10.9.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 235/26

(1)

Komisija 2009. gada 5. augusta un 2009. gada 30. septembra vēstulē pieprasīja Vācijai informāciju par Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli (Körperschaftsteuergesetz, turpmāk – KStG) 8.c pantu. Uz šiem pieprasījumiem Vācijas iestādes atbildēja 2009. gada 20. augusta un 2009. gada 5. novembra vēstulē. Ar 2010. gada 24. februāra lēmumu Komisija sāka formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108. panta 2. punktā noteikto atbalstu.

(2)

Komisijas lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (3). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes.

(3)

Vācijas iestādes sniedza savu atbildi 2010. gada 9. aprīļa vēstulē.

(4)

Tika rīkotas divas sanāksmes ar Vācijas iestādēm – Briselē 2010. gada 9. aprīlī un 2010. gada 3. jūnijā. Vācija iesniedza papildu informāciju 2010. gada 2. jūlijā. Komisija nav saņēmusi nekādas piezīmes no ieinteresētajām pusēm.

(5)

Uzņēmumu aplikšana ar nodokļiem Vācijā galvenokārt pamatojas uz Likumu par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz, turpmāk – EStG) un KStG. EstG 10.d panta 2. punktā ir atļauts pārnest nodokļu gadā radušos zaudējumus, t. i., saskaņā ar maksātspējas principu ar nodokļiem apliekamos ienākumus nākamajos nodokļu gados var samazināt, katru gadu kompensējot zaudējums ne vairāk kā līdz 1 miljonam euro. Saskaņā ar KStG 8. panta 1. punktu iespēja pārnest zaudējumus attiecas arī uz sabiedrībām, kuras apliek ar uzņēmumu ienākuma nodokli.

(6)

Iespēja pārnest zaudējumus izraisīja tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem (Mantelgesellschaften), kuros pirms ilga laika pārtraukta saimnieciskā darbība, bet kuri joprojām saglabā pārnestus zaudējumus.

(7)

Lai veiktu pretdarbību tirdzniecībai ar fiktīviem uzņēmumiem, Vācijas likumdevējs 1997. gadā ierobežoja iespēju pārnest zaudējumus, KStG 8. panta 4. punktā ieviešot fiktīva uzņēmuma iegūšanas noteikumu (Mantelkaufregelung). Ar šo noteikumu zaudējumu pārnešana tika atļauta vienīgi tiem uzņēmumiem, kuri bija juridiski un ekonomiski identiski struktūrai, kas cieta zaudējumus. Noteikumā nav ietverta jēdziena “ekonomiski identisks” definīcija, taču ir sniegts viens negatīvs un divi pozitīvi piemēri:

(8)

Divus pēdējos piemērus dēvēja par “Sanierungsklausel” (grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas klauzula).

(9)

KStG 8. panta 4. punkts tika atcelts no 2008. gada 1. janvāra ar 2008. gada Likumu par reformām uzņēmējdarbības aplikšanā ar nodokļiem (Unternehmensteuerreformgesetz).

(10)

Ar šo pašu likumu tika ieviests jaunais KStG 8.c panta 1. punkts, kurā noteikti daudz stingrāki ierobežojumi nekā KStG 8. panta 4. punktā attiecībā uz zaudējumu pārnešanu uzņēmuma īpašumtiesību pārmaiņu gadījumā. Saskaņā ar jauno noteikumu:

(11)

Sākotnēji jaunajā noteikumā nebija paredzēti izņēmumi pārstrukturēšanas procesā esošiem uzņēmumiem, kuri vienlaikus ir arī pakļauti būtiskām īpašumtiesību pārmaiņām.

(12)

Saskaņā ar paskaidrojuma rakstu, ko Vācijas parlaments pieņēma kopā ar 2008. gada Likumu par reformām uzņēmējdarbības aplikšanā ar nodokļiem, nolūks tam, lai aizstātu KStG 8. panta 4. punktu ar jauno KStG 8.c panta 1. punktu, bija vienkāršot noteikumus (paskaidrojuma rakstā ir norādīts, ka KStG 8. panta 4. punkta praktiskā piemērošana radīja daudzus sarežģītus juridiskus jautājumus) un mērķtiecīgāk novērst tiesību normas nepareizu izmantošanu (4). Likumdevējs apzinājās, ka pārmaiņas nozīmēja to, ka grūtībās nonākuša uzņēmuma pārstrukturēšanas gadījumā, kas savukārt norādīja uz īpašumtiesību pārmaiņām, zaudējumu pārnešana vairs nebūtu iespējama. Tomēr tas tika uzskatīts par pieņemamu risinājumu, jo nodokļu iestādes šādā situācijā varētu dzēst nodokļu parādus pēc taisnīguma apsvērumiem pat bez skaidra tiesību akta noteikuma (5).

(13)

Ar KStG 8.c panta grozījumu 2009. gada jūnijā tika ieviests KStG 8.c panta 1.a punkts, kurā noteikts, ka zaudējumu pārnešana joprojām ir iespējama, ja grūtībās nonākušu uzņēmumu iegūst pārstrukturēšanas nolūkā. Šis grozījums bija daļa no Likuma par pilsoņu atvieglojumiem – Veselības apdrošināšanas fonds (Bürgerentlastungsgesetz Krankenversicherung) (6). Jauno noteikumu atkal dēvē par Sanierungsklausel vai jauno Sanierungsklausel, lai to nošķirtu no tā priekšgājēja, proti, KStG 8. panta 4. punkta. Ar to tiek radīts nodokļu zaudējumu pārnešanas ierobežojuma izņēmums, kas tika ieviests no 2008. gada 1. janvāra ar KStG 8.c panta 1. punktu.

(14)

Saskaņā ar KStG 8.c panta 1.a punktu uzņēmums var pārnest zaudējumus, neskatoties uz tā līdzdalības pārmaiņām, kas atbilst KStG 8.c panta 1. punktam, ja tiek izpildītas šādas prasības:

(15)

KStG 8.c panta 1.a punkts stājās spēkā 2009. gada 10. jūlijā, un to piemēro ar atpakaļejošu datumu no 2008. gada 1. janvāra.

(16)

Sākotnēji KStG 8.c panta 1.a punkts tika ieviests uz noteiktu laiku – līdz 2009. gada 31. decembrim. Tomēr 2009. gada 22. decembrī 2009. gada Likuma par izaugsmes paātrināšanu (Wachstumsbeschleunigungsgesetz) (9) ietvaros Vācijas parlaments pieņēma noteikumu, ar ko no KStG tika svītrota atbilstīgā turpināmības klauzula.

(17)

Jānorāda, ka pārnestos zaudējumus var pretstatīt vienīgi pārstrukturēšanas procesā esošā uzņēmuma peļņai. Iegādātājs uzņēmums nevar pretstatīt zaudējumus pats savai peļņai.

(18)

Tā tas ir, pat ja iegādātājs uzņēmums konsolidē savas nodokļu saistības grupu līmenī, jo pirmā KStG 15. panta pirmajā teikumā ir aizliegta zaudējumu pārnešana, ja kontrolēts meitasuzņēmums (Organgesellschaft) ir saistītas grupas (Organschaft) daļa (10).

(19)

Tomēr saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem par uzņēmumu ienākuma nodokli šādus zaudējumus neatsavina, tos tikai “iesaldē” sabiedrības līmenī un var izmantot vienīgi tad, kad uzņēmums vairs nav konsolidēts. Šo “iesaldēto” zaudējumu pārnešanai nav laika ierobežojuma.

(20)

Iegādātājs uzņēmums netieši gūst labumu no KStG 8.c panta 1.a punkta, jo, kolīdz ir veiksmīgi pabeigts pārstrukturēšanas process, tiek samazināta pārstrukturētās sabiedrības nodokļu nasta. Turklāt iegādātājs uzņēmums, protams, var apvienot daļu savas darbības vai visu savu darbību iegādātajā uzņēmumā un līdz ar to izmantot pārnestos zaudējumus.

(21)

KStG 8.c panta 1.a punktā norādītais jaunais noteikums atšķiras no iepriekšējā noteikuma, atceltā KStG 8. panta 4. punkta, vienā būtiskā aspektā, kas ir izšķirīgi svarīgs valsts atbalsta izvērtēšanai.

(22)

Saskaņā ar KStG 8.c panta 1. punktu uzņēmums atsavina savu zaudējumu pārnešanu, ja īpašumā citam nodod vairāk nekā pusi akciju, ja vien nav piemērojama Sanierungsklausel. Līdz ar to vispārīgais noteikums ir zaudējumu pārnešanas atsavināšana būtisku īpašumtiesību pārmaiņu gadījumā. Pašreizējā Sanierungsklausel attiecīgi ir vispārīgā noteikuma izņēmums.

