18.3.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 81/25

(1)

Ar 2002. gada 27. maija vēstuli, kas reģistrēta 2002. gada 31. maijā (A/14263), Komisija ir saņēmusi sūdzību attiecībā uz Pjemontas reģiona vadības 2002. gada 25. februāra lēmumu nr. 57-5400.

(2)

Ar 2002. gada 13. septembra vēstuli D/55115 no Itālijas iestādēm tika pieprasīta papildu informācija. Sūdzības iesniedzējs, kas ar Komisijas 2002. gada 16. septembra vēstuli D/55127 tika informēts par sūdzības iesnieguma izskatīšanas gaitu, ar 2002. gada 5. novembra vēstuli A/38090 iesūtīja papildu informāciju.

(3)

Itālijas iestādes atbildēja ar 2002. gada 24. oktobra vēstuli Nr. 12998, kas reģistrēta 2002. gada 8. novembrī (A/38204).

(4)

Ar 2003. gada 21. marta vēstuli (SG(2003)D/229057) Komisija informēja Itāliju par lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kāda minēta līguma 88. panta 2. punktā attiecībā uz atbalsta shēmu, ko īsteno ne vien Pjemontas apgabalā, bet gandrīz visā dalībvalstī.

(5)

Komisijas lēmums par šīs procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija lūdza citas ieinteresētās puses iesniegt savas atsauksmes.

(6)

Ar 2003. gada 6. jūnija vēstuli (A/33954) Komisija saņēma citu ieinteresēto pušu atsauksmes. Ar 2003. gada 4. septembra vēstuli D/55630 tās tika paziņotas Itālijai. Ar 10.10.2003. vēstuli A/37007 Itālija nosūtīja pieprasījumu atbildes termiņa pagarināšanai. Savas atsauksmes Itālija paziņoja 2003. gada 11. novembra vēstulē A/37736.

(7)

Pēc Itālijas iestāžu pārstāvju un Komisijas locekļu tikšanās, kas notika 2003. gada 16. aprīlī, ar 2003. gada 13. jūnija vēstuli A/34148 tika saņemtas Itālijas atsauksmes par procedūras norisi.

(8)

Ar 2003. gada 18. decembra vēstuli (D/58151) Komisija lūdza Itāliju atsūtīt turpmāku papildu informāciju.

(9)

Ar 2004. gada 19. februāra vēstuli A/31204 Itālijas iestādes lūdza termiņa pagarinājumu un saņēma to ar Komisijas 2004. gada 26. februāra vēstuli D/51435, un sniedza vajadzīgās ziņas 2004. gada 7. aprīļa vēstulē A/32487 un 2004. gada 14. aprīļa vēstulē A/32628.

(10)

No sūdzības izriet, ka nelikumīgs atbalsts Pjemontas apgabala profesionālās izglītības iestādēm ticis sniegts saskaņā ar Pjemontas apgabala pārvaldes 2002. gada 25. februāra lēmumu nr. 57-5400, kas ir pretrunā ar Līguma 88. panta 3. punktu.

(11)

Tomēr no dokumentiem, kas pievienoti pie Itālijas atbildes uz Komisijas lūgumu iesniegt turpmāku papildu informāciju (A/38204), izrietēja, ka iesniegumā minētais lēmums 57-5400/2002 attiecas vienīgi uz ministrijas rīkojumā 173/2001 (turpmāk DM 173/2001) minēto darbību uzsākšanu Pjemontas apgabalā, it īpaši attiecībā uz vienu no tā apakšprogrammām, t. s. “atbalsts agrāko parādu maksājumiem”.

(12)

Atbalsts, kas sniegts minētās apakšprogrammas ietvaros, ir vērsts galvenokārt uz izglītības iestāžu saimniecisko un algu fonda parādu segšanu, un tiek realizēts galvenokārt kā iemaksas attiecīgajā fondā. Šo atbalstu var saņemt dažādu organizācijas formu, gan peļņas, gan bezpeļņas profesionālās izglītības iestādes; nav izslēgts arī atbalsts lielajiem uzņēmumiem.

(13)

Rīkojumā DM 173/2001 minētas arī citas apakšprogrammas, konkrēti:

(14)

Ar 2002. gada 8. novembra vēstuli A/38204 Itālijas iestādes ir apstiprinājušas, ka atbalsts ticis sniegts ar valsts fonda palīdzību un tā apjoms bijis 180 miljardi Itālijas liru (ap 93 miljoni euro), un tas sadalīts starp Itālijas reģioniem saskaņā ar DM 173/2001. Minētais dokuments ir spēkā saskaņā ar 2000. gada 23. decembrī pieņemto likumu Nr. 388, “Norādījumi Valsts ikgadējā un ilglaicīgā budžeta sastādīšanai (finanšu likums 2001)” (turpmāk likums 388/2000), kura 118. punkta 9. apakšpunktā ir runa par profesionālās izglītības iestāžu restrukturāciju ar to akreditācijas mērķi.

(15)

Ar to pašu 14. punktā minēto vēstuli Itālijas iestādes apliecina, ka minētais pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu, jo vērsts uz izglītības iestāžu nekomerciālas aktivitātes nodrošināšanu visas sabiedrības labā.

