7.11.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 307/58

(1)

Procedūra attiecas uz Lejassaksijas federālās zemes veikto trīs reģionālo trasta kompāniju (LTS) fondu pārskaitīšanu uz Norddeutsche Landesbank–Girozentrale (“NordLB”). Procedūra ir saistīta ar sešām citām procedūrām pret Vāciju par aktīvu pārskaitīšanu uz reģionālajām bankām, jo īpaši uz Westdeutsche Landesbank žirocentrāli (“WestLB”).

(2)

Komisija 1993. gada 12. janvārī nosūtīja Vācijai pieprasījumu sniegt informāciju par kapitāla palielināšanu bankā WestLB sakarā ar dzīvokļu celtniecības veicināšanas iestādes (“Wfa”) integrāciju, kā arī līdzīgiem citu federālo zemju reģionālo banku pašu līdzekļu palielinājumiem. Lūgumā tika arī jautāts, kurās reģionālajās bankās ir notikusi valsts veicināšanas programmu līdzekļu pārskaitīšana, kā arī lūgta informācija par šo darījumu tiesiskajiem pamatojumiem.

(3)

Vācija nosūtīja atbildes vēstules 1993. gada 16. martā un 1993. gada 17. septembrī. Komisija pieprasīja plašāku informāciju 1993. gada 10. novembrī un 1993. gada 13. decembrī un saņēma rakstisku atbildi no Vācijas 1994. gada 8. martā.

(4)

Federālā Vācijas banku apvienība (“BdB”), kas pārstāv Vācijā reģistrētās privātbankas, oficiālās vēstulēs 1994. gada 31. maijā un 1994. gada 21. decembrī paziņoja Komisijai, ka, pamatojoties uz 1991. gada 17. decembra likumu, Lejassaksijas federālajai zemei piederošās daļas aktīvos, kas paredzēti dzīvokļu celtniecības, lauksaimniecības un rūpnieciskās ražošanas veicināšanai, kopš 1991. gada 31. decembra ir pārskaitītas uz banku Nord LB. BdB uzskatīja šāda veida bankas Nord LB pašu resursu palielināšanu par konkurences traucējumiem savā labā, jo nav panākta vienošanās par atlīdzību, kas atbilstu tirgus ekonomikā strādājoša ieguldītāja principam. Ar minēto otro vēstuli BdB iesniedza formālu sūdzību un pieprasīja Komisijai ierosināt procesu pret Vāciju saskaņā ar EK līguma 93. panta 2. punktu (tagad EK līgums, 88. pants, 2. punkts). 1995. gada februārī un martā, un 1996. gada decembrī vairākas atsevišķas bankas pievienojās savas apvienības sūdzībai.

(5)

Komisija vispirms pārbaudīja aktīvu pārskaitīšanu uz WestLB, paziņojot, ka pārskaitījumi uz citām reģionālajām bankām, jo īpaši uz NordLB, tiks pārbaudīti, ņemot vērā WestLB lietas (2) rezultātus. Šajā lietā ar lēmumu 2000/392/EK (3) Komisija beidzot 1999. gadā atzina atbalsta pasākumus (starpība starp samaksāto atlīdzību un tirgū pieņemto atlīdzību) par nesavienojamiem ar kopējo tirgu un deva rīkojumu par atbalsta atprasīšanu. Šo lēmumu Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa atcēla ar 2003. gada 6. marta spriedumu par divu elementu nepietiekamo pamatojumu, aprēķinot atlīdzības lielumu, bet citādi to pilnā apjomā apstiprināja. Komisija 2004. gada 20. oktobrī , ņemot vērā vienošanos starp sūdzības uzturētāju, WestLB un Ziemeļreinas-Vestfālenes federālo zemi, publicēja jaunu lēmumu, kas ņēma vērā tiesas kritiku.

(6)

Lēmuma 2000/392/EK pielikumā Komisija 1999. gada 1. septembrī nosūtīja Vācijai pieprasījumu sniegt informāciju par pārskaitījumiem uz citām valsts reģionālajām bankām. Vācija 1999. gada 8. decembra atbildes vēstulē sniedza informāciju par reģionālo trasta kompāniju fondu pārskaitījumu uz NordLB, kas pēc Komisijas pieprasījuma sniegt sīkāku informāciju, tika papildināta 2001. gada 22. janvāra vēstulē.

(7)

Komisija 2001. gada 1. martā rakstiski lūdza plašāku informāciju, jo īpaši par kapitāla pārskaitījumiem, ko veikusi Niedersächsische Sparkassen und Giroverband (“NSGV”), uz ko Vācija nosūtīja atbildi 2001. gada 15. maijā.

(8)

Komisija ar oficiālu vēstuli 2002. gada 13. novembrī informēja Vāciju par savu lēmumu uzsākt formālu procedūru sakarā ar Lejassaksijas federālās zemes veicināšanas fondu pārskaitījumu uz NordLB, , balstoties uz EK līguma 88. panta 2. punktu. Vienlaikus Komisija uzsāka procedūru par līdzīgiem veicināšanas aktīvu pārskaitījumiem pret Bayerische Landesbank – Girozentrale, Landesbank Schleswig-Holstein – Girozentrale, Hamburgische Landesbank – Girozentrale un Landesbank Hessen-Thüringen. Pirms tam Komisija jau 2002. gada jūlijā bija uzsākusi procedūru par aktīvu pārskaitījumu Landesbank Berlin.

(9)

Lēmumi par procedūras uzsākšanu tika publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (4). Komisija aicināja citus dalībniekus izteikt savu viedokli.

(10)

Ar oficiālu vēstuli 2003. gada 11. aprīlī Vācija paziņoja savu nostāju jautājumā par procedūras uzsākšanu bankas NordLB lietā.

(11)

Ar oficiālu vēstuli 2003. gada 29. jūlijāBdB paziņoja kopēju viedokli par visiem 2002. gada 13. novembra lēmumiem. Par BdB viedokli Vācija ar 2003. gada 30. oktobra ziņojumu nosūtīja Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības un akciju sabiedrības WestLB AG atbildi sakarā ar procesiem par LTS pārskaitījumu uz NordLB.

(12)

Pēc Komisijas 2003. gada 1. septembra pieprasījuma Vācija 2003. gada 24. oktobrī oficiālā vēstulē sniedza plašāku informāciju un izteica savu piekrišanu BdB viedoklim attiecībā uz NordLB.

(13)

Komisija 2004. gada 7. aprīlī un 2004. gada 3. maijā nosūtīja Vācijai pieprasījumu sniegt plašāku informāciju un saņēma atbildi 2004. gada 27. maijā un 2004. gada 28. jūnijā. Vācija 2004. gada 16. augustā un 9. septembrī papildināja iepriekšējā paziņojumā izteikto viedokli..

(14)

Sūdzības uzturētājs BdB, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme un akciju sabiedrība WestLB AG 2004. gada 19. jūlijā nosūtīja pagaidu vienošanos par atbilstošu atlīdzību sakarā ar pārskaitītajiem aktīviem. Saskaņā ar viņu viedokli, izpieņemot lēmumu, Komisijai šī atlīdzība jāņem vērā. Tieši tāpat BdB, Lejassaksijas federālā zeme un NordLB nosūtīja priekšlikumu par vienošanos sakarā ar piemērotu atlīdzību par pārskaitītajiem LTS aktīviem. Turpmāk Komisija saņēma vairākas oficiālas vēstules no ieinteresētajām pusēm, arī no Vācijas. Galīgo vienošanās formulējumu, sakarā ar LTS aktīvu pārskaitījumu uz NordLB, Komisija saņēma 2004. gada 7. oktobrī.

(15)

NordLB, kurā tika iekļauta LTS, ir valsts kredītiestāde, pēc tiesiskās formas tā ir publisko tiesību iestāde ar mītni Hannoverē, Braunšveigā, Magdeburgā un Švērīnē. Koncerna bilances summa ir aptuveni 193 miljardi EUR (2003. gada 31. decembrī), un tā ir viena no Vācijas lielākajām bankām. Šobrīd NordLB nodarbina ap 9 500 darbinieku.

(16)

NordLB izveidojās 1970. gadā, apvienojoties četrām valsts kredītiestādēm (Niedersächsische Landesbank, Braunschweigische Staatsbank einschließlich Braunschweigische Landessparkasse, Hannoversche Landeskreditanstalt und Niedersächsische Wohnungskreditanstalt-Stadtschaft).

(17)

Brīdī, kad stājās spēkā šeit izmeklētā kapitāla pārskaitīšana, bankas NordLB īpašnieces bija Lejassaksijas federālā zeme ar 60 % un Niedersächsische Sparkassen- und Giroverband (“NSGV”), kā publisko tiesību organizācija, ar 40 %.

(18)

Ar diviem valsts līgumiem, attiecīgi 1991. un 1992. gadā, Lejassaksijas, Saksijas-Anhaltes un Meklenburgas-Priekšpomerānijas federālās zemes vienojās izmantot banku NordLB kā šo zemju kopēju iestādi. Ar 1993. gada 12. janvāri dalībnieku un galvotāju struktūra tika mainīta šādi: Lejassaksijas federālā zeme – 40 %, NSGV – 26,66 %, Saksijas-Anhaltes federālā zeme –10 %, Meklenburgas-Priekšpomerānijas federālā zeme – 10 %, Sparkassenbeteiligungsverband Sachsen-Anhalt (“SBV”) – 6,66 %, Sparkassenbeteiligungszweckverband Mecklenburg-Vorpommern (“SZV”) – 6,66 %.

(19)

Bankai NordLB, atbilstoši tās Statūtiem, ir jāpilda reģionālās bankas, krājkases centrālās bankas un komercbankas uzdevumi. Tā var veikt arī dažāda veida darījumus, kas kalpo bankas, tās īpašnieku, kā arī federālo zemju municipālo organizāciju mērķiem. Braunšveigas apgabalā banka NordLB darbojas kā krājkase. Banka NordLB piedāvā finanšu pakalpojumus privātajiem klientiem, uzņēmumiem, organizācijām un valsts iestādēm, un ir nozīmīgs dalībnieks starptautiskajos kapitāla tirgos gan savā, gan arī citu parāda dokumentu emitentu vārdā. Tāpat kā daudzām Vācijas universālajām bankām, arī bankai NordLB ir dalība vairākās finanšu institūcijās un citos uzņēmumos.

(20)

Banka NordLB piedalās visnozīmīgākajos pasaules finanšu un tirdzniecības forumos. Bankai ir biržas birojs Frankfurtē, filiāles Londonā, Ņujorkā, Singapūrā, Stokholmā, Helsinkos un Šanhajā, pārstāvniecības Oslo, Tallinā un Pekinā, kā arī meitas uzņēmumi Londonā, Cīrihē, Luksemburgā, Rīgā, Viļņā un Varšavā.

(21)

2003. gadā bankas NordLB pašu līdzekļu daļa kredītiestādē bija 11,5 % un koncernā10,1 %; pašu kapitāla daļa veidoja 7,1 % kredītiestādē un 6,3 % koncernā. Pašu kapitāla rentabilitāte 2003. gadā bija ap [...] (5) %.

(22)

1948. gadā Lejassaksijas federālajā zemē izveidoja “Trasta aģentūru”, kuras uzdevums bija sociālās dzīvokļu celtniecības veicināšana. Pamatojoties uz tā saucamo trasta līgumu starp federālo zemi un banku NordLB, banka pārņēma veicināšanas aktīvu pārvaldīšanu, kā arī trasta aģentūras uzdevumus. Pamatojoties uz šo un vēl diviem tāda veida trasta līgumiem, banka NordLB kļuva par tiesisko – bet ne saimniecisko – īpašnieku un pārvaldītāju veicināšanas aktīviem, kas paredzēti dzīvokļu celtniecības, zemes agrārās un saimnieciskās attīstības veicināšanai. Veicināšanas aizdevumi tika izsniegti bankas vārdā, bet saimnieciski – uz federālās zemes rēķina.

(23)

Trīs reģionālās trasta aģentūras (LTS) nav tiesiski patstāvīgas, taču banka NordLB tās vada kā suverēnas, saimnieciski, personāla ziņā un organizatoriski atdalītas komercstruktūras. Visas trīs LTS ir atbrīvotas no juridiskās personas ienākumu nodokļa, no rūpala un mantas nodokļa.

(24)

LTS–Wohnungswesen pārvalda dzīvokļu celtniecības mērķīpašumu, kā arī federālās zemes galvojumus dzīvokļu celtniecības veicināšanai. It sevišķi tā veicina jaunceltnes, dzīvokļu īpašumu un īres dzīvokļu modernizāciju, kā arī dzīvokļu īpašumu pirkšanu un iegūšanu.

(25)

LTS–Agrar pārvalda publiskos aizdevumus un subsīdijas lauksaimniecības veicināšanai, jo īpaši investīcijas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā.

(26)

LTS–Wirtschaft piešķir un pārvalda aizdevumus un subsīdijas ekonomikas veicināšanas jomā, galvenokārt investējot mazajos un vidējos uzņēmumos, kā arī uzņēmumu dibināšanā. Tā apkalpo ES Kopienas iniciatīvu INTERREG un ir atzīta par finanšu vidutāju “Joint European Venture” (JEV) ietvaros.

(27)

Atbilstoši Padomes 1989. gada 18. decembra direktīvai 89/647/EEZ par kredītiestāžu maksātspējas koeficientu (6) (turpmāk tekstā “Maksātspējas direktīva”) un 1989. gada 17. aprīļa Padomes direktīvai 89/299/EEZ par kredītiestāžu pašu resursiem (7) (turpmāk tekstā “Direktīva par pašu resursiem”), tika veikti grozījumi Likumā par bankām (“KWG”), kas noteica, ka bankām ir jābūt garantētajam kapitālam ne mazākam kā 8 % no izsvērto risku aktīvu summas. No šīs summas vismaz četriem procentu punktiem jāatspoguļo tā saucamais pamatkapitāls (“1. klase” – Kapitāls), kas ietver kapitāla daļas, kuras kredītinstitūtam tieši un neierobežoti pieder, lai būtu iespējams nepieciešamības gadījumā nosegt risku vai zaudējumus. Pamatkapitāls ir izšķirīgi nozīmīgs jebkuras bankas kopējā nodrošinājumā no uzraudzības viedokļa, jo papildkapitāla (“2. klase” – Kapitāls) lielums, lai segtu riskantos darījumus, tiek atzīts tikai bankas rīcībā esošā pašu kapitāla apmēros.

