15.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 333/1

(1)

Nīderlandes valsts 2008. gada 3. oktobrī iegādājās Fortis Bank Nederland (turpmāk “FBN”) (t. i., finanšu pārvaldītājsabiedrības Fortis SA/NV  (2) meitasuzņēmumu bankas pakalpojumu sniegšanai Nīderlandē), tostarp FBN piederošos ABN AMRO Holding aktīvus (turpmāk “ABN AMRO N”), par EUR 12,8 miljardiem. Tā paša darījuma ietvaros Nīderlandes valsts no Fortis Bank SA/NV, kas ir Fortis SA/NV meitasuzņēmums bankas pakalpojumu sniegšanai Beļģijā, kā kreditors pārņēma FBN izsniegtos aizdevumus, kuru nominālā vērtība ir EUR 16,1 miljards (3). Nīderlandes valsts arī piešķīra FBN īstermiņa likviditātes mehānismu EUR 45 miljardu apmērā un piekrita atlīdzināt Fortis SA/NV izmaksas un saistības, kas izrietēja no konsorcija akcionāru vienošanās (turpmāk “KAV”). KAV tika aprakstītas tiesības un pienākumi, kādi bija trim finanšu iestādēm (Fortis SA/NV, Banco Santander un Royal Bank of Scotland (turpmāk “RBS”)) jeb trim “konsorcija dalībniekiem”, kas bija kopīgi izteikuši piedāvājumu iegādāties ABN AMRO Holding, izmantojot jaunizveidoto juridisko personu RFS Holdings. 2008. gada 7. oktobrī Nīderlandes valsts paziņoja Komisijai par saviem 2008. gada 3. oktobra pasākumiem (t. i., FBN iegādi par EUR 12,8 miljardiem, par pārjaunojumu attiecībā uz ilgtermiņa aizdevumiem, kuru nominālā vērtība ir EUR 16,1 miljards, un īstermiņa likviditātes mehānismu EUR 45 miljardu apmērā, turpmāk “2008. gada 3. oktobra integrētie darījumi”) kā par pasākumiem, kas nav valsts atbalsts, lai gūtu tiesisko noteiktību par šiem pasākumiem. Tā kā pasākumi jau bija veikti, Komisija šo lietu piereģistrēja kā lietu NN (t. i., NN53b/08).

(2)

Veicot pārrunas, kuru rezultātā 2008. gada 3. oktobrī tika veikta FBN iegāde, Nīderlandes valsts paļāvās uz […] (4) sagatavoto ārējā novērtējuma ziņojumu, kura eksemplārs Komisijai tika nosūtīts 2008. gada 15. oktobrī.

(3)

Ar 2008. gada 30. oktobra vēstuli Komisija informēja Nīderlandes Finanšu ministriju par savu sākotnējo atzinumu, ka 2008. gada 3. oktobra pasākumi, iespējams, ir valsts atbalsts FBN. 2008. gada 20. novembrī notika Komisijas dienestu un Nīderlandes valsts tikšanās.

(4)

Nīderlandes valsts 2008. gada 21. novembrī oficiāli nolēma, ka tā nepaturēs FBN un ABN AMRO N kā atsevišķus uzņēmumus, bet gan centīsies panākt abu uzņēmumu apvienošanos (turpmāk “apvienošanās”) atbilstoši Fortis SA/NV agrākajiem plāniem.

(5)

Komisija 2008. gada 3. decembrī pieņēma lēmumu (5) (turpmāk “2008. gada 3. decembra lēmums”), atzīstot, ka Nīderlandes valsts 2008. gada 3. oktobra pasākumi par labu Fortis Bank SA/NV ir valsts atbalsts, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu. Taču šā lēmuma 4. apsvērumā skaidri norādīts, ka Komisija atsevišķas procedūras ietvaros spriedīs, vai 2008. gada 3. oktobrī īstenotie pasākumi ietver arī atbalstu FBN.

(6)

Nīderlandes valsts 2008. gada 17. decembrī informēja Komisiju par savu nolūku iegādāties ABN AMRO N no FBN par EUR 6,5 miljardiem. Iegāde notika 2008. gada 24. decembrī. Nīderlandes valsts iestādes 2009. gada 2. februārī paziņoja Komisijai par šo iegādi kā par pasākumu, kas nav valsts atbalsts tiesiskās noteiktības izpratnē.

(7)

2008. gada 24. decembrīRBS, Banco Santander un Nīderlandes valsts parakstīja KAV grozījumu, saskaņā ar kuru Nīderlandes valsts KAV aizstāja Fortis SA/NV.

(8)

Nīderlandes valsts 2009. gada 6. martā nosūtīja Komisijai pienācīgas pārbaudes ziņojumu (6) par iegādātajiem uzņēmumiem, ko pēc Nīderlandes valsts lūguma bija sagatavojis […].

(9)

Ar 2009. gada 8. aprīļa lēmumu (turpmāk “2009. gada 8. aprīļa lēmums”) Komisija uzsāka Līguma 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru saistībā ar lietu C11/09 (ex-NN53b/08) par iespējamo atbalstu, kas piešķirts FBN un ABN AMRO N.

(10)

Komisija 2009. gada 6. maijā saņēma sūdzību no Van Lanschot Bank (turpmāk “sūdzības iesniedzējs”), kas ir FBN un ABN AMRO N konkurents Nīderlandē. Komisija pārsūtīja šo vēstuli Nīderlandes valstij 2009. gada 22. jūlijā, lūdzot sniegt komentārus. Nīderlandes valsts 2009. gada 20. augustā lūdza termiņa pagarinājumu un detalizētu atbildi uz sūdzību nosūtīja 2009. gada 22. septembrī. Savās 2009. gada 21. augusta un 2009. gada 28. augusta vēstulēs sūdzības iesniedzējs sniedza papildinformāciju. Šīs vēstules tika pārsūtītas Nīderlandes valstij 2009. gada 23. septembrī, un Nīderlandes valsts atbildēja 2009. gada 29. oktobrī.

(11)

Nīderlandes valsts 2009. gada 15. maijā nosūtīja Komisijai vēstuli, atbildot uz vairākiem jautājumiem, kas tika izvirzīti 2009. gada 8. aprīļa lēmumā. Detalizēta atbilde pēc būtības, kuras sagatavošanai Nīderlandes valsts bija lūgusi vairāk laika, tika nosūtīta Komisijai 2009. gada 11. augustā.

(12)

Neoficiālā dokumentā, kas tika nosūtīts 2009. gada 15. jūnijā, un tam sekojošajā sanāksmē ar Komisiju 2009. gada 16. jūnijā Nīderlandes valsts informēja Komisiju par savu nolūku īstenot EUR 2,5 miljardu vērtu rekapitalizācijas plānu, kas ļautu ABN AMRO N atdalīties no sava mātesuzņēmuma ABN AMRO Bank  (7). Šajā sanāksmē Nīderlandes valsts norādīja, ka pēc pirmās kapitāla iepludināšanas EUR 2,5 miljardu apmērā būs nepieciešami vēl papildu pasākumi, kurus vēl nav iespējams novērtēt skaitliskā izteiksmē.

(13)

Savā 2009. gada 8. aprīļa lēmumā Komisija bija aicinājusi Nīderlandes finanšu uzraudzības iestādi (turpmāk “DNB”) iesniegt komentārus par attiecīgi FBN un ABN AMRO N finanšu stabilitāti. Komisija saņēma prasīto informāciju par FBN2009. gada 18. jūnija vēstulē un atjauninātu informāciju 2010. gada 5. janvārī. Nīderlandes valsts 2010. gada 20. janvārī pārsūtīja arī DNB vēstuli par ABN AMRO N.

(14)

2009. gada 6. jūlijāABN AMRO Bank, kas ir ABN AMRO N mātesuzņēmums, nosūtīja Komisijai vēstuli, komentējot 2009. gada 8. aprīļa lēmumu. Šī vēstule tika pārsūtīta Nīderlandes valstij 2009. gada 22. jūlijā, un Nīderlandes valsts atbildēja 2009. gada 22. septembrī.

(15)

Nīderlandes valsts 2009. gada 9. jūlijā paziņoja Komisijai, ka FBN ir atmaksājis visu īstermiņa finansējumu, ko tas bija saņēmis no Nīderlandes valsts saskaņā ar 2008. gada 3. oktobra īstermiņa likviditātes mehānismu EUR 45 miljardu apmērā.

(16)

Nīderlandes valsts 2009. gada 15. jūlijā informēja Komisiju par FBN plāniem iegādāties Fortis Clearing Americas (turpmāk “FCA”) no Fortis Bank SA/NV.

(17)

Nīderlandes valsts 2009. gada 17. jūlijā oficiāli paziņoja par plānu ar rekapitalizācijas pasākumiem EUR 2,5 miljardu apmērā (8), ko veido kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgums (turpmāk “CDS”), kas rada kapitāla prasību atvieglojumu EUR 1,7 miljardu apmērā (turpmāk “kapitāla prasību atvieglojuma instruments” jeb “CRI”), un obligāti konvertējami vērtspapīri (turpmāk “MCS”) EUR 800 miljonu apmērā. Šie pasākumi sākotnēji tika iereģistrēti ar lietas numuru N429/09, bet, tā kā pasākumi bija īstenoti, pirms Komisija par tiem bija pieņēmusi lēmumu, lieta tika pārvietota no paziņotā atbalsta reģistra uz nepaziņotā atbalsta reģistru (ar numuru NN 2/10).

(18)

Nīderlandes valsts 2009. gada 10. septembrī nosūtīja Komisijai neoficiālu dokumentu, sniedzot atjauninātu informāciju par sadalīšanas procesu un norādot, ka nebūs iespējams izvairīties no papildu (skaitliskā izteiksmē nenovērtētiem) valsts atbalsta pasākumiem.

(19)

Tiekoties ar Komisiju 2009. gada 9. novembrī, Nīderlandes valsts norādīja, ka FBN un ABN AMRO N būs nepieciešami papildu pasākumi EUR 4,39 miljardu apmērā, tādējādi kopējais pasākumu apjoms (tai skaitā 2009. gada 17. jūlijā paziņotie pasākumi) sasniegs EUR 6,89 miljardus. Sīkāka informācija par pasākumiem tika sniegta 2009. gada 10. novembra papildinājumā 2009. gada 10. septembra neoficiālajam dokumentam un 2009. gada 13. novembra papildu paskaidrojošajā piezīmē.

(20)

Nīderlandes valsts 2009. gada 26. novembrī iesniedza Komisijai […] ziņojumu, komentējot 2008. gada 24. decembra darījumu. Iesniegtie dokumenti ietvēra arī pamatojuma dokumentus, kas paskaidroja […].

(21)

Nīderlandes valsts 2009. gada 4. decembrī iesniedza Komisijai ABN AMRO Group, kas ir FBN un ABN AMRO N apvienošanās rezultātā izveidotais jaunais uzņēmums, pārstrukturēšanas plāna (turpmāk “2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns”) pirmo versiju (9). Šajā plānā bija aprakstīta jaunā uzņēmuma stratēģija un ietvertas arī finanšu prognozes bāzes scenārijam.

(22)

Nīderlandes valsts 2010. gada 14. janvārī oficiāli paziņoja par jaunajiem valsts atbalsta pasākumiem EUR 4,39 miljardu apmērā, kas papildina pasākumus, par kuriem jau bija paziņots 2009. gada jūlijā. Komisija iereģistrēja jaunos pasākumus ar numuru N19/10.

(23)

Ar 2010. gada 5. februāra lēmumu (turpmāk “2010. gada 5. februāra lēmums”) Komisija nolēma paplašināt izmeklēšanas procedūru C11/09, tajā iekļaujot pasākumus, kas reģistrēti ar numuru NN2/10 un N19/10. Šajā lēmumā Komisija pagaidu kārtā līdz 2010. gada 31. jūlijam akceptēja šos pasākumus kā valsts atbalsta pasākumus grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai. Nīderlandes valsts nosūtīja Komisijai vēstuli, apņemoties līdz 2010. gada beigām piemērot dominējošās cenas aizliegumu.

(24)

Komisija 2010. gada 23. martā saņēma Nīderlandes valsts – kura bija lūgusi termiņa pagarinājumu – atbildi uz Komisijas 2010. gada 5. februāra lēmumu. Nīderlandes valsts sniedza arī papildinformāciju par jaunās ABN AMRO Group 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānu, cita starpā ar finanšu prognozēm ļaunākā scenārija gadījumam.

(25)

Komisija 2010. gada 8. aprīlī uzdeva papildjautājumus, uz kuriem atbildes tika sniegtas 2010. gada 7. maijā. Nīderlandes valsts 2010. gada 26. maijā arī iesniedza Komisijai papildinformāciju par savstarpējo atbildību, ko rada apvienošanās tiesisko aizsardzības līdzekļu īstenošana (10). Tajā pašā dienā Komisija nosūtīja elektronisko pastu ar papildjautājumiem, uz kuriem atbildes tika sniegtas 2010. gada 9. jūnijā.

(26)

Nīderlandes valsts 2010. gada 20. jūlijā lūdza Komisiju pagarināt pagaidu apstiprinājumu valsts atbalsta pasākumiem grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai, kas reģistrēti ar numuru NN2/10 un N19/10. Nīderlandes valsts nosūtīja arī vēstuli, pagarinot apņemšanos piemērot dominējošās cenas aizliegumu vai nu līdz 2011. gada 30. jūnijam, vai arī Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas datumam, atkarībā no tā, kurš no tiem būs agrāk.

(27)

Komisija 2010. gada 30. jūlijā nolēma pagarināt pagaidu apstiprinājumu valsts atbalsta pasākumiem grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai, kas reģistrēti ar lietas numuru NN2/10 un N19/10, līdz brīdim, kad Komisija būs pabeigusi savu izmeklēšanu C11/09.

(28)

Nīderlandes valsts 2010. gada 20. augustā nosūtīja Komisijai dokumentu, kurā tā sīkāk paskaidroja savu valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju.

(29)

Nīderlandes valsts 2010. gada 5. oktobrī iesniedza ABN AMRO Group privātā kapitāla ieguldījumu daļas darbības plānu. Līdzīgs plāns ABN AMRO Group struktūrvienībai “Energy, Commodities & Transportation” tika nosūtīts Komisijai 2010. gada 10. janvārī.

(30)

2010. gada 15. oktobrīABN AMRO Group paziņoja, ka tā izmantos savu atsaukšanas iespēju, lai izbeigtu kapitāla prasību atvieglojuma instrumentu 2010. gada 31. oktobrī.

(31)

Nīderlandes valsts 2010. gada 8. novembrī nosūtīja 2010. gada 29. oktobrī atjaunināto ABN AMRO Group2009. gada 4. decembra pārstrukturēšanas plānu (turpmāk “2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns”). Nīderlandes valsts 2011. gada 10. janvārī nosūtīja dokumentu, paskaidrojot, kā ABN AMRO Group atjauninājusi 2010. gada 8. novembra prognozes salīdzinājumā ar 2009. gada 4. decembra sākotnējām prognozēm.

(32)

Procedūras laikā Nīderlandes valsts, ABN AMRO N, FBN un Eiropas Komisijas pārstāvji daudzkārt apmainījās ar informāciju un rīkoja telekonferences un sanāksmes.

(33)

2007. gada pavasarī konsorcija dalībnieki izveidoja jaunu juridisko personu RFS Holdings, lai iegādātos ABN AMRO Holding.

(34)

Konsorcija dalībnieku nolūks bija sadalīt ABN AMRO Holding trijās daļās, un vienošanās par sadalīšanas procesu bija izklāstītas KAV.

(35)

Lai atvieglotu sadalīšanu, konsorcija dalībnieki izveidoja tā sauktās “mērķa akcijas”, kas atspoguļo uz katru konsorcija dalībnieku attiecināto darbības nozaru ekonomiskās īpašumtiesības. Tā rezultātā RBS, Banco Santander un Fortis SA/NV attiecīgi kļuva par tā dēvētās R daļas, S daļas un N daļas (turpmāk “ABN AMRO R”, “ABN AMRO S” un “ABN AMRO N”) ekonomiskajiem (11) īpašniekiem.

(36)

ABN AMRO R cita starpā ietvēra uzņēmējdarbības struktūrvienību (turpmāk “US”) Global Business & Markets, US Asia, US Global Transaction Services un starptautisko tīklu, bet ABN AMRO S cita starpā ietvēra US Latin America un US Antonveneta (Itālija).

(37)

ABN AMRO N ietvēra US Netherlands un US Private Banking un arī International Diamond and Jewelry Group.

(38)

Vienumi, kas netika iedalīti atsevišķajiem konsorcija dalībniekiem, tika apkopoti tā sauktajā ABN AMRO Z daļā (turpmāk “ABN AMRO Z”), kas joprojām bija atbildīga, piemēram, par galvenā biroja darbību. Katra konsorcija dalībnieka turējumā bija proporcionāla daļa (12) ABN AMRO Z.

(39)

Nīderlandes valsts 2008. gada 3. oktobrī par EUR 12,8 miljardiem iegādājās FBN no Fortis Bank SA/NV. Šās iegādes rezultātā Nīderlandes valsts kļuva arī par ABN AMRO N netiešo īpašnieku, jo Fortis Bank SA/NV ietvaros FBN bija ABN AMRO N juridiskais īpašnieks. Nīderlandes valsts 2008. gada 3. oktobrī arī apņēmās atlīdzināt Fortis SA/NV jebkādas maksas, kādas Fortis SA/NV radītu tā turpmākā dalība KAV. 2008. gada 24. decembrīRBS, Banco Santander un Nīderlandes valsts parakstīja KAV grozījumu, saskaņā ar kuru Nīderlandes valsts KAV aizstāja Fortis SA/NV.

(40)

Nīderlandes valsts 2008. gada 24. decembrī par EUR 6,5 miljardiem iegādājās ABN AMRO N no FBN, tādējādi kļūstot par ABN AMRO N tiešo īpašnieku. Pirms šīs iegādes Nīderlandes valsts netieši kontrolēja ABN AMRO N ar FBN starpniecību.

(41)

1. attēls.

ABN AMRO N sadalīšana

(42)

Nīderlandes valsts 2008. gada 21. novembrī nolēma, ka tā apvienos ABN AMRO N ar FBN (kas bija Fortis SA/NV neīstenotais nolūks). Apvienošanās varētu tikt īstenota tikai tad, kad ABN AMRO N būtu atdalīta no ABN AMRO Bank, kas ir tās mātesuzņēmums. Pirmais solis bija ABN AMRO N darbību nodošana jaunai juridiskai personai ABN AMRO Bank ietvaros, kas tika nosaukta par ABN AMRO II.

(43)

2010. gada 6. februārīABN AMRO II tika atdalīta, kā aprakstīts 41. apsvērumā, un tika pārdēvēta par ABN AMRO Bank. Tajā pašā laikā juridiskā persona, kas iepriekš bija zināma ar nosaukumu ABN AMRO Bank, tika pārdēvēta par The Royal Bank of Scotland NV (turpmāk “RBS NV”) (sk. attēlu iepriekš).

(44)

Lai jaunais uzņēmums ABN AMRO Bank varētu apvienoties ar FBN, tam vispirms bija jāievieš apvienošanās tiesiskie aizsardzības līdzekļi. Kad Fortis SA/NV 2007. gadā iegādājās ABN AMRO N, Komisija bija secinājusi (13) (turpmāk “lēmums par apvienošanos”), ka ABN AMRO N un FBN apvienošanās radītu koncentrācijas problēmas Nīderlandes banku tirgū, īpaši komercbanku un faktūrkreditēšanas segmentos.

(45)

Lai novērstu šīs koncentrācijas problēmas, Fortis SA/NV apņēmās pārdot vairākas darbības jomas (t. i., faktūrkreditēšanas nodaļu IFN un New HBU komercbanku darbību) Deutsche Bank. Kad Nīderlandes valsts 2008. gada 3. oktobrī iegādājās FBN un ABN AMRO N, Fortis SA/NV vēl nebija pabeidzis New HBU un IFN plānoto pārdošanu Deutsche Bank. Tiklīdz Nīderlandes valsts izlēma turpināt FBN un ABN AMRO N apvienošanu, tā atsāka pārrunas ar Deutsche Bank  (14). New HBU un IFN pārdošana Deutsche Bank tika pabeigta 2010. gada 1. aprīlī.

(46)

New HBU kopējie aktīvi bija EUR [10 – 20] miljardi, un tajā bija nodarbināti apmēram [1 000 – 1 500] pilna laika ekvivalenti (turpmāk “PLE”). New HBU ietvēra Hollandsche Bank Unie (turpmāk “HBU”) (ABN AMRO N piederošu komercbanku), dažus ABN AMRO tirdzniecības birojus (13 no pavisam 78) un dažas ABN AMRO korporatīvo klientu struktūrvienības (2 no pavisam 5).

(47)

2010. gada 1. jūlijāABN AMRO Bank un FBN oficiāli apvienojās, lai izveidotu ABN AMRO Group, kā aprakstīts 2. attēlā 49. apsvērumā.

(48)

Nīderlandes valsts nodeva savas daļas ABN AMRO Z pārvaldīšanu jaunajai ABN AMRO Bank, jo nevēlējās paredzēt līdzekļus šīs līdzdalības ikdienas pārvaldībai. Taču Nīderlandes valsts joprojām ir ABN AMRO Z juridiskais īpašnieks, tai ir tiesības uz visiem potenciālajiem guvumiem un tā ir atbildīga par visiem potenciālajiem ABN AMRO Z zaudējumiem. (15)

(49)

2. attēls.

ABN AMRO Group izveide

(50)

ABN AMRO N, kas kā atsevišķs uzņēmums bija trešā lielākā Nīderlandes banka aiz Rabobank un ING, ietvēra US Netherlands un US Private Banking.

(51)

Pirmā uzņēmējdarbības struktūrvienība, US Netherlands, sniedza banku pakalpojumus fiziskām personām un komercbanku pakalpojumus, izmantojot gan filiāļu tīklu ar 510 banku nodaļām un 78 konsultatīvajām filiālēm, gan izmantojot alternatīvus kanālus, piemēram, internetu, ATM  (16) un zvanu centrus. US Netherlands bija nodarbināti aptuveni 19 000 PLE.

(52)

US Netherlands bija spēcīga klientu bāze fiziskajām personām piedāvāto banku pakalpojumu jomā; tā bija iedalīta šādos segmentos: “masu banku pakalpojumi fiziskajām personām” (vairāk nekā [3,5 – 5] miljoni klientu) un “privileģētās banku operācijas” (vairāk nekā [250 000 – 420 000] klientu) (17), kuros tā piedāvāja plašu produktu klāstu (piemēram, uzkrājumus, ieguldījumus, hipotēkas, apdrošināšanu, kredītkaršu aizdevumus un maksājumus).

(53)

Komercbanku pakalpojumu jomā ABN AMRO N apkalpoja [300 000 – 400 000] MVU (18) un [9 000 – 21 000] lielākus korporatīvos klientus (lai gan saskaņā ar KAV noteikumiem ABN AMRO Bank lielākie klienti tika attiecināti uz RBS), piedāvājot tiem plašu produktu klāstu (piemēram, kredītus, maksājumu un naudas pārvaldību, uzkrājumus, likviditātes pārvaldību, riska un apdrošināšanas pārvaldību, kompleksus finanšu risinājumus un produktus, līzingu un faktūrkreditēšanu).

(54)

Otras uzņēmējdarbības struktūrvienības, US Private Banking, mērķa grupa bija privātpersonas, kuru tīrie investējamie aktīvi pārsniedz vienu miljonu euro, piedāvājot tiem dažādus aktīvu pārvaldības un īpašumu plānošanas produktus. US Private Banking bija izveidojis labi attīstītu tīklu gan organiskas izaugsmes ceļā Nīderlandē un Francijā, gan iegādājoties uzņēmumus Vācijā (Delbrück Bethmann Maffei) un Beļģijā (Bank Corluy). US Private Banking ietvēra arī Francijas apdrošināšanas kopuzņēmumu Neuflize Vie.

(55)

Starp uzņēmumiem, ko 2008. gada 3. oktobrī iegādājās Nīderlandes valsts, bija arī International Diamond and Jewelry Group, kas ir struktūrvienība, kura strādā ar juvelierizstrādājumu izgatavošanā un dimantu tirdzniecībā iesaistītiem uzņēmumiem.

(56)

ABN AMRO Z nebija iekļauti pamatdarbības līdzekļi, taču tajā cita starpā bija iekļauti nodokļu aktīvi, vairākas līdzdalības (tostarp Saudi Hollandi Bank) un atlikušais privātā kapitāla ieguldījumu portfelis. Runājot par saistībām, bija uzkrājums, lai nokārtotu saistības pret Amerikas Savienoto Valstu Tieslietu departamentu, citi uzkrājumi (daļēji saistīti ar personālu) un sabiedrības aktīvu starpuzņēmumu finansējums. Kā minēts 11. zemsvītras piezīmē, Nīderlandes valstij piederošā daļa ABN AMRO Z ir 33,81 %.