(16)

Itālija turklāt apliecina, ka pieņemtā akreditācijas sistēma ir vismaz faktiski saistīta ar izglītības iestāžu restrukturāciju saskaņā ar Itālijas valsts un reģionu kopīgo līgumu, kas pieņemts 2000. gada maijā un balstās uz 1997. gada 24. jūnijā pieņemtā likuma nr. 196, “Normas, kas regulē nodarbinātības veicināšanas pasākumus” (turpmāk likums 196/97) 17. punktu. Šāda pakļautības kārtība noteikta ar likuma 388/2000 118. punkta 9. sadaļu, kas stājas spēkā saskaņā ar DM 173/2001.

(17)

Saskaņā ar Itālijas sniegtajām ziņām, izglītības iestāžu subsidēšanas mērķis bijis novērst atbalsta saņēmējiem piemītošos organizatoriskos trūkumus, kuri beidzot varētu novest pie akreditācijas procesa neveiksmes. Faktiski kopš 2003. gada jūlija tikai akreditētajām izglītības iestādēm tiek dota atļauja veikt izglītības darbu, saņemot līdzekļus no sabiedriskajiem fondiem.

(18)

No otras puses, izglītības iestādēm jau ir bijusi iespēja veidoties kā “privāta” tipa izglītības iestādēm, sniedzot maksas pakalpojumus un darbojoties uz brīvas konkurences pamatiem; tas bijis iespējams jau no 1997. gada, saskaņā ar attiecīgo valsts normatīvo aktu sistēmas paplašināšanos (it īpaši t. s. “Treu pakete”; 1999. gada 17. maijā pieņemtais likums nr. 144 par “Pasākumi finanšu ieguldījumu jomā, kas veicami valdībai, lai pārkārtotu profesiju izvēles prioritātes un normatīvus, kas disciplinē profesionālās izglītības iestādes, kā arī sociālās aprūpes iestādes”, kā arī Valsts un reģionu 2000. gada marta līgums) un daudzos gadījumos faktiski arī jau ir noticis.

(19)

Tomēr Itālijas iestādes apgalvo, ka aplūkojamie pasākumi nav radījuši atbalsta saņēmējiem konkurences priekšrocības, jo bijuši vērsti uz “vēsturisko” izglītības iestāžu zinātniskās un tehniskās pieredzes saglabāšanu (piemēram, viens no atbalsta saņemšanas priekšnoteikumiem ir regulāras apspriedes ar finansētājiem vismaz 3 līdz 5 gadu periodā) un šajā periodā bijuši nepieciešami, lai attiecīgās izglītības iestādes varētu izpildīt akreditācijas noteikumus un brīvā tirgus apstākļos varētu turpināt profesionālās izglītības darbu. Piedevām šīs iestādes, kuras pa lielākai daļai ir vietējas (apakšreģionālas) nozīmes iestādes, izglītības pakalpojumu tirgus sistēmā bez atbalsta nespētu eksistēt.

(20)

Attiecībā uz atbalsta pasākumu realizāciju valsts mērogā, saskaņā ar Itālijas sniegtajām ziņām, Friuli Venēcijas Džūlijas, Sicīlijas un Kampānijas reģionos atbalsta pasākumu shēma nav ieviesta; Sardīnijas un Trento autonomajā provincē pasākumi realizēti saskaņā ar Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulu (EK) nr. 69/2001, kas attiecas uz EK līguma 87. un 88. punkta pielietošanu attiecībā uz mazākas nozīmes (“de minimis”) atbalstu (3) (turpmāk Regula “de minimis”). Pēc tam tāpat rīkojušies Toskānas un Umbrijas apgabali. Vienīgi Bolzāno autonomajai provincei, saskaņā ar DM 173/2001, nekāds finansējums nav piešķirts, tāpēc atbalsta pasākumi nav veikti. Citos apgabalos aplūkotās apakšprogrammas realizētas tikai daļēji.

(21)

Komisijas novērojumi pirmkārt liecina, ka vienīgi izglītības iestādes bijušas atbalsta saņēmējas, un atbalsts ticis saņemts no fonda, kas speciāli nodibināts ar valsts iestāžu rīkojumu. Turklāt atbalsta saņēmēju izvēle notikusi saskaņā ar īpašiem katra reģiona noteiktiem kritērijiem, tātad minētais pasākums bijis selektīvs un tā veikšana nodrošināta ar valsts līdzekļiem.

(22)

Otrkārt, Komisija nopietni apšaubīja Itālijas sākotnējo apgalvojumu par to, ka profesionālās izglītības iestāžu sistēmas darbību kopumā var uzskatīt par nekomerciālu un tādu, kas nāk par labu vienīgi sabiedrības interesēm. Šai sakarā Komisija izteica viedokli, ka atbalsta pasākumi varēja uzlabot atbalsta saņēmēju finansiālo stāvokli, jo samazināja izmaksas, ko parasti šie uzņēmumi segtu patstāvīgi.

(23)

Visbeidzot, lai gan izglītības iestāžu ekonomiskā darbība visdrīzāk ir vietējas nozīmes, nav izslēgts, ka dažas izglītības iestādes varētu darboties arī ES līmenī. Šīs iestādes būtu ieinteresētas iekarot Itālijas tirgu.

(24)

Tāpēc Komisija uzskata, ka aplūkojamais pasākums izglītības iestāžu restrukturēšanai var tikt uzskatīts par valsts sniegtu atbalstu saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu.

(25)

Ja šos pasākumus uzskata par valsts sniegtu atbalstu, tie vērtējami saskaņā ar līguma noteikumiem un citiem attiecīgiem ES dokumentiem.