(28)

1993. gada 30. jūnijā Vācijas bankām tika noteikts obligātais garantētais kapitāls saskaņā ar jaunām prasībām atbilstoši direktīvai par maksātspēju un direktīvai par pašu resursiem (8).

(29)

Pirms direktīvas par maksātspēju ieviešanas, atbilstoši Vācijas likumiem, daudzām reģionālajām bankām bija samērā mazs garantētais kapitāls. Tādēļ attiecīgajāmm kredītiiestādēm bija steidzami nepieciešams pastiprināt pašu kapitāla bāzi, lai novērstu uzņēmējdarbības ekspansijas ierobežošanu vai vismaz noturētu esošo darījumu līmeni.

(30)

Saspringtās budžeta situācijas dēļ publiskie akcionāri nespēja iegūt svaigu kapitālu, no otras puses tie nevēlējās privatizēt un finansēt papildkapitālu kapitāla tirgos. Tādējādi tika nolemts īstenot aktīvu, respektīvi, kapitāla pārskaitījumus, piemēram, gadījumā ar banku WestLB tika ieskaitīts Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes dzīvokļu celtniecības veicināšanas fonds (Wfa), gadījumā ar banku NordLB tika ieskaitīti tā saucamie veicināšanas fondi no trim reģionālajām trasta kompānijām (LTS).

(31)

Balstoties uz likumu par Lejassaksijas federālās zemes veicināšanas fondu pārskaitīšanu par garantēto pašu kapitālu bankas NordLB žirocentrālē (9), kas tika pieņemts Lejassaksijas landtāgā 1991. gada 17. decembrī, federālās zemes Finanšu ministrija tika pilnvarota ieskaitīt šīs federālās zemes daļas no triju LTS veicināšanas fondiem bankā NordLB kā pašu kapitālu apgrozības līdzekļiem. Turklāt federālā zeme uzņēmās saistības pārskaitīto veicināšanas fondu tā tirgus vērtībā turēt ne zemāku par 1,5 miljardiem DEM.

(32)

Lejassaksijas federālā zeme 1991. gada 20. decembrī, atbilstoši likumam, noslēdza ar banku NordLB Ieskaitījuma līgumu, ar kuru federālā zeme savas daļas no veicināšanas fonda pilnībā ieskaitīja NordLB kā garantēto pašu kapitālu. Šā veicināšanas fondu pārskaitījuma mērķis bija par 1,5 miljardiem paaugstināt DEM banku uzraudzības tiesiski noteikto NordLB pašu kapitālu.

(33)

Banka NordLB1992. gada 21. februārī paziņoja kontroles sabiedrībai “Treuarbeit AG” ieskaitīto fondu vērtību uz 1991. gada 31. decembri. Tā atzina, ka ieskaitītā īpašuma kopējā vērtība veido 1,7544 miljardus DEM un apliecināja, ka kopā ar šo ieskaitījumu un bankas NordLB bilancē uz 1991. gada 31. decembri, kā pašu kapitāla uzrādīto mērķnoguldījumu summa, ir 1,5 miljardi DEM, kas uzskatāmi par ievērības cienīgiem.

(34)

Vērtības, ko Lejassaksijas federālā zeme no veicināšanas fonda ieskaitīja bankā NordLB, tiek tekoši uzskaitītas. Sekojošā tabula atspoguļo ieskaitītās vērtības līdz 2003. gada beigām:

(35)

Pamatojoties uz kontroles sabiedrības “Treuarbeit AG” ekspertu slēdzienu, banka NordLB1992. gada 26. februārī pieprasīja Federālajai kredītiestāžu uzraudzības pārvaldei (BAKred) banku uzraudzības tiesisko atzinumu par mērķnoguldījumu 1,5 miljardi DEM apjomā atzīšanu par garantētajiem pašu līdzekļiem atbilstoši Likumam par bankām (KWG) § 10 2. punkta 2. teikumam.

(36)

1993. gada 26. jūlijāBAKred atzina pagaidām 1,5 miljardus DEM kā garantēto pašu kapitālu. Pēc tam, kad BAKred noskaidroja Lejassaksijas federālās zemes pienākumus attiecībā uz veicināšanas fondu vērtības noturēšanu vismaz 1,5 miljardu DEM līmenī, uzraudzības iestāde 1993. gada 22. novembrī beidzot atzina, ka tai vairs nav sākotnējo šaubu par mērķnoguldījumu vērtības saglabāšanu. Pirms oficiālas LTS veicināšanas fondu atzīšanas par pašu kapitālu BAKred pieļāva veicināšanas fondu faktisku izmantošanu kā garantēto ieguldījumu, ciktāl tas bija nepieciešams, lai atbilstu tajā brīdī spēkā esošajiem maksātspējas priekšrakstiem.

(37)

Summa 1,5 miljardu DEM apjomā no ieskaitīšanas brīža tika iegrāmatota kā kopā saņemti mērķnoguldījumi bankas NordLB pašu kapitāla iedaļā, kamēr attiecīgā summas starpība pret veicināšanas fondu vērtību tika iegrāmatota kā uzkrājumi ieskaitīšanas līguma saistībām.

(38)

Vācija paziņoja, ka no ieskaitītajiem veicināšanas līdzekļiem apmēram 100 miljoni DEM nepieciešami ik gadu pašiem veicināšanas darījumiem. Kopš BAKred oficiālā atzinuma paziņošanas bankas NordLB rīcībā bija veicināšanas līdzekļu kopējais atlikums konkurences darījumiem. Pirms BAKred atzinuma bankas NordLB rīcībā bija tikai daļa no fonda līdzekļiem, kas paredzēti konkurences darījumiem, kuri faktiski bija vajadzīgi, lai izpildītu maksātspējas priekšrakstus.

(39)

Bankas NordLB rīcībā konkurences darījumiem bija šādas summas:

Neatkarīgi no tiesiskās uzraudzības, bankai NordLB, atbilstoši līgumam federālajai zemei, pirms katra saimniecības gada sākuma jāpaziņo paredzētās LTS veicināšanas fondu summas izmantošana (tā saucamais kapitāla apliecinājums). NordLB 1992. gadam pieteica 180 miljonus DEM. 1993. gadam – 1,4 miljardus DEM. Kopš 1994. gada federālajai zemei pieteiktais kapitāls atmaksājās ar maksimālo vērtību, kas bija bankas rīcībā konkurences darījumiem (summas starpība no 1,5 miljardiem DEM bija nepieciešama veicināšanas darījumiem).

(40)

Saskaņā ar Vācijas datiem bankai NordLB uz 1991. gada 31. decembri pašu kapitāls bija 2,043 miljardi DEM un papildkapitāls 543 miljoni DEM. Attiecībā uz toreizējo pašu kapitāla bāzi ar kopējo summu 2,586 miljardiem DEM, veicināšanas fondi ar saviem 1,5 miljardiem DEM palielināja pašu kapitāla bāzi par 58 %.

(41)

Darījumu paplašināšanās iespēja ar 100 % izsvērtā riska aktīviem palielinājās ar koeficientu 12,5, tas nozīmē – par apmēram 17,5 miljardiem DEM. Patiesībā ar pašu kapitāla palielinājumu par apmēram 1,4 miljardiem DEM pieļaujamo kredītu apjomu var palielināt daudz vairāk, jo parasti bankas riska aktīvi netiek izsvērti ar 100 % risku. Tā kā bankas NordLB pašu kapitāla palielināšana radīja iespēju saņemt papildkapitālu, netieši vēl spēcīgāk palielinājās tās faktiskā kredītu izsniegšanas kapacitāte.

(42)

1991. gada 20. decembra ieguldījuma līguma 7.§ 1. punktā ir vienošanās par atlīdzību 0,5 % gadā pēc nodokļu nomaksas visām trim LTS par veicināšanas līdzekļu ieskaitījumu. Atlīdzība jāmaksā katru gadu papildus. Turklāt bankai NordLB līdz 31. janvārim jāpaziņo katra nākamā saimniecības gada atlīdzības lielums. Atlīdzības likme ir atkarīga no līguma nosacījuma par paziņoto izmantošanu un izveidotajiem uzkrājumiem atbilstoši ieguldījuma līgumam, tas nozīmē, tikai no rezervētā kapitāla. Atbilstoši tam tika izmaksātas sekojošas summas:

(43)

Saskaņā ar ieguldījuma līgumu Lejassaksijas federālajai zemei ir tiesības saņemt procentus un ienākumus no parādu dzēšanas, kur līdzekļi atgriežas veicināšanas fondā, tiklīdz veicināšanas fonda tirgus vērtība pārsniedz 1,5 miljardus DEM. Saskaņā ar Vācijas datiem, laika posmā līdz 2003. gada martam, kopumā izņemti 473,88 miljoni DEM (242,29 miljoni EUR). Tas atbilst procentu paaugstinājumam salīdzinājumā ar noteikto likmi 0,5 % gadā par apmēram 2,79–2,85 % gadā.

(44)

Iepriekšējās sarunās par LTS veicināšanas īpašumu pārskaitīšanu bankā NordLB Lejassaksijas federālā zeme paziņoja toreiz vienīgajam otram galvotājam, ka finansēšanas atbildība jāuzņemas abiem galvotājiem un ka NSGV jāveic pašiem savs maksājums atbilstoši savai kapitāldaļai 40 % apmērā. Sarežģījumu gadījumā, nepieciešama diskusija par dalības attiecību izmaiņām.

(45)

Starp abiem galvotājiem tika sagatavots projekts par savstarpēju vienošanos, kuru 1991. gada 15. oktobrī pievienoja likumprojektam. Tūlītēju “Galvotāju vienošanās” parakstīšanu, saskaņā ar Vācijas informāciju, aizkavēja vienīgi tas, ka Saksijas-Anhaltes federālās zemes līdzparakstītājs SBV tajā brīdī vēl nebija nodibināts. 1991. gada 20. decembrī, noslēdzot Līgumu par ieskaitījumu, galvotāju sapulce, kuru tobrīd pārstāvēja Lejassaksijas federālā zeme un NSGV, nolēma noslēgt galvotāju vienošanos. Vienošanās tika parakstīta 1992. gada 5. martā pēc valsts līguma stāšanās spēkā, piedaloties Saksijas-Anhaltes federālajai zemei un SBV.

(46)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, NSGV izpildīja pienākumus, kas bija atrunāti 1992. gada 5. martā noslēgtajā galvotāju vienošanās, un 1994. gada jūlijā un oktobrī palielināja banku uzraudzības tiesiski atzīto NordLB pašu kapitālu ar diviem turpmāk aprakstītajiem pasākumiem, kopumā par 1 miljardu DEM (atbilstoši savai toreizējai kapitāldaļai bankā NordLB par 40 %).

(47)

Līdz šim bankā NordLB iekļautā Reģionālās celtniecības krājkase (LBS) pēc 1993. gada nogalē notikušā procesa starp federālo zemi, NSGV un banku NordLB1994. gada 6. jūnija likumu, tam stājoties spēkā ar 1994. gada 1. jūliju, no bankas NordLB sastāva tika atdalīta un kļuva par tiesisku patstāvīgu iestādi ar publiskām tiesībām.

(48)

Līdz šim galvotāju tiesiskās attiecības bija Lejassaksijas federālajai zemei – 60 % un NSGV 40 % LBS īpašniekiem. LBS kapitāla vērtība bija 900 milj. DEM. Tika noslēgta vienošanās, ka banka NordLB pirms atdalīšanās izņems no LBS fondiem 450 milj. DEM un NSGV šādu pat summu atkal ieskaitīs LBS. Šis pasākums NSGV tika pierēķināts 450 milj. DEM apjomā, kā galvotāju savstarpējās vienošanās saistība ieskaitīt bankā NordLB 1 miljardu DEM ar nosacījumu, ka NSGV ieguldīs 550 miljonus DEM.

(49)

Izņemto summu 450 milj. DEM apjomā banka NordLB iegrāmatoja peļņas uzkrājumos speciālo uzkrājumu formā kā pašu kapitālu atbilstoši banku uzraudzības tiesiskajiem priekšrakstiem. Speciālie uzkrājumi kā tezaurācijas uzkrājumi tiek aplikti ar 7,5 % gadā pirms nodokļu nomaksas un pieder pēc galvotāju iekšējo attiecību sadalījuma federālajai zemei 60 % un NSGV 40 %.

(50)

Saskaņā ar Vācijas informāciju NSGV un NordLB1994. gada 10. oktobrī noslēdza līgumu par kapitāla ieguldījumu atbilstoši Likuma par bankām (KWG) 10. § 4. punktam. Pēc tam NSGV apņēmās līdz 1994. gada 10. oktobrim slēptās līdzdalības formā veikt kapitāla noguldījumu 550 milj. DEM apjomā pret atlīdzību, kas atkarīga no peļņas, kuras lielums veidojas no specifiskas procentu likmes 10 gadu īpašnieka ilgtermiņa saistībām 7,91 % apjomā, pieskaitot maržu 1,2 % gadā. No tā, saskaņā ar Vācijas iestāžu ziņām, secināms, ka kopējā procentu summa ir 9,11 %, kas atbilst tirgus ekonomikas atlīdzībai par netiešo līdzdalību un vienlaikus atlīdzībai, kas jāmaksā par veicināšanas fondu iekļaušanā garantētajā pašu kapitālā Lejassaksijas federālajai zemei. Noguldījums, saskaņā ar Vācijas iestāžu datiem, ieskaitīts atbilstoši līgumam un banku uzraudzības tiesiskajā nozīmē atzīts par bankas NordLB garantēto pašu kapitālu.

(51)

BdB vērtē LTS veicināšanas fondu ieskaitīšanu un līdz ar to NordLB pašu kapitāla palielināšanu par konkurences falsifikāciju NordLB labā, jo NordLB nenodrošina atbilstošu atlīdzību investoram, kurš darbojas tirgus ekonomikā.

