(1)

Pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbība ir būtiska, lai novērstu drošības apdraudējumus un nodrošinātu Šengenas zonas pareizu darbību. Ir būtiski, lai cilvēkiem nav iespējas izvairīties no tiesībaizsardzības iestādēm, vienkārši pārceļoties no vienas dalībvalsts uz citu. Pastiprināta pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbība starp visām dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm palīdzēs uzlabot noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanu Savienībā. Šāda pastiprināta sadarbība aptver pārrobežu darbības starp divām vai vairāk dalībvalstīm, piemēram, citas valsts teritorijā veiktu tūlītēju pakaļdzīšanos un citas valsts teritorijā veiktu novērošanu, un starpvalstu darbībām, piemēram, kopīgām operācijām, kuras ietver tiesībaizsardzības darbinieku izvietošanu citās dalībvalstīs.

(2)

Citas valsts teritorijā veikta tūlītēja pakaļdzīšanās un citas valsts teritorijā veikta novērošana ir neaizstājami operatīvās tiesībaizsardzības sadarbības instrumenti, un, ja tie netiek izmantoti, personas var izvairīties no tiesībaizsardzības iestādēm, šķērsojot robežu, izmantot savā labā jurisdikcijas maiņu un tiesībaizsardzības rīcības nepārtrauktības neesību. Būtu jāiesaka, lai dalībvalstis pievēršas pastāvošajiem ierobežojumiem, ko dažas dalībvalstis ir ieviesušas, jo tie kavē šādas rīcības veikšanai to teritorijā. Ir arī – vienlaikus ievērojot katras dalībvalsts tiesu iestāžu kompetenci – jāpielāgo daži noteikumi par iesaistīšanos pārrobežu tiesībaizsardzības operācijās, kuru mērķis ir uzraudzīt un aizturēt personas, uz kurām attiecas citas valsts teritorijā veikta novērošana, attiecībā pret kurām notiek citas valsts teritorijā veikta tūlītēja pakaļdzīšanās, un kopīgu operāciju laikā.

(3)

Lai reaģētu uz noziedzīgajām darbībām un problēmām, ko operatīvajai tiesībaizsardzības sadarbībai rada pastāvīgā un arvien pieaugošā cilvēku, preču un pakalpojumu mobilitāte Savienībā, ir jāizveido pastāvīgas kopīgas patruļas un citu kopīgu operāciju spējas. Apmainoties ar informāciju, esošajām struktūrām, piemēram, policijas un muitas sadarbības centriem (PCCC), ir liela nozīme cīņā pret pārrobežu noziedzību. Attiecīgā gadījumā PCCC vajadzētu spēt atbalstīt kopīgas patruļas un citas kopīgas operācijas, pamatojoties uz kopīgu riska analīzi un vajadzību novērtējumu, atbilstīgi piemērojamajām juridiskajām prasībām, nolūkā novērst un atklāt tādus pārrobežu noziegumus, kas izdarīti Savienības iekšējās pierobežas teritorijās, un atbalstīt to izmeklēšanu.

(4)

Lai dalībvalstis, Padome un Komisija gūtu precīzu kvantitatīvu priekšstatu par pašreizējo stāvokli pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbības pasākumu īstenošanā Savienībā, būtu jāiesaka, lai dalībvalstis katru gadu vāktu datus un apkopotu statistiku par savu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību, un paziņotu minēto statistiku. Minētā statistika varētu nodrošināt padziļinātas zināšanas un vispusīgāku izpratni par dalībvalstu vajadzībām un jebkādiem iespējamiem jautājumiem, kas jārisina Savienības līmenī.

(5)

Noziedzīgie tīkli izmanto Savienības iekšējās robežkontroles neesamību, lai īstenotu savas noziedzīgās darbības. Kopīgas patruļas un citas kopīgas operācijas ir vērtīgi instrumenti visu veidu pārrobežu noziedzības apkarošanai.

(6)

Attiecīgos un piemērotos gadījumos dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai īstenot ieteikumus par pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību saistībā ar Eiropas daudznozaru platformu pret noziedzības draudiem (EMPACT), lai vērstos pret apzinātiem un prioritāri sakārtotiem draudiem, ko rada smagā un organizētā starptautiskā noziedzība. Piemēram, mērķtiecīgas kopīgas patruļas ir elastīgs instruments, kura pamatā ir uz izlūkdatiem balstīta policijas darbība, ko var uzsākt attiecīgās tiesībaizsardzības iestādes. Mērķtiecīgas kopīgas patruļas dalībvalstis varētu izmantot līdzās citām operatīvajām darbībām EMPACT operatīvajos rīcības plānos (ORP), lai pievērstos konkrētām prioritārām noziedzības jomām.