(26)

Vadoties no iesniegtajiem dokumentiem, Komisija nolemj, ka visas pārējās apakšprogrammas turpretī kvalificējamas kā atbalsts attiecīgo izglītības iestāžu uzturēšanai un nebauda izņēmuma priekšrocības, jo tās neparedz neviens EK Līgumā minētais noteikums.

(27)

Šajā sakarā Komisija uzskata, ka izņēmums varētu būt vienīgi tā atbalsta daļa, kas paredzēta “operatīvo struktūru un to tehniskā aprīkojuma organizācijai un uzturēšanai” un attiecas uz papildu izmaksām, kas saistītas ar cilvēku ar īpašām vajadzībām nodarbināšanu. Līdzīgs izņēmums varētu būt arī “izglītības iestāžu izglītošana”, ja tiek ievēroti kritēriji, ko nosaka Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 68/2001 attiecībā uz EK Līguma 87. un 88. punktu par palīdzību izglītības iestādēm (4).

(28)

Citu personu viedokli Komisijas vērtējumam iesniedza tikai viena Itālijas izglītības iestāde, kas, saskaņā ar pašas apliecinājumu, darbojas vismaz valsts mērogā un ir atbalsta saņēmēja.

(29)

Lai gan minētā mācību iestāde uzskata, ka Itālijas likumi, kas regulē izglītības iestāžu darbošanos šīs nozares tirgū, vienādi attiecas kā uz Itālijas, tā citu ES valstu izglītības iestādēm, tā vienlaikus norāda, ka lai izglītības iestādei uzticētu darbošanos šajā laukā, ko pabalsta no valsts līdzekļiem, ir vajadzīgs, lai tā jau ar agrāko darbību būtu sasniegusi zināmu efektivitātes līmeni un integrējusies vietējā sociālajā un uzņēmējdarbības struktūrā atbilstoši attiecīgajā reģionā noteiktiem kritērijiem. Šī iemesla pēc līdz šim neviena ārzemju izglītības iestāde nav spējusi panākt atbilstību izvirzītajiem noteikumiem.

(30)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu apgalvojumu minētais atbalsts Itālijas profesionālās izglītības iestādēm neietekmē ES izglītības iestāžu brīvo tirgu, jo akreditācijas sistēma, lai gan tā balstīta uz objektīviem vērtēšanas kritērijiem, kas specifiski katram apgabalam, nerada šķēršļus vai ierobežojumus, lai attiecīgajā apgabalā tiktu dibinātas izglītības iestādes, kas pieder citiem apgabaliem vai ES dalībvalstīm.

(31)

Turklāt, saskaņā ar Itālijas iestāžu apgalvojumu, no jauna nodibinātajām iestādēm nevar kaitēt atbalsts, kas sniegts jau eksistējošām iestādēm, kurām radušās grūtības, apkalpojot attiecīgā apgabala vajadzības, un šīs grūtības izpaudušās kā finansiāli zaudējumi, kas nolīdzināti ar minētā atbalsta palīdzību.

(32)

Piedevām Itālijas puse uzskata, ka ārzemju izglītības iestādes nevarētu būt ieinteresētas iekļauties Itālijas “valsts” mācību iestāžu tirgū sakarā ar finansiālas perspektīvas trūkumu, par ko liecina atbalsta vajadzība.

(33)

Visbeidzot, saskaņā ar Itālijas iestāžu viedokli, turklāt ņemot vērā spriedumus Humbel  (5) un Wirth  (6) lietā, bezpeļņas profesionālās izglītības iestāžu darbība, ko atbalsta valsts un tieši nefinansē pašas iestādes, nav uzskatāma par komerciālu darbību.

(34)

Piekrītot, ka atbalsts profesionālās izglītības iestādēm ir selektīvs un tiek veikts ar valsts līdzekļiem, Pjemontas apgabala vadība tomēr noliedz, ka tas radītu jebkādas priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem vai ietekmētu ES izglītības iestāžu tirgu. Attiecībā uz pirmo, apgabals uzskata, ka sniegtais atbalsts ir tikai kompensācija par izglītības iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem sabiedriskās izglītības jomā. Attiecībā uz otro apgabals uzskata, ka izglītības iestāžu pakalpojumu tirgus ES mērogā nepastāv; galvenie šķēršļi tam ir valodu atšķirības un tas, ka izglītības iestādei jābūt integrētai vietējā sabiedrībā. Apgabala pārstāvji uzskata, ka, no otras puses, varētu pastāvēt efektīvs ES tirgus, ko veidotu “privātas” iestādes (izglītības iestāžu maksas pakalpojumi, iestādēm darbojoties brīvas konkurences apstākļos).

(35)

Jebkurā gadījumā atbalsta pasākums nesagādājot nekādas neērtības jaunajām mācību iestādēm, ņemot vērā, ka šīm jaunajām iestādēm nav bijuši izdevumi, kas pagātnē radījuši zaudējumus atbalsta saņēmējiem. Pat ja atbalsta saņēmēju priekšrocības tiktu pierādītas, būtu runa vienīgi par Pjemontas apgabalu un kropļojošu ietekmi uz vietējo izglītības iestāžu tirgu, tā kā līguma 87. panta 1. punkts vairs nebūtu piemērojams.

