas noziedzīgā nodarījumā, ir svarīgi, lai attiecīgie pierādījumi tiktu vākti visaptverošā veidā pēc iespējas agrāk, saskaņā ar valstī piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem.

(32)

Dalībvalstis var juridisko palīdzību, tostarp bezmaksas juridisko palīdzību, attiecināt arī uz cietušajām personām, kuras ziņojušas par noziedzīgiem nodarījumiem, ja to paredz valsts tiesību akti. Novērtējot cietušās personas resursus, lai izlemtu, vai piešķirt juridisko palīdzību, dalībvalstīm būtu jāņem vērā cietušās personas faktiskā piekļuve tās finanšu resursiem. Vardarbība ģimenē var izpausties kā noziedzīga nodarījuma izdarītāja ekonomiskā kontrole, un cietušajām personām var nebūt reālas piekļuves pašu finanšu resursiem.

(33)

Vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievietēm gadījumā, jo īpaši, ja to veic tuvi ģimenes locekļi vai intīmie partneri, noziedzīga nodarījuma izdarītājs var pakļaut cietušās personas spaidiem tiktāl, ka viņas baidās sazināties ar kompetentajām iestādēm, pat tad, ja viņu dzīvība ir apdraudēta. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to konfidencialitātes noteikumi nav šķērslis, lai veselības aprūpes speciālisti ziņotu kompetentajām iestādēm, ja viņiem ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv tiešs nopietnu miesas bojājumu risks. Šāda ziņošana ir pamatota, jo par šādām darbībām var neziņot personas, kas tai ir bijušas pakļautas vai ir bijušas tieši liecinieki šādām darbībām. Tāpat vardarbības ģimenē vai vardarbības pret sievietēm gadījumus, kas skar bērnus, bieži vien pārtver tikai trešās personas, kas norāda uz neatbilstošu bērna uzvedību vai miesas bojājumu nodarīšanu bērnam. Bērni ir efektīvi jāaizsargā no šādiem vardarbības veidiem un nekavējoties jāveic atbilstoši pasākumi. Tāpēc speciālistiem, kuri nonāk saskarē ar cietušiem bērniem, tostarp veselības aprūpes, sociālo dienestu vai izglītības speciālistiem, arī nebūtu jāierobežo konfidencialitātes prasībām, ja viņiem ir pamatots iemesls uzskatīt, ka bērnam ir nodarīti nopietni miesas bojājumi. Ja speciālisti ziņo par šādiem vardarbības gadījumiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka viņus nesauc pie atbildības par konfidencialitātes pārkāpumiem. Tomēr saskaņā ar Hartas 7. pantu būtu jāaizsargā jurista un klienta saziņas konfidencialitāte, pamatojoties uz advokātu būtisko lomu demokrātiskā sabiedrībā. Ja to paredz valsts tiesību akti, būtu jāaizsargā arī garīdznieku privilēģijas vai līdzvērtīgi principi, kas piemērojami, lai aizsargātu reliģijas brīvību. Turklāt iespēja profesionāļiem ziņot par šādiem vardarbības gadījumiem neskar valstu noteikumus par konfidencialitāti vai informācijas avotiem, kas piemērojami saistībā ar medijiem.

(34)

Lai novērstu nepietiekamu ziņošanu gadījumos, kad cietusī persona ir bērns, būtu jāizveido drošas un bērniem draudzīgas ziņošanas procedūras. Tas var ietvert jautājumu uzdošanu, ko veic kompetentās iestādes, vienkāršā un saprotamā valodā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka nolūkā, lai palīdzētu izmantot ziņošanas procedūras, klāt ir jābūt arī speciālistiem, kas ir apmācīti bērnu aprūpē un atbalstīšanā. Var būt apstākļi, kad šāda palīdzība varētu nebūt būtiska, piemēram, bērna brieduma dēļ vai tiešsaistes ziņošanas gadījumā, vai ja šāda palīdzība varētu izrādīties sarežģīta, piemēram, mazapdzīvotos apgabalos.

(35)

Ir svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka cietušās personas, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, neatkarīgi no viņu uzturēšanās statusa netiek atturētas no ziņošanas par vardarbības pret sievietēm vai vardarbības ģimenē gadījumiem un pret viņiem izturas nediskriminējošā veidā, ņemot vērā viņu uzturēšanās statusu saskaņā ar Direktīvas 2012/29/ES mērķiem. Lai aizsargātu visas cietušās personas no atkārtotas vardarbības, ir svarīgi piemērot uz cietušās personas interešu aizsardzību vērstu pieeju. Jo īpaši būtu jānodrošina, ka atgriešanas procedūras izpilde saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (6) neliedz cietušajām personām īstenot savas tiesības tikt uzklausītām saskaņā ar Direktīvu 2012/29/ES. Dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK var nolemt trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, piešķirt patstāvīgu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties žēlsirdīgus, humānu vai citu apsvērumu dēļ, un tām ir jāizpilda minētajā direktīvā noteiktais pienākums pēc iespējas ņemt vērā neaizsargātu personu īpašās vajadzības brīvprātīgas izceļošanas laikposmā, ja šāds laikposms ir noteikts, ievērojot minēto direktīvu.

(36)

Kavēšanās izskatīt sūdzības par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē gadījumos var radīt īpašu risku šādā vardarbībā cietušajām personām, jo cietušie joprojām var būt apdraudēti un noziedzīga nodarījuma izdarītāji bieži vien var būt tuvi ģimenes locekļi vai laulātie. Tāpēc kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pienācīgi apmācītām un ar atbilstošām zināšanām un efektīviem izmeklēšanas instrumentiem, lai izmeklētu šādas darbības un īstenotu kriminālvajāšanu saistībā ar to, atsakoties no specializētu dienestu vai vienību izveidošanas.

(37)

Izvarošana jāizmeklē vai kriminālvajāšana jānodrošina neatkarīgi no tā, vai cietusī persona vai tās pārstāvis ziņo par šādām darbībām, vai cietusī persona vai tās pārstāvis ir iesniedzis sūdzību. Tāpat kriminālprocesam būtu jāturpinās pat tad, ja cietusī persona sūdzību atsauc. Tas neskar kriminālvajāšanas iestāžu rīcības brīvību izbeigt kriminālprocesu citu iemeslu dēļ, piemēram, ja tā secina, ka nav pietiekamu pierādījumu kriminālprocesa turpināšanai.

