(1)

Pēdējais būtiskais grozījums Padomes Direktīvā 89/552/EEK (4), kura pēc tam kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/13/ES (5), tika izdarīts 2007. gadā, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/65/EK (6). Kopš tā laika audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgus ir strauji un ievērojami attīstījies saistībā ar to, ka turpinās konverģence starp televīzijas un interneta pakalpojumiem. Tehnikas attīstība ļauj piedāvāt lietotājiem jauna veida pakalpojumus un iespējas. Arī skatīšanās paradumi, jo īpaši jaunāko paaudžu skatītājiem, ir ievērojami mainījušies. Lai gan televizors joprojām ir svarīga audiovizuālo materiālu koplietošanas ierīce, daudzi lietotāji audiovizuālo saturu tagad skatās arī citās, pārnēsājamās ierīcēs. Tradicionālajam televīzijas saturam joprojām ir nozīmīgs īpatsvars ikdienas vidējā skatīšanās laikā.

Tomēr aizvien nozīmīgāks kļūst jauna veida saturs, piemēram, videoklipi vai lietotāju radīts saturs, kā arī tirgū ir nostiprinājušies jauni dalībnieki, tostarp pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā video pakalpojumus pēc pieprasījuma, un video koplietošanas platformas. Saistībā ar šo mediju konverģenci ir vajadzīgs atjaunināts tiesiskais regulējums, lai atspoguļotu norises tirgū un panāktu līdzsvaru starp piekļuvi tiešsaistes satura pakalpojumiem, patērētāju aizsardzību un konkurētspēju.

(2)

Komisija 2015. gada 6. maijā pieņēma paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai”, kurā tā paziņoja par Direktīvas 2010/13/ES pārskatīšanu.

(3)

Direktīvu 2010/13/ES būtu jāturpina piemērot tikai tiem pakalpojumiem, kuru galvenais mērķis ir sniegt informatīvus, izklaidējošus vai izglītojošus raidījumus. Galvenā mērķa prasību vajadzētu uzskatīt par izpildītu arī tad, ja pakalpojumam ir audiovizuāls saturs un forma, ko var nošķirt no pakalpojumu sniedzēja pamatdarbības, piemēram, tiešsaistes laikrakstu atsevišķās daļas, kurās pieejami audiovizuāli raidījumi vai lietotāju veidoti video, ja minētās daļas var uzskatīt par nošķiramām no pakalpojumu sniedzēja pamatdarbības. Būtu jāuzskata, ka pakalpojums ir tikai no pamatdarbības nenošķirams papildinājums, ja pastāv saiknes starp audiovizuālo piedāvājumu un pamatdarbību, piemēram, ziņu sniegšana rakstiskā formā. Tādējādi kanāli vai jebkādi citi audiovizuālie pakalpojumi, par kuriem pakalpojuma sniedzējs ir redakcionāli atbildīgs, var paši par sevi būt audiovizuālo mediju pakalpojumi, pat ja tos piedāvā video koplietošanas platformā, kam raksturīga redakcionālās atbildības neesamība. Šādos gadījumos pakalpojumu sniedzējiem ar redakcionālo atbildību būs jāievēro Direktīvas 2010/13/ES prasības.

(4)

Video koplietošanas platformas pakalpojumi sniedz audiovizuālu saturu, kam arvien vairāk piekļūst plašāka sabiedrība, jo īpaši jaunieši. Tas attiecas arī uz sociālo mediju pakalpojumiem, kas ir kļuvuši par svarīgu informācijas apmaiņas, izklaides un izglītošanas līdzekli, tostarp sniedzot piekļuvi raidījumiem un lietotāju veidotiem video. Minētie sociālo mediju pakalpojumi ir jāiekļauj Direktīvas 2010/13/ES darbības jomā, jo tie konkurē par tām pašām auditorijām un ieņēmumiem kā audiovizuālo mediju pakalpojumi. Turklāt tiem ir arī ievērojama ietekme tādā ziņā, ka tie lietotājiem atvieglo iespēju veidot un ietekmēt citu lietotāju viedokli. Tāpēc, lai nepilngadīgos aizsargātu no kaitīga satura un visus iedzīvotājus – no kūdīšanas uz naidu, vardarbību un terorismu, Direktīvai 2010/13/ES būtu jāattiecas uz minētajiem pakalpojumiem tādā apmērā, kādā tie atbilst video koplietošanas platformas pakalpojuma definīcijai.

(5)

Lai gan Direktīvas 2010/13/ES mērķis nav regulēt sociālo mediju pakalpojumus kā tādus, sociālo mediju pakalpojums būtu jāaptver tad, ja raidījumu un lietotāju veidotu video sniegšana ir minētā pakalpojuma būtiska funkcionalitāte. Raidījumu un lietotāju veidotu video sniegšanu varētu uzskatīt par sociālo mediju pakalpojuma būtisku funkcionalitāti tad, ja audiovizuālais saturs nav tikai atvasināts vai neveido tikai nelielu daļu no minētā sociālo mediju pakalpojuma darbībām. Lai nodrošinātu īstenošanas skaidrību, efektivitāti un konsekvenci, Komisijai pēc apspriešanās ar kontaktkomiteju vajadzības gadījumā būtu jāizdod pamatnostādnes par “video koplietošanas platformas pakalpojuma” definīcijas būtiskas funkcionalitātes kritērija praktisko piemērošanu. Minētās pamatnostādnes būtu jāizstrādā, pienācīgi ņemot vērā vispārēju sabiedrības interešu mērķus, kas jāsasniedz ar pasākumiem, kuri jāveic video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzējiem, un tiesības uz vārda brīvību.

(6)

Ja pakalpojuma nošķirama daļa ir video koplietošanas platformas pakalpojums Direktīvas 2010/13/ES nozīmē, tad minētajai direktīvai būtu jāattiecas tikai uz minēto daļu un tikai attiecībā uz raidījumiem un lietotāju veidotiem video. Direktīvai 2010/13/ES nebūtu jāattiecas uz laikrakstu un žurnālu elektronisko versiju redakcionālajā saturā iegultiem videoklipiem un uz kustīgiem attēliem, piemēram, GIF. Video koplietošanas platformas pakalpojuma definīcijai nebūtu jāietver ar saimniecisko darbību nesaistītas darbības, tādas kā audiovizuāla satura sniegšana privātās tīmekļa vietnēs un nekomerciālās interešu grupās.