(36)

Komisijas veiktā analīze attiecas uz atbalsta shēmu, ko veido aplūkotie vispārīgie pasākumi, nevis atsevišķu personu ziedojumi konkrētiem saņēmējiem. Kopš šī pasākuma uzsākšanas Itālijas iestādes ir bijušas nepārprotami informētas par Komisijas šaubām attiecībā uz atbalsta sistēmu. Ja Itālijas iestādes uzskatīja, ka minētajos īpašajos gadījumos vajadzīga individuāla pieeja, tās pienākums bija informēt Komisiju par šo gadījumu specifiku un sniegt visu vajadzīgo informāciju, lai katru gadījumu būtu iespējams atsevišķi aplūkot.

(37)

Līguma 87. panta 1. punktā ir noteikts, ka kopējā tirgus ietvaros, kur notiek preču vai pakalpojumu apmaiņa starp dalībvalstīm, nav pieļaujams valsts atbalsts vai atbalsts no valsts līdzekļiem atsevišķiem uzņēmumiem vai ražošanas nozarēm, kas šādi ietekmē vai draud ietekmēt konkurences apstākļus.

(38)

Šinī dokumentā aplūkotais atbalsts ticis sniegts no valsts līdzekļiem, tieši šim mērķim ar valsts iestāžu lēmumu nodibinot fondu 180 miljardu ITL (ap 93 miljoniem euro) vērtībā un to novirzot uz gandrīz visiem Itālijas apgabaliem, kā izriet no pievienotā dokumenta DM 173/2001. Līdz ar to ir apstiprināta valsts līdzekļu izmantošana.

(39)

Pēc šīs shēmas sniegto atbalstu saņēmušas vienīgi izglītības iestādes. Piedevām atbalsta saņēmēju izvēle notikusi vietēji, vadoties no finansiālās dotācijas apjoma un eventuāli arī citiem kritērijiem, tātad selektivitāte bijusi divkārša.

(40)

Piedevām minēto selektivitāti un valsts līdzekļu izmantošanu apstiprina arī Itālijas iestāžu iesniegtās atsauksmes.

(41)

Pirmkārt jāpasvītro, ka vispārīgos terminos un konkurences tiesību kontekstā uzņēmuma jēdziens, kā tas izriet no Tiesas (7) prakses, ietver jebkuru vienību, kas iesaistīta saimnieciskajā darbībā, neatkarīgi no tās tiesiskā statusa (piemēram, peļņas mērķa neesamība), no apjoma vai kārtības, kādā tā tiek finansēta, un ka jebkura darbība, kas sastāv no preču vai pakalpojumu piedāvāšanas konkrētā tirgū, ir saimnieciska darbība.

(42)

Šī nostāja ir pausta arī Komisijas 1996.g. (8) un 2000.g. (9) paziņojumos par vispārējas nozīmes pakalpojumiem Eiropā, tāpat kā Komisijas ziņojumā par Lākenas Eiropadomi (10) [Consiglio europeo di Laeken].

(43)

Jo īpaši attiecībā uz atšķirību starp saimnieciskiem pakalpojumiem un nesaimnieciskiem pakalpojumiem, Komisija nesen pasvītroja (jo īpaši skat. 44. punktu Zaļā grāmatā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem (11), kas cita starpā minēts Baltā grāmatā par to pašu tēmu (12)), ka jebkura darbība, kas sastāv no preču vai pakalpojumu piedāvāšanas noteiktā tirgū, ir saimnieciska darbība. Tāpēc saimnieciskās un nesaimnieciskās darbības var pastāvēt līdzās viena sektorā, un dažreiz tās pat var sniegt viena organizācija. Iekšējā tirgus, konkurences un jo īpaši valsts atbalsta noteikumus piemēro pirmajām.

(44)

Turpretī iekšējā tirgus un konkurences noteikumus nepiemēro nesaimnieciskām darbībām, un tāpēc tiem nav nekādas ietekmes uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem, ja tie faktiski veido nesaimniecisku darbību. Atsaucoties uz valsts izglītību, Eiropas Kopienu Tiesa savā spriedumā Humbel lietā uzskatīja, ka valsts, izveidojot un uzturot tādu sistēmu, necenšas veikt peļņu nesošu darbību, bet vēlas pildīt savu pienākumu pret iedzīvotājiem sociālajā, kultūras un izglītības jomā (13).

(45)

Spriedumā Humbel lietā jo īpaši ir noteikts, ka kursus, ko rīko tehniskā institūtā valsts izglītības sistēmā, nevar uzskatīt par “pakalpojumiem” Līguma 50. panta nozīmē. Tik tiešām, minētā panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tikai pakalpojumi, ko parasti sniedz par samaksu, jāuzskata par pakalpojumiem paša Līguma nozīmē.

(46)

Spriedums Wirth  (14) lietā apstiprina Tiesas secinājumus Humbel lietā, saskaņā ar kuriem atlīdzības būtiska īpašība ir tā, ka tā veido samaksu par konkrēto pakalpojumu, par ko parasti vienojas pakalpojuma sniedzējs un adresāts. Tajā pašā spriedumā Tiesa uzskata, ka tādas īpašības nav kursu gadījumā, ko rīko valsts izglītības sistēmā.

(47)

Vispārīgākā nozīmē, pamatojoties uz Tiesas praksi Wirth lietā, daudzas darbības, ko veic organizācijas, kuras pamatā veic sociālas funkcijas, kas nav vērstas uz peļņas gūšanu un nav paredzētas rūpnieciskas vai komerciālas darbības veikšanai, parasti ir izslēgtas no Kopienas konkurences un iekšējā tirgus noteikumu piemērošanas (15).