(23)

Saskaņā ar iepriekšējo KStG 8. panta 4. punktu vispārīgais noteikums bija zaudējumu pārnešanas turpinājums būtisku īpašumtiesību pārmaiņu gadījumā, ja uzņēmums bija ekonomiski identisks. Šī izņēmuma nolūks bija novērst tiesību normas nepareizu izmantošanu, piemēram, veicot tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem.

(24)

Komisija 2010. gada 24. februāra vēstulē informēja Vāciju, ka tā ir nolēmusi sākt LESD 108. panta 2. punktā noteikto procedūru attiecībā uz šo pasākumu.

(25)

Procedūras sākšanas lēmumā Komisija pauda viedokli, ka KStG 8.c panta 1.a punktā ir nošķirti zaudējumus cietuši finansiāli droši uzņēmumi un uzņēmumi, kuri ir (potenciāli) maksātnespējīgi vai kuriem ir pārmērīgu parādsaistību nasta, sniedzot labumu tikai otrajam tipam. Attiecīgi šķita, ka ar KStG 8.c panta 1.a punktu tika veikta atkāpe no atsauces sistēmas, pēc kuras abu tipu uzņēmumi nebūtu atbilstīgi zaudējumu pārnešanai. Tādēļ Komisija nonāca pie sākotnējā secinājuma, ka pasākums ir selektīvs un ir valsts atbalsts, jo šķita izpildīti LESD 107. panta 1. punkta priekšnosacījumi. Visbeidzot Komisija pauda savas šaubas par pasākuma saderību ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā tas interpretēts pagaidu shēmā (11), un ar 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kā tas interpretēts Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs (12) un Reģionālā atbalsta pamatnostādnēs (13).

(26)

Komisijas lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (14). Komisija aicināja Vāciju un ieinteresētās personas iesniegt piezīmes.

(27)

Pēc formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas Vācijas Federālā Finanšu ministrija uzdeva nodokļu iestādēm, kuras atbild par nodokļu iekasēšanu, pārtraukt piemērot KStG 8.c panta 1. a punktu, līdz Komisija lietā pieņems galīgo lēmumu, un informēt attiecīgās sabiedrības, ka nelabvēlīga Komisijas galīgā lēmuma gadījumā būs jāatgūst valsts atbalsts (15).

(28)

Vācija pauž viedokli, ka KStG 8.c panta 1.a punktā paredzētais noteikums nav valsts atbalsts trīs iemeslu dēļ:

(29)

Vācija turpmāk argumentē, ka jaunā Sanierungsklausel KStG 8.c panta 1.a punktā pēc būtības atbilst iepriekšējai Sanierungsklausel KStG 8. panta 4. punktā, ko Komisija nekad nav kritizējusi (skatīt 4.4. punktu), un ka vairākās citās dalībvalstīs bija ieviesti līdzīgi nodokļu noteikumi (skatīt 4.5. punktu).

(30)

Šo argumentu Vācijas iestādes pirmoreiz izvirzīja savā 2010. gada 2. jūlija vēstulē. Vācija apgalvo, ka privāto kreditoru principu var izmantot attiecībā uz nodokļu parādiem un kvazinodokļu parādiem (16). Tiek argumentēts, ka Vācijas valsts attiecības ar tās nodokļu maksātājiem ir salīdzināmas ar attiecībām starp privāto kreditoru un debitoru, kurus saista ilgtermiņa līgums, piemēram, īres līgums vai darba līgums. Raugoties no Vācijas iestāžu viedokļa, privātais kreditors kā ilgtermiņa līguma puse neveiktu daļu no turpmākajām prasībām, ja tas ļautu uzņēmumam pārņemt debitoru, tā nodrošinot, ka tiek turpināts ilgtermiņa līgums.

(31)

Vācija pauž viedokli, ka KStG 8.c panta 1.a punkts ir vispārīgs pasākums, jo to var izmantot visi uzņēmumi neatkarīgi no to reģiona, jomas un lieluma. Vācija uzsver, ka jebkurš uzņēmums potenciāli var nonākt finansiālās grūtībās, ko tas nespēj pārvarēt, un pretendēt uz šī noteikuma piemērošanu.

(32)

Vācijas iestādes norāda, ka pati Komisija savā 1998. gada paziņojumā par uzņēmējdarbības aplikšanu ar nodokļiem ir paudusi viedokli, ka, “ja turpmāk uzskaitītos pasākumus piemēro bez dalījuma visiem uzņēmumiem un visu preču ražošanai”, tad pasākumi, kas ir tikai tehniski nodokļu pasākumi, piemēram, noteikumi par zaudējumu pārnešanu, neesot selektīvi un ka “tas, ka daži uzņēmumi vai dažas nozares no šiem nodokļu pasākumiem gūst lielāku labumu, nenozīmē, ka tās ir pārkāpušas konkurences noteikumus attiecībā uz valsts atbalstu” (17).

(33)

Vācija pauž viedokli, ka šie apsvērumi bija īpaši svarīgi nodokļu iniciatīvām pētniecībai un attīstībai, kā arī vides aizsardzībai, apmācībai un nodarbinātībai. Raugoties no Vācijas iestāžu viedokļa, nodokļu noteikumi, ar kuriem tiek sniegtas priekšrocības uzņēmumiem, kas velta īpašas pūles darbībai šajās jomās, nav selektīvi, jo tie attiecas uz visiem uzņēmumiem, pat ja de facto lielāku labumu no tiem gūst konkrētās jomās aktīvi uzņēmumi, nevis citi. Atbilstīgi Vācijas viedoklim tāds pats pamatojums būtu jāpiemēro nodokļu noteikumiem, ar kuriem sniedz priekšrocības grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, ko iegādājas, lai pārstrukturētu.

(34)

Vācija argumentē, ka Tiesa un Vispārējā tiesa ir pieņēmušas to, ka pasākums, no kura gūst labumu vienīgi grūtībās nonākuši uzņēmumi, principā var būt vispārīgs pasākums, kas nav selektīvs. Šajā saistībā Vācija vispirms citē spriedumu lietā DMT, kurā Tiesa attiecībā uz Beļģijas maksājumu mehānismu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem nolēma, ka: (18)

“Francijas valdība argumentē, ka maksājumu mehānismi attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksām nav valsts atbalsts, ja visiem finansiālās grūtībās nonākušiem uzņēmumiem tos piešķir vienādos apstākļos. Saskaņā ar regulējumu, kas ir ieviests ar Beļģijas tiesību aktiem, šķiet, ka tā tas ir. Tomēr Komisija apgalvo, ka ONSS piemīt rīcības brīvība saistībā ar maksājumu mehānismu piešķiršanu.

No Līguma 92. panta 1. punkta izriet, ka vispārīgie pasākumi, ar kuriem nesniedz priekšrocības vienīgi konkrētiem uzņēmumiem vai vienīgi konkrētu preču ražošanai, neatbilst šim noteikumam. Turpretim, ja iestādei, kura piešķir finansiālu palīdzību, ir tāda rīcības brīvība, kas tai ļauj izvēlēties saņēmējus vai nosacījumus, ar kādiem tiek sniegta finansiāla palīdzība, šo palīdzību nevar uzskatīt par tādu, kas pēc sava rakstura ir vispārīga (šajā nolūkā skatīt spriedumu lietā C-241/94 Francija/Komisija, [1996], Recueil, I-4551. lpp., 23. un 24. punkts).

Pamata lietas valsts tiesai ir jānosaka, vai ONSS pilnvarās piešķirt maksājumu mehānismus ir rīcības brīvība vai tās nav, un, ja tās nav, jānosaka, vai ONSS piešķirto maksājumu mehānismu raksturs ir vispārīgs vai arī ar tiem tiek sniegtas priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem.”