(7)

Lai nodrošinātu Direktīvas 2010/13/ES efektīvu īstenošanu, ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis izveidotu un uzturētu savā jurisdikcijā esošo mediju pakalpojumu sniedzēju un video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzēju pastāvīgi atjauninātu uzskaiti un lai tās regulāri nosūtītu šos datus savām kompetentajām neatkarīgajām regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un Komisijai. Šajos datos būtu jāiekļauj informācija par kritērijiem, uz kuriem balstās jurisdikcija.

(8)

Lai noteiktu jurisdikciju, ir jānovērtē faktiskās situācijas, izmantojot Direktīvā 2010/13/ES noteiktos kritērijus. Šādu faktisko situāciju novērtēšana var novest pie pretrunīgiem rezultātiem. Piemērojot sadarbības procedūras, kas paredzētas minētajā direktīvā, ir svarīgi, lai Komisija savus konstatējumus varētu balstīt uz uzticamiem faktiem. Tāpēc Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupu (ERGA) vajadzētu pilnvarot pēc Komisijas pieprasījuma sniegt atzinumus par jurisdikciju. Ja Komisija, piemērojot minētās sadarbības procedūras, nolemj apspriesties ar ERGA, tai būtu jāinformē kontaktkomiteja, tostarp par paziņojumiem, kas saņemti no dalībvalstīm saskaņā ar minētajām sadarbības procedūrām, un par ERGA atzinumu.

(9)

Procedūrām un nosacījumiem, kas ierobežo brīvību sniegt un saņemt audiovizuālo mediju pakalpojumus, vajadzētu būt vienādiem attiecībā gan uz lineāriem, gan nelineāriem pakalpojumiem.

(10)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) judikatūru Līgumā garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvību ir iespējams ierobežot, ja pastāv sevišķi svarīgi ar vispārējām sabiedrības interesēm saistīti iemesli, piemēram, jānodrošina patērētāju aizsardzība augstā līmenī, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi ir pamatoti, samērīgi un nepieciešami. Tāpēc dalībvalstij vajadzētu spēt veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti tās patērētāju aizsardzības noteikumi, kuri neietilpst Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās. Pasākumiem, ko dalībvalsts veic, lai īstenotu valsts patērētāju aizsardzības režīmu, tostarp attiecībā uz azartspēļu reklāmu, vajadzētu būt pamatotiem, samērīgiem ar paredzēto mērķi un nepieciešamiem, kā tas prasīts Tiesas judikatūrā. Jebkurā gadījumā dalībvalsts, kas uztver televīzijas pārraides no citas dalībvalsts, nedrīkst veikt nekādus pasākumus, kas liegtu tās teritorijā retranslēt šādas pārraides.

(11)

Dalībvalstij, kad tā paziņo Komisijai, ka kāds mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību jurisdikcijas dalībvalstī, lai apietu stingrākus noteikumus jomās, kuras koordinē ar Direktīvu 2010/13/ES, kuri minētajam pakalpojumu sniedzējam būtu piemērojami, ja tas veiktu uzņēmējdarbību dalībvalstī, kas sniedz šādu paziņojumu, par to būtu jāsniedz ticami un pienācīgi pamatoti pierādījumi. Šādiem pierādījumiem būtu jāietver detalizēts apstiprinošu faktu kopums, kas ļautu ticami konstatēt šādu apiešanu.

(12)

Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai – ES programma” Komisija uzsvēra, ka, apsverot politikas risinājumus, tā apsvērtu gan regulatīvu, gan neregulatīvu līdzekļu izmantošanu, kuri pamatojas uz prakses kopienu un labākas pašregulēšanas un kopregulēšanas principiem. Ir pierādījies, ka vairāki rīcības kodeksi, kas noteikti Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās, ir labi izstrādāti saskaņā ar labākas pašregulēšanas un kopregulēšanas principiem. Tiesiskā regulējuma atbalsta mehānisma esamība tika uzskatīta par svarīgu faktoru, ar ko veicināt pašregulēšanas un kopregulēšanas kodeksa ievērošanu. Tāpat ir svarīgi, lai šādi kodeksi noteiktu konkrētus mērķus un uzdevumus, tādējādi nodrošinot rīcības kodeksos izvirzīto uzdevumu sasniegšanas regulāru, pārredzamu un neatkarīgu uzraudzību un novērtēšanu. Rīcības kodeksiem būtu arī jānodrošina efektīva īstenošana. Šie principi būtu jāievēro pašregulēšanas un kopregulēšanas kodeksos, ko pieņem Direktīvas 2010/13/ES koordinētajās jomās.

(13)

Pieredze rāda, ka gan pašregulēšanas, gan kopregulēšanas instrumentiem, kas īstenoti saskaņā ar dalībvalstu dažādajām tiesību tradīcijām, var būt svarīga nozīme augsta patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanā. Pasākumi, kuru mērķis ir sasniegt vispārēju sabiedrības interešu mērķus jauno audiovizuālo mediju pakalpojumu nozarē, ir efektīvāki, ja tos veic ar pašu pakalpojumu sniedzēju aktīvu atbalstu.

(14)

Pašregulējums ir brīvprātīgas iniciatīvas veids, kas ekonomikas dalībniekiem, sociālajiem partneriem, nevalstiskām organizācijām un apvienībām dod iespēju savām vajadzībām pašiem pieņemt kopējas pamatnostādnes. Tie ir atbildīgi par minēto pamatnostādņu izstrādi, uzraudzību un ievērošanas panākšanu. Dalībvalstīm saskaņā ar to atšķirīgajām tiesību tradīcijām būtu jāatzīst loma, kas var būt efektīvam pašregulējumam, papildinot esošos leģislatīvos, tiesu un administratīvos mehānismus, un tā noderīgais ieguldījums Direktīvas 2010/13/ES mērķu sasniegšanā. Tomēr, kaut arī pašregulējums varētu būt papildu metode, lai īstenotu dažus Direktīvas 2010/13/ES noteikumus, tam tomēr nebūtu pilnībā jāaizstāj valsts likumdevēja pienākumi. Kopregulēšana tās minimālajā veidā rada juridisko saikni starp pašregulēšanu un valsts likumdevēju saskaņā ar dalībvalstu tiesību tradīcijām. Kopregulēšanā regulatīvo lomu dala ieinteresētās personas un valdība vai valsts regulatīvās iestādes vai struktūras. Attiecīgo publisko iestāžu uzdevumi ietver kopregulēšanas shēmas atzīšanu, tās procesu revidēšanu un shēmas finansēšanu. Kopregulēšanai būtu jādod iespēja valstij iejaukties gadījumā, ja tās mērķi netiek sasniegti. Neskarot dalībvalstu oficiālos pienākumus attiecībā uz transponēšanu, Direktīva 2010/13/ES sekmē pašregulēšanas un kopregulēšanas lietošanu. Tas nedrīkstētu uzlikt dalībvalstīm pienākumu izveidot pašregulēšanas vai kopregulēšanas režīmus vai abus, nedz arī kavēt vai apdraudēt pašreizējās kopregulēšanas iniciatīvas, kas jau ir izveidotas dalībvalstīs un darbojas efektīvi.

