1.   Šis nolīgums paredz noteikumus un procedūras šādai sadarbībai:

2.   Šis nolīgums neietekmē to, kā tiek piemēroti noteikumi par administratīvo sadarbību, krāpšanas apkarošanu un palīdzību prasījumu piedziņā PVN jomā starp Savienības dalībvalstīm.

3.   Šis nolīgums neietekmē noteikumu par savstarpēju palīdzību krimināllietās piemērošanu.

1.   Katra valsts izraugās kompetento iestādi, kura ir atbildīga par šā nolīguma piemērošanu.

2.   Katra valsts izraugās:

3.   Katra kompetentā iestāde tieši vai deleģējot var izraudzīties:

4.   Katra kompetentā iestāde tieši vai deleģējot var izraudzīties kompetentos ierēdņus, kuri var veikt tiešu informācijas apmaiņu, pamatojoties uz šā nolīguma II sadaļu.

5.   Centrālie koordinācijas biroji uztur atjauninātu sarakstu ar koordinācijas departamentiem un kompetentajiem ierēdņiem un dara to pieejamu pārējiem centrālajiem koordinācijas birojiem.

6.   Ja koordinācijas departaments vai kompetentais ierēdnis nosūta vai saņem palīdzības pieprasījumu saskaņā ar šo nolīgumu, tas par to informē savu centrālo koordinācijas biroju.

7.   Ja centrālais koordinācijas birojs, koordinācijas departaments vai kompetentais ierēdnis saņem savstarpējās palīdzības pieprasījumu, kurā lūgts veikt pasākumus ārpus tā kompetences, tas šo pieprasījumu nekavējoties nosūta kompetentajam centrālajam koordinācijas birojam vai koordinācijas departamentam un par to informē pieprasošo vai pieprasījuma iesniedzēju iestādi. Šādā gadījumā 8. pantā noteiktais laikposms sākas nākamajā dienā pēc palīdzības pieprasījuma nosūtīšanas kompetentajam centrālajam koordinācijas birojam vai kompetentajam centrālajam koordinācijas departamentam.

8.   Katra valsts viena mēneša laikā pēc šā nolīguma parakstīšanas informē Eiropas Komisiju par savu kompetento iestādi šā nolīguma nolūkiem un nekavējoties informē par tās maiņu. Eiropas Komisija uztur atjauninātu kompetento iestāžu sarakstu un dara to pieejamu Apvienotajai komitejai.

1.   Jebkādu informāciju, ko valsts ieguvusi saskaņā ar šo nolīgumu, uzskata par konfidenciālu un aizsargā tādā pašā veidā kā informāciju, kas iegūta saskaņā ar tās iekšējiem tiesību aktiem, un, ciktāl tas nepieciešams personas datu aizsardzībai, saskaņā ar Eiropas Padomes un Parlamenta Direktīvu 95/46/EK un aizsardzības pasākumiem, kurus atbilstoši tās tiesību aktos paredzētajām prasībām var precizēt valsts, kas sniedz informāciju.

2.   Šādu informāciju var izpaust personām vai iestādēm (tostarp tiesām un administratīvajām vai uzraudzības struktūrām), uz kurām attiecas PVN jomas tiesību aktu piemērošana, un PVN pareizas aprēķināšanas nolūkā, kā arī izpildes piemērošanas nolūkā, ieskaitot piedziņas vai nodrošināšanas pasākumus saistībā ar PVN prasījumiem.

3.   Šā panta 1. punktā minēto informāciju var izmantot arī citu nodokļu un obligāto sociālā nodrošinājuma iemaksu aprēķināšanai un izpildei, tostarp piedziņai. Ja informācija, ar kuru notikusi apmaiņa, atklāj vai palīdz pierādīt notikušus nodokļu tiesību aktu pārkāpumus, to var izmantot arī administratīvu vai kriminālu sankciju uzlikšanai. Informāciju var izmantot tikai 2. punktā minētās personas vai iestādes un arī tad tikai šā punkta iepriekšējos teikumos noteiktajiem nolūkiem. Tās to var izpaust atklātās tiesas sēdēs vai tiesu nolēmumos.

4.   Neatkarīgi no 1. un 2. punktu, valsts, kura sniedz informāciju, pamatojoties uz motivētu pieprasījumu, ļauj valstij, kura saņem informāciju, to izmantot citiem nolūkiem nekā tie, kas minēti 2. panta 1. punktā, ja informācijas sniedzējas valsts tiesību aktos ir paredzēta informācijas izmantošana līdzīgiem nolūkiem. Pieprasījuma saņēmēja iestāde šādu pieprasījumu pieņem vai noraida viena mēneša laikā.

5.   Ziņojumus, pārskatus un jebkādus citus dokumentus vai to apstiprinātus norakstus vai izrakstus no tiem, ko valsts ieguvusi, saņemot šajā nolīgumā paredzēto palīdzību, minētajā valstī var izmantot kā pierādījumu uz tāda paša pamata kā minētās valsts citas iestādes sniegtus dokumentus.