(38)

Personām, kas cietušas no vardarbības ģimenē vai seksuālas vardarbības, parasti ir vajadzīga tūlītēja aizsardzība un specializēts atbalsts, piemēram, intīmā partnera veiktas vardarbības gadījumā, kur recidīva rādītājs parasti ir augsts. Tāpēc cietušās personas vajadzību individuāls novērtējums būtu jāuzsāk pēc iespējas agrākā posmā, piemēram, brīdī, kad cietusī persona pirmo reizi sazinās ar kompetentajām iestādēm, cik drīz vien iespējams pēc tam, kad cietusī persona pirmo reizi ir sazinājusies ar kompetentajām iestādēm, vai tiklīdz rodas aizdomas, ka persona ir cietusi no vardarbības ģimenē vai seksuālas vardarbības. Tas jāizdara, pirms cietusī persona ir oficiāli ziņojusi par noziedzīgo nodarījumu vai pēc kompetento iestāžu iniciatīvas, ja par nodarījumu ziņo trešā persona.

(39)

Novērtējot cietušās personas aizsardzības un atbalsta vajadzības, galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai garantētu cietušās personas drošību un sniegtu individualizētu atbalstu, cita starpā ņemot vērā cietušās personas individuālos apstākļus. Apstākļi, kam jāpievērš īpaša uzmanība, var, piemēram, ietvert to, ka cietusī persona ir grūtniece, cietušās personas atkarību no noziedzīga nodarījuma izdarītāja vai attiecības ar noziedzīga nodarījuma izdarītāju vai aizdomās turēto, risku, ka cietusī persona atgriezīsies pie noziedzīga nodarījuma izdarītāja vai aizdomās turētā, nesenu šķiršanos no noziedzīga nodarījuma izdarītāja vai aizdomās turētā, iespējamo risku, ka bērni tiek izmantoti, lai īstenotu kontroli pār cietušo personu, riskus cietušajām personām ar invaliditāti un lolojumdzīvnieku izmantošanu cietušās personas piespiešanai. Būtu jāņem vērā arī tas, cik lielā mērā noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai aizdomās turētais kontrolē cietušo personu – psiholoģiski vai ekonomiski.

(40)

Lai cietušajām personām nodrošinātu visaptverošu atbalstu un aizsardzību, visas kompetentās iestādes un attiecīgās struktūras, ne tikai tiesībaizsardzības un tiesu iestādes, būtu jāiesaista cietušo personu risku novērtēšanā un atbilstīgos atbalsta pasākumos, pamatojoties uz dalībvalstu izdotām skaidrām vadlīnijām. Šādās vadlīnijās būtu jāiekļauj faktori, kas jāņem vērā, novērtējot risku, ko rada noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai aizdomās turētais, tostarp apsvērums, ka aizdomās turētās personas, kas apsūdzētas maznozīmīgos noziedzīgos nodarījumos, varētu būt tikpat bīstamas, kā tās, kas apsūdzētas smagākos noziedzīgos nodarījumos, jo īpaši vardarbības ģimenē un vajāšanas gadījumos. Kompetentām iestādēm būtu regulāri jāpārskata individuālais novērtējums, lai nodrošinātu, ka bez ievērības nav atstāta neviena jauna cietušās personas aizsardzības vai atbalsta vajadzība. Piemēram, šādu pārskatīšanu varētu veikt svarīgās procesa stadijās, piemēram, uzsākot lietas izskatīšanu tiesā, pasludinot spriedumu vai rīkojumu, vai diskusijās, kas saistītas ar aizgādības kārtības pārskatīšanu vai saskarsmes tiesībām.

(41)

Lai izvairītos no sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības, apgādājamajiem būtu jāsaņem tādi paši aizsardzības pasākumi kā cietušajai personai, ja vien nav indikāciju par to, ka apgādājamajiem nav īpašu vajadzību. Kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē, vai ir apstākļi, kas liecina, ka apgādājamajam nav īpašas aizsardzības vajadzības, jo konstatējot, ka nav nepieciešamība pēc īpašām aizsardzības vajadzībām, jebkurš pasākums, kura pamatā ir nepareizs pieņēmums par īpašām aizsardzības vajadzībām, būtu nesamērīgs. Apgādājamie, kuri ir jaunāki par 18 gadiem, viņu neaizsargātības dēļ ir īpaši pakļauti emocionāla kaitējuma riskam, kas ietekmē viņu attīstību. Ja to paredz valsts tiesību akti, arī citus apgādājamos var uzskatīt par pakļautiem līdzīgam riskam.

(42)

Cietušajām personām bieži vien ir vajadzīgs specifisks atbalsts. Lai nodrošinātu, ka minētās personas efektīvi saņem atbalsta piedāvājumus, kompetentajām iestādēm būtu jānosūta cietušās personas uz atbilstošiem atbalsta dienestiem. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad individuālā novērtējumā ir konstatēts, ka cietušajai personai ir vajadzīgs konkrēts atbalsts. Nosakot, vai cietušie bērni ir jānosūta uz atbalsta dienestiem, pirmkārt būtu jāņem vērā šādu cietušo personu intereses, kā noteikts Hartas 24. pantā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ar personas saistīto datu apstrāde, ko veic kompetentās iestādes, balstās uz tiesību aktiem saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem par apstrādes likumību, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (7), un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 (8). Šādos tiesību aktos būtu jāiekļauj atbilstoši personas datu aizsardzības pasākumi, kas ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību, un jāparedz piemēroti un specifiski pasākumi, lai aizsargātu personu pamattiesības un intereses. Ja kompetentās iestādes nosūta cietušo personu personas datus atbalsta dienestiem saistībā ar cietušās personas nosūtīšanu pie tiem, tām būtu jānodrošina, ka pārsūtītie dati nepārsniedz datu apjomu, kāds ir nepieciešams, lai informētu dienestus par lietas apstākļiem un lai cietušās personas saņemtu atbilstošu atbalstu un aizsardzību. Pēc pēdējā kontakta starp atbalsta dienestu un cietušo personu atbalsta dienesti personas datus glabā tikai tik ilgi, cik nepieciešams, un jebkurā gadījumā ne ilgāk kā piecus gadus vai īsāku laikposmu, ja tā noteikts valsts tiesību aktos.

(43)

Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu ārkārtas lieguma rīkojumu, ierobežojošu rīkojumu un aizsardzības rīkojumu pieejamību nolūkā nodrošināt cietušo personu un apgādājamo efektīvu aizsardzību.

(44)

Neaizstājot aizdomās turēto un noziedzīga nodarījuma izdarītāju aizturēšanu un apcietināšanu, ko joprojām regulē valsts tiesību akti, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tūlītējas briesmu situācijās var izdot ārkārtas lieguma rīkojumus, ierobežojošus rīkojumus vai aizsardzības rīkojumus, piemēram, ja kaitējums ir nenovēršams vai jau ir materializējies un, visticamāk, atkal tiks nodarīts, un ka šādās atbilstīgās situācijās un ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem šādiem rīkojumiem nepieciešams cietušās personas iesniegums, cietušās personas tiek informētas par iespēju lūgt šāda rīkojuma izdošanu.