(15)

Mediju īpašumtiesību pārredzamība ir tieši saistīta ar vārda brīvību, kas ir demokrātisku sistēmu stūrakmens. Informācija par mediju pakalpojumu sniedzēju īpašumtiesību struktūru, ja šādu īpašumtiesību rezultātā tiek iegūta kontrole vai nozīmīga ietekme pār sniegto pakalpojumu saturu, ļauj lietotājiem izdarīt uz informāciju balstītu spriedumu par šādu saturu. Dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt, vai un kādā mērā informācijai par mediju pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesību struktūru vajadzētu būt pieejamai lietotājiem – ar noteikumu, ka tiek respektēta pamattiesību un brīvību būtība un ka šādi pasākumi ir nepieciešami un samērīgi.

(16)

Ņemot vērā audiovizuālo mediju pakalpojumu īpašo būtību, jo īpaši šo pakalpojumu ietekmi uz personu uzskatu veidošanu, lietotājiem ir likumīgas tiesības zināt, kurš ir atbildīgs par šo pakalpojumu saturu. Lai stiprinātu vārda brīvību un tādēļ veicinātu mediju plurālismu un novērstu interešu konfliktus, ir svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka lietotājiem jebkurā laikā ir vienkārša un tieša piekļuve informācijai par mediju pakalpojumu sniedzējiem. Katras dalībvalsts kompetencē ir lemt, jo īpaši attiecībā uz informāciju, ko var sniegt par īpašumtiesību struktūru un faktiskajiem īpašniekiem.

(17)

Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību uzņēmumiem un dalībvalstu iestādēm, jēdziens “kūdīšana uz vardarbību vai naidu” būtu atbilstošā mērā jāsaprot Padomes Pamatlēmuma 2008/913/TI (7) nozīmē.

(18)

Ņemot vērā to, kā attīstījušies līdzekļi, ar ko izplata saturu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus, ir svarīgi plašāku sabiedrību aizsargāt no kūdīšanas uz terorismu. Tāpēc Direktīvai 2010/13/ES būtu jānodrošina, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi neietver publisku provokāciju izdarīt teroristu nodarījumu. Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību uzņēmumiem un dalībvalstu iestādēm, jēdziens “publiska provokācija izdarīt teroristu nodarījumu” būtu jāsaprot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/541 (8) nozīmē.

(19)

Lai ļautu skatītājiem, tostarp vecākiem un nepilngadīgajiem, pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus par skatāmo saturu, mediju pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz pietiekama informācija par saturu, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. To varētu panākt, piemēram, izmantojot satura deskriptoru sistēmu, akustisku brīdinājuma signālu, vizuālu simbolu vai jebkādus citus līdzekļus, kas raksturo satura būtību.

(20)

Piemēroti pasākumi nepilngadīgo aizsardzībai, ko piemēro televīzijas apraides pakalpojumiem, būtu jāpiemēro arī audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma. Tam vajadzētu paaugstināt aizsardzības līmeni. Minimālās saskaņošanas pieeja dalībvalstīm ļauj izstrādāt augstāku aizsardzības līmeni tādam saturam, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Viskaitīgākajam saturam, kas var kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, bet kas ne vienmēr ir noziedzīgs nodarījums, būtu jāpiemēro visstingrākie pasākumi, piemēram, šifrēšana un efektīva vecāku kontrole, neskarot dalībvalstu iespēju pieņemt stingrākus pasākumus.

(21)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (9) ir atzīts, ka bērniem pienākas īpaša aizsardzība attiecībā uz viņu personas datu apstrādi. Mediju pakalpojumu sniedzēju ieviesti bērnu aizsardzības mehānismi neizbēgami noved pie nepilngadīgo personas datu apstrādes. Ņemot vērā, ka šādu mehānismu mērķis ir aizsargāt bērnus, nepilngadīgo personas dati, kas apstrādāti bērnu aizsardzības tehnisko pasākumu ietvaros, nebūtu jāizmanto komerciālos nolūkos.

(22)

Audiovizuālā satura pieejamības nodrošināšana ir būtiski nepieciešama to saistību kontekstā, ko uzliek Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Direktīvas 2010/13/ES kontekstā termins “personas ar invaliditāti” būtu jāinterpretē, ņemot vērā to pakalpojumu, uz kuriem attiecas minētā direktīva, proti, audiovizuālo mediju pakalpojumu, būtību. Tiesības personām ar īpašām vajadzībām un vecāka gadagājuma cilvēkiem piedalīties un integrēties Savienības sociālajā un kultūras dzīvē ir saistītas ar pieejamu audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu. Tādēļ dalībvalstīm nekavējoties būtu jānodrošina, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji aktīvi censtos saturu padarīt pieejamu personām ar invaliditāti, jo īpaši tām personām, kurām ir redzes vai dzirdes traucējumi. Pieejamības prasības būtu jāievēro, īstenojot pakāpenisku un nepārtrauktu procesu, vienlaikus ņemot vērā praktiskos un neizbēgamos ierobežojumus, kas varētu liegt pilnīgu pieejamību, piemēram, raidījumus vai pasākumus, kas tiek pārraidīti reāllaikā. Lai novērtētu to, cik lielā mērā mediju pakalpojumu sniedzēji ir savus pakalpojumus pakāpeniski padarījuši pieejamākus cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem, dalībvalstīm būtu jāprasa, lai pakalpojumu sniedzēji, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, regulāri sniegtu tām ziņojumus.