(48)

Konkrētajā gadījumā no Itālijas sniegtās informācijas izrietēja, ka attiecīgo mācību institūtu veiktā darbība bija dubulta. No vienas puses, tie nodrošināja institucionālo mācību pakalpojumus ar sociālu mērķi, kas vērsti uz atsevišķiem indivīdiem, kuri bija daļa no valsts izglītības sistēmas un ko finansēja valsts vai tās reģioni, pamatojoties uz noteiktu pieļaujamo izdevumu tīru un vienkāršu atmaksu. No otras puses, tiem bija iespēja veikt un daudzos gadījumos tie tiešām veica komerciālas mācību darbības, vērstas gan uz uzņēmumiem un to darbiniekiem, gan uz atsevišķiem indivīdiem, kas tika atlīdzinātas pēc tirgus cenām. Tāpēc Itālijas iestādes uzlika saņēmējiem pienākumu sadalīt attiecīgās grāmatvedības.

(49)

Tāpēc var uzskatīt, ka pirmais pakalpojumu veids neietver nekādu saimniecisku darbību. No tā izrietētu, ka uz konkrēto darbību neattiecas konkurences un iekšējā tirgus noteikumi, un tāpēc tā neietilpst Līguma 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

(50)

Neatkarīgi no tā Komisija tomēr atzīmē, ka saskaņā ar neseno [Tiesas] praksi saimnieciskās darbības jēdziens ir jēdziens attīstībā, kas daļēji saistīts ar katras dalībvalsts politisko izvēli. Dalībvalstis var nolemt nodot uzņēmumiem dažus uzdevumus, ko tradicionāli uzskata par tādiem, kas ietilpst valstu suverēnajās pilnvarās. Dalībvalstis var arī noteikt vajadzīgos nosacījumus, lai nodrošinātu tirgus pastāvēšanu kādam ražojumam vai pakalpojumam, kas citādi nepastāvētu. Minētās iejaukšanās rezultāts ir tāds, ka konkrētās darbības kļūst saimnieciskas un ietilpst konkurences noteikumu piemērošanas jomā.

(51)

Tiesa, piemēram, atzīmēja, ka pacientu pārvadāšana ir darbība, ko dažādi uzņēmēji par atlīdzību piedāvā avārijas transporta un pacientu pārvadājumu pakalpojumu tirgū. Lietā, kas nodots Tiesas spriešanai, minētos pakalpojumus nodrošināja bezpeļņas uzņēmumi. Tiesa tomēr atgādināja, ka tāda īpašība neizslēdz klasifikāciju uzņēmuma statusā Līguma 87. panta nozīmē, ja tie paši uzņēmumi veic arī saimniecisku darbību (16).

(52)

Tiesa arī uzskatīja, ka tādas vielas ražošana slimnīcā, ko izmanto slimnīcas medicīniskiem pakalpojumiem, ir saimnieciskās darbības veids. Tas, ka par pakalpojumu nemaksā tieši pacients, bet ka to finansē no valsts līdzekļiem, neietekmē tā klasifikāciju saimnieciskās darbības statusā (17).

(53)

Šo pieeju apstiprināja divi citi Tiesas spriedumi (18). Dažas dalībvalstis apgalvoja, ka medicīniskie pakalpojumi nav saimnieciska darbība, jo pacienti, kuri saņem slimnīcas aprūpi, ne vienmēr maksā par viņiem sniegtajiem pakalpojumiem. Tiesa uzskatīja, ka medicīniskās darbības ir saimnieciskas darbības neatkarīgi no tā, ka par attiecīgajiem pakalpojumiem ne vienmēr maksā tieši pacienti, bet gan valsts iestādes vai slimokases.

(54)

Turklāt vienas solidaritātes sastāvdaļas klātbūtne neizslēdz iespēju veikt darbību, kam var būt peļņas nolūks. Daži uzņēmēji var piekrist apsvērt tādus solidaritātes aspektus, ņemot vērā citus labumus, ko var gūt, iejaucoties attiecīgajā sektorā. Turpretī bezpeļņas organizācijas var konkurēt ar peļņas uzņēmumiem un tāpēc var būt uzņēmumi Līguma 87. panta nozīmē.

(55)

Tāpēc Komisija nevar izslēgt, ka dažas mācību iestāžu veiktās darbības, arī profesionālās sagatavošanas gadījumā, ko rīko valsts izglītības sistēmā, jāklasificē kā saimnieciska darbība.

(56)

Pēdējā gadījumā būtu jāpiemēro Līguma 86. panta 2. punkts, kurā paredzēti noteikumi par uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Minētajā pantā ir noteikts, ka uz tādiem uzņēmumiem attiecas Līguma noteikumi, jo īpaši noteikumi par konkurenci, ciktāl to piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos uzdevumus. Ir arī precizēts, ka tie nedrīkst ietekmēt tādas tirdzniecības attīstību, kas kaitētu Kopienas interesēm.

(57)

Tāpēc, tā kā mācību iestādēm ir uzticēts valsts pakalpojuma uzdevums, attiecīgo valsts un reģionu tiesību aktu ietvaros, izmantojot saistošus aktus, proti, starp Itālijas reģioniem un mācību iestādēm noslēgtas vienošanās, un tā kā nebija pārmērīgas kompensācijas riska, jo atbalsts nevarēja pārsniegt attiecīgo izdevumu summu, kas radās no izveidotās atsevišķās grāmatvedības, var piešķirt atbrīvojumu Līguma 86. panta 2. punkta nozīmē.