(45)

Aizsardzības rīkojumi var ietvert aizliegumu noziedzīga nodarījuma izdarītājam vai aizdomās turētajai personai piekļūt konkrētām vietām, tuvoties cietušajai personai vai apgādājamajiem tuvāk par noteiktu attālumu vai sazināties ar viņiem, tostarp izmantojot tiešsaistes vietnes. Nepieciešamības gadījumā šādi aizsardzības rīkojumi var ietvert arī aizliegumu glabāt šaujamieročus vai nāvējošus ieročus. Ārkārtas lieguma rīkojumi, ierobežojoši rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi būtu jāizdod vai nu uz konkrētu laikposmu, vai arī līdz brīdim, kad tie tiek grozīti vai atcelti.

(46)

Elektroniskā uzraudzība dod iespēju vajadzības gadījumā nodrošināt ārkārtas lieguma rīkojumu, ierobežojošu rīkojumu un aizsardzības rīkojumu ievērošanu, reģistrēt šādu rīkojumu pārkāpumu pierādījumus un pastiprināt noziedzīga nodarījuma izdarītāju uzraudzību. Lai nodrošinātu ārkārtas lieguma rīkojumu, ierobežojošu rīkojumu un aizsardzības rīkojumu izpildi, būtu jāapsver iespēja veikt elektronisku uzraudzību, ja tas ir iespējams, samērīgi un atbilstīgi, ņemot vērā lietas apstākļus un tiesvedības juridisko raksturu. Ja izmanto elektronisku uzraudzību, cietušās personas vienmēr būtu jāinformē par šādas uzraudzības iespējām un ierobežojumiem.

(47)

Lai nodrošinātu ārkārtas lieguma rīkojumu, ierobežojošu rīkojumu un aizsardzības rīkojumu efektivitāti, par šādu rīkojumu pārkāpumiem būtu jāpiemēro sodi. Minētie sodi var būt krimināltiesiski vai citi juridiska rakstura sodi, un tie var ietvert brīvības atņemšanu, naudas sodus vai jebkādu sodu, kas ir efektīvs, samērīgs un preventīvs. Ir būtiski, lai cietušajām personām būtu iespēja tikt informētiem par ārkārtas lieguma rīkojumu, ierobežojošu rīkojumu vai aizsardzības rīkojumu pārkāpumu, ja šāds pārkāpums varētu ietekmēt viņu drošību. Tā kā ārkārtas lieguma rīkojumu, ierobežojošu rīkojumu vai aizsardzības rīkojumu pārkāpumi var palielināt riskus un radīt papildu aizsardzības vajadzību, pēc pārkāpuma paziņošanas nepieciešamības gadījumā individuālais novērtējums būtu jāpārskata.

(48)

Pierādījumu sniegšana par seksuālo uzvedību pagātnē, cietušās personas seksuālo orientāciju un cietušās personas apģērbu nolūkā apstrīdēt cietušo personu uzticamību un piekrišanas trūkumu seksuālās vardarbības gadījumos, jo īpaši izvarošanas gadījumos, var nostiprināt negatīvu stereotipu saglabāšanos par cietušajām personām un novest pie atkārtotas vai sekundāras viktimizācijas. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pierādījumi par cietušās personas seksuālo uzvedību pagātnē vai citiem ar to saistītiem cietušās personas privātās dzīves aspektiem ir atļauts izmantot tikai tad, ja konkrētajā gadījumā ir nepieciešams izvērtēt konkrētu jautājumu vai īstenot cietušo tiesības uz aizstāvību.

(49)

Ņemot vērā unikālās īpatnības un apstākļus, kas saistīti ar vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē nodarījumiem, būtiska nozīme ir izstrādātājām vadlīnijām tiesībaizsardzības iestādēm un prokuratūrām. Ņemot vērā cietušo personu īpašo neaizsargātību, ir svarīgi sniegt norādījumus par to, kā pret viņiem būtu jāizturas katrā procesa stadijā, risinot šāda veida nodarījumus, lai palielinātu informētību un izvairītos no cietušo atkārtotas viktimizācijas. Vadlīnijas prokuratūrām var būt gan procesuāla rokasgrāmata, gan par atsauces uz labās prakses piemēriem. Jo īpaši attiecībā uz to, kā vērsties pie cietušajām personām un kā pret tām izturēties, atbilstoši īpašajiem apstākļiem un pieredzei, sieviešu specializētie dienesti var piedāvāt ekspertu konsultācijas un norādījumus, pamatojoties uz viņu ikdienas mijiedarbību ar cietušajām personām. Dalībvalstis tiek mudinātas apspriesties un sadarboties ar sieviešu specializētajiem dienestiem, lai izstrādātu un pārskatītu jebkādas šādas vadlīnijas. Dalībvalstīm būtu jāpārskata savas tiesībaizsardzības un prokuratūras iestādēm paredzētās vadlīnijas, kad notiek būtiskas izmaiņas to tiesiskajā regulējumā vai sabiedrībā kopumā. Tas varētu ietvert gadījumus, kad notiek būtiskas izmaiņas spēkā esošajos tiesību aktos vai iedibinātajā tiesu praksē vai kad rodas jaunas tendences vai vardarbības veidi, jo īpaši, ja tehnoloģiju attīstība izraisa jaunus kibervardarbības veidus.

(50)

Ņemot vērā vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē nodarījumu sarežģītību un nopietnību un cietušo personu specifiskās atbalsta vajadzības, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka norīkotās struktūras sniedz papildu atbalstu un veic šādu nodarījumu prevenciju. Valstī esošās līdztiesības iestādes, kas izveidotas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2004/113/EK (9), 2006/54/EK (10) un 2010/41/ES (11), ņemot vērā to specializētās zināšanas jautājumos par diskrimināciju dzimuma dēļ, ir piemērotas minēto uzdevumu izpildei. Lai minētās struktūras varētu efektīvi veikt savus uzdevumus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tām tiek nodrošināti pietiekami cilvēkresursi un finanšu resursi.

(51)

Daži noziedzīgi nodarījumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, ir saistīti ar paaugstinātu risku būt pakļautam atkārtotai, ilgstošai vai pat nepārtrauktai viktimizācijai. Minētais risks it īpaši rodas saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar to, ka, izmantojot IKT, tiek nodrošināts pieejams materiāls, kas saistīts ar konkrētiem kibervardarbības nodarījumiem, ņemot vērā to, cik viegli un ātri šādu materiālu var izplatīt plašā mērogā, kā arī grūtības, kas bieži pastāv šādu materiālu izņemšanā. Minētais risks parasti saglabājas pat pēc notiesāšanas. Tādēļ, lai efektīvi aizsargātu šajos nodarījumos cietušo personu tiesības, dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai attiecīgo materiālu izņemtu nekavējoties. Ņemot vērā to, ka izņemšana izcelsmes vietā ne vienmēr var būt iespējama, piemēram, juridisku vai praktisku grūtību dēļ, kas saistītas ar izņemšanas rīkojuma izpildi vai izpildes nodrošināšanu, būtu jāatļauj dalībvalstīm arī paredzēt pasākumus, kuri nekavējoties bloķē piekļuvi šādam materiālam.