(23)

Līdzekļiem, ar kuriem panākt audiovizuālo mediju pakalpojumu pieejamību saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, cita starpā būtu jāietver zīmju valoda, subtitri nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem, ierunāti subtitri un akustiski apraksti. Taču minētā direktīva neattiecas nedz uz funkcijām vai pakalpojumiem, ar ko sniedz piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, nedz uz elektroniskā raidījumu apraksta pieejamības funkcijām. Tāpēc minētā direktīva neskar Savienības tiesību aktus, kuru mērķis ir saskaņot tādu pakalpojumu pieejamību, kas sniedz piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, piemēram, tīmekļa vietnes, tiešsaistes lietojumprogrammas un elektroniskie raidījumu apraksti, vai informācijas sniegšanu par pieejamību un tās sniegšanu pieejamos formātos.

(24)

Dažos gadījumos informāciju par ārkārtas situācijām varētu nebūt iespējams sniegt veidā, kas ir pieejams personām ar invaliditāti. Tomēr šādiem izņēmuma gadījumiem nevajadzētu būt par šķērsli tam, ka informācija par ārkārtas situācijām tiek publiskota, izmantojot audiovizuālo mediju pakalpojumus.

(25)

Direktīva 2010/13/ES neskar dalībvalstu spēju uzlikt pienākumus nodrošināt tāda vispārējas nozīmes satura pienācīgu pamanāmību, kas saistās ar definētajiem vispārēju interešu mērķiem, piemēram, mediju plurālismu, vārda brīvību un kultūras daudzveidību. Šādi pienākumi būtu jāuzliek tikai tad, ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Ja dalībvalstis nolemj piemērot noteikumus par pienācīgu pamanāmību, tām būtu uzņēmumiem jāuzliek tikai samērīgi pienākumi leģitīmu sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs.

(26)

Lai aizsargātu mediju pakalpojumu sniedzēju redakcionālo atbildību un audiovizuālo vērtību ķēdi, ir ļoti svarīgi spēt nodrošināt mediju pakalpojumu sniedzēju piedāvāto raidījumu un audiovizuālo mediju pakalpojumu integritāti. Raidījumi un audiovizuālo mediju pakalpojumi nebūtu jāpārraida saīsinātā formā, pārveidoti vai ar pārtraukumiem un tos nedrīkstētu pārklāt komerciālos nolūkos bez mediju pakalpojumu sniedzēja nepārprotamas piekrišanas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pārklājumiem, kurus iedarbina vai autorizē vienīgi pakalpojuma saņēmējs privātai izmantošanai, piemēram, pārklājumiem, kas izriet no pakalpojumiem individuālai saziņai, nav nepieciešama mediju pakalpojumu sniedzēja piekrišana. Tam nebūtu jāattiecas uz jebkādas lietotāja saskarnes kontroles elementiem, kas nepieciešami ierīces darbībai vai navigācijai starp raidījumiem, piemēram, skaļuma regulēšanas joslām, meklēšanas funkcijām, navigācijas izvēlnēm vai kanālu sarakstiem. Tam nebūtu jāattiecas arī uz tādiem likumīgiem pārklājumiem kā brīdinājuma informācija, informācija, kas skar vispārējas sabiedrības intereses, subtitri vai komercpaziņojumu pārklājumi, ko nodrošina mediju pakalpojumu sniedzējs. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2120 (10) 3. panta 3. punktu, tam nebūtu jāattiecas arī uz datu saspiešanas paņēmieniem, ar kuriem samazina datu datnes lielumu, un citiem paņēmieniem, ar ko pakalpojumu pielāgo izplatīšanas līdzekļiem, piemēram, izšķirtspēja un kodēšana, neizdarot nekādas izmaiņas saturā.

Pasākumi raidījumu un audiovizuālo mediju pakalpojumu integritātes aizsardzībai būtu jāpiemēro, ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu vispārējo interešu mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Ar šādiem pasākumiem uzņēmumiem būtu jāpiemēro samērīgi pienākumi leģitīmu sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs.

(27)

Audiovizuālajiem komercpaziņojumiem par alkoholiskajiem dzērieniem audiovizuālo mediju pakalpojumos pēc pieprasījuma, izņemot sponsorēšanu un produktu izvietošanu, būtu jāatbilst kritērijiem, ko piemēro alkoholisko dzērienu televīzijas reklāmai un televeikalam, kā noteikts Direktīvā 2010/13/ES. Detalizētāki kritēriji, ko piemēro alkoholisko dzērienu televīzijas reklāmai un televeikalam, attiecas tikai uz reklāmas iestarpinājumiem, kas pēc būtības ir nošķirti no raidījuma, un tāpēc neattiecas uz citiem komercpaziņojumiem, kas ir saistīti ar raidījumu vai kas ir raidījuma neatņemama sastāvdaļa, piemēram, sponsorēšana un produktu izvietošana. Tāpēc šiem kritērijiem nebūtu jāattiecas uz sponsorēšanu un produktu izvietošanu audiovizuālo mediju pakalpojumos pēc pieprasījuma.

(28)

Saistībā ar bērniem paredzētu pārtikas reklāmu televīzijā pastāv dažas plaši atzītas uztura pamatnostādnes valstu un starptautiskā mērogā, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja uzturvielu sastāva modelis, kuras paredzētas, lai diferencētu pārtiku, pamatojoties uz tās uzturvielu sastāvu. Dalībvalstis būtu jāmudina nodrošināt, ka tiek izmantota pašregulēšana un kopregulēšana, tostarp ar rīcības kodeksiem, lai reāli samazinātu bērnu pakļaušanu audiovizuāliem komercpaziņojumiem par tādu pārtiku un dzērieniem, kuros ir augsts sāls, cukura, tauku, piesātināto taukskābju vai trans-taukskābju saturs vai kuri kā citādi neatbilst minētajām valsts vai starptautiskajām uztura pamatnostādnēm.

(29)

Tāpat dalībvalstis būtu arī jāmudina nodrošināt pašregulēšanas un kopregulēšanas rīcības kodeksu izmantošanu tā, lai tiktu reāli samazināta bērnu un nepilngadīgo pakļaušana audiovizuāliem komercpaziņojumiem par alkoholiskajiem dzērieniem. Savienībā un valstu līmenī ir dažas pašregulēšanas vai kopregulēšanas sistēmas, kas attiecas uz alkoholisko dzērienu atbildīgu tirgvedību, tostarp audiovizuālos komercpaziņojumos. Šīs sistēmas būtu jāveicina arī turpmāk, jo īpaši tās, kuru mērķis ir nodrošināt, lai alkoholisku dzērienu audiovizuālus komercpaziņojumus pavadītu paziņojumi, ka alkohols jālieto atbildīgi.