(7)

Tā kā tiesībaizsardzības darbinieku skaits, kurus dalībvalstis var izvietot ārvalstīs, ir ierobežots un izvietošana nenotiek koordinēti un balstoties uz iepriekšēju kopīgu analīzi, tiesībaizsardzības darbinieku izvietošana citās dalībvalstīs var kļūt nelietderīga. Lai vienkāršotu kopīgu patruļu un citu kopīgu operāciju administratīvo un loģistikas pārvaldību, būtu jāiesaka izveidot Eiropas mēroga atbalsta platformu. Izmantojot šādu atbalsta platformu, dalībvalstis varētu apmainīties ar informāciju par savām vajadzībām un sekmēt kopīgu patruļu un citu kopīgu operāciju efektīvu un rezultatīvu īstenošanu, lai uzturētu un uzlabotu sabiedrisko kārtību un drošību, novērstu noziedzīgus nodarījumus un palīdzētu vērsties pret konkrētiem noziedzības viļņiem svarīgās vietās, noteiktos laikposmos un konkrētās situācijās. Attiecīgā gadījumā atbalsta platforma varētu saņemt Savienības finansējumu un Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/794 (1), administratīvo un loģistikas atbalstu.

(8)

Lai pārrobežu operatīvā tiesībaizsardzības sadarbība būtu sekmīga, ir būtiski nodrošināt saziņu un piekļuvi pieejamajai informācijai. Būtu jāiesaka dalībvalstīm atļaut, lai tiesībaizsardzības darbiniekiem, kuri darbojas citā dalībvalstī, ar tādiem mobiliem risinājumiem kā, piemēram, mobilās ierīces vai automašīnā uzstādīti tiesībaizsardzības datori, būtu reāllaika piekļuve informācijai Savienības informācijas sistēmās, izmantojot Eiropas meklēšanas portālu (ESP), un attiecīgajām viņu valsts datubāzēm saskaņā ar piemērojamām piekļuves tiesībām un piemērojamiem Savienības un valsts tiesību aktiem. Būtu jāiesaka, ka citas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādēm jāsniedz tikai tā informācija, ko tiesībaizsardzības darbinieki prasa savu pienākumu izpildei pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbības laikā. Būtu arī jāiesaka nodrošināt tiesībaizsardzības darbiniekus, kas darbojas citā dalībvalstī, ar uzticamiem un drošiem, reāllaikā savstarpēji savienojamiem mobilo sakaru līdzekļiem, piemēram, tūlītējās ziņojumapmaiņas rīkiem, kas darbojas pāri robežām, lai varētu tieši sazināties ar savas valsts iestādēm un uzņēmējas dalībvalsts iestādēm. Ir jānodrošina drošu sakaru līdzekļu savstarpēja savienojamība pāri robežām, kas vismaz rada iespēju droši izmantot reāllaika mobilos sakaru līdzekļus, kā arī, piemēram, ar GPS izsekošanas vai dronu palīdzību, noteikt to tiesībaizsardzības transportlīdzekļu ģeogrāfisko atrašanās vietu pārrobežu tiesībaizsardzības operācijas laikā, kurus izmanto tiesībaizsardzības darbinieki.

Tādēļ būtu jāiesaka, lai dalībvalstis atbilstīgi savām konkrētajām vajadzībām izmantotu tehniskos risinājumus, ko sniegtu, piemēram, Eiropols, jo īpaši pēc savas inovācijas laboratorijas ieteikuma, kā arī balstoties uz Eiropas Iekšējās drošības inovāciju centra attiecīgajā darbā un projektos gūtajām atziņām, īpašas ekspertu grupas, piemēram, Drošu sakaru pamatgrupa, un Eiropas tiesībaizsardzības tehnoloģiju dienestu tīkls (ENLETS), kā arī projekti, piemēram projekts BroadWay. Dalībvalstis šādu savstarpēju savienojamību var nodrošināt arī savstarpēji sasaistot mantotas sistēmas ar kaimiņos esošām dalībvalstīm.