(52)

BdB uzskata, ka investora, kurš darbojas tirgus ekonomikā, principi neaprobežojas tikai ar zaudējumus nesošiem vai sanācijai pakļautajiem uzņēmumiem. Investors, pieņemot lēmumu par savu kapitālieguldījumu, nebalstītos uz attiecīgā uzņēmuma vispārējo saimniekošanas rentabilitāti, bet gan pārbaudītu, vai ienākums no kapitāla atbilst tirgus likmei. Tiktu pārbaudīts, vai kapitāla ieguldījumi no valsts iestādes tiesiski atbilst kā palīdzības akcija, tikai tad, ja tas būtu zaudējumus nesošs uzņēmumu, līdz ar to šis gadījums neatbilst EK līguma 86. panta 1. punktam un noved pie privātuzņēmumu negodīga darījuma.

(53)

Arī EK līguma 295. pants neļauj LTS pārskaitījumu uzskatīt par izņēmumu konkurences tiesību jomā. No panta iespējams secināt, ka nepieciešamības gadījumā valsts ir tiesīga izlemt veidot tādu speciālu īpašumu; līdzko tas kļūst par komerciāli funkcionējošu uzņēmumu, ir jāievēro konkurences noteikumi.

(54)

BdB savā sūdzībā norādīja, ka jautājums, kāda atlīdzība par veicināšanas fonda ieskaitījumu būtu piemērojama, it sevišķi NordLB gadījumā, ir risināms atbilstoši metodikai, uz kā Komisija pamatoja 1999. gada 8. jūlija lēmumu par banku WestLB. Līdz ar to pirmām kārtām būtu jāveic rīcībā nodotā kapitāla salīdzinājums ar pārējiem pašu kapitāla instrumentiem. Otrkārt, būtu jāpaziņo minimālā atlīdzība, kuru investors par konkrētu pašu kapitāla ieguldījumu reģionālajā bankā varētu saņemt. Beigās būtu jāaprēķina iespējamās piemaksas un iemaksas sakarā ar ieskaitījuma īpatnībām.

(55)

BdB secināja, ka reģionālo trasta kompāniju (LTS) veicināšanas fondu ieskaitījums NordLB – tāpat kā visos pārējos procesos ar kapitāla ieskaitījumu reģionālajās bankās – ir salīdzināms ar pamatkapitāla palielinājumu.

(56)

Veicināšanas fondu ieskaitīšana neesot salīdzināma ar kapitāla izmantošanas iespēju, jo izmantošanas tiesības dod tikai papildkapitāls. Vācijā, kā pašu kapitāls laikā, kad tiek veikti ieguldījumi, it sevišķi 1991. gada beigās, bija vienīgi pamatkapitāls (un uzkrājumi, atbilstoši Likuma par bankām (KWG) 10. § 2. punktam), kā arī slēptie noguldījumi. Visos gadījumos turklāt ir izslēgts salīdzinājums ar netiešo līdzdalību. Pirmkārt, kapitālieguldītājs veic slēpto ieguldījumu tikai uz noteiktu termiņu. Tādēļ kapitālieguldītājs nevar par slēpto ieguldījumu saņemt tādu pašu ienākumu no kapitāla kā no banku uzraudzības tiesiski atzītiem pašu kapitāla instrumentiem, it sevišķi par pamatkapitāla ieguldījumu.

(57)

Otrkārt, tā kā ieguldītais kapitāls, pamatojoties uz vienošanos starp reģionālās bankas īpašniekiem, atbilstoši rangam garantē pamatkapitālu, investors nevar rēķināties ar reducētu risku. Ieguldītais kapitāls veido nozīmīgu pašu kapitāla daļu. Līdz ar to pastāv ļoti liela varbūtība, ka ieguldītais kapitāls zaudējumu gadījumā vismaz daļēji saglabāsies (11).

(58)

Treškārt, slēpto noguldījumu atšķirīgo kvalitāti, salīdzinājumā ar to kapitālu, kas no veicināšanas fondiem tika ieguldīts reģionālajās bankās, apliecināja arī Bāzeles uzraudzības komisija, balstoties uz banku uzraudzības tiesisko pamatkapitāla definīciju. Vadoties pēc tās, par slēptajiem noguldījumiem var atzīt vienīgi tā saucamo Lower-Tier-1 kapitālu. Šis kapitāls drīkst veidot tikai 15 % no nepieciešamās pašu kapitāla daļas, tas nozīmē, ja pašu kapitāla kvota ir 4 %, tad 3,4 % jāveido pamatkapitālam un atklātajām rezervēm (piemēram, ieguldītie mērķuzkrājumi reģionālajās bankās). Bez tam nelielā apjomā tiek pielietoti pašu kapitāla instrumenti atkarībā no ranga, piemēram, priviliģētās akcijas vai izmantošanas tiesības. Pēc reitinga aģentūru veiktā spiediena gandrīz nekad tie nedod vairāk par 10 % bankas kopējā pašu kapitāla, atšķirībā no šeit apskatāmajiem gadījumiem. Sakarā ar to slēptā līdzdalība ar lieliem līdzekļiem, ko iegulda viens pats kapitālieguldītājs, nav pielietojama.

(59)

BdB secina, ka visas metodes, lai noskaidrotu piemērotu atlīdzību par ieguldīto pamatkapitālu, izriet no bezriska ienākuma no kapitāla, tam pieskaitot riska prēmiju. Metodes noved pie šāda pamatprincipa:

Pret risku nodrošinātas investīcijas sagaidāmais ienākums no kapitāla

=

bezriska ienākums no kapitāla + pret risku nodrošinātas investīcijas riska prēmija

(60)

Par bezriska ienākumu no kapitāla BdB uzskata ienākumu par ilgtermiņa valsts aizņēmumu, jo te tiek runāts par valsts emitentu vērtspapīriem ar fiksēto procentu likmi un noguldījumu formu ar vismazāko riska pakāpi vai pat bez riska. Lai novērstu inflācijas efektus, jānosaka ienākumu likme no kapitāla par katru ieguldījuma laika periodu ilgtermiņa valsts aizņēmumam, pirmām kārtām neņemot vērā iespējamo inflāciju. Lai noteiktu ilgtermiņa bezriska bāzes procentu likmi, “reālajai bāzes procentu likmei” attiecīgajā laika periodā jāpieskaita vidējās inflācijas gaidas novērtējumu 3,6 % apmērā.

(61)

Kā uzskata BdB, tirgus riska prēmija tiek noteikta pirmkārt no starpības starp ilgtermiņa vidējo ienākumu no akcijām un ienākumu no valsts aizņēmumiem.

(62)

Otrkārt, tiek noskaidrota reģionālo banku beta vērtība, tas nozīmē, banku individuālās riska prēmijas samērošana ar vispārējo tirgus riska prēmiju.

(63)

BdB konstatēja, ka pirmās instances tiesā tika apstiprināta no minimālās atlīdzības noteiktā likme, kas minēta Komisijas lēmumā 2000/392/EK, sakarā ar Wfa fondiem trūkstošo likviditāti. Tādēļ neesot pamata šajos izskatāmajos gadījumos novirzīties no šīs metodes, un arī te būtu piemērojama likviditātes iemaksa. Atvilkuma lielums par trūkstošo likviditāti būtu nosakāms atbilstoši bankas WestLB metodikai pēc neto refinansēšanas izmaksām (no bruto refinansēšanas izmaksām atskaitot spēkā esošos uzņēmuma nodokļus).

(64)

Komisijas lēmumā 2000/392/EK pieņemtā piemaksa esot apstiprināta arī pirmās instances tiesā. Ja arī pārējos reģionālo banku gadījumos ir tā, ka pretstatā “normālam pamatkapitāla ieguldījumam” ir risku palielinoši apstākļi, pastāv ārkārtīgi apjomīgi īpašuma pārskaitījumi, ka netiek veikta sabiedrības kapitāldaļu izlaišana un līdz ar to notiek atteikšanās no papildu balsstiesībām, kā arī trūkst ieguldījuma apmaiņas iespējas, tas nozīmē, ka nav iespējama ieguldītā kapitāla izņemšana no uzņēmuma jebkurā laikā, tad, pēc BdB uzskata, arī šeit piemaksa ir attaisnojama.

(65)

Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme un banka WestLB2003. gada 30. oktobra vēstulē, kas tika nosūtīta no Vācijas, izsaka savus apsvērumus attiecībā uz Komisijas paziņojumu un apstrīd to, ka fondu ieguldījumi reģionālajās bankās, it sevišķi gadījumā ar NordLB, var būt salīdzināti ar pamatkapitālu. Gluži otrādi, jau kopš 1991. gada Vācijā slēptie noguldījumi un tā saucamais beztermiņa aizdevums (Perpetuals) bija atzīti par pašu līdzekļiem. Līdz ar to atlīdzība tiek noteikta nevis pēc banku tiesiskās uzraudzības noteikuma, bet gan vadoties pēc investīcijas riska profila. Tā kā ar fondiem tas tiek garantēts, tad riska struktūra būtu vairāk salīdzināma ar slēptiem noguldījumiem vai, tā saucamo, beztermiņa aizdevumu nekā ar pamatkapitāla investīcijām.

(66)

Saskaņā ar WestLB uzskatiem, nav nekādu iebildumu pret Kapitāla aktīvu cenu noteikšanas metodi (CAPM) attiecībā uz minimālās atlīdzības aprēķināšanu pamatkapitāla investēšanas gadījumā. Tomēr neesot atbilstošas BdB paziņotās Beta vērtības, kas ir ievērojami lielākas par 1. Beta koeficientu, kas lielāks par 1, nozīmē, ka uzņēmuma akcijām ir augstāks risks nekā kopējam tirgum. Sakarā ar toreiz neapstrīdami eksistējošo iestādes apgrūtinājumu un galvotāju garantiju, investīciju risks reģionālajā bankā tomēr esot bijis izteikti zemāks par kopējo tirgus risku.

(67)

Līdz ar to būtu kļūdaini reģionālo banku speciālajā gadījumā uz fondu ieskaitīšanas brīdi reģionālajās bankās apturēt gaidāmo ienākumu no kapitāla. Šāda rīcība privātā investora testēšanai principā gan būtu lietderīga. Šeit tas nozīmētu, ka par pamatu būtu jāņem 1991. gada gaidāmā peļņa no kapitāla. Taču tas būtu pretrunā ar jebkuru ekonomisko realitāti, ka kapitālieguldītājs saņemtu 2003. gadā sagaidāmo peļņu, kas noteikta 1991. gadā, kas būtu daudz lielāka par faktiski iegūto peļņu no kapitāla. Peļņas likmes shematiskā ilgtermiņa pielietošana esot nemotivējams kaitējums reģionālajām bankām salīdzinājumā ar privātajiem konkurentiem.

(68)

Attiecībā uz maksājumu daļu par fondu pārskaitījumu trūkstošo likviditāti banka WestLB un Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme uzskata, ka bezriska valsts aizņēmumu likme pilnībā jāatdala no pamatpeļņas kapitāla. Ar fondu pārskaitījumu reģionālās bankas nesaņēma nekādu likviditāti. Neesot ekonomiska pamata šo likmi samazināt par nodokļu ietaupījumu, jo atlīdzība par kapitāla tirgus instrumentiem esot neatkarīga no nodokļu situācijas. Citādi vajadzētu, vadoties pēc nodokļu situācijas, noteikt atšķirīgas cenas par vienu kapitāla tirgus instrumentu.

(69)

Visbeidzot esot jāņem vērā riska un līdz ar to atlīdzības samazināšanās, jo tā kā fondiem nav likviditātes, likviditātei nav arī riska. To vajadzētu ieviest ar atbilstošu maksājuma daļu. Tāpat ir jāievieš viena iemaksa par tā saucamo īpašnieka efektu, jo investors, kurš jau kādā uzņēmumā ir dalībnieks, citādāk izvērtē papildinvestīciju nekā viens jaunais investors.

(70)

NordLB un Lejassaksijas federālās zemes izskaidrojumus atbalstīja arī Vācijas valdība. Tādēļ tie ir atspoguļoti kopā ar Vācijas piezīmēm.

(71)

Vācija uzskata, ka arī pēc pirmās instances tiesas lēmuma pastāv pamatotas šaubas par to, ka valsts iestādes investīcijas rentablā uzņēmumā var būt pielīdzināmas privāta investora mērogam. Līdz ar to Vācija ir pārliecināta, ka veicināšanas fondu iekļaušana caur Lejassaksijas federālo zemi bankā NordLB arī pēc Komisijas lēmumā 2000/392/EK izteiktajiem uzskatiem nav atzīstama par palīdzību.

(72)

Bankas NordLB gadījumā, periodā, kad notika veicināšanas fondu iekļaušana, līdzās federālajai zemei arī vēl cits uzņēmējs – NSGV – apņēmās veikt noguldījumus atbilstošā apjomā un par salīdzināmiem noteikumiem ar federālo zemi, un kapitālieguldījums tika veikts. Federālā zeme, iekļaujot veicināšanas fondus bankā NordLB, bija privātais investors.

(73)

Bez tam banka NordLB esot maksājusi atbilstošu atlīdzību. Turklāt jāņem vērā, ka samaksātā atlīdzība 0,5 % apjomā pēc nodokļu nomaksas (1,2 % pirms nodokļu nomaksas) un, ņemot vērā, ka federālajai zemei kā investoram saglabātā refinansēšana aptuveni 8,3 % apjomā atbilstot indikatīvajam procentam (1,2 %+8,3 %=) aptuveni. 9,5 % pirms nodokļu nomaksas. Te vēl jāatzīmē, ka Lejassaksijas federālā zeme papildu atlīdzībai 0,5 % apmērā pēc nodokļu nomaksas tekoši saņēma atlīdzību no kapitāla atmaksāšanās par ieguldītajiem veicināšanas fondiem, kas kopumā sasniedza 242,29 miljonus EUR (473,88 miljoni DEM).

