(1)

Līguma 43. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Padomei pēc Komisijas priekšlikuma ir jāpieņem pasākumi par zvejas iespēju noteikšanu un iedalīšanu.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1380/2013 (1) paredzēts, ka ir jāpieņem saglabāšanas pasākumi, ņemot vērā pieejamos zinātniskos, tehniskos un ekonomiskos ieteikumus, attiecīgā gadījumā arī ziņojumus, ko sagatavojusi Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK).

(3)

Padomei ir jāpieņem pasākumi par zvejas iespēju noteikšanu un iedalīšanu un attiecīgā gadījumā jānosaka arī daži ar tām funkcionāli saistīti nosacījumi. Zvejas iespējas būtu jāsadala starp dalībvalstīm tādā veidā, kas nodrošinātu relatīvu katras dalībvalsts zvejas darbību stabilitāti attiecībā uz katru krājumu vai zvejniecību un lai pienācīgi ņemtu vērā kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, kas izklāstīti Regulā (ES) Nr. 1380/2013.

(4)

Kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) būtu jānosaka, pamatojoties uz pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, ņemot vērā bioloģiskos un sociālekonomiskos aspektus un vienlaikus nodrošinot taisnīgu attieksmi pret visiem zvejas segmentiem, kā arī ievērojot viedokļus, kas izteikti apspriešanās procesā ar ieinteresētajām personām, jo īpaši ar attiecīgajām konsultatīvajām padomēm.

(5)

Ja krājuma KPN ir iedalīta tikai vienai dalībvalstij, ir lietderīgi saskaņā ar Līguma 2. panta 1. punktu pilnvarot minēto dalībvalsti noteikt šādas KPN apjomu. Būtu jāparedz noteikumi, ar kuriem nodrošina to, ka attiecīgā dalībvalsts, kad tā nosaka minēto KPN apjomu, rīkojas pilnīgā saskaņā ar KZP principiem un noteikumiem.

(6)

Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 847/96 (2) tika ieviesti ikgadējo KPN pārvaldību regulējoši papildu nosacījumi, to vidū minētās regulas 3. un 4. pantā paredzētie elastības noteikumi par piesardzīgu un analītisku KPN. Saskaņā ar minētās regulas 2. pantu KPN noteikšanas laikā Padomei, pamatojoties jo īpaši uz krājumu bioloģisko stāvokli, jānolemj, kuriem no šiem krājumiem minētās regulas 3. vai 4. pantu nepiemēro. Nesenākā pagātnē ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 9. punktu tika ieviests ikgadējas elastības mehānisms visiem krājumiem, uz kuriem attiecas izkraušanas pienākums. Tāpēc, lai nepieļautu pārmērīgu elastību, kas apdraudētu jūras bioloģisko resursu racionālas un atbildīgas izmantošanas principu, kavētu KZP mērķu sasniegšanu un pasliktinātu krājumu bioloģisko stāvokli, būtu jānosaka, ka Regulas (EK) Nr. 847/96 3. un 4. pantu analītiskai KPN piemēro tikai tad, ja nav izmantota ikgadējā elastība, kas paredzēta Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 9. punktā.

(7)

Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. pantā minētais izkraušanas pienākums tiek ieviests katrā zvejniecībā atsevišķi. Šīs regulas aptvertajos reģionos visu to sugu zivis, kurām ir noteikti nozvejas limiti, būtu jāizkrauj no 2019. gada 1. janvāra. Regulas (ES) Nr. 1380/2013 16. panta 2. punktā ir noteikts, ka tad, kad attiecībā uz zivju krājumu tiek ieviests izkraušanas pienākums, zvejas iespējas jānosaka, ņemot vērā pāreju no tādu zvejas iespēju noteikšanas, kas atspoguļo izkrāvumus, uz tādu zvejas iespēju noteikšanu, kas atspoguļo nozvejas. Tomēr minētās regulas 15. panta 4.–7. punktā ir noteikti īpaši atbrīvojumi no izkraušanas pienākuma. Pamatojoties uz dalībvalstu sniegtajiem kopīgajiem ieteikumiem un saskaņā ar minētās regulas 15. pantu, Komisija ir pieņēmusi vairākas deleģētās regulas, ar kurām izkraušanas pienākuma īstenošanas nolūkā izveido konkrētus izmetumu plānus, kas sākotnēji piemērojami ne ilgāk kā trīs gadus un pēc tam var tikt atjaunoti uz vēl vienu trīs gadu laikposmu.