(52)

Šīs direktīvas noteikumiem par rīkojumiem un citiem pasākumiem, kuru mērķis ir attiecīgo materiālu izņemšana un piekļuves bloķēšana tiem, nebūtu jāietekmē Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/2065 (12) paredzētie attiecīgie noteikumi. Jo īpaši šādiem rīkojumiem būtu jāatbilst aizliegumam uzlikt vispārējus uzraudzības vai aktīvas faktu konstatēšanas pienākumus un minētās regulas īpašās prasības attiecībā uz rīkojumiem izņemt nelikumīgu tiešsaistes saturu.

(53)

Pasākumos, kuru mērķis ir izņemt materiālu vai bloķēt piekļuvi tam, jo īpaši būtu jāietver pilnvaras valsts iestādēm izdot rīkojumus starpniecības pakalpojumu sniedzējiem izņemt vienu vai vairākus konkrētus attiecīgā materiāla elementus vai arī bloķēt tiem piekļuvi. Valsts iestādēm būtu jāspēj arī adresēt rīkojumus citiem attiecīgajiem starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, lai bloķētu piekļuvi.

(54)

Jebkādi šādi pasākumi, kuru mērķis ir izņemt vai bloķēt piekļuvi, tostarp jo īpaši rīkojumi noņemt vai bloķēt piekļuvi, var ietekmēt citu personu tiesības un intereses, kuras nav cietušās personas, piemēram, satura nodrošinātāju, mitināšanas pakalpojumu sniedzēju, kuru pakalpojumi tiek izmantoti, un minēto pakalpojumu galalietotāju, arī šo personu vispārējās intereses. Tāpēc būtu jānodrošina, ka šādus rīkojumus un citus pasākumus var veikt tikai pārredzamā veidā un ka tiek nodrošināti atbilstoši aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka tie aprobežojas ar to, kas ir nepieciešams un samērīgs, tiek nodrošināta juridiskā noteiktība, mitināšanas pakalpojumu sniedzēji, citu attiecīgu starpniecības pakalpojumu sniedzēji un satura nodrošinātāji var izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek panākts taisnīgs līdzsvars starp visām iesaistītajām tiesībām un interesēm, tostarp visu iesaistīto pušu pamattiesībām saskaņā ar Hartu. Ir svarīgi, lai tiek rūpīgi veikta visu attiecīgo tiesību un interešu izvērtēšana katrā atsevišķā gadījumā.

(55)

Ņemot vērā materiālu, uz kuru var attiekties rīkojumi vai citi pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo direktīvu, lai šos materiālus izņemtu vai bloķētu piekļuvi tiem, iespējamo nozīmi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā vai saukšanā pie atbildības par tiem saskaņā ar krimināltiesībām, būtu jāveic atbilstoši pasākumi, lai kompetentās iestādes nepieciešamības gadījumā varētu iegūt vai nodrošināt pieeju šādiem materiāliem. Minētie pasākumi varētu būt, piemēram, prasība attiecīgajiem mitināšanas pakalpojumu sniedzējiem vai citiem attiecīgajiem starpniecības pakalpojumu sniedzējiem nosūtīt minētos materiālus minētajām iestādēm vai saglabāt materiālus ierobežotu laikposmu, kas nepārsniedz nepieciešamo. Visiem šādiem pasākumiem būtu jānodrošina materiālu drošība, tiem būtu jāaprobežojas tikai ar to, kas ir pamatots un samērīgs, un tiem būtu jāatbilst piemērojamiem noteikumiem par personas datu aizsardzību.

(56)

Lai izvairītos no sekundāras viktimizācijas, cietušajām personām vajadzētu būt iespējai saņemt kompensāciju kriminālprocesa rezultātā.

(57)

Specializētiem atbalsta dienestiem būtu jāsniedz atbalsts personām, kas cietušas no visu veidu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē, tostarp seksuālas vardarbības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, piespiedu laulībām, piespiedu abortiem un sterilizācijas, seksuālas uzmākšanās un dažādu veidu kibervardarbības. Neatkarīgi no tā, vai cietušās personas ir iesniegušas oficiālu sūdzību, tām būtu jāpiedāvā specializēta atbalsta pakalpojumi.

(58)

Specializētiem atbalsta dienestiem būtu jāsniedz cietušajām personām atbalsts, kas pielāgots to īpašajām vajadzībām. Šāds atbalsts būtu jāsniedz tā paša dzimuma personai kā cietušai personai, ja to lūdz vai tas ir lietderīgi un ja šāda persona ir pieejama. Pamatojoties uz Direktīvā 2012/29/ES noteiktajām prasībām, tiesiskais regulējums ir jāpapildina, lai nodrošinātu, ka specializētiem atbalsta dienestiem tiek sniegti visi nepieciešamie instrumenti mērķtiecīga un integrēta atbalsta sniegšanai cietušajām personām, ņemot vērā to īpašās vajadzības. Šādus pakalpojumus var nodrošināt papildus vispārējiem cietušo personu atbalsta pakalpojumiem vai kā daļa no minētajiem dienestiem, kuri var izmantot esošas vienības, kas nodrošina specializētu atbalstu, piemēram, specializētus sieviešu atbalsta pakalpojumus. Specializētu atbalstu var sniegt publiskās iestādes, cietušo atbalsta organizācijas vai citas nevalstiskās organizācijas, ņemot vērā dalībvalstu ģeogrāfiju un demogrāfisko sastāvu. Šādām iestādēm vai organizācijām būtu jāpiešķir pietiekami cilvēkresursi un finanšu resursi. Ja pakalpojumus sniedz nevalstiskās organizācijas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tās saņem atbilstošus līdzekļus.

(59)

Sieviešu atbalstam paredzētajiem specializētiem dienestiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot konsultācijas un atbalstu cietušajām personām, tostarp sieviešu atbalsta centriem, sieviešu patversmēm, palīdzības līnijām, krīzes centriem palīdzībai izvarošanas un seksuālās vardarbības gadījumos un primārās prevencijas dienestiem. Minēto var arī nodrošināt nevalstiskas sieviešu vadītas organizācijas.