(35)

Vācija arī citē spriedumu lietā HAMSA, kurā Spānijas iestādes argumentēja, ka pasākums nav selektīvs, jo tas attiecas uz visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Par šo punktu Vispārējā tiesa nolēma, ka: (19)

“Šajā lietā nav pieņemams arguments, uz kura balstījās prasītājs un Spānijas Karaliste, ka ar Spānijas 1922. gada 26. jūlija Likumu par maksājumu apturēšanu ir ieviesta vispārīga procedūra, kas ir piemērojama visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Lai arī ir taisnība, ka likumā nav paredzētas pilnvaras selektīvi piemērot tiesību normas par labu konkrētām uzņēmumu kategorijām vai darbības jomām, ir jāatceras, ka Komisijas kritizētā parādu atlaišana izriet nevis automātiski no likuma piemērošanas, bet no attiecīgo valsts iestāžu patvaļīgas izvēles. Turklāt tā ir iedibinātā judikatūra, ka, ja iestādei, kura piešķir finansiālu palīdzību, ir tāda rīcības brīvība, kas tai ļauj izvēlēties saņēmējus vai nosacījumus, ar kādiem tiek sniegta finansiāla palīdzība, šo palīdzību nevar uzskatīt par tādu, kas pēc sava rakstura ir vispārīga (spriedums lietā C-256/97 DM Transport, [1999], Recueil, I-3913. lpp., 27. pants).”

(36)

Vācijas iestādes argumentē, ka, atšķirībā no pasākumiem DMT un HAMSA gadījumā, KStG 8.c panta 1.a punktā nav paredzēta valsts iestāžu patvaļīga izvēle, bet tā piemērošana automātiski izriet no likuma. Tādēļ, piemērojot a contrario argumentu, KStG 8.c panta 1.a punkts nav selektīvs.

(37)

Vācija arī pauž viedokli, ka KStG 8.c panta 1.a punkts ir daļa no Vācijas maksātnespējas likuma noteikumu kopuma. Proti, uzņēmuma atbilstība ir balstīta uz jēdzieniem “maksātnespēja”, “maksātnespējas risks” un “pārmērīgu parādsaistību nasta”, kuri ir definēti InsO un ar kuriem sniedz pamatojumu maksātnespējas procedūru sākšanai.

(38)

Par selektivitātes jautājumu Vācija secina, ka Komisijas viedoklis nozīmētu, ka jebkurš nodokļu samazinājums ir valsts atbalsts, pat ja tas ir vispārīgi piemērojams, un ka šāda nostāja pārkāpj LESD.

(39)

Vācija pauž viedokli, ka ar KStG 8.c panta 1.a punktu radītais atbrīvojums tiek pamatots ar Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas būtību un vispārējo struktūru. Tā apgalvo, ka ir objektīva atšķirība starp grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kam ir vajadzīga pārstrukturēšana, un citiem uzņēmumiem un ka šī objektīvā atšķirība ir pamatojums atšķirīgai attieksmei pret grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kuri ir iegūti, lai tos pārstrukturētu. Vācijas iestādes balsta savu argumentu uz trim apsvērumiem.

(40)

Pirmkārt, lai gan finansiāli drošiem uzņēmumiem ir izvēle starp finansējuma meklēšanu kapitāla tirgos un tāda uzņēmuma meklēšanu, kas tos iegādātos, grūtībās nonākušiem uzņēmumiem ir tikai pēdējā iespēja, jo tie nespēs palielināt parādu kapitāla tirgū vai saņemt bankas aizdevumu. Tādēļ grūtībās nonākuši uzņēmumi sistemātiski zaudēs iespēju pārnest savus zaudējumus, kurpretim stabiliem uzņēmumiem vienmēr ir izvēle starp parādu finansēšanu un pircēja meklēšanu.

(41)

Otrkārt, KStG 8.c panta 1. punkta ratio legis, t. i., novērst tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem, kam ir uzkrāti zaudējumi, nav vajadzīga zaudējumu pārnešanas izslēgšana situācijās, kad iegādes nolūks ir pārstrukturēšana, nevis vienkārši nodokļu optimizācija. Bez KStG 8.c panta 1.a punktā noteiktā ierobežojuma finansiālās grūtībās nonākušu uzņēmumu iegādei, lai tos pārstrukturētu, t. i., ja būtu iekļauta arī iegāde ar citu pamatojumu, vairs nevarētu saglabāt ratio legis.

(42)

Treškārt, KStG 8.c panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt, ka uzņēmuma līdzdalības pārdošanas cena balstās vienīgi uz uzņēmuma ekonomisko vērtību un ka nodokļu optimizācijai uzkrāto zaudējumu vērtība neietekmē pārdošanas cenu. Savukārt, veicot grūtībās nonākuša uzņēmuma iegādi, lai to pārstrukturētu, uzkrāto zaudējumu iespējamai vērtībai nav īpašas nozīmes. Lai pamatotu šo argumentu, Vācija uzsver, ka grāmatveži komerciālo grupu pārskatos nenosaka nekādu vērtību nestabila uzņēmuma potenciāliem pārnestiem zaudējumiem.

(43)

Šo triju iemeslu dēļ Vācija uzskata, ka, pat ja KStG 8.c panta 1.a punkts būtu prima facie selektīvs, tas katrā ziņā ir pamatots ar Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas būtību un vispārējo struktūru.

(44)

Vācija secina, ka, piemērojot no 2008. gada 1. janvāra jauno KStG 8.c panta noteikumu, ar to vienlaikus tika atcelts un aizstāts līdzīgs noteikums, proti, KStG 8. panta 4. punkta noteikums. Abiem noteikumiem ir viens mērķis, t. i., novērst tirdzniecību ar fiktīviem uzņēmumiem, kam ir uzkrāti zaudējumi.

(45)

Vācija norāda, ka Komisija nekad nav paudusi bažas attiecībā uz KStG 8. panta 4. punktu un ka tādēļ, šķiet, šajā noteikumā nav valsts atbalsta.

(46)

Tādēļ saistībā ar iepriekš minēto Vācija uzskata Komisijas nostāju par nekonsekventu.

(47)

Vācija ir uzsvērusi, ka daudzās citās dalībvalstīs ir ar KStG 8.c panta 1.a punktu salīdzināmi noteikumi. Piemēri ir Austrija, Beļģija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Somija. Tā norāda, ka Komisija nav veikusi nekādas darbības pret šīm dalībvalstīm, pamatojoties uz valsts atbalsta noteikumiem, lai gan starp sistēmām pastāv būtiska līdzība.

(48)

Attiecībā uz procedūras sākšanas lēmuma 34. punktu, kurā ir izklāstītas Komisijas veiktās darbības attiecībā uz Francijas sistēmu, Vācija izceļ to, ka Vācijas sistēma atšķiras no Francijas sistēmas, kas attiecas tikai uz konkrētām ekonomikas nozarēm un sniedz pilnu atbrīvojumu no uzņēmumu ienākuma nodokļa.

(49)

LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko dalībvalsts jebkādā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(50)

Pasākums ir jāfinansē no valsts līdzekļiem, un valstij ir jābūt atbildīgai par valsts resursu izmantojumu. Nodokļu ieņēmumu zaudējums ir līdzvērtīgs valsts līdzekļu patērēšanai fiskālo izdevumu veidā. Ļaujot uzņēmumiem samazināt to uzņēmumu ienākuma nodokļa nastu zaudējumu pārnešanas veidā, Vācija neiekasē ieņēmumus, un tas ir valsts atbalsts. Vācija ir informējusi Komisiju, ka pasākuma īstenošana varētu radīt 900 miljonu euro lielu iztrūkumu katru gadu. Tā kā pasākums nozīmē valsts līdzekļu zaudējumu, to attiecīgi piešķir no valsts līdzekļiem. Atbalstu piešķir ar likumu, un tādēļ valsts par to ir atbildīga.

(51)

Turklāt pasākumam ir jāsniedz saņēmējam selektīva priekšrocība. Tā ir iedibinātā judikatūra, ka atbalsta jēdzienā ir ietverti ne tikai pozitīvie ieguvumi, bet arī rīcība, ar ko dažādos veidos samazina parasti uzņēmuma budžetā iekļaujamās izmaksas (20).

(52)

Atbilstīgi KStG 8.c panta 1. punktam konkrētas pārmaiņas uzņēmuma īpašumtiesību struktūrā nozīmē daļēju vai pilnīgu iespējas atsavināšanu attiecībā uz iespēju pārnest iepriekšējos zaudējumus nodokļu maksāšanas nolūkā.

(53)

Ar KStG 8.c panta 1.a punktu tiek radīts tāds izņēmums šajā noteikumā, ka pārmaiņas īpašumtiesībās attiecas uz grūtībās nonākušu uzņēmumu un ka tās izdara pārstrukturēšanas nolūkā.

(54)

Tādēļ ar KStG 8.c panta 1.a punktu varētu piešķirt selektīvu priekšrocību uzņēmumiem, kuri izpilda šos nosacījumus, jo tas ļauj tiem iepriekšējos zaudējumus pretstatīt turpmākai peļņai ar nolūku aprēķināt savus ar nodokļiem apliekamos ienākumus.