6.   Informāciju, ko viena valsts ir sniegusi citai valstij, pēdējā minētā valsts var nodot citai valstij ar tās kompetentās iestādes iepriekšēju atļauju, no kuras šī informācija nākusi. Informācijas izcelsmes valsts var iebilst pret šādu dalīšanos ar informāciju desmit darbdienu laikā no dienas, kad tā saņēmusi ziņu no dalībvalsts, kura vēlas dalīties ar informāciju.

7.   Valstis var nodot informāciju, kas iegūta saskaņā ar šo nolīgumu, trešām valstīm, ievērojot šādus nosacījumus:

8.   Kad valsts saņem informāciju no trešās valsts, valstis var apmainīties ar minēto informāciju, ciktāl to pieļauj vienošanās par palīdzību ar konkrēto trešo valsti.

9.   Katra valsts nekavējoties informē pārējās iesaistītās valstis par jebkādiem konfidencialitātes pārkāpumiem, personas datu aizsardzības pasākumu neievērošanu un jebkādām sankcijām un pēc tam piemērotām koriģējošām darbībām.

10.   Personas, ko pienācīgi akreditējusi Eiropas Komisijas drošības akreditācijas iestāde, šai informācijai drīkst piekļūt tikai tiktāl, cik tas ir vajadzīgs CCN/CSI tīkla apkopei, uzturēšanai un pilnveidošanai.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasošās iestādes pieprasījuma paziņo 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju, kas attiecas uz vienu vai vairākiem konkrētiem gadījumiem.

2.   Lai nosūtītu 1. punktā minēto informāciju, pieprasījuma saņēmēja iestāde noorganizē jebkādu administratīvo pārbaužu veikšanu, kas vajadzīgas šādas informācijas iegūšanai.

3.   Šā panta 1. punktā minētajā pieprasījumā var būt iekļauts motivēts administratīvās pārbaudes pieprasījums. Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde uzskata, ka administratīvā pārbaude nav vajadzīga, tā nekavējoties informē pieprasošo iestādi par attiecīgajiem iemesliem.

4.   Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde atsakās veikt administratīvo pārbaudi par summām, kuras nodokļa maksātājs deklarējis saistībā ar pielikumā norādīto preču un pakalpojumu piegādēm, ko veicis nodokļa maksātājs, kurš veic uzņēmējdarbību pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, un kas apliekamas ar nodokli pieprasošās iestādes valstī, tad pieprasījuma saņēmēja iestāde pieprasošajai iestādei vismaz sniedz informāciju par jebkādu attiecīgo piegāžu, ko nodokļa maksātājs veicis pieprasošās iestādes valstī pēdējo divu gadu laikā, datumiem un vērtībām.

5.   Lai iegūtu prasīto informāciju vai lai veiktu pieprasīto administratīvo pārbaudi, pieprasījuma saņēmēja iestāde vai administratīvā iestāde, pie kuras tā vēršas, darbojas tā, it kā tā rīkotos pati savā vārdā vai pēc citas iestādes pieprasījuma savā valstī.

6.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasošās iestādes pieprasījuma tai paziņo visu atbilstīgo informāciju, ko tā iegūst vai kas ir tās rīcībā, kā arī administratīvo pārbaužu rezultātus ziņojumu, pārskatu un citu dokumentu veidā vai arī šo dokumentu apstiprinātus norakstus vai izrakstus no šiem dokumentiem.

7.   Oriģināldokumentus iesniedz tikai tad, ja tas nav pretrunā ar pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde sniedz 7. pantā minēto informāciju cik vien ātri iespējams un ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc pieprasījuma saņemšanas dienas. Tomēr, ja pieprasījuma saņēmējas iestādes rīcībā minētā informācija jau ir, termiņu samazina līdz laikposmam, kas nav ilgāks par vienu mēnesi.

2.   Konkrētos īpašos gadījumos pieprasošā iestāde un pieprasījuma saņēmēja iestāde var vienoties par termiņiem, kas atšķiras no 1. punktā paredzētajiem.

3.   Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde uz pieprasījumu nevar atbildēt līdz 1. un 2. punktā paredzētā termiņa beigām, tā nekavējoties rakstiski informē pieprasošo iestādi par iemesliem, kuru dēļ to nevar izdarīt, un laiku, kad tā, iespējams, varētu sniegt atbildi.

1.   Informācijas kategorijas, uz ko attiecas automātiskā apmaiņa, nosaka Apvienotā komiteja saskaņā ar 41. pantu.

2.   Valsts var atturēties no līdzdalības vienas vai vairāku 1. punktā minēto informācijas kategoriju automātiskā apmaiņā, ja informācijas vākšanai šādai apmaiņai būtu nepieciešams PVN maksātājiem uzlikt jaunus pienākumus vai ja tas minētajai valstij radītu nesamērīgu administratīvo slogu.

3.   Katra valsts rakstiski informē Apvienoto komiteju par savu lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar iepriekšējo punktu.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasošās iestādes pieprasījuma un saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē līdzīgu instrumentu paziņošanu pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, informē visu to instrumentu un lēmumu adresātus, kurus izdevušas pieprasošās iestādes un kuri attiecas uz tiesību aktu PVN jomā piemērošanu pieprasošās iestādes valstī.

2.   Paziņojuma pieprasījumos, kuros minēts paziņojamā instrumenta vai lēmuma priekšmets, norāda vārdu/nosaukumu, adresi un jebkuru citu adresāta identificēšanai vajadzīgu informāciju.