(60)

Cietušajām personām parasti ir vairākas aizsardzības un atbalsta vajadzības. Lai efektīvi risinātu minētās vajadzības, dalībvalstīm būtu jāsniedz speciālistu atbalsta dienestu pakalpojumi tajās pašās telpās, koordinējot pakalpojumus ar kontaktpunkta starpniecību vai atvieglojot piekļuvi šādiem pakalpojumiem, izmantojot vienotu tiešsaistes piekļuvi. Vienota tiešsaistes piekļuve nodrošinātu, ka tās cietušās personas, kuras atrodas attālos apgabalos vai nespēj fiziski sasniegt šādus speciālistu atbalsta dienestu pakalpojumus, arī spēj piekļūt šādiem pakalpojumiem. Ar vienotu tiešsaistes piekļuvi būtu vismaz jāizveido vienota un atjaunināta tīmekļa vietne, kurā būtu pieejama visa attiecīgā informācija par pieejamajiem atbalsta un aizsardzības pakalpojumiem un norādījumi, kā tiem piekļūt. Šādā tīmekļa vietnē būtu jāievēro piekļūstamības prasības attiecībā uz personām ar invaliditāti.

(61)

Cietušajām personām ir īpaša vajadzība pēc atbalsta, ņemot vērā piedzīvoto traumu. Specializētiem atbalsta dienestiem būtu jāsniedz cietušajām personām palīdzība, kas sniedz pilnvērtīgas iespējas un atbalstu cietušo personu atlabšanas procesā. Specializētiem atbalsta dienestiem vajadzētu būt pieejamiem pietiekamā skaitā un pienācīgi izkliedētiem katrā dalībvalsts teritorijā, ņemot vērā attiecīgās dalībvalstu ģeogrāfiju un demogrāfisko sastāvu, kā arī jānodrošina tiešsaistes līdzekļi. Lai palīdzētu šādā veidā, specializētais atbalsts būtu jānodrošina, ja vien iespējams, valodā, ko cietusī persona var saprast, un cietušās personas vecumam atbilstošā veidā.

(62)

Specializēti atbalsta dienesti, tostarp patversmes un krīzes centri izvarošanas upuriem, būtu jānodrošina krīžu un ārkārtas stāvokļa laikā, tai skaitā veselības krīžu laikā. Vajadzētu noteikt šādu pakalpojumu turpmāku nodrošināšanu situācijās, kad vardarbībai ģimenē un vardarbībai pret sievietēm ir tendence pieaugt.

(63)

Palīdzība un atbalsts cietušajām personām būtu jāsniedz pirms kriminālprocesa, tā laikā un atbilstošu laiku pēc kriminālprocesa beigām, piemēram, ja joprojām ir nepieciešama medicīniskā aprūpe, lai novērstu vardarbības smagās fiziskās vai psiholoģiskās sekas, vai ja cietušās personas drošība ir apdraudēta, jo īpaši cietušās personas sniegto liecību dēļ kriminālprocesā.

(64)

Seksuālās vardarbības, tostarp izvarošanas, traumatiskais raksturs prasa īpaši reaģēšanu ar īpašu piesardzību no apmācītu un specializētu darbinieku puses. No seksuālas vardarbības cietušām personām ir vajadzīgs tūlītējs atbalsts traumu gadījumos, kā arī tūlītējas kriminālistikas ekspertīzes, lai glabātu pierādījumus, kas vajadzīgi turpmākai kriminālvajāšanai. Izvarošanas upuru krīzes centriem vai seksuālās vardarbības upuru palīdzības centriem vajadzētu būt pieejamiem pietiekamā skaitā un atbilstoši izvietotiem katrā dalībvalsts teritorijā, ņemot vērā attiecīgo dalībvalstu ģeogrāfiju un demogrāfisko sastāvu. Šādi centri var būt iekļauti esošajā dalībvalsts veselības aprūpes sistēmā. Tāpat arī no sieviešu dzimumorgānu kropļošanas cietušajām personām, kas bieži ir meitenes, galvenokārt, ir vajadzīgs mērķtiecīgs atbalsts. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tās sniedz īpašu atbalstu, kas pielāgots minētajām cietušajām personām. Ņemot vērā šādos nodarījumos cietušo personu īpašos apstākļus un ar tiem saistīto neaizsargātību, šāds specializēts atbalsts būtu jānodrošina, ievērojot visaugstākos privātuma un konfidencialitātes standartus.

(65)

Direktīvās 2004/113/EK, 2006/54/EK un 2010/41/ES seksuālu uzmākšanos darbā uzskata par diskriminācijas veidu, pamatā dzimuma dēļ. Seksuāla uzmākšanās darbā būtiski negatīvi ietekmē gan cietušās personas, gan darba devējus. Ja par seksuālu uzmākšanos valsts tiesību aktos ir paredzēta kriminālatbildība, gan cietušajām personām, gan darba devējiem būtu jānodrošina iekšēju vai ārēju konsultantu pakalpojumi. Šajos pakalpojumos būtu jāietver informācija par to, kā pienācīgi risināt seksuālas uzmākšanās gadījumus darbā un kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir pieejami, lai atbrīvotos no noziedzīga nodarījuma izdarītāja darba vietā.

(66)

Dalībvalstis tiek mudinātas nodrošināt, ka valstu palīdzības tālruņa numuri ir sasniedzami bez maksas, izmantojot saskaņoto numuru Savienības līmenī, proti, 116 016, papildus jebkādiem esošajiem valsts numuriem un ka tas ir pieejams visu diennakti. Sabiedrība būtu atbilstoši jāinformē par to, ka šāds saskaņotais numurs pastāv, un kā to izmantot. Vajadzētu būt iespējai, ka šādus palīdzības tālruņa numurus apkalpo specializētiem atbalsta dienesti, tostarp sieviešu specializētā atbalsta dienesti, saskaņā ar valsts praksi. Jau iedibinātajiem palīdzības tālruņa numuru pakalpojumu sniedzējiem, tostarp nevalstiskajām organizācijām, ir ievērojama pieredze šādu pakalpojumu sniegšanā. Atbalstam, ko sniedz, izmantojot šādas tālruņa numurus, būtu jāietver konsultācijas krīzes situācijās un informācijas sniegšana cietušajām personām par klātienes pakalpojumiem, piemēram, patversmēm, specializētiem atbalsta dienestiem, citiem attiecīgiem sociālajiem un veselības aprūpes dienestiem vai policiju. Palīdzības tālruņa numuriem, kas paredzētas noziedzīgos nodarījumos cietušajām personām, vajadzētu būt iespējai nosūtīt cietušās personas uz specializētiem atbalsta dienestiem, savienot ar specializētām palīdzības tālruņa numuriem vai nodrošināt abus iepriekš minētos, ja tas ir nepieciešams un ja to pieprasa.