(74)

BdB un Komisijas lēmumā 2000/392/EK izteiktais minimālās atlīdzības aprēķināšanas veids esot kļūdains. CAPM metode tirgus peļņas noskaidrošanai neesot piemērota vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, bankā NordLB iekļautie fondi neesot bijuši brīvā rīcībā. Līdz ar to praktiski neeksistēja alternatīvas, ko izvirza CAPM. Turklāt nepastāvēja CAPM paredzētais tirgus svārstību risks, jo reģionālās bankas nebija reģistrētas biržā, un noguldījumiem bija noteikti nemainīgi procenti, un reģionālās bankas tajā laikā vēl tika atbalstītas ar iestādes nodokļu apgrūtinājumu un akciju īpašnieku galvojumu. Neesot bijis atbilstošs vēsturiskās datu informācijas par Beta koeficientu.

(75)

Kā sevišķs apstāklis veicināšanas fondu iekļaušanas gadījumā jāmin fakts, ka veicināšanas fondu galvojums iekšējās attiecībās, atbilstoši Lejassaksijas federālās zemes kapitāldaļai bankas NordLB pamatkapitālā esot ierobežots un ka federālajai zemei pret pārējiem bankas NordLB galvotājiem būtu tiesības uz prasījumu par izlīdzinājumu. Investors, pieņemot lēmumu par investēšanu, nopietni izsver faktu, ka veicināšanas fondi gan neierobežoti piedalās zaudējumos ārējās attiecībās, taču garantijas iekšējās attiecībās Lejassaksijas federālās zemes kapitāla vienai daļai bankas NordLB pamatkapitālā attiecīgā apjomā ir ierobežotas. Līdz ar to Lejassaksijas federālajai zemei esot prasījums par izlīdzinājumu pret pārējiem NordLB akciju īpašniekiem – visām publisko tiesību korporācijām – kurām nav jārēķinās ar maksātnespējas risku.

(76)

Attiecībā uz piemaksu – finanšu operācijas sevišķi lielā apjoma dēļ – neesot izprotams, kā tas jādefinē un kāpēc tāda piemaksa būtu attaisnojama. Ieskaitītie fondi attiecībā pret NordLB koncerna kopējo uzraudzības tiesisko pašu kapitālu 1992. gadā veidoja tikai 34,89 %. Šī kapitāldaļa līdz 2001. gadam pazeminājās tikai līdz 9,62 %. Šie aprēķini ņemti no pamatojuma, ka NordLB pašu kapitāls 1992. gadā veidoja 4,298 miljardus DEM un 2001. gadā 15,596 miljardus DEM. Pie tam pašu kapitāla datos ir jau iekļauti LTS fondi.

(77)

Neesot attaisnojama arī piemaksa Lejassaksijas federālajai zemei par jaunu uzņēmuma kapitāldaļu izlaides izpalikšanu. NSGV esot apņēmusies veicināšanas fondu iekļaušanas brīdī savai kapitāldaļai bankā NordLB atbilstoši palielināt kapitālu, kas arī vēlāk esot noticis. Taču tas neesot iemesls, lai paaugstinātu federālās zemes kapitāldaļas.

(78)

Visbeidzot neesot attaisnojama piemaksa sakarā ar veicināšanas fondu trūkstošo apmaiņas iespēju. BdB un Komisija, lai aprēķinātu minimālo peļņu no kapitāla, salīdzinājusi veicināšanas fondu ieskaitīšanu ar akciju kapitāla investīcijām. Bet akciju kapitāla investīcijas esot tikpat neiespējami mainīt kā LTS veicināšanas fondus.

(79)

Gadījumā, ja banka NordLB ar veicināšanas fondu iekļaušanu tomēr būtu tikusi atbalstīta, šo atbalstīšanu varētu uzskatīt tik vien kā par kompensāciju bankai NordLB par izmaksām, kas saistītas ar bankas publisko uzdevumu. Banka NordLB ir ne tikai reģionālā banka, bet tā ir arī Braunšveigas krājkase. Tā izpilda ne tikai reģionālās bankas klasiskos publiskos uzdevumus ar tās attiecīgajām izmaksām, bet arī krājkases funkcijas.

(80)

Ja tiek runāts par palīdzību, tad šeit katrā ziņā jābūt tikai tādam atbalstam, kas saistīts ar faktu, ka veicināšanas fondu ieskaitīšana izraisīja iestādes nodokļu apgrūtinājumu, pamatojoties uz 2001. gada 17. jūlija Briseles kompromisu.

(81)

2004. gada 7. oktobrī Komisija saņēma vienošanās rezultātus no BdB, Lejassaksijas federālās zemes un bankas NordLB. 2004. gada 7. oktobrī Komisija saņēma vienošanās rezultātus no sūdzības uzturētāja BdB, Lejassaksijas federālās zemes un bankas NordLB. Nekaitējot turpmāk pastāvošajai principiālajai tiesiskajai izpratnei, puses vienojušās par to, ko tās uzskata par piemērotu, lai noteiktu atbilstošu atlīdzību, un par atbilstošu atlīdzību vispār. Puses lūdz Komisiju, pieņemot lēmumu, ņemt vērā šīs vienošanās rezultātus.

(82)

Puses vispirms pēc kapitāla cenu noteikšanas modeļa (CAPM) aprēķina minimālo atlīdzību par vienu hipotekārās akciju kapitāla investīciju bankā NordLB. Ņemot vērā to, atbilstošai minimālai atlīdzībai par LTS fondu ieguldījumu jābūt ap 10,03 %. Turklāt par pamatu tika ņemtas akciju sabiedrības Vācijas biržas REX Performance Index bezriska procentu likmes, kā arī Beta koeficienta noteikšanai viens no 2004. gada 26. maijaKPMG ekspertu slēdzieniem, ko bija pasūtījušas reģionālās bankas (slēdziens iesniegts Komisijai). Aprēķins parādīja, ka brīdī, kad tika veikts veicināšanas fondu ieskaitījums bankā NordLB, t.i. 1991. gada 31. decembrī, bezriska bāzes procentu likme bija 7,15 %. Par Beta koeficientu bija ņemts 0,72, pamatojoties uz KPMG pētījumu. Tirgus riska prēmija bija noteikta 4 % (visām reģionālajām bankām vienoti).

(83)

Pēc tam tiek noteikts maksājums sakarā ar kapitāla trūkstošo likviditāti. Turklāt atkal par pamatu tika ņemta bezriska procentu likme 7,15 % kā bruto refinansēšanas izmaksas. Lai aprēķinātu neto refinansēšanas izmaksas, tika ņemts bankas NordLB noteicošais nodokļu apgrūtinājums, attiecināts uz fondu ieskaitīšanas brīdi un paušalēts ar 50 %. Tādā veidā noteica likviditātes atvilkumu 3,57 % apmērā.

(84)

Beidzot nosaka piemaksu 0,3 % apjomā sakarā ar neveikto balsstiesību izlaidi.

(85)

Kopumā tiek noteikta atbilstoša atlīdzība par LTS veicināšanas fondiem 6,76 % gadā pēc nodokļiem par to LTS veicināšanas fondu daļu, kas ir bankas NordLB rīcībā, konkurences darījumiem. Šī atlīdzība jāmaksā, sākot ar tā mēneša beigām, kad saņemts atzinums par pašu kapitālu (1993. gada 30. novembrī).

(86)

Par to LTS veicināšanas fondu daļu, kas nav izmantojama bankas NordLB konkurences darījumiem (komisija par galvojumu), pušu vienošanās netiek minēts.

(87)

Lai novērtētu pasākuma atbilstību līguma noteikumiem par valsts palīdzību, vispirms jāpārbauda, vai pasākums atzīstams par valsts palīdzību, kas atrunāta EK līguma 87. panta 1. daļā.

(88)

Kā norādīts iepriekš, Lejassaksijas federālās zemes daļas no trim LTS veicināšanas fondiem tika ieskaitītas bankā Nord LB kā pašu kapitāls. Ja šāda veida valsts īpašums ar komercvērtību tiek ieskaitīts vienā uzņēmumā, tiek runāts par valsts līdzekļiem atbilstoši EK līguma 87. panta 1. daļai.

(89)

Pārbaudot, vai valsts līdzekļu ieskaitīšana publiskas iestādes uzņēmumā atbalsta šo uzņēmumu un līdz ar to var tikt atzīta par valsts palīdzību atbilstoši EK līguma 87. panta 1. daļai, Komisija piemēroja “kapitāla devēja principu, kas darbojas tirgus ekonomikā”. Šo principu augstākā tiesa akceptēja virknē tiesisko lietu un attīstīja tālāk. Novērtējums pēc šī principa tiek izskatīts 93. ff rindkopā.

(90)

Liberalizējot finanses un integrējot banku sfērā finanšu tirgu, Kopienā ir pieaugoša jutība pret konkurences falsifikāciju, pakāpeniski tiek nojaukti konkurenci kavējoši šķēršļi finanšu pakalpojumu tirgos.

(91)

NordLB ir universāla un nozīmīga banka starptautiskajos kapitāla tirgos. NordLB sniedz bankas pakalpojumus konkurencē ar citām Eiropas bankām gan Vācijā, gan ārpus tās. Tādēļ pabalsti bankai Nord LB falsificē konkurenci un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(92)

Jānorāda arī, ka pastāv cieša sakarība starp vienas kredītiestādes pašu kapitālu un tās bankas aktivitātēm. Banka var strādāt un paplašināt savu komercdarbību tikai ar par pietiekamu atzītu pašu kapitālu. Tā kā NordLB valsts pasākuma ietvaros tika apgādāta ar tādu pašu kapitālu maksātspējas mērķiem, bankas darījumu iespējas tika tiešā veidā ietekmētas.

(93)

Lai izvērtētu, vai kāda uzņēmuma publisko akciju īpašnieka veiktie kapitāla darījumi atspoguļo atbalstīšanu saistībā ar EK līguma 87. panta 1. daļu, Komisija pievērsās “kapitālieguldītāja, kas darbojas tirgus ekonomikā, principam”. Šo principu Komisija bija izmantojusi daudzos gadījumos, un Eiropas Kopienas Tiesa (EKT) vairākos lēmumos to atzina un attīstīja tālāk (12). Tas ļāva Komisijai ikvienā gadījumā iepazīties ar sevišķiem apstākļiem, piemēram, par kādas holdinga kompānijas vai uzņēmumu grupas noteikto stratēģiju, vai izprast kāda investora īstermiņa un ilgtermiņa intereses. Investora, kas darbojas tirgus ekonomikā, princips tiks izmantots arī šajā gadījumā.

(94)

Saskaņā ar šo principu, valsts palīdzība nav tad, ja kapitāla līdzekļi ir gatavi ieguldījumam nosacījumos, saskaņā ar kuriem “privāts kapitālieguldītājs, kurš darbojas atbilstoši normāliem tirgus ekonomikas nosacījumiem, būtu gatavs līdzekļus nodot kāda privāta uzņēmuma rīcībā” (13). Finanšu pasākums ir sevišķi nepieņemams investoram, kas darbojas tirgus ekonomikā, tad, ja paredzētie atlīdzības nosacījumi atpaliek no tirgū maksātās atlīdzības par salīdzināmām investīcijām.

(95)

“Tirgus ekonomikas principa” skatījumā ir svarīgs pamatjautājums, vai šāds investors kapitālu, kas uzrāda LTS veicināšanas fondu sevišķās pazīmes, būtu ieguldījis bankā NordLB, it sevišķi ņemot vērā iespējamo ticamo ienākumu no investīcijas. Šis jautājums turpmāk jāpārbauda.

(96)

Atbilstoši EK līguma 295. pantam īpašumtiesību sistēma dažādās dalībvalstīs paliek neskarta. Taču tas neattaisno līguma konkurences noteikumu pārkāpumu.

(97)

Vācija paziņo, ka, sakarā ar LTS fondu mērķizlietojumu šos līdzekļus nevarēja izmantot ienesīgāk vienīgi kā ieskaitot līdzīgā publiskā institūcijā. Tāpēc šo līdzekļu pārskaitījums tiekot atspoguļots kā komerciāli lietderīgākā līdzekļu izmantošana. Tāpēc jebkura pārskaitīto līdzekļu peļņa esot pietiekama, tas nozīmē, jebkurš papildu ienākums no LTS kapitāla, lai attaisnotu pārskaitījumu, vadoties no principa “par investora darbību tirgus ekonomikas apstākļos”.

(98)

Šāda argumentācija nevar tikt atzīta. Varēja izrādīties, ka triju LTS fondu ieguldījums bankā NordLB un līdz ar to bankai radušos iespēju vienu daļu LTS kapitāla izmantošana konkurences darījumā, būtu ekonomiski lietderīgākā fondu izmantošana. Tomēr publiska investora skatījumā tā būtu ierobežošana, ignorējot fundamentālo jautājumu par saņēmēja atbalstīšanu. Vai ir notikusi atbalstīšana, var noteikt, tikai pārbaudot, vai cena, ko pasākuma saņēmējs ir maksājis, atbilst tirgus cenai: tiklīdz publiskie naudas līdzekļi un citi aktīvi tiek izmantoti komerciālām, uz konkurenci orientētām aktivitātēm, jāpiemēro tirgus likumi.

(99)

Lai garantētu atbilstošu ienākumu no rīcībā nodotā kapitāla, viens no līdzekļiem būtu bijis bankā palielināt federālās zemes līdzdalību tik daudz līdz bankas kopējā rentabilitāte kļūtu atbilstoša normāliem ienākumiem no kapitāla, kādu no saviem ieguldījumiem sagaida investors tirgus ekonomikas apstākļos. Lejassaksijas federālā zeme tomēr neizšķīrās par šādu soli.

(100)

Sabiedrības daļu nepalielināšanu bankā NordLB Vācija skaidro ar to, ka NSGV uz veicināšanas fondu ieskaitīšanas brīdi esot apņēmusies attiecīgi palielināt savu kapitālu bankā NordLB, kas tad arī notika, izveidojot LBS speciālos uzkrājumus 450 miljonu DEM apmērā un slēptos noguldījumus 550 miljonus DEM apmērā. Vācija bez tam aizstāvēja uzskatu, ka augstākā tiesa Alitalia  (14) lietā esot izlēmusi, ka kapitāla ieguldīšana no publiskiem līdzekļiem privātā investora principu vienmēr apmierina, ja arī kāds cits daļu īpašnieks investē, un tādā gadījumā neesot atzīstama valsts palīdzība.