3.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde nekavējoties informē pieprasošo iestādi par savu atbildi uz paziņojuma pieprasījumu un jo īpaši tai paziņo par lēmuma vai instrumenta paziņošanas dienu adresātam.

1.   Ar vienošanos starp pieprasošo iestādi un pieprasījuma saņēmēju iestādi un saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas iestādes noteikto kārtību pieprasījuma saņēmēja iestāde var atļaut pieprasošās iestādes pilnvarotiem ierēdņiem atrasties pieprasījuma saņēmējas iestādes birojos vai jebkurā citā vietā, kur minētās iestādes veic savus pienākumus, lai apmainītos ar informāciju, kas minēta 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Ja pieprasītā informācija ir dokumentos, kuriem pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņiem ir piekļuve, pieprasošās iestādes ierēdņiem nodod to kopijas.

2.   Ar vienošanos starp pieprasošo iestādi un pieprasījuma saņēmēju iestādi un saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas iestādes noteikto kārtību pieprasījuma saņēmēja iestāde var atļaut pieprasošās iestādes pilnvarotiem ierēdņiem piedalīties pieprasījuma saņēmējas iestādes valsts teritorijā veiktās administratīvajās pārbaudēs, lai apmainītos ar informāciju, kas minēta 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Šādas administratīvās pārbaudes veic tikai un vienīgi pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņi. Pieprasošās iestādes ierēdņi neīsteno pārbaudes veikšanas pilnvaras, kuras ir uzticētas pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņiem. Tomēr ar pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņu starpniecību un vienīgi nolūkā veikt administratīvo pārbaudi viņiem var būt piekļuve tām pašām telpām un dokumentiem, kuriem var piekļūt pieprasījuma saņēmējas iestādes ierēdņi.

3.   Pieprasošās iestādes ierēdņiem, kas atrodas citā valstī saskaņā ar 1. un 2. punktu, vienmēr jāspēj uzrādīt rakstisku pilnvarojumu, kurš apliecina to identitāti un oficiālo statusu.

1.   Valstis var vienoties veikt vienlaicīgas kontroles ikreiz, kad tās uzskata, ka šādas kontroles ir efektīvākas nekā tikai vienas valsts veiktas kontroles.

2.   Valsts neatkarīgi identificē nodokļa maksātājus, par kuriem tā paredzējusi ierosināt veikt vienlaicīgu kontroli. Minētās valsts kompetentā iestāde paziņo attiecīgo pārējo valstu kompetentajām iestādēm par gadījumiem, par kuriem ierosināts veikt vienlaicīgu kontroli. Tā savu izvēli pēc iespējas pamato, sniedzot informāciju, kas tai likusi pieņemt šādu lēmumu. Tā norāda laikposmu, kurā šādas kontroles būtu jāveic.

3.   Kompetentā iestāde, kas saņem priekšlikumu par vienlaicīgu kontroli, sadarbības iestādei apstiprina savu piekrišanu vai paziņo motivētu atteikumu parasti divu nedēļu laikā pēc priekšlikuma saņemšanas, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc priekšlikuma saņemšanas.

4.   Katra attiecīgā kompetentā iestāde ieceļ pārstāvi, kas ir atbildīgs par kontroles operācijas uzraudzību un koordinēšanu.

1.   Lai sekmētu un vienkāršotu daudzpusējo sadarbību cīņā pret krāpšanu PVN jomā, Norvēģiju aicina piedalīties Eurofisc tīklā, kas paredzēts X nodaļā Padomes Regulā (ES) 904/2010 (4) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā, ievērojot šajā nodaļā noteiktos nosacījumus.

2.   Norvēģijas līdzdalība Eurofisc neparedzēs iespēju Eurofisc koordinācijas ierēdņiem, ko iecēlusi valsts kompetentā iestāde, piekļūt otras valsts datubāzēm.

1.   Norvēģijas kompetentā iestāde ieceļ vismaz vienu Eurofisc koordinācijas ierēdni, kas ir atbildīgs par informācijas apmaiņu Eurofisc darbības jomās, kurās Norvēģija piedalās.

2.   Eurofisc koordinācijas ierēdņi ir kompetentie ierēdņi 4. panta 4. punkta nozīmē. Viņi joprojām ir atbildīgi tikai savām valsts iestādēm.

3.   Norvēģijas Eurofisc koordinācijas ierēdņus neieceļ par darbības jomas koordinatoriem vai Eurofisc priekšsēdētāju, un tie nepiedalās Eurofisc reglamentā paredzētajās balsošanas procedūrās.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pieprasošajai iestādei sniedz 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto informāciju vai 12. pantā minēto administratīvo paziņojumu, ar šādiem nosacījumiem:

2.   Šis nolīgums neuzliek pienākumu veikt pārbaudes vai sniegt informāciju par konkrētu gadījumu, ja tās valsts normatīvie akti vai administratīvā prakse, kurai informācija būtu jāsniedz, neatļauj minētajai valstij veikt šādas pārbaudes vai vākt vai izmantot šādu informāciju saviem nolūkiem.