(9)

Lai pārrobežu operatīvā tiesībaizsardzības sadarbība būtu efektīva, ir jātiecas izveidot kopīgu tiesībaizsardzības darba kultūru Savienībā. Prasmju, zināšanu un pārliecības veidošanas nolūkā ir noderīgi izveidot kopīgas sākotnējās apmācības kursus, piemēram, tādus kā Spānija un Francija izveidojusi Valdemoro, tiesībaizsardzības kadetu apmaiņas programmas par jautājumiem, kas saistīti ar minēto sadarbību, un pastāvīgus prasmju pilnveides kursus par šiem jautājumiem tiesībaizsardzības darbiniekiem un noziegumu izmeklētājiem. Ir svarīgi, lai dalībvalstis savos valsts sākotnējās apmācības kursos, kas paredzēti tiesībaizsardzības kadetiem, iespējams, iekļautu kursu par pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību. Ir arī svarīgi, lai dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (CEPOL), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/2219 (2), mēģinātu izstrādāt vai pielāgot kursus par pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību un lai dalībvalstis nodrošinātu valodu apmācību, ko varētu izmantot darbinieku pastāvīgai apmācībai valsts līmenī.

Varētu paredzēt karjeras ceļus tiesībaizsardzības kadetiem un darbiniekiem, kas beiguši šādus apmācības kursus. Būtu jāiesaka, lai dalībvalstis turpinātu pēc iespējas labāk izmantot CEPOL, informējot to par savām apmācību vajadzībām, atbalstot CEPOL darbības un palīdzot saskaņot savu apmācību portfeli ar pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbības prioritātēm, kas noteiktas ES stratēģiskajā apmācības vajadzību novērtējumā (EU-STNAs). Būtu jāiesaka, lai dalībvalstis apsvērtu iespēju izveidot plaša mēroga un ilgtermiņa Eiropas līmeņa kopīgas apmācības un apmaiņas programmas tiesībaizsardzības kadetiem un darbiniekiem pārrobežu operatīvās tiesībaizsardzības sadarbības jomā.

(10)

Ņemot vērā koordinācijas un sadarbības nozīmi attiecībā uz šajā ieteikumā aplūkotajiem jautājumiem un jo īpaši ieteikuma īstenošanu, attiecīgajā Padomes darba grupā būtu jāorganizē pastāvīga diskusija par pārrobežu operatīvo sadarbību tiesībaizsardzības jomā. Minētā darba grupa varētu kalpot par pastāvīgu forumu dalībvalstīm, kurā var apspriest minētos jautājumus, tostarp dalībvalstu noteikumu un nolīgumu saskaņotību, citus pasākumus ar mērķi novērst šķēršļus efektīvu un iedarbīgu pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbības operāciju īstenošanai, ziņojumu sagatavošanu par panākto progresu, kā arī jautājumus par nepieciešamajām norādēm un labu praksi.

(11)

Būtu jāiesaka, ka šis ieteikums tiek īstenots saprātīgā termiņā. Lai īstenotu šo ieteikumu, būtu jāiesaka, ka dalībvalstis, tiklīdz tas ir saprātīgi iespējams, sāk procesu, lai, ja tas ir nepieciešams un lietderīgi, pārskatītu valsts noteikumus un divpusējos un daudzpusējos nolīgumus ar citām dalībvalstīm.

(12)

Šis ieteikums neietekmē noteikumus par dienesta ieroču nēsāšanu un izmantošanu, tostarp citu personu aizsargāšanas situācijās, ceļu satiksmes privilēģiju izmantošanu, tehnisko līdzekļu izmantošanu novērošanas veikšanai citas valsts teritorijā vai identitātes pārbaužu veikšanu un to personu aizturēšanu, kuras mēģina izvairīties no šādām pārbaudēm. Tāpat nebūtu jāietekmē arī noteikumi, ar kuriem nosaka, kas ietilpst tiesu iestāžu sadarbības tvērumā vai kam ir vajadzīga tiesu iestādes atļauja.

(13)

Lai nodrošinātu konsekvenci, šajā ieteikumā ietvertās definīcijas un garantijas attiecīgā gadījumā būtu jābalsta uz piemērojamiem Savienības tiesību aktiem, jo īpaši uz Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (3) (CISA), jo īpaši tās 39.–46. pantus, un Padomes Lēmumiem 2008/615/TI (4) un 2008/616/TI (5) (“Prīmes lēmumi”), jo īpaši Lēmuma 2008/615/TI 17.–19. pantiem, un jāinterpretē saskaņā ar tiem. Tas pats attiecas uz atsaucēm uz nepieciešamību ievērot valsts tiesību aktus gadījumos, kad Savienības tiesību akti jau atsaucas uz valsts standartiem.