(101)

Ņemot vērā augstākās tiesas lēmumu Alitalia lietā, jānorāda,, ka lēmums attiecas uz privātajām investīcijām. NSGV gadījumā runa nav par publiski tiesisku organizāciju. Bez tam NSGV kapitāla ieguldīšana nav ne laika, ne satura ziņā salīdzināma ar LTS veicināšanas fondu ieskaitīšanu.

(102)

Kamēr LTS fondi 1991. gada 31. decembrī tika ieskaitīti bankā Nord LB, LBS tika atskaitīta no NordLB sastāva, ar iedarbību 1994. gada 1. jūlijā, un LBS speciālie uzkrājumi tika izveidoti 450 miljonu DEM apmērā. Slēptie ieguldījumi 550 miljonu DEM apmērā tika veikti, tiem stājoties spēkā 1994. gada 10. oktobrī. Tieši šī lielā laika distance starp finanšu operācijām izraisīja Komisijā uzskatu, ka tie nav salīdzināmi nosacījumi.

(103)

Nonākam pie tā, ka katrā ziņā slēptie ieguldījumi ir pavisam cita noguldījumu forma. Toreiz visi slēptie noguldījumi bija, tā saucamais “lower tier 1”- kapitāls, tātad papildkapitāls, kuru nedrīkstēja piesaistīt vienādā līmenī ar pamatkapitālu maksātspējas priekšrakstu izpildei. Turklāt slēpto noguldījumu devēji, atšķirībā no akciju kapitāla noguldītājiem, piedalās nevis uzņēmuma vērtības pieaugumā, bet viņu atlīdzība tiek saņemta pilnībā tieši maksātas atlīdzības veidā, kas parasti ir zemāka par to, ko saņem no akciju kapitāla investīcijas.

(104)

Pat ja – likvīdi – slēptie ieguldījumi 550 milj. DEM apmērā būtu jāatlīdzina labāk nekā – LTS veicināšanas fondi, nav salīdzināmi federālās zemes veicināšanas fondu ieguldījums un NSGV veicināšanas fondu ieguldījums sakarā ar atšķirīgo atlīdzību. LBS speciālajiem uzkrājumiem likme ir 7,5 % gadā (pirms nodokļiem), turpretī slēptie noguldījumi pēc Vācijas valdības datiem saņem apmēram 9,11 % (pirms nodokļiem). LTS veicināšanas fondi turpretim saņem 0,5 % pēc nodokļu nomaksas (apmēram 1,2 % pirms nodokļiem). Līdz ar to LTS veicināšanas fondu atlīdzība ir ievērojami zemāka par NSGV darījuma atlīdzību.

(105)

Tā kā federālās zemes un NSGV finanšu operācija ievērojami atšķiras, paliek atklāts jautājums, vai uz LTS veicināšanas fondu ieskaitīšanas brīdi patiešām pastāvēja obligātas saistības pret NSGV, ieskaitīt kapitālu bankā NordLB viņu līdzdalības apmērā vai arī tās tikai vēlāk kļuva obligātas.

(106)

Līdz ar to nenotika nekāds proporcionāls, salīdzināms privāta investora kapitāla ieguldījums, tā kā arī netika izpildīti priekšnoteikumi, kas bija Alitalia gadījuma pamatā. Investīcijas tika veiktas caur vienu publisku akcionāru, NSGV, un kapitāla ieguldījuma nosacījumi nav salīdzināmi, jo tiem nav kopsakara laikā un arī ieguldījuma nosacījumi ir atšķirīgi.

(107)

Vācija uzsāktu atbalsta, ja investors, kurš darbojas tirgus ekonomikā, būtu ņēmis vērā paša līdzdalības vērtību pieaugumu bankā NordLB. Lejassaksijas federālā zeme LTS veicināšanas fondu ieskaitījuma laikā ar 60 % ir ņēmusi līdzdalību NordLB. Šo 60 % vērtība ar ieskaitījumu esot palielinājusies. Turklāt federālā zeme esot nodrošinājusi, ka arī NSGV atbilstoši savai daļai ieguldīs kapitālu, tā kā NSGV nepiedalās vērtības kāpinājumā, ko ir ierosinājusi federālā zeme viena pati.

(108)

No 102 ff rindkopā atspoguļotajiem pamatojumiem nevar ņemt vērā apstākli, ka federālajai zemei piederēja daļas bankā NordLB, un NSGV kapitāla ieguldījums nav uzskatāms par salīdzināmu investīciju. Ar to NSGV piedalās vērtības palielinājumā, neveicot atbilstošu ieguldījumu. Neviens investors, kurš darbojas tirgus ekonomikā, neakceptētu savu kā līdzīpašnieka dalību investīciju kopējos apgrūtinājumos, bet tikai daļēji realizētu no tā izrietošo labumu. Tas tika skaidri apliecināts pirmās instances tiesas WestLB  (15) lietā.

(109)

Vācija uzskata, ka tikai tai bāzes īpašuma daļai, kuru NordLB izmanto savām komerciālajām aktivitātēm, ir ekonomiska vērtība un tāpēc federālā zeme var prasīt atlīdzību tikai par šo daļu. BdB apgalvo, ka kopējā summa 1,7544 miljardu DEM vērtībā esot pakļauta riskam un tādēļ par šo summu būtu jāpiemēro atlīdzība.

(110)

Kā piemērots 2000/392/EG lēmumā un apstiprināts pirmās instances tiesā, principā ieguldīto kapitālu kopējai vērtībai ir jāpiemēro atlīdzība. Turklāt atlīdzība par ieguldītā kapitāla daļām var būt atšķirīga.

(111)

Lai noteiktu piemērotu atlīdzību, vajadzētu lemt atšķirīgi starp LTS fondu daļām atbilstoši to izlietojumam NordLB.

(112)

1991. gada beigās kapitāla vērtība sasniedza 1,7544 miljardus DEM. Īpašumu vērtība tiek katru gadu izzināta. Tomēr NordLB bilancē kā pašu kapitāls tika ierakstīti 1,5 miljardi DEM. LTS veicināšanas fondu vērtības starpība tika iegrāmatota kā uzkrājumi līguma par ieguldījumu pienākumu izpildei. Uzkrājumi tiek veidoti draudošām saistībām un neatspoguļo pašu kapitālu. Tie principā neuzlabo uzņēmuma bonitāti. Lejassaksijas federālā zeme turklāt ir tiesīga procentus un aizņēmuma dzēšanas maksājumus, kas ieplūst veicināšanas fondā, izņemt, līdz ko veicināšanas fondu aprites vērtība pārsniedz 1,5 miljardus DEM. Tā kā kapitāls, kas pārsniedz 1,5 miljardus DEM, nav NordLB rīcībā ne darījumu paplašināšanai, ne galvojumu izmantošanai, tad, Komisija uzskata, ka investors par šo veicināšanas fonda daļu nevarētu pieprasīt nekādu atlīdzību.

(113)

Summa 1,5 miljardi DEM kopš ieskaitīšanas brīža NordLB bilancē tiek dokumentēta kā pašu kapitāls. Tomēr LTS veicināšanas fonds pēc BAKred atzinuma nav pilnā mērā izmantojams kā pašu kapitāls. Līdz pagaidu atzīšanai par pašu kapitālu 1993. gada 26. jūlijāBAKred pieļāva veicināšanas fondu izmantošanu tikai tik daudz, cik tas bija pieprasīts saskaņā ar tobrīd spēkā esošajiem maksātspējas priekšrakstiem. Tikai kopš pagaidu atzīšanas 1993. gada 26. jūlijā1,5 miljardus DEM varēja izmantot pilnā apjomā. Tomēr no 1,5 miljardiem DEM tikai aptuveni 1,4 miljardus DEM – vērtība katru gadu svārstās – NordLB varēja izmantot, lai paplašinātu savas aktivitātes konkurences darījumu jomā, jo atlikums bija nepieciešams pašam veicināšanas fondam. Tādēļ 1992. gadā un līdz 1993. gada augustam faktiski izmantoto kapitālu, un kopš 1993. gada augusta attiecīgi aizņemto kapitālu, tas ir aptuveni 1,4 miljardi DEM gadā, vajadzēja izmantot kā primāro bāzi atlīdzībai federālajai zemei.

(114)

Atlikušo pašu līdzekļu bāzes daļu (kopš 1993. gada augusta apmēram 100 miljoni DEM ik gadu, bet pirms tam vairāk) nevarēja izmantot konkurences darījumu paplašināšanai, tomēr tā deva NordLB labumu, jo bilancē dokumentētais pašu kapitāla lielums sniedz bankas finansiālajiem pabalstītājiem viņu potenciāla izskaidrojumu un līdz ar to iedarbojas uz nosacījumiem, par kādiem banka var saņemt aizdevu kapitālu. Galvotāji un reitingu aģentūras ņem vērā bankas ekonomisko un finansiālo kopainu. Tā kā apmēram 100 miljonus DEM katru gadu nevar tikt izmantota darījumu paplašināšanai, bet gan uzlabo bankas tēlu galvotāju acīs, tās ekonomiskā funkcija šajā ziņā var tikt salīdzināta vismaz ar garantiju.

(115)

Tā kā līdz ar to arī summa apmēram 100 milj. DEM vērtībā katru gadu bankai NordLB nes labumu, tirgus ekonomikā darbīgs investors pieprasītu atlīdzību arī par to. Šīs atlīdzības lielums droši būtu zemāks par 1,4 miljardi DEM daļu, kas bankai NordLB nes lielāku labumu, jo tā saskaņā ar maksātspējas regulām var tikt izmantota kā pašu līdzekļu bāze tās uz konkurenci orientētu darījumu paplašināšanai.

(116)

Noslēgumā jānorāda, ka vienošanās teksts starp Lejassaksijas federālo zemi, NordLB un BdB paredz, ka atlīdzība par ieskaitīt fondu var sekot tikai tā mēneša beigās, kad no BAKred saņemts pilnīgs atzinums par pašu kapitālu, t.i., sākot ar 1993. gada 30. novembri. Komisija tomēr nevar vienošanos šajā ziņā atbalstīt. Ieskaitītais LTS fonds bija bankas NordLB rīcībā kopš tā ieskaitīšanas 1991. gada 31. decembrī, vismaz tādā apjomā, kādā to pieļāva BAKred, un banka NordLB faktiski izmantoja šo kapitālu ievērojamā apjomā pirms vēl tika saņemts atzinums no BAKred.

(117)

Atšķirīgas ekonomiskās kvalitātes finanšu ieguldījumi dod atšķirīgu peļņu. Izpētot, vai kapitālnoguldījumu akceptētu normālos tirgus ekonomikas nosacījumos darbīgs investors, jāvadās saskaņā ar šaubīga darījuma ar kapitālu ekonomiskā rakstura un bankai NordLB rīcībā nodotā kapitāla vērtības.

(118)

Vācija pārstāv uzskatu, ka atlīdzība par pamatkapitālu neesot pareizais salīdzināšanas mērogs, lai aprēķinātu piemērotu atlīdzību par LTS veicināšanas fondu. Esot pareizi, ka akciju kapitāls no uzraudzības tiesiskā viedokļa tiek pieskaitīts pašu kapitālam. Taču ne jau viss, kas tiek definēts kā pašu kapitāls, ir vienlaikus arī kādas bankas pamatkapitāls. It sevišķi pamatkapitālam, kas ir bankas pilnīgā rīcībā un ko banka var ieguldīt, ir pavisam cita kvalitāte nekā ieskaitītam no LTS veicināšanas fonda, kas arī turpmāk ir mērķsaistīts federālās zemes attīstībai un līdz ar to neatmaksājas NordLB.

(119)

Uz LTS veicināšanas fonda iekļaušanas brīdi tas visdrīzāk ir salīdzināms ar izmantošanas tiesību kapitālu. Banka NordLB un Lejassaksijas federālā zeme savulaik esot salīdzinājusi atlīdzību par veicināšanas fondu ar atlīdzību no izmantošanas tiesībām. Izmantošanas tiesības nozīmē papildkapitālu, kas principā var tikt izmantots tikai līdz pašu kapitāla līmenim. NordLB uz 1991. gada 31. decembri pašu kapitāls esot bijis 2,043 miljardi DEM un papildkapitāls 543 miljoni DEM. Līdz ar to ir bijis iespējams tā vietā, lai reģistrētu veicināšanas fondu par pašu kapitālu, piešķirt izmantošanas tiesības 1,5 miljardu DEM apjomā, lai segtu pašu kapitāla vajadzību.

(120)

Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme un banka WestLB apstrīd to, ka atšķirīgo fondu iekļaušanu reģionālajās bankās, it sevišķi NordLB gadījumā, varot salīdzināt ar pamatkapitālu. Drīzāk fondu iekļaušana esot salīdzināma ar slēptiem ieguldījumiem vai beztermiņa aizdevumu. Slēptie ieguldījumi un beztermiņa aizdevums Vācijā jau 1991. gadā esot atzīti par pašu kapitālu. Bez tam vēl atlīdzība tiekot noteikta nevis pēc banku uzraudzības iedalījuma, bet gan pēc riska profila. Tā LTS fondi pēc to ranga ir galvotāji, riska struktūra tuvāk salīdzināma ar slēptiem ieguldījumiem vai beztermiņa aizdevumu nekā ar pamatkapitālu.

(121)

Komisijas un BdB izpratnē LTS veicināšanas fonda ieskaitīšana, ko BAKred atzīst par pašu kapitālu, visdrīzāk līdzinās pamatkapitāla investīcijai.

(122)

Šajā sakarā vispirms jāuzsver, ka relatīvi plašais pašu kapitāla instrumentu klāsts, kas tagad vairākās zemēs ir kredītiestāžu rīcībā, toreiz Vācijā vēl neeksistēja, kad 1991. gadā tika nolemts LTS fondu ieskaitīt bankā NordLB, un 1993. gadā NordLB tobrīd bija jāievēro spēkā esošās stingrās kapitāla prasības. Daži no šiem instrumentiem tika ieviesti kopš tā laika, citi jau eksistēja, taču tie nebija atzīti Vācijā. Tobrīd praksē galvenokārt pielietoja izmantošanas tiesības un dažāda ranga saistības (abi bija vienīgi pašu līdzekļu papildinājums, otro instrumentu atzina tikai kopš 1993. gada).