(67)

Patvērumam un citiem piemērotiem pagaidu mājokļiem, kas paredzēti noziedzīgos nodarījumos cietušajām personām, ir būtiska nozīme cietušo personu aizsardzībai pret vardarbības aktiem. Patvērumam būtu ne tikai jānodrošina droša uzturēšanās vieta, bet arī jāsniedz nepieciešamais atbalsts attiecībā uz savstarpēji saistītām problēmām, kas saistītas ar cietušo personu veselību, tostarp garīgo veselību, finansiālo situāciju un viņu bērnu labbūtību, galu galā sagatavojot cietušās personas patstāvīgai dzīvei. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir pieejams pietiekams skaits patvēruma un citu piemērotu pagaidu mājokļu. Termins “pietiekams skaits” ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka tiek apmierinātas visu cietušo personu vajadzības gan patvēruma vietu, gan speciālistu atbalsta ziņā. 2008. gada septembra galīgajā darbības ziņojumā, ko sagatavojusi Eiropas Padomes Darba grupa vardarbības pret sievietēm, tostarp vardarbības ģimenē, apkarošanai ir ieteikta droša izmitināšana specializētās sieviešu patversmēs, kuras pieejamas katrā reģionā ar vienu šādu ģimenes vietu uz 10 000 iedzīvotāju. Tomēr patvēruma vietu skaitam vajadzētu būt atkarīgam no faktiskās vajadzības reālistiskas aplēses. Cietušo personu identitātei, kuras uzturas šādās patversmēs, būtu jāpaliek konfidenciālai, lai gādātu par sieviešu drošību. Patvērums būtu jāaprīko tā, lai apmierinātu sieviešu īpašās vajadzības, tostarp nodrošinot patvērumu tikai sievietēm. Patvērumam un citiem piemērotiem pagaidu mājokļiem vajadzētu būt pieejamiem apgādājamajiem, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu. Tomēr to cietušo personu drošība un labbūtība, kas uzturas šādos patvērumos un mājokļos, joprojām ir galvenā prioritāte, jo īpaši gadījumos, kad cietušās personas un apgādājamie, kas ir gandrīz pieauguši, atrodas vienā un tajā pašā mājoklī. Ja patversmes nav bezmaksas un dalībvalstis pieprasa maksu no cietušajām personām, kas tiek izmitinātas patvēruma vietās vai pagaidu mājokļos, maksai vajadzētu būt cenas ziņā pieejamai un tā nedrīkstētu liegt cietušajām personām piekļuvi patvērumam vai pagaidu mājokļiem. Patvērumam būtu jānodrošina, ka tajos ir apmācīts un specializēts personāls, lai darbotos ar cietušajām personām un sniegtu tām atbalstu.

(68)

Lai efektīvi novērstu negatīvās sekas bērniem, atbalsta pasākumos bērniem būtu jāietver specializētas psiholoģiskās konsultācijas, kas pielāgotas bērna vecumam, attīstības vajadzībām un individuālajai situācijai, un vajadzības gadījumā jānodrošina pediatra aprūpe, un minētie pasākumi būtu jānodrošina, tiklīdz kompetentajām iestādēm ir pamatots iemesls uzskatīt, ka bērni varētu būt cietuši no vardarbības, ieskaitot bērnus, kas ir liecinieki. Sniedzot atbalstu bērniem, pirmkārt būtu jāņem vērā bērnu tiesības, kā tas noteikts Hartas 24. pantā.

(69)

Ņemot vērā, ka sekas attiecībā uz bērniem vardarbības pret sievietēm vai vardarbības ģimenē gadījumos var būt visa mūža garumā, ja vecāki ir nogalināti minēto nodarījumu rezultātā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādi bērni var pilnībā gūt labumu no šīs direktīvas, jo īpaši izmantojot mērķtiecīgus aizsardzības un atbalsta pasākumus, tostarp visu attiecīgo tiesvedību laikā.

(70)

Lai gādātu par bērnu drošību iespējamās tikšanās laikā ar noziedzīga nodarījuma izdarītāju vai aizdomās turēto, kam ir vecāku atbildība un saskarsmes tiesības, kā tas ir noteikts saskaņā ar piemērojamiem valsts civiltiesību noteikumiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek nodrošinātas uzraudzītas, neitrālas vietas, tostarp bērnu aizsardzības vai labklājības iestādēs, lai tiktu ievērotas bērna intereses, notiekot šādiem apmeklējumiem. Vajadzības gadījumā apmeklējumiem būtu jānotiek bērnu aizsardzības vai labklājības ierēdņu klātbūtnē. Ja ir nepieciešams nodrošināt pagaidu izmitināšanu, bērni prioritārā kārtā būtu jāizmitina kopā ar personu, kam ir vecāku atbildība un kas nav noziedzīga nodarījuma izdarītājs vai aizdomās turētais. Vienmēr būtu jāņem vērā bērna labākās intereses.

(71)

Cietušās personas, kuras skar intersekcionālā diskriminācija, ir pakļautas paaugstinātam vardarbības riskam. Tās varētu būt sievietes ar invaliditāti, sievietes ar apgādājamo, kam uzturēšanās statuss vai uzturēšanās atļauja, migrantes bez personu apliecinošiem dokumentiem, sievietes, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, sievietes, kuras bēg no bruņotiem konfliktiem, bezpajumtnieces, sievietes ar rasu vai etnisko piederību minoritātei, sievietes, kas dzīvo lauku apvidos, prostitūcijā iesaistītas sievietes, sievietes ar zemiem ienākumiem, aizturētās sievietes, lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas vai interseksuāļi, vecākas sievietes vai sievietes ar alkohola un narkotiku lietošanas izraisītiem traucējumiem. Tāpēc cietušajām personām, kuras saskaras ar intersekcionālu diskrimināciju, būtu atbilstoši jāsaņem īpaša aizsardzība un atbalsts.

(72)

Sievietes ar invaliditāti nesamērīgi cieš no vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē gadījumos, un invaliditātes dēļ viņām bieži ir grūtības piekļūt aizsardzības un atbalsta pasākumiem. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka viņas var pilnībā izmantot šajā direktīvā noteiktās tiesības tādā pašā apmērā kā citas cietušās personas, vienlaikus pievēršot pienācīgu uzmanību šādu cietušo personu īpašajai neaizsargātībai un viņu iespējamajām grūtībām meklēt palīdzību.