(57)

Vairāki provizoriski ABN AMRO N svarīgākie finanšu dati apkopoti 1. tabulā zemāk:

1.   tabula

(58)

2009. finanšu gadā ABN AMRO N uzrādīja zaudējumus EUR 117 miljonu apmērā. Zaudējumus radīja lielāka aizdevumu vērtības samazināšanās, procentu likmju starpības ietekmējošie faktori, lielāki maksājumi saistībā ar Nīderlandes noguldījumu garantiju shēmu un sadalīšanas un integrācijas izmaksas (24). Ja netiktu ietvertas sadalīšanas un integrācijas izmaksas, ABN AMRO N 2009. gadā būtu uzrādījusi nelielu tīro peļņu EUR 52 miljonu apmērā.

(59)

FBN kā atsevišķs uzņēmums bija ceturtā lielākā banka Nīderlandes tirgū (pēc Rabobank, ING un ABN AMRO N, bet pirms SNS REAAL).

(60)

Nīderlandes valsts (un pirms tam Fortis SA/NV) tieši turēja 92,6 % FBN, bet atlikušie 7,4 % priekšrocību akciju veidā piederēja ieguldījumu uzņēmumam Fortis FBN(H) Preferred Investments BV. Nīderlandes valstij piederēja 70 % akciju šajā ieguldījumu uzņēmumā, bet atlikušie 30 % – vairākiem privātajiem ieguldītājiem (25). Privātajiem ieguldītājiem piederošo priekšrocību akciju nominālā vērtība bija EUR 210 miljoni un (nekumulatīvās) dividendes bija 5,85 % (26).

(61)

FBN darbības bija iedalītas trīs segmentos – banku pakalpojumi fiziskajām personām, banku pakalpojumi privātklientiem un banku pakalpojumi komercpartneriem.

(62)

Banku pakalpojumi fiziskajām personām ietvēra tradicionālos banku pakalpojumus fiziskajām personām (tīkls ar 157 filiālēm, [2 – 3] miljoni individuālo klientu un [20 000 – 60 000] MVU klientu), kā arī Directbank (kas piedāvāja hipotēku risinājumus ar starpnieku palīdzību) un patēriņa finanšu un maksājumu karšu produktus (attiecīgi Alfam un ICS).

(63)

Banku pakalpojumi privātklientiem tika sniegti galvenokārt ar Fortis Mees Pierson zīmola vārdu, piedāvājot līdzekļu pārvaldības pakalpojumus (īpašuma plānošanu, ieguldījumus, aizdevumus un apdrošināšanu) dažādos segmentos [15 000 – 40 000] klientu visā Nīderlandē.

(64)

FBN banku pakalpojumi komercpartneriem bija iedalīti septiņās apakšnodaļās. FBN nodaļā Commercial Banking (1) ietilpa 23 uzņēmējdarbības centri, kas piedāvāja daudzveidīgus produktus uzņēmumiem, kuru apgrozījums nepārsniedza EUR 250 miljonus. Uzņēmumus, kuru apgrozījums pārsniedza EUR 250 miljonus, kā arī valsts sektoru apkalpoja apakšnodaļa Corporate & Public Banking (2). Citas FNB apakšnodaļas bija Investment banking (3) (27), Specialised Financial Services (4) (28), Energy, Commodities & Transportation (5), Global Markets & Institutional Banking (6) (29) un Clearing Funds & Custody (7) (30).

(65)

Vairāki svarīgākie FBN finanšu dati apkopoti 2. tabulā zemāk.

2.   tabula

(66)

2008. gadā FBN bija zaudējumi EUR 18,5 miljardi, bet šie zaudējumi lielā mērā bija saistīti ar ārkārtas posteņiem. Uzņēmumam bija jāuzrāda tīrie zaudējumi EUR 16,8 miljonu apmērā par tā daļu RFS Holdings un tās pārdošanu, un tam radās vērtības samazinājums EUR 922 miljonu apmērā (bez nodokļiem) Prime Fund Solutions nodaļā saistībā ar Madoff krāpšanas shēmu (34). Tīrā bāzes peļņa, izņemot šos elementus, bija EUR 604 miljoni, kas gandrīz pilnībā tika realizēta 2008. gada pirmajā pusē.

(67)

2009. gadā FBN realizēja tīro peļņu EUR 406 miljonu apmērā, ko veicināja divi ārkārtas kapitāla guvumi (naudas norēķins ar Fortis Capital Company EUR 362,5 miljonu apmērā) un ar Madoff saistītu uzkrājumu atgūšana EUR 16 miljonu apmērā. Tīrā bāzes peļņa samazinājās un bija EUR 27 miljoni (35) (salīdzinājumā ar EUR 604 miljoniem 2008. gadā).

(68)

ABN AMRO Group, kas tika izveidota pēc FBN un ABN AMRO Bank (t. i., ABN AMRO N darbība) apvienošanās 2010. gada 1. jūlijā, dala visas FBN un ABN AMRO N operācijas divās atsevišķās US: Retail and Private banking un Commercial and Merchant banking. Provizoriskie grupas darbības ienākumi 2008. gadā bija EUR 7,15 miljardi un provizoriskie kopējie aktīvi bija EUR 360 miljardi. Saskaņā ar pēdējiem rādītājiem (36) ABN AMRO Group kopējais saskaņā ar IFRS  (37) aprēķinātais pašu kapitāls ir EUR 11,7 miljardi.

(69)

ABN AMRO Group ir labi diversificēta; Retail and Private Banking darbības ienākumi ir EUR 4,2 miljardi un Commercial and Merchant Banking darbības ienākumi ir EUR 2,8 miljardi. Ģeogrāfiskā ziņā lielākā daļa ABN AMRO Group ieņēmumu (t. i., [65 – 95] % no kopējiem ieņēmumiem) tiek radīta Nīderlandē.

(70)

Saistībā ar Retail and Private banking integrētās ABN AMRO Group tirgus daļa ir [15 – 20] % un [15 – 20] % (38) attiecīgi “masu banku pakalpojumos fiziskajām personām” un “privileģētajās banku operācijās” (39), tādēļ tirgus daļas izteiksmē tā ir trešā lielākā banka Nīderlandes banku tirgū. Banku pakalpojumu privātklientiem jomā (zīmols ABN AMRO Mees Pierson) ABN AMRO Group ir vislielākā banka Nīderlandes tirgū, kuras tirgus daļa ir apmēram [30 – 40] % (40). ABN AMRO Group tirgus daļa Commercial and Merchant Banking darbības jomā ir apmēram [15 – 25] %. (41)

(71)

ABN AMRO Group vairs neietver New HBU un IFN faktūrkreditēšanas darbības, kas tika atsavinātas 2010. gada 1. aprīlī, īstenojot apvienošanās tiesiskos aizsardzības līdzekļus.

(72)

Pārstrukturēšanas procesa ietvaros tika atsavinātas arī divas nelielas FBN nodaļas (proti, Intertrust un Prime Fund Solutions (turpmāk “PFS”)), un tās vairs neietilpst ABN AMRO Group.

(73)

2009. gada septembrī FBN (un tā partnere Banque Générale du Luxembourg (turpmāk “BGL”) (42) Intertrust pārdeva privātā kapitāla ieguldījumu speciālistam Waterland. Intertrust ir viens no lielākajiem spēlētājiem globālo trastu un korporatīvās pārvaldības jomā. Tajā nodarbināti 1 000 ekspertu 19 valstīs, un tā darbības ienākumi un RSA ir attiecīgi EUR [..] miljoni un EUR [..] miljoni.

(74)

2010. gada maijā FBN paziņoja arī par PFS pārdošanu Credit Suisse. PFS sniedz fondu pakalpojumus alternatīvajai aktīvu pārvaldības industrijai, tostarp, piemēram, administrēšanas, banku operāciju, kontu turēšanas un finansēšanas pakalpojumus. Tā klientu loks ir no specializētiem aktīvu pārvaldītājiem līdz lielām globālām institūcijām, piemēram, pensiju fondiem un valsts ieguldījumu fondiem. PFS bija atbildīgs par EUR 922 miljonus lielo, ar Madoff krāpšanu saistīto pēcnodokļu uzkrājumu, kuru FBN reģistrēja 2008. gadā. PFS ienākumi ir EUR […] miljoni un RSA ir EUR […] miljoni.

(75)

2011. gada 4. martāABN AMRO Group publicēja savus rezultātus par 2010. fiskālo gadu, uzrādot tīros zaudējumus EUR 414 miljonu apmērā. Atskaitot sadalīšanas un integrācijas izmaksas, ABN AMRO Group uzrādīja bāzes peļņu EUR 1 077 miljonu apmērā. 2010. gada 31. decembrīABN AMRO Group 1. līmeņa pamatkapitāla, 1. līmeņa kapitāla un kopējā kapitāla rādītāji bija attiecīgi 10,4 %, 12,8 % un 16,6 %. Konsultējoties ar Nīderlandes valsti, ABN AMRO Group izveidoja dividenžu politiku, kuras mērķis bija dividenžu izmaksa 40 % apmērā no uzrādītās gada peļņas.

(76)

Nīderlandes valsts 2009. gada 4. decembrī iesniedza Komisijai 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānu. Papildinformācija tika iesniegta 2010. gada martā (43). FBN un ABN AMRO N apvienošanās ir būtiska 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā iestrādātās uzņēmējdarbības koncepcijas sastāvdaļa. ABN AMRO Group, kas ir jaunā banka, kura tika izveidota 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna rezultātā, koncentrēsies uz vidējo tirgus segmentu Nīderlandē (44) un būs aktīva Retail and Private Banking un Commercial and Merchant Banking darbības jomā.

(77)

2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna izejas punkts ir atzinums, ka kapitāla vajadzības nav saistītas ar FBN un ABN AMRO N pamatdarbības rezultātiem, bet drīzāk ar nepieciešamību finansēt to attiecīgo atdalīšanos no saviem mātesuzņēmumiem un apvienošanās radītās sākotnējās integrācijas izmaksas.

(78)

2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna hipotētiskajā scenārijā bez valsts atbalsta norādīts, ka bez Beneluksa valdību koordinētā atbalsta Fortis SA/NV būtu sabrukusi, izraisot arī FBN un ABN AMRO N sabrukumu.

(79)

2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā ietvertas finanšu prognozes laikposmam no 2009. gada līdz 2012. gadam, norādot prognozes šādām nodaļām: Retail Banking, Private Banking NL, Private Banking International un Commercial & Merchant Banking. ABN AMRO Group ir konkrētāk aprēķinājusi arī t. s. “nākotnes darbības prognozēto” peļņu 2012. gadam, kurā nav ietvertas pārejas izmaksas un kuras nolūkā pieņem, ka izmaksu sinerģijas jau ir uzskaitītas par pilno gadu. Šādas prognozes tika iesniegtas bāzes scenārijam un ļaunākā gadījuma scenārijam.

(80)

2010. gada 8. novembrī Nīderlandes valdība atjaunināja 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna finanšu prognozes laikposmam līdz 2012. gadam, 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānā ietverot papildu prognozes par 2013. gadu.

(81)

Bāzes scenāriju Nīderlandes valsts veido, pieņemot, ka darījumu apjomi palielināsies atbilstoši inflācijai. Tiek pieņemts, ka personāla izmaksas palielināsies par [1 – 6] % gadā un citu izmaksu kāpums būs mērenāks – [1 – 5] % gadā. Nīderlandes valsts paredz arī, ka ABN AMRO Group uzkrājumi zaudētiem parādiem sāks samazināties salīdzinājumā ar augsto līmeni, kas uzrādīts 2009. gadā.

(82)

2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāna bāzes scenārija gadījumā ABN AMRO Group realizē negatīvu tīro rezultātu EUR [..] miljonu apmērā 2010. gadā, bet peļņu atsāk gūt 2011. gadā (t. i., peļņa EUR […] miljoni 2011. gadā).

(83)

Tiek plānots, ka 2012. gadā un 2013. gadā ABN AMRO Group tīrā peļņa pieaugs līdz attiecīgi EUR […] miljoniem un EUR […] miljoniem, izpaužoties kā pašu kapitāla atdeve (45) (turpmāk “PKA”) aptuveni […] % apmērā. ABN AMRO Group rentabilitāti uzlabos labāki darbības ienākumi (kam vajadzētu uzlaboties pēc zemajiem 2009. gada rādītājiem), izmaksu samazināšanas programma, kam vajadzētu pakāpeniski samazināt izmaksas par EUR 1,1 miljardu pirms nodokļu nomaksas gadā, un uzkrājumu zaudētajiem parādiem normalizēšanās pēc augstākā līmeņa sasniegšanas 2009. gadā. Tiek prognozēts, ka 2013. gadā ABN AMRO Group izmaksu un ienākumu attiecība būs […] %.

(84)

Bāzes scenārijs

3.   tabula

(85)

2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāna ļaunākā gadījuma scenārijā Nīderlandes valsts ir izmantojusi konservatīvākus pieņēmumus nekā bāzes scenārijā. Tā izmantoja procentu likmju starpības, kas bija par 7,5 % zemākas nekā bāzes gadījumā, piesardzīgākas prognozes par komisijas maksām un maksām par pakalpojumiem (4 % kāpums gadā salīdzinājumā ar 7 % bāzes gadījumā), zemākas sinerģijas (– EUR […] miljonu ietekme uz 2013. gada peļņu) un uzkrājumu zaudētiem parādiem atgūšanas līmeni, kas ir par 15 % zemāks (– EUR […] miljonu ietekme uz 2013. gada peļņu).

(86)

Lai gan šādu konservatīvāku rādītāju dēļ varētu būt zemāki rezultāti, ABN AMRO Group joprojām varētu uzrādīt peļņu. Ļaunākā gadījuma scenārijs paredz bāzes tīro peļņu EUR […] miljonu un EUR […] miljonu apmērā attiecīgi 2012. un 2013. gadā (salīdzinājumā ar attiecīgi EUR […] miljoniem un EUR […] miljoniem bāzes scenārijā).

(87)

Savā 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā Nīderlandes valsts ir pieminējusi arī savu valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju, uzsverot, ka tās nolūks nav būt par ABN AMRO Group ilgtermiņa investoru.

(88)

Savā 2010. gada 20. augusta vēstulē Nīderlandes valsts sniedza Komisijai sīkāku informāciju par savu valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju. Nīderlandes valsts paskaidroja, ka tā apsver akciju izvietošanu, izmantojot SPP (47), bet neizslēdz arī citas alternatīvas, piemēram, privātu pārdošanu kādam investoram vai tirgus dalībniekam. Savā 2010. gada 20. augusta vēstulē Nīderlandes valsts norāda, ka pirmā daļa, kuras apmērs ir starp [0 – 50] un [10 – 60] %, varētu būt pieejama SPP agrākais [..], kam sekotu vēl viens piedāvājums [0 – 50] – [10 – 60] % apmērā 2015. gadā. Nīderlandes valsts vēlas atpelnīt savu sākotnējo ieguldījumu un finansējuma izmaksas [2 – 5] % apmērā. Nīderlandes valsts nolūks ir samazināt savu daļu ABN AMRO Group līdz ne vairāk kā [25 – 65] %, vēlams līdz [2014. – 2018.] gada beigām. Nīderlandes valsts ir stingri apņēmusies pilnībā izbeigt valsts atbalstu. Galīgo lēmumu par SPP pieņems Nīderlandes finanšu ministrs, un tas būs atkarīgs no tirgus apstākļiem, ABN AMRO Group“gatavības SPP” un no paredzamajiem ieņēmumiem. 2011. gada 24. janvārī Nīderlandes valsts arī publiski izklāstīja savu valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju (48).

(89)

2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns (un arī atjauninātais 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns) parāda, ka pēc visu valsts atbalsta pasākumu veikšanas ABN AMRO Group kapitalizācija ir pietiekama. Pārstrukturēšanas periodā prognozētajiem 1. līmeņa kapitāla rādītājiem vajadzētu stabili turēties virs […] % no 2009. gada līdz 2012. gadam, un 2013. gadā tiem būtu jāpalielinās līdz […] %.

(90)

Savā 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā Nīderlandes valsts paskaidro, ka ABN AMRO Group jau ir atsavinājusi vairākus uzņēmumus. Papildus New HBU un IFN pārdošanai apvienošanās tiesiskās aizsardzības līdzekļu procesa ietvaros ABN AMRO N un FBN atsavināja arī Intertrust un PFS.

(91)

Salīdzinot ar ABN AMRO Group, Intertrust un PFS kopīgi veido attiecīgi [0 – 5] %, [0 – 5] % un [0 – 5] % no tās prognozētajiem kopīgajiem darbības ienākumiem, izmaksām un RSA.

(92)

Pārstrukturēšanas procesa laikā FBN arī veica iegādi, lai koriģētu nelīdzsvarotību, ko radīja Fortis SA/NV sadalīšana. FBN bija US Brokerage, Clearing and Custody un visu ar šo darbību saistīto biroju juridiskais īpašnieks, izņemot Čikāgas biroju, kas joprojām bija Fortis Bank SA/NV sastāvdaļa. Lai koriģētu šo atdalīšanas radīto nelīdzsvarotību, 2009. gada 31. jūlijāFBN no Fortis Bank SA/NV iegādājās Fortis Clearing Americas Čikāgas filiāli par aptuveni USD […] miljoniem.

(93)

Komisija šajā lēmumā atsevišķo valsts atbalsta pasākumu identificēšanai izmanto tos pašus burtu kodus, kādus tā izmantoja savā 2010. gada 5. februāra lēmumā.

(94)

2008. gada 3. oktobrī Nīderlandes valsts no Fortis SA/NV iegādājās FBN (tostarp ABN AMRO N) par EUR 12,8 miljardiem (turpmāk “X pasākums”). Komisija neuzsāka procedūru attiecībā uz šo pasākumu, kas pats par sevi nebija valsts atbalsts FBN, kaut gan tas bija daļa no darījuma, ar kuru tika sniegts valsts atbalsts FBN (sk. 2009. gada 8. aprīļa lēmuma 32. apsvērumu).

(95)

Tajā laikā, kad Nīderlandes valsts iegādājās FBN, FBN finansējums lielā mērā bija atkarīgs no Fortis Bank SA/NV. Lai nodrošinātu FBN pilnīgu atdalīšanos no Fortis Bank SA/NV, Nīderlandes valstij bija jāpārtrauc finansējuma attiecības starp FBN un Fortis Bank SA/NV. Lai pārtrauktu pastāvošās saites, 2008. gada 3. oktobrī Nīderlandes valsts piešķīra FBN īstermiņa likviditātes mehānismu EUR 45 miljardu apmērā (turpmāk “Y1 pasākums”). Šis likviditātes mehānisms ļāva FBN atmaksāt Fortis Bank SA/NV īstermiņa aizdevumus EUR 34 miljardu apmērā. Izmantojot tā saukto “pārjaunojumu”, Nīderlandes valsts arī aizstāja Fortis Bank SA/NV kā aizdevēju FBN piešķirtajiem ilgtermiņa aizdevumiem, kuru nominālā summa bija EUR 16,1 miljards (turpmāk “Y2 pasākums”) (49).

(96)

Īstermiņa likviditātes mehānisms Y1 pasākuma ietvaros bija spēkā līdz 2009. gada jūnija beigām. Šā pasākuma spēkā esamības laikā vairākkārt tika mainīta atlīdzība. Laikposmā no 2008. gada 6. oktobra līdz 23. oktobrim Nīderlandes valsts piešķīra FBN īstermiņa finansējumu, piemērojot EONIA  (50) (aizdevumiem uz nakti, kuru maksimālā summa ir EUR 5 miljardi) vai EURIBOR  (51) (ilgāka termiņa likviditātei, kuras apjoms nepārsniedz EUR 40 miljardus) likmi bez papildu starpības. Pēc 2008. gada 23. oktobra bija īss periods (līdz 2008. gada 5. novembrim), kura laikā Nīderlandes valsts piemērotā likme bija EONIA + 50 bāzes punkti un EURIBOR + 50 bāzes punkti. Šā otrā perioda laikā maksimālās summas joprojām bija EUR 5 miljardi likviditātei uz nakti un EUR 40 miljardi ilgāka termiņa likviditātei. Laikposmā no 2008. gada 5. novembra līdz 2009. gada 1. martam Nīderlandes valsts mainīja atlīdzību, piemērojot EONIA + 25 bāzes punktus aizdevumiem uz nakti, EURIBOR + 25 bāzes punktus aizdevumiem ar termiņu (52) līdz trim mēnešiem, un EURIBOR + 50 bāzes punktus aizdevumiem ar termiņu virs trim mēnešiem (53). Pēc 2009. gada 1. marta Nīderlandes valsts izstrādāja divpakāpju sistēmu, aicinot FBN samazināt savu paļaušanos uz valsti. Pirmā finansējuma daļa (neatkarīgi no termiņa) tika piešķirta, piemērojot EURIBOR + 25 bāzes punktus, bet, tiklīdz šis slieksnis tika pārsniegts, FBN varēja saņemt papildu likviditāti tikai ar likmi EURIBOR + 50 bāzes punkti (54). Kopējā likviditātes mehānisma summa un pirmā maksimālā apjoma summa tika pakāpeniski samazinātas. 2009. gada 9. jūlijā Nīderlandes valsts informēja Komisiju, ka FBN ir valstij atmaksājis visus īstermiņa aizdevumus.

(97)

Uz Nīderlandes valsts vārda pārjaunoto ilgtermiņa aizdevumu (Y2 pasākums) summa bija EUR 16,1 miljards, ieskaitot 2. līmeņa kapitālu EUR 8,15 miljardu apmērā (no kuriem EUR 3 miljardi bija augstākās kategorijas 2. līmeņa kapitāls) un prioritārus aizdevumus EUR 7,95 miljardu apmērā.

(98)

2008. gada 24. decembrī Nīderlandes valsts no FBN par EUR 6,5 miljardiem iegādājās ABN AMRO N (turpmāk “Z pasākums”). Nīderlandes valsts nemaksāja naudā, bet samaksāja par pirkumu, anulējot ilgtermiņa parādu EUR 6,5 miljardu apmērā, ko tā bija iegādājusies 2008. gada 3. oktobra integrētajos darījumos Y2 pasākuma ietvaros. Citiem vārdiem sakot, Nīderlandes valsts atteicās no prasībām pret FBN EUR 6,5 miljardu apmērā, lai samaksātu par ABN AMRO N  (55).

(99)

Par dažiem 2010. gada 5. februāra lēmumā ietvertajiem pasākumiem (56) Komisija tika informēta 2009. gada jūlijā, par pārējiem – 2010. gada janvārī. Nīderlandes valsts 2009. gada jūlijā paziņoja par kapitāla prasību atvieglojuma instrumentu jeb CRI (turpmāk “A pasākums”, kas rada kapitāla prasību atvieglojumu EUR 1,7 miljardu apmērā), obligāti konvertējamu vērtspapīru (turpmāk “MCS”) EUR 500 miljonu apmērā (turpmāk “B1 pasākums”) un otro MCS laidienu EUR 300 miljonu apmērā (turpmāk “B2 pasākums”).

(100)

Nīderlandes valsts 2010. gada janvārī paziņoja par papildu kapitāla pasākumiem EUR 4,39 miljardu vērtībā. Nīderlandes valsts parakstījās uz papildu MCS instrumentiem EUR 2,28 miljardu vērtībā, lai segtu papildu sadalīšanas izmaksas (EUR 780 miljonu apmērā, turpmāk “B3 pasākums”), New HBU pārdošanas radīto kapitāla iztrūkumu (EUR 300 miljonu apmērā, turpmāk “B4 pasākums”) un integrācijas izmaksas (EUR 1,2 miljardu apmērā, turpmāk “B5 pasākums”). Lai FBN 1. līmeņa kapitāls atbilstu normatīvajām prasībām, Nīderlandes valsts arī konvertēja 1. līmeņa kapitālā EUR 1,35 miljardus no tai jau piederošā FBN 2. līmeņa kapitāla (turpmāk “C pasākums”). Nīderlandes valsts arī samaksāja citiem konsorcija dalībniekiem EUR 740 miljonus (turpmāk “D pasākums”), kā bija paredzēts KAV, lai nokārtotu jautājumus, kas atklājās tikai sadalīšanas procesā. Visbeidzot, Nīderlandes valsts arī izdeva garantiju par savstarpējām saistībām, ko radīja New HBU pārdošana (turpmāk “E pasākums”).

(101)

Izmantojot CDS, Nīderlandes valsts pārdeva kredītu aizsardzību saistībā ar ABN AMRO N Nīderlandes hipotēku portfeli, kas veidoja apmēram [30 – 80] % no ABN AMRO N kopējā iekšzemes aizdevumu portfeļa. Šis pasākums samazināja ABN AMRO N riska svērtos aktīvus.

(102)

Nīderlandes valsts kā atlīdzību par kredītu aizsardzību saņēma ikgadēju maksu 51,5 bāzes punktu apmērā (kas tiek aprēķināta kā procenti no portfeļa vērtības katra atsauces perioda sākumā).