(123)

Līdz ar to LTS kapitāla salīdzinājums ar tāda veida jauniem instrumentiem, kas pa lielākai daļai tikai vēlāk tika attīstīti un daļēji izmantoti citās zemēs, nav pārliecinošs. Arī Vācija pati šādu salīdzinājumu (netieši) noraida, norādot, ka Komisijai vajadzētu šo gadījumu izvērtēt, pamatojoties uz tiem apstākļiem, kas bija lēmuma pieņemšanas 1991. gada beigās.

(124)

Attiecībā uz “Perpetual preferred shares” un izmantošanas tiesībām, jāuzsver daži specifiski punkti. “Perpetual preferred shares” dažās valstīs tiek uzskatīts par pašu kapitālu taču Vācijā vēl joprojām tas tā netiek atzīts. Kapitāla izmantošanas tiesības uzskata vienīgi kā papildinājumu pašu kapitālam, turpretī LTS kapitālam piemīt pašu kapitāla kvalitāte. Tādēļ LTS kapitāls NordLB bija daudz nozīmīgāks, jo to var palielināt līdz pašu kapitāla papildinājuma līmenim (kā piem., izmantošanas tiesības), līdz ar to paplašinot pašu kapitāla bāzi. Ja pēc zaudējumu gadiem sekotu peļņu nesošie gadi, tad vispirms līdz nominālam tiktu atjaunotas izmantošanas tiesības un tikai pēc tam LTS kapitāls. Bez tam vēl LTS kapitāls ir bankas NordLB rīcībā bez kāda laika ierobežojuma, kamēr kapitāla izmantošanas tiesības parasti ir dotas uz 10 gadiem. Turpmāk būtu netipiski ļoti liela apjoma kapitāla ieguldījums kapitāla izmantošanas tiesībām, un zaudējumu gadījumā šajā sakarā būtu jāievēro rangu secība. Tā kā LTS fonds ir relatīvi liels, lielu zaudējumu gadījumā tas relatīvi ātri tiktu aizskarts.

(125)

Komisija uzskata, ka atbilstošas atlīdzības noteikšanai par pašu kapitālu atzītajiem mērķuzkrājumiem nav piemērots salīdzinājums ar slēptajiem noguldījumiem. Komisijas viedokli sevišķi iespaidoja fakts, ka LTS veicināšanas fondu ieskaitījums nenotika tieši slēpto ieguldījumu formā, bet kā mērķuzkrājums. Arī BAKred šo pārskaitījumu atzina par mērķuzkrājumu, nevis slēpto ieguldījumu atbilstoši Likuma par bankām (KWG) 10. § Tas, ka Vācijas uzraudzības iestādes to apskata kā uzkrājumus, ļauj uzskatīt, ka bankas rīcībā pārskaitītais kapitāls ir drīzāk salīdzināms ar pamatkapitālu un nevis slēptajiem noguldījumiem.

(126)

Turklāt paliek arī riska iespēja – maksātnespējas, resp. Likvidācijas gadījumā vismaz daļu pārskaitītā kapitāla zaudēt, nevis saglabājot pamatkapitāla investīciju riska noteikumus, jo LTS fonds veido nozīmīgu NordLB pašu kapitāla daļu, un banka NordLB šo savā rīcībā saņemto LTS fondu daudzu gadu laikā ir aplikusi ar liela apmēra riska aktīviem.

(127)

Visu šo iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka sakarā ar LTS kapitāla īpatnībām nav piemērojams salīdzinājums ar beztermiņa aizdevumu, izmantošanas tiesībām un slēptajiem ieguldījumiem, lai to izmantotu kā pamatojumu LTS kapitāla atbilstošas atlīdzības noteikšanā. LTS fonda ieskaitīšana daudzkārt uzrāda biežu sakritību ar pamatkapitāla investīciju.

(128)

Veicināšanas fonda atbildība iekšējās attiecībās ir ierobežota atbilstoši Lejassaksijas federālās zemes kapitāldaļām bankas NordLB pamatkapitālā, un federālā zeme ir vērsusies ar kompensācijas prasību pret visiem pārējiem NordLB galvotājiem. Vācija pārstāv uzskatu, ka investoram tas bija jāņem vērā, pieņemot lēmumu par investēšanu un izvirzot prasības par atlīdzību.

(129)

Atbildības ierobežojums iekšējās attiecībās tomēr nevar samazināt atlīdzību, jo NordLB perspektīvā paliek pie tā, ka, lai izvairītos no konkurences iespaidošanas, ar kapitāla ieskaitīšanu saņemtās priekšrocības ir atbilstoši jāatlīdzina. Federālās zemes kompensācijas prasībā attiecībā pret pārējiem galvotājiem runa ir par vienošanos starp galvotājiem un nevis par piekāpšanos bankai NordLB, kas varētu attaisnot samazinātu atlīdzību. Ja, piemēram, pārējie galvotāji būtu piekrituši iekšēji pārņemt pilnu galvojumu par veicināšanas fondu, tas nevarētu novest pie rezultāta, NordLB vispār nevajadzētu izmaksāt nekādu atlīdzību.

(130)

Bez tam Komisija uzskata, ka nav svarīgi, vai LTS veicināšanas fonds pēc BAKred atzinuma tika izmantots pastāvīgi un pilnā apjomā, lai izpildītu maksātspējas kritērijus. Bet, ja tas tā nebūtu, tirgus ekonomikā darbīgs investors būtu pastāvējis uz atlīdzību pilnā mērā, jo banka varēja visu kopkapitālu pēc saviem brīviem ekonomiskiem apsvērumiem ieguldīt konkurences cīņā.

(131)

Piemērotu atlīdzību par summu aptuveni 1,4 miljardu DEM apmērā, kas ik gadu bija bankas NordLB rīcībā konkurences darījumiem, var bez šaubām noteikt dažādos veidos. Kā to tūlīt konstatēsim, visiem atlīdzības veidiem aprēķināšanas par rīcībā nodoto pamatkapitālu pamatā ir vienādi principi. Komisija uz šo principu bāzes veic aprēķinu divos paņēmienos: vispirms tiek noskaidrota minimāla atlīdzība, kuru investors par (hipotēkas) pamatkapitāla investīciju bankā NordLB būtu gaidījis. Turpinājumā tiek pārbaudīts, vai tirgū, pamatojoties uz tirgus operācijas īpatnībām, iepriekš bijusi vienošanās par piemaksu vai maksāšanu pa daļām, un vai šai gadījumā Komisija var uzsākt metodiski pietiekami noslogotu aprēķinu skaitļos.

(132)

Gaidāmā atlīdzība par investīciju un investīcijas risks ir būtiski ietekmējoši faktori, ar ko jārēķinās pirms investīcijas lēmuma pieņemšanas investoram, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Lai noskaidrotu šo abu elementu lielumu, investors apsver visu iespējamo firmu un tirgus informāciju. Pie tam viņš izpēta iepriekšējā laika vidējo peļņu no kapitāla, kas kopumā dod atbalsta punktu arī par uzņēmuma nākotnes produktivitāti, kā arī analīzē uzņēmuma darbības modeli, kas būs spēkā investīcijas darbības laikā, izpēta uzņēmuma vadības kvalitāti un stratēģiju, kā arī attiecīgās ekonomikas nozares relatīvās izredzes.

(133)

Investors tirgus ekonomikas apstākļos tikai tad investēs, ja viņam par to, salīdzinājumā ar tuvāk esošo citu iespēju alternatīvai kapitāla ieguldīšanai, būs nodrošināta augstāka atlīdzība, respektīvi, zemāks risks. Investors neveiks ieguldījumu uzņēmumā, kur sagaidāmā peļņa ir zemāka par vidējo sagaidāmo atlīdzību citā uzņēmumā ar salīdzināmu riska profilu. Šajā gadījumā var pieņemt, ka pastāv pietiekamas alternatīvas investēšanas pasākumam, turklāt ar augstāku peļņas iespējamību pie vienlīdzīga riska.

(134)

Pastāv dažādas metodes piemērotas minimālās atlīdzības aprēķināšanai. Ir dažādi finansēšanas veidi un varianti peļņas aprēķināšanai, arī CAPM metode. Lai atspoguļotu dažādas iespējas, ir svarīgi izprast atšķirību starp diviem komponentiem, bezriska peļņa no kapitāla un projekta specifiskā riska prēmija:

Atbilstoša minimālā peļņa no pret risku galvotas investīcijas

=

bezriska bāzes likme + riska prēmija no pret risku galvotas investīcijas.

Pret risku galvotas investīcijas atbilstošu minimālo peļņu var attēlot kā bezriska peļņas likmes un papildu riska prēmijas par investīcijas specifiskā riska pārņemšanas summu.

(135)

Katras peļņas noteikšanas pamatā ir bezriska noguldījuma formas eksistence ar pieņemamu bezriska peļņu. Parastā veidā tiek ņemta vērā sagaidāmā peļņa no valsts emitentu vērtspapīriem ar nemainīgu procentu likmi, lai noteiktu bezriska bāzes likmi (respektīvi, šādu vērtspapīru atbilstošs indekss), tas ir ieguldījuma veids ar salīdzinoši mazu risku. Atšķirības starp dažādām metodēm pastāv sakarā ar riska prēmijas noteikšanu:

Riska prēmija par pašu kapitāla investīciju tiek noteikta, reizinot tirgus riska prēmiju ar Beta koeficientu (tirgus riska prēmija × Beta). Ar Beta koeficientu tiek izteikts uzņēmuma risks attiecībā pret visu uzņēmumu kopējo risku.

(136)

CAPM ir vadošā metode investīciju peļņas aprēķināšanai biržā reģistrētajiem lielajiem uzņēmumiem. Tā kā banka NordLB nav biržā reģistrēts uzņēmums, nav iespējama tās Beta koeficienta tieša atvasināšana. CAPM metodes pielietošana ir iespējama tikai uz Beta vērtības bāzes.

(137)

BdB savā 2003. gada 29. jūlija izklāstā, izmantojot CAPM metodi, nonāca pie sagaidāmās minimālās atlīdzības lieluma par pamatkapitāla investīciju bankā NordLB uz LTS fonda pārskaitīšanas brīdi, 1991. gada 31. decembri, 13,34 % gadā. Vācija izteica principiālas šaubas par CAPM metodes pielietošanu. Bez tam vēl BdB esot izmantojusi pārāk augstu Beta koeficientu un turklāt esot kļūdaini aprēķinājusi bezriska bāzes procentu likmi. Arī tirgus riska prēmija 4,6 % apmērā esot pārāk augsta. Pareizā aprēķinā, pamatojoties uz CAPM, BdB būtu nonākusi pie ievērojami zemākas minimālās atlīdzības par hipotekāro akciju kapitāla investīciju bankā NordLB.

(138)

Vienošanās ietvaros par tirgum atbilstošu atlīdzību Lejassaksijas federālā zeme, NordLB un BdB nonāca pie rezultāta, ka minimālā atlīdzība 10,03 % apmērā ir atbilstoša.

(139)

Puses savos aprēķinos izmantoja CAPM metodi un par bāzes procentu likmi bankai NordLB uz 1991. gada 31. decembri pielietoja 7,15 %. Šis procentu likmju aprēķins notika ar pieņēmumu, ka LTS fonds bankai NordLB nodots ilgstošā izmantošanā. Tādēļ puses atteicās pielietot termiņā noteiktas investīcijas bezriska peļņu (piemēram, peļņa par valsts aizņēmumu uz 10 gadiem), kas ieskaitīšanas brīdī bija vērojama kapitāla tirgū, jo šāds uzskats ignorētu reinvestīcijas risku, tas nozīmē, risku, kad pēc investīciju termiņa beigšanās nav iespējams investēt ar tādu pašu bezriska procentu likmi. Puses uzskata, ka vislabāk būtu rēķināties ar investīciju risku, ja par pamatu ņemtu “Total Return Index”. Tādēļ puses nolēma izmantot akciju sabiedrības Deutsche Börse AG (Vācijas Birža) izstrādāto REX10 Performance Index, kurš nosaka 10 gadu investīcijas ilgumu Vācijas Federatīvās Republikas aizņēmumam. Šeit izmantotā indeksu virkne ietver REX10 Performance Index stāvokli katra gada beigās kopš 1970. gada. Puses šādā veidā aprēķināja peļņu no kapitāla par gadu, kas atspoguļo tendenci, kā pamatā, ņemot REX10 Performance Index, ir notikusi attīstība laika periodā no 1970. līdz 1991. gadam, un tā nonāca pie tā saucamās bezriska bāzes procentu likmes 7,15 % apmērā (1991. gada 31. decembri).

(140)

Tā kā ieguldījums bankā NordLB ir veikts ilgstošam laika periodam, šajā speciālajā gadījumā bezriska bāzes procentu likmes aprēķins ir atzīstams. Arī piesaistītais REX10 Performance Index atspoguļo vispārēji atzītu datu avotu. Aprēķinātās bezriska bāzes procentu likmes šķiet lietpratīgas.

(141)

Beta koeficienta novērtējums ar 0,72 tika noteikts uz KPMG ekspertīzes bāzes, vadoties pēc, tā saucamajiem, Adjusted Beta koeficientiem, saņemot datus no visām Vācijā reģistrētajām kredītiestādēm, kas iesniegta Komisijai. Šis Beta koeficients, kas noteikts uz minētās pētījumu bāzes un ievērojot bankas NordLB darījumu jomu, atzīstams par atbilstošu.

(142)

Pēc Komisijas domām arī tirgus riska prēmija 0,4 % apmērā ir pieņemama. Jau lēmumā 2000/392/EK daudzkārt tika atrunāta, tā saucamā, vispārējā ilgtermiņa tirgus riska prēmija, t.i. starpība starp ilgtermiņa vidējo peļņu, attiecinātu uz parasto akciju portfeli un valsts aizņēmumu. Attiecīgajos ekspertu slēdzienos, izvērtējot metodiku, laika periodu un datu bāzi, tika noteikta starpība no apmēram 3 % līdz 5 %. Kāds novērtējums, kas tika izstrādāts BdB uzdevumā, aprēķināja alternatīvu 3,16 % un 5 %; kāds cits, kas veica alternatīvus aprēķinus bankai WestLB pēc tās pašas metodes noteica 4,5 % un 5 %, un Lehman Brothers, kas arī darbojās WestLB uzdevumā, noteica 4 %. Tādējādi Komisijai šeit iztirzātajā gadījumā nebija pamata atkāpties no vienošanās aktā pielietotās tirgus riska prēmijas. Vadoties pēc CAPM, Komisijai nebija šaubu, ka pušu paziņotā minimālā atlīdzība var tikt uzskatīta par atbilstošu.