(55)

Kā izskaidrots 28. apsvērumā, Vācija argumentē, ka KStG 8.c panta 1.a punktā nav šādas selektīvas priekšrocības trīs iemeslu dēļ:

(56)

Vācija arī uzsver, ka KStG 8.c panta 1.a punkts ir līdzīgs savam priekšgājējam KStG 8. panta 4. punktam (skatīt 5.2.4. punktu) un ka citās dalībvalstīs ir līdzīgi noteikumi (skatīt 5.2.5. punktu).

(57)

Vācija argumentē, ka KStG 8.c panta 1.a punkts atbilst privātā tirgus kreditoru principam, jo tas atbilst tam, kā rīkojas privātā tirgus kreditors, kam ir ilgtermiņa līgumattiecības ar debitoru.

(58)

Komisija uzskata, ka šis apgalvojums ir nepamatots vairāku iemeslu dēļ. Saskaņā ar Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru privātā tirgus kreditoru princips ir piemērojams vienīgi tad, ja valsts darbojas kā ekonomikas dalībniece, nevis tad, ja tā izmanto savas privilēģijas kā valsts sektora iestāde (21). Šajā gadījumā valsts izmanto savu monopolstāvokli nodokļu jomā, darbodamās kā valsts sektora iestāde.

(59)

Komisija pauž viedokli, pirmkārt, ka Vācijas citētā judikatūra nemaina šo vērtējumu. KStG 8.c panta 1.a punkts attiecas uz nodokļu parāda izveidi, kurpretim fakti, kas noteica Tiesas spriedumus lietās Spānija/Komisija (22) un DMT  (23), attiecās uz situācijām, kad vadībai bija iespēja atcelt pašreizējos nodokļu parādus. Tādēļ šajā gadījumā privātā tirgus kreditoru princips nav piemērojams.

(60)

Otrkārt, pat ja tas būtu piemērojams (ko Komisija apstrīd), Komisija norāda, ka nodokļu priekšrocību piešķir automātiski, iepriekš neizvērtējot kopējos zaudējumus (kas nosaka turpmākā nodokļu samazinājuma maksimālo apmēru), saņēmēja izredzes atgūt dzīvotspēju vai arī to, vai debitors ir stratēģiski nozīmīgs. Privātā tirgus kreditors vispārīgos noteikumos un nosacījumos nenodrošinātu šādu automātisku atbrīvojumu no turpmākajiem parādiem, iepriekš nezinot atbrīvojuma iespējamo apmēru, debitora finansiālās izredzes un tā stratēģisko nozīmību.

(61)

Treškārt, Komisija norāda, ka atšķirībā no ilgtermiņa līgumattiecībām KStG 8.c panta 1.a punkts attiecas nevis uz atbrīvojumu no pašreizējiem parādiem, bet gan uz iespējamu turpmāko tādu nodokļu samazinājumu, kuri varētu rasties, līdzko būtu atjaunota debitora finansiālā stabilitāte. Citiem vārdiem izsakoties, ja valsts atļauj zaudējumu pārnešanu, nav nesamaksātu parādu.

(62)

Ceturtkārt, Komisija secina, ka parasti maksātnespējas gadījumā debitora uzņēmējdarbību pārņem cits uzņēmums. Tā kā valstij nodokļu jomā ir monopolstāvoklis, tā spēs iekasēt nodokļus no šī otra uzņēmuma. Tādēļ tirgū esošo debitoru aizstās cits debitors. Atšķirībā no privātā tirgus kreditoru darbības, jēdzienam “pašreizējā klienta lojalitāte” nav ietekmes uz valsts lēmumu.

(63)

Komisija secina, ka privātā tirgus kreditoru princips šajā gadījumā nav piemērojams, jo valsts ir rīkojusies, izmantojot savas privilēģijas jomā, kas ir valsts politikas kompetencē, nevis kā ekonomikas dalībniece. Pat ja šajā gadījumā būtu piemērojams privātā tirgus kreditoru princips, Komisija ir parādījusi, ka privātais kreditors ilgtermiņa līgumattiecībās, ja tas būtu valsts vietā, nebūtu pieņēmis pasākumu, kas būtu līdzīgs KStG 8.c panta 1.a punktā noteiktajam.

(64)

Saskaņā ar EKT judikatūru attiecībā uz nodokļu pasākuma selektivitāti LESD 107. panta 1. punktā ir prasīts izvērtēt, vai saskaņā ar likumā paredzētu konkrētu shēmu valsts pasākums ir tāds, kas sniedz priekšrocības “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar pārējiem, kuri, ņemot vērā minētās shēmas mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā (24).

(65)

Tādēļ, novērtējot nodokļu noteikuma selektivitāti, Komisijai vispirms ir jānosaka vispārīgie vai “parastie” noteikumi, kuri ir piemērojami aplikšanas ar nodokļiem jomā saskaņā ar pastāvošo nodokļu sistēmu (“atsauces sistēma”). Tad tai jānosaka, vai pasākums ir atsauces sistēmas izņēmums, nošķirot ekonomikas dalībniekus, kuri, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts nodokļu sistēmas mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā.

(66)

Komisija uzskata, ka atsauces sistēma ir Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma tās pašreizējā veidā un, jo sevišķi, noteikumi par nodokļu zaudējumu pārnešanu uzņēmumiem, kuros veic to līdzdalības pārmaiņas, kas ir noteiktas KStG 8.c panta 1. punktā. Kā aprakstīts 10. apsvērumā iepriekš, saskaņā ar šo noteikumu neizmantotos zaudējumus pilnībā atsavina, ja iegādātājam nodod vairāk nekā 50 % īpašumtiesību; tos atsavina pro rata, ja piecu gadu laikā ir nodoti vairāk nekā 25 %, bet mazāk nekā 50 % īpašumtiesību. Tādēļ Komisija secina, ka zaudējumu atsavināšana ir vispārīgs noteikums, t. i., atsauces sistēma, ja notiek pārmaiņas uzņēmuma īpašumtiesībās.

(67)

Komisija norāda, ka tā jau ir izmantojusi KStG 8.c panta 1. punktu par atsauces sistēmu vienā no iepriekšējiem gadījumiem (25). Tajā Komisija atzina par nesaderīgu ar iekšējo tirgu KStG 8.c panta 1. punkta izņēmumu, ar ko uzņēmumiem, kurus ieguvuši riska kapitāla uzņēmumi, atļauj pārnest zaudējumus, kaut arī notikusi īpašumtiesību maiņa. Minētajā lēmumā izstrādātais pamatojums ir piemērojams arī šajā gadījumā.

(68)

Neņemot vērā atsauces scenāriju, ar KStG 8.c panta 1.a punktu uzņēmumiem, kuri laikposmā, kad tos iegūst pārstrukturēšanas nolūkā, ir vai varētu būt maksātnespējīgi vai ar pārmērīgu parādsaistību nastu, tiek ļauts pārnest savus zaudējumus, ja tiek izpildīti noteikti nosacījumi (skatīt 13. apsvērumu).

(69)

Vācija argumentē, ka KStG 8.c panta 1.a punkta mērķis ir likvidēt nodokļu šķērsli grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanai. Ņemot vērā nodokļu sistēmas mērķi, vienīgi grūtībās nonākuši uzņēmumi faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā. Tā kā KStG 8.c panta 1.a punkts attiecas uz visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, tas nav selektīvs.

(70)

Vācija pauž viedokli, ka spriedumos lietās DMT  (26) un HAMSA  (27) ir atbalstīta šī nostāja. Vācija pauž gandarījumu par to, ka Tiesa un Vispārējā tiesa ir secinājušas, ka pasākumi šajos gadījumos ir bijuši selektīvi, jo tie prasīja valsts sektora iestāžu patvaļīgas izvēles. No šiem spriedumiem a contrario izriet, ka pasākums, kas attiecas uz visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem un kas neatstāj valsts sektora iestādēm nekādu brīvu izvēli, nav selektīvs.

(71)

Komisija uzsvērtu, pirmkārt, ka nodokļu sistēmas mērķis ir jānosaka atsauces sistēmas līmenī, nevis izņēmuma līmenī (28). Uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķis ir radīt ienākumus budžetā. Rodas jautājums, vai šo mērķi ņem vērā, ja uzņēmumi neatbilstoši samazina savu nodokļu bāzi, izmantojot zaudējumu pārnešanu no fiktīviem uzņēmumiem. KStG 8.c panta 1. punkts ir paredzēts tam, lai atturētu uzņēmumus, kuri maina īpašumtiesības, no savu zaudējumu pārnešanas. Tas ir skaidrs no tā likuma paskaidrojuma raksta, ar ko tika ieviests KStG 8.c panta 1. punkts un atcelts KStG 8. panta 4. punkts (29). Tādēļ visi uzņēmumi, kuri maina īpašumtiesības, ņemot vērā nodokļu sistēmas mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā.