(103)

Šī maksa tika aprēķināta, izmantojot kapitāla ekvivalenta izmaksu metodoloģiju. Nīderlandes valsts noteica, cik lielu kapitālu ABN AMRO N varētu atbrīvot, pateicoties kapitāla prasību atvieglojuma instrumentam (proti, EUR 1,7 miljardus, pamatojoties uz Bāzeles I prasībām, kuras joprojām tika piemērotas CRI vienošanās īstenošanas laikā), un pēc tam tā aprēķināja atdevi 10 % apmērā par šo kapitāla prasību atvieglojumu (t. i., 10 % no EUR 1,7 miljardiem) kā ekvivalentu 51,5 bāzes punktiem no sākotnējās portfeļa vērtības, kas bija EUR 34,5 miljardi.

(104)

Katru gadu ABN AMRO N paturēja pirmās kārtas zaudējumu daļu 20 bāzes punktu apmērā (ko aprēķina kā procentus no sākotnējās portfeļa vērtības).

(105)

ABN AMRO N paturēja vertikālu riecienu 5 % apmērā no atlikušā riska.

(106)

Kredītu aizsardzības instrumenta cena netiktu koriģēta, kad ABN AMRO N pilnībā pieņemtu Bāzeles II kapitāla prasības, kaut arī CRI ietekme uz kapitāla prasību atvieglojumu tad būtu ievērojami mazāka.

(107)

Principā CDS līguma termiņš bija septiņi gadi, bet ABN AMRO N bija atsaukšanas iespējas, kas tai ļāva pārtraukt šo līgumu vairākos iepriekš noteiktos atsauces datumos (piemēram, 2010. gada oktobrī, 2011. gada janvārī un 2012. gada janvārī). (57)

(108)

Saskaņā ar KAV visiem trim konsorcija partneriem bija jānodrošina, lai ABN AMRO Z vienmēr būtu pietiekami kapitalizēta. Šajā kontekstā Nīderlandes valstij bija jāiegulda EUR 2,2 miljardi, lai segtu ABN AMRO Z kapitāla iztrūkumu. CRI mērķis bija ļaut ABN AMRO N piedalīties šajā EUR 2,2 miljardu ieguldījumā ABN AMRO Z.

(109)

Nīderlandes valsts deva priekšroku netradicionālajam CRI risinājumam, nevis tradicionālajai kapitāla palielināšanai, jo pirms sadalīšanas tā nevarētu norobežot kapitāla ieguldījumus ABN AMRO Bank. Citiem vārdiem sakot, tā kā ABN AMRO N nebija atsevišķa juridiskā persona, arī abi pārējie konsorcija dalībnieki varētu gūt labumu no kapitāla iepludināšanas ABN AMRO Bank. Šādai rīcībai varētu būt nopietnas sekas, īpaši palielinātu grūtību gadījumos.

(110)

Kad notika sadalīšana, ABN AMRO N kļuva par atsevišķu juridisko personu (jauno ABN AMRO Bank). Saskaņā ar KAV Nīderlandes valsts joprojām bija atbildīga par EUR 2,2 miljardu lielā ABN AMRO Z kapitāla iztrūkuma segšanu. Nīderlandes valsts nolēma, ka ABN AMRO N jāizmanto nauda no MCS instrumentiem (proti, B3 pasākums, ciktāl tas ir saistīts ar drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā, un EUR 1,2 miljardi no B5 pasākuma), lai iepludinātu ABN AMRO Z EUR 1,7 miljardus, bet tā paturēja CRI jaunajā ABN AMRO Bank, lai segtu drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā un integrācijas izmaksas EUR 1,2 miljardu apmērā.

(111)

2010. gada 15. oktobrīABN AMRO Bank un Nīderlandes valsts paziņoja, ka CRI tiks pārtraukts 2010. gada 30. oktobrī. Tā kā ABN AMRO Bank starplaikā bija ieviesusi Bāzeles II kapitāla prasības, CRI vairs nebija tik pievilcīgs un nepieciešams (58).

(112)

Tā kā CRI nebija pietiekams, lai segtu visu ABN AMRO Z kapitāla iztrūkumu EUR 2,2 miljardu apmērā, Nīderlandes valsts piešķīra ABN AMRO Bank papildu finansējumu, izmantojot MCS.

(113)

Šis MCS tika klasificēts kā hibrīds 1. līmeņa kapitāls; tam bija kupons 10 % apmērā, un tas tika automātiski konvertēts ABN AMRO II akcijās brīdī, kad ABN AMRO N tika atdalīta no ABN AMRO Bank. Sākot no tā brīža, tas atbilda 1. līmeņa pamatkapitālam. Konvertēšana tika veikta par nominālvērtību (59). Šis pasākums ļāva ABN AMRO II (pārdēvēta par ABN AMRO Bank) ieguldīt EUR 500 miljonus ABN AMRO Z.

(114)

Lai segtu izmaksas, kas saistītas ar ABN AMRO N atdalīšanu no ABN AMRO Bank, Nīderlandes valsts parakstījās uz papildu MCS. Par pirmo daļu aptuveni EUR 300 miljonu apmērā (B2 pasākums) tika paziņots 2009. gada jūlijā, bet par atlikušo daļu (t. i., EUR 780 miljoniem) tika paziņots 2010. gada janvārī (B3 pasākums).

(115)

Pilnā summa EUR 1,08 miljardi (t. i., B2 un B3 pasākums kopā) bija nepieciešama, lai segtu šādas izmaksas:

(116)

Nīderlandes valsts papildus iesniedza sīkāku informāciju par sadalīšanas izmaksām EUR 480 miljonu apmērā. Tās bija saistītas ar savstarpējo saistību radīto risku (EUR [0 – 200] miljoni), riska sadales apstiprinājuma vēstuļu anulēšanu (EUR [0 – 200] miljoni), vērtspapirizācijas parādzīmju atpirkšanu (EUR [0 – 200] miljoni), ABN AMRO N klientu ar tirdzniecību saistītā tirgus riska pārvietošanu no ABN AMRO R (EUR [0 – 200] miljoni), kapitāla prasību atvieglojuma instrumentu pārtraukšanu (EUR [0 – 200] miljoni) un dažādām sadalīšanas un anulēšanas izmaksām (EUR [0 – 300] miljoni).

(117)

Pēc ABN AMRO II atdalīšanas no mātesuzņēmuma ABN AMRO Bank tam bija jāizveido savs naudas tirgus birojs, kas izmaksāja EUR 90 miljonus.

(118)

Visbeidzot, Nīderlandes valsts iepludināja kapitālā vēl EUR 500 miljonus, lai nodrošinātu tādu rezervi ABN AMRO N, kas pārsniedz minimālās normatīvās prasības.

(119)

FBN un ABN AMRO N varēja apvienoties tikai tad, kad tiktu atrisinātas lēmumā par apvienošanos minētās koncentrācijas problēmas. Tādējādi Nīderlandes valsts nolēma New HBU un IFN pārdot Deutsche Bank. Taču šis darījums radīja papildu kapitāla vajadzības EUR 470 miljonu apmērā, ko ABN AMRO N nevarēja nosegt tikai ar saviem resursiem. Nīderlandes valsts nolēma palīdzēt un iepludināja EUR 300 miljonus, izmantojot MCS  (60).

(120)

Lai īstenotu apvienošanos, ABN AMRO N un FBN (un pēc apvienošanās ABN AMRO Group) bija jāsedz integrācijas sākotnējās izmaksas EUR 1,2 miljardu apmērā (pēc nodokļu nomaksas), kas bija saistītas ar darbinieku skaita samazināšanas izmaksām, IKT platformu integrāciju un filiāļu tīkla pārstrukturēšanu. Tā kā ABN AMRO N un FBN paši nevarēja finansēt šīs izmaksas, Nīderlandes valsts nolēma iepludināt kapitālu, izmantojot MCS  (61).

(121)

FBN bija jāpalielina savs 1. līmeņa kapitāls pēc tam, kad DNB  (62) bija norādījusi, ka 1. līmeņa kapitāla iztrūkums ir aptuveni EUR 1,26 miljardi. Pēc FBN atdalīšanas no mātesuzņēmuma Fortis SA/NV tam bija arī jāiztērē EUR 90 miljoni, lai segtu izmaksas, kas saistītas ar līdzekļu pārvaldības biroja izveidi un ar Bāzeles prasībām saistītu modeļu, licenču un konsultāciju dienestu izveidi.

(122)

Nīderlandes valsts piešķīra šo papildu kapitālu, konvertējot 1. līmeņa kapitālā 2. līmeņa parādu ar nominālvērtību EUR 1,35 miljardi. Tādējādi darījumā nebija iesaistīti jauni naudas līdzekļi (63).

(123)

Kad 2007. gadā konsorcija dalībnieki pārrunāja ABN AMRO Holding iegādi, viņi saprata, ka tobrīd vēl nebija zināmi visi fakti. Tāpēc KAV ietverti vairāki vispārēji principi tādu atsevišķu maksājumu saistību nokārtošanai, kas kļūtu zināmas tikai sadalīšanas procesa laikā. Precīzās summas radās sarunu procesā, kurā piedalījās Nīderlandes valsts (un pirms tās Fortis SA/NV).

(124)

Kopējā summa EUR 740 miljoni attiecas uz:

(…)

Šo naudas līdzekļu aizplūšanu daļēji kompensēja tas, ka Nīderlandes valsts saņēma […] no citiem konsorcija dalībniekiem saistībā ar balasta izmaksām.

(125)

Atlikušās maksājumu saistības pret citiem konsorcija dalībniekiem (t. i., EUR 740 miljoni) tika samaksātas naudā, daļēji – tieši citiem konsorcija dalībniekiem un daļēji – ABN AMRO Bank (tagad RBS NV).

(126)

Pat pēc New HBU atsavināšanas ABN AMRO Bank (tagad RBS NV) un ABN AMRO II (vai tās tiesību pārņēmēji) būs atbildīgi New HBU kreditoru priekšā, ja New HBU nevarēs izpildīt savas saistības pret saviem kreditoriem. Tāpat arī New HBU būs savstarpēji atbildīga pret ABN AMRO Bank un ABN AMRO II kreditoriem. Tā kā savstarpējā atbildība izrietēja no New HBU pārdošanas, kas bija ABN AMRO II un tā akcionāru lēmuma rezultāts, viņi arī bija atbildīgi par risinājuma meklēšanu. Saskaņā ar piedāvāto risinājumu Nīderlandes valstij un Deutsche Bank (t. i., New HBU pircējam) jāvienojas, ka New HBU un ABN AMRO II garantēs viens otram šo savstarpējo saistību atmaksu, iesniedzot otram nodrošinājumu, lai samazinātu inducētās statūtkapitāla prasību līdz vēlamajiem 20 %. Šīs vienošanās rezultātā ABN AMRO II bija jāiesniedz nodrošinājums New HBU par summu, kas nepārsniedz EUR 950 miljonus (kas laika gaitā samazinās, beidzoties pamatā esošo saistību termiņam), par New HBU saistībām pret ABN AMRO II un pret ABN AMRO Bank (tagad RBS NV). Tā kā ABN AMRO II nebija līdzekļu, lai iesniegtu nodrošinājumu, kas nepieciešams saistībām pret ABN AMRO Bank (tagad RBS NV), valsts izsniedza pretkompensāciju garantijas veidā ABN AMRO Bank (tagad RBS NV) parādam.

(127)

Nīderlandes valsts noteica šā riska cenu tā, it kā tas būtu valsts garantija ABN AMRO Bank (tagad RBS NV) subordinētajam parādam. Cena, izmantojot Eiropas Centrālās bankas (turpmāk “ECB”) rekapitalizācijas ieteikumu (64), bija 200 bāzes punkti plus CDS starpības mediāna (65).

(128)

Zemāk 4. tabulā ir apkopoti šajā lēmumā novērtētie pasākumi. Aile “Iemesls” ir tāda pati kā 2010. gada 5. februāra lēmuma 57. punktā ietvertajā 1. tabulā. Kā norādīts 110. apsvērumā, pasākumi un to mērķi tika pārkārtoti pēc ABN AMRO N atdalīšanas no ABN AMRO Bank2010. gada 6. februārī. Tas nozīmē, ka, sākot ar šo datumu, A pasākums tika izmantots B3 pasākuma (ciktāl tas attiecas uz drošības rezervi) un B5 pasākuma mērķiem un otrādi.

4.   tabula

(129)

Ar 2009. gada 8. aprīļa lēmumu Komisija uzsāka procedūru, jo tai bija pamats uzskatīt, ka Y1, Y2 un Z pasākums (66) ir valsts atbalsts par labu FBN un ABN AMRO N. Komisija uzskatīja, ka šie pasākumi ļāva FBN un ABN AMRO N palikt tirgū un turpināt savu darbību. Tai bija iemesls uzskatīt, ka šie pasākumi radīja selektīvas priekšrocības FBN un ABN AMRO N.

(130)

2009. gada 8. aprīļa lēmuma 29. un 30. apsvērumā Komisija norādīja, ka X, Y1 un Y2 pasākums ietilpa vienā pārdevuma līgumā, kura mērķis bija atdalīt FBN no pārējā Fortis SA/NV. 2008. gada 3. decembra lēmumā jau bija secināts, ka, noslēdzot šo līgumu 2008. gada 3. oktobrī, Nīderlandes valsts nebija rīkojusies kā parasts tirgus ekonomikas investors.

(131)

2009. gada 8. aprīļa lēmuma 33. apsvērumā Komisija norādīja, ka Y1 pasākums bija acīmredzami izdevīgs FBN, jo tas bija saņēmis finansējuma summu, ko tas nebūtu varējis atrast tirgos, jo tobrīd tirgos valdīja pilnīgs sajukums. Paturot prātā šos ārkārtējos tirgus apstākļus, Komisija arī apšaubīja, vai Nīderlandes valsts pieprasītās procentu likmes būtu bijušas pieņemamas privātam investoram. Komisija arī atzīmēja, ka jaunā finansētāja stabilitāte radīja iespējamu izdevīgumu FBN. FBN vairs nebija atkarīgs no tāda grūtības nonākuša uzņēmuma ar ierobežotu likviditāti kā Fortis SA/NV, bet saņēma savu finansējumu no Nīderlandes valsts.

(132)

Komisija šaubījās, vai Y1 pasākums ir saderīgs ar Komisijas paziņojumu – Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi (turpmāk “banku paziņojums”) (67), jo tas nebija nedz samērīgs, nedz arī aprobežojās ar nepieciešamo minimumu. 2009. gada 8. aprīļa lēmuma 52. apsvērumā tika paustas konkrētākas bažas par šādu elementu saderīgumu: 1) atlīdzība, ko maksāja FBN, 2) maksimālais periods, kura laikā FBN varēja gūt labumu no finansējuma, 3) attiecīgo instrumentu maksimālais termiņš un 4) likviditātes mehānisma apjoms.

(133)

Komisija arī norādīja, ka Y2 pasākums varēja ietvert valsts atbalsta elementus, ja iegādes brīdī Fortis Bank SA/NV varēja pieprasīt tūlītēju ilgtermiņa parādu atmaksu, ja mainītos FBN īpašnieki. Ja patiešām būtu šāda klauzula, kas paredz parādu atmaksu īpašnieku maiņas gadījumā, Y2 pasākums ļautu FBN gūt labumu, saņemot ilgtermiņa aizdevumus ar pirmskrīzes laika procentu likmēm. Saskaņā ar Y2 pasākumu FBN nebija pienākuma meklēt alternatīvu finansējumu ar attiecīgajā brīdī dominējošiem tirgus nosacījumiem. Turklāt, tā kā Fortis Bank SA/NV bija tiesības prasīt parādu atmaksu, varēja apšaubīt Nīderlandes valsts izvēli piešķirt ilgtermiņa, nevis īstermiņa aizdevumus. Tādējādi 2009. gada 8. aprīļa lēmumā Komisija pauda bažas, ka Y2 pasākums ietver valsts atbalstu ilgākā laika posmā nekā bija absolūti nepieciešams. Lai varētu novērtēt Y2 pasākuma ietekmi saistībā ar valsts atbalstu, Komisija lūdza Nīderlandes valsti iesniegt papildinformāciju par ilgtermiņa aizdevuma līgumu līgumiskajiem noteikumiem par pirmstermiņa atmaksu.

(134)

2009. gada 8. aprīļa lēmuma 54. apsvērumā Komisija arī apšaubīja, vai Nīderlandes valsts ir veikusi pietiekamus pasākumus, lai ierobežotu nevēlamus konkurences izkropļojumus atbilstoši banku paziņojuma 27. punktam.

(135)

Komisiju uztrauca arī tas, ka ABN AMRO N – iespējams, netieši – bija guvusi labumu no FBN piešķirtajiem likviditātes pasākumiem. Tāpēc tā lūdza Nīderlandes valsti sniegt vairāk informācijas par ABN AMRO N finansējuma pozīciju un finansējuma stratēģiju.

(136)

Attiecībā uz Z pasākumu Komisija šaubījās, vai Nīderlandes valsts ir samaksājusi FBN tirgus cenu par ABN AMRO N iegādi. Komisijas vērojums bija, ka Nīderlandes valsts samaksāja vairāk par 2008. gada 3. oktobra“pašreizējo tirgus apstākļu” novērtējumu, ko bija veicis pašas Nīderlandes valsts novērtējuma eksperts […] savā ziņojumā, kas minēts 2. apsvērumā. Turklāt Komisijas vērojums bija, ka Nīderlandes valsts nebija piemērojusi korekcijas koeficientu, lai atspoguļotu akciju tirgus kritumu, kas notika laikposmā no 2008. gada oktobra līdz decembrim un bija īpaši izteikts attiecībā uz banku akcijām. Ja Nīderlandes valsts pārmaksāja, pērkot ABN AMRO N, Z pasākums bija pielīdzināms valsts atbalstam, kas palīdz rekapitalizēt FBN.

(137)

Kopumā Komisija 2009. gada 8. aprīļa lēmumā norādīja arī, ka Nīderlandes valsts vēl nebija iesniegusi DNB veikto FBN un ABN AMRO N novērtējumu. Nīderlandes valsts nebija arī iesniegusi dzīvotspējas plānu vai pārstrukturēšanas plānu ar sīkākām finanšu prognozēm. Tā kā nebija pieejams ne dzīvotspējas plāns, ne pārstrukturēšanas plāns, Komisija nevarēja noteikt, vai X, Y1, Y2 un Z pasākuma rezultātā ABN AMRO N un FBN bija pietiekams kapitāls un vai tās varēja panākt pieņemamu rentabilitātes līmeni.

(138)

Kad 2009. gada 17. jūlijā un 2010. gada 15. janvārī Nīderlandes valsts paziņoja par papildu pasākumiem par labu FBN un ABN AMRO N kā par pasākumiem, kas nav valsts atbalsts, Komisija bažījās, ka daži no šiem papildu pasākumiem varētu būt papildu valsts atbalsts FBN un ABN AMRO N.

(139)

Savā 2010. gada 5. februāra lēmumā Komisija atzīmēja, ka saskaņā ar KAV Nīderlandes valstij bija vairākas saistības, kas nebija ABN AMRO N saistības. Pasākumi, ko Nīderlandes valsts veikusi, lai ievērotu savas saistības saskaņā ar KAV (un īpaši saistības segt ABN AMRO Z izmaksas un saistības atdalīt ABN AMRO N no ABN AMRO Bank), prima facie nebūtu uzskatāmi par valsts atbalstu ABN AMRO N.

(140)

Komisija norādīja, ka A un B1 pasākuma šķietami galvenais nolūks ir segt ABN AMRO Z kapitāla iztrūkumu, bet tajā pašā laikā Komisijai nebija skaidrs, vai tie neradīja arī netiešu labumu ABN AMRO N saimnieciskajai darbībai. Saistībā ar šo Komisija vēlējās uzzināt, vai ABN AMRO N un ABN AMRO Z, kam nebija sava juridiskā statusa, bija pietiekami norobežoti attiecībā viens pret otru. Komisija vēlējās arī saņemt vairāk informācijas par iemesliem, kas bija radījuši ABN AMRO Z kapitāla iztrūkumu un, piemēram, par Unicredito akcijām, kuras ABN AMRO Z bija nodevis ABN AMRO N. Komisijai bija arī jautājumi par atlīdzību, ko ABN AMRO N maksāja ABN AMRO Z par galvenā biroja funkciju veikšanu. Komisijai bija aizdomas, ka ABN AMRO Z nepietiekamā kapitalizācija vismaz daļēji bija saistīta ar to, ka ABN AMRO N nemaksāja tirgus cenu par ABN AMRO Z galvenā biroja pakalpojumiem.

(141)

Lai gan ABN AMRO N atdalīšana no ABN AMRO Bank ir Nīderlandes valsts pienākums saskaņā ar KAV, Komisija nevarēja izslēgt to, ka valsts veiktā rekapitalizācija sadalīšanas izmaksu finansēšanai varētu būt valsts atbalsts. Komisijas vērojums bija, ka ne visas izmaksas, kas bija klasificētas kā sadalīšanas izmaksas, bija stricto sensu saistītas ar KAV aprakstītajiem sadalīšanas pienākumiem. Komisija pamanīja, ka kategorijā “sadalīšanas izmaksas” bija ietverta summa EUR 500 miljonu apmērā, kas bija nepieciešama, lai piešķirtu ABN AMRO Group drošības rezervi, kas pārsniegtu minimālās piesardzīgās prasības.

(142)

Komisijas novērojums bija, ka Nīderlandes valsts palīdzēja FBN un ABN AMRO N segt izmaksas, kas saistītas ar apvienošanos. Lai novērstu apvienošanās radītās koncentrācijas problēmas, ABN AMRO N nolēma pārdot IFN un New HBU, kas radīja jaunu kapitāla iztrūkumu. Komisijas vērojums bija, ka FBN un ABN AMRO N varēja gūt labumu no apvienošanās (piemēram, no apvienošanās sinerģijas, priekšrocībām, kādas ir stiprākam uzņēmumam ar lielākām tirgus daļām Nīderlandes tirgū, utt.), turpretī Nīderlandes valsts finansēja sākotnējās izmaksas. Saistībā ar šo Komisijas novērojums bija, ka Nīderlandes valstij nebija juridisku saistību segt šīs izmaksas, jo tās veidojās saistībā ar Nīderlandes valsts 2008. gada 21. novembra lēmumu par FBN un ABN AMRO N apvienošanu, nevis KAV.

(143)

Komisija ņēma vērā faktu, ka apvienošanās un īpašie apstākļi, kas bija saistīti ar sadalīšanu, radīja savstarpēju atbildību (E pasākums). Saskaņā ar Nīderlandes uzņēmumu tiesībām ABN AMRO Bank (tagad RBS NV) un ABN AMRO II joprojām bija atbildīgas New HBU parāda turētāju priekšā, ja New HBU (vai tās jaunais īpašnieks Deutsche Bank) nepildītu savas maksājumu saistības. New HBU bija līdzīgas saistības attiecībā pret ABN AMRO Bank (tagad RBS NV) un ABN AMRO II parāda turētājiem. Komisija nevarēja izslēgt, ka zaudējumu atlīdzības risinājums, saskaņā ar kuru Nīderlandes valsts deva ABN Amro Bank (tagad RBS NV) parāda turētājiem garantiju ar prēmiju 200 bāzes punktu apmērā plus CDS starpības mediāna, nozīmēja valsts atbalstu.

(144)

Komisija arī pauda bažas par kapitāla prasību atvieglojuma instrumenta struktūru (A pasākums). Komisija atzina, ka A pasākums būtiski atšķiras no citiem pasākumiem, kas saistīti ar aktīvu vērtības samazināšanos, jo tas netika īstenots, lai aizsargātu ABN AMRO N pret aktīvu, kuru vērtība ir samazinājusies un kuru novērtējums ir ļoti nenoteikts, turpmāku pasliktināšanos. Taču Komisija uzskatīja, ka, lai A pasākums būtu saderīgs ar iekšējo tirgu, tam jāatbilst vispārējiem principiem, kas ietverti Komisijas paziņojumā par samazinātas vērtības aktīviem piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē (68) (turpmāk “paziņojums par aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies”). Tas nozīmē, ka jābūt pietiekamiem pierādījumiem par atbilstīgu cenas noteikšanu, kas nozīmē, ka banka nedrīkstētu nodot paredzamos zaudējumus valstij. Saistībā ar šo Komisija arī gribēja saprast, kā vairāki īpaši līgumiskie pasākumi (piemēram, atgūšanas mehānisms un vertikālais rieciens) ietekmētu faktiskās naudas plūsmas un cenu noteikšanu. Visbeidzot, Komisija arī apšaubīja, ka bija pietiekami stimuli, kas nodrošinātu, ka ABN AMRO N pārtrauks instrumentu, tiklīdz tas vairs nebūtu absolūti nepieciešams.

(145)

Komisija apšaubīja, vai dzīvotspējas, izmaksu sloga sadalīšanas un nevēlamu konkurences izkropļojumu novēršanas ziņā 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns atbilst kritērijiem, kas noteikti Komisijas paziņojumā par finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošanu un tās pārstrukturēšanas pasākumu novērtējumu pašreizējās krīzes apstākļos atbilstīgi valsts atbalsta noteikumiem (69) (turpmāk “paziņojums par pārstrukturēšanu”).