(14)

Šā ieteikuma īstenošanā panāktais progress pēc noteikta laikposma būtu jāpārskata. Tāpēc vēlākais divus gadus pēc šā ieteikuma pieņemšanas Komisijai būtu jānovērtē panāktais progress un pēc apspriešanās ar dalībvalsti būtu jāsniedz ziņojums. Minētais ziņojums būtu jāapspriež Padomē, lai inter alia Komisija nāktu klajā ar priekšlikumiem juridiski saistošiem Savienības tiesību aktiem, ja tādi ir nepieciešami tiesībaizsardzības operatīvās sadarbības jomā.

(15)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD), Dānija nepiedalās šā ieteikuma pieņemšanā, un Dānijai šis ieteikums nav saistošs un nav jāpiemēro. Tā kā šis ieteikums pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo ieteikumu, izlemj, vai tā šo ieteikumu ieviesīs savos tiesību aktos.

(16)

Šis ieteikums, izņemot 2.1., 2.2. un 2.3. iedaļu, ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija piedalās saskaņā ar LES un LESD pievienotā Protokola Nr. 19 par Šengenas acquis, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā, 5. panta 1. punktu un saskaņā ar Padomes Lēmuma 2002/192/EK (6) 6. panta 2. punktu; tādēļ Īrija piedalās šā ieteikuma pieņemšanā.

(17)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (7) šis ieteikums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (8) 1. panta H punktā.

(18)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (9) šis ieteikums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta H punktā, to lasot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/146/EK (10) un 3. pantu Padomes Lēmumā 2008/149/TI (11).

(19)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (12) šis ieteikums ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta H punktā, to lasot saistībā ar 3. pantu Padomes Lēmumā 2011/350/ES (13) un 3. pantu Padomes Lēmumā 2011/349/ES (14).

(20)

Attiecībā uz Kipru šā ieteikuma 2.1. un 2.2. iedaļa ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktā.

(21)

Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju šā ieteikuma 2.1. un 2.2. iedaļa ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2005. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā.

(22)

Attiecībā uz Horvātiju šā ieteikuma 2.1. un 2.2. iedaļa ir akts, kas pilnveido Šengenas acquis vai ir kā citādi saistīts ar to, kā noteikts 2011. gada Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā,

a)

Ņemot vērā to, ka šis ieteikums nav juridiski saistošs, dalībvalstīm tiek ieteikts īstenot tajā izklāstītos pasākumus atbilstīgi piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem, jo īpaši tiem, kuri ir juridiski saistoši.

b)

Šo ieteikumu nevajadzētu interpretēt kā mēģinājumu ietekmēt valsts noteikumus, kuros paredzētas pilnvaras, lomas, kompetences, ierobežojumi, aizsardzības pasākumi vai nosacījumi, kas nav konkrēti aplūkoti šajā ieteikumā un kas attiecas uz attiecīgajām pārrobežu operatīvās tiesībaizsardzības sadarbības darbībām, ievērojot juridiski saistošus Savienības tiesību aktus, tostarp Šengenas konvenciju un Prīmes lēmumus, un valstu tiesību aktus saskaņā ar Savienības tiesībām.

c)

Šis ieteikums atbilst pienākumam ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti LES 6. pantā, tostarp tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī augstos datu aizsardzības standartus, kas noteikti Savienības tiesību aktos, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/680 (15).

d)

Dalībvalstis var paturēt spēkā vai pieņemt noteikumus un noslēgt nolīgumus, kas paredz ciešāku sadarbību nekā šajā ieteikumā izklāstītie pasākumi.

e)

Dalībvalstīm tiek ieteikts šo ieteikumu īstenot, neskarot Konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu, par muitas pārvalžu savstarpēju palīdzību un sadarbību (16) (Neapoles II konvencija).

a)

“tiesībaizsardzības iestāde” ir kompetentās iestāde LESD 87. panta 1. punkta nozīmē;

b)

“citas valsts teritorijā veikta tūlītēja pakaļdzīšanās” ir tiesībaizsardzības operācija, kurā kādas dalībvalsts kompetentās tiesībaizsardzības iestādes darbinieki minētajā dalībvalstī vajā vienu vai vairākas personas un šīs vajāšanas laikā šķērso robežu uz citu dalībvalsti un turpina minēto vajāšanu vienas vai vairāku citu dalībvalstu teritorijā pēc tam, kad persona vai personas šķērsojušas robežu;

c)