(58)

Gluži pretēji, Komisija secina, ka saimnieciskas darbības pastāvēšana ir pietiekami pierādīta saistībā ar otro darbības veidu, kas minēts 48. punktā, uz to pašu Itālijas iestāžu iesniegtās informācijas pamata.

(59)

Lai ietilptu Līguma 87. panta piemērošanas jomā, atbalstam jāizkropļo vai jādraud izkropļot konkurenci tiktāl, cik tā ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Kas attiecas uz valsts atbalstiem, abi minētie nosacījumi bieži vien ir saistīti.

(60)

Jo īpaši attiecībā uz Kopienas iekšējo tirdzniecību, Pirmās instances tiesa (19) atgādināja, ka gadījumā, kad finansiāls atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas tirgū, tas ietekmē pēdējo. Tas notiek, kad uzņēmums-atbalsta saņēmējs ir aktīvi iesaistīts tirdzniecībā starp dalībvalstīm vai piedalās līgumos, kas noslēgti pēc konkursa procedūras vairākās dalībvalstīs.

(61)

Turklāt atbalsts var būt tāds, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļo konkurenci, arī ja uzņēmums-atbalsta saņēmējs, kas konkurē ar pārējo dalībvalstu uzņēmumiem, tieši nepiedalās pārrobežu darbībās. Tik tiešām, kad viena dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, iekšējais piedāvājums var palikt nemainīgs vai izrādīties pieaudzis, kā sekas ir tas, ka iespējas citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem piedāvāt savus pakalpojumus tādas dalībvalsts tirgū tiek samazinātas.

(62)

Tāpēc ne tieša līdzdalība eksporta darbībā no saņēmēju puses (20), ne faktiska tirdzniecība starp dalībvalstīm tajā pašā tirgus segmentā nav vajadzīga, lai pierādītu ietekmi uz tirdzniecību. Vēl jo vairāk, ne ierobežots atbalsta apjoms, ne salīdzinoši mazais saņēmēja lielums neļauj a priori izdarīt secinājumu, ka ietekmes uz tirdzniecību nav.

(63)

Šajā saistībā Komisija atzīmē, ka konkrētajā gadījumā daži saņēmēji ir aktīvi vismaz reģiona vai virsreģiona (un dažreiz valsts) līmenī un pārstāv nozīmīgu komerciālu apgrozījumu, kas, kā tiek pieņemts, ļauj tiem pārvarēt šķēršļus, kuri kavē mācību pakalpojumu piedāvājuma izplatību Kopienas tirgū. Turklāt Komisija atzīmē, ka daži saņēmēji jau aktīvi darbojas ārpus savas valsts.

(64)

Tā, konkrēti, viens atsevišķs atbalsta saņēmējs jau darbojas vairākās dalībvalstīs, piemēram, Beļģijā (4 biroji), Francijā (7 biroji), Vācijā (4 biroji) un Apvienotajā Karalistē (1 birojs), ārpuskopienas valstīs, piemēram, Šveicē, un arī ārpuseiropas valstīs (Argentīnā). Tas ir arī partneris starptautiskajā tīklā “Exemplo”, ko veido 14 Eiropas mācību aģentūras un kura mērķis ir sasniegt šādu rezultātu: dalīšanās ar zināšanām, standarta kritēriju novērtēšana sadarbība Kopienas projektu ietvaros, specifisku tirgus segmentu attīstība elektroniskajai tirdzniecībai un mācībām tiešsaistē.

(65)

Ņemot vērā iepriekš minēto un kas attiecas uz ietekmi uz tirdzniecību, Komisija nonāk pie secinājuma, ka valsts atbalsta kvalifikācija Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē attiecībā uz konkrētajiem pasākumiem jāapstiprina, jo tie var faktiski ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību.

(66)

Komisija atzīmē, ka iepriekšējās paziņošanas pienākums, kas izriet no Līguma 88. panta 3. punkta, šajā gadījumā nav ievērots.

(67)

Tā kā minētā shēma tika ieviesta, iepriekš nepaziņojot Komisijai par tās saderību ar normatīviem valsts atbalsta jomā, tādējādi pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu, tā ir nelikumīga.

(68)

Apakšprogramma “ieguldījums iepriekšējo parādu apmaksai” principā var ietilpt “de minimis” regulas (21) piemērošanas jomā, jo shēmā nav apskatīti ne sektori, kas izslēgti no “de minimis” regulas, ne atbalsti par eksporta darbībām vai atbalsti, uz kuriem attiecas nosacījums par labvēlības statusu iekšzemes produkcijas izmantošanā. Tomēr jāuzsver, ka atbalsta summa bieži vien pārsniedz maksimāli pieļaujamos griestus 100 000 euro apjomā.

(69)

Tāpēc Komisija paliek pie uzskata, ka konkrēto pasākumu nevar uzskatīt par atbilstošu “de minimis” regulai. Vēl jo vairāk, Itālijas iestādes nekad nav izmantojušas kvalifikāciju “de minimis” konkrētajai shēmai.