(146)

Komisija atzina, ka prima facie šķiet, ka ABN AMRO Group gūs pietiekamus ieņēmumus, lai segtu visas savas darbības izmaksas (tostarp aktīvu vērtības samazināšanos), un panāks pieņemamu pašu kapitāla atdevi. Taču Komisija arī atzīmēja, ka ABN AMRO Group pašu kapitāla atdeve lielā mērā bija atkarīga no vairāku galveno pieņēmumu īstenošanās. Pirmkārt, ja ABN AMRO Group vēlas kļūt izmaksu ziņā efektīva ar pieņemamu izmaksu un ienākumu attiecību, ir būtiski, lai ABN AMRO Group īstenotu prognozētās sinerģijas (t. i., EUR 1,1 miljards pirms nodokļu nomaksas salīdzinājumā ar 2013. gada tīro peļņu EUR […] miljardu apmērā). Otrkārt, kā norādīts 2010. gada 5. februāra lēmuma 118. apsvērumā, ABN AMRO Group tās dzīvotspējas dēļ ir vitāli svarīgi spēt uzlabot savu tīro procentu likmju starpību, kas FBN un ABN AMRO N bija zemā līmenī 2008. gada otrajā pusē un 2009. gada pirmajā pusē. Savā 2010. gada 5. februāra lēmumā Komisija norādīja, ka tai nepieciešama sīkāka informācija par šiem jautājumiem, lai novērtētu, vai ilgtermiņa dzīvotspēja patiešām ir atjaunota.

(147)

Komisija arī atzīmēja, ka 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā vēl nebija ietvertas finanšu prognozes ļaunākā gadījuma scenārijam, kā to pieprasa paziņojuma par pārstrukturēšanu 13. punkts. Tādējādi Komisija pieprasīja šādas ļaunākā gadījuma finanšu prognozes, kas ļautu tai pārbaudīt, kā ABN AMRO Group klātos saspringtākos tirgus apstākļos.

(148)

Komisijas vērojums bija arī, ka 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā ir maz informācijas par mazākajām apakšnodaļām, tādējādi Komisija nevarēja spriest, vai visi dzīvotspējas jautājumi šajā līmenī ir pietiekami ņemti vērā. Tas nozīmēja, ka Komisija apšaubīja, ka FBN nodaļas PFS, kas 2008. gadā uzrādīja lielus ar Madoff saistītus zaudējumus, dzīvotspēja ir pietiekami nodrošināta.

(149)

Komisija apšaubīja, ka valsts atbalsts bija ierobežots un nodrošināja tikai minimāli nepieciešamo, lai atjaunotu ABN AMRO Group dzīvotspēju. Saistībā ar šo tā atzīmēja, ka ABN AMRO Group bija norādījusi, ka tā vēlējās veikt nelielas papildu iegādes, ko tā uzskatīja par nepieciešamām, lai atjaunotu savu kompetenci saistībā ar produktiem, ko tā bija zaudējusi, atdaloties no Fortis SA/NV un ABN AMRO Holding. Savā 2010. gada 5. februāra lēmumā Komisija iebilda, ka valsts atbalstu nevajadzētu izmantot iegāžu vai jaunu investīciju finansēšanai, ja vien tās nav būtiskas uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai. Komisija lūdza, lai Nīderlandes valsts sīkāk paskaidro ABN AMRO Group īstenoto iegādes politiku un cita starpā tai iesniedz sīki izstrādātu sarakstu ar pasākumiem, kas ABN AMRO Group bija nepieciešami, lai atjaunotu dzīvotspēju.

(150)

Komisija arī apšaubīja, vai visi FBN un ABN AMRO N hibrīdkapitāla nodrošinātāji ir seguši savu daļu pārstrukturēšanā. Komisija bažījās, ka, piemēram, FBN privileģētie akcionāri (70) nav veikuši pietiekamus ieguldījumus, lai nodrošinātu, ka Nīderlandes valsts intervence būtu ierobežota un nodrošinātu tikai minimāli nepieciešamo.

(151)

Arī valsts atbalsta ilgumam jābūt ierobežotam tikai līdz minimāli nepieciešamajam. Saistībā ar šo Komisija atzīmēja, ka vairāki pasākumi bija nepieciešami īslaicīgu problēmu risināšanai, bet tā šaubījās, vai Nīderlandes valsts ir darījusi pietiekami, lai nodrošinātu, ka pasākumi tiks pārtraukti, tiklīdz tie vairs nebūs nepieciešami.

(152)

Attiecībā uz A pasākumu Komisija atzīmēja, ka CRI vairs nebūs pievilcīgs, tiklīdz ABN AMRO N būs atļauts īstenot Bāzeles II prasības. Lai gan CRI ietvēra atsaukšanas elementus, kas ļāva izbeigt līgumu pirms termiņa, Komisija norādīja, ka nav skaidra laika grafika Nīderlandes valsts atbalsta pakāpeniskai samazināšanai.

(153)

Arī attiecībā uz drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā Komisija norādīja uz nodomu šo summu aizstāt ar ABN AMRO Group pašfinansētu kapitālu. Komisija atkal konstatēja, ka nav nekādu ziņu par īstenošanas grafiku.

(154)

Attiecībā uz integrācijas izmaksām EUR 1,2 miljardu apmērā (t. i., B5 pasākums) Komisija norādīja, ka Nīderlandes valsts uzskatīja, ka tās radīs ievērojamu sinerģiju EUR 1,1 miljarda apmērā (pirms nodokļu nomaksas) gadā, ko principā varētu izmantot valsts atbalsta atmaksāšanai. Komisija tomēr konstatēja, ka Nīderlandes valsts nav izveidojusi mehānismu, kas nodrošinātu šādu atmaksu. Attiecībā uz kapitāla vajadzībām, kas saistītas ar New HBU pārdošanu, Komisija secināja, ka ar kredīta jumta līgumu saistītās kapitāla prasības strauji samazināsies, jo pakāpeniski pienāks aizdevumu atmaksas termiņi. Komisija atkārtoti uzsvēra, ka valsts atbalsts jāatmaksā, tiklīdz tas vairs nav nepieciešams.

(155)

Saistībā ar konkurences kropļošanu Komisija atzīmēja, ka FBN un ABN AMRO N kapitāla vajadzības zināmā mērā izrietēja no to atdalīšanās no saviem bijušajiem mātesuzņēmumiem un no integrācijas tūlītējām izmaksām, nevis no pārmērīgu risku uzņemšanās vai nesaimnieciskas darbības pašā FBN un ABN AMRO N. Ņemot vērā šos faktus, Komisija secināja, ka nepieciešamība veikt turpmāku atsavināšanu ir maz ticama.

(156)

Taču vienlaikus Komisija pauda bažas, vai 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā ir ietverti pietiekami rīcības pasākumi, lai nodrošinātu, ka FBN un ABN AMRO N neizmantos valsts atbalstu, lai augtu uz savu konkurentu rēķina, piemēram, īstenojot neilgtspējīgu cenu noteikšanas politiku vai iegādājoties citas finanšu iestādes, kas varētu vājināt konkurences, ieguldījumu un inovāciju stimulus uzņēmumiem, kas nesaņem valsts atbalstu, un varētu mazināt vēlmi ieiet Nīderlandes banku tirgū.

(157)

No valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas viedokļa raugoties, Komisija norādīja, ka būtu noderīgi, ja Nīderlandes valsts izstrādātu un skaidri paziņotu valsts atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju. Noguldītāji patiešām varētu uztvert Nīderlandes valsts veiktās atkārtotās un ievērojamās intervences kā pastāvīga valsts sniegta atbalsta pazīmes.

(158)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, pateicoties valsts atbalstam un valsts īpašuma tiesībām, FBN un ABN AMRO N (tostarp to meitasuzņēmumi, piemēram, MoneYou un Mees Pierson) piedāvāja neilgtspējīgi augstas procentu likmes par privātpersonu krājkontiem un noguldījumu kontiem, tādējādi destabilizējot Nīderlandes banku tirgu.

(159)

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka FBN un ABN AMRO N piedāvātās procentu likmes radīja zaudējumus. Saistībā ar šo tas atsaucās uz faktu, ka EURIBOR likmes saruka no 5 % 2008. gada septembrī līdz mazāk nekā 2 % 2009. gada janvārī/februārī, turpretī FBN un ABN AMRO N piedāvātās procentu likmes par krājkontiem faktiski pieauga.

(160)

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Nīderlandes privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu specifiskajām iezīmēm – salīdzinājumā ar fiziskajām personām piedāvāto banku pakalpojumu tirgu – ir tendence palielināt veikto pasākumu radītos izkropļojumus. Uzkrājumu summas privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu jomā vidēji ir lielākas nekā fiziskajām personām piedāvāto banku pakalpojumu jomā. Nelielu uzkrājumu summu gadījumā klienti mazāk uztraucas par savas bankas riska profilu, jo viņus aizsargā Nīderlandes Noguldījumu garantiju shēma (līdz EUR 100 000). Tomēr riska apsvērumi kļūst nozīmīgāki, kad summas pārsniedz šo slieksni, kas ir diezgan raksturīgi privātklientiem piedāvātajiem banku pakalpojumiem.

(161)

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka FBN un ABN AMRO N gūst labumu no netiešas valsts garantijas. Tas apgalvoja, ka FBN un ABN AMRO N klienti ir pārliecināti, ka Nīderlandes valsts neļaus valstij piederošām bankām bankrotēt.

(162)

Sūdzības iesniedzējs – kurš pārcieta krīzi bez valsts atbalsta – uzsvēra, ka to nopietni ietekmēja FBN un ABN AMRO N konkurenci kropļojošā rīcība, jo tas tradicionāli lielā mērā paļāvās uz to, ka tas finansēs savus aktīvus Nīderlandes uzkrājumu tirgū (71). Absolūtos skaitļos sūdzības iesniedzēja uzkrājumi un noguldījumi bija EUR 15 miljardu apmērā, kas nozīmēja, ka procentu likmju kāpums par 1 % varētu uzņēmumam izmaksāt aptuveni EUR 150 miljonus gadā (72). Papildus šim izmaksu pieaugumam bija arī ietekme uz apjomu, jo Van Lanschot zaudēja klientus.

(163)

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto FBN un ABN AMRO N neparastā rīcība turpinājās arī 2009. gada vasaras mēnešos.

(164)

Kā papildu argumentu sūdzības iesniedzējs minēja neparasti lielās apjoma un tirgus daļas pārmaiņas tradicionāli stabilajā Nīderlandes uzkrājumu tirgū. Saistībā ar šo sūdzības iesniedzējs norādīja uz FBN un ABN AMRO N paziņojumiem presei, kuros abi uzņēmumi informēja par noguldījumu pieplūdumu attiecīgi EUR 9 miljardu un EUR 21 miljarda apmērā 2009. gada pirmajā pusē (73). Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka šie skaitļi ir ievērojami, ņemot vērā kopējo Nīderlandes uzkrājumu tirgus vērtību, kas ir aptuveni EUR 287 miljardi.

(165)

Kā vēl vienu neparastas cenu noteikšanas piemēru sūdzības iesniedzējs minēja faktu, ka procentu likmes uzkrājumiem tādās kaimiņvalstīs kā, piemēram, Beļģijā, Francijā un Vācijā, bija samazinājušās līdz ar EURIBOR likmju kritumu, bet Nīderlandē procentu likmes uzkrājumiem bija palikušas stūrgalvīgi augstas.

(166)

Komentējot 2009. gada 8. aprīļa lēmumu, ar kuru tika uzsākta oficiālā izmeklēšanas procedūra, ABN AMRO Bank (t. i., ABN AMRO N mātesuzņēmums) sniedza papildinformāciju par savu finansējuma situāciju un finansējuma stratēģiju. ABN AMRO Bank noliedza, ka tā būtu guvusi tiešu vai netiešu labumu no jebkāda finansējuma atbalsta, kas piešķirts FBN (Y1 un Y2 pasākums). ABN AMRO Bank norādīja, ka, pateicoties tās diversificētajai finansējuma stratēģijai, tai nebija nepieciešama palīdzība, lai sevi finansētu krīzes laikā. Tā arī norādīja, ka tās likviditātes statistika atbilda gan normatīvajiem limitiem, gan pašas bankas iekšējiem limitiem.

(167)

Nīderlandes valsts atzina, ka FBN varēja turpināt savu darbību tāpēc, ka to iegādājās valsts (74), taču tā iebilda, ka iegāde atbilda tā sauktajam “tirgus ekonomikas investora principam” (TEIP). Tādējādi saskaņā ar Nīderlandes valsts teikto nebija selektīvu priekšrocību un tātad nebija arī valsts atbalsta. Nīderlandes valsts apgalvoja, ka, lai gan 2008. gada 3. oktobra integrētie darījumi tika veikti galvenokārt tādēļ, lai novērstu FBN un ABN AMRO N, un visas Nīderlandes banku sistēmas destabilizāciju, tā iegādājusies līdzdalību FBN un ABN AMRO N ar mērķi gūt pozitīvu ilgtermiņa atdevi. Nīderlandes valsts uzsvēra, ka cena par FBN (tai skaitā ABN AMRO N) atbilda tās ārējā novērtējuma eksperta novērtējuma diapazonam.

(168)

Nīderlandes valsts apgalvoja, ka tā ir samaksājusi taisnīgu tirgus cenu par FBN, taču norādīja, ka, pat ja tā bija pārmaksājusi, šis maksājums būtu bijis valsts atbalsts Fortis SA/NV (kas bija pārdevējs), nevis valsts atbalsts FBN.

(169)

Attiecībā uz Y1 pasākumu Nīderlandes valsts apgalvoja, ka tā piešķīra īstermiņa finansējumu FBN ar tirgus nosacījumiem. Tā norādīja, ka pirms krīzes FBN saņēma finansējumu no sava mātesuzņēmuma par EONIA vai EURIBOR likmēm bez papildu starpības. Nīderlandes valsts norādīja, ka tās piemērotā cenu noteikšana (kā aprakstīts 96. apsvērumā) atbilda tirgus praksei. Tā arī norādīja, ka tās cenu noteikšanas sistēma, ko izmantoja laika posmam pēc 2008. gada 5. novembra (ar 50 bāzes punktu starpību aizdevumiem, kuru termiņš ir ilgāks par trim mēnešiem), atbilda Nīderlandes garantiju shēmai (75).

(170)

Attiecībā uz laikposmu, kurā FBN bija pieejams likviditātes mehānisms, Nīderlandes valsts paskaidroja, ka tā sāka sarunas par likviditātes mehānisma pārtraukšanu 2009. gada janvārī, lai pēc iespējas ātrāk pārtrauktu likviditātes mehānismu. Paturot prātā šo mērķi, Nīderlandes valsts 2009. gada martā ieviesa jaunu divpakāpju cenu noteikšanas sistēmu, kas sadārdzināja finansējumu, ja tas pārsniedza iepriekš noteiktu robežu. Nīderlandes valsts pieņēma, ka FBN varētu atmaksāt likviditātes mehānismu EUR 4 – 5 miljardu apmērā mēnesī, un plānoja pārtraukt likviditātes mehānismu līdz 2009. gada beigām. Realitātē FBN atmaksāja likviditātes mehānismu ātrāk nekā paredzēts. Likviditātes mehānisms tika pārtraukts jau 2009. gada 1. jūlijā.

(171)

Nīderlandes valsts norādīja, ka saskaņā ar likviditātes mehānismu piešķirtās likviditātes maksimālais termiņš bija samērīgs. Saistībā ar šo Nīderlandes valsts paskaidroja, ka pirmajā periodā (t. i., no 2008. gada 6. oktobra līdz 23. oktobrim) tā bija piešķīrusi likviditāti uz laiku, kas nepārsniedza dažas nedēļas. Kad likviditātes mehānisms vēlāk tika koriģēts, maksimālais termiņš tika pagarināts līdz deviņiem mēnešiem, lai izvairītos no atmaksas sastrēgumiem.

(172)

Nīderlandes valsts paskaidroja, ka likviditātes mehānisma kopējais apjoms (t. i., EUR 5 miljardi aizdevumam uz nakti un EUR 40 miljardi ilgāka termiņa finansējumam) bija balstīts uz FBN reālajām finansējuma vajadzībām un tādējādi tas bija minimāli nepieciešamais. Īstermiņa likviditātes mehānisms EUR 45 miljardu apmērā ņēma vērā FBN naudas pozīcijas normālo svārstīgumu un ļāva FBN nekavējoties atmaksāt Fortis SA/NV aptuveni EUR 34 miljardus.

(173)

Attiecībā uz ilgtermiņa aizdevumiem (t. i., Y2 pasākums), Nīderlandes valsts atzina, ka Fortis Bank SA/NV būtu varējusi lūgt atmaksāt aizdevumus ar fiksēto procentu likmi (bet ne aizdevumus ar mainīgo likmi) (76). Taču Nīderlandes valsts apgalvoja, ka tā tikai aizstāja Fortis Bank SA/NV, negrozot esošo līgumu nosacījumus. Atbilstoši Nīderlandes valsts teiktajam līgums starp Fortis Bank SA/NV un FBN bija parasts tirgus līgums starp privātā tirgus dalībniekiem. Nīderlandes valsts norādīja, ka – tā kā tā bija aizstājusi tirgus ekonomikas investoru – tās rīcība automātiski atbilda TEIP. Attiecīgi Nīderlandes valsts uzskatīja, ka tai nebija jāpamato, kāpēc likmes varētu būt bijušas augstākas vai kāpēc tai būtu vajadzējis aizstāt šos ilgtermiņa aizdevumus ar īsāka termiņa aizdevumiem (77).

(174)

Nīderlandes valsts arī norādīja, ka ir diezgan ierasts, ka uzņēmumi, veicot iegādes, vienlaikus nodrošina likviditāti jauniegādātajiem meitasuzņēmumiem.

(175)

Attiecībā uz to, vai ABN AMRO N tika sniegts tiešs vai netiešs valsts atbalsts, Nīderlandes valsts noliedza, ka ABN AMRO N būtu saņēmusi finansējumu no Nīderlandes valsts vai FBN. Nīderlandes valsts paskaidroja, ka ABN AMRO N pašai bija pietiekams finansējums, pateicoties fiziskajām personām un privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu plašajam klāstam.

(176)

Attiecībā uz Z pasākumu Nīderlandes valsts apgalvoja, ka darījuma cena EUR 6,5 miljardi bija taisnīga tirgus cena. Tā uzsvēra, ka cena bija starp “pašreizējo tirgus apstākļu” novērtējumu EUR [4 – 6,5] miljardu apmērā un “ciklam atbilstošu” novērtējumu EUR [6,5 – 9] miljardu apmērā, ko 2008. gada oktobra sākumā bija aprēķinājis tās ārējais novērtējuma eksperts (pirms 2008. gada 3. oktobra darījuma). Attiecībā uz to, ka iegāde (Z pasākums) notika divarpus mēnešus pēc šā novērtējuma veikšanas, Nīderlandes valsts uzskatīja, ka nav nepieciešamas nekādas korekcijas, jo nenoteiktības jau bija atspoguļotas 2008. gada oktobra sākumā veiktajā vērtējumā (78). Nīderlandes valsts arī norādīja, ka citām bankām uzticības problēmas, kas izpaudās kā šo banku akciju cenu būtisks kritums, parasti radīja investīciju banku operācijas un aktīvi, kuru vērtība ir samazinājusies. Turpretī ABN AMRO N ar savu stabilo fiziskajām personām un komercpartneriem piedāvāto banku pakalpojumu klāstu būtiski atšķīrās no citām bankām. Ņemot vērā šo kontekstu, Nīderlandes valsts norādīja, ka cenu korekcijai pēc analoģijas ar citām bankām nebija jēgas.

(177)

Nīderlandes valsts arī uzsvēra, ka citiem konsorcija dalībniekiem un īpaši RBS bija jāakceptē darījums un ka […]. Nīderlandes valsts arī atsaucās uz 166. un 177. punktu ekspertu sākotnējā ziņojumā Fortis SA/NV akcionāru pilnsapulcei, kas notika Briselē 2009. gada 11. februārī (79), apgalvojot, ka šie punkti atbalsta Nīderlandes valsts argumentu, ka tā 2008. gada 3. oktobrī samaksāja taisnīgu cenu par FBN, ABN AMRO N, Fortis Insurance un Fortis Corporate Insurance, kas tādējādi ir derīga atsauces cena 2008. gada decembrī veiktajai pārdošanai.

(178)

Nīderlandes valsts īstenoja Z pasākumu, atsakoties no savām prasībām pret FBN. Turklāt Nīderlandes valsts apgalvoja, ka Komisijai, ja tā nonāktu pie secinājuma, ka Z pasākums ietver valsts atbalstu, būtu jāpiemēro korekcija. Tā kā līdzīgi citu banku instrumenti tika tirgoti ar ievērojamu diskontu no nominālvērtības (80), bija loģiski, ka tādu parāda instrumentu tirgus vērtība, no kuriem atteicās Nīderlandes valsts, arī bija zemāka par nominālvērtību. Citiem vārdiem sakot, dominējošie tirgus apstākļi liecināja, ka Nīderlandes valsts nevarēja saņemt nominālvērtību, bet gan zemāku tirgus vērtību. Nīderlandes valsts norādīja, ka, ņemot vērā attiecīgajā brīdī dominējošos tirgus apstākļus, tā varēja saņemt tikai tirgus vērtību EUR [4,55 – 5,85] miljardu apmērā (tātad EUR 6,5 miljardu vērto aizdevumu nominālvērtību, kas koriģēta ar tirgus diskontu EUR [0,65 – 1,95] miljardu apmērā).

(179)

Nīderlandes Finanšu ministrija 2009. gada 18. jūnijā pārsūtīja Komisijai DNB veikto FBN novērtējumu, kā bija lūgts 2009. gada 8. aprīļa lēmumā. […] (81), (82), (83)

(180)

DNB arī informēja Komisiju par […] ABN AMRO N ar 2010. gada 20. janvāra vēstuli. […]

(181)

Kopumā Nīderlandes valsts norādīja, ka veiktie pasākumi nav valsts atbalsts, jo pasākumi:

(182)

Nīderlandes valsts norādīja, ka Komisijai vajadzētu piemērot TEIP katram atsevišķajam pasākumam, ko bija veikusi Nīderlandes valsts. Īpaši saistībā ar pasākumiem, kas bija saistīti ar apvienošanos (t. i., B4 un B5 pasākums), Nīderlandes valsts uzsvēra, ka apvienošanās bija ieguldījums ar pozitīvu neto pašreizējo vērtību (turpmāk “NPV”) un tādējādi saderīga ar TEIP.

(183)

Citiem vārdiem sakot, Nīderlandes valsts neakceptēja Komisijas sākotnējo nostāju, kas bija izklāstīta 2010. gada 5. februāra lēmuma 96. apsvērumā, ka TEIP nebija piemērojams pasākumiem, kas sekoja valsts 2008. gada 3. oktobra integrētajiem darījumiem, jo šie pasākumi bija daļa no lielākas glābšanas un pārstrukturēšanas operācijas.

(184)

Nīderlandes valsts atzina, ka saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem TEIP nav piemērojams, ja īsā laika posmā tiek veiktas vairākas savstarpēji saistītas kapitāla iepludināšanas. Taču tā norādīja, ka šī analīze neattiecās uz FBN un ABN AMRO N, jo, pēc tās domām, 2008. gada 3. oktobra integrētie darījumi neietvēra valsts atbalsta pasākumus, turklāt papildu pasākumi nebija saistīti ar sākotnējo darījumu.

(185)

Nīderlandes valsts norādīja, ka Komisijai vajadzētu ņemt vērā ļoti īpašos apstākļus, kuros Nīderlandes valstij nācās iegādāties FBN. Nīderlandes valsts arī norādīja, ka New HBU pārdošana bija ļoti apgrūtinoša Nīderlandes valstij un ABN AMRO N, radot negatīvu kapitāla ietekmi EUR 470 miljonu apmērā.

(186)

Nīderlandes valsts apgalvoja, ka visi tās pasākumi bija balstīti uz principiem, kas noteikti banku paziņojumā (84) un Komisijas paziņojumā – Finanšu iestāžu rekapitalizācija pašreizējās finanšu krīzes apstākļos – atbalsta ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam un aizsardzības līdzekļi pret pārmērīgiem konkurences traucējumiem (85) (turpmāk “rekapitalizācijas paziņojums”). Kopumā Nīderlandes valsts norādīja, ka tās pasākumi bija mērķtiecīgi, samērīgi ar risināmajām problēmām un izstrādāti tā, lai pēc iespējas samazinātu negatīvo ietekmi uz konkurentiem.

(187)

Nīderlandes valsts norādīja, ka A un B1 pasākums nav valsts atbalsts, jo valstij bija līgumiskas saistības novērst kapitāla problēmas, kas bija radušās ABN AMRO Z. Saskaņā ar KAV Nīderlandes valstij bija līgumiskas saistības īstenot ABN AMRO Holding sadalīšanu. DNB atļāva uzsākt ABN AMRO II atdalīšanos tikai tad, ja visi konsorcija dalībnieki ir iemaksājuši savu daļu ABN AMRO Z kapitāla iztrūkuma segšanai. Nīderlandes valsts atzina, ka tā bija piešķīrusi kapitālu ABN AMRO Z ar ABN AMRO N starpniecību, taču tā uzsvēra, ka ABN AMRO N bija tikai starpnieks. ABN AMRO N bija tikai nodevusi kapitālu tālāk ABN AMRO Z un A pasākums neradīja selektīvas priekšrocības ABN AMRO N.