(30)

Ir svarīgi, lai nepilngadīgie tiktu efektīvi aizsargāti no pakļaušanas audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kas attiecas uz azartspēļu veicināšanu. Šajā sakarā Savienības un valsts līmenī ir vairākas pašregulēšanas vai kopregulēšanas sistēmas, kas paredzētas, lai arī audiovizuālos komercpaziņojumos veicinātu atbildīgu iesaistīšanos azartspēlēs.

(31)

Lai novērstu šķēršļus pārrobežu pakalpojumu brīvai apritei Savienībā, ir nepieciešams nodrošināt tādu pašregulēšanas un kopregulēšanas pasākumu efektivitāti, kuru mērķis jo īpaši ir aizsargāt patērētājus vai sabiedrības veselību.

(32)

Televīzijas apraides tirgus ir mainījies, un tādēļ ir vajadzīga lielāka elastība attiecībā uz audiovizuālajiem komercpaziņojumiem, jo īpaši kvantitatīvi noteikumi par lineāro audiovizuālo mediju pakalpojumiem un produktu izvietošanu. Jaunu pakalpojumu rašanās, tostarp bez reklāmas, ir devusi plašāku izvēli skatītājiem, kuri var viegli pārslēgties uz alternatīviem piedāvājumiem.

(33)

Produktu izvietošanas liberalizācija nav radījusi gaidīto šā audiovizuālā komercpaziņojuma veida ieviešanos. Proti, vispārējais produktu izvietošanas aizliegums ar dažiem izņēmumiem nav radījis mediju pakalpojumu sniedzējiem juridisko noteiktību. Tāpēc produktu izvietošana būtu ar izņēmumiem atļaujama visos audiovizuālo mediju pakalpojumos un video koplietošanas platformas pakalpojumos.

(34)

Produktu izvietošana nebūtu atļaujama ziņu un aktuālo notikumu raidījumos, patērētāju tiesību aizsardzības raidījumos, reliģiskos raidījumos un bērnu raidījumos. Konkrēti, ir liecības, ka produktu izvietošana un iegultās reklāmas var ietekmēt bērnu rīcību, jo bērni bieži neprot atšķirt komerciālo saturu. Tādēļ ir jāturpina aizliegt produktu izvietošanu bērnu raidījumos. Patērētāju tiesību aizsardzības raidījumi ir raidījumi, kuros skatītājiem tiek doti padomi vai sniegti pārskati par preču un pakalpojumu iegādi. Atļaujot produktu izvietošanu šādos raidījumos, skatītājiem, kuri tajos cer sagaidīt patiesu un godīgu pārskatu par produktiem vai pakalpojumiem, zustu robeža starp reklāmu un redakcionālo saturu.

(35)

Pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā audiovizuālo mediju pakalpojumus pēc pieprasījuma, būtu jāveicina Eiropas darbu veidošana un izplatīšana, nodrošinot, ka to katalogos ir Eiropas darbu minimālā daļa un ka minētie darbi ir pietiekami pamanāmi. Būtu jāveicina audiovizuālā satura materiālu, kas kvalificējami kā Eiropas darbi, marķēšana metadatos tā, lai šādi metadati būtu pieejami mediju pakalpojumu sniedzējiem. Pamanāmība nozīmē Eiropas darbu popularizēšanu, sekmējot piekļuvi šādiem darbiem. Pamanāmību var nodrošināt ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, izveidot speciālu Eiropas darbiem veltītu sadaļu, kurai var piekļūt no pakalpojuma tīmekļa vietnes, paredzēt iespēju meklēt Eiropas darbus ar meklēšanas rīku, kas pieejams kā minētā pakalpojuma daļa, izmantot Eiropas darbus minētā pakalpojuma kampaņās vai Eiropas darbu minimālas daļas popularizēšanu minētā pakalpojuma katalogos, lietojot, piemēram, reklāmkarogus vai līdzīgus rīkus.

(36)

Lai Eiropas darbiem nodrošinātu adekvātu ieguldījumu apjomu, dalībvalstīm būtu jāvar uzlikt finansiālus pienākumus mediju pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā. Šie pienākumi var izpausties kā tiešas iemaksas Eiropas darbu veidošanā un to tiesību iegūšanā. Dalībvalstis varētu arī uzlikt nodevas, kas iemaksājamas fondā, pamatojoties uz ieņēmumiem, kas gūti ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem, kurus sniedz to teritorijā un kuri ir vērsti uz tās auditoriju. Ar šo direktīvu tiek precizēts, ka, ņemot vērā tiešo saikni starp finansiāliem pienākumiem un dalībvalstu atšķirīgo kultūras politiku, dalībvalstij ir arī atļauts šādus finansiālus pienākumus uzlikt mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī un kuru darbība tiek vērsta uz tās teritoriju. Šajā gadījumā finansiāli pienākumi attiektos tikai uz ieņēmumiem, kas gūti no auditorijas mērķa dalībvalstī. Mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir jāveic finansiālas iemaksas filmu finansēšanas shēmās mērķauditorijas dalībvalstī, būtu nediskriminējošā veidā jāspēj gūt labumu no palīdzības, kas mediju pakalpojumu sniedzējiem ir pieejama no attiecīgajām filmu finansēšanas shēmām, pat ja tie minētajā dalībvalstī neveic uzņēmējdarbību.

(37)

Raidorganizācijas pašlaik Eiropas audiovizuālajos darbos iegulda vairāk nekā audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzēji. Tāpēc, ja mērķauditorijas dalībvalsts izvēlas uzlikt finansiālu pienākumu raidorganizācijai, kas ir citas dalībvalsts jurisdikcijā, būtu jāņem vērā – pienācīgi ievērojot proporcionalitātes principu – minētās raidorganizācijas tiešie ieguldījumi Eiropas darbu, jo īpaši kopražojumu, veidošanā un to tiesību iegūšanā. Tas neskar dalībvalsts kompetenci – saskaņā ar savu kultūras politiku un ņemot vērā atbilstību valsts atbalsta noteikumiem – noteikt finansiālo iemaksu apmēru, kas jāmaksā to jurisdikcijā esošajiem mediju pakalpojumu sniedzējiem.

(38)

Dalībvalstij, izvērtējot katrā gadījumā atsevišķi, vai kādam audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējam, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, mērķauditorija ir tās teritorijā, būtu jāatsaucas uz tādiem rādītājiem kā reklāma vai citi popularizēšanas pasākumi, kas konkrēti adresēti klientiem tās teritorijā, pakalpojuma galvenā valoda vai tāda satura vai komercpaziņojumu esamība, kas konkrēti adresēti mērķauditorijai dalībvalstī, kurā tiek uztverts pakalpojums.