“citas valsts teritorijā veikta novērošana” ir tiesībaizsardzības operācija, kurā kādas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādes darbinieki sakarā ar minētajā dalībvalstī notiekošu kriminālizmeklēšanu novēro vienu vai vairākas personas un turpina minēto novērošanu vienas vai vairāku citu dalībvalstu teritorijā pēc tam, kad persona vai personas šķērsojušas robežu;

d)

“kopīgas operācijas” ir tiesībaizsardzības operācijas, ieskaitot kopīgas patruļas un citas kopīgas operācijas sabiedriskās kārtības un sabiedriskās drošības jomā un noziedzības novēršanas jomā, kuras kopīgi veic divu vai vairāku dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki un kurās vienas dalībvalsts darbinieki darbojas citas dalībvalsts teritorijā;

e)

“vienotais kontaktpunkts” ir valsts galvenā iestāde, kas izraudzīta starptautiskajai tiesībaizsardzības sadarbībai saskaņā ar šā ieteikuma iedaļu “Vispārējs satvars”;

f)

“policijas un muitas sadarbības centrs” jeb “PCCC” ir kopīga tiesībaizsardzības struktūra, kuras mērķis ir apmainīties ar informāciju un atbalstīt citas tiesībaizsardzības darbības Savienības iekšējās pierobežas teritorijās un kuru dalībvalsts izveidojusi, pamatojoties uz divpusēju vai daudzpusēju nolīgumu ar vienu vai vairākām kaimiņos esošām dalībvalstīm, un kura atrodas tiešā attiecīgo dalībvalstu kopīgo robežu tuvumā;

g)

“statistika” attiecas uz nepersondatiem, kurus dalībvalstis savākušas un par kuriem ziņots Padomei un Komisijai saistībā ar pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbības operācijām, kā izklāstīts 2. iedaļā.

a)

Dalībvalstīm tiek ieteikts:

b)

Dalībvalstīm tiek ieteikts citas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādes darbiniekiem, kuri to teritorijā īsteno citas valsts teritorijā veiktu tūlītēju pakaļdzīšanos, atļaut:

c)

Dalībvalstīm tiek ieteikts apsvērt iespēju atļaut citas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādes darbiniekiem, kuri to teritorijā īsteno citas valsts teritorijā veiktu tūlītēju pakaļdzīšanos, apturēt un uz laiku aizturēt vajāto personu saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām, tostarp, izmantojot piespiedu līdzekļus un fizisku spēku un ar tiesībām veikt drošības pārmeklēšanu, kamēr ierodas uzņēmējas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādes darbinieki.

a)

Dalībvalstīm tiek ieteikts:

b)

Dalībvalstīm tiek ieteikts citas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādes darbiniekiem, kuri to teritorijā īsteno citas valsts teritorijā veiktu novērošanu, atļaut:

a)

Dalībvalstīm tiek ieteikts atļaut citas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādes darbiniekiem, kuri iesaistīti to teritorijā īstenotās kopīgās operācijās, ar noteikumu, ka minēto dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem piešķir līdzīgas pilnvaras un nodrošina līdzīgu aprīkojumu, tostarp formas tērpus, veikt vismaz šādus pasākumus:

b)

koordinēt kopīgās operācijas gadījumos, kad to tiesībaizsardzības iestādes īsteno vairākas operācijas.

c)

Dalībvalstīm tiek ieteikts katru gadu vākt datus un apkopot statistiku par kopīgām patruļām un citām kopīgām operācijām, ko citu dalībvalstu teritorijā veikušas to tiesībaizsardzības iestādes, un minēto statistiku paziņot Padomei un Komisijai; minētajā ikgadējā statistikā ietver:

a)

Dalībvalstīm, kurās izvietots PCCC vai kuras piedalās tajā, tiek ieteikts nodrošināt, ka papildus patlaban īstenotajai informācijas apmaiņai PCCC veic šādus uzdevumus:

b)

Dalībvalstīm tiek ieteikts stiprināt pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbību un pieņemt paraugpraksi attiecībā uz šādu divpusēju vai daudzpusēju sadarbību ar kaimiņvalstīm, tostarp, izmantojot kopīgus policijas iecirkņus un PCCC.

a)

Dalībvalstīm tiek ieteikts izveidot atbalsta platformu, kas ļautu – nepārsūtot persondatus – identificēt un centralizēti reģistrēt katras dalībvalsts izteiktās vajadzības attiecībā uz kopīgu patruļu vai citu kopīgu operāciju organizēšanu:

b)

Dalībvalstīm tiek ieteikts:

a)