3.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde var atteikties sniegt informāciju, ja pieprasošā iestāde juridisku iemeslu dēļ nespēj sniegt līdzīgu informāciju. Pieprasījuma saņēmēja iestāde informē Apvienoto komiteju par atteikuma iemesliem.

4.   Var atteikties sniegt informāciju, ja tas varētu izraisīt komercnoslēpuma, rūpnieciska vai dienesta noslēpuma vai komercprocesa atklāšanu vai ja informācijas atklāšana varētu būt pretrunā sabiedriskajai kārtībai.

5.   Šā panta 2., 3. un 4. punkts nekādā gadījumā nedod pieprasījuma saņēmējai iestādei tiesības atteikties sniegt informāciju tikai tāpēc, ka šī informācija ir bankas, citas finanšu iestādes, pārstāvja vai personas, kas darbojas kā aģents vai fiduciārs, rīcībā, vai tāpēc, ka informācija saistīta ar īpašumtiesībām kādā juridiskā personā.

6.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde informē pieprasošo iestādi par palīdzības atteikuma iemesliem.

1.   Jebkuru informāciju, ko paziņo, ievērojot 7., 10. 11., 12. un 18. pantu, un statistiku, ievērojot 20. pantu, sniedz, izmantojot standarta veidlapu, kas minēta 41. panta 2. punkta d) apakšpunktā.

2.   Standarta veidlapas, ciktāl iespējams, nosūta elektroniski.

3.   Ja pieprasījums nav iesniegts, pilnībā izmantojot elektroniskās sistēmas, pieprasījuma saņēmēja iestāde nekavējoties un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā pēc saņemšanas elektroniski apstiprina pieprasījuma saņemšanu.

4.   Ja kāda iestāde ir saņēmusi pieprasījumu vai informāciju, kas tai nav paredzēta, tā nekavējoties un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā pēc saņemšanas elektroniski nosūta ziņojumu sūtītājam.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma sniedz jebkādu informāciju, par ko var pamatoti uzskatīt, ka tā varētu būt noderīga pieprasījuma iesniedzējai iestādei 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto prasījumu piedziņā.

Lai sniegtu šo informāciju, pieprasījuma saņēmēja iestāde noorganizē jebkādu administratīvo pārbaužu veikšanu, kas vajadzīgas informācijas iegūšanai.

2.   Pieprasījuma saņēmējas iestādes pienākums nav sniegt tādu informāciju:

3.   Šā panta 2. punkts nekādā gadījumā nedod pieprasījuma saņēmējai iestādei tiesības atteikties sniegt informāciju tikai tāpēc, ka šī informācija ir bankas, citas finanšu iestādes, pārstāvja vai personas, kas darbojas kā aģents vai fiduciārs, rīcībā, vai tāpēc, ka informācija saistīta ar īpašumtiesībām kādā juridiskā personā.

4.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi par informācijas atteikuma iemesliem.

1.   Ar vienošanos starp pieprasījuma iesniedzēju iestādi un pieprasījuma saņēmēju iestādi un saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas iestādes noteikto kārtību pieprasījuma iesniedzējas iestādes pilnvaroti ierēdņi ar nolūku sekmēt šajā sadaļā paredzēto savstarpējo palīdzību var:

2.   Ciktāl tas ir atļauts saskaņā ar pieprasījuma saņēmējā valstī piemērojamajiem tiesību aktiem, 1. punkta b) apakšpunktā minētajā gadījumā var vienoties, ka pieprasījuma iesniedzējas valsts ierēdņi drīkst intervēt privātpersonas un pārbaudīt uzskaiti.

3.   Pieprasījuma iesniedzējas iestādes pilnvarotajiem ierēdņiem, kas izmanto 1. un 2. punktā paredzēto iespēju, vienmēr jāspēj uzrādīt rakstisku pilnvarojumu, kurš apliecina to identitāti un oficiālo statusu.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma informē saņēmēju par visiem dokumentiem, tostarp tiesu dokumentiem, kas ir pieejami no pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts un kas saistīti ar 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto prasījumu vai tā piedziņu.

Paziņošanas pieprasījumam pievieno standarta veidlapu, kurā ir ietverta vismaz šāda informācija:

2.   Pieprasījuma iesniedzēja iestāde iesniedz paziņojuma pieprasījumu, ievērojot šo pantu, vienīgi tad, ja tā nespēj paziņošanu veikt saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē attiecīgā dokumenta paziņošanu savā valstī, vai ja šāda paziņošana radītu nesamērīgas grūtības.

3.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde nekavējoties informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi par jebkādu rīcību saistībā ar paziņojuma pieprasījumu un jo īpaši informē par dokumenta paziņošanas dienu adresātam.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde nodrošina to, ka paziņošana pieprasījuma saņēmējā valstī tiek veikta saskaņā ar piemērojamajiem valsts normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi.

2.   Šā panta 1. punkts neskar nekādu cita veida paziņošanu, ko pieprasījuma iesniedzējas valsts kompetentā iestāde veic saskaņā ar minētajā valstī spēkā esošajiem noteikumiem.

Pieprasījuma iesniedzējas valsts kompetentā iestāde var jebkuru dokumentu personai citā valstī, kuras teritorijā piemēro nolīgumu, paziņot tieši ar ierakstītu vēstuli vai elektroniski.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma piedzen prasījumus, uz kuriem pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī attiecas instruments, kas ļauj veikt izpildi.

2.   Tiklīdz pieprasījuma iesniedzēja iestāde iegūst būtisku informāciju saistībā ar jautājumu, kas bija pamatā piedziņas pieprasījumam, tā to nosūta pieprasījuma saņēmējai iestādei.

1.   Pieprasījuma iesniedzēja iestāde var neiesniegt piedziņas pieprasījumu, ja un kamēr prasījums un/vai instruments, kas atļauj piedziņu, ir apstrīdēts pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, izņemot gadījumus, kad piemēro 31. panta 4. punkta trešo daļu.

2.   Pirms piedziņas pieprasījuma iesniegšanas pieprasījuma iesniedzēja iestāde izmanto visas attiecīgās savā valstī pieejamās piedziņas procedūras, izņemot šādas situācijas:

1.   Jebkuram piedziņas pieprasījumam pievieno vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī.

Šajā vienotajā instrumentā, kas atļauj izpildi, ir norādīts sākotnējā instrumenta, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, galvenais saturs, un tas ir vienīgais pamats piedziņas un nodrošināšanas pasākumu veikšanai pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī. Minētajā valstī nav nepieciešams nekāds cits atzīšanas, papildināšanas vai aizstāšanas akts.

Vienotajā instrumentā, kas atļauj izpildi, ir ietverta vismaz šāda informācija:

2.   Prasījuma piedziņas pieprasījumam var pievienot citus ar prasījumu saistītus dokumentus, ko izdevusi pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts.

1.   Pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī veicamas piedziņas nolūkiem jebkuru prasījumu, par kuru ir iesniegts piedziņas pieprasījums, traktē kā attiecīgās valsts prasījumu, ja vien šajā nolīgumā nav noteikts citādi. Pieprasījuma saņēmēja iestāde izmanto pilnvaras un procedūras, kas minētajā valstī paredzētas šādiem pieprasījumiem saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, ja vien šajā nolīgumā nav noteikts citādi.

Pieprasījuma saņēmējas iestādes valsts pienākums nav piešķirt attiecībā uz tādiem prasījumiem, kuru piedziņa ir pieprasīta, tādas pašas priekšrocības, ko piešķir līdzīgiem prasījumiem, kuri radušies pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, ja vien nepastāv citāda vienošanās vai ja vien minētās valsts tiesību aktos nav paredzēts citādi. Valsts, kas, īstenojot šo nolīgumu, piešķir priekšrocības prasījumiem, kuri radušies citā valstī, nedrīkst atteikt tādu pašu priekšrocību piešķiršanu tādiem pašiem vai līdzīgiem citu Savienības dalībvalstu prasījumiem ar tādiem pašiem nosacījumiem.

Pieprasījuma saņēmējas iestādes valsts prasījumu piedzen savas valsts valūtā.

2.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde ar pienācīgu rūpību informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi par jebkādu rīcību, ko tā veic saistībā ar piedziņas pieprasījumu.

3.   No tā datuma, kad ir saņemts piedziņas pieprasījums, pieprasījuma saņēmēja iestāde iekasē procentus par kavētu maksājumu saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas ir piemērojami savas valsts prasījumiem.

4.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde, kuras normatīvie un administratīvie akti to pieļauj, dod parādniekam laiku samaksai vai atļauj maksāt pa daļām, un šajā sakarā tā var iekasēt procentus. Tā par jebkādu šādu lēmumu informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi.

5.   Neskarot 37. panta 1. punktu, pieprasījuma saņēmēja iestāde nosūta pieprasījuma iesniedzējai iestādei saistībā ar prasījumu piedzītās summas un šā panta 3. un 4. punktā minētos procentus.

1.   Domstarpības saistībā ar prasījumu, sākotnējo izpildes instrumentu pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī vai vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, un domstarpības attiecībā uz paziņojuma, ko iesniegusi pieprasījuma iesniedzēja iestāde, derīgumu, ir pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts kompetento struktūru kompetencē. Ja piedziņas procedūras laikā prasījumu, sākotnējo instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, vai vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, apstrīd kāda ieinteresētā persona, tad pieprasījuma saņēmēja iestāde minēto personu informē par to, ka tai prasījums ir jāapstrīd pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts kompetentajā struktūrā saskaņā ar tur spēkā esošajiem tiesību aktiem.

2.   Domstarpības saistībā ar izpildes pasākumiem, kas veikti pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, vai saistībā ar paziņojuma, ko iesniegusi pieprasījuma saņēmējas valsts iestāde, derīgumu izskata minētās valsts kompetentā struktūra saskaņā ar savas valsts normatīvajiem aktiem.

3.   Ja ir saņemts 1. punktā minētais iesniegums, pieprasījuma iesniedzēja iestāde par to informē pieprasījuma saņēmēju iestādi un norāda, ciktāl prasījums nav apstrīdēts.

4.   Tiklīdz pieprasījuma saņēmēja iestāde ir saņēmusi 3. punktā minēto informāciju vai nu no pieprasījuma iesniedzējas iestādes, vai no ieinteresētās personas, tā aptur izpildes procedūru attiecībā uz prasījuma apstrīdēto daļu, gaidot kompetentās struktūras lēmumu šajā jautājumā, ja vien pieprasījuma iesniedzēja iestāde nepieprasa citādu rīcību saskaņā ar šā punkta trešo daļu.

Pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma vai ja to par nepieciešamu uzskata pieprasījuma saņēmēja iestāde un neskarot 33. pantu, pieprasījuma saņēmēja iestāde var veikt nodrošināšanas pasākumus, lai garantētu piedziņu, ciktāl to atļauj piemērojamie normatīvie akti.

Pieprasījuma iesniedzēja iestāde var saskaņā ar savā valstī spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un administratīvo praksi lūgt pieprasījuma saņēmēju iestādi piedzīt apstrīdēto prasījumu vai apstrīdēto prasījuma daļu, ciktāl to atļauj pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī spēkā esošie normatīvie akti un administratīvā prakse. Jebkuru šādu lūgumu motivē. Pēc tam, ja apstrīdēšanas rezultāts ir labvēlīgs parādniekam, pieprasījuma iesniedzējai iestādei ir jāatlīdzina visas piedzītās summas un jebkāda pienācīgā kompensācija saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

Ja pieprasījuma iesniedzējas valsts un pieprasījuma saņēmējas valsts starpā ir uzsākta savstarpējās vienošanās procedūra un procedūras iznākums var ietekmēt prasījumu, kura piedziņā ir prasīta palīdzība, piedziņas pasākumus aptur vai izbeidz līdz minētās procedūras pabeigšanai, ja vien prasījums nav saistīts ar tūlītējas steidzamības gadījumu krāpšanas vai maksātnespējas dēļ. Ja piedziņas pasākumus aptur vai izbeidz, piemēro otro daļu.

1.   Pieprasījuma iesniedzēja iestāde nekavējoties informē pieprasījuma saņēmēju iestādi par jebkādiem turpmākiem tās piedziņas pieprasījuma grozījumiem vai par sava pieprasījuma atsaukšanu, norādot grozīšanas vai atsaukšanas iemeslus.

2.   Ja pieprasījuma grozīšanas iemesls ir 31. panta 1. punktā minētās kompetentās struktūras lēmums, tad pieprasījuma iesniedzēja iestāde pārsūta šo lēmumu kopā ar pārskatīto vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī. Tad pieprasījuma saņēmēja iestāde veic turpmākus piedziņas pasākumus, pamatojoties uz pārskatīto instrumentu.

Piedziņas vai nodrošināšanas pasākumus, kuri jau veikti, pamatojoties uz sākotnējo vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, var turpināt, pamatojoties uz pārskatīto instrumentu, ja vien pieprasījuma grozījuma iemesls nav sākotnējā instrumenta, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, vai sākotnējā vienotā instrumenta, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, nederīgums.

Šā nolīguma 29. un 31. pantu piemēro pārskatītajam instrumentam.

1.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc pieprasījuma iesniedzējas iestādes pieprasījuma, ja to atļauj tās valstī spēkā esošie tiesību akti un saskaņā savu administratīvo praksi, veic nodrošināšanas pasākumus, lai garantētu piedziņu gadījumā, ja prasījums vai instruments, kas atļauj piedziņu pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, pieprasījuma iesniegšanas laikā ir apstrīdēts vai ja prasījumam vēl nav instrumenta, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, ciktāl nodrošināšanas pasākumi līdzīgā situācijā ir iespējami saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts tiesību aktiem un administratīvo praksi.

Dokumentu, kas sastādīts, lai atļautu veikt nodrošināšanas pasākumus pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, un kas attiecas uz prasījumu, kuram ir pieprasīta savstarpēja palīdzība, pievieno pieprasījumam veikt nodrošināšanas pasākumus pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, ja šāds dokuments ir pieejams. Šim dokumentam nav nepieciešams nekāds cits atzīšanas, papildināšanas vai aizstāšanas akts pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī.

2.   Nodrošināšanas pasākumu pieprasījumam var pievienot citus ar prasījumu saistītus dokumentus.

1.   Pieprasījuma saņēmējai iestādei nav pienākuma sniegt 27. līdz 33. pantā paredzēto palīdzību, ja prasījuma piedziņa parādnieka stāvokļa dēļ radītu nopietnas ekonomiskas vai sociālas grūtības pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, ciktāl šajā valstī spēkā esošie normatīvie akti un administratīvā prakse atļauj šādu izņēmumu attiecībā uz valsts iekšējiem prasījumiem.

2.   Pieprasījuma saņēmējai iestādei nav pienākuma sniegt 22. un 24. līdz 33. pantā paredzēto palīdzību, ja sākotnējais palīdzības pieprasījums, ievērojot 22., 24., 25., 27. vai 33. pantu, ir par prasījumiem, kuri ir vecāki par 5 gadiem, sākot no prasījuma termiņa pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī līdz sākotnējā palīdzības pieprasījuma datumam.

Tomēr gadījumos, kad prasījums vai sākotnējais instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, ir apstrīdēts, uzskata, ka 5 gadu laikposms sākas tajā brīdī, kad pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī ir konstatēts, ka prasījumu vai instrumentu, kas atļauj izpildi, vairs nevar apstrīdēt.

Turklāt gadījumos, ja pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts ir devusi atļauju atlikt maksājumu vai maksājumu plānu, uzskata, ka 5 gadu laikposms sākas tajā brīdī, kad ir beidzies kopējais maksāšanai atvēlētais laikposms.

Tomēr šādos gadījumos pieprasījuma saņēmējas iestādes pienākums nav sniegt palīdzību attiecībā uz tādiem prasījumiem, kuri ir vecāki par 10 gadiem, sākot no prasījuma termiņa pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī.

3.   Valstij nav pienākuma sniegt palīdzību, ja kopējā summa prasījumiem, uz ko attiecas šis nolīgums un par ko ir pieprasīta palīdzība, ir mazāka par EUR 1 500.

4.   Pieprasījuma saņēmēja iestāde informē pieprasījuma iesniedzēju iestādi par palīdzības atteikuma iemesliem.

1.   Jautājumus saistībā ar noilgumu reglamentē vienīgi pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī spēkā esošie tiesību akti.

2.   Saistībā ar noilguma termiņu apturēšanu, pārtraukšanu vai pagarināšanu jebkādai rīcībai, ko pieprasījuma saņēmēja iestāde veikusi vai kas veikta tās uzdevumā prasījumu piedziņas nolūkā atbilstoši palīdzības pieprasījumam un kā rezultātā ir apturēti, pārtraukti vai pagarināti noilguma termiņi saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, ir tādas pašas sekas pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, ar nosacījumu, ka attiecīgās sekas ir paredzētas pēdējās minētās valsts tiesību aktos.

Ja noilguma termiņa apturēšana, pārtraukšana vai pagarināšana nav iespējama saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, tad jebkādu tādu rīcību, ko pieprasījuma saņēmēja iestāde veikusi vai kas veikta tās uzdevumā prasījumu piedziņas nolūkā atbilstoši palīdzības pieprasījumam un kā rezultātā noilguma termiņš būtu apturēts, pārtraukts vai pagarināts saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas iestādes tiesību aktiem gadījumā, ja pieprasījuma iesniedzēja iestāde minēto rīcību būtu veikusi savā valstī vai tā tur būtu veikta tās uzdevumā, uzskata par veiktu pēdējā minētajā valstī, ciktāl runa ir par šādām sekām.

Pirmā un otrā daļa neskar pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts tiesības veikt pasākumus, kuru rezultātā noilguma laikposmi tiek apturēti, pārtraukti vai pagarināti saskaņā ar minētajā valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

3.   Pieprasījuma iesniedzēja iestāde un pieprasījuma saņēmēja iestāde informē viena otru par rīcību, kura aptur, pārtrauc vai pagarina prasījuma, kuram pieprasīta piedziņa vai nodrošināšanas pasākumi, noilguma termiņu, vai kurai varētu būt šādas sekas.

1.   Papildus 30. panta 5. punktā minētajām summām pieprasījuma saņēmēja iestāde cenšas no attiecīgās personas piedzīt un paturēt izmaksas, kas tai radušās saistībā ar piedziņu, saskaņā ar tās valstī spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

2.   Valstis atsakās no visām prasībām vienai pret otru par tādu izmaksu atlīdzināšanu, kas radušās saistībā ar palīdzību, kuru tās sniedz viena otrai, ievērojot šo nolīgumu.

Tomēr, ja piedziņa rada īpašu problēmu, ir saistīta ar lielu izmaksu summu vai ir saistīta ar organizēto noziedzību, pieprasījuma iesniedzēja un saņēmēja iestāde var vienoties par īpašu atlīdzināšanas kārtību konkrētajos gadījumos.

3.   Neatkarīgi no 2. punkta, pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts ir atbildīga pieprasījuma saņēmējas iestādes valstij par jebkādām izmaksām un jebkādiem zaudējumiem, kas radušies nepamatotas rīcības rezultātā, ciktāl ir skarta prasījuma būtība vai pieprasījuma iesniedzējas iestādes instrumenta, kas atļauj izpildes un/vai nodrošināšanas pasākumus, derīgums.

1.   Visus palīdzības pieprasījumus, standarta paziņojumu veidlapas un vienotos instrumentus, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, nosūta pieprasījuma saņēmējas iestādes valsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām vai tiem pievieno tulkojumu šajā valodā. Tas, ka konkrētas to daļas ir citā valodā nekā oficiālā valoda vai viena no oficiālajām valodām, neietekmē to derīgumu vai procedūras derīgumu, ja minētā cita valoda ir valoda, par ko attiecīgās valstis ir vienojušās.

2.   Dokumentus, kuriem ir prasīta paziņošana saskaņā ar 25. pantu, var pieprasījuma saņēmējai iestādei nosūtīt pieprasījuma iesniedzējas iestādes valsts oficiālajā valodā.

3.   Ja pieprasījumam pievieno citus dokumentus, kas nav minēti 1. un 2. punktā, pieprasījuma saņēmēja iestāde vajadzības gadījumā var pieprasījuma iesniedzējai iestādei lūgt iesniegt šādu dokumentu tulkojumu pieprasījuma saņēmējas iestādes valsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, vai jebkurā citā valodā, par ko attiecīgās valstis ir vienojušās.

1.   Informācijas pieprasījumi, ievērojot 22. panta 1. punktu, paziņošanas pieprasījumi, ievērojot 25. panta 1. punktu, piedziņas pieprasījumi, ievērojot 27. panta 1. punktu, vai nodrošināšanas pasākumu pieprasījumi, ievērojot 33. panta 1. punktu, un statistikas datu paziņošana, ievērojot 39. pantu, notiek elektroniski, izmantojot standarta veidlapas, ja vien tas nav neiespējams tehnisku iemeslu dēļ. Pēc iespējas šīs veidlapas izmanto arī visā turpmākajā saziņā saistībā ar pieprasījumu.

Vienoto instrumentu, kas atļauj izpildi pieprasījuma saņēmējas iestādes valstī, dokumentu, kas atļauj nodrošināšanas pasākumus pieprasījuma iesniedzējas iestādes valstī, un citus dokumentus, kas minēti 29. un 33. pantā, arī nosūta elektroniski, ja vien tas nav neiespējams tehnisku iemeslu dēļ.

Attiecīgā gadījumā standarta veidlapām var pievienot ziņojumus, iesniegumus un jebkādus citus dokumentus vai to apstiprinātus norakstus vai izrakstus no tiem, ko arī nosūta elektroniski, ja vien tas nav neiespējams tehnisku iemeslu dēļ.

Standarta veidlapas un elektronisku saziņu var izmantot arī informācijas apmaiņai saskaņā ar 23. pantu.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro informācijai un dokumentācijai, kas iegūta, ierēdņiem esot klāt citas valsts administratīvajos birojos vai piedaloties administratīvajās pārbaudēs citā valstī saskaņā ar 24. pantu.

3.   Ja saziņa nenotiek elektroniski vai izmantojot standarta veidlapas, tas neietekmē palīdzības pieprasījuma izpildes laikā iegūtās informācijas vai veikto pasākumu derīgumu.

4.   Elektroniskais sakaru tīkls un standarta veidlapas, kas ir pieņemtas šā nolīguma īstenošanai, var izmantot arī palīdzībai piedziņā attiecībā uz citiem prasījumiem, kas nav minēti 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ja šāda palīdzība piedziņā ir iespējama saskaņā ar divpusējiem vai daudzpusējiem juridiski saistošiem instrumentiem par administratīvo sadarbību starp valstīm.

5.   Kamēr un ciktāl Apvienotā komiteja nav pieņēmusi detalizētus noteikumus šīs sadaļas īstenošanai, kompetentās iestādes izmanto tos noteikumus, ieskaitot standarta veidlapas, kas pašlaik ir pieņemti, īstenojot Padomes Direktīvu 2010/24/ES (5), un šim nolūkam uzskata, ka termins “dalībvalsts” ietver Norvēģiju.

Neatkarīgi no iepriekšējās daļas, pieprasījuma saņēmējas iestādes valsts izmanto euro valūtu piedzīto summu nosūtīšanai uz pieprasījuma iesniedzēju valsti, ja vien attiecīgās valstis nevienojas citādi. Valstis, kuru oficiālā valūta nav euro, vienojas ar Norvēģiju par valūtu, kurās tiks nosūtītas piedzītās summas, un to paziņo Apvienotajai komitejai.

1.   Ar šo Puses izveido Apvienoto komiteju, kurā piedalās Pušu pārstāvji. Apvienotā komiteja nodrošina šā nolīguma pareizu darbību un īstenošanu.

2.   Apvienotā komiteja sagatavo ieteikumus šā nolīguma mērķu sekmēšanai un pieņem lēmumus:

3.   Apvienotā komiteja darbojas pēc vienprātības principa. Apvienotās komitejas lēmumi Pusēm ir saistoši. Apvienotā komiteja pati pieņem savu reglamentu.

4.   Apvienotā komiteja sanāk vismaz reizi divos gados. Ikviena Puse var pieprasīt sanāksmes organizēšanu. Apvienoto komiteju pārmaiņus vada abas Puses. Sanāksmes datumu un laiku, kā arī darba kārtību nosaka, Pusēm vienojoties.

5.   Ja Puse vēlas šo nolīgumu pārskatīt, tā var iesniegt priekšlikumu Apvienotajai komitejai, kura sagatavo ieteikumus, jo īpaši par sarunu sākšanu saskaņā ar Pušu starptautisko sarunu noteikumiem.

1.   Puses apstiprina šo nolīgumu saskaņā ar savām iekšējām juridiskajām procedūrām.

2.   Nolīgums stājas spēkā otrā mēneša pirmajā dienā pēc datuma, kurā Puses paziņojušas viena otrai par 1. punktā minēto iekšējo juridisko procedūru pabeigšanu.

3.   Šis nolīgums ir spēkā nenoteiktu laiku. Ikviena Puse var otrai Pusei rakstiski paziņot par savu nodomu izbeigt šo nolīgumu. Izbeigšana stājas spēkā sešus mēnešus pēc paziņošanas datuma.

4.   Paziņojumus, kas izdarīti saskaņā ar šo pantu, Savienības gadījumā nosūta Savienības Padomes Ģenerālsekretariātam un Norvēģijas gadījumā – Ārlietu ministrijai.