(73)

Darbībām, lai novērstu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē gadījumus, būtu jābalstās uz visaptverošu pieeju, ko veido primārie, sekundārie un terciārie prevencijas pasākumi. Primāriem prevencijas pasākumiem jābūt tādiem, lai nepieļautu vardarbības veidošanos, un tiem jāietver tādi pasākumi kā, piemēram, izpratnes veicināšanas kampaņas un mērķtiecīgas izglītošanas programmas, kuras palielinātu sabiedrības izpratni par visu veidu vardarbības dažādajām izpausmēm un tās sekām un jau agrīnā vecumā uzlabotu zināšanas par piekrišanu savstarpējās attiecībās. Sekundārajiem prevencijas pasākumiem vajadzētu būt vērstiem uz agrīnu vardarbības atklāšanu un tās progresēšanas vai eskalācijas novēršanu agrīnā posmā. Terciārajiem prevencijas pasākumiem vajadzētu būt vērstiem uz atkārtotu nodarījumu un atkārtotas viktimizācijas novēršanu un vardarbības seku pienācīgu pārvaldību, un tajos varētu ietvert klātienes intervences pasākumus, agrīnas intervences centru un intervences programmu veicināšanu.

(74)

Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši prevencijas pasākumi. Šādi pasākumi varētu ietvert izpratnes veicināšanas kampaņas, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Prevenciju var īstenot arī ar formālas izglītības starpniecību, jo īpaši stiprinot dzimumaudzināšanu un sociālemocionālās prasmes, empātiju un prasmes veidot veselīgas un cieņpilnas attiecības. Dalībvalstīm, ņemot vērā valodas barjeras un dažādus rakstpratības un spēju līmeņus, būtu mērķtiecīgi jākoncentrējas uz paaugstināta riska grupām, tostarp bērniem, ņemot vērā viņu vecumu un briedumu, personām ar invaliditāti, personām ar alkohola un narkotiku lietošanas izraisītiem traucējumiem un lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem.

(75)

Dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai novērstu kaitīgu dzimumu stereotipu veidošanos, tādējādi izskaužot ideju par sieviešu mazvērtīgumu vai stereotipiem par sieviešu un vīriešu lomām. Tajos varētu ietvert arī pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka kultūru, paražas, reliģiju, tradīcijas vai godu nekad nevar uzskatīt vai izmantot par attaisnojumu vardarbībai pret sievietēm vai vardarbībai ģimenē vai iecietīgākai attieksmei pret šādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Ar prevencijas pasākumu palīdzību vīriešus un zēnus būtu jāmudina būt par paraugu, lai veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību, un arī jācenšas pārvarēt stereotipus, kuru dēļ vīrieši kavējas meklēt palīdzību situācijās, kad pret viņiem tiek vērsta vardarbība. Ņemot vērā to, ka jau ļoti agrā bērnībā bērni tiek pakļauti dzimumu lomām, kuras veido viņu priekšstatus par sevi un ietekmē viņu akadēmisko un profesionālo izvēli, kā arī gaidas attiecībā uz viņiem, kuri īstenos sieviešu un vīriešu lomas visa mūža garumā, ir izšķiroši svarīgi novērst dzimumu stereotipus, jau nodrošinot pirmsskolas izglītību un aprūpi.

(76)

Lai fokusētu resursus tur, kur tie visvairāk vajadzīgi, prasībai veikt prevencijas pasākumus nolūkā palielināt informētību par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un piespiedu laulībām, un minēto pasākumu apjomam vajadzētu būt samērīgam ar to personu skaitu, kuras attiecīgajā dalībvalstī apdraud šāda prakse vai kuras tā skar.

(77)

Lai nodrošinātu, ka cietušās personas tiek identificētas un saņem pienācīgu atbalstu un aizsardzību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka darbinieki, kuri varētu nonākt saskarē ar cietušajām personām, iziet atbilstošu apmācību un saņem mērķtiecīgu informāciju. Tiesu darbiniekiem būtu jāiziet šāda apmācība tikai tad, ja pastāv iespēja, ka viņi nonāks saskarē ar cietušajām personām, un tikai tādā līmenī, kas atbilst viņu saskarsmei ar cietušajām personām. Būtu jāveicina apmācības advokātiem, prokuroriem un tiesnešiem, un speciālistiem, kuri cietušajām personām sniedz atbalstu un gādā par taisnīguma atjaunošanu. Šādai apmācībai attiecīgā gadījumā būtu jāietver arī apmācība par īpašiem cietušo atbalsta dienestiem, pie kuriem cietušie būtu jānosūta, vai specializēta apmācība, kuru darbs koncentrējas uz cietušajām personām ar īpašām vajadzībām un uz īpašu psiholoģisku apmācību. Apmācībai būtu jāaptver iebiedēšanas risks un tā novēršana, atkārtota un sekundāra viktimizācija un aizsardzības un atbalsta pasākumu pieejamība cietušajām personām. Lai novērstu un pienācīgi risinātu seksuālas uzmākšanās gadījumus darbā, ja par seksuālu uzmākšanos darbā valsts tiesību aktos konkrēti ir paredzēta kriminālatbildība, būtu jāapmāca arī personas, kas veic uzraudzības funkcijas. Šādām personām būtu arī jāsaņem informācija par trešo personu vardarbības risku. Trešo personu vardarbība ir vardarbība, no kuras darbinieki varētu ciest darba vietā, nevis no kolēģu, bet no citas personas puses, un tā ietver tādus gadījumus kā, piemēram, medmāsas, kuras seksuāli aizskar pacients.

(78)

Lai izveidotu visaptverošu pieeju visu veidu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai un apkarošanai, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgie ierēdņi un speciālisti saņem apmācības par koordinētu daudzdisciplīnu sadarbību, lai nodrošinātu, ka attiecīgās valdības struktūras un iestādes ātri izskata lietu nodošanu un ka šādu lietu izskatīšanā ir iesaistīti attiecīgie profesionālie speciālisti, tostarp medicīnas, juridisko, izglītības vai sociālo pakalpojumu jomā. Dalībvalstīm būtu jālemj par to, kā tās organizē šādas apmācības. Šajā direktīvā noteiktie pienākumi nebūtu jāinterpretē kā tādi, ar ko jāiejaucas augstākās izglītības iestāžu autonomijā.

(79)

Lai cīnītos pret nepietiekamu ziņošanu, dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar tiesībaizsardzības iestādēm apmācību izstrādē, jo īpaši attiecībā uz kaitīgiem dzimumu stereotipiem, kā arī noziedzīgu nodarījumu prevencijā, ņemot vērā ciešo saskarsmi ar grupām, kuras pakļautas vardarbības riskam un kļūšanai par cietušo.