Dalībvalstīm tiek ieteikts nodrošināt, ka to tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, kuri ir iesaistīti pārrobežu operatīvajā tiesībaizsardzības sadarbībā, uz ko attiecas šis ieteikums, un kuri darbojas citas dalībvalsts teritorijā:

b)

Dalībvalstīm tiek ieteikts nodrošināt drošu un tiešu reāllaika saziņu pāri robežām, vai nu izmantojot tehniskos risinājumus, ko sniegtu, piemēram, Eiropols, īpašas ekspertu grupas vai Savienības finansēti projekti, vai arī savstarpēji sasaistot mantotas sistēmas ar kaimiņos esošām dalībvalstīm.

a)

sākotnējās apmācības kursos, iespējams, iekļaut kursu par pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību, lai tiesībaizsardzības kadetus iepazīstinātu ar Eiropas tiesībaizsardzības kultūru;

b)

kopā ar kaimiņu dalībvalstīm izveidot to tiesībaizsardzības kadetiem paredzētus kopīgas sākotnējās apmācības kursus un apmaiņas programmas pārrobežu operatīvās tiesībaizsardzības sadarbības jomā, ciktāl var pamatoti uzskatīt, ka valsts struktūrās tas ir īstenojams;

c)

pēc dalībvalstu pieprasījuma sadarbībā ar CEPOL censties izstrādāt vai pielāgot savu valsts kursu par pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību, lai profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas nolūkā to izmantotu tiesībaizsardzības darbinieku apmācībai valsts līmenī;

d)

izveidot kopīgus profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas kursus un iniciatīvas tiesībaizsardzības darbiniekiem, lai pilnveidotu viņu prasmes un zināšanas pārrobežu operatīvās tiesībaizsardzības sadarbības jomā, jo īpaši saistībā ar attiecīgajiem tiesību aktiem, iesaistes noteikumiem, rīkiem, metodēm, mehānismiem, procedūrām un paraugpraksi;

e)

censties izstrādāt un piedāvāt karjeras iespējas tiesībaizsardzības darbiniekiem, kas pabeidz kopīgus sākotnējās apmācības kursus, apmaiņas programmas vai īpašus kursus par pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību;

f)

nodrošināt tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kuri varētu tikt iesaistīti pārrobežu operatīvajā tiesībaizsardzības sadarbībā, valodu apmācību un apmācību par operatīvajām procedūrām, administratīvajām tiesībām un krimināltiesībām, citu dalībvalstu kriminālprocesuālajām tiesībām un iestādēm, ar ko sazināties citās dalībvalstīs;

g)

pienācīgi ņemot vērā dalībvalstu vajadzības, censties saskaņot savu apmācību portfeli ar pārrobežu operatīvās tiesībaizsardzības sadarbības prioritātēm, kas noteiktas EU-STNAs;

h)

informēt CEPOL par savām apmācību vajadzībām attiecībā uz pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību un atbalstīt attiecīgās CEPOL darbības, lai CEPOL var palīdzēt tiesībaizsardzības darbinieku apmācībā;

i)

apsvērt iespēju Eiropas līmenī izveidot kopīgas plaša mēroga ilgtermiņa apmācības un apmaiņas programmas tiesībaizsardzības kadetiem un darbiniekiem attiecībā uz pārrobežu operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību.

a)

Dalībvalstīm tiek ieteikts apspriest un risināt jautājumus, uz kuriem attiecas šis ieteikums, jo īpaši ar tā īstenošanu saistītos jautājumus.

b)

Lai uzlabotu un pastiprinātu pārrobežu operatīvo sadarbību, dalībvalstīm tiek ieteikts pilnībā izmantot finansiālo atbalstu, ko piedāvā finansiāla atbalsta instruments policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 513/2014 (20) (instruments “Iekšējās drošības fonds – policija”).

c)

Dalībvalstīm tiek ieteikts, īstenojot šo ieteikumu, tiklīdz pēc šā ieteikuma pieņemšanas dienas tas ir saprātīgi iespējams un attiecīgā gadījumā, sākt pārskatīt savus valsts noteikumus un divpusējos un daudzpusējos nolīgumus par operatīvo tiesībaizsardzības sadarbību ar citām dalībvalstīm.

d)

Komisijai tiek ieteikts ne vēlāk kā divus gadus pēc šā ieteikuma pieņemšanas novērtēt, cik lielā mērā dalībvalstis ir īstenojušas šo ieteikumu, un pēc tam, kad tā apspriedusies ar dalībvalstīm, publicēt ziņojumu un iesniegt to Padomei.