(188)

Attiecībā uz to, vai ABN AMRO Z kapitāla iztrūkumu bija radījušas selektīvās priekšrocības, kas bija piešķirtas ABN AMRO N, Nīderlandes valsts norādīja, ka tad, kad konsorcijs iegādājās ABN AMRO Holdings (sk. 33. apsvērumu), konsorcija dalībnieki jau bija nodrošinājuši, ka dažādo mērķa akciju (kā definēts 35. apsvērumā) darbības bija pietiekami norobežotas cita no citas. Šī vienošanās nozīmēja, ka arī ABN AMRO N un ABN AMRO Z darbības bija skaidri nodalītas. Tas nozīmēja, piemēram, ka ABN AMRO N bija sava korporatīvās pārvaldības struktūra un sava pārskatu sniegšanas sistēma. Nīderlandes valsts arī vērsa Komisijas uzmanību uz to, ka ABN AMRO N no 2010. gada 6. februāra bija atsevišķs juridiskais statuss (86).

(189)

Nīderlandes valsts arī iesniedza pierādījumus, ka ABN AMRO Z kapitāla iztrūkums pastāvēja jau iegādes veikšanas laikā 2008. gada 3. oktobrī. Jau 2008. gada 3. oktobrīABN AMRO Z sākuma bilance bija mīnus EUR 7,4 miljardi, un Fortis SA/NV daļa šajā bilancē bija aptuveni EUR 2,5 miljardi. Attiecībā uz kapitāla deficīta iztrūkuma avotiem Nīderlandes valsts atzina, ka Unicredito akcijas EUR 1 miljarda vērtībā pārvietotas no ABN AMRO Z uz darbības mērķa akcijām (tostarp aptuveni EUR 300 miljoni nodoti ABN AMRO N), taču tās iesniegtā informācija parāda, ka Unicredito akciju nodošana notika 2008. gada februārī, tātad pirms Nīderlandes valsts intervences. Tādējādi Unicredito akciju nodošanu nevar uzskatīt par valsts atbalstu.

(190)

Attiecībā uz izmaksām, kas ABN AMRO Z radās saistībā ar galvenā biroja funkcijām, Nīderlandes valsts uzsvēra, ka šīs izmaksas ievērojami samazinājās pēc tam, kad konsorcija dalībnieki iegādājās ABN AMRO Holding, kā aprakstīts 33. apsvērumā. Tā kā konsorcija dalībnieki nebija ieinteresēti uzturēt lielu integrētu galveno biroju, bija loģiski turēt šādas izmaksas iespējami zemā līmenī. Nīderlandes valsts iesniegtie dati parādīja, ka ABN AMRO Z segtās izmaksas grupas darbībai bija EUR [0 – 0,5] miljardi 2008. gadā un EUR [0 – 0,2] miljardi 2009. gadā, un Nīderlandes valsts uzskatīja tās par neievērojamām summām. Nīderlandes valsts arī uzsvēra, ka tai radās saistības absorbēt šīs izmaksas tad, kad tā aizstāja Fortis SA/NV kā KAV dalībnieku pēc FBN (tai skaitā ABN AMRO N) iegādes 2008. gada 3. oktobrī.

(191)

Nīderlandes valsts norādīja, ka tad, ja Komisija uzskatītu A pasākumu par valsts atbalstu, nebūtu piemērojams paziņojums par aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies (87). Saskaņā ar Nīderlandes valsts teikto nebija nenoteiktības par aizsargāto aktīvu novērtējumu, tāpēc tos nevar uzskatīt par tādiem, “kuru vērtība ir samazinājusies” paziņojumā lietotajā nozīmē. Ja Komisija nepiekristu šim viedoklim, Nīderlandes valsts apgalvo, ka ABN AMRO N CDS joprojām atbilst minētā paziņojuma vispārējiem principiem. Turklāt tā norādīja, ka kredīta aizsardzības instruments bija nepieciešams un samērīgs, vienlaikus minimāli kropļojot konkurenci.

(192)

Nīderlandes valsts uzskatīja, ka atlīdzība par CRI – atdeve 10 % apmērā par atbrīvoto kapitālu – bija pietiekami augsta. Tā arī iesniedza pierādījumus, ka pirmās kārtas zaudējumu daļa 20 bāzes punktu apmērā bija ievērojami augstāka nekā paredzamie zaudējumi. Nīderlandes valsts apgalvoja, ka vēsturiskie zaudējumi (proti, [0 – 15] bāzes punkti) un 2010. gada prognozētie zaudējumi (proti, [0 – 30] bāzes punkti) par ABN AMRO N hipotēku portfeli nodrošināja labu prognozi par nākotnē paredzamo zaudējumu diapazonu. Arī tirgus informācija no reitingu ziņojumiem (88) apliecināja, ka pirmās kārtas zaudējumu daļa pārsniedza paredzamos zaudējumus. Nīderlandes valsts arī atsaucās uz investīciju bankas […] dokumentu, kas modelēja Nīderlandes valsts naudas plūsmu attīstību dažādu stresa scenāriju gadījumos.

(193)

Nīderlandes valsts arī uzskatīja, ka CRI ir ietverti pietiekami stimuli valsts atbalsta pakāpeniskai mazināšanai. Nīderlandes valsts vērsa Komisijas uzmanību uz CRI ietvertajām atsaukšanas iespējām un to, ka CRI zaudētu pievilcīgumu, tiklīdz ABN AMRO Group atļautu darboties saskaņā ar Bāzeles II prasībām. Ņemot to vērā, Nīderlandes valsts uzskatīja, ka ABN AMRO N varētu pārtraukt CRI 2011. gada janvārī, kad bija paredzams, ka pāreja uz Bāzeles II prasībām radīs atbrīvotā kapitāla samazinājumu.

(194)

Nīderlandes valsts paskaidroja, ka sadalīšanas izmaksas (t. i., B2 un B3 pasākums) izrietēja no KAV, kura de facto dalībniece Nīderlandes valsts bija kopš 2008. gada 3. oktobra. Saskaņā ar KAV Nīderlandes valstij – pretstatā ABN AMRO N – bija pienākums sadalīt ABN AMRO Holding trijās daļās. Nīderlandes valsts noliedza, ka šīs izmaksas radīja labumu ABN AMRO N, un tā arī paskaidroja, ka tā ir samaksājusi sadalīšanas izmaksas, jo valsts līgumiskais pienākums bija īstenot sadalīšanu.

(195)

Attiecībā uz drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā, kas arī bija ietverta sadalīšanas izmaksās, Nīderlandes valsts norādīja, ka tā atbilda parastajai banku praksei. Bankas nevar darboties tikai ar minimālo obligāto kapitālu, tām nepieciešama arī papildu komforta rezerve. Pretējā gadījumā, ja bankas saskartos pat ar mazu šķērsli, tās nekavējoties nonāktu finansiālās grūtībās. Taču Nīderlandes valsts norādīja, ka tās ieguldījumam drošības rezervēs jābūt īslaicīgam un ilgākā termiņā ABN AMRO N pašai būtu jāveido drošības rezerve bez Nīderlandes valsts palīdzības.

(196)

Attiecībā uz B4 pasākumu Nīderlandes valsts norādīja, ka tas nav valsts atbalsts. Nīderlandes valsts norādīja, ka lēmums par abu banku apvienošanos jau bija pieņemts un daļēji īstenots brīdī, kad tā iegādājās FBN. Nīderlandes valsts pamatoja savu apgalvojumu tādējādi, ka 2008. gada 3. oktobra integrēto darījumu laikā ABN AMRO Asset Management jau bija atdalīta un integrēta Fortis SA/NV. Nīderlandes valsts arī uzsvēra, ka Komisija bija likusi tai īstenot apvienošanās tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu atlikušās koncentrācijas problēmas, un ka tā no Fortis SA/NV mantoja New HBU apvienošanās tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Nīderlandes valsts arī norādīja, ka ABN AMRO N finanšu līdzekļi nepalielinātos, un tādējādi tā aizstāvēja nostāju, ka B4 pasākums nav valsts atbalsts.

(197)

Nīderlandes valsts norādīja, ka integrācijas izmaksu finansēšanai piešķirtie valsts līdzekļi (B5 pasākums) uzskatāmi par racionālu ieguldījumu, kas dod veselīgu atdevi sinerģiju veidā. Nīderlandes valsts lēsa, ka šo sinerģiju apjoms ir aptuveni EUR 1,1 miljards gadā (pirms nodokļiem), bet integrācijas sākotnējās izmaksas ir EUR 1,2 miljardi (pēc nodokļiem). Saskaņā ar Nīderlandes valsts teikto apvienošanās kopējai NPV (ņemot vērā sinerģijas, integrācijas izmaksas un apvienošanās tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmaksas) būtu jābūt pozitīvai EUR 2,88 miljardu apmērā (89).

(198)

Saskaņā ar Nīderlandes valsts teikto 2. līmeņa kapitāla konvertēšana 1. līmeņa kapitālā (C pasākums) neradīja selektīvas priekšrocības FBN. Nīderlandes valsts apgalvoja, ka konvertēšana notika Nīderlandes valsts interesēs, jo tā varēja konvertēt aizdevumus ar vidējo kuponu 2,976 % pašu kapitālā ar, pēc tās domām, pievilcīgu atlīdzību. Saistībā ar šo Nīderlandes valsts atsaucās uz ABN AMRO Group prognozēto normalizēto pašu kapitāla atdevi 2012. gadā aptuveni […] % apmērā, kā minēts 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā.

(199)

Ja Komisija uzskatītu C pasākumu par valsts atbalstu, Nīderlandes valsts iebilstu, ka Komisijai nevajadzētu uzskatīt visus atlaistos aizdevumus par valsts atbalstu. Tā paskaidroja, ka konvertāciju var sadalīt kā 2. līmeņa kapitāla atmaksu par nominālvērtību apvienojumā ar 1. līmeņa pamatkapitāla iepludināšanu (neradot neto naudas sekas). Saskaņā ar Nīderlandes valsts teikto tā tolaik nebūtu varējusi pamatoti sagaidīt 2. līmeņa kapitāla atmaksu par nominālvērtību, jo salīdzināmi citu banku instrumenti tika tirgoti ar ievērojamu diskontu pret nominālvērtību, kas atspoguļoja trauslos tirgus apstākļus. Nīderlandes valsts norādīja, ka diskonts EUR [135 – 405] miljonu apmērā bija pamatots, vadoties no salīdzināmiem rādītājiem.

(200)

Nīderlandes valsts norādīja, ka maksājums EUR 740 miljonu apmērā (D pasākums) bija viens no tās pienākumiem, kas izrietēja no KAV. Turklāt Nīderlandes valsts uzsvēra, ka tie bija tikai maksājumi citiem konsorcija dalībniekiem, nevis ABN AMRO N, tātad nebija arī valsts atbalsta ABN AMRO N.

(201)

Attiecībā uz E pasākumu, Nīderlandes valsts norādīja, ka ABN AMRO II neguva labumu no pretkompensācijas (aprakstīta 126. apsvērumā) un E pasākums tikai ļāva ABN AMRO II izsniegt pretkompensāciju Deutsche Bank. Tā apgalvoja, ka banka nevarēja izmantot pretkompensāciju jaunu darbības jomu attīstīšanai, un tādējādi tā nekropļo konkurenci.

(202)

Nīderlandes valsts uzskatīja, ka pretkompensācija atbilst Komisijas rekapitalizācijas paziņojumam. Nīderlandes valsts uzsvēra, ka tās noteiktās cenas pamatā bija ECB rekapitalizācijas ieteikums.

(203)

Nīderlandes valsts arī komentēja Komisijas aizdomas, ka FBN privileģētie akcionāri (90) nebija devuši pietiekamu ieguldījumu izmaksu sloga sadalīšanas ziņā. Nīderlandes valsts paskaidroja, ka investori, kas bija ieguldījuši priekšrocību akcijās, 2008. gadā nebija saņēmuši dividendes (ne naudā, ne uzkrājumu veidā), un ka priekšrocību akcijas tika tirgotas zem nominālvērtības. Nīderlandes valsts norādīja, ka FBN spēja izmaksāt vai rezervēt fiksētās dividendes nākotnē bija atkarīga no tā, vai FBN ir pietiekama saskaņā ar IFRS aprēķināta peļņa. Nīderlandes valsts norādīja, ka dividenžu klauzula, kas reglamentēja FBN priekšrocību akcijas, ietvēra tā saukto dividenžu apturēšanas/izmaksas formulējumu (91), un neskaidrība saistībā ar ABN AMRO Group dividenžu politiku mazināja pārliecību, kādu priekšrocību akciju ieguldītāji varētu gūt no dividenžu apturēšanas/izmaksas formulējuma.

(204)

Attiecībā uz to, vai kapitāls tiks atmaksāts, tiklīdz (īslaicīgās) kapitāla vajadzības izzudīs, Nīderlandes valsts norādīja, ka tā paredz izmantot ABN AMRO Group dividenžu politiku tā, lai ABN AMRO Group nebūtu kapitāla pārpalikuma, kas varētu radīt konkurences kropļojumus (92).

(205)

Attiecībā uz konkurences kropļojumiem Nīderlandes valsts norādīja, ka tā nepiekrīt Komisijas nostājai, ka apvienošanās rezultātā ABN AMRO N un FBN nostiprinājās Nīderlandē un ka šāda attīstība draudēja radīt nevēlamus konkurences kropļojumus. Tā drīzāk domāja pretēji un saistībā ar šo norādīja, ka FBN un ABN AMRO N atdalīšanās no to attiecīgajiem mātesuzņēmumiem un secīgā apvienošanās bija ļoti darbietilpīgas un nozīmēja, ka FBN un ABN AMRO N vadība varēja veltīt mazāk laika ikdienas komercdarbībai, un tāpēc tā apgalvoja, ka sadalīšana un secīgā apvienošanās negatīvi ietekmēja FBN un ABN AMRO N (vai ABN AMRO Group pēc apvienošanās) konkurences pozīciju.

(206)

Kopumā Nīderlandes valsts uzsvēra, ka, pēc tās domām, pasākumi par labu FBN un ABN AMRO N neatbilda Savienības definīcijai par valsts atbalstu un tāpēc tiem nebija kropļojošu seku. Tā uzskatīja, ka FBN un ABN AMRO N tirgus darbība uzkrājumu un noguldījumu tirgū atbilst tāda racionāla tirgus dalībnieka rīcībai, kas aizsargā savas komercintereses. Nīderlandes valsts uzskatīja, ka FBN un ABN AMRO N piedāvātās procentu likmes nebija kropļojošas. Tādējādi tā apgalvoja, ka nav pārkāptas Savienības konkurences tiesības.

(207)

Nīderlandes valsts iesniedza vairākas salīdzinošas tabulas ar procentu likmēm, kas tika piedāvātas par konkrētiem noguldījumu un uzkrājumu produktiem. Nīderlandes valsts noliedza, ka FBN un ABN AMRO N konsekventi piedāvā augstākās procentu likmes, īpaši salīdzinājumā ar mazākām Nīderlandes bankām, piemēram, SNS, NIBC un DSB. Nīderlandes valsts arī norādīja, ka jau pirms finanšu krīzes krājkontu procentu likmes Nīderlandē bija augstas, daļēji mazāku banku agresīvās cenu politikas dēļ. Nīderlandes valsts uzskatīja, ka finanšu krīzes laikā bankas mēģināja aizsargāt savu uzkrājumu klientu loku, piedāvājot klientiem relatīvi augstas procentu likmes par uzkrājumu produktiem.

(208)

Nīderlandes valsts arī komentēja ABN AMRO N interneta zīmola MoneYou (tas tika ieviests tirgū 2008. gada septembrī) cenu noteikšanas stratēģiju. Nīderlandes valsts norādīja, ka MoneYou ir specializēts interneta produkts, kas ievērojami atšķiras no tradicionālākiem produktiem izmaksu bāzes un pakalpojumu līmeņa ziņā. Nīderlandes valsts norādīja, ka MoneYou pirmajos sešos savas pastāvēšanas mēnešos bija jāveido zīmola atpazīstamība, tāpēc tam bija jāpiedāvā procentu likmes, kas lielākoties bija nedaudz zemākas vai vienādas ar tām, ko piedāvāja līdzīgi interneta banku operāciju tirgus spēlētāji (93). Sākot no 2009. gada otrā ceturkšņa, MoneYou piedāvātās procentu likmes tika pazeminātas un MoneYou sevi pozicionēja tā dēvētajā vidējā līmeņa segmentā (94). Attiecībā uz MoneYou Nīderlandes valsts norādīja, ka tas piesaistīja tikai ierobežotu līdzekļu apjomu (proti, EUR [0 – 5] miljardus), kas ir aptuveni [0 – 5] % no Nīderlandes uzkrājumu tirgus kopapjoma. Nīderlandes valsts norādīja, ka bijušie Van Lanschot klienti veidoja tikai nelielu MoneYou darbības daļu (t. i., [0 – 5 000] kontus jeb [0 – 5] % no MoneYou kontiem).

(209)

Nīderlandes valsts arī noliedza, ka ABN AMRO N un FBN paļāvās tikai uz Nīderlandes uzkrājumu tirgu, lai sevi finansētu. Nīderlandes valsts iesniedza jaunu informāciju, kas parādīja, ka ABN AMRO N2009. gada 6. jūlijā bija izlaidusi segtu obligāciju EUR 2 miljardu apmērā un FBN bija emitējusi valsts garantētus parāda instrumentus EUR 15,5 miljardu apmērā. Saskaņā ar Nīderlandes valsts teikto sūdzības iesniedzēja apgalvojumi bija nekorekti un pārsteidzīgi. Tā norādīja, ka FBN tikai bija nepieciešams zināms laiks, lai izveidotu likviditātes pārvaldību un emitētu valsts garantētus parāda instrumentus. Nīderlandes valsts norādīja, ka noguldījumi un uzkrājumu produkti arī ir svarīgi, lai izveidotu attiecības ar klientiem, un to mērķis ir savādāks un plašāks nekā citiem finansējuma instrumentiem. Saistībā ar šo Nīderlandes valsts norādīja, ka bankas uzkrājumu un noguldījumu tirgus daļas zaudēšanas rezultātā var tikt zaudēta citu bankas produktu tirgus daļa.

(210)

Nīderlandes valsts noliedza arī to, ka patērētāji un tirgus dalībnieki uzskatītu, ka ABN AMRO N un FBN ir drošākas bankas nekā to konkurenti. Tā atsaucās uz reitingiem, ko FBN un ABN AMRO N bija piešķīrušas reitingu aģentūras un kas bija zemāki par, piemēram, Rabobank AAA reitingu. Līdzīga situācija bija ar tās relatīvajām CDS starpībām. Nīderlandes valsts arī uzskatīja, ka ne jau valsts īpašumtiesību dēļ ABN AMRO N vai FBN likās drošāks patērētājiem un tirgus dalībniekiem. Saistībā ar šo tā norādīja, ka daudzās valsts ad-hoc intervences bija parādījušas, ka Nīderlandes valsts pēc iespējas veiktu intervences attiecībā uz jebkuru privātu banku. Tādējādi tā uzskatīja, ka de facto nebija nekādas šķietamas atšķirības starp Nīderlandes privāto banku un Nīderlandes valstij piederošo banku piedāvāto drošību.

(211)

Lai aprēķinātu, vai par uzkrājumu produktiem piedāvātās procentu likmes rada zaudējumus, Nīderlandes valsts norādīja, ka tās nevajadzētu salīdzināt ar EURIBOR likmēm, bet drīzāk ar likmēm, kas izriet no tā dēvētās “replicējošā portfeļa metodoloģijas” (95). Izmantojot šo metodoloģiju, Nīderlandes valsts atzina, ka dažiem produktiem bija īslaicīga negatīva starpība. Taču tā norādīja, ka tā bija racionāla tirgus uzvedība un atbilda (privātpersonām piederošo) konkurentu tirgus uzvedībai konkrētajā brīdī.

(212)

Nīderlandes valsts norādīja, ka tās iepriekšējie komentāri par sūdzības iesniedzēju, kas apkopoti 206. – 211. apsvērumā, joprojām ir spēkā.

(213)

Turklāt Nīderlandes valsts uzsvēra, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums par to, ka ABN AMRO N un FBN tirgus daļa palielinājusies, balstās uz kļūdainu statistiku. Attiecībā uz šķietamo ABN AMRO N piesaistīto noguldījumu pieaugumu par EUR 21 miljardu Nīderlandes valsts norādīja, ka tikai EUR 5,1 miljards bija saistīts ar Nīderlandes fizisko personu uzkrājumiem, bet pārējā daļa galvenokārt bija attiecināma uz korporatīvo klientu ietaupījumiem un ārvalstu noguldījumiem. Nīderlandes valsts arī iesniedza datus, kas parādīja, ka FBN noguldījumu un uzkrājumu apjoma pieaugums lielā mērā izrietēja no korporatīvajām banku operācijām, nevis no fiziskajām personām un privātklientiem piedāvātajām banku operācijām.

(214)

Nīderlandes valsts norādīja, ka Nīderlandes klienti vairāk ieguldīja uzkrājumos, ņemot vērā neskaidro makroekonomisko vidi. Tā atsaucās uz Centrālās statistikas pārvaldes (turpmāk “CPS”) datiem, kas liecināja, ka 2009. gada pirmajā pusē uzkrājumi palielinājās par 7,7 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. ABN AMRO N klientu ietaupījumi pieauga par 7,5 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kas liecināja, ka ABN AMRO N tirgus daļa drīzāk samazinājās. FBN arī iesniedza pierādījumus tam, ka tās klientu uzkrājumu pārmaiņas atbilda tirgū notiekošajam.

(215)

Nīderlandes valsts apliecināja, ka tā nebija piešķīrusi likviditātes mehānismu ABN AMRO N, tādējādi kopumā apstiprinot ABN AMRO Bank argumentus.

(216)

Līguma 107. panta 1. punkts paredz, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. No tā izriet, ka valsts pasākums kvalificējams kā valsts atbalsts, ja tas atbilst šādiem četriem (kumulatīviem) kritērijiem:

(217)

Pirmajam kritērijam atbilst Y1–E pasākumi 128. apsvēruma 4. tabulā, jo visi šie pasākumi ir tieši finansēti no Nīderlandes valsts resursiem.

(218)

Šā lēmuma 220. – 278. apsvērumā ir analizēts, vai pasākums rada selektīvas priekšrocības FBN, ABN AMRO N vai ABN AMRO Group pēc apvienošanās (otrais kritērijs), izpētot katru pasākumu atsevišķi.

(219)

Ja šajā gadījumā pastāv selektīvas priekšrocības, būtu īstenots arī trešais un ceturtais kritērijs. Visi pasākumi izkropļo konkurenci vai draud ar konkurences izkropļojumiem, jo to dēļ FBN, ABN AMRO N vai ABN AMRO Group pēc apvienošanās atrodas labvēlīgākā pozīcijā attiecībā pret citām konkurējošām bankām (trešais kritērijs). Turklāt pasākumi ietekmē arī tirdzniecību starp dalībvalstīm. FBN, ABN AMRO N un ABN AMRO Group pēc apvienošanās ir starptautiski orientētas bankas, kas veic darbību ārpus Nīderlandes, vienlaikus konkurējot arī ar ārvalstu banku meitasuzņēmumiem savas mītnes valsts tirgū (ceturtais kritērijs).

(220)

Jāatgādina, ka šis lēmums novērtē tikai potenciālo atbalstu FBN, ABN AMRO N vai ABN AMRO Group pēc apvienošanās. Potenciālais atbalsts Fortis Bank SA/NV, kas izriet no Y1 un Y2 pasākuma, tika novērtēts 2008. gada 3. decembra lēmumā.

(221)

Kā norādīts 2008. gada 3. decembra lēmuma 52. apsvērumā (96) un šo pasākumu sākotnējā valsts atbalsta novērtējumā 2009. gada 8. aprīļa lēmumā, 2008. gada 3. oktobrī veiktie pasākumi (t. i., X, Y1 un Y2 pasākums) ir cieši saistīti. Nīderlandes valsts atdalīja FBN un ABN AMRO N no to likviditātes grūtībās nonākušā mātesuzņēmuma, iegādājoties FBN, taču, lai pilnībā izolētu FBN no tā mātesuzņēmuma likviditātes problēmām, Nīderlandes valstij bija jāuzņemas arī FBN finansētāja loma. Šis mērķis atspoguļojās Y1 un Y2 pasākumā. Turklāt 2008. gada 3. oktobrī Nīderlandes valsts pārņēma Fortis SA/NV KAV saistības.

