7.3.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 63/6

(1)

Ir vēlams skaidri norādīt, ka olīveļļas un olīvu izspaidu eļļas komercnosaukumam jābūt vienam no aprakstiem, ko paredz lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija. Uz etiķetējuma jābūt norādītai papildu informācijai par katru definēto eļļas kategoriju, bet tai nav noteikti jāatrodas produkta komercnosaukuma tuvumā. Precēm, kuru sastāvā ir olīveļļa, etiķetējumā nav obligāti jānorāda ne apraksts, ne papildu informācija.

(2)

Ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1019/2002 (2) tika ieviesti fakultatīvi pasākumi attiecībā uz olīveļļas izcelsmes marķēšanu, lai gan mērķis bija radīt sistēmu, saskaņā ar kuru ekstra kategorijas neapstrādātas olīveļļas un neapstrādātas olīveļļas izcelsmes marķēšana ir obligāta, ņemot vērā faktu, ka dažādo lauksaimniecības tradīciju un vietējo ekstrahēšanas un samaisīšanas prakšu rezultātā šīs eļļas atkarībā no to ģeogrāfiskās izcelsmes var atšķirties garšas un kvalitātes ziņā. Kopš tā brīža piemērotie fakultatīvie pasākumi ir izrādījušies nepietiekami, lai novērstu patērētāju maldināšanu attiecībā uz neapstrādātas olīveļļas faktiskajām īpašībām šajā ziņā. Turklāt kopš 2002. gada ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulu (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (3), ir paredzēti izsekojamības noteikumi, ko piemēro kopš 2005. gada 1. janvāra. Ņemot vērā tirgus dalībnieku un pārvalžu gūto pieredzi šajā jomā, ir nosakāma obligāta ekstra kategorijas neapstrādātas olīveļļas un neapstrādātas olīveļļas izcelsmes marķēšana.

(3)

Kopienā ievērojamu daļu ekstra kategorijas neapstrādātas olīveļļas un neapstrādātas olīveļļas veido vairāku dalībvalstu un trešo valstu izcelsmes eļļu maisījumi. Ir jāparedz vienkārši noteikumi šādu maisījumu izcelsmes marķēšanai. Šādi vienkārši noteikumi ļauj svītrot agrākos “dominējošās izcelsmes” norādīšanas noteikumus, kas ir sarežģīti izpildāmi, grūti kontrolējami un var būt maldinoši.

(4)

Starptautiskā Olīvu padome, pārskatot savu neapstrādātas olīveļļas organoleptiskās novērtēšanas metodi, nesen definēja noteiktus terminus ekstra kategorijas neapstrādātas olīveļļas un neapstrādātas olīveļļas organoleptisko īpašību raksturošanai. Šādu terminu izmantošana ekstra kategorijas neapstrādātas olīveļļas un neapstrādātas olīveļļas etiķetējumā jāatļauj tikai attiecībā uz eļļu, kas novērtēta ar attiecīgo analīzes metodi. Ir vajadzīgi pārejas pasākumi noteiktiem tirgus dalībniekiem, kas patlaban izmanto rezervētos terminus.

(5)

Vairākas dalībvalstis ir paturējušas spēkā valsts tiesību aktus, kas aizliedz ražot iekšējam patēriņam paredzētus olīveļļas maisījumus ar citu sēklu eļļām, lai valsts mērogā saglabātu savas tradīcijas un noteiktu ražošanas kvalitāti. Regulas (EK) Nr. 1019/2002 noteikumus nepiemēro tunčiem un sardīnēm, kam attiecīgi piemēro Padomes 1992. gada 9. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1536/92, ar ko nosaka kopējus tirdzniecības standartus tunču un pelamīdu konserviem (4), un Padomes 1989. gada 21. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2136/89, kas izklāsta kopējus tirdzniecības standartus konservētām sardīnēm (5). Skaidrības labad šie aspekti ir jānorāda Regulā (EK) Nr. 1019/2002.

(6)

Tādēļ attiecīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 1019/2002.

(7)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komitejas atzinumu,

1)

Regulas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Neskarot Direktīvā 2000/13/EK un Padomes Regulā (EK) Nr. 510/2006 (6) paredzētos noteikumus, šajā regulā ir noteikti īpaši mazumtirdzniecības standarti olīveļļai un olīvu izspaidu eļļai, kas minēta Regulas (EK) Nr. 1234/2007 XVI pielikuma 1. punkta a) un b) apakšpunktā, 3. un 6. punktā.

2)

Regulas 3. pantu groza šādi:

3)

Regulas 4. pantu groza šādi:

4)

Regulas 5. pantu groza šādi:

5)

Regulas 6. pantu groza šādi:

6)

Regulas 8. panta 2. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

7)

Regulas 9. panta 2. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Lai pārbaudītu 4., 5. un 6. pantā minētās norādes, attiecīgās dalībvalstis var noteikt kārtību to uzņēmumu apstiprināšanai, kuru iepakošanas iekārtas atrodas to teritorijā.”