a)

Padomes 2003. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (Dublinas regula) (1);

b)

Padomes 2000. gada 11. decembra Regula (EK) Nr. 2725/2000 par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju (Eurodac regula) (2);

c)

Padomes 2002. gada 28. februāra Regula (EK) Nr. 407/2002, ar ko paredz dažus īstenošanas noteikumus Regulai (EK) Nr. 2725/2000 par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Dublinas Konvenciju (3);

d)

Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīva 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (Pagaidu aizsardzības direktīva) (4);

e)

Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (Uzņemšanas nosacījumu direktīva) (5);

f)

Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (6) tiktāl, ciktāl tiek skarti noteikumi, kas attiecas uz bēgļiem;

g)

Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (Kvalifikācijas direktīva) (7);

h)

Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (Procedūru direktīva) (8).

1)

pasākumi, kas paredzēti, lai ņemtu vērā neaizsargāto cilvēku, īpaši nepilngadīgo bez pavadošās personas, īpašās vajadzības, un, konkrētāk, pasākumi, kas paredzēti, lai uzlabotu definīcijas un procedūras, kādas dalībvalstis piemēro, lai identificētu visneaizsargātākos patvēruma meklētājus, un atbilstoši reaģētu uz šādām vajadzībām;

2)

pasākumi, lai uzlabotu to personu identificēšanu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un/vai viņu pieteikumu apstrāde uz robežas, jo īpaši izstrādājot īpašas mācību programmas.

1)

pasākumi, kas paredzēti, lai veiktu neatkarīgu pārskatu par to, kā darbojas valsts patvēruma sistēma un kā to padarīt efektīvāku;

2)

tādu instrumentu izstrāde, kas paredzēti, lai stiprinātu valsts lēmumu pieņemšanas konsekvenci attiecībā uz acquis piemērošanu, piemēram, judikatūras datubāzes, kas pieejamas visām attiecīgajām ieinteresētajām personām;

3)

pasākumi, kas paredzēti, lai uzlabotu valsts patvēruma dienestu spējas sadarboties ar citu dalībvalstu patvēruma dienestiem, un jo īpaši vākt, analizēt un novērtēt informāciju par izcelsmes valstīm vai reģioniem, lai veiktu šādas informācijas apmaiņu ar citām dalībvalstīm.

1)

pasākumi, kas attiecas uz personu mītnesvietas maiņu no valstīm vai reģioniem, kas noteikti reģionālās aizsardzības programmu īstenošanai;

2)

pasākumi, kas paredzēti, lai pārvietotu patvēruma meklētājus vai starptautiskās aizsardzības saņēmējus no dalībvalstīm, kuru patvēruma sistēmas ir īpaši noslogotas.