(8)

Zvejas iespējām būtu jāatbilst tādiem starptautiskiem nolīgumiem un principiem kā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada Nolīgums par transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (3) un sīki izstrādātajiem pārvaldības principiem, kuri izklāstīti 2008. gada Starptautiskajās vadlīnijās par dziļūdens zvejas pārvaldību atklātā jūrā, ko pieņēmusi ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, un saskaņā ar kuriem regulatoram vajadzētu būt piesardzīgākam gadījumos, kad informācija ir neskaidra, neuzticama vai nepietiekama. Atbilstīgas zinātniskas informācijas trūkumu nedrīkstētu izmantot par iemeslu, lai atliktu vai neveiktu saglabāšanas un pārvaldības pasākumus.

(9)

KPN un Savienības kvota attiecībā uz melno matasti Savienības un starptautiskajos ūdeņos 5., 6., 7. un 12. zonā būtu jānosaka, ņemot vērā, ka no minētā krājuma zvejo trešās valstis un ka Savienībai vajadzētu būt tādām zvejas iespējām, kas atbilst vēsturiskajam nozvejas īpatsvaram no minētā krājuma.

(10)

Ņemot vērā Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) ieteikumu par zvejas iespēju samazināšanu augstās kvotu apguves pakāpes dēļ un sakarā ar pilnīgas izkraušanas pienākuma ieviešanu 2019. gadā, beriksu specializētā zveja nebūtu jāatļauj 3.–10., 12. un 14. apakšapgabalā (Ziemeļjūra, ziemeļrietumu un dienvidrietumu ūdeņi) un KPN būtu jānosaka vienīgi piezvejai.

(11)

Kā norādīts ICES ieteikumā, ierobežoti novērojumi uz kuģiem liecina, ka deklarētajās strupdeguna garastes nozvejās ziemeļu makrūrzivs procentuālā daļa ir bijusi mazāka par 1 %. Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, ICES iesaka ziemeļu makrūrzivs specializēto zveju neveikt, bet piezvejas uzskaitīt attiecībā pret strupdeguna garastes KPN, lai tādā veidā minimalizētu kļūdainas sugu deklarēšanas iespējamību. ICES norāda, ka starp strupdeguna garastes un ziemeļu makrūrzivs relatīvajām proporcijām, kas deklarētas oficiālajos izkrāvumos, un proporcijām, kas konstatētas novērotajās nozvejās un zinātniskajās uzskaitēs apgabalos, kuros patlaban notiek ziemeļu makrūrzivs zveja, ir būtiskas atšķirības, kas pārsniedz vienu lieluma kārtu (proporcijas atšķiras vairāk nekā desmit reižu). Par šo sugu ir pieejams ļoti maz datu, un ICES uzskata, ka daļā no deklarētajiem izkrāvumu datiem sugas ir norādītas kļūdaini. Tātad pareizu vēsturisku reģistru ar ziemeļu makrūrzivs nozveju datiem izveidot nav iespējams. Tāpēc saskaņā ar zinātnisko ieteikumu ziemeļu makrūrzivs piezveja nedrīkstētu pārsniegt 1 % no katrai dalībvalstij noteiktās strupdeguna garastes kvotas un būtu jāuzskaita attiecībā pret minēto kvotu. Ja ziemeļu makrūrzivi uzskatīs tikai par strupdeguna garastes piezveju un uz to attieksies tā pati KPN, ziņošana vairs nebūs kļūdaina.

(12)

Ņemot vērā ICES ieteikumu, sarkanspuru pageles KPN ICES 6., 7. un 8. apakšapgabalā (ziemeļrietumu ūdeņi) ir lietderīgi saglabāt kā vienīgi piezvejai paredzētu KPN.

(13)

Sarkanspuru pageles nozvejas tiek gūtas attiecīgajos Centrālaustrumu Atlantijas zvejniecības komitejas (CECAF) un Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) apgabalos, kas robežojas ar ICES 9. apakšapgabalu. Tā kā ICES dati par minētajiem piegulošajiem apgabaliem nav pilnīgi, KPN darbības jomai arī turpmāk būtu jāaptver tikai ICES 9. apakšapgabals. Tomēr, tiecoties nodrošināt to, lai pārvaldības lēmumi tiktu pieņemti uz labākā pieejamā pamata, ir paredzēti noteikumi par minēto piegulošo apakšapgabalu datu ziņošanu.