(72)

Komisija uzsver, ka vienīgi grūtībās nonākuši uzņēmumi ir atbilstīgi KStG 8.c panta 1.a punktā noteiktajam izņēmumam. Tomēr uzņēmumi, kuri nav maksātnespējīgi vai kuriem nav pārmērīgu parādsaistību nasta, vai arī kuriem nav šāds risks iegūšanas laikposmā, arī var ciest zaudējumus, taču tie nav atbilstīgi zaudējumu pārnešanai.

(73)

Tādēļ Komisija secina, ka KStG 8.c panta 1.a punktā ir nošķirti zaudējumus cietuši uzņēmumi, kuri citādi ir stabili, no tiem, kuri ir maksātnespējīgi vai kuriem ir pārmērīgu parādsaistību nasta, vai kuriem ir šāds risks, labumu sniedzot pēdējiem. Tādējādi KStG 8.c panta 1.a punktā ir nošķirti uzņēmumi, kuri attiecībā uz nodokļu sistēmas mērķi faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā.

(74)

Otrkārt, Komisija uzsver to, ka, atšķirībā no Vācijas paustā viedokļa, Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā uz visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem attiecināmais pasākums, kas neatstāj valsts sektora iestādēm nekādu brīvu izvēli, nekad nav uzskatīts par neselektīvu pēc definīcijas.

(75)

Attiecībā uz DMT jānorāda, ka, atbildot uz Francijas valdības apsvērumu, kas atbilst Vācijas šajā gadījumā paustajam viedoklim, Tiesa 28. punktā secina, ka, pat ja valstu iestādēm nav brīvas izvēles, valsts tiesai ir jānosaka, vai attiecīgais valsts pasākums pēc būtības ir vispārīgs vai selektīvs. Līdz ar to Tiesa netieši atzīst, ka valstu pasākumi, kas ir pieejami visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem un kas neatstāj valsts sektora iestādēm nekādu brīvu izvēli, tāpat var būt selektīvi.

(76)

Attiecībā uz HAMSA Komisija secina, ka 157. punkta obiter dictum ir atsauce uz Spānijas maksātnespējas tiesību aktiem. Tomēr lietā HAMSA aplūkotais pasākums ir nevis pasākums saskaņā ar maksātnespējas likumu, bet gan atbrīvojums no parādiem, ko brīvprātīgi piešķīrušas Spānijas iestādes bez juridiska pienākuma un kas ir bijis daudz lielāks nekā atbrīvojumi no parādiem, kuriem piekrituši privātie ieguldītāji. Tādēļ šis gadījums neattiecas uz attiecīgā pasākuma novērtējumu.

(77)

Ģenerāladvokāts N. Fenelijs [N. Fennelly] savos secinājumos par Ecotrade apstiprina, ka noteikumi, kas ir piemērojami visiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, var būt selektīvi un var būt valsts atbalsts (30).

(78)

Tādēļ, atšķirībā no Vācijas nostājas, Komisijas attiecīgā pasākuma analīze atbilst Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrai.

(79)

Tādēļ Komisija uzskata, ka KStG 8.c panta 1.a punkts ir prima facie selektīvs.

(80)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru pasākums, kas pamatots ar tās sistēmas būtību un vispārīgo shēmu, kurā tas ietilpst, neizpilda šo selektivitātes nosacījumu, lai gan šis pasākums sniedz priekšrocību tā saņēmējam (31).

(81)

Tādēļ, ja, kā šajā gadījumā, Komisija nonāk pie secinājuma, ka attiecīgais pasākums prima facie šķiet selektīvs, tai ir jāizvērtē, vai nošķiršana ir pamatota ar tās nodokļu sistēmas būtību un vispārīgo shēmu, kurā tas ietilpst.

(82)

Komisija norāda, ka tā ir Tiesas iedibinātā judikatūra, ka dalībvalstij jāsniedz šāds pamatojums. (32)

(83)

Tiesa ir turpmāk precizējusi, ka jānodala, no vienas puses, konkrētai nodokļu shēmai noteiktie mērķi, kas tai ir neraksturīgi, un, no otras puses, pašai nodokļu sistēmai raksturīgie mehānismi, kuri ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai. Vienīgi šie raksturīgie mehānismi atbilst pamatojumam par tās nodokļu sistēmas būtību vai vispārīgo shēmu, kurā tas ietilpst.

(84)

Komisija uzskata, ka šajā gadījumā ir vajadzīgs izšķirt KStG 8.c panta 1. punkta mērķi un KStG 8.c panta 1.a punkta mērķi.

(85)

Vācija savās atbildēs atzīst, ka KStG 8.c panta 1. punkta mērķis ir novērst zaudējumu pārnešanas nepareizu izmantošanu, kas Vācijas nodokļu sistēmā bija atļauta fiktīvu uzņēmumu iegādes veidā.

(86)

Komisija šajā saistībā norāda, ka KStG 8.c panta 1. punktam ir daudz plašāka darbības jomā nekā tā priekštecim – KStG 8. panta 4. punktam. Lai gan ar pēdējo tika izslēgta zaudējumu pārnešana, vienīgi izpildot kumulatīvos nosacījumus, proti, jauna uzņēmuma iegāde un jauna saimnieciskā darbība, jaunajā noteikumā nav ietverts otrais nosacījums. Tādēļ, lai atsavinātu zaudējumu pārnešanas iespēju, pietiek ar cita uzņēmuma iegādi. Likumdevējs apzinājās šo darbības jomas atšķirību, jo tiesību akta izmainīšanas skaidrs nolūks bija finansēt uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes samazinājumu no 25 % uz 15 % (33).

(87)

Savukārt KStG 8.c panta 1.a punkts nav paredzēts tam, lai novērstu tiesību normas nepareizu izmantošanu. Tas ir skaidrs no paskaidrojuma raksta, ko Vācijas parlaments publicēja, ieviešot jauno Sanierungsklausel. Paskaidrojuma rakstā ir noteikts, ka KStG 8.c panta 1.a punkts tika ieviests, lai cīnītos ar pasaules finanšu un ekonomisko krīzi (34). Krīzes laikā zaudējumu pārnešanas ierobežojumi tika uztverti kā šķērslis uzņēmumu pārstrukturēšanai.

(88)

Komisija norāda, ka Vācija savos piezīmēs par procedūras sākšanas lēmumu, uzsver faktu, ka KStG 8.c panta 1.a punktā nav noteikts pasākums pret tiesību normas nepareizu izmantošanu, bet minētais punkts ir ieviests, lai atbalstītu nestabilus uzņēmumus finanšu un ekonomiskās krīzes laikā.

(89)

Komisija secina, ka šī konkrētā nodokļu pasākuma mērķis ir neraksturīgs nodokļu sistēmai. Saskaņā ar Tiesas judikatūru uz šāda neraksturīga mērķa īstenošanu nevar balstīties, lai pasākumu pamatotu ar nodokļu sistēmas būtību un vispārējo struktūru (35). To var analizēt vienīgi saderības novērtējumā.

(90)

Šie trīs Vācijas uzrādītie argumenti nevar mainīt šo novērtējumu.

(91)

Attiecībā uz Vācijas argumentu, ka grūtībās nonākušam uzņēmumam vienīgā izvēles iespēja ir iegūt finanšu līdzekļus no ieguldītāja, kurpretim stabilam uzņēmumam, kas uz laiku cieš zaudējumus, pastāv izvēle starp finanšu līdzekļu iegūšanu kapitāla tirgū un ieguldītāja veiktu iegādi ar turpmāku refinansēšanu, Komisija uzskata, ka veids, kādā uzņēmums finansē savu uzņēmējdarbību, neattiecas uz nodokļu sistēmas mērķi. Uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma balstās uz ienākumu aplikšanu ar nodokli un zaudējumu deklarēšanu. Kā varēja novērot finanšu un ekonomiskās krīzes laikā, arī finansiāli droši uzņēmumi kādu laiku ziņoja par zaudējumiem. Taču šie finansiāli drošie uzņēmumi nav atbilstīgi zaudējumu pārnešanai, piemērojot Sanierungsklausel, un tāpēc tiem nesniedz priekšrocību atšķirībā no nestabiliem, zaudējumus cietušiem uzņēmumiem, ja notiek īpašumtiesību maiņa un turpmāka refinansēšana no jauno akcionāru puses. Turklāt Komisija arī norāda, ka finanšu un ekonomiskās krīzes laikā stabiliem uzņēmumiem, kuri kādu laiku reģistrēja zaudējumus, bija lielas grūtības piekļūt kapitāla tirgiem. Tādēļ pat faktiskie pieņēmumi, kas ir pirmā argumenta pamatā, ir nepareizi. Tādēļ Komisija noraida Vācijas pirmo argumentu.