(80)

Būtu jāizveido intervences programmas, lai novērstu un mazinātu vardarbības pret sievietēm vai vardarbības ģimenē izdarīšanas risku vai šādu nodarījumu atkārtošanos. Intervences programmas būtu jāīsteno apmācītiem un kvalificētiem speciālistiem. Programmām jo īpaši vajadzētu būt vērstām uz to, lai gādātu par drošību attiecībās un mācītu noziedzīga nodarījuma izdarītājiem vai personām, kuras varētu nonākt uz noziedzības ceļa, to, kā nevardarbīgi uzturēt personu savstarpējās attiecības un kā novērst vardarbīgas uzvedības modeļu pielietošanu. Dalībvalstis varētu izmantot kopīgus standartus un vadlīnijas, ko attiecībā uz intervences programmām sagatavojis Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts.

(81)

Informācija par pieejamām intervences programmām būtu jānodrošina noziedzīga nodarījuma izdarītājam vai aizdomās turētajam par vardarbību, uz kuru attiecas šī direktīva un uz kuru attiecas ārkārtas lieguma rīkojums, ierobežojošs rīkojums vai aizsardzības rīkojums.

(82)

Attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas klasificējami kā izvarošana, noziedzīga nodarījuma izdarītājus būtu jāmotivē piedalīties intervences programmās, lai mazinātu recidīva risku.

(83)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem un jāīsteno efektīva, visaptveroša un koordinēta politika, kas aptver visus attiecīgos pasākumus, lai novērstu un apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Ar minēto politiku būtu jāparedz, ka visu pasākumu centrā vajadzētu būt cietušās personas tiesībām. Saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai izlemt, kuras iestādes tiek izraudzītas vai izveidotas kā oficiālas struktūras, kas atbild par politikas un pasākumu koordinēšanu, īstenošanu, pārraudzību un izvērtēšanu, lai novērstu un apkarotu visu veidu vardarbību, uz ko attiecas šī direktīva, ar noteikumu, ka šādām iestādēm ir kompetences, kuras nepieciešamas šajā direktīvā paredzēto uzdevumu veikšanai. Dalībvalstīm būtu jānodrošina minimāla koordinācija centrālā līmenī, kā arī attiecīgā gadījumā reģionālā vai vietējā līmenī saskaņā ar valsts tiesību aktiem un neskarot pilnvaru sadalījumu katrā dalībvalstī. Šāda koordinācija varētu būt daļa no valstu rīcības plāniem. Politika būtu jākoordinē dalībvalsts vai reģionālā un vietējā līmenī dalībvalstīs saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi.

(84)

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp nevalstiskās organizācijas, kas strādā ar cietušajām personām, iesaista plašu dalībnieku loku ar dažādiem uzdevumiem un pilnvarām. Šādas organizācijas nodrošina vērtīgas speciālās zināšanas, un to iesaiste un ieguldījums varētu būt noderīgs valdības politikas izstrādes, īstenošanas un ar to saistītajos uzraudzības procesos.

(85)

Saistībā ar centieniem apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē dalībvalstīm būtu jāpieņem valsts rīcības plāni.

(86)

Lai nodrošinātu, ka šajā direktīvā definētajos kibervardarbības nodarījumos cietušās personas var efektīvi īstenot savas tiesības uz nelikumīga materiāla, kas saistīts ar šādiem nodarījumiem, izņemšanu, dalībvalstīm būtu jāmotivē īstenot pašregulējošu sadarbību starp attiecīgajiem starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. Lai nodrošinātu, ka šādi materiāli tiek atklāti agrīnā stadijā un tiek efektīvi apkaroti un ka minētajos nodarījumos cietušajām personām tiek sniegta pienācīga palīdzība un atbalsts, dalībvalstīm būtu arī jāveicina spēkā esošu brīvprātīgu pašregulācijas pasākumu, piemēram, rīcības kodeksu, izveide, vai jāpalielina informētība par tiem. Šādai veicināšanai būtu jāaptver pašregulācijas pasākumi sistemātisku risku atklāšanai, jo īpaši, lai nostiprinātu mehānismus, kuri izveidoti kibervardarbības apkarošanai, un lai uzlabotu to pakalpojumu starpnieku darbinieku apmācību, kuri iesaistīti vardarbības novēršanā un palīdzības un atbalsta sniegšanā cietušajām personām. Šādiem pašregulācijas pasākumiem būtu jāpapildina Savienības līmeņa rīcība, jo īpaši saskaņā ar Regulu (ES) 2022/2065.

(87)

Apmainīšanās ar labo praksi un konsultēšanāss individuālos gadījumos ar Eurojust pārstāvjiem, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu krimināllietās un citu attiecīgo Savienības aģentūru pilnvaru ietvaros varētu būt ļoti noderīga visu veidu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanā un apkarošanā.

(88)

Politiku, lai pienācīgi apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, jāveido tikai pamatojoties uz visaptverošiem un salīdzināmiem detalizētiem datiem. Lai efektīvi uzraudzītu notikumu attīstību dalībvalstīs, dalībvalstis tiek arī aicinātas regulāri veikt aptaujas. To varētu izdarīt, izmantojot Komisijas (Eurostat) saskaņoto metodiku.

(89)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šīs direktīvas nolūkos savāktie dati nepārsniedz to, kas ir atbilstoši nepieciešams saistībā ar atbalstu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izplatības un tendenču uzraudzībai, un jāizstrādā jaunas politikas stratēģijas šajā jomā. Dalībvalstīm būtu jāsniedz pieprasītie dati Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam, lai šos datus varētu salīdzināt, novērtēt un analizēt Savienības līmenī.

(90)

Personas datu apstrāde saskaņā ar šo direktīvu, tostarp kompetento iestāžu veikta personas datu apmaiņa vai nosūtīšana, ir jāveic saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2002/58/EK (13) un (ES) 2016/680. Personas datu apstrāde, ko veic Savienības iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras, ir jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (ES) 2016/794 (14), (ES) 2018/1725 (15) un (ES) 2018/1727 (16) vai jebkuriem citiem piemērojamiem Savienības noteikumiem par datu aizsardzību.

(91)

Ar šo direktīvu nosaka noteikumu minimumu, un tādēļ dalībvalstis var brīvi pieņemt vai saglabāt stingrākus krimināltiesību noteikumus par noziedzīgu nodarījumu un sodu definēšanu saistībā ar vardarbību pret sievietēm. Attiecībā uz šīs direktīvas noteikumiem par cietušo personu tiesībām dalībvalstis var ieviest vai saglabāt spēkā noteikumus ar augstākiem standartiem, tostarp tādus, kuri cietušajām personām nodrošina augstāku aizsardzības un atbalsta līmeni.

(92)

Tā kā šīs direktīvas mērķi – proti, visā Savienībā novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, balstoties uz kopējiem minimālajiem noteikumiem –, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet iecerēto pasākumu mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu ar šo direktīvu nosaka tikai to, kas ir vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

(93)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Īrija 2022. gada 22. jūnija vēstulē ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(94)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(95)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2022. gada 5. aprīlī sniedza atzinumu,