(70)

Tā kā šis apakšpasākums neņem vērā nevienu no pieļaujamajiem izdevumiem, kas paredzēti regulas par mācību atbalstu (22) 4. panta 7. punkta a) līdz f) apakšpunktā, tas nevar gūt labumu no atbrīvojuma iepriekš minētās regulas nozīmē. Turklāt pat Itālijas iestādes to nekad nav kvalificējušas kā mācību atbalstu.

(71)

Ja atbalstu vērtē, pamatojoties uz Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulu (EK) Nr. 70/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) (23), Komisija atzīmē, ka konkrētajā apakšprogrammā nav paredzēts neviens atbalsts investīcijām ne materiālajos, ne nemateriālajos aktīvos. Gluži pretēji, tas ir vērsts tikai uz kārtējo izdevumu samazināšanu, izmantojot ieguldījumu piešķīrumus iepriekšējo saistību apmaksai, ko var kvalificēt kā atbalstu darbībai, kas parasti nebauda īpašu labvēlības režīmu no Komisijas puses.

(72)

Jo īpaši darbības atbalsta piešķīrumi, kas nav saistīti ar nevienu papildizdevumu, kuri rodas no valsts pakalpojumu uzdevuma izpildes, var radīt vispārējo izdevumu samazinājumu, kas uzņēmumiem parasti jāsedz uz sava rēķina.

(73)

Atbalstu darbībai var piešķirt tikai apgabalos, uz ko var attiecināt Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā minēto atkāpi, ja vien ir izpildītas prasības, kas noteiktas 4.15 punktā pamatnostādnēs par valsts atbalstu reģionāliem mērķiem (24). Konkrētajā gadījumā jāuzsver, ka attiecīgais valsts tiesību akts ir piemērojams vienādi visā dalībvalsts teritorijā bez atšķirības, kas būtu vērsta uz reģionālo trūkumu novēršanu.

(74)

Komisija uzskata, ka konkrētā shēma neatbilst nevienam no iepriekš minētajiem nosacījumiem. Turklāt Itālijas iestādes saistībā ar iespējamo shēmas saderību nav izmantojušas ne regulu par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, ne pamatnostādnes par valsts atbalstu reģionāliem mērķiem.

(75)

Vēl arī šķiet, ka konkrētais atbalsts neveicina nevienu citu horizontālu Kopienas mērķi, ievērojot Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, piemēram, pētniecību un attīstību, nodarbinātību, vidi vai grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanu un pārstrukturēšanu attiecīgo pamatnostādņu, klasifikāciju un regulu nozīmē.

(76)

Ir skaidrs, ka atkāpe, kas paredzēta Līguma 87. panta 2. punkta a) līdz c) apakšpunktā (25), nav piemērojama konkrētajā gadījumā. To pašu secinājumu var izdarīt saistībā ar atbrīvojumiem, kas minēti Līguma 87. panta 3. punkta b) līdz d) apakšpunktā (26).

(77)

Apakšprogrammai “darbinieku brīvprātīgu aiziešanas no darba stimulēšana” un “Informātikas sistēmu modernizācija” var lielā mērā piemērot to pašu domu gājienu, kas paskaidrots saistībā ar apakšprogrammu “ieguldījumi iepriekšējo saistību apmaksai”.

(78)

Komisija tik tiešām uzskata, ka lielākā daļa minēto atbalstu jāuzskata par darbības atbalstiem, kas ir iemesls uzskatam, ka tie nevar gūt labumu no atbrīvojumiem.

(79)

Jo īpaši uzskata, ka atbalsti, kas vērsti uz to, lai veicinātu darbinieku brīvprātīgu masveida aiziešanu, kas šķiet piešķiram nepamatotu konkurences priekšrocību tiktāl, cik mācību iestādes, kas gūst labumu no atbalsta, var mākslīgi samazināt savus personāla izdevumus salīdzinājumā ar konkurentiem, nevar gūt labumu ne no viena atbrīvojuma – ne ņemot vērā Komisijas 2002. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 2204/2002 par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu nodarbinātībai (27), ne uz citu spēkā esošu normatīvu pamata.

(80)

Līdzīgi, izdevumi par informātikas sistēmu pielāgošanu nevar gūt labumu ne no viena atbrīvojuma. jo tie nav sākotnējs ieguldījums regulas par atbalstu MVU (28) nozīmē un tie nepārstāv pat vienu reģionālās attīstības instrumentu pamatnostādņu par atbalstu reģionāliem mērķiem (29) nozīmē.

(81)

Atbalsts par ēku un iekārtu pielāgošanu obligātajiem drošības normatīviem nevar gūt nekādu atbrīvojumu pašlaik spēkā esošo noteikumu par valsts atbalstu nozīmē 68. līdz 76. punktā minēto iemeslu dēļ.

(82)

Turpretī atbalsta daļa par struktūru un iekārtu pielāgošanu, kas attiecas uz papildizdevumiem, kuri rodas no strādnieku invalīdu nodarbināšanas, var gūt labumu no atbrīvojuma regulas par atbalstu nodarbinātībai (30) nozīmē.

(83)

Līdzīgi, atbalsti saskaņā ar apakšprogrammu “Izglītības iestāžu līmeņa celšana” var gūt labumu no atbrīvojuma, ņemot vērā regulu par mācību atbalstu (31).