(143)

Komisijai nebija nekādu pieturas punktu tam, ka pušu paziņotā minimālā atlīdzība par par hipotekārā pamatkapitāla investīciju nevar izturēt tirgus testu. Tādēļ Komisija attiecībā uz šo situāciju par piemērotu nosaka minimālo atlīdzību 10,03 % gadā (ikreiz pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas un pirms investora nodokļa).

(144)

Vācija uzskata, ka banka NordLB esot maksājusi atbilstošu atlīdzību, jo privāts investors būtu viņam ietaupītās refinansēšanas izmaksas atskaitījis no atlīdzības. Tā kā investors kapitāla refinansēšanu ir ietaupījis, Vācija nonāk pie slēdziena, ka LTS fonda procentu likme ir aptuveni 9,5 %.

(145)

Komisija tomēr uzskata, ka nav svarīgi, cik daudz federālā zeme kā investors ir ietaupījusi. Federālā zeme ir ieskaitījusi LTS veicināšanas fondus bankā NordLB kā nelikvīdu kapitālu. Nekāds federālās zemes ietaupījums neeksistē, jo tās pienākumos neietilpst rūpes par kapitāla likviditāti.

(146)

“Normāla” kapitāla ieguldīšana kādā bankā, protams, rada tai gan likviditāti, gan arī pašu līdzekļu bāzi, kas nepieciešams no uzraudzības tiesiskajiem pamatojumiem, lai paplašinātu darījumus. Lai kapitālu izmantotu pilnībā, tas ir, tā 100 % riska izsvērtos aktīvus paplašinātu ar koeficientu 12,5 (100 izdala ar maksātspējas koeficientu 8 %), bankai vajadzētu 11,5 reizes finanšu tirgos refinansēties. Vienkārši sakot, starpība no 12,5 reizes saņemtajiem un 11,5 reizes samaksātajiem procentiem par šo kapitālu, atskaitot citas bankai esošās izmaksas (piem., administrācijas izmaksas), veido pašu kapitāla peļņu (16).

(147)

Tā kā LTS kapitāls bankai NordLB nerada nekādu likviditāti, bankai NordLB papildu finansēšanas izmaksas ir kapitāla summas apjomā, ja tā nepieciešamos līdzekļus iegūst finanšu tirgos, lai pilnībā izmantotu darījumu iespējas, ko tai sniedz papildu pašu kapitāls, t.i., lai riska izsvērtās kapitāla vērtības palielinātu par 12,5 reizes lielāku kapitāla summu (resp. esošās kapitāla vērtības saglabāt šajā apjomā) (17). Sakarā ar šiem papildizdevumiem, kas nerodas citādā veidā palielinot pašu kapitālu, piemērotas atlīdzības noteikšanai nepieciešams radīt atbilstošus maksājumus pa daļām. Kapitāla ieguldītājs, kurš darbojas tirgus ekonomikā, nevar gaidīt tādu pašu atlīdzību, kā no skaidras naudas kapitāla ieguldījuma.

(148)

Komisija turklāt uzskata, ka aprēķinā nav jāpiemēro kopējā refinansēšanas procentu likme. Refinansēšanas maksājumi ir uzņēmuma izmaksas, un līdz ar to samazinās ar nodokli apliktie ienākumi. Bankas neto ienākumi tātad nesamazinās par papildus samaksātu procentu summu. Proti, daļa šo izmaksu izlīdzinās uz mazāka korporācijas nodokļa pamata. Tikai tīrās izmaksas bankai NordLB jāņem vērā kā papildu apgrūtinājums sakarā ar ieskaitītā kapitāla īpašo raksturu. Kopumā Komisija atzīst, ka bankai NordLB rodas papildu “likviditātes izmaksas”, ko veido no “refinansēšanas izmaksām atņemot uzņēmuma nodokļus”.

(149)

Pamatojoties uz Deutschen Börse AG aprēķināto REX 10 Performance Index, bezriska procentu likme 1991. gada beigās bija 7,15 %. Divi Vācijas valsts aizņēmumi ar termiņu uz 30 gadiem, kas tika veikti 1986. gadā, aprēķina brīdī deva ienākumu no aprites peļņas 7,8 % un 7,6 %. Vācija uzrādīja, ka bankas NordLB individuālā refinansēšanas likme 1991. gada 31. decembrī sasniedza [...] %. Savā vienošanās aktā puses pamatojas uz ilgtermiņa bezriska likmi 7,15 % apmērā. Bez tam puses vienojās pieņemt paušālu nodokļu likmi 50 % apmērā (18). Līdz ar to puses nonāca pie tīrās refinansēšanas 3,57 % un pie atbilstoša likviditātes maksājuma.

(150)

Pamatojoties uz šo vienošanos un faktu, ka nosauktās summas iekļaujas normās, ko Vācija jau iepriekš bija noteikusi, Komisijai nav pamata 3,57 % neuzskatīt par atbilstošiem, un novērtējot palīdzības elementus, tā balstās uz šo vērtību,.

(151)

Praksē, konstatējot kādas atlīdzības netipiskos apstākļus, kas atšķiras no normālas pamatkapitāla investīcijas attiecīgajā uzņēmumā, tiek piemēroti atbilstoši maksājumi. Tādēļ jāpārbauda, vai, atbilstoši īpatnībām, it sevišķi konkrētajam riska profilam LTS pārskaitījuma gadījumā, ir pamatojumi par aprēķinātās minimālās atlīdzības 10,03 % piemērošanu, kādu privātais investors būtu sagaidījis par (hipotekāru) pamatkapitāla investīciju bankā NordLB, un līdz ar to var izmantot metodiski piemērotu aprēķinu. Tādējādi pārbaude atklāj trīs aspektus: pirmkārt, izpalika jaunu kapitāldaļu izlaide un ar to saistītās papildu balsstiesības, otrkārt, fondu pārskaitījuma ārkārtējais apjoms, treškārt, ieguldījuma aizstājamības trūkums.

(152)

Federālā zeme, veicot pārskaitījumu, nesaņēma papildu balsstiesības, un tas netika kompensēts, piesaistot kāda cita kapitāldaļu īpašnieka līdzvērtīgu investīciju. Ar atteikšanos no balsstiesībām kapitāla ieguldītājs neizmanto iespēju iespaidot bankas vadības lēmumus. Kā kompensācija tam, ka tiek pieņemts paaugstināts zaudējumu risks, nenostādot tam pretī atbilstoši lielāku ietekmi uz uzņēmumu, kapitāla ieguldītājs, kas darbojas saskaņā ar tirgus ekonomikas principiem (pat pavājinot risku pēc iekšējas vienošanās ar pārējiem daļu īpašniekiem), būtu pieprasījis augstāku atlīdzību. Ņemot vērā faktu, ka par priviliģētajām akcijām, salīdzinot ar parastajām akcijām, tiek saņemta paaugstināta atlīdzība, komisija uzskata par lietpratīgu ieviest piemaksu vismaz 0,3 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļa). Arī vienošanās puses uzskata par lietderīgu piemaksu 0,3 % jo netika izlaistas jaunas balsstiesības.

(153)

Pārskaitītā īpašuma lielais apjoms un ietekme, kādu tas radīja bankai NordLB attiecībā uz maksātspējas direktīvu pieminēts jau iepriekš (40f rindkopa). LTS fondu pārskaitījums ievērojami palielinājis NordLB pašu kapitālu un turklāt bez sākotnējiem un administrācijas izdevumiem. Kapitālieguldītājs tirgus ekonomikā droši vien pieprasītu piemaksu par tik liela kapitāla ieguldījumu ar relatīvi un absolūti lielu summu, kā LTS fondu apjoms. No otras puses – pamatkapitāla palielinājums par 1,5 miljardiem DEM vienā no lielākajām Vācijas universālajām bankām, ņemot vērā Eiropas kredītiestādēm noteikto ārkārtīgi lielo obligāto kapitālu sakarā ar maksātspējas direktīvu, nav uzskatāms par kaut ko īpašāku, kā normāla izmēra darījums. Turklāt lielais apjoms var tikt uzskatīts kā netiešs pierādījums tam, ka kapitāla ieguldījumam ir līdzība ar pamatkapitālu, jo tajā brīdī, 1991. gada nogalē, nebija tipiski liela apjoma slēptie noguldījumi finanšu tirgū. Līdz ar to tas būtu nozīmējis apjoma nepieļaujamu dubultu ievērošanu, kad pārskaitītā kapitāla apjoms, kas līdzinās pamatkapitāla investīcijai, tiktu izmantots, lai attaisnotu turpmāko piemaksu. Līdz ar to Komisija par labu bankai NordLB neparedz veikt piemaksu sakarā ar ieguldītā kapitāla apjomu. Tāds pats lēmums izriet no pušu vienošanās, ka nav jāveic piemaksa sakarā ar ieguldītā kapitāla apjomu.

(154)

Visbeidzot jānorāda uz iztrūkstošo ieguldījuma aizstājamību, tas nozīmē, ka iztrūkst iespēja jebkurā laikā izņemt no uzņēmuma noguldīto kapitālu. Normālos apstākļos kapitālieguldītājs var pašu kapitāla instrumentu tirgū pārdot trešajai personai un līdz ar to savu kapitālieguldījumu izbeigt. Pamatkapitāla normāls palielinājums, precīzi aplūkojot, notiek šādi: investors iegulda bilances aktīva pusē kapitālu (tie var būt gan skaidrās naudas, gan materiālie ieguldījumi). Tam parasti pasīva pusē atbilst apgrozāmā daļa, kas ir investora rīcībā, piemēram, akciju sabiedrībā tās ir akcijas. Šīs akcijas viņš var pārdot trešajai personai. Viņš, protams, ar to nevar izņemt savu sākotnēji ieguldīto kapitāla vērtību, tāpēc ka tā tagad pieder pie sabiedrības garantētā pašu kapitāla un tādēļ to pēc dispozīcijas nevar izņemt. Taču viņš, pārdodot akcijas – pēc biržas kursa – var realizēt ekonomisko pretvērtību. Viņa kapitālieguldījums līdz ar to ir aizvietojams. Sakarā ar LTS fonda ieguldījuma īpašajiem apstākļiem federālajai zemei nav šādas iespējas. Neraugoties uz to, Komisija nesaskata iemeslu piemaksai. Federālajai zemei gan nav iespēju ar ieguldījuma brīvu apgrozāmību realizēt ekonomisko pretvērtību, taču katrā laikā tai pastāvēja un pastāv iespēja mērķuzkrājumus, atbilstoši likumam, no bankas NordLB izņemt un eventuāli, ieguldot tos citā kredītiestādē, sasniegt augstāku ienākumu no kapitāla. Arī šajā jautājumā vienošanās starp BdB, federālo zemi un NordLB norāda, ka sakarā ar kapitāla trūkstošo aizstājamību nav jābūt nekādai piemaksai.

(155)

Tāpēc Komisija uzskata par lietpratīgu kopumā noteikt piemaksu ienākumam no kapitāla 0,3 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas) par atteikšanos no papildu balsstiesībām.

(156)

Akciju sabiedrībā atlīdzība ir tieši atkarīga no uzņēmuma rezultātiem, un tā galvenokārt izpaužas dividenžu formā un līdzdalībā, uzņēmuma vērtībai pieaugot (piem., akciju kursa kāpums). Federālā zeme saņem kopatlīdzību, kurā būtu jāietver abi šie atlīdzības aspekti par “normālu” kapitālieguldījumu. Tas ļauj argumentēt, ka regulārā atlīdzība, ko federālā zeme saņem mainīgas atlīdzības vietā, kas būtu tieši saistīta ar bankas NordLB rezultātiem, atspoguļo priekšrocību gadījumā, ja atlīdzības likme tiek reducēta. Vai tāda regulārā atlīdzība patiesi ir izdevīgāka par mainīgu atlīdzību, ko iespaido uzņēmuma peļņa, ir atkarīgs no uzņēmuma rezultātiem nākotnē. Ja tie pasliktinās, tad paušāllikme kapitālieguldītājam ir izdevīga, bet, ja uzņēmuma rezultāti uzlabojas, tad tai ir trūkumi. Faktisko attīstību nevar paredzēt, pieņemot lēmumu par kapitālieguldījumu. Ņemot to visu vērā, Komisija uzskata, ka atlīdzības likmes reducēšanai nav pamata.

(157)

Pamatojoties uz visiem šiem apsvērumiem, Komisija secināja, ka atbilstoša atlīdzība par apšaubāmu kapitālu varētu būt 6,76 % gadā (pēc uzņēmuma nodokļu nomaksas), proti, 10,03 % normāls ienākums no kapitāla par apšaubāmu kapitālieguldījumu, pieskaitot 0,3 % par finanšu operācijas īpašo raksturu, atskaitot 3,57 % par finansēšanas izmaksām, kas rodas bankai NordLB sakarā ar pārskaitītā kapitāla trūkstošo likviditāti.

(158)

Kā jau izklāstīts, bankas NordLB rīcībā katru gadu ir arī pašu kapitāla daļa aptuveni 100 milj. DEM materiālās vērtības, un tās ekonomiskā funkcija ļauj to salīdzināt ar garantiju vai galvojumu. Lai nepakļautu sevi tādam riskam, kapitālieguldītājs, kas darbojas tirgus ekonomikā, būtu pieprasījis atbilstošu atlīdzību. Vienošanās starp BdB, federālo zemi un NordLB par šo jautājumu nekas nav minēts.