(92)

Attiecībā uz Vācijas otro argumentu, ka KStG 8.c panta 1.a punktā paredzēto izņēmumu vispārīgajā zaudējumu pārnešanas aizliegumā, ja notiek īpašumtiesību maiņa, kas noteikta KStG 8.c panta 1. punktā, pamato ar KStG 8.c panta 1. punkta ratio legis, jo grūtībās nonākuša uzņēmuma pārstrukturēšanas gadījumā nepastāvēja tiesību normas nepareizas izmantošanas risks, Komisija secina, ka šis arguments nenodrošina pamatojumu KStG 8.c panta 1.a punkta ierobežojumam attiecībā uz grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Komisija uzsver, ka tiesību normas nepareizas izmantošanas risks nepastāv arī tad, ja iegādājas finansiāli drošu uzņēmumu. Tiesību normas nepareizas izmantošanas risks pastāv vienīgi attiecībā uz fiktīviem uzņēmumiem. Kā uzsvērts iepriekš, KStG 8.c panta 1. punkta ratio legis ir plašāks par cīņu ar tiesību normas nepareizu izmantošanu. Tā mērķis ir arī palielināt Vācijas uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi un kompensēt uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes samazinājumu no 25 % un 15 %. Tas izskaidro to, kādēļ KStG 8.c panta 1. punktā ir ietverti arī vairāki procentu palielinājumi gadījumos, kad nepastāv tiesību normas nepareizas izmantošanas risks. Tādēļ Komisija noraida Vācijas argumentu, ka ar KStG 8.c panta 1.a punktu ieviestais izņēmums atbilst KStG 8.c panta 1. punkta ratio legis.

(93)

Attiecībā uz Vācijas trešo argumentu, ka nestabilu uzņēmumu zaudējumiem auditori nepiešķir nekādu vērtību, aprēķinot atliktos nodokļus konsolidētos finanšu pārskatos, un tādēļ zaudējumu pārnešanas iespēja neietekmē nestabilā uzņēmuma pārdošanas cenu, Komisija, pirmkārt, norāda, ka tas tiek balstīts uz grāmatvedības kritērijiem un tādēļ neattiecas uz nodokļu apsvērumiem. Otrkārt, Komisija norāda, ka šis arguments ir pretrunā Vācijas paustajam, ka nespēja pārnest zaudējumus ir šķērslis pārstrukturēšanai. Šis apgalvojums ir pareizs tikai tad, ja iegādātājs uzņēmums zaudējumu pārnešanas iespējai piešķir noteiktu naudas vērtību. Tādēļ Komisija noraida arī Vācijas trešo argumentu.

(94)

Turklāt Vācija apgalvo, ka citas dalībvalstis arī nodrošina nodokļu atlaides uzņēmumu pārstrukturēšanai, kā piemēru minot Francijas atbalsta shēmu grūtībās nonākušu firmu pārņemšanai. Komisija nevar pieņemt Vācijas argumentu, kura pamatā ir salīdzinājums. Pirmkārt, lai pamatotu pasākumu, dalībvalstis var atsaukties vienīgi uz savai nodokļu sistēmai raksturīgajiem principiem kā atsauces sistēmu, pēc kuras vērtēt, vai uzņēmums iegūst priekšrocību valsts atbalsta noteikumu nozīmē. Faktam, ka citās dalībvalstīs varētu pastāvēt līdzīgi nodokļu pasākumi, nav seku, jo jebkuri šādi pasākumi var paši atbilst Līguma noteikumiem. Otrkārt, nosacījumi, kas noteikti pasākumiem saskaņā ar Francijas shēmu, atšķiras no KStG 8.c panta 1.a punkta. Francijas shēma nodrošina nodokļu atbrīvojumu jaunizveidotiem uzņēmumiem, kuri pārņem grūtībās nonākušu firmu. Pēc tam, kad Komisija 2004. gadā shēmu atzina par nesaderīgu ar kopējo tirgu (36), Francija to mainīja, lai tā atbilstu valsts atbalsta noteikumiem. Sniegtie ieguvumi patlaban daļēji ir de minimis. Atbalsta otrā daļa ir saderīga kā reģionālais atbalsts vai MVU atbalsts (37).

(95)

Tādēļ Komisija no iepriekš minētā secina, ka attiecīgais pasākums neizriet tieši no nodokļu sistēmas pamatprincipiem un to nevar pamatot ar nodokļu sistēmas būtību un vispārīgo shēmu.

(96)

Vācija argumentē, ka KStG 8.c panta 1.a punkts pēc būtības atbilst iepriekšējam KStG 8. panta 4. punktam un ka Komisija iepriekš nav uzskatījusi KStG 8. panta 4. punktu par valsts atbalstu.

(97)

Komisija uzsver, ka Vācija iepriekš nav paziņojusi par KStG 8. panta 4. punktu. Tādēļ Komisija vēl nav pieņēmusi viedokli par to, vai tas ietver valsts atbalstu.

(98)

Šī procedūra attiecas vienīgi un KStG 8.c panta 1.a punktu, jo formālās izmeklēšanas procedūras sākšana ir veikta vienīgi saistībā ar šo noteikumu. Vācija nevar paļauties uz argumentu, ka Komisija iepriekš nav oficiāli apstrīdējusi KStG 8. panta 4. punktu, lai pamatotu KStG 8.c panta 1.a punktu, jo Vācijas iestādes iepriekš nav paziņojušas par KStG 8. panta 4. punktu.

(99)

Komisija patur tiesības analizēt KStG 8. panta 4. punktu saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem, ja tā konstatētu, ka ar šo noteikumu uzņēmumiem varētu būt sniegta selektīva priekšrocība.

(100)

Fakts, ka citās dalībvalstīs darbojas līdzīgas vai identiskas nodokļu shēmas, par kurām tās nav paziņojušas Komisijai, nekādi neietekmē tā jautājuma analīzi, vai minētais pasākums ir valsts atbalsts.

(101)

Komisija analizēs Vācijas iesniegto informāciju atbilstīgi Procedūras regulas 10. pantam (38).

(102)

Tādēļ Komisija secina, ka ar KStG 8.c panta 1.a punktu tiek sniegta selektīva priekšrocība uzņēmumiem, uz kuriem tas attiecas.

(103)

Pasākumam ir jābūt tādam, kas varētu ietekmēt Eiropas Savienības iekšējo tirdzniecību un kropļot vai draudēt kropļot konkurenci. KStG 8.c panta 1.a punkts neattiecas uz atsevišķu nozari, t. i., ieguvumu no tā var saņemt visas nozares. Burtiski visas Vācijas ekonomikas nozares darbojas konkurencei un Eiropas iekšējai tirdzniecībai atvērtos tirgos. Tādēļ pasākums ir tāds, kas varētu ietekmēt Eiropas Savienības iekšējo tirdzniecību un kropļot vai draudēt kropļot konkurenci.

(104)

Komisija secina, ka saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju visi pasākumam atbilstīgie uzņēmumi ir atbilstīgi maksātnespējas procesiem saskaņā ar Vācijas maksātnespējas likumu (skatīt 14. apsvērumu un 7. zemsvītras piezīmi). Tādēļ visi pasākuma potenciālie labuma guvēji ir grūtībās nonākuši uzņēmumi Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (turpmāk – “Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes”) 10. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Tādēļ neviens no saņēmējiem nav atbilstīgs de minimis atbalstam atbilstīgi Komisijas 2006. gada 15. decembra Regulai (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (39), jo ar šīs regulas 1. panta h) punktu uzņēmumi ir izslēgti no tās darbības jomas.

(105)

Tādēļ, tā kā ir izpildītas visas LESD 107. panta 1. punktā noteiktās prasības, Komisija pauž viedokli, ka, zaudējumu pārnešanas shēma grūtībās nonākušu uzņēmumu pārstrukturēšanas gadījumā ir valsts atbalsts šī panta nozīmē.