(84)

Tiktāl, cik profesionālo sagatavošanu, kas ir valsts izglītības sistēmas daļa un ko rīko atsevišķiem indivīdiem, kā norādīts 44.-49. punktā, un kas rodas no atsevišķas grāmatvedības, neuzskata par saimniecisku darbību, uz atbalstiem, kas piešķirti saistībā ar izdevumiem par minētajām darbībām, neattiecina Līguma 87. panta 1. punkta noteikumus, un tāpēc tie nav valsts atbalsti.

(85)

No otras puses, ja dažas darbības, kas veiktas valsts izglītības sistēmā, tiktu uzskatītas par saimnieciskām darbībām, ievērojot saimnieciskās darbības jēdziena attīstību, kā paskaidrots 50. līdz 55. punktā, tās var gūt labumu no atbrīvojuma Līguma 86. panta 2. punkta nozīmē.

(86)

Turpretī atbalsti, kas piešķirti ar atsauci uz izdevumiem, kuri radušies no komerciālas darbības, atbilst visiem nosacījumiem, lai tos uzskatītu par valsts atbalstiem, un tāpēc uz tiem attiecina Līguma 87. panta 1. punkta noteikumus.

(87)

Komisija nožēlo, ka atbalsta shēma profesionālās izglītības sistēmas reformai tiktāl, cik tā ir valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, ir izpildīta, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu, un tāpēc ir nelikumīga.

(88)

“Operatīvo struktūru un iekārtu ieviešanas un uzturēšanas atbilstīgi tiesību aktiem par drošumu un invalīdu vajadzībām” apakšprogrammas daļa, kas attiecas uz strādnieku invalīdu nodarbinātības papildizmaksām, un “Pedagogu mācības, lai iegūtu kompetenci, kas paredzēta struktūru akreditāciju standartam” apakšprogramma var gūt labumu no atbrīvojuma saskaņā ar attiecīgi Komisijas 2002. gada 12. decembra Regulu 2204/2002 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu nodarbinātībai (32), un Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulu 68/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu mācību atbalstam (33).

(89)

Apakšprogrammām “Ieguldījumi iepriekšējo saistību apmaksai”, “Personāla brīvprātīgas aiziešanas no darba stimulēšana”, “Operatīvo struktūru un iekārtu ieviešana un uzturēšana atbilstīgi tiesību aktiem par drošumu un invalīdu vajadzībām”, piešķirto atbalstu tā daļa, kas attiecas uz pielāgošanu obligātajiem drošības normatīviem, nav saderīga ar kopējo tirgu.

(90)

Komisija atzīmē, ka Regulu “de minimis” (34) var kopumā attiecināt uz apskatītajiem pasākumiem, jo pēdējie nepieļauj ne sektorus, kas izslēgti no to piemērošanas, ne atbalstus par eksporta darbībām vai atbalstus, uz kuriem attiecas nosacījums par labvēlības statusu iekšzemes produkcijas izmantošanai. Tāpēc, ja ir izpildīti visi “de minimis” regulā paredzētie nosacījumi, jo īpaši 100 000 euro slieksnis katrā attiecīgajā trīs gadu periodā, kas ir ievērots attiecībā uz atsevišķajiem saņēmējiem, atbalstu, kas piešķirts uz konkrēto pasākumu pamata, var uzskatīt par “de minimis”, tātad tādu, kas neietilpst Līguma 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

(91)

Šis lēmums par konkrēto atbalsta shēmu jāpiemēro tūlīt. Konsolidēta Komisijas prakse, ievērojot Līguma 87. pantu, ir prasīt no saņēmēja atbalsta atgūšanu, kas ievērojot Līguma 88. pantu, ir piešķirts nelikumīgi un nav saderīgs. Šo praksi apstiprina 14. pants Padomes Regulā (EK) Nr. 659/99, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 88. panta piemērošanai (35).

(92)

Komisija turklāt atzīmē, ka viens lēmums par atbalsta shēmu neierobežo iespēju, ka atsevišķi pasākumi var neveidot atbalstu (jo uz atbalsta individuālu piešķīrumu attiecas de minimis norma) vai ka to pilnībā vai daļēji var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, pamatojoties uz tās īpašībām (piemēram, ievērojot atbrīvojuma regulu).

(93)

Ievērojot Regulas (EK) Nr. 659/99 14. panta 2. punktu, atgūstamajam atbalstam pieskaita procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko noteikusi Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts kļuva pieejams saņēmējam, līdz tā atgūšanas dienai.

(94)

Procenti būs jāaprēķina saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti V nodaļā Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulā (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/99, kas nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (36).

(95)

Tāpēc Itālija liek potenciālajiem shēmas labuma guvējiem divu mēnešu laikā pēc šā lēmuma atmaksāt atbalstu kopā ar procentiem, kā precizēts 94. punktā. Visa apjoma atgūšanai būs jābūt pabeigtai vēlākais pirmā fiskālā gada beigās pēc šā lēmuma paziņošanas dienas.

(96)

Itālija iesniedz Komisijai prasīto informāciju, izmantojot šā lēmuma I pielikumā minēto anketu, paredzot attiecīgo saņēmēju sarakstu un skaidri norādot pasākumus, kas paredzēti un jau pieņemti, lai panāktu nelikumīgo valsts atbalstu tūlītēju un efektīvu atgūšanu. Itālija divu mēnešu laikā pēc lēmuma nosūta Komisijai ikvienu dokumentu ar pierādījumiem, ka attiecībā uz nelikumīgo atbalstu saņēmējiem ir sākta atgūšanas procedūra (apkārtraksti, atgūšanas rīkojumi utt.),