(159)

Komisija lēmumā, uzsākot procedūru atbilstoši EK līguma 88. panta 2. punktam, minēja likmi 0,3 % gadā (pēc nodokļu nomaksas), ko Vācija nosauca par piemērotu galvotāja starpniecības maksu tādai bankai kā NordLB. Šīs atlīdzības paaugstināšana “galvojuma” sevišķi lielā apjoma – aptuveni 100 milj. DEM – dēļ, nav tikusi piemērota. Arī par abiem gadiem, kuros bankas rīcībā bija vairāk nekā 100 milj. DEM, par 1992. un 1993. gadu, Komisijai šķiet, ka piemaksa nav attaisnojama. Šīs likmes paaugstināšana tādēļ, ka LTS veicināšanas fonds principā neierobežoti bija NordLB rīcībā, ir apšaubāma to pašu iemeslu dēļ, kuru arī netika īstenota piemaksa atlīdzībai par kapitālu, kas bija bankas rīcībā konkurences darījumiem.

(160)

Garantijas prēmija veido bankas NordLB uzņēmuma izdevumus un tādējādi samazina ar nodokli apliekamo peļņu. Atlīdzība, kas Lejassaksijas federālajai zemei jāsaņem par LTS fondu, tiek maksāta no peļņas pēc nodokļiem. Tādēļ likme 0,3 % principā jāsamēro ar nodokļu likmi. Tāpat kā saistībā ar refinansēšanas izdevumiem Komisija vadās – šoreiz par labu NordLB – no vienotas kopējās nodokļu likmes 50 %. Tādēļ Komisija nosaka likmi 0,15 % gadā pēc nodokļu nomaksas.

(161)

Saskaņā ar iepriekšminētajiem aprēķiniem Komisija uzskata par tirgus atbilstošu atlīdzību 6,76 % gadā pēc nodokļu nomaksas par to kapitāla daļu, kuru NordLB var izmantot savai uzņēmējdarbībai, proti, aptuveni 1,4 miljardi DEM, un 0,15 % gadā pēc nodokļu nomaksas par starpību starp šo daļu un to, kas NordLB bilancē iegrāmatota kā pašu kapitāls 1,5 miljardi DEM, tātad – aptuveni 100 milj. DEM.

(162)

Banka NordLB pašreiz maksā atlīdzību 0,5 % gadā pēc nodokļu nomaksas par summu, kas faktiski tiek izmantota konkurences darījumos. Šī atlīdzība pirmo reizi tika izmaksāta par 1992. gadu.

(163)

Līdzās atlīdzībai 0,5 % gadā pēc nodokļu nomaksas Vācija uzskata, ka federālajai zemei ir tiesības saņemt procentus un aizņēmuma dzēšanas maksājumus, kas tiek ieskaitīti LTS veicināšanas fondā no veicināšanas fondu tirgus vērtības, kas pārsniedz 1,5 miljardus DEM .

(164)

Komisija uzskata, ka kapitālieguldītājs tirgus apstākļos nebūtu piekritis saņemt atlīdzību no ieņēmumiem, kas atkarīgi no bankas darbības, kura pārvalda veicināšanas fondus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka banka NordLB ekonomiski nav guvusi peļņu no kapitāla daļas, kas ir virs 1,5 miljardiem DEM (tādēļ nav arī jāmaksā atlīdzība). Līdz ar to summas no šīs LTS veicināšanas fondu daļas arī nevar uzskatīt par turpmāko atlīdzību, jo tā ekonomiskā ziņā nav gūta no NordLB darbības, bet jau no sākuma pienākas federālajai zemei.

(165)

Bez tam Vācija apgalvo, ka pārskaitījuma pamatā bija potenciāla kopdarbība un nevis bankas NordLB pašu kapitāla paaugstināšana. Veicināšanas fondu pārskaitīšanai tomēr vismaz bija mērķis izpildīt arī maksātspējas direktīvas prasības. Gadījumā, ja LTS attīstās kopdarbība un ietaupījumi, LTS tie rodas sakarā ar izmaksu reducēšanu, tad to nevar uzskatīt par pretpakalpojumu no NordLB puses par pašu līdzekļu bāzes nodrošināšanu. Tā kā šīs kopdarbības rezultātā nesamazinās ne pārskaitītā kapitāla izlietojamība, ne arī paaugstinās NordLB izmaksas, kas saistītas ar kapitāla pārskaitījumu, kopdarbība nedrīkstētu ietekmēt atlīdzības lielumu, ko no bankas par ieguldīto pašu kapitālu varētu pieprasīt kapitālieguldītājs, kurš darbojas tirgus ekonomikā. Arī gadījumā, ja federālā zeme kopdarbības rezultātā gūtu faktiskas priekšrocības, jebkurš konkurents konkurences apstākļos būtu spiests federālajai zemei par finanšu instrumentu (LTS) papildu piemērotajai atlīdzībai par ieguldīto pašu “maksāt” vēl arī “atlīdzību” tādu priekšrocību formā. Citu starpā, parasti kādas apvienošanās rezultātā veidojas abu iesaistīto uzņēmumu kopdarbība. Grūti izprotams, kādēļ NordLB vispār neguva peļņu no šīm priekšrocībām. Tādējādi Komisija pārstāv uzskatu, ka pie iespējamiem kopdarbības efektiem iespējama ne tikai vienas atlīdzības izmaksa no bankas NordLB par LTS pārskaitījumu.

(166)

Visbeidzot – arī tā saucamais īpašnieka efekts nenoved pie tā, ka jāpamatojas uz augstāku atlīdzību nekā 0,5 % gadā. Kā jau iepriekš norādīts, kapitālieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos, kuram ir jau kapitāldaļas vienā uzņēmumā, nebūtu atteicies no pilnas tiešas atlīdzības, ja viens vai vairāki akcionāri gūst peļņu no kapitālieguldījuma, pašiem neveicot nekādu atbilstošu ieguldījumu. Tā kā NSGV neveica kapitālieguldījumu, kas līdzinātos federālās zemes ieguldījumam, federālajai zemei vajadzēja uzstāt par lielu tiešo atlīdzību.

(167)

Palīdzības elementu var aprēķināt kā starpību starp faktiskiem maksājumiem un maksājumiem, kas atbilstu tirgus nosacījumiem.

(168)

Palīdzības elementa aprēķins (milj. DEM)

1992. gads

1993. gads

(169)

Starpība starp iepriekš norunāto 0,5 % gadā un piemēroto atlīdzību 6,76 % gadā (par to LTS veicināšanas fonda daļu, kura var tikt izmantota NordLB konkurences darījumiem), kā arī 0,15 % gadā (kas līdzinās bankas galvojumam) atspoguļo palīdzību atbilstoši EK līguma 87. panta 1. punktam.

(170)

Palīdzības elements par laika posmu kopš palīdzības galvojuma līdz 2003. gada beigām ir 923,82 milj. Vācijas marku (DEM). Šī summa ir pārrēķināma eiro un ir līdzvērtīga 472,34 milj. EUR. LTS fondi joprojām ir bankas NordLB rīcībā. Līdz ar to palīdzības elementa palielināšanās turpinās.

(171)

Jāsecina, ka visi EK līguma 87. panta 1. punkta kritēriji ir izpildīti, un tātad LTS veicināšanas fondu pārskaitījums attiecīgo pantu izpratnē satur valsts palīdzību. Tādējādi jāizpēta, vai palīdzību var uzskatīt par savienojamu ar Kopējo tirgu. Tomēr ir pamanāms, ka Vācija, ņemot vērā iespējamos palīdzības elementus, veicināšanas fondu pārskaitījuma ietvaros rīkojusies tikai saskaņā ar EK līguma 86. panta 2. punkta noteikumu.

(172)

Nav piemērojams neviens no EK līguma 87. panta 2. punkta izņēmuma priekšrakstiem. Palīdzībai nav ne sociāla rakstura, ne arī galvojuma par atsevišķiem patērētājiem. Tāpat tā ir maz piedalījusies zaudējumu novēršanā, kas radušies pēc dabas katastrofām vai izcēlušies citādu ārkārtas atgadījumu rezultātā, vai arī palīdzējusi līdzsvarot tautsaimniecības zaudējumus, kas radās Vācijas sadalīšanās rezultātā.

(173)

Tā kā palīdzībai nav bijis izvirzīts nekāds reģionālais mērķis – tā nav paredzēta ne ekonomiskās attīstības veicināšanai reģionos ar neierasti zemu dzīves līmeni vai daļēju bezdarbu, ne kādas noteiktas ekonomikas jomas attīstības veicināšanai, tā nav piemērojama ne EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktam, ne 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam (par reģionālajiem aspektiem). Ar palīdzību nav veikti nekādi svarīgi pasākumi, kas attiektos uz Eiropas kopējām interesēm. Tāpat tai ir maz sakara ar kultūras un kultūras mantojuma saglabāšanas veicināšanu.

(174)

Tā kā bankas NordLB ekonomiskā pastāvēšana nebija riska situācijā, kad tika īstenoti pasākumi, netiek izvirzīts jautājums, vai vienas tik lielas kredītiestādes kā banka NordLB sabrukums Vācijā, varētu izraisīt banku sektora ģenerālkrīzi, kas, atbilstoši EK līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunktam, varētu tikt attaisnota kā palīdzība Vācijas ekonomikas ievērojamu traucējumu novēršanai.

(175)

Atbilstoši EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam par palīdzību var uzskatīt tādas, kas saderīgas ar kopējo tirgu, ja tās veicina noteiktas ekonomikas nozares attīstību. Tas principā varētu derēt arī par bankas sektora pārstrukturēšanas palīdzību. Šajā gadījumā tomēr nav doti priekšnosacījumi izņēmuma noteikumu pielietošanai. Banka NordLB netiek raksturota kā grūtībās nokļuvis uzņēmums, kura rentabilitātes atgūšanai nepieciešama valsts palīdzība.

(176)

Tātad EK līguma 86. panta 2. punkts pieļauj iespējamus izņēmumus līguma priekšrakstos par valsts palīdzību, kas, atkarībā no noteiktiem apstākļiem, ir attiecināmi arī uz finanšu pakalpojumu sektoru. Komisija to apliecinājusi savā ziņojumā “Vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumi banku sektorā” (19).

(177)

Vācija ziņo, ka bankas NordLB eventuālās atbalstīšanas LTS veicināšanas fondu pārskaitīšanas gadījumā tiek runāts tikai par vienu kompensāciju – izmaksām, kas radušās bankai NordLB, ievērojot tās publisko uzdevumu. Banka NordLB ir ne tikai reģionālā banka, bet arī krājkase Braunšveigas reģionā. Tādēļ tā pilda ne tikai klasisko publisko reģionālas bankas uzdevumu ar tai saistošajām izmaksām, bet arī krājkases funkcijas.

(178)

Tomēr Vācija nav aprēķinājusi bankai NordLB izmaksas par norādītajiem publiskajiem uzdevumiem. Tādēļ vien Komisija nevar atzīt izņēmumu, piemērojot EK līguma 87. panta 1. punktu, pamatojoties uz EK līguma 86. panta 2. punktu. Līdz ar to ir skaidrs, ka pārskaitījums tika veikts, lai nodrošinātu bankai NordLB tiesisku stāvokli sakarā ar jaunajiem pašu kapitāla noteikumiem. Nevis kā kompensāciju par bankas NordLB publisko uzdevumu.

(179)

Tā kā neviens no izņēmumiem par principiālu valsts palīdzības aizliegumu atbilstoši EK līguma 87. panta 1. punktam neatbilst, šo palīdzību nevar atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

(180)

Pretēji Vācijas izklāstam, nevar uzskatīt LTS veicināšana fondu pārskaitījumu par atbilstošu palīdzības regulai par iestādes nodokļu apgrūtinājumu un galvotāju garantijām.

(181)

No vienas puses, lietas būtība par galvotāju garantiju kā zaudējumu garantiju attiecībā pret kreditoriem gadījumā, ja bankas kapitāls nav pietiekams, netiek izpildīta jau no paša sākuma. Kapitāla ieguldīšana nebija vērsta NordLB kreditoru prasību apmierināšanai, un nebija izsmeLTS arī bankas NordLB kapitāls.

(182)

No otras puses, lietas būtība neskar arī iestādes nodokļu apgrūtinājumu. Par iestādes nodokļu maksājumiem atbildīgs ir iestādes īpašnieks (Lejassaksijas federālā zeme, NSGV), kurš apgādāja NordLB ar līdzekļiem, kas bija nepieciešami reģionālās bankas pienācīgam darbam, ciktāl viņš par tās attīstību ir izšķīries. Banka NordLB kapitālieguldījumu brīdī nekādā ziņā neatradās situācijā, kad vairs nav iespējams pienācīgs darbs. Kapitālieguldījums nebija nepieciešams, lai NordLB veiktu pienācīgu darbu. Kapitālieguldījums drīzāk notika sakarā ar jaunās maksātspējas direktīvas prasībām par pašu kapitālu, lai izvairītos no reģionālās bankas darījumu apjoma samazināšanas, respektīvi, lai nodrošinātu reģionālās bankas paplašināšanos. Līdz ar to tā varētu, atbilstoši federālās zemes noteiktam ekonomiskam aprēķinam, kā līdzīpašniece arī nākotnē izmantot tirgus izredzes konkurences cīņā. Attiecībā uz tādu federālās zemes normālu saimniecisko lēmumu nevar piemērot iestādes nodokļu “Ārkārtas priekšrakstus” (“Notvorschrift”). Tā kā nav citas piemērojamas palīdzības regulas, saskaņā ar EK līguma 87. panta 1. punktu, 88. panta 1. punktu, kapitālieguldījums, atbilstoši EK līguma 87. panta 1. punkta, 88. panta 3. punktam, jādefinē kā jauna palīdzība.

(183)

Komisija konstatē, ka Vācija, veicot jaunos palīdzības pasākumus, ir prettiesiski pārkāpusi EK līguma 88. panta 3. daļu.

(184)

Palīdzība nevar tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu ne pēc EK līguma 87. panta 2. punkta, respektīvi, 3. punkta, ne pamatojoties uz kādu citu līguma noteikumu. Ievērojot to, palīdzība tiek paziņota par nesaderīgu ar kopējo tirgu, tā jāatceļ un prettiesiskā pasākuma palīdzības elements no Vācijas jāatprasa.

a)

par aprēķināto laika periodu no 1992. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 31. decembrim 1. panta 3. punktā minēto summu;

b)

par aprēķināto laika periodu no 2004. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad palīdzība atmaksāta, summu, kas aprēķināma pēc 1. panta 1. un 2. punktā minētās metodes.