(39)

Ja dalībvalstis nosaka finansiālas iemaksas mediju pakalpojumu sniedzējiem, ar šādām iemaksām būtu jācenšas panākt Eiropas darbu pienācīgu popularizēšanu, vienlaikus izvairoties no dubultas iemaksu noteikšanas mediju pakalpojumu sniedzējiem. Tādējādi, ja dalībvalsts, kurā mediju pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, nosaka šādu finansiālu iemaksu, tai būtu jāņem vērā jebkādas finansiālās iemaksas, ko nosaka mērķauditorijas dalībvalstis.

(40)

Lai nodrošinātu, ka pienākumi attiecībā uz Eiropas darbu popularizēšanu negrauj tirgus attīstību, un lai ļautu ienākt jauniem tirgus dalībniekiem, šādas prasības nebūtu piemērojamas tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kam nav ievērojamas klātbūtnes tirgū. Tas jo īpaši attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju. Šauru auditoriju var noteikt, piemēram, pamatojoties uz skatīšanās laiku vai pārdošanu, atkarībā no pakalpojuma būtības, savukārt zema apgrozījuma noteikšanā būtu jāņem vērā dažādie audiovizuālo tirgu lielumi dalībvalstīs. Varētu arī būt nelietderīgi šādas prasības piemērot gadījumos, kad tās būtu nerealizējamas vai nepamatotas audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai tēmas dēļ.

(41)

Ir svarīgi, lai raidorganizācijām būtu lielāka elastība un tās spētu izlemt, kad izvietot reklāmu, lai maksimāli palielinātu reklāmdevēju pieprasījumu un skatītāju plūsmu. Taču šajā sakarā ir arī jāsaglabā pietiekams patērētāju aizsardzības līmenis, jo šādas elastības dēļ skatītāji varētu tikt pakļauti pārāk lielam reklāmu skaitam visizdevīgākajā raidīšanas laikā. Tāpēc būtu jāpiemēro konkrēti ierobežojumi laikam no plkst. 6.00 līdz 18.00 un no plkst. 18.00 līdz 24.00.

(42)

Neitrāli kadri nošķir redakcionālo saturu no televīzijas reklāmas vai televeikala iestarpinājumiem, kā arī no atsevišķiem iestarpinājumiem. Tie ļauj skatītājam skaidri atšķirt, kad beidzas viens audiovizuālā satura veids un sākas cits. Ir jāprecizē tas, ka uz neitrāliem kadriem neattiecas televīzijas reklāmai noteiktais kvantitatīvais ierobežojums. Tas ir tādēļ, lai nodrošinātu, ka neitrālos kadros izmantotais laiks neietekmē laiku, ko izmanto reklāmai, un ka netiek negatīvi ietekmēti ieņēmumi, kurus gūst no reklāmas.

(43)

Raidlaiks, kas veltīts raidorganizācijas paziņojumiem saistībā ar pašas raidījumiem un palīgproduktiem, kas tieši atvasināti no minētajiem raidījumiem, vai publisko dienestu paziņojumiem un aicinājumiem uz labdarību, kuri, izņemot izmaksas, kas rodas šādu aicinājumu pārraidē, ir bez maksas, nebūtu jāiekļauj maksimālajā raidlaika apjomā, ko drīkst atvēlēt televīzijas reklāmai un televeikalam. Turklāt daudzas raidorganizācijas ietilpst lielākās raidorganizāciju sabiedrību grupās, un to paziņojumi attiecas ne tikai uz pašu raidījumiem un palīgproduktiem, kas tieši atvasināti no minētajiem raidījumiem, bet arī uz citu tās pašas raidorganizāciju sabiedrību grupas raidījumiem un audiovizuālo mediju pakalpojumiem. Raidlaiks, ko atvēl šādiem paziņojumiem, arī nebūtu jāiekļauj maksimālajā raidlaika apjomā, ko drīkst atvēlēt reklāmai un televeikalam.

(44)

Video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji, uz kuriem attiecas Direktīva 2010/13/ES, sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (11) nozīmē. Līdz ar to uz minētajiem pakalpojumu sniedzējiem, ja tie veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, attiecas minētās direktīvas noteikumi par iekšējo tirgu. Lai nodrošinātu Direktīvā 2010/13/ES noteikto pasākumu efektivitāti nepilngadīgo un plašākas sabiedrības aizsardzībai un, cik vien iespējams, garantētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir lietderīgi nodrošināt, ka tie paši noteikumi attiecas arī uz video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem, kuri neveic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, ciktāl minētajiem pakalpojumu sniedzējiem ir vai nu mātesuzņēmums, vai meitasuzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, vai ja minētie pakalpojumu sniedzēji ietilpst grupā un dalībvalstī uzņēmējdarbību veic cits šīs grupas uzņēmums. Tādēļ definīcijām, kas izklāstītas Direktīvā 2010/13/ES, vajadzētu būt balstītām uz konkrētiem principiem, un tām būtu jānodrošina, ka uzņēmumam nav iespējams sevi izslēgt no minētās direktīvas darbības jomas, izveidojot grupas struktūru ar vairāklīmeņu uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā vai ārpus tās. Komisija būtu jāinformē par to, kuri pakalpojumu sniedzēji ir katras dalībvalsts jurisdikcijā, ievērojot Direktīvu 2000/31/EK un 2010/13/ES noteikumus par tiesībām veikt uzņēmējdarbību.

(45)

Ir parādījušies jauni izaicinājumi, jo īpaši saistībā ar video koplietošanas platformām, kurās lietotāji, it īpaši nepilngadīgie, arvien vairāk patērē audiovizuālu saturu. Šajā sakarā arvien vairāk rūpju sagādā kaitīgs saturs un naida runa, ko sniedz video koplietošanas platformas pakalpojumos. Lai pasargātu nepilngadīgos un plašāku sabiedrību no šāda satura, ir vajadzīgi samērīgi noteikumi par minētajiem jautājumiem.

(46)

Komercpaziņojumus video koplietošanas platformas pakalpojumos jau regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (12), kas aizliedz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, tostarp maldinošu un agresīvu praksi, kas sastopama informācijas sabiedrības pakalpojumos.