(106)

Komisija var atzīt valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstīgi LESD 107. panta 3. punktam. Saskaņā ar iedibināto Tiesas judikatūru dalībvalstij ir pienākums pierādīt, ka pasākums ir saderīgs (40). Komisija šajā saistībā norāda, ka Vācija, lai gan Komisija procedūras sākšanas lēmumā to skaidri aicināja, nav Komisijai iesniegusi nekādu informāciju par šo jautājumu. Šī iemesla dēļ vien Komisija nevar atzīt atbalsta pasākumu par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(107)

Komisija tomēr ir izskatījusi to, vai pasākumu varētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu. Komisijai ir plaša un brīva izvēle attiecībā uz atbalsta gadījumiem, kuri atbilst LESD 107. panta 3. punktam (41). Īstenodama šo brīvo izvēli, Komisija ir izdevusi pamatnostādnes un paziņojumus, nosakot kritērijus noteiktu atbalsta veidu atzīšanai par saderīgiem ar iekšējā tirgus nosacījumiem atbilstīgi LESD 107. panta 3. punktam. Tā ir iedibinātā judikatūra, ka Komisijai ir saistošas tās pamatnostādnes un paziņojumi, kurus tā izdod valsts atbalsta pārraudzības jomā, ciktāl tie atbilst Līguma noteikumiem un ciktāl dalībvalstis tos pieņem (42).

(108)

Tādēļ vispirms ir vajadzīgs izvērtēt, vai paziņotais atbalsts ietilpst vienas vai vairāku pamatnostādņu vai paziņojumu darbības jomā un vai to var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu tādēļ, ka tas izpilda tajos izklāstītos saderības nosacījumus.

(109)

Tā kā KStG 8.c panta 1.a punkts tika ieviests, lai risinātu finanšu un ekonomiskās krīzes radītās problēmas, Komisija izskatīja to, vai to varētu atzīt par saderīgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā tas interpretēts pagaidu shēmā.

(110)

Ņemot vērā pašreizējo finanšu un ekonomisko krīzi un tās ietekmi uz dalībvalstu vispārējo ekonomiku, Komisija uzskata, ka noteiktas valsts atbalsta kategorijas konkrētā laika periodā ir pamatotas, lai pārvarētu šo krīzi, un tās var atzīt par saderīgām ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Pagaidu shēmā ir izklāstīti nosacījumi, ar kuriem Komisija atzīs šādas atbalsta shēmas par saderīgām.

(111)

Tomēr KStG 8.c panta 1.a punkts neatbilst nevienam no pagaidu shēmā izklāstītajiem pasākumiem, jo tas attiecas uz nodokļu atvieglojumiem grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tomēr pagaidu shēmā nav paredzēts valsts atbalsts nodokļu atvieglojumu veidā.

(112)

Tādēļ Komisija uzskata, ka KStG 8.c panta 1.a punkts neizpilda prasības, lai to atzītu par saderīgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā tas interpretēts pagaidu shēmā.

(113)

Tomēr Komisija norāda, ka konkrētu atbalsta apmēru noteiktiem saņēmējiem var atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstīgi pagaidu shēmas 4.2. iedaļai, ja tas atbilst visiem Vācijas atbalsta tās shēmas nosacījumiem, ko Komisija ir apstiprinājusi ar šo juridisko pamatu. Lai saņēmējs būtu atbilstīgs šī veida atbalstam, tam ir jāparāda jo īpaši, ka tas nav bijis grūtībās nonācis uzņēmums 2008. gada 1. jūlijā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu (lieliem uzņēmumiem) nozīmē vai Komisijas 2008. gada 6. augusta Regulas (EK) Nr. 800/2008, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu, (Vispārējā grupu atbrīvojuma regula – VGAR) (44) (MVU) nozīmē un ka atbalsta bruto dotācijas ekvivalents nav lielāks par 500 000 euro. Turklāt jāizpilda arī citi pagaidu shēmas 4.2.2. iedaļas un Vācijas atbalsta shēmu atļaujošā lēmuma nosacījumi.

(114)

Tā kā KStG 8.c panta 1.a punkts attiecas uz nodokļu priekšrocībām nestabiliem uzņēmumiem, Komisija izskatīja tā saderību saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm. Saskaņā ar šīm pamatnostādnēm vienīgi grūtībās nonākuši uzņēmumi ir atbilstīgi atbalstam. Lai gan maksātnespējīgu uzņēmumu vai uzņēmumu ar pārmērīgu parādsaistību nastu var uzskatīt par grūtībās nonākušu pamatnostādņu nozīmē, Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 13. punktā ir noteikts, ka uzņēmums, kas pieder lielākai uzņēmējdarbības grupai vai ko pārņem lielāka uzņēmējdarbības grupa, parasti nav atbilstīgs glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstam. Viena no KStG 8.c panta 1.a punkta prasībām ir līdzdalības pārmaiņas. Pēc šādām pārmaiņām mērķuzņēmums var piederēt grupai. Šajā gadījumā grupai parasti būtu jāpalīdz grūtībās nonākušam mērķuzņēmumam, kas tad nebūtu atbilstīgs atbalstam saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm.

(115)

Turklāt pat attiecībā uz saņēmējiem, kuri ir atbilstīgi atbalstam saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, citas šo pamatnostādņu prasības nav izpildītas.

(116)

Saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 25. panta a) punktu atbalstu var sniegt vienīgi aizdevumu vai aizdevuma garantiju veidā. No tā izriet, ka attiecīgās nodokļu priekšrocības nevar uzskatīt par glābšanas atbalstu.

(117)

Pārstrukturēšanas atbalsta gadījumā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs ir prasīts iesniegt īstenojamu pārstrukturēšanas plānu, lai atjaunotu uzņēmuma dzīvotspēju. Atbalsts ir jāierobežo līdz vajadzīgajam minimumam. Šajā saistībā saņēmējam ir jāveic ieguldījums pārstrukturēšanās izmaksu segšanā. Visbeidzot, lai izvairītos no konkurences nevajadzīgas izkropļošanas, Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēs ir paredzēti kompensācijas pasākumi.

(118)

Ne visi šie nosacījumi ir izpildīti KStG 8.c panta 1.a punktā. Lai gan paskaidrojuma rakstā ir norādīts, ka mērķuzņēmumam ir jānodrošina reorganizācijas plāns ar pozitīvām uzņēmējdarbības prognozēm, nav norādīts ne tas, ka šāds plāns būtu atbilstošs Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu prasībām, ne arī tas, ka atbalsts ir ierobežots līdz vajadzīgajam minimumam. Atbalsta apmērs ir atkarīgs no zaudējumiem, ko uzņēmums ir iepriekš cietis. Turklāt KStG 8.c panta 1.a punktā nav paredzēts saņēmēja ieguldījums vai kompensācijas pasākumi.

(119)

Visbeidzot, ir atsevišķi jāpaziņo par glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu lieliem uzņēmumiem. To nevar piešķirt shēmas ietvaros. KStG 8.c panta 1.a punktā nav nošķirti lielie uzņēmumi un MVU.

(120)

Pat par MVU, kam glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu var piešķirt shēmas veidā, Komisija norāda, ka to pašu iemeslu dēļ, kuri izklāstīti iepriekš, 117. apsvērumā, nav izpildītas tās noteiktās prasības šādai shēmai, kas ir izklāstītas Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 82. punktā.

(121)

Tādēļ Komisija pauž viedokli, ka KStG 8.c panta 1.a punkts nav saderīgs ar iekšējo tirgu kā pārstrukturēšanas atbalsts.

(122)

KStG 8.c panta 1.a punkts ir jāizskata arī, ņemot vērā Reģionālā atbalsta pamatnostādnes.

(123)

Reģionālā atbalsta potenciāliem saņēmējiem jāatrodas tādā Vācijas reģionā, kas ir atbilstīgs reģionālajam atbalstam. Saskaņā ar 8.c panta 1.a punktu šis noteikti nav šāds gadījums, jo noteikums attiecas uz uzņēmumiem, kuri atrodas visā Vācijas teritorijā.

(124)

Turklāt Reģionālā atbalsta pamatnostādnēs no to darbības jomas ir izslēgti grūtībās nonākuši uzņēmumi Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu nozīmē (skatīt 9. punktu). Tādēļ pat atbalstu uzņēmumiem, kuri atrodas atbilstīgajos reģionos, nevar atzīt par saderīgu, pamatojoties uz Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm.

(125)

Tādēļ Komisija pauž viedokli, ka pasākums nav saderīgs ar iekšējo tirgu kā reģionāls atbalsts.

(126)

Visbeidzot KStG 8.c panta 1.a punkts ir jāizskata arī, ņemot vērā Vides aizsardzības atbalsta pamatnostādnes.