(14)

Attiecībā uz sarkanspuru pageli ICES 10. apakšapgabalā ieteikumu par 2020. gadu ICES nav sniegusi. Tomēr 2019. un 2020. gada zvejas iespējas būtu jānosaka. Iespējams, ka tad, kad būs sniegts zinātniskais ieteikums par 2020. gadu, būs nepieciešams atbilstošs grozījums ar šo regulu noteiktajās zvejas iespējās.

(15)

Ņemot vērā kvotu mazo izmantojumu un to, ka nenotiek specializētā zveja, vairs nebūtu jānosaka KPN melnajai matastei ICES 1.–4. apakšapgabalā (Ziemeļjūra un Skageraks).

(16)

Vairs nebūtu jānosaka KPN strupdeguna garastei ICES 1., 2. un 4. apakšapgabalā (Ziemeļjūra) un lielacu diegspuru vēdzelei ICES 1.–10., 12. un 14. apakšapgabalā. ICES ieteikumā secināts, ka KPN neesība neradītu nekādu vai radītu vien nenozīmīgu ilgtnespējīgas izmantošanas risku.

(17)

ICES iesaka līdz 2020. gadam nezvejot Atlantijas lielgalvi. Tā kā krājums ir noplicināts un neatjaunojas, ir lietderīgi aizliegt zvejot, paturēt uz kuģa, pārkraut citā kuģī vai izkraut minētās sugas īpatņus. ICES norāda, ka kopš 2010. gada Savienība nav veikusi specializēto Atlantijas lielgalvja zveju Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā.

(18)

ICES norāda, ka dziļūdens haizivju mirstība būtu jāsamazina līdz minimumam un specializētā zveja būtu jāaizliedz. Dziļūdens haizivis ir ilgdzīvojoša suga, vairojas lēni, un tās drīz vien tika pārmērīgi izmantotas. Tāpēc šādu sugu zvejas iespējas būtu pilnībā jāierobežo, nosakot vispārēju minēto sugu zvejas aizliegumu. Tomēr specializēta nerūpnieciskā melnās matastes dziļūdens zveja, izmantojot āķu jedas, neizbēgami izraisa dziļūdens haizivju piezveju, un patlaban tās tiek izmestas beigtas. Šādā zvejā āķu jedas tiek atzītas par selektīvu zvejas rīku. Tomēr ir izrādījies, ka pat ar šo rīku nav iespējams izvairīties no nejaušas dziļūdens haizivju piezvejas. Tādēļ būtu jāsaglabā ierobežojoša KPN attiecībā uz šo sugu nenovēršamu piezveju specializētajā melnās matastes zvejā, izmantojot āķu jedas. Attiecīgajām dalībvalstīm vajadzētu turpināt izstrādāt reģionālus pārvaldības pasākumus melnās matastes zvejai, lai samazinātu dziļūdens haizivju piezveju. Turklāt tām būtu jāievieš īpaši datu vākšanas pasākumi attiecībā uz dziļūdens haizivīm, lai nodrošinātu minēto krājumu ciešu uzraudzību. Savienības piezvejas daudzuma noteikšana attiecībā uz dziļūdens haizivīm Savienības un starptautiskajos ūdeņos ICES 5.–9. apakšapgabalā, Savienības un starptautiskajos ūdeņos ICES 10. apakšapgabalā un Savienības ūdeņos CECAF 34.1.1., 34.1.2. un 34.2. apgabalā neskar relatīvās stabilitātes principu attiecībā uz dziļūdens haizivīm minētajos apgabalos.

(19)

Lai nepieļautu zvejas darbību pārtraukšanu un lai nodrošinātu Savienības zvejnieku iztikas līdzekļus, šī regula būtu jāpiemēro no 2019. gada 1. janvāra. Lai dalībvalstis varētu nodrošināt šīs regulas savlaicīgu piemērošanu, tai būtu jāstājas spēkā tūlīt pēc tās publicēšanas,