Kas attiecas uz komercpaziņojumiem par tabakas un ar to saistītiem izstrādājumiem video koplietošanas platformās, patērētāju aizsardzību pret tabaku un ar to saistītiem izstrādājumiem pietiekami nodrošina pastāvošie aizliegumi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/33/EK (13), kā arī aizliegumi, kas attiecas uz komercpaziņojumiem par elektroniskajām cigaretēm un uzpildes flakoniem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/40/ES (14). Tā kā lietotāji arvien biežāk izmanto video koplietošanas platformas pakalpojumus, lai piekļūtu audiovizuālam saturam, ir nepieciešams nodrošināt pietiekamu patērētāju aizsardzības līmeni, starp visiem pakalpojumu sniedzējiem pienācīgā mērā saskaņojot noteikumus par audiovizuāliem komercpaziņojumiem. Tāpēc ir svarīgi, lai audiovizuālie komercpaziņojumi video koplietošanas platformās tiktu skaidri identificēti un tajos tiktu ievērota virkne minimālo kvalitātes prasību.

(47)

Par ievērojamu daļu satura, ko sniedz video koplietošanas platformas pakalpojumos, video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzēji nav redakcionāli atbildīgi. Tomēr minētie pakalpojuma sniedzēji parasti nosaka, kā tiek organizēts saturs, proti, raidījumi, lietotāju veidoti video un audiovizuāli komercpaziņojumi, tostarp ar automātiskiem līdzekļiem vai algoritmiem. Tāpēc minētajiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai aizsargātu nepilngadīgos no satura, kas var kaitēt viņu fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai. Tiem būtu jāveic arī pienācīgi pasākumi, lai aizsargātu plašāku sabiedrību no satura, kurā ir kūdīšana uz vardarbību vai naida kurināšana pret personu grupu vai grupas locekli jebkura Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 21. pantā minēta motīva dēļ vai kura izplatīšana ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(48)

Ņemot vērā to, kāda ir pakalpojumu sniedzēju saistība ar video koplietošanas platformas pakalpojumos sniegto saturu, pienācīgajiem pasākumiem, ko veic nepilngadīgo un plašākas sabiedrības aizsardzībai, būtu jāattiecas uz satura organizāciju, nevis pašu saturu. Tāpēc prasības, kas šajā sakarā izklāstītas Direktīvā 2010/13/ES, būtu jāpiemēro, neskarot Direktīvas 2000/31/EK 12.–14. pantu, kas paredz atbrīvojumu no atbildības par nelikumīgu informāciju, ko nosūta vai ko automātiski, starplaikā un īslaicīgi uzglabā, vai ko glabā daži informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji. Sniedzot pakalpojumus, uz ko attiecas Direktīvas 2000/31/EK 12.–14. pants, minētās prasības arī būtu jāpiemēro, neskarot minētās direktīvas 15. pantu, kas neļauj piemērot minētajiem pakalpojumu sniedzējiem vispārējus pienākumus pārraudzīt šādu informāciju un aktīvi meklēt faktus vai apstākļus, kas norāda uz nelikumīgu darbību, tomēr tām nebūtu jāattiecas uz pārraudzības pienākumiem konkrētos gadījumos un nekādi nebūtu jāietekmē valstu iestāžu rīkojumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(49)

Īstenojot pienācīgos pasākumus, kas veicami, ievērojot Direktīvu 2010/13/ES, ir lietderīgi pēc iespējas vairāk iesaistīt video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējus. Tādēļ būtu jāveicina kopregulēšana. Būtu jāsaglabā arī iespēja video koplietošanas platformas pakalpojuma sniedzējiem brīvprātīgi veikt stingrākus pasākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, respektējot vārda brīvību un mediju plurālismu.

(50)

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu ir pamattiesības, kas noteiktas Hartas 47. pantā. Tāpēc Direktīvas 2010/13/ES noteikumus nevajadzētu interpretēt tādā veidā, kas liegtu pusēm izmantot savas tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai.

(51)

Saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES pieņemot pienācīgos pasākumus, ar kuriem aizsargā nepilngadīgos no kaitīga satura un plašāku sabiedrību no satura, kurā ir kūdīšana uz vardarbību, naidu un terorismu, būtu rūpīgi jālīdzsvaro Hartā noteiktās piemērojamās pamattiesības. Tas atkarībā no gadījuma jo īpaši attiecas uz tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību, uzņēmējdarbības brīvību, diskriminācijas aizliegumu un bērna tiesībām.

(52)

Kontaktkomitejas mērķis ir veicināt Direktīvas 2010/13/ES efektīvu īstenošanu, un ar to būtu regulāri jāapspriežas par jebkurām praktiskām problēmām, kas rodas saistībā ar tās piemērošanu. Kontaktkomitejai savā darbā nebūtu jāaprobežojas tikai ar esošo audiovizuālās politikas jautājumu risināšanu, bet būtu jāpievēršas arī attiecīgām pārmaiņām, kas notiek šajā nozarē. To veido dalībvalstu attiecīgo valsts iestāžu pārstāvji. Ieceļot savus pārstāvjus, dalībvalstis tiek mudinātas kontaktkomitejas sastāvā sekmēt dzimumu līdzsvaru.

(53)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to valsts regulatīvās iestādes vai struktūras ir juridiski nošķirtas no valdības. Tomēr tam nebūtu jāliedz dalībvalstīm īstenot pārraudzību saskaņā ar valsts konstitucionālajām tiesībām. Būtu jāuzskata, ka valsts regulatīvās iestādes vai struktūras ir sasniegušas vajadzīgo neatkarības līmeni, ja minētās iestādes vai struktūras, tostarp tās, kas izveidotas kā publiskās iestādes vai struktūras, ir funkcionāli un faktiski neatkarīgas no savām attiecīgajām valdībām un no jebkuras citas publiskas vai privātas struktūras. Uzskata, ka tas ir būtiski, lai nodrošinātu valsts regulatīvās iestādes vai struktūras pieņemto lēmumu objektivitāti. Neatkarības prasībai nebūtu jāskar iespēja dalībvalstīm veidot regulatīvās iestādes, kas pārrauga dažādas nozares, piemēram, audiovizuālo nozari un telekomunikāciju nozari. Valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām vajadzētu būt izpildes pilnvarām un resursiem, kas nepieciešami to uzdevumu izpildei, – personāla, speciālo zināšanu un finansiālo līdzekļu ziņā. Ar savām darbībām valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām, kas izveidotas saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, būtu jānodrošina, ka tiek ievēroti mērķi attiecībā uz mediju plurālismu, kultūras daudzveidību, patērētāju tiesību aizsardzību, iekšējā tirgus pienācīgu darbību un godīgas konkurences veicināšanu.