(127)

Vides aizsardzības atbalsta pamatnostādņu primārais mērķis ir nodrošināt, ka, īstenojot valsts atbalsta pasākumus, tiks panākts augstāks vides aizsardzības līmenis, nekā tas būtu bez atbalsta, un nodrošināt, ka atbalsta pozitīvā ietekme ir lielāka par negatīvo ietekmi konkurences kropļošanas ziņā, ņemot vērā ar LESD 191. pantu ieviesto principu “piesārņotājs maksā” (turpmāk – “PPM”).

(128)

KStG 8.c panta 1.a punktā šis mērķis nav izpildīts. Paskaidrojuma rakstā nav norādīts neviens mērķis Vides aizsardzības atbalsta pamatnostādņu nozīmē.

(129)

Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 20. punktā ir noteikts, ka grūtībās nonākušu uzņēmumu, ja ir apdraudēta tā esība, nevar uzskatīt par piemērotu līdzekli, lai veicinātu citu publiskā sektora politikas mērķu īstenošanu, līdz brīdim, kad ir nodrošināta tā dzīvotspēja. Tā kā visi KStG 8.c panta 1.a punktā noteiktie potenciālie saņēmēji ir grūtībās nonākuši uzņēmumi Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 10. punkta c) apakšpunkta nozīmē, Komisija uzskata, ka KStG 8.c panta 1.a punkts nav saderīgs kā vides aizsardzības atbalsts.

(130)

Komisija norāda, ka paziņotais pasākums ietilpst gan pagaidu shēmas, gan Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu darbības jomā. Tādēļ, īstenojot savu brīvu izvēli saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu, tai ir saistoši šie divi dokumenti iepriekš, 109. un nākamajos apsvērumos, izklāstīto iemeslu dēļ.

(131)

Tomēr, ja Komisijai uzrāda neapstrīdamus šādas rīcības argumentus, tā var atkal īstenot savu brīvu izvēli, ja tā rīkojas atbilstoši LESD izklāstītajiem noteikumiem un vispārējo tiesību aktu principiem, jo īpaši attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā (48). Šajā saistībā saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisija var atzīt valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja atbalsts paredzēts tam, lai novērstu nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts ekonomikā (LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts), vai kalpo kopīgo interešu mērķim (LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkts) (49), ir vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (50) un tam nav ietekmes uz tirdzniecības nosacījumiem tādā mērā, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

(132)

Šajā gadījumā Vācija nav uzrādījusi nekādus argumentus par to, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu tieši saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) vai c) apakšpunktu.

(133)

Komisija norāda, ka atbalsta pasākuma veida dēļ atbalsta apmērs ir atkarīgs no saņēmēja iepriekš reģistrētajiem zaudējumiem. Tādēļ nav saiknes starp uzņēmuma saņemtā atbalsta apmēru un mērķi, kam paredzēta atbalsta shēma, t. i., pārstrukturēšanas šķēršļu noņemšana un atbalsts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem ekonomiskās un finanšu krīzes laikā. Tādēļ Komisija secina, ka atbalsta shēma pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu atbalsta shēmas mērķi. Attiecīgi tā kropļo konkurenci iekšējā tirgū tādā mērā, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

(134)

Tādēļ Komisija secina, ka pasākumu nevar atzīt par saderīgu, pamatojoties tieši uz LESD 107. panta 3. punkta b) vai c) apakšpunktu.

(135)

Tā kā par atbalsta shēmu nav paziņots, tā ir nelikumīgs atbalsts.

(136)

Pamatojoties uz Komisijas ieviesto lēmumu pieņemšanas praksi, saskaņā ar Līguma 107. pantu jāveic atgūšana no saņēmējiem. Šī prakse ir apstiprināta Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai, 14. pantā (51): “kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja”.

(137)

Ņemot vērā, ka attiecīgais pasākums ir nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts, to ir jāatgūst, lai atjaunotu situāciju, kāda bija tirgū, pirms tika piešķirts atbalsts. Tādēļ atgūšana īstenojama no dienas, kad saņēmējam tika radīta priekšrocība, t. i., kad atbalsts tika padarīts pieejams saņēmējam, un tajā iekļaujami atgūšanas procenti līdz pilnīgai atgūšanai.

(138)

Komisija uzskata, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājuma ikgadējais datums jāuzskata par piemērotu dienu tam, lai noteiktu dienu, kad atbalsts tika padarīts pieejams saņēmējam.

(139)

Vācijai jāpiemēro visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu atbalstu no saņēmējiem. Lai noteiktu to lietu skaitu, kurām ir jāpiemēro atgūšanas procedūra, Vācijai ir jāsagatavo saraksts ar uzņēmumiem, kas ir izmantojuši šo pasākumu kopš 2008. gada 1. janvāra. Šajā saistībā Komisija atzīmē, ka Vācija 2010. gada 30. aprīlī pārtrauca pasākuma piemērošanu. Vācijas Federālā Finanšu ministrija izdeva rīkojumu, kurā noteikts, ka par nodokļu iekasēšanu atbildīgajām iestādēm jāpārtrauc Sanierungsklausel piemērošana, līdz Komisija nav pieņēmusi galīgo lēmumu par šo lietu (52).

(140)

Atgūstamais valsts atbalsts ir jāaprēķina, pamatojoties uz nodokļu deklarācijām, ko iesnieguši attiecīgie uzņēmumi, t. i., KStG 8.c panta 1.a punktā noteiktiem saņēmēji. Atbalsta summa ir jāaprēķina kā starpība starp nodokli, kas būtu bijis jāmaksā, nepiemērojot KStG 8.c panta 1.a punktu, un nodokli, kurš faktiski tika samaksāts pēc KStG 8.c panta 1.a punkta piemērošanas.

(141)

Tas neskar iespēju, ka, ja tādējādi piešķirtā atbalsta kopsumma nepārsniedz bruto dotāciju 500 000 euro apmērā un ja ir atbilstība visiem citiem nosacījumiem, kas paredzēti pagaidu shēmas 4.2.2. sadaļā un Komisijas lēmumā, ar kuru apstiprina Vācijas atbalsta shēmu, pamatojoties uz minēto juridisko pamatu, it sevišķi attiecībā uz uzņēmumu, kas 2008. gada 1. jūlijā nav grūtībās nonācis uzņēmums, atbalstu var atzīt par saderīgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kā interpretēts pagaidu shēmā, un uz apstiprināto Vācijas atbalsta shēmu. Ja kopsumma pārsniedz 500 000 euro, pārsniegtais apjoms ir jāatgūst.

(142)

Komisija vērš Vācijas uzmanību uz to, ka atbalstu nevar atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar de minimis noteikumiem (53) vai saskaņā ar grupu atbrīvojuma (54) atbalsta shēmu, vai ar jebkuru atbalsta shēmu, kas apstiprināta, pamatojoties uz Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm vai Pētniecības, izstrādes un inovācijas pamatnostādnēm (55), jo neviens no šiem tekstiem neietver valsts atbalsta piešķiršanu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem (56). Attiecībā uz visām citām apstiprinātajām atbalsta shēmām Vācijai ir jāpārbauda, vai lēmums par atbalsta shēmas apstiprināšanu no darbības jomas neizslēdz grūtībās nonākušus uzņēmumus. Ja neizslēdz, atbalstu varētu atzīt par saderīgu atbilstīgi šīm shēmām ar nosacījumu, ka Vācija apliecina, ka atbalsta piešķiršanas laikā tika izpildīti visi attiecīgo shēmu nosacījumi.

(143)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, Komisija secina, ka shēma nodokļu zaudējumu pārnešanai (KStG 8.c panta 1.a punkts (Sanierungsklausel)) ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un ka tā ir nelikumīgi īstenota, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Shēma nav saderīga ar iekšējo tirgu.

(144)

Komisija uzskata, ka Vācijai jāpiemēro visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu atbalstu no Sanierungsklausel saņēmējiem,

a)

sarakstu ar saņēmējiem, kam piešķirts atbalsts saskaņā ar 1. pantā minēto shēmu, un atbalsta kopsummu, kuru katrs saņēmējs ir saņēmis atbilstīgi shēmai;

b)

kopsummu (pamatsumma un procenti), kas jāatgūst no katra atbalsta saņēmēja;

c)

detalizētu aprakstu par jau pieņemtajiem vai plānotajiem pasākumiem šā lēmuma izpildei;

d)

dokumentārus pierādījumus, ka saņēmējiem ir izdots rīkojums atmaksāt atbalstu.