(222)

Kā norādīts 2008. gada 3. decembra lēmuma 50. apsvērumā, Komisija nevar piekrist, ka TEIP ir ievērots attiecībā uz 2008. gada 3. oktobra integrētajiem darījumiem, kuru ietvaros Nīderlandes valsts iegādājās FBN (tostarp ABN AMRO N) par EUR 12,8 miljardiem un arī piešķīra FBN ļoti lielu finansējumu. Ņemot vērā tobrīd dominējošos tirgus apstākļus, neviens pircējs nebūtu varējis un negribētu piedāvāt tik daudz, lai glābtu FBN  (97). Turklāt Nīderlandes valsts iesniegtā papildinformācija apliecināja, ka 2008. gada 3. oktobrī Nīderlandes valsts arī piekrita atlīdzināt Fortis SA/NV par tā KAV saistībām. Šīs vienošanās dēļ par KAV 2008. gada 3. oktobra integrētie darījumi tirgus ekonomikas investoram būtu vēl nepieņemamāki. Bez atbilstošas pienācīgas pārbaudes neviens investors nebūtu pārņēmis Fortis SA/NV saistības saskaņā ar KAV, jo tās radīja lielas saistības vēlākā posmā (par kurām Nīderlandes valsts jau bija daļēji informēta 2008. gada 3. oktobrī).

(223)

Nīderlandes valstij 2008. gada 3. oktobra integrētie pasākumi bija nepieciešami, lai izvairītos no plašas risku izplatības Nīderlandes banku sistēmā un ekonomikā (98). Tirgus ekonomikas investors parasti neņem vērā šādas risku izplatības radīto ietekmi.

(224)

Vēlēšanās izvairīties no būtiskiem Nīderlandes banku sistēmas un ekonomikas traucējumiem izskaidro, kāpēc Nīderlandes valsts tik strauji pieņēma lēmumus. Tirgus ekonomikas investors būtu veltījis daudz vairāk laika, lai izvērtētu potenciālo nepieciešamību iepludināt papildu kapitālu, un būtu arī sīkāk izpētījis uzņēmumu finanšu rādītājus. Rezultātā tirgus ekonomikas investoram, kam ir pietiekams laiks pienācīgas pārbaudes veikšanai, būtu labāks priekšstats par secīgajiem ieguldījumiem, un tas šo informāciju ņemtu vērā novērtējumā. Nīderlandes valstij bija jārīkojas ātri, lai saglabātu Nīderlandes finanšu stabilitāti, tāpēc tā nevarēja rīkoties kā tirgus ekonomikas investors un nevarēja atvēlēt vairāk laika, lai pamatīgāk apsvērtu 2008. gada 3. oktobra integrētos darījumus un ar KAV saistītās saistības.

(225)

Tāpēc Komisija apstiprina savu novērtējumu, ka 2008. gada 3. oktobra integrētie darījumi neatbilst TEIP (šis secinājums jau bija izdarīts 2008. gada 3. decembra lēmumā, saskaņā ar kuru šie darījumi tika uzskatīti par valsts atbalstu Fortis Bank SA/NV).

(226)

Attiecībā uz priekšrocību esību 2008. gada 3. oktobra pasākumi kopā ļāva atdalīt FBN un ABN AMRO N no Fortis SA/NV un tādējādi piešķīra būtiskas selektīvās priekšrocības FBN, kas bija cieši integrēts Fortis Bank SA/NV un – jo īpaši – lielā mērā paļāvās uz Fortis Bank SA/NV finansējumu. 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā (sk. arī 78. apsvērumu) Nīderlandes valsts atzina, ka, ja tā nebūtu iejaukusies, Fortis SA/NV būtu nogremdējusi FBN. Bez valsts atbalsta pasākumiem FBN joprojām būtu pakļauts uz bankrota robežas esošā Fortis SA/NV saistībām, un šīs saistības būtiski kavētu FBN darbību. Norobežojot savu darbību no Fortis SA/NV, FBN lielā mērā varēja izvairīties no problēmām un izmaksām, kas ir raksturīgas grūtībās nonākušam (finanšu) uzņēmumam, piemēram, augstākām finansējuma izmaksām, sliktākiem maksājumu nosacījumiem no piegādātāju un partneru puses, augstākām personāla izmaksām, lai noturētu darbiniekus, un darbības un riska svērto aktīvu samazināšanai, lai saglabātu kapitālu (99). Lai gan operāciju līmenī ABN AMRO N joprojām bija atsevišķs uzņēmums, Nīderlandes valsts baidījās par problēmu pārmešanās risku, ko radītu tas, ka tirgus varētu asociēt ABN AMRO N ar tā nākamo īpašnieku Fortis SA/NV.

(227)

Svarīga 2008. gada 3. oktobra integrēto darījumu sastāvdaļa bija Y1 pasākums, kas arī radīja ievērojamas priekšrocības FBN, īpaši ņemot vērā darījuma apjomu un tobrīd dominējošos tirgus apstākļus.

(228)

Lielais likviditātes mehānisms EUR 45 miljardu apmērā (100) tika piešķirts, kad liela apjoma darījumu tirgi faktiski bija slēgti, īpaši attiecībā uz lielām summām un uzņēmumiem ar relatīvi augstu aizdevumu un noguldījumu attiecību, tādiem kā FBN. To, ka tik liela likviditātes summa nebija uzreiz pieejama tirgū, apliecina tas, ka FBN bija nepieciešami vairāki ceturkšņi, lai aizstātu īstermiņa likviditātes mehānismu ar citiem finansējuma avotiem. Beigās FBN atmaksāja visu no Nīderlandes valsts saņemto īstermiņa finansējumu 2009. gada jūnijā, deviņus mēnešus pēc likviditātes atbalsta piešķiršanas. Refinansēšana tika daļēji īstenota, izmantojot valsts garantēta parāda emisijas (101).

(229)

Tādējādi jāsecina, ka Y1 pasākums ir valsts atbalsts, jo tas radīja FBN priekšrocības, piešķirot finansējumu, ko tas nebūtu varējis atrast tirgū tobrīd dominējošajos tirgus apstākļos.

(230)

Attiecībā uz Y2 pasākumu, kas ir Fortis Bank SA/NV piešķirto ilgtermiņa aizdevumu pārjaunojums, Komisija uzskata, ka pasākums rada selektīvas priekšrocības FBN. Nīderlandes valsts iesniegtā informācija rāda, ka Fortis Bank SA/NV bija tiesības uz fiksētas likmes ilgtermiņa aizdevumu (nominālā vērtība EUR 7,9 miljardi) tūlītēju atmaksu FBN īpašnieku maiņas dēļ. Pateicoties Y2 pasākumam, FBN nebija jāmeklē jauns finansējums tirgū, lai atmaksātu šos ilgtermiņa aizdevumus. Tas varēja turpināt gūt labumu no esošajiem aizdevumiem ar pirmskrīzes likmēm.

(231)

Akceptējot pārjaunojumu, Nīderlandes valsts piešķīra FBN ilgtermiņa aizdevumu ar pirmskrīzes procentu likmēm. Tirgus ekonomikas investors nebūtu piešķīris šos aizdevumus ar pirmskrīzes procentu likmēm, bet būtu apspriedis procentu likmes, kas labāk atspoguļotu tobrīd dominējošos tirgus apstākļus, īpaši tāpēc, ka runa bija par aizdevumiem, kuru summa bija ievērojama.

(232)

Tādējādi jāsecina, ka Y2 pasākums ir valsts atbalsts FBN, jo tas radīja selektīvas priekšrocības FBN, izmantojot aizdevumu ar pirmskrīzes likmēm. Nīderlandes valsts nemēģināja panākt, lai atmaksājamo aizdevumu procentu likmes atbilstu pēckrīzes procentu likmēm, tādējādi tā nerīkojās kā tirgus ekonomikas investors.

(233)

Komisija ir saņēmusi pietiekami daudz informācijas, lai secinātu, ka ABN AMRO N nesaņēma finansējumu no Y1 un Y2 pasākuma. Tādējādi šie pasākumi tai neradīja priekšrocības.

(234)

Tādējādi 2008. gada 3. oktobra integrētie darījumi neatbilst TEIP un rada selektīvas priekšrocības FBN. Šie pasākumi ļāva FBN noturēties tirgū un turpināt savu darbību, izvairoties no turpmākām tā mātesuzņēmuma problēmu radītām sekām. FBN saņēma arī ļoti lielu finansējuma atbalstu, kas nebija pieejams tirgū tik īsā laika posmā. Tāpēc Y1 un Y2 pasākums ir valsts atbalsts, bet, kā minēts 2009. gada 8. aprīļa lēmuma 32. apsvērumā, X pasākums kā tāds nav valsts atbalsts FBN, bet ir daļa no plašāka darījuma – FBN atdalīšanās no Fortis Bank SA/NV –, kas ietvēra valsts atbalstu FBN.

(235)

Nīderlandes valsts aptuveni 18 mēnešu garumā ir veikusi daudzus pasākumus par labu FBN un ABN AMRO N. Nīderlandes valsts apgalvo, ka TEIP tests jāpiemēro katram pasākumam atsevišķi (īpaši B4 un B5 pasākumam, kas saistīti ar apvienošanos). Taču, vadoties no pasākumu hronoloģijas (I), pasākumu kopējā mērķa (II) un uzņēmumu situācijas katra pasākuma laikā (III), Komisija secina, ka tie nav pietiekami atšķirīgi, lai TEIP piemērotu individuāli. Komisija visus pasākumus uzskata par viena ilgstoša pārstrukturēšanas procesa sastāvdaļām (102), (103).

(236)

Pasākumu hronoloģija (I), kas aprakstīta šā lēmuma 2.1. un 2.4. sadaļā, rāda, ka visi pasākumi ir savstarpēji saistīti un tika veikti īsā laika posmā.

(237)

Turklāt ar apvienošanos saistītie pasākumi ir skaidri saistīti ar iepriekš veiktām intervencēm. Kad 2008. gada 21. novembrī – nedaudz vairāk kā sešas nedēļas pēc 2008. gada 3. oktobra glābšanas intervences – Nīderlandes valsts nolēma apvienot FBN un ABN AMRO N, tā to varēja izdarīt tikai tāpēc, ka tikko bija izglābusi abus uzņēmumus no bankrota. Citiem vārdiem sakot, hipotētiskā scenārija gadījumā bez 2008. gada 3. oktobra intervences apvienošanās īstenošana nebūtu bijis pieņemams variants, jo abi uzņēmumi vai nu vairs nepastāvētu, vai arī to darbības apjoms būtu ievērojami samazināts, tādējādi rezultātā izveidotais apvienotais uzņēmums būtu daudz mazāks un ne tik pievilcīgs, un to Nīderlandes valsts arī atzīst savā 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānā (sk. 78. apsvērumu).

(238)

Visiem pasākumiem bija kopējs mērķis (II) pilnībā atjaunot FBN un ABN AMRO N dzīvotspēju. Tūlīt pēc 2008. gada 3. oktobra integrētajiem darījumiem bija skaidrs, ka Nīderlandes valsts ir tikai stabilizējusi situāciju, bet vēl bija jārisina svarīgas darbības problēmas, īpaši tāpēc, ka katrs uzņēmums bija atdalīts no sava iepriekšējā mātesuzņēmuma.

(239)

Turklāt apvienošanās bija pasākums, kas bija nepieciešams šā kopējā mērķa – pilnībā atjaunot dzīvotspēju – sasniegšanai. FBN kā atsevišķa uzņēmuma finansējuma situācija bija vāja, jo tam bija relatīvi mazs fiziskajām personām piedāvāto banku pakalpojumu klientu loks un tas lielā mērā bija atkarīgs no liela apjoma finansējuma (104). ABN AMRO N bija zaudējis svarīgu kompetenci saistībā ar produktiem un lielu daļu no sava starptautiskā tīkla. Abi uzņēmumi saskārās ar darbības problēmām, kas bija saistītas, piemēram, ar IT, nodokļiem un riska vadību, un nebija arī skaidrs, vai ir pietiekams visu to darbības jomu apjoms, kurās tie aktīvi darbojās. Nīderlandes valsts izskatīja vairākas alternatīvas un ātri izlēma, ka apvienošanās kopā ar papildu kapitāla palielinājumu būtu vislabākais veids, lai pilnībā atjaunotu dzīvotspēju. Apvienošanās scenārija gadījumā ABN AMRO N pakalpojumi fiziskajām personām, kuru lielāko daļu veidoja noguldījumu darbība, kompensēja FBN vājo finansējuma situāciju, savukārt FBN varēja ABN AMRO N nodrošināt lielāku apjomu un starptautiskas filiāles. Turklāt apvienotais uzņēmums varēja labāk risināt praktiskas problēmas un arī gūt labumu no papildu apjomradītiem ietaupījumiem. Apvienošanās novērsa nepieciešamību atjaunot katru uzņēmumu atsevišķi.

(240)

Attiecībā uz uzņēmumu situāciju katra pasākuma laikā (III) Komisija norāda, ka uzņēmumu dzīvotspēja tika pilnībā atjaunota tikai pēc visu pasākumu īstenošanas. Tie nebija dzīvotspējīgi starpposmā, piemēram, 2008. gada 21. novembrī, kad tika pieņemts lēmums par apvienošanos. Saistībā ar šo Komisija uzsver, ka 2008. gada decembra beigās, tātad pēc lēmuma par apvienošanos, pastāvēja briesmas, ka FBN kapitāls kļūs mazāks par DNB minimālajām kapitāla prasībām, jo tam bija jāveic norakstīšana attiecībā uz ABN AMRO N. ABN AMRO N joprojām bija ietverts FBN bilancē ar novērtējumu, kas vairs nebija reālistisks (105) pēc X pasākumā izmantotā novērtējuma, un tāpēc norakstīšana bija neizbēgama. Lai novērstu FBN kapitāla problēmas, Nīderlandes valsts nopirka ABN AMRO N no FBN par EUR 6,5 miljardiem un 2009. gada beigās veica papildu koriģējošu kapitāla pasākumu, konvertējot 2. līmeņa kapitālu 1. līmeņa kapitālā (sk. šā lēmuma 121. apsvērumu un 52. zemsvītras piezīmi). Nīderlandes valsts apgalvojumi, […] un […] apstiprina, ka pēc 2008. gada 3. oktobra integrētajiem darījumiem FBN un ABN AMRO N joprojām saskārās ar lielām problēmām saistībā ar dzīvotspēju (106).

(241)

Komisija arī atzīmē, ka Nīderlandes valsts iesniedza pilnvērtīgu pārstrukturēšanas plānu tikai pēc tam, kad bija pieņemti lēmumi par visiem pasākumiem, kas liecina, ka tikai tad dzīvotspēja bija pilnībā atjaunota. Procedūras laikā Komisija atkārtoti lūdza iesniegt detalizētu pārstrukturēšanas plānu (sk., piemēram, 137. apsvērumu), kas bija absolūti nepieciešams, lai novērtētu, vai atbalstu saņēmušā uzņēmuma dzīvotspēja ir pilnībā atjaunota.

(242)

Nīderlandes valsts 2009. gada 4. decembrī iesniedza 2009. gada pārstrukturēšanas plānu, bet šajā pirmajā plānā joprojām nebija svarīgu elementu, kas minēti paziņojumā par pārstrukturēšanu, piemēram, finanšu prognožu ļaunākā gadījuma scenārijam. Nepieciešamie papildinājumi tika saņemti 2010. gada 23. martā. Uz Komisijas agrākajiem pieprasījumiem iesniegt pārstrukturēšanas plānu Nīderlandes valsts atbildēja, ka FBN un ABN AMRO N apvienošanai bija svarīga loma šo uzņēmumu pārstrukturēšanā. Atbilstoši tās teiktajam ABN AMRO Group pārejas vadības komandai bija nepieciešams laiks plāna sagatavošanai, un tai nevarēja būt pilnīga priekšstata par grupas nākotnes veidolu pirms apvienošanās īstenošanas.

(243)

Z pasākums bija nepieciešams, lai izvairītos no tā, ka FBN kapitāla rādītāji samazinās un ir mazāki par minimālajām normatīvajām kapitāla prasībām.

(244)

FBN kapitāla problēma bija saistīta ar ABN AMRO N augsto novērtējumu tā bilancē. […] pienācīgās pārbaudes ziņojumā ietvertie modelējumi rāda, ka, samazinot ABN AMRO N uzskaites vērtību līdz EUR 6,5 miljardiem, FBN 1. līmeņa kapitāla rādītājs un kopējā kapitāla rādītājs būtu attiecīgi 3,8 % un 7,6 % (107). Citiem vārdiem sakot, bija risks, ka FBN kapitāla rādītāji kļūtu mazāki par minimālajiem normatīvajiem rādītājiem, saskaņā ar kuriem minimālais kopējā kapitāla rādītājs ir 8 % (un ne vairāk kā puse var būt 2. līmeņa kapitāls). Saskaņā ar […] ziņojumu ABN AMRO N pārdošana Nīderlandes valstij par EUR 6,5 miljardiem paaugstināja FBN 1. līmeņa kapitāla rādītāju un kopējā kapitāla rādītāju līdz attiecīgi 7,8 % un 15,7 %, tādējādi novēršot FBN kapitāla problēmu un ļaujot uzņēmumam noturēties tirgū.

(245)

Šis pasākums radīja priekšrocības FBN tāda kapitāla veidā, ko tas nebūtu varējis atrast tirgos. Uzņēmums arī nevarēja izmantot iekšēji radītu bāzes peļņu, lai (daļēji) atrisinātu problēmu, jo 2008. gadā tam bija zaudējumi EUR 922 miljonu apmērā saistībā ar Madoff krāpšanu. Tā kā bija risks, ka FBN kapitāls var kļūt mazāks par minimālajām kapitāla prasībām, pasākums ļāva uzņēmumam ievērot normatīvās prasības un turpināt savu darbību.

(246)

Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka Nīderlandes valsts veiktā ABN AMRO N pirkšana nenotika ar tirgus nosacījumiem turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

(247)

Tirgus ekonomikas investors (108), kam būtu bijusi interese par ABN AMRO N iegādi 2008. gada decembrī, būtu izmantojis tirgus cenu, ņemot vērā tirgus apstākļus konkrētajā brīdī. […] ziņojumā Nīderlandes valstij bija divi novērtējumi: “ciklam atbilstīgs” novērtējums EUR [5 – 9] miljardu apmērā, kurā tika pieņemta tirgus normalizēšanās, un “pašreizējo tirgus apstākļu” novērtējums EUR [4 – 6,5] miljardu apmērā, kura pamatā bija tirgus apstākļi 2008. gada oktobra pirmajās dienās (109). Tirgus ekonomikas investors būtu vadījies no “pašreizējo tirgus apstākļu” novērtējuma.

(248)

Jebkurā gadījumā būtu nepieciešama “pašreizējo apstākļu” korekcija, lai ņemtu vērā tirgus apstākļu pasliktināšanos laikposmā starp 2008. gada 3. oktobri (t. i., […] novērtējuma ziņojuma datumu) un faktisko datumu, kad tika izlemts, ka Nīderlandes valsts iegādāsies ABN AMRO N. Šajā periodā indekss Euro Stoxx 50 nokritās par 22,2 %, bet indekss Euro Stoxx Banks nokritās par 45,3 %.

(249)

Nevar pieņemt Nīderlandes valsts argumentu, ka korekcija nav nepieciešama, ņemot vērā ABN AMRO N konservatīvo riska profilu (t. i., nav aktīvu, kuru vērtība būtu samazinājusies, laba finansējuma situācija u. c.). Tirgus kritums bija plaši izplatīts, īpaši attiecībā uz banku akcijām, kas liecināja, ka tas nav tik daudz saistīts ar akciju īpatnībām, bet gan ar sliktākiem ekonomiskajiem un finanšu tirgus apstākļiem un ar to saistīto pieprasīto riska prēmiju kāpumu. Ņemot to vērā, nepieciešama 2008. gada 3. oktobra“pašreizējo tirgus apstākļu” novērtējuma lejupvērsta korekcija, lai iegūtu saprātīgu aplēsi par ABN AMRO N vērtību 2008. gada 14. decembrī. Piemērojot novērotos indeksa Euro Stoxx 50 un indeksa Euro Stoxx Banks procentuālos kritumus (22,2 % un 45,3 %), rezultātā iegūtais 2008. gada decembra tirgus cenas diapazons ir no EUR [2,2 – 3,6] miljardiem līdz EUR [3,1 – 5,1] miljardam (t. i., EUR [4 – 6,5] miljardi samazināti par 22,2 % un 45,3 %) (110).

(250)

Komisija var pieņemt, ka, atbilstoši Nīderlandes valsts iestāžu apgalvotajam, korekcija veicama, ņemot vērā to, ka Nīderlandes valsts nemaksāja par darījumu naudā. Y2 pasākuma rezultātā Nīderlandes valstij piederēja FBN emitēts parāds, un tā pēc tam samaksāja FBN par ABN AMRO N, daļēji atsakoties no parāda ar nominālvērtību EUR 6,5 miljardi. Tā kā citu banku emitēts parāds tobrīd tika tirgots ar diskontu no nominālvērtības, Komisija var akceptēt, ka atlaisto parāda instrumentu vērtība bija zemāka par nominālvērtību. Vadoties no pieejamās tirgus informācijas, Komisija var akceptēt korekciju [10 – 30] % jeb EUR [0,65 – 1,95] miljardu apmērā. Tas nozīmētu, ka faktiskā darījuma cena būtu EUR [4,55 – 5,85] miljardi (EUR 6,5 miljardi mīnus EUR [0,65 – 1,95] miljardi), nevis EUR 6,5 miljardi (111).

(251)

Tādā gadījumā atbalsta summa Z pasākuma ietvaros būtu starpība starp samaksāto cenu un ABN AMRO N tirgus vērtību. Tā būtu starp EUR [0 – 2,75] miljardiem (EUR [4,55 – 5,85] miljardi mīnus EUR [3,1 – 5,1] miljardi) un EUR [0,95 – 3,65] miljardiem (EUR [4,55 – 5,85] miljardi mīnus EUR [2,2 – 3,6] miljardi).

(252)

Komisija neredz pamatu Nīderlandes valsts apgalvojumiem, ka tās novērtējumu EUR 6,5 miljardu apmērā pārliecinoši apstiprina citu konsorcija dalībnieku akcepts un […] ziņojums. Pārmaksāšana par ABN AMRO N neietekmēja pārējos konsorcija dalībniekus, kas nozīmē, ka to akcepts pārdošanai nebija akcepts pašam novērtējumam. Nav arī norādes, ka konsorcija dalībnieki paši būtu veikuši jaunu novērtējumu. […] vēstule arī neapstiprina Nīderlandes valsts apgalvojumus. […] tikai apstiprināja metodoloģiju un procesu, un tā īso ziņojumu nevar uzskatīt par ticamu novērtējumu. […] ziņojuma pamatā arī ir cena, ko Nīderlandes valsts 2008. gada 3. oktobrī samaksāja par FBN un ABN AMRO N. Kā iepriekš minēts, 2008. gada 3. oktobra darījums nav uz tirgu balstīts darījums. Atbalstu ietverošu darījumu nevar izmantot tirgus cenas noteikšanai.

(253)

Fortis SA/NV akcionāru uzdevumā strādājošo ekspertu ziņojums arī neatbalsta hipotēzi, ka Nīderlandes valsts nepārmaksāja. Šis ziņojums ir tikai sekundāra analīze par novērtējumiem un novērtējumu metodēm, kas tika izmantotas procesā, un nav jauns novērtējums. Turklāt ziņojums jāskata tā kontekstā. Fortis SA/NV akcionāri uztraucās, ka ir saņēmuši pārāk zemu cenu no Nīderlandes valsts par iegādātajiem aktīviem, un šis ziņojums galvenokārt aplūko šo jautājumu, t. i., ka Nīderlandes valsts ir samaksājusi pārāk zemu cenu. Visbeidzot arī jāpiebilst, ka punktos, uz kuriem atsaucas Nīderlandes valsts, nekas nav teikts atsevišķi par ABN AMRO N, bet ir tikai pieminēts pilnais aktīvu kopums, ko iegādājās Nīderlandes valsts.

(254)

Tādējādi jāsecina, ka Z pasākums ir valsts atbalsts par labu FBN, jo tas piešķir FBN kapitālu, kas tam ļauj noturēties tirgū. Atbalsta identificētā summa ir starp EUR [0 – 2,75] miljardiem un EUR [0,95 – 3,65] miljardiem.

(255)

Komisija ir secinājusi, ka Nīderlandes valsts, nevis ABN AMRO N bija atbildīga par ABN AMRO Z kapitāla iztrūkuma segšanu. Kopš 2008. gada 3. oktobra Nīderlandes valstij bija saistoši KAV noteikumi. Tādējādi tai bija pienākums īstenot ABN AMRO Holding sadalīšanu saskaņā ar KAV noteikumiem. Tā kā finanšu uzraudzības iestāde bija atļāvusi uzsākt sadalīšanas procesu tikai tad, kad būs atrisināta ABN AMRO Z kapitāla problēma, Nīderlandes valstij un pārējiem konsorcija dalībniekiem nebija citas izvēles kā vien segt ABN AMRO Z kapitāla deficītu.

(256)

ABN AMRO N darbojās tikai kā starpnieks šajā konstrukcijā, lai nodrošinātu nepieciešamo kapitālu ABN AMRO Z, kas neveica operācijas.

(257)

Komisija nav atradusi pierādījumus par netiešu atbalstu ABN AMRO N. Nīderlandes valsts iesniegtie skaidrojumi apstiprināja, ka visi nozīmīgie finanšu darījumi starp ABN AMRO Z un ABN AMRO N notika ar tirgus nosacījumiem vai pirms valsts intervences 2008. gada 3. oktobrī.

(258)

Kā minēts 110. apsvērumā, CRI joprojām bija spēkā pēc ABN AMRO II atdalīšanās no ABN AMRO Bank, lai segtu drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā un integrācijas izmaksas EUR 1,2 miljardu apmērā, bet nauda, kas tika iegūta no MCS instrumentiem, tika iepludināta ABN AMRO Z. Tādējādi no datuma, kurā ABN AMRO II tika atdalīts no ABN AMRO Bank (t. i., 2010. gada 6. februāra) (līdz CRI beigām 2010. gada oktobrī), CRI veidoja valsts atbalstu ABN AMRO II, savukārt EUR 1,7 miljardus vērtie MCS, kuru ieņēmumi tika nodoti ABN AMRO Z, vairs nebija atbalsts ABN AMRO N/ABN AMRO II no 2010. gada 6. februāra. Tāpēc šīs pārmaiņas nemaina atbalsta apjomu, bet tikai atbalsta sniegšanas instrumentus un ilgumu. Šādas formas pārmaiņas nerada problēmas, kas būtu aplūkojamas šā lēmuma atlikušajā daļā.

(259)

Tāpēc jāsecina, ka A pasākums nav valsts atbalsts. Saskaņā ar KAV Nīderlandes valsts kā Fortis SA/NV tiesību pārņēmējas līgumiskais pienākums bija novērst ABN AMRO Z kapitāla iztrūkumu. Tādējādi pasākums nerada selektīvas priekšrocības ABN AMRO N un neatbrīvo to no izmaksām, kas tam būtu jāsedz.

(260)

Tā kā CRI nebija pietiekams, lai segtu ABN AMRO Z kapitāla iztrūkumu, Nīderlandes valstij bija jāiepludina papildu kapitāls, izmantojot MCS. Argumentācija attiecībā uz A pasākumu ir piemērojama arī B1 pasākumam.

(261)

Tādējādi jāsecina, ka B1 pasākums nav valsts atbalsts, jo ABN AMRO Z kapitāla iztrūkuma finansēšana bija Nīderlandes valsts pienākums saskaņā ar KAV un nerada selektīvas priekšrocības ABN AMRO N.

(262)

Pilnā summa EUR 1,08 miljardi (t. i., B2 un B3 pasākums kopā) ietver vispārējās sadalīšanas izmaksas EUR 480 miljonu apmērā, EUR 90 miljonu lielas izmaksas saistībā ar naudas tirgus biroja izveidi un drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā. Ir svarīgi atšķirt drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā no citām sadalīšanas izmaksām EUR 580 miljonu apmērā.

(263)

Attiecībā uz citām sadalīšanas izmaksām Komisija atzīst, ka saskaņā ar KAV Nīderlandes valstij bija pienākums turpināt ABN AMRO Holding sadalīšanu trijās atsevišķās daļās, ievērojot KAV nostādnes. Citiem vārdiem sakot, sadalīšanas izmaksas izriet no KAV noteiktajiem līgumiskajiem pienākumiem Nīderlandes valstij kā Fortis SA/NV tiesību pārņēmējai. Ņemot vērā neto bāzi, šis pasākums nerada ABN AMRO N labāku kapitāla pozīciju, jo Nīderlandes valsts iepludina kapitālu, kas nekavējoties tiek izmantots sadalīšanas izmaksu segšanai.

(264)

Taču šī argumentācija neattiecas uz drošības rezervi EUR 500 miljonu apmērā, jo valstij nebija līgumiska pienākuma to nodrošināt. Ja Nīderlandes valsts nebūtu sniegusi šo palīdzību, ABN AMRO N finansiālais stāvoklis būtu sliktāks un tai nāktos, piemēram, samazināt savus RSA, lai atbrīvotu kapitālu. Citiem vārdiem sakot, drošības rezerve ir selektīvas priekšrocības, kas uzlaboja ABN AMRO N konkurētspējas pozīciju salīdzinājumā ar pasākuma neīstenošanas scenāriju.

(265)

Tāpēc jāsecina, ka, lai gan vispārējās sadalīšanas izmaksas nav valsts atbalsts, drošības rezerve EUR 500 miljonu apmērā (t. i., daļa no B3 pasākuma) ir valsts atbalsts. Tas piešķir ABN AMRO N papildu kapitālu un rada selektīvas priekšrocības.

(266)

Komisija norāda, ka nebija līgumisku vai ekonomisku saistību apvienot FBN un ABN AMRO N, kad Nīderlandes valsts iegādājās šos uzņēmumus. Kaut gan ABN AMRO N aktīvu pārvaldības nodaļa bija integrēta Fortis Bank SA/NV, šāda nodaļa nav obligāti nepieciešama banku darbības joma, jo daudzas citas bankas saņem savus aktīvu pārvaldības produktus no specializētiem ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. 2008. gada 21. novembrī Nīderlandes valsts pati nolēma apvienot ABN AMRO N un FBN, jo tā deva priekšroku šai iespējai salīdzinājumā ar citām pārstrukturēšanas alternatīvām, piemēram, neatkarīgai stratēģijai abām bankām, straujai viena vai abu uzņēmumu pārdošanai vai straujai lielāko meitasuzņēmumu pārdošanai.

(267)

FBN un ABN AMRO N pašas nevarēja segt apvienošanās sākotnējās integrācijas izmaksas. Komisija piebilst, ka Nīderlandes valsts ir publiski aizstāvējusi apvienošanos, sakot, ka “abas bankas kopā ir stiprākas nekā katra atsevišķi” (112). Apvienošanās radītu ievērojamas priekšrocības sinerģiju veidā (aplēses liecina par EUR 1,1 miljardu pirms nodokļiem gadā) un spēcīgākas konkurences pozīcijas veidā (piemēram, lielākas tirgus daļas, labāka finansējuma bāze u. c.).

(268)

Lai saņemtu apvienošanās labumus, FBN un ABN AMRO N radās dažādas izmaksas (t. i., ar apvienošanās tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistītas izmaksas, integrācijas izmaksas). Nīderlandes valsts sedza šīs izmaksas, izmantojot rekapitalizāciju (laikā, kad kapitāls joprojām nebija viegli pieejams), bet FBN un ABN AMRO N saņēma visus labumus. Tādējādi tas rada skaidras priekšrocības FBN un ABN AMRO N.

(269)

Saskaņā ar Nīderlandes valsts teikto apvienošanās bija ar pozitīvu neto pašreizējo vērtību (113). Taču, kā jau detalizēti aplūkots 235. – 242. apsvērumā, B4 un B5 pasākums seko citiem valsts atbalsta pasākumiem un ir daļa no lielāka pārstrukturēšanas plāna, tāpēc TEIP nav piemērojams.

(270)

Tādējādi jāsecina, ka B4 un B5 pasākums ir valsts atbalsts attiecīgi EUR 300 miljonu un EUR 1,2 miljardu apmērā. Tie rada selektīvas priekšrocības FBN un ABN AMRO N, nodrošinot tiem kapitālu.

(271)

C pasākums nodrošina FBN kapitālu, kas ļāva tam ievērot finanšu uzraudzības iestādes noteiktās minimālās normatīvās prasības. Ja Nīderlandes valsts nebūtu konvertējusi 2. līmeņa kapitālu 1. līmeņa kapitālā, FBN vajadzētu pārtraukt savu darbību vai meklēt alternatīvus risinājumus, piemēram, samazināt RSA, lai atbrīvotu 1. līmeņa kapitālu. Pateicoties šim pasākumam, FBN ieguva vairāk kapitāla un spēcīgāku konkurences pozīciju nekā neesoša atbalsta scenārijā.

(272)

Nīderlandes valsts konvertēja 2. līmeņa parāda instrumentus ar nominālvērtību EUR 1,35 miljardi līdzvērtīgā 1. līmeņa kapitāla summā. Šī konvertācija rada tādas pašas naudas plūsmas kā tajā gadījumā, ja FBN būtu atpircis valstij piederošos 2. līmeņa instrumentus par nominālvērtību un tam sekotu kapitāla pieaugums par tādu pašu summu. Pēc analoģijas ar 250. apsvērumu Komisija var akceptēt, ka tādu parāda instrumentu tirgus vērtība, no kuru atmaksas Nīderlandes valsts atteicās, bija zemāka par nominālvērtību. Ņemot vērā līdzīgu banku diskontus par līdzīgiem instrumentiem, ir pamatots diskonts EUR [135 – 405] miljonu (jeb [10 – 30] %) apmērā. Citiem vārdiem sakot, FBN netieši samaksāja Nīderlandes valstij EUR [135 – 405] miljonus par daudz, netieši atpērkot instrumentus par nominālvērtību. Tādējādi atbalsta summa būtu EUR [0,945 – 1,215] miljardi, nevis EUR 1,35 miljardi.

(273)

Nevar piekrist Nīderlandes valsts apgalvojumam, ka šis pasākums atbilst TEIP. Pasākums seko citiem pasākumiem, kas ietver valsts atbalstu, kā minēts 235. – 242. apsvērumā, tāpēc TEIP nav piemērojams.

(274)

Tāpēc jāsecina, ka C pasākums ir valsts atbalsts EUR [0,945 – 1,215] miljardu apmērā, jo tas rada FBN priekšrocības papildu kapitāla veidā.

(275)

Runājot par maksājumiem citiem konsorcija dalībniekiem, Komisija ir secinājusi, ka šie maksājumi patiešām ir daļa no saistībām, kas izriet no KAV. Konsorcija dalībnieki bija paredzējuši, ka sadalīšanas procesā radīsies kādas negaidītas problēmas, un KAV ir aprakstītas procedūras, kas izmantojamas šo problēmu nokārtošanai. Komisija nav atradusi pierādījumus, ka Nīderlandes valsts maksājumi citiem konsorcija dalībniekiem radītu papildu tīro aktīvu pārskaitījumu uz ABN AMRO N vai kādas citas priekšrocības šim uzņēmumam.

(276)

Tādējādi jāsecina, ka D pasākums nav valsts atbalsts, jo tas bija KAV noteikts valsts pienākums, nevis ABN AMRO N pienākums. Pasākums neparedzēja selektīvas priekšrocības ABN AMRO N.

(277)

Komisija ir nonākusi pie secinājuma, ka savstarpējās saistības lielā mērā ir saistītas ar īpašo kontekstu, kāds bija ABN AMRO N atdalīšanai no tā mātesuzņēmuma ABN AMRO Bank (tagad RBS NV). Saskaņā ar Nīderlandes uzņēmumu tiesībām Deutsche Bank kā New HBU pircējs joprojām atbild par ABN AMRO Bank parādiem, ja ABN AMRO Bank nepilda savas saistības. Tāpēc Deutsche Bank vēlas saņemt pretkompensāciju par risku, ko tai rada ABN AMRO Bank. Ja ABN AMRO N nebūtu atdalīta no ABN AMRO Bank, nepastāvētu savstarpējās saistības starp New HBU un ABN AMRO Bank. Tāpēc Nīderlandes valsts izsniedz garantiju par savstarpējām saistībām, kas pastāv tikai ABN AMRO N atdalīšanās dēļ. Nīderlandes valsts neizsniedz garantiju par savstarpējām saistībām starp New HBU un ABN AMRO N.

(278)

Tāpēc jāsecina, ka var piekrist, ka E pasākums nav valsts atbalsts, jo ABN AMRO N atdalīšana no ABN AMRO Bank ir Nīderlandes valsts pienākums saskaņā ar KAV.

(279)

ABN AMRO Group (jeb FBN un ABN AMRO N pirms apvienošanās) ir guvusi labumu no rekapitalizācijas atbalsta, kura apjoms ir starp EUR 4,2 miljardiem un EUR 5,45 miljardiem. Šī summa izpaužas kā 2,75 % – 3,5 % diapazons salīdzinājumā ar ABN AMRO Group riska svērtajiem aktīviem.

(280)

Komisija atzīmē, ka FBN arī guva labumu no ļoti ievērojama likviditātes atbalsta (gan relatīvā, gan absolūtā izteiksmē).

5.   tabula

Valsts atbalsts: kopsavilkuma tabula par rekapitalizācijas atbalstu un likviditātes atbalstu

(281)

Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts pilnvaro Komisiju atzīt atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja tas ir paredzēts, lai “novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā”. Runājot par Nīderlandes tautsaimniecību, nopietnu traucējumu risku apstiprināja dažādie Komisijas akcepti pasākumiem, ko Nīderlandes valsts iestādes bija veikušas, lai apkarotu finanšu krīzi, piemēram, garantiju shēmu.

(282)

Saistībā ar šo tomēr ir svarīgi uzsvērt Pirmās instances tiesas norādīto, ka Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts jāpiemēro šauri (117), proti, ja tautsaimniecības traucējumi ietekmē visu dalībvalsti, nevis reģionāla rakstura traucējumu gadījumā. Komisija atzīmē, ka ABN AMRO N un FBN ir Nīderlandes vadošās bankas ar filiāļu tīklu visā valstī un lielākajām tirgus pozīcijām daudzos Nīderlandes fiziskajām personām un MVU piedāvāto banku pakalpojumu tirgus segmentos. Ņemot vērā dažādās nenoteiktības, kas saistītas ar atgūšanos no globālās finanšu un ekonomiskās krīzes, šo banku darbības pārtraukšana radītu nopietnus traucējumus Nīderlandes tautsaimniecībā, tāpēc Nīderlandes valdības piešķirtā atbalsta vērtējumam var piemērot Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

(283)

Komisija ir sīkāk aprakstījusi konkrētu pasākumu saderību savā banku paziņojumā, rekapitalizācijas paziņojumā un paziņojumā par aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies, un nepieciešamo pārstrukturēšanu – savā paziņojumā par pārstrukturēšanu.

(284)

Atsevišķie pasākumi pārbaudāmi salīdzinājumā ar attiecīgajiem Komisijas paziņojumiem. Kapitāla prasību atvieglojuma instruments neaptver aktīvus, kuru vērtība ir samazinājusies, un tas de facto ir rekapitalizācijas pasākuma aizstājējs. Taču, lai kapitāla prasību atvieglojuma instruments atbilstu iekšējam tirgum, tam jāatbilst vispārējiem principiem, kas ietverti paziņojumā par aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies. Lai saglabātu visiem vienādus darbības nosacījumus, Komisijai bija jāpārbauda, vai CRI netiek izmantots, lai portfeļa paredzamie zaudējumi tiktu nodoti valstij. A pasākumam vajadzētu ietvert arī pietiekamus stimulus valsts atbalsta pakāpeniskai samazināšanai, un ekonomiskās situācijas pasliktināšanās gadījumā ABN AMRO N būtu jāuzņemas daļa zaudējumu, izmantojot vertikālo riecienu. Likviditātes pasākumi (Y1 un Y2 pasākums) jāizvērtē salīdzinājumā ar banku paziņojumu un rekapitalizācijas pasākumi (t. i., Z, B4 un B5 pasākums, kā arī drošības rezerve EUR 500 miljonu apmērā, kas bija daļa no B3 un C pasākuma) – salīdzinājumā ar rekapitalizācijas paziņojumu.

(285)

Lai atbilstu banku paziņojumam, Y1 un Y2 pasākumiem jābūt ar skaidru mērķi, samērīgiem un izstrādātiem tā, lai nepieļautu nevēlamus konkurences izkropļojumus.

(286)

Komisija atkārto 2009. gada 8. aprīļa lēmuma 51. apsvēruma secinājumu, ka pasākums, lai sarautu visas saiknes starp FBN un tā likviditātes grūtībās nonākušo mātesuzņēmumu Fortis SA/NV, bija nepieciešams, lai pasargātu FBN no tobrīd akūtajām mātesuzņēmuma grūtībām. Tāpēc var uzskatīt, ka šiem pasākumiem ir skaidrs mērķis – panākt FBN glābšanu.

(287)

Y1 un Y2 pasākumam jābūt arī samērīgiem, un tie nedrīkst lieki kropļot konkurenci. Saistībā ar šo Komisija atzinīgi vērtē Nīderlandes valsts izstrādāto cenu noteikšanas sistēmu, kas paredzēta vienādu darbības noteikumu izveidei ar Garantiju shēmu (sk. 169. apsvērumu). Attiecībā uz garantiju shēmām Komisija ir konsekventi lūgusi dalībvalstīm prasīt prēmiju vismaz 50 bāzes punktu apmērā par garantijām, kuru termiņš ir ilgāks par trim mēnešiem (un nepārsniedz 12 mēnešus). Komisija konstatēja, ka Nīderlandes valsts konsekventi neprasīja EURIBOR + 50 bāzes punktus par aizdevumiem, kuru termiņš ir ilgāks par trim mēnešiem. Tāpēc Komisija var atzīt, ka Y1 pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu tikai ar nosacījumu, ka tiek veikts koriģējošs maksājums EUR 18,2 miljonu apmērā, lai nodrošinātu, ka par aizdevumiem ar termiņu virs trim mēnešiem tiek faktiski maksāta atlīdzība EURIBOR + 50 bāzes punkti. Komisija pozitīvi atzīmē, ka visi likviditātes mehānismi tika atmaksāti un izbeigti 2009. gada jūnijā.

(288)

Attiecībā uz Y2 pasākumu Komisija atzīmē, ka, tā kā Nīderlandes valsts nemainīja aizdevumu procentu likmi un termiņu, FBN guva labumu no relatīvi lētiem aizdevumiem, kas varētu izkropļot konkurenci. Tāpēc Komisija var atzīt šo pasākumu par saderīgu ar banku paziņojumu tikai tad, ja tiek pareizi īstenoti visi nosacījumi, kas izklāstīti tālāk šajā lēmumā, un īpaši pasākumi konkurences izkropļojumu ierobežošanai.

(289)

Komisija ir secinājusi, ka attiecīgie pasākumi tika veikti, lai apmierinātu patiesu vajadzību, un bija ierobežoti līdz minimumam, lai pilnībā atjaunotu attiecīgo uzņēmumu dzīvotspēju.

(290)

Attiecībā uz atlīdzību Komisija norādīja, ka valstij jau piederēja 100 % FBN parasto akciju (un netieši 100 % ABN AMRO N). Visi šie pasākumi bija neizbēgami, lai saglabātu šā akciju turējuma vērtību.

(291)

ABN AMRO Group 2013. gadā realizēs pašu kapitāla atdevi aptuveni […] % apmērā, kas norāda, ka, pateicoties visām valsts intervencēm, ir radīts dzīvotspējīgs un rentabls uzņēmums.

(292)

Visi pieejamie novērtējumi par ABN AMRO Group ievērojami pārsniedz atbalsta kopsummu Z, B3, B4, B5 un C pasākuma ietvaros (t. i., starp EUR 4,2 miljardiem un EUR 5,45 miljardiem). Tādējādi valsts saņems atbilstošu atlīdzību par ABN AMRO N un FBN piešķirto atbalstu (118).

(293)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija ir secinājusi, ka Z, B3, B4, B5 un C pasākums ir saderīgs ar rekapitalizācijas paziņojumu, ja tiek pareizi īstenoti tālāk šajā lēmumā izklāstītie nosacījumi.

(294)

Komisija atzīst, ka Nīderlandes valsts izmantotais kapitāla prasību atvieglojuma instruments atšķiras no citos gadījumos izvērtētajiem tradicionālajiem pasākumiem saistībā ar aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies. Ja citi pasākumi saistībā ar aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies, tika veikti, cenšoties atbrīvot bankas no aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies, tad CRI aizsargātais portfelis ir tradicionāls Nīderlandes hipotēku portfelis, kura snieguma ievērojamu pasliktināšanos negaidīja ne ABN AMRO N, ne ārējie eksperti.

(295)

Komisija konstatē, ka tradicionāla rekapitalizācija ABN AMRO N līmenī nebija izdevīga Nīderlandes valstij, jo konkrētajā brīdī tā nebija atsevišķa juridiska persona un Nīderlandes valsts nebūtu spējusi norobežot savu kapitāla ieguldījumu, kam varētu būt negatīvas sekas, īpaši grūtību gadījumā. Turklāt privātie kapitāla prasību atvieglojuma instrumenti nebija iespējami, ņemot vērā darījuma lielumu un sarežģījumus, kas saistīti ar ABN AMRO Bank NV, kas ir ABN AMRO N un ABN AMRO Z mātesuzņēmums, atdalīšanu.

(296)

Ņemot vērā šo konkrēto situāciju, Komisija var akceptēt, ka CRI ir alternatīva tradicionālajam kapitāla palielinājumam, nevis aizsardzība pret aktīviem, kuru vērtība ir samazinājusies, un tāpēc tas ir nepieciešams pasākums ar atbilstošu mērķi – novērst konkrēto ABN AMRO Z kapitāla problēmu.

(297)

Kaut gan šis pasākums galvenokārt ir rekapitalizācijas aizstājējs, tam jāatbilst citām kapitāla prasību atvieglojuma shēmām, tādējādi aizsargājot iekšējo tirgu, kā paskaidrots 284. apsvērumā.

(298)

Komisija ir secinājusi, ka Nīderlandes valsts ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus tam, ka novērtējums bija tāds, ka paredzamos zaudējumus segs ABN AMRO N vai tās juridiskais tiesību pārņēmējs. Tirgus dati (īpaši reitingu ziņojumi), vēsturiskie dati un nesenie pierādījumi no ABN AMRO N parāda, ka ar ikgadējo pirmās kārtas zaudējumu daļu 20 bāzes punktu apmērā vajadzētu pietikt, lai segtu paredzamos zaudējumus.

(299)

ABN AMRO N maksātā atlīdzība nav mazāka par atlīdzību, kas noteikta paziņojumā par aktīviem, kuru vērtības ir samazinājusies, un rekapitalizācijas paziņojumā. Atlīdzība nozīmē, ka ABN AMRO N samaksās 10 % par kapitālu, ko šis darījums atbrīvo RSA samazināšanas rezultātā. Šī likme atbilst minimālajām likmēm, kas noteiktas rekapitalizācijas paziņojuma 27. punktā. Ņemot vērā relatīvi augsto atlīdzību, var uzskatīt, ka vertikālais rieciens 5 % apmērā un atgūšanas mehānisms atbilst paziņojuma par aktīviem, kuru vērtība samazinājusies, 24. punktam un 15. zemsvītras piezīmei.

(300)

A pasākums ietver arī pietiekamus stimulus valsts atbalsta pakāpeniskai samazināšanai. Lēmuma 107. apsvērumā aprakstītās atsaukšanas iespējas norāda, ka ABN AMRO N (tagad ABN AMRO Group) var viegli izbeigt šo pasākumu. Turklāt cenas noteikšanas dēļ, laikam ritot, pasākums kļūst arvien dārgāks. Līguma noteikumi paredz, ka cenas noteikšana netiks koriģēta, kad ABN AMRO Group sāks aprēķināt savas kapitāla prasības saskaņā ar Bāzeles II prasībām. Neveicot korekciju, tiks samazināta pasākuma ietekme uz kapitāla prasību atvieglojumu, bet maksa par garantijas izsniegšanu nesamazināsies. Turklāt pirmās kārtas zaudējumu daļa tiek aprēķināta kā procenti no sākotnējās portfeļa vērtības, līdz ar to pirmās kārtas zaudējumu daļa kā procenti no neatmaksātā portfeļa (t. i., sākotnējā portfeļa, kas koriģēts, cita starpā ņemot vērā atmaksu) laika gaitā pakāpeniski palielinās.

(301)

Ņemot vērā CRI iezīmes un 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānu, un atjaunināto 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānu, kas aprakstīts šā lēmuma 2.3. sadaļā, Komisija uzskata, ka A pasākums ir saderīgs ar paziņojuma par aktīviem, kuru vērtība samazinājusies, vispārējiem principiem un ar iekšējā tirgus principiem, kā paskaidrots 284. apsvērumā.

(302)

Tas, ka ABN AMRO Group atsauca CRI drīz pēc tam, kad tā ieviesa Bāzeles II prasības, ex-post apstiprina analīzi, kas veikta 294. – 301. apsvērumā.

(303)

Ņemot vērā atbalsta summu un apjomu, kas aprakstīti iepriekšējos punktos, un īpaši to, ka rekapitalizācijas atbalsts pārsniedz 2 % no RSA, Komisija uzskata, ka ir nepieciešama pamatīga pārstrukturēšana atbilstoši paziņojuma par pārstrukturēšanu 4. punktam.

(304)

Pārstrukturēšanas plānam būtu jāparāda, ka bankas stratēģija ir balstīta uz viendabīgu koncepciju un banka ir atjaunojusi ilgtermiņa dzīvotspēju, nepaļaujoties uz valsts atbalstu.

(305)

Kā jau secināts 2010. gada 5. februāra lēmumā, FBN un ABN AMRO N darbības modeļi nebija balstīti uz pārmērīga riska uzņemšanos un neilgtspējīgu aizdevumu praksi. Taču atdalīšanās no attiecīgo mātesuzņēmumu grupām rezultātā abi uzņēmumi joprojām bija vārīgi un tiem trūka kapacitātes atsevišķās svarīgās darbības jomās. Pēc mātesuzņēmuma sadalīšanas ABN AMRO N bija slikta pieeja lielākiem uzņēmumiem, tam vairs nebija starptautiskā tīkla un trūka kapacitātes attiecībā uz daudziem produktiem un IT. Arī FBN smagi skāra atdalīšanās no tā mātesuzņēmuma, un tā finansējums lielā mērā bija atkarīgs no liela apjoma darījumu tirgiem. ABN AMRO Group 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns (un arī atjauninātais 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns) parāda, ka ABN AMRO N un FBN integrācija būtiski samazina katra atsevišķā uzņēmuma trūkumus. FBN un ABN AMRO N apvienošana palīdzēja daļēji kliedēt šīs bažas. ABN AMRO N fiziskajām personām un privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu plašais klientu loks nodrošināja bagātīgus noguldījumus, veidojot labāku integrētās grupas finansējuma profilu, savukārt FBN daļēji atrisināja ABN AMRO N starptautiskā tīkla problēmu, un abas grupas kopā varēja labāk atrisināt, piemēram, ar IT saistītas problēmas (t. i., tām nebija no jauna jāveido katrai sava IT platforma un citi atbalsta rīki).

(306)

Finanšu prognozes rāda, ka pārstrukturēšanas perioda beigās apvienotajam uzņēmumam vajadzētu spēt nosegt savas izmaksas un realizēt atbilstošu pašu kapitāla atdevi aptuveni […] % apmērā. Pat stresa scenārija gadījumā uzņēmums turpinās gūt peļņu, bet tā kapitāla pietiekamības rādītāji būs lielāki par minimālajiem normatīvajiem sliekšņiem. Tādējādi pēc atkārtotām valsts intervencēm uzņēmuma kapitāla rezerve šķiet pietiekami liela, lai tas pārciestu nelabvēlīgus apstākļus nākotnē, nevēršoties vēlreiz pie valsts pēc atbalsta.

(307)

Kā liecināja rādītāji 2008. gada otrajā pusē un 2009. gada pirmajā pusē, ir vitāli svarīgi gūt pietiekami augstus tīros procentu ieņēmumus, lai izveidotu pilnībā dzīvotspējīgu uzņēmumu. Tādējādi 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plānu un atjaunināto 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānu var atzīt par saderīgu ar paziņojumā par pārstrukturēšanu ietvertajām dzīvotspējas prasībām tikai ar nosacījumu, ka ABN AMRO Group centīsies gūt atjauninātos tīros procentu ieņēmumus, kas paredzēti 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānā. ABN AMRO Group būtu vismaz reizi ceturksnī jāziņo Komisijai par saviem panākumiem. Ja ABN AMRO Group konstatēs atkāpes no šīm prognozēm, tai nekavējoties būtu jāveic koriģējoši pasākumi.

(308)

Pārstrukturēšanas plānā jāietver prognozes nepieciešamajā informācijas dalījumā, un pārstrukturēšana arī paredz izbeigt darbības, kas vidējā termiņā joprojām radītu strukturālus zaudējumus (119). Komisija 2010. gada 5. februāra lēmuma 120. apsvērumā apšaubīja, vai pienācīga uzmanība ir pievērsta Prime Fund Solutions nodaļas – kas 2008. gadā uzrādīja ievērojamus zaudējumus saistībā ar Madoff – dzīvotspējas jautājumiem. Šis jautājums tika atrisināts, PFS pārdodot Credit Suisse (sk. arī 74. apsvērumu). Sīkākas prognozes nodaļu līmenī parāda, ka gan bāzes scenārija, gan stresa scenārija gadījumā visas nodaļas dod pozitīvu ieguldījumu darbības rezultātā. Tāpēc Komisija var secināt, ka nav citu nodaļu, kam būtu strukturālas rentabilitātes problēmas, un, ņemot vērā šo secinājumu, nav nepieciešama turpmāka atsavināšana, lai uzlabotu uzņēmuma dzīvotspēju.

(309)

Pārstrukturēšanas plānam ir skaidri jāparāda, ka atbalsts ir ierobežots un tiek nodrošināts tikai minimāli nepieciešamais. Ar pārstrukturēšanu saistītās izmaksas jāsedz ne tikai valstij, bet pēc iespējas daudz arī tiem, kas investēja bankā. Citiem vārdiem sakot, bankai un tās kapitāla turētājiem iespēju robežās jāpiedalās pārstrukturēšanā ar saviem līdzekļiem. Pārstrukturēšanas atbalstam jābūt ierobežotam un jānodrošina tikai tādu izmaksu segšana, kuras nepieciešamas dzīvotspējas atjaunošanai. Tādējādi uzņēmumam nedrīkstētu piešķirt valsts līdzekļus, ko varētu izmantot, lai finansētu tirgu izkropļojošu darbību, kas nav saistīta ar pārstrukturēšanas procesu, piemēram, iegādes (120).

(310)

Paziņojumā par pārstrukturēšanu norādīts, ka iegādes aizliegums ir nepieciešams, lai palīdzētu ierobežot atbalstu tikai līdz minimāli nepieciešamajam. Paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punktā skaidri minēts, ka “uzņēmumam nedrīkst piešķirt valsts līdzekļus, ko tas varētu izmantot, lai finansētu tirgu kropļojošas, ar pārstrukturēšanas procesu nesaistītas, darbības. Piemēram, valsts atbalstu var izmantot, lai finansētu citu uzņēmumu akciju iegūšanu vai izdarītu jaunus ieguldījumus tikai tādā gadījumā, ja tas ir būtiski, lai atjaunotu uzņēmuma dzīvotspēju”.

(311)

Paziņojums par pārstrukturēšanu arī saista iegādes aizliegumu ar konkurences izkropļojumiem. Paziņojuma 39. un 40. punktā skaidrots, ka “valsts atbalstu nedrīkst izmantot, lai kaitētu tiem konkurentiem, kas nesaņem līdzvērtīgu valsts atbalstu”, un “bankas nedrīkst izmantot valsts atbalstu, lai iegūtu konkurējošos uzņēmumus. Šis nosacījums jāpiemēro vismaz trīs gadus un to var turpināt līdz pārstrukturēšanās perioda beigām atkarībā no konkrētā atbalsta apmēra, lieluma un ilguma”.

(312)

Atbilstoši paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punktam atbalstu var atzīt par saderīgu tikai ar nosacījumu, ka ABN AMRO Group strikti piemēros iegādes aizliegumu (121) trīs gadus no šā lēmuma datuma. Iegādes aizliegums pagarināms, ja pēc trim gadiem Nīderlandes valstij joprojām piederēs vairāk nekā 50 % no ABN AMRO Group. Taču iegādes aizliegums nedrīkst ilgt vairāk par pieciem gadiem. Lai gan daļa no atbalsta jau ir atmaksāta, banka nevar atmaksāt dažus pasākumus (īpaši Z un C pasākumu), ņemot vērā to piešķiršanas formu (t. i., tie nav hibrīdi parāda instrumenti). Valsts īpašumtiesību izbeigšanās ir pazīme, kas ļauj aplēst, kad beidzas atbalsta sniegtās priekšrocības.

(313)

Komisija atzīmē, ka jau 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns (2010. gada 23. martā papildināts ar ļaunākā gadījuma finanšu prognozēm) jau parādīja, ka ABN AMRO Group ir kļuvusi par dzīvotspējīgu uzņēmumu, kam vajadzētu saņemt pienācīgu pašu kapitāla atdevi un saistībā ar kuru varētu pat prognozēt pienācīgu peļņu sliktāku ekonomisko apstākļu gadījumā. Atjauninātais 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns apstiprināja šo analīzi. Šāda dzīvotspējas atjaunošanās nebalstās uz iegādēm. Tāpēc iegādes aizliegums nav pretrunā ar dzīvotspējas atjaunošanos.

(314)

Komisija uzskata, ka saskaņā ar paziņojuma par pārstrukturēšanu 26. punktu nav iespējams izvairīties no hibrīdu kuponu aizlieguma un no hibrīdu atsaukšanas aizlieguma (122). Pārstrukturēšanas kontekstā pasākumi, kas samazina pašu kapitāla kopējo summu, nav saderīgi ar mērķi sadalīt izmaksu slogu un ar prasību, lai atbalsts nodrošinātu minimāli nepieciešamo.

(315)

Kā minēts paziņojuma par pārstrukturēšanu 26. punktā, “pašu līdzekļu kompensācijai [lai izmaksātu atlīdzību par pašu kapitālu] (kapitāla un subordinēto aizdevumu) bankas nedrīkst izmantot valsts atbalstu, ja to darbība nedod pietiekami lielus ienākumus”. ABN AMRO Group 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna (un atjauninātā 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāna) detalizēts novērtējums ļauj Komisijai secināt, ka apmēram pēc diviem gadiem ABN AMRO Group vajadzētu būt atjaunojušai savu dzīvotspēju, kā to ilustrē pieņemama pašu kapitāla atdeve aptuveni […] % apmērā attiecīgi 2012. un 2013. gadā. Ņemot to vērā, šķiet, ka hibrīdu kuponu un hibrīdu atsaukšanas aizliegums uz diviem gadiem (123) nodrošina pietiekamu izmaksu sloga sadalīšanu ar uzņēmuma kapitāla turētājiem (124). Tādējādi atbalstu var atzīt par saderīgu tikai ar nosacījumu, ka tiek piemērots divu gadu hibrīdu kuponu un hibrīdu atsaukšanas aizliegums, kā detalizēti aprakstīts lēmuma rezolutīvās daļas 8. pantā. Šis kuponu un atsaukšanas aizliegums jāpiemēro arī FBNH priekšrocību akciju turētājiem, lai novērstu bažas, ko Komisija paudusi 2010. gada 5. februāra lēmuma 130. apsvērumā.

(316)

Citos gadījumos izmaksu sloga sadalīšanas pasākumi ir arī nepieciešami, lai pārliecinātos, ka izglābtās bankas ir pienācīgi atbildīgas par to pagātnes rīcības sekām, lai radītu atbilstošus stimulus to un citu banku rīcībai nākotnē. Šajā gadījumā šis faktors ir mazsvarīgāks, jo uzņēmuma problēmas lielā mērā bija saistītas ar bijušo mātesuzņēmumu Fortis SA/NV (sk. 6.3.3. sadaļu “Pasākumi konkurences izkropļojumu novēršanai”). Tādējādi, no izmaksu sloga sadalīšanas viedokļa raugoties, var pieņemt, ka nav veikti būtiski atsavinājumi, izņemot PFS un Intertrust atsavināšanu, kas kopā veidoja […] % no kopējiem darbības ienākumiem un […] % no RSA.

(317)

Šajā lietā manāmas dažas netipiskas iezīmes attiecībā uz pasākumiem, kas nepieciešami, lai ierobežotu konkurences izkropļojumus.

(318)

Paziņojuma par pārstrukturēšanu 28. punktā norādīts konkurences izkropļojumu veids, kas var rasties, ja valsts atbalsts tiek sniegts, lai atbalstītu finanšu stabilitāti sistēmiskas krīzes laikā: “Ja bankas savstarpēji konkurē ar saviem produktiem un pakalpojumiem, tad tās bakas, kas uzņemas pārmērīgi lielu risku un/vai balstās uz uzņēmējdarbības modeļiem, kas nav ilgspējīgi, galu galā zaudē tirgus daļas un, iespējams, aiziet no šā tirgus, kamēr efektīvāki konkurenti paplašina savu darbību vai ienāk attiecīgajos tirgos. Valsts atbalsta rezultātā tiek paildzināti konkurences traucējumi, kas radušies uzņēmējdarbības modeļu, kas nav ilgspējīgi, vai pārmērīgi liela riska rezultātā, jo saņēmēju tirgus vara tiek uzturēta mākslīgi. Šis apstāklis var radīt saņēmējiem morālu kaitējumu, vienlaikus mazinot banku, kas nav saņēmējas, vēlmi konkurēt, ieguldīt un ieviest jauninājumus”.

(319)

Kā paskaidrots 2008. gada 3. decembra lēmumā, Fortis SA/NV un Fortis Bank SA/NV grūtības bija radījis pārmērīgs risks: i) Fortis Bank SA/NV ieguldīja lielu naudas summu strukturētā kredītā, un ii) Fortis SA/NV nolēma iegādāties ABN AMRO N par ļoti augstu cenu. Lai atļautu atbalstu šādām bankām, Komisija pieprasa ievērojami samazināt labuma guvēja klātbūtni tirgū. Saistībā ar šo Komisija atzīmē, ka Fortis SA/NV ir sadalīts četrās daļās: Beļģijas un starptautiskās apdrošināšanas aktīvi joprojām ir daļa no biržā reģistrētā Fortis SA/NV (kas pēc Fortis SA/NV sabrukuma tika pārdēvēts par Ageas); BNP Paribas nopirka Fortis Bank SA/NV un BGL; Nīderlandes valsts iegādājās FBN (tostarp ABN AMRO N); un Nīderlandes valsts iegādājās arī Nīderlandes apdrošināšanas operācijas (125). Citiem vārdiem sakot, Fortis SA/NV tika sadalīts mazākos uzņēmumos un Fortis Bank SA/NV pati tika sašķelta divās daļās (126).

(320)

Komisija norāda, ka šajā lēmumā novērtētajiem pasākumiem par labu FBN un ABN AMRO N piemīt īpašas iezīmes, kas atšķiras no citiem pārstrukturēšanas gadījumiem, ar kuriem Komisijai bija jāsaskaras pašreizējās krīzes laikā, tostarp Fortis Bank SA/NV un Fortis SA/NV lietām. Šajā gadījumā valsts atbalsts FBN un ABN AMRO N nebija galvenokārt nepieciešams kļūdainu vadības lēmumu dēļ. Nepieciešamība pēc valsts atbalsta neizriet, piemēram, no pārmērīgu risku uzkrāšanās saistībā ar to investīcijām vai aizdevumu politiku, vai no tā, ka to cenu noteikšanas politika ir ilgtnespējīga. Tāpat Fortis SA/NV un Fortis Bank SA/NV grūtības neradās no riskantiem aizdevumiem vai fiziskajām personām, privātklientiem vai komercpartneriem piedāvāto banku pakalpojumu cenu noteikšanas politikas, jo tās, gluži otrādi, bija rentablas. Tādējādi Komisija uzskata, ka atbalsts FBN un ABN AMRO N rada daudz mazākus konkurences izkropļojumus nekā atbalsts, kas apstiprināts par labu finanšu iestādēm, kas uzkrājušas pārmērīgus riskus. Tāpēc Komisija uzskata, ka turpmāka atsavināšana nav nepieciešama.

(321)

Taču jānodrošina, lai FBN un ABN AMRO N neizmanto valsts atbalstu, lai augtu uz konkurentu rēķina, piemēram, īstenojot ilgtnespējīgu cenu politiku vai iegādājoties citas finanšu iestādes. Ja tas notiktu, atbalsts “vājinātu banku, kas nav saņēmējas, vēlmi konkurēt, ieguldīt un ieviest jauninājumus” un varētu mazināt “stimulus pārrobežu darbībai”, kavējot ieiešanu Nīderlandes tirgū.

(322)

Tādējādi valsts atbalstu var atzīt par saderīgu tikai tad, ja ir īstenoti pietiekami pasākumi, kas nodrošina, ka valsts atbalsts netiek izmantots, lai kaitētu konkurentiem, no kuriem daži nesaņēma līdzīgu valsts atbalstu. Bankām, kas saņēma valsts atbalstu, un tām, kuras atbalstu nesaņēma, jābūt vienādiem darbības noteikumiem. Jāizvairās arī no tā, ka valsts atbalsts mazina labuma neguvēju stimulus konkurēt, investēt un veikt inovācijas un ka tiek radītas barjeras ieejai tirgū, kas vājinātu pārrobežu darbību.

(323)

Saskaņā ar paziņojumu par pārstrukturēšanu šādu maksimālo ierobežojumu raksturs un veids būs atkarīgi no atbalsta summas, kā arī nosacījumiem un apstākļiem, saskaņā ar kuriem tas tika piešķirts, un no tā tirgus (to tirgu) iezīmēm, kurā (kuros) labuma guvēja banka darbosies. Atbalsta summa ir aprakstīta 6.1.4. sadaļā “Valsts atbalsts skaitliskā izteiksmē”. Šīs sadaļas sākumā aplūkoti konkrētie nosacījumi un apstākļi, kuros tas tika piešķirts. Kā minēts paziņojuma par pārstrukturēšanu 32. punktā, nozīme ir arī bankas lielumam un tās relatīvajam svarīgumam tirgū (tirgos). Ja pārstrukturētās bankas atlikusī klātbūtne tirgū ir ierobežota, ir mazāka iespēja, ka būs nepieciešami papildu pasākumi. Tādējādi nosacījumi, kas ir nepieciešami, lai pasludinātu atbalstu par saderīgu, galvenokārt ir saistīti ar fiziskajām personām un privātklientiem piedāvātajiem banku pakalpojumiem, jo uzņēmums jau ir ievērojami samazinājis savu klātbūtni komercbanku pakalpojumu jomā, atsavinot New HBU.

(324)

Atbalstu var atzīt par saderīgu ar paziņojumu par pārstrukturēšanu ar nosacījumu, ka ABN AMRO Group īsteno 325. – 329. apsvērumā aprakstītos pasākumus.

(325)

Fiziskajām personām un privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu jomā atbalstu var atzīt par saderīgu ar nosacījumu, ka ABN AMRO Group nebūs cenu līderis attiecībā uz standartizētiem uzkrājumu un hipotēku produktiem. Atbilstoši paziņojuma par pārstrukturēšanu 44. punktam ABN AMRO Group nedrīkstētu piedāvāt cenas nosacījumus, kuriem līdzvērtīgus nevar piedāvāt konkurenti, kas nesaņem atbalstu.

(326)

Tā kā dominējošās cenas aizliegums var būt neefektīvāks segmentos, kuros ir daudz nestandartizētu produktu, piemēram, privātklientiem piedāvātos banku pakalpojumos Nīderlandē, par kuru bija īpaša sūdzība, nepieciešams papildu nosacījums atbilstoši paziņojuma par pārstrukturēšanu 44. punktam, lai atzītu atbalstu par saderīgu. ABN AMRO Group mērķim jābūt tīrajiem procentu ieņēmumiem, kādi norādīti Komisijai 2010. gada 8. novembrī. Tāpēc tiklīdz ABN AMRO Group konstatē, ka tā nesasniedz savas prognozes, īpaši ja tas ir saistīts ar zemām procentu likmju starpībām, tai atbilstoši jārīkojas.

(327)

Tā kā dominējošās cenas aizliegumu privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu jomā ir grūti īstenot un uzraudzīt, jāveic citi piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu efektīvu konkurenci, piemēram, pasākumi, kas veicina ieiešanu tirgū, kā aprakstīts paziņojuma par pārstrukturēšanu 44. punktā. Saistībā ar šo nepieciešamais nosacījums atbalsta atzīšanai par saderīgu ir tāds, ka ABN AMRO Group īstenos pasākumu, kas atvieglo pāreju. Tas nozīmē, ka ABN AMRO Group jāsedz savas administratīvās izmaksas un tās Private Banking NL klientu un pārvedumu un darījumu izmaksas, kas ir tiešas sekas privātklientiem piedāvāto bankas pakalpojumu attiecību pārtraukšanai un portfeļu nodošanai (127). Šis pasākums būtu jāpiemēro divu secīgu mēnešu laikā, sākot pēc iespējas drīzāk un vēlākais viena gada laikā no šā lēmuma datuma. Tiklīdz sāksies divu mēnešu periods, bankai nepārprotami jāinformē visi savi klienti, kuri izmanto privātklientiem piedāvātos banku pakalpojumus, par viņiem piedāvāto iespēju. ABN AMRO Group būtu arī jāiesniedz Komisijai pierādījumi, ka klientu pārvedumi tiek veikti, ievērojot parastās procedūras, un ka klientu pārvedumu process noritējis bez aizkavēšanās.

(328)

Ja pasākumi nevēlamu konkurences izkropļojumu ierobežošanai un, īpaši, konkrētie pasākumi fiziskajām personām un privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu jomā tiks pareizi īstenoti, tie arī pienācīgi atrisinās sūdzības iesniedzēja izvirzītos jautājumus. Izmeklējot šos jautājumus, Komisija konstatēja, ka ABN AMRO īslaicīgi ir noteikusi dažu produktu cenu, radot zaudējumus, bet šī cenu noteikšanas politika tika īstenota ierobežotas likviditātes apstākļos, kad visas bankas agresīvi konkurēja par uzkrājumiem, turklāt pastāvēja arī īpašais MoneYou darbības uzsākšanas konteksts (par ko tika nolemts pirms Fortis SA/NV sabrukuma).

(329)

Paziņojuma par pārstrukturēšanu 44. punktā arī minēts, ka bankas nedrīkstētu izmantot valsts atbalstu kā konkurences priekšrocību, reklamējot savus finanšu piedāvājumus. Tādējādi nosacījums atbalsta atzīšanai par saderīgu ir tāds, ka ABN AMRO Group trīs gadu laikā neizmantos valsts atbalstu savās reklāmas kampaņās un paziņojumos investoriem. Šie aizliegumi būtu pagarināmi uz laiku līdz pieciem gadiem, kamēr vien Nīderlandes valsts akciju turējums ABN AMRO Group ir vismaz 50 %.

(330)

Raugoties no nevēlamu konkurences izkropļojumu perspektīvas, Komisija pozitīvi novērtē PFS un Intertrust atsavināšanu. PFS atsavināšana samazina uzņēmuma pievilcību institucionālo klientu acīs, bet Intertrust cita starpā nodrošināja pakalpojumus, kas varētu pastiprināt privātklientiem piedāvāto banku pakalpojumu klientu loku. Rezultātā PFS pārdošana varēja palīdzēt konkurentiem uzlabot savas konkurētspējas pozīcijas salīdzinājumā ar ABN AMRO Mees Pierson. Komisija arī uzskata, ka tas, ka atbalsts ir daļēji atmaksāts, veicina konkurences izkropļojumu ierobežošanu. Komisija arī atzinīgi vērtē dividenžu politiku, kas aprakstīta 75. apsvērumā.

(331)

Tādējādi, ja visi 6.2. un 6.3. sadaļā aprakstītie nosacījumi tiek pareizi īstenoti, 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns, ko atjaunina 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns, sniedz pietiekamus pierādījumus, ka ABN AMRO Group ilgtermiņa dzīvotspēja ir atjaunota. 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns, ko atjaunina 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns, nodrošina pietiekamu izmaksu sloga sadalīšanu un ietver atbilstošus pasākumus, lai ierobežotu nevēlamus konkurences izkropļojumus. Tādējādi Komisija nosacīti var atzīt, ka 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns, ko atjaunina 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns, atbilst paziņojumam par pārstrukturēšanu.

—

kā rekapitalizācijas atbalsts, kura vērtība ir starp EUR 4,2 miljardiem un EUR 5,45 miljardiem, attiecīgi par labu FBN un ABN AMRO N, un

—

kā likviditātes atbalsts EUR 71,7 miljardu apmērā.

a)

“ABN AMRO Group” nozīmē ABN AMRO Group un tai pilnībā piederošos tiešos vai netiešos meitas uzņēmumus, tostarp subjektus, kurus pilnībā kontrolē ABN AMRO Group Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (turpmāk “EK Apvienošanās Regula”) (128) izpratnē;

b)

“ierindoties pirmajai” nozīmē piedāvāt vispievilcīgāko cenu;

c)

“klienti, kas ir fiziskās personas” nozīmē visus individuālos klientus (pretstatā korporatīvajiem klientiem);

d)

“fiziskajām personām piedāvātie standartizētie uzkrājumu un noguldījumu produkti” nozīmē visus fiziskajām personām piedāvātos standartizētos pakalpojumu un noguldījumu produktus, kas jebkurā brīdī veido vismaz 85 % no ABN AMRO Group produktu apjoma fizisko personu uzkrājumu un noguldījumu tirgū;

e)

“standartizēti hipotēku produkti” nozīmē visus fiziskajām personām piedāvātos standartizētos banku pakalpojumu un noguldījumu produktus, kas jebkurā brīdī veido vismaz 85 % no ABN AMRO Group produktu apjoma hipotēku jomā.

f)

“Private Banking NL” nozīmē visus US Private Banking klientus, izņemot tos, kuri ietilpst Private Banking International  (129).

—

krājkonti;

—

fiksēta termiņa noguldījumi ar termiņu 1 gads;

—

fiksēta termiņa noguldījumi ar termiņu 2 gadi;

—

fiksēta termiņa noguldījumi ar termiņu 3 gadi;

—

fiksēta termiņa noguldījumi ar termiņu 4 gadi;

—

fiksēta termiņa noguldījumi ar termiņu 5 gadi.