(54)

Tā kā viens no audiovizuālo mediju pakalpojumu mērķiem ir kalpot indivīdu interesēm un veidot sabiedrības viedokli, ir būtiski, lai šādi pakalpojumi varētu informēt indivīdus un sabiedrību pēc iespējas pilnīgāk un ar vislielāko dažādību. Minēto mērķi var sasniegt tikai tad, ja redakcionālie lēmumi ir brīvi no valsts iejaukšanās vai valsts regulatīvo iestāžu vai struktūru ietekmes, kas neaprobežojas tikai ar tiesību aktu īstenošanu un nekalpo tādu tiesiski aizsargātu tiesību garantēšanai, kuras ir jāaizsargā neatkarīgi no konkrētā viedokļa.

(55)

Valstu līmenī būtu vajadzīgi efektīvi pārsūdzības mehānismi. Attiecīgajai pārsūdzības iestādei vajadzētu būt neatkarīgai no iesaistītajām pusēm. Šāda iestāde var būt tiesa. Pārsūdzības procedūrām nebūtu jāskar kompetences sadalījums valstu tiesu sistēmās.

(56)

Lai nodrošinātu ES audiovizuālās nozares tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu visās dalībvalstīs, Komisija ar Komisijas 2014. gada 3. februāra lēmumu (15) izveidoja Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatoru grupu (ERGA). ERGA uzdevums ir sniegt tehnisko ekspertīzi Komisijai tās darbā, kura mērķis ir nodrošināt Direktīvas 2010/13/ES konsekventu īstenošanu visās dalībvalstīs, un veicināt sadarbību starp valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un starp valstu regulatīvajām iestādēm vai struktūrām un Komisiju.

(57)

ERGA ir devusi pozitīvu ieguldījumu konsekventā regulēšanas praksē un nodrošinājusi augsta līmeņa konsultācijas Komisijai par īstenošanas jautājumiem. Tāpēc Direktīvā 2010/13/ES ir oficiāli jāatzīst un jāpastiprina tās loma. Tādēļ ERGA būtu jāizveido saskaņā ar minēto direktīvu.

(58)

Komisijai vajadzētu būt iespējai apspriesties ar ERGA par jebkuru jautājumu, kas saistīts ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem un video koplietošanas platformām. ERGA būtu jāpalīdz Komisijai, sniedzot tehnisko ekspertīzi un konsultācijas un sekmējot paraugprakses apmaiņu, tostarp attiecībā uz pašregulēšanas un kopregulēšanas rīcības kodeksiem. Konkrēti – Komisijai būtu jāapspriežas ar ERGA, piemērojot Direktīvu 2010/13/ES, lai veicinātu tās konverģentu īstenošanu. Pēc Komisijas pieprasījuma ERGA būtu jāsniedz nesaistoši atzinumi par jurisdikciju, par pasākumiem, ar kuriem atkāpjas no uztveršanas brīvības, un par pasākumiem, ar kuriem vēršas pret jurisdikcijas apiešanu. ERGA būtu arī jāspēj sniegt tehniskas konsultācijas par jebkuru regulatīvo jautājumu, kas saistīts ar audiovizuālo mediju pakalpojumu sistēmu, tostarp naida runas un nepilngadīgo aizsardzības jomā, kā arī par saturu audiovizuālos komercpaziņojumos par pārtiku ar augstu tauku, sāls vai nātrija un cukura saturu.

(59)

Medijpratība ir saistīta ar prasmēm, zināšanām un izpratni, kas iedzīvotājiem ļauj medijus izmantot efektīvi un droši. Lai iedzīvotāji atbildīgi un droši varētu piekļūt informācijai un izmantot, kritiski novērtēt un veidot plašsaziņas līdzekļu saturu, tiem ir vajadzīga augsta līmeņa medijpratība. Medijpratības jomā nevajadzētu aprobežoties tikai ar mācīšanos par rīkiem un tehnoloģijām, bet vajadzētu tiekties uz to, lai iedzīvotāji iegūtu kritiskās domāšanas prasmes, kas vajadzīgas, lai viņi spētu spriest, analizēt sarežģītas situācijas un saskatīt atšķirību starp faktiem un viedokļiem. Tāpēc ir nepieciešams, lai gan mediju pakalpojumu sniedzēji, gan video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzēji sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām veicinātu medijpratības attīstīšanu visos sabiedrības slāņos, visu vecumu iedzīvotājiem un visiem plašsaziņas līdzekļiem un lai cieši sekotu šajā ziņā panāktajam progresam.

(60)

Direktīva 2010/13/ES neskar dalībvalstu pienākumu ievērot un aizsargāt cilvēka cieņu. Tajā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti jo īpaši Hartā. Konkrēti, Direktīva 2010/13/ES tiecas nodrošināt, lai tiktu pilnībā ievērotas tiesības uz vārda brīvību, uzņēmējdarbības brīvība un tiesības uz izskatīšanu tiesā, un veicināt Hartā nostiprināto bērna tiesību piemērošanu.

(61)

Jebkādi pasākumi, ko dalībvalstis veic saskaņā ar Direktīvu 2010/13/ES, ir vērsti uz to, lai respektētu vārda brīvību un informācijas un mediju plurālismu, kā arī kultūras un valodu daudzveidību, saskaņā ar UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.

(62)

Tiesības piekļūt politisko ziņu raidījumiem ir būtiskas, lai nosargātu pamatbrīvību saņemt informāciju un Savienībā nodrošinātu skatītāju interešu pilnīgu un pienācīgu aizsardzību. Ņemot vērā audiovizuālo mediju pakalpojumu arvien pieaugošo sabiedrisko un demokrātisko nozīmi, politisko ziņu raidījumi – cik plaši vien iespējams un neskarot autortiesību noteikumus – Savienībā būtu jādara pieejami pāri robežām.

(63)

Direktīva 2010/13/ES neattiecas uz starptautisko privāttiesību noteikumiem, jo īpaši noteikumiem, kas regulē tiesu jurisdikciju un to, kuras valsts tiesību akti piemērojami līgumsaistībām un ārpuslīgumiskām saistībām.

(64)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (16) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(65)